Tradicionālā transkripcija

[smìltis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[smiltis]


[s] – nebalsīgais troksnenis

[m] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



smilt-sakne, vārda celms

-isgalotne



smiltis

→smilš+ain-s→smilš-ain+īb-a

→ smilš-ain+um-s

→smilt+ain-e

→ smilt+āj-s

     → Smilt+en-e→ smilt-en+iet-is

        →Smilt+ēn-s

        → Smilt+niek-s

→smilt+ien-e

→smilt+iņ-as

→smilš+o-t → smilš-o+šan-a

→smilš-o+tāj-s

 


smilš+akmen-s

smilš+kaln-s

smilš+kast-e

smilš+māl-s

smilš+papīr-s

smilš+vabol-e

smilš+zem-e

smilt-s+ērkšķi-i

māl+smilt-s




smiltispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

 

Parasti lieto daudzskaitļa formā, bet iespējamas arī vienskaitļa formas.

 

vsk.

dsk.

N.

smilt-s

smilt-is

Ģ.

smilt-s

smilš-u

D.

smilt-ij

smilt-īm

A.

smilt-i

smilt-is

I.

ar smilt-i

ar smilt-īm

L.

smilt-ī

smilt-īs

V.

smilt-s!

smilt-is!

 

 


N. Ingus SmiltsD. Ingum Smiltim


Teikumā var būt:

1)   teikuma priekšmets Liepājas pludmales smiltis ir baltas un ļoti smalkas.  

2) izteicēja daļa – Raksturīga Latvijas jūras piekrastes iezīme ir smiltis.

3) galvenais loceklisSudrabainās smiltis.

4) papildinātājs – Smiltis izmanto dažādiem mērķiem.

5) vietas apstāklisKvarca smiltīs ir daudz kvarca graudiņu.  

6) apzīmētājsKuršu kāpa ir Eiropā garākā smilšu kāpa.

 



smilšu augsne, smilšu ceļš, smilšu grauds, smilšu grēda, smilšu kalni, smilšu kalniņš, smilšu kaste, smilšu kaudze, smilšu kāpas, smilšu krāsa, smilšu maiss, smilšu pulkstenis, smilšu putekļi, smilšu sēklis, smilšu skulptūra, smilšu strūkla, smilšu terapija, smilšu tuksnesis, smilšu valdzinājums, smilšu valnis, smilšu vētra

 

jūras smiltis, kapu smiltis, kāpu smiltis, sila smiltis, upes smiltis, zelta smiltis

 

baltās smiltis, dabīgās smiltis, gaišas smiltis, karstas smiltis, rozā smiltis, rupjas smiltis, sausas smiltis, slapjas smiltis, smagas smiltis, smalkas smiltis, vēsas smiltis, vieglas smiltis

 

smiltis birst, smiltis plūst, smiltis tek

 

ceļojošās smiltis, kaisīt smiltis, piejaukt smiltis, plūstošās smiltis, skalot smiltis

 

 



smiltis, dsk. ģen. smilšu (smilts vsk.) s. lietv.

Irdens nogulumiezis, kas sastāv no atsevišķiem maziem minerālu graudiem, daļēji no iežu, gliemežvāku atlūzām; augsne, kuras sastāvā pārsvarā ir šis iezis.

Rupjas, smalkas smiltis. Kāpu smiltis. Jūras, upju smiltis. Stikla smiltis. Plūstošās smiltis. Ceļojošās smiltis. Smilšu grauds. Smilšu vētra. Smilšu strūkla. Kājas grimst vēsajās smiltīs.

Kvarca smiltis – smiltis, kas ir sevišķi bagātas ar kvarcu.

Smilts (arī smilšu) augsne (arī zeme) – smilšaina augsne.

Smilšu pulkstenis – pulkstenis, ar kuru mērī laiku pēc izbirušā smilšu daudzuma.

Smilšu kaste – ar sānu malām norobežots veidojums (uz zemes) smilšu ievietošanai bērnu rotaļām. Smilšu krāsa – gaiši brūna krāsa ar dzeltenīgu niansi.

Smilšu kopiņa (retāk kopa) – virs apbedījuma vietas uzbērts zemes paaugstinājums.

Smilšu (arī kapu) kalniņš (retāk kalns) poēt. – kapsēta; arī kaps.

Smilšu (spēļu) terapija – terapijas veids, kurā cilvēks, izmantojot smiltis un ūdeni, un figūriņas, var izteikt to, ko nevar pastāstīt vārdiem, atbrīvoties no spriedzes, dusmām, bailēm u. tml.

// ģen.: īp. nozīmē. Tāds, kas parasti aug smilšainās augsnēs (par augiem, to sugām).

Smilts vīķis. Smilšu kārkls.

// ģen.: īp. nozīmē. Tāds, kas parasti ir sastopams smiltājos, smilšainās vietās (par savvaļas dzīvniekiem, to sugām).

Zilganais smilšu smecernieks. Smilšu pele. Smilšu krupis.

// ģen.: īp. nozīmē. Irdens, trausls (par cepumiem, kūkām, tortēm).

Smilšu kūka. Smilšu torte.

Smilšu mīkla – no kviešu miltiem, sviesta, cukura, olām gatavota mīkla irdenu, trauslu izstrādājumu izgatavošanai.

   [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


smiltis, dsk. ģen. smilšu (smilts vsk.) s. lietv.

Irdens nogulumiezis, kas sastāv no atsevišķiem maziem minerālu graudiem, daļēji no iežu, gliemežvāku atlūzām; augsne, kuras sastāvā pārsvarā ir šis iezis.

Rupjas smiltis. Putekļu smiltis. Smalkas smiltis. Kāpu smiltis. Jūras smiltis. Upju smiltis. Deltu smiltis. Būvniecības smiltis. Stikla smiltis. Veidņu smiltis. Plūstošās smiltis. Ceļojošās smiltis. Smilšu grauds. Smilšu sēklis. Smilšu grēda. Smilšu vētra. Smilšu strūkla. Smilšu skalotājs.

Kvarca smiltissmiltis, kas ir sevišķi bagātas ar kvarcu.

Zelta smiltiszelts sīku graudiņu veidā.

Smilts (arī smilšu) augsne (arī zeme) – smilšaina augsne.

Smilšu pulkstenispulkstenis, ar kuru mērī laiku pēc izbiruša smilšu daudzuma.

Smilšu kastear sānu malām norobežots veidojums (uz zemes) smilšu ievietošanai bērnu rotaļām.

Smilšu krāsagaiši brūna krāsa ar dzeltenīgu niansi.

Smilšu kopiņa (retāk kopa) – virs apbedījuma vietas uzbērts zemes paaugstinājums.

Smilšu (biežāk kapu) kalniņš (retāk kalns) poēt. – kapsēta; arī kaps.

(Lai viņam) vieglas smiltissaka, apbedījot mirušo, arī pieminot to.

Lielāko Piejūras zemienes līdzeno daļu sedz bieza smilts kārta. Ģeogrāfija 145.

.. krasta smiltīs izvilktas gulēja mazas zvejnieku laiviņas. Laicens I, 271.

Reti kur aug tādi kartupeļi kā Vīndedžu smiltī – lieli, miltaini un apbrīnojami tīri. Ezera 8, 192.

Parastais logu stikls ir kvarca smilšu, kaļķakmens un sodas sakausējums. Zinātne un Tehnika 77, 8, 30.

Mālsmilts un smilts augšņu dabiskā auglība nav tik laba kā māla augsnēm. Ģeogrāfija 100.

.. viņa uz palodzes nolika smilšu pulksteni, kurā smiltis pārbira piecās minūtēs. Birze 8, 69.

Dārzā ir liela, balta smilšu kaste, kur dienā rotaļājas bērni. Klīvers 3, 52.

.. berete tamborēta no tumšas smilšu un gaišas smilšu krāsas dzijas. Padomju Latvijas Sieviete 78, 2. pielikumā.

.. cikus viņš nebija redzējis aizvedam smilšu kalniņā. Birznieks-Upītis 1, 6.

Tavs tēvs bija īsts godavīrs, lai viņam vieglas smiltis. Dinere 10, 77.

ģen.: smilts, arī smilšu, adj. nozīmē Tāds, kas parasti aug smilšainas augsnēs (par augiem, to sugām).

Smilts vīķis. Smilšu kārkls.

Smilšu ērkšķissmiltsērkšķis.

Smilšainos priežu mežos sastop smilts neļķes ar baltiem, stipri smaržīgiem ziediem. Galenieks 2, 332.

Amerikas smilšu ķirsis ir l–2 m augsts krūms, izturīgs salā. Sudrabs 1, 121.

Salas smailē sakuplojuši alkšņu, krūkļu un smilšu ērkšķu puduri. Bendrupe 2, 60.

ģen.: smilšu, adj. nozīmē. Tāds, kas parasti ir sastopams smiltājos, smilšainās vietās (par savvaļas dzīvniekiem, to sugām).

Zilganais smilšu smecernieks.

Jūrmalas kāpu rajonā pa retam var ieraudzīt smilšu krupi, kas garumā sasniedz 8 centimetrus. Kļava 3, 11.

Smilšu tārtiņš ligzdu taisa upju un ezeru akmeņainos krastos un saliņās. K. Grigulis 5, 83.

ģen.: smilšu, adj. nozīmē; pārn. Irdens, trausls (par cepumiem, kūkām, tortēm).

Smilšu kūka. Smilšu torte.

Smilšu (arī sviesta) mīklano kviešu miltiem, sviesta, cukura, olām gatavota mīkla irdenu, trauslu izstrādājumu izgatavošanai.

Zaļos zirnīšus var pasniegt ieliktus groziņos, kas cepti no smilšu mīklas. Ēdienu gatavošanas tehnoloģija 200.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


smìlts, -s (li. smiltìs) Arrasch, C., Wolm., PS., Gotthardsberg, Jürg., Ermes, smìlts 2, -s Lis., Golg., Adl., Bers., Kussen, smi`ts2, -s Salis, Grünh., Kandau, Sessau, Mesoten, Deg., Siuxt, Seyershof, Karls., N.-Peb., smilts, -s Salisb., Treiden, Marzenhof, A.-Laitzen, Annenhof, Selsau, Sessw., Meselau, Lös., Grosdohn, Marzen, Saikava, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Stelp., A.Rahden, Gr.-Sessau, Mitau, Hofzumberge, Grenzhof, Kr.-Würzau, Gr.-Autz, Lieven-Bersen, Wolgund, Uozuolnieki, Duobenieki, Tetelminde, Tuckum, Schlampen, Samiten, Stuhrhof, Prawingen, Rönnen, Kurs., Ellei, Gränzhof, Behnen, Blieden, Fockenhof, Bixten, Hasenpot, Appricken, häufig im plur. smìltis Wolm., C., Neuenb., Homelshof, smìltis 2 N.-Laitzen, A.-Schwanb., Prl., smi`tis2 Seyershof, Treiden, Kremon, Salis, smiltis Ruj., Marzenhof, Nötk., Serben, AP., Fossenberg, Holmhof, Alswig, Kreuzb., Misshof, Mesoten, Schönberg, Dobl., Mitau, Annenburg, Jakobshof, Kr.-Würzau, Lieven-Bersen, Uozuolnieki, Vītiņi, Garrosen, Ellei, Schmarden, Zerrauxt, Pampeln, Fockenhof, Brucken, Gränzhof, A.-Moken, Essern, Nurmhusen, Waddaxt, Matkuln, Postenden, Dünhof, Selg., Windau, mundartlich (Baldohn, Schönberg, Mesoten, Bornsmünde, N.-Bergfried, Tuckum, Neuenb., Gr.-Autz, Alschw., Preekuln) auch als ē-Stamm, livon. smi`ti 2 Pernigel, Ruhtern, Ulpisch, Sussikas, Neu-Salis, = smilkts

der Sand: tik dziļi viņa bija iekasusies smiltē. jāiet smilšu kalniņā (in den Friedhof) BW. 236. tā (Gauja)… veļ sarkanās smiltis Aus. II, 2. te̦kuoša smilts Konv. 2 976 od. te̦kuošas smiltis MWM. VI, 350, Flugsand. vai tavs nams neatradīsies pēdīgi tik uz smiltīm? Mērn. 1. 57. dievs duod viņai vieglu smilti (leichte Erde, Ruhe) MWM. VI, 682. vieglas smiltis (terram levem) vēlēt Aus. I, 44. tik daudz tev grē̦ku, cik jūŗā smilšu Br. 392. nīkst kâ smilšu grauds 317. trums izput kâ jūŗas smiltis 185. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. Zu smelis (s. dies). [Sagatavots pēc: ME III : 964–965]

 

smìlts: auch (mit ìl 2) Alswig, Druw., Fehteln, Heidenfeld, Lasd., Ramkau, (mit i` 2) Allend., Koddiack, Ruj.; in Blieden dazu ein gen. pl. smiltu; Eigennamen mit Smilt-Plvv. I, 70, 78, 90; grūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņā BW. 27615. bija uzplē̦sts… zemes gabals. te gan bija smiltiņa, tuomē̦r ne balta Jauns. J. un v. 99. [Sagatavots pēc: EH II : 538]

 


smiltis – smiļkts, smiļts

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


smìltis subst. – smìlc (-tis), dsk. ģen. smìlšu, ak. smìlc (-tis). smìlšu ka`liņûs raka kaxtupeļu bedres. smìltîs labi uzglobajâs kaxtupeļi.

[Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 468]


Bioloģijāsmilšu kārkls, smilšu ķirsis, smilšērkšķis, smilts pelašķis.

 

Zooloģijāsmilšu krupis, smilšu kaķis, smilšu smecernieks, smilšu tārtiņš.

 

Celtniecībāstikla smiltis, uzskalotās smiltis.

 

Ģeoloģijā – dziedošās smiltis, kalnu smiltis, klejojošās smiltis, plūstošās smiltis, staignas smiltis, šķirotas smiltis, zeltu saturošas smiltis, smilšu vētra.

 

Ķīmijas tehnoloģijā – gravu smiltis, kvarca smiltis, normālās smiltis.

 

Metālu tehnoloģijādegušas smiltis.

 

Kulinārijā – (pārn. noz.) smilšu mīkla, smilšu torte.


 

UzvārdiSmilktens, Smilktena; Smilktiņš, Smilktiņa; Smiltāns, Smiltāne; Smilte; Smiltenieks, Smilteniece; Smiltenis, Smiltene; Smiltens, Smiltena; Smiltēns, Smiltēna; Smiltiņš, Smiltiņa; Smiltnieks, Smiltniece; Smiltneks, Smiltneka; Smilšarājs, Smilšarāja; Smilškalējs, Smilškalēja; Smiltkalējs, Smiltkalēja; Smiltskalējs, Smiltskalēja; Smilškalns, Smilškalne; Smilkšzieds, Smilkšziede.

 

VietvārdiBrēdes smilts, kalns Carnikavas nov.; Smilts Lūķi, viensēta Gramzdas pagastā; Smiltaine, viensēta Kaplavas pagastā; Smiltāji, viensēta Trapenes pagastā; Smiltene, pilsēta; Smiltes, viensēta Dzelzavas pagastā; Smiltēni, viensēta Sērenes pagastā; Smiltiņas, viensēta Meņģeles pagastā; Smiltiņi, viensēta Birzgales pagastā; Smiltiņsils, mežs Grundzāles pagastā; Smiltiņu kalns Zantes pagastā; Smiltnieku pilskalns Bikstu pagastā; Kalna Smiltnieki, viensēta Vecsaules pagastā; Smiltsērkšķi, viensēta Indras pagastā; Smiļtiņkolns, kalns Vērēmu pagastā;  Mazsmiltenes, viensēta Laucesas pagastā; Smilšu grāvis Salacgrīvas pagastā; Smilšu iela Rīgā; Smilkšu kapi Cīravas pagastā; Smilši, viensēta Engures pagastā; Smilšu kalniņš, kalns Jaunalūksnes pagastā; Smilšu mājas, viensēta Jersikas pagastā; Smilšu siliņš, mežs Madlienas pagastā; Smilšaine, viensēta Šķilbēnu pagastā; Smilšarāji, viensēta Popes pagastā; Smilšājs, ezers Veclaicenes pagastā; Smilšāres, viensēta Rugāju pagastā; Smilškalni, viensēta Ģibuļu pagastā.

 

ErgonīmiSmiltis un debesis, SIA Salaspilī; Smiltis pa gaisu, biedrība Salacgrīvā; Smilšu kaste, SIA Rīgā; Smilšu pilis, SIA Talsos; Smilšu puikas, biedrība Rīgā; Smilšu lauva, pludmales volejbola biedrība Rīgā; Smilšu pulkstenis, SIA Rīgā; Smilšu grauds, SIA Rīgā; Smilšu kalns, SIA Rīgā; Smilšu rausis, SIA Rīgā; Smilšu mājas, zemnieku saimniecība Krāslavas pagastā.

 


smiltis, vsk. smilts, mantots vārds; apv. smilkts, smilkte, smilte, kursenieku smilks, smilktš; lš smiltìs ‘t. p.’. Pamatā ide. *mel– (no kā arī malt) ar s-pievienojumu saknes ieskaņā, kam ir nozīme ‘(sa)berzt,                    (sa)grūst’. Šāda nozīme piemitusi arī verbam smelt, no kura ar saknes patskaņa miju radies īpašības vārds *smilts ‘smalks’ un lietvārds *smiltis > smilts ‘sasmalcināts’, vēlāk tas attiecināts uz lietvārdu smilts.

Vārdam *smiltis > smilts ir nozīme ‘kas sīks, sasmalcināts’ → ‘irdens drupu iezis’.

[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 244]


angļu sand

baltkrievu пясок

čigānu šmílča

franču sable

igauņu liiv

krievu песок 

latīņu harena

lietuviešu smėlis

lībiešu jõugõ

poļu piasek

somu hiekkaa

spāņu arena

ukraiņu пісок

vācu der Sand

zviedru sand



Tēva mājas smiltis dod zaldātiem līdz krekla vīlēs, lai tiem utis neaug.

 

Nevajag ļaut bērniem rotaļājoties no smiltīm kapu kopiņas celt, jo tad kāds mirst.

 

Kad, līķi glabājot, trīsreiz met smiltis uz dobē ielaista zārka, tad trešo reizu drusku no tām jāaiztur rokā un rokas ar tām jānoberž, tad nekad nekādas vātis jeb izsitumi uz rokām neradīsies, un, ja tai brīdī tādi būtu, tie noies un rokas paliks vienumēr veselas.

 

Bērni saviem vecākiem nedrīkst kapā smiltis mest, lai tiem tur nav smaga guļa.

 

Citi pie kapa trīs reiz mazgā rokas ar smiltīm, lai visi grēki uz mirona paliek.

 

Ja, mironi kapā laižot, slepeni dabū pagrābt saujā smiltis un pārnest tās mājā, ka neviens neredz,

tad tās ir labākās zāles pret prūšiem (=prusakiem).

 

Kad sapnē pa smilkčim staigā, nieka negūs [nekādu zivju].


Sirmi zirgi baltas krētes

Sila smiltis putinaja;

Aiz ta sila gabaliņa,

Tur aug mans arajiņš. [LD 10686-0]

 

Nākat, ļaudis, lūkoties,

Kā brauc brāļi vedejos:

Smiltis nāca kūpedamas,

Kumeliņi dancodami. [LD 18468-0]

 

Putēt put smilšu kalni,

Peļamo aizvedot;

Tie neput smilšu kalni,

Tās put ļaužu valodiņas. [LD 18239-0]

 

Vecajam bāliņam

Smiltenē ļauduviņ’;

Sirmits mans kumeliņs

Smilšu kalnus putinaj’. [LD 16185-0]

 

Sen to Rīgu daudzinaja,

Nu to Rīgu ieraudziju:

Visapkārt smilšu kalni,

Pate Rīga ūdenī. [LD 31829-0]

 

Vediet mani, kur vediet,

Caur siliņu nevediet:

Smiltis manas kājas grauza,

Skujas bira vaiņagā. [LD 18272-4]

 

Es neietu pārnovadis

Smilšu kalnus putināt;

Kas kaiš pašu novadā

Līdzenāi zemitē. [LD 9736-0]

 

Aiz Daugavas rožu dārzi

Baltā smilšu kalniņāi;

Pārceliet, bāleliņi,

Lai es viju vainadziņu. [LD 5776-0]

 

Zied ieviņa pret ieviņu

Vienā smilšu kalniņā;

Dzied māsiņa pret māsiņu,

Tautu govis ganidamas. [LD 252-1]

 

Visi zied smilšu kalni

Sudrabiņa ziediņiem:

Tur guļ mani bāleliņi

Sudrabiņa kalejiņi. [LD 27636-0]

 

Kur bijat, bāleliņi,

Smiltaiņām kājiņām?

– Mēs māsiņu vadijām

Baltā smilšu kalniņā. [LD 27649-0]

 

Es neļaušu irbitēm

To kalniņu purināt:

Tur guļ mans tēvs, māmiņa

Tanī smilšu kalniņā. [LD 4003-0]

 

Smilšu māte, Veļu māte

Nomānija manu meitu:

Ielikusi meda krūzi

Pašā dobes dibenā. [LD 27536-3]

 

Izlasiju smilšu kalnu

Pa viename graudiņam,

To vietiņu mekledama,

Kur gul mana māmulite. [LD 4048-0]

 

Guli, mana māmuliņa,

Vaska smilšu kalniņā!

Nedzirdeji lielu vēju,

Ne bērniņu gaudojot. [LD 4020-1]

 

Lietus lija saulitē,

Bārenite as’ras lēja:

Pērn nomira māmuliņa,

Šogad tēvu smiltis sedz. [LD 4108-0]

 

Pārnāk lieli, pārnāk mazi,

Mūs’ māsiņa nepārnāca;

Mūs’ māsiņa ta palika

Baltā smilšu kalniņā,

Baltā smilšu kalniņā

Apakš zaļa veleniņa. [LD 27662-0]

 

Atnāk, māte, tavi bērni,

Bet tie visi neatnāk:

Vienu tur pametām

Baltā smilšu kalniņā. [LD 27642-0]

 

Grūši pūte kumeliņš,

Smilšu kalnā tecedams,

Redz bāliņ’ augumiņ’

Smiltiņās ievedot. [LD 27637-1]

 

Mūsu ciema slinki puiši,

Nejāj zirgus pieguļā;

Teicās auzas iebēruši,

Smiltis vien silitē. [LD 30154-0]

 

Tev, bāliņ, sila zeme,

Es pie tevis nedzīvošu:

Smiltis manas kājas grauza,

Skujas bira vaiņagā. [LD 17633-0]

 

Es augdama nevareju

Smiltis nest kājiņām,

Kā bij man nu panest

No nelieša ļaunus vārdus? [LD 26841-0]

 

Kundziņš brauca pa celiņu,

Viesuls smiltis putinaja.

Brauc, kundziņi, kurp braukdams,

Atpakaļi vien nebrauc! [LD 31313-0]

 

Jūdzat bērus, jūdzat raudus,

Vedat mani smiltienā.

Pāries bēri, pāries raudi,

Es mūžam(i) nepāriešu,

Es palikšu kalniņāi

Baltas smiltis rušināt. [LD 27476-6]

 


Kangaru kalni

Senajos laikos tagadējo Kangaru kalnu un apkārtējo purvu nav bijis. Tajā vietā viļņojis liels ezers. Braucot uz Rīgu vai no Rīgas, ļaudīm bijis jāceļas pāri ezeram laivās. Un, kurš ceļinieku pulks cēlies pāri, tam bijis jāziedo ezeram viens cilvēks. Ja to nedarījuši, ezers allaž kļuvis bargs un apracis viļņos visus braucējus.

Tajos laikos Kangaru ezera tuvumā dzīvojis Milzis. Viņa gultas vieta vēl tagad esot redzama uz Kangaru kalnu strēķa. Reiz Milzis aizgājis pie ezera noskatīties, kā ļaudis cēlušies pāri. Un sagadījies tā, ka tieši tajā reizē ezers neesot dabūjis parasto ziedu, tāpēc kļuvis bargi bangains un aprijis laivas ar visiem braucējiem. Milzis par šādu ezera negantību ļoti sadusmojies un sacījis, ka darīšot tai galu.

Ļaudis neticīgi kratījuši galvas, sak, ko tādam dzelmenim padarīsi! Bet Milzis teicis:

 – Kas šis par dzelmeni! Sekla pančka. Nelaime tā, ka jūs esat pārāk sīka auguma. Es katru rītu brienu pāri.

Tas bijis tiesa. Ik rītu, uzlicis putras katlu uz uguns, Milzis gājis pāri ezeram uz Rīgu pēc sāls, ko putrai piebērt.

 – Gādājiet tikai prāvāku maisu, – viņš teicis. – Uzbēršu jums pāri ezeram sausu ceļu.

Tā arī noticis. Novada audējas noaudušas jūdzi garu audeklu, šuvējas pašuvušas milzu maisu – ber kaut visu muižas malumu iekšā! Milzis pārmetis maisu pār plecu un aizgājis.

Jau nākamajā rītā, pēc sāls iedams, ņēmis lielo maisu līdzi. Atceļā pagriezies gar jūrmalu, iebēris maisā vairākas kāpas smilšu un gājis mājās. Brizdams pāri ezeram, pašķiebis maisa vaļējo galu uz leju, aizšūto paturēdams plecos. Kamēr pārbridis, smiltis no maisa izbirušas. Pēc nedēļas ceļš bijis gatavs. Pār ezeru uzaugusi kalnu grēda. Kur smilšu nobiris pavairāk, tur kalni bijuši augstāki, kur pamazāk, tur – zemāki.

Ļaudis Milža bērumu nosaukuši par Kangaru kalniem.

[http://www.pasakas.net/teikas/zeme/k/kangaru-kalni/]

 

Kā Rīga izglābusies no apbēršanas

   Rīgas pilsēta kādreiz bijusi aizkaitinājusi veco velnu. Viņš nodomājis tai nežēlīgi atriebties, proti, apbērt ar smiltīm. Domāts, darīts – gājis, piegrābis lielu maisu ar smiltīm un – uz Rīgu. Nabags ļoti steidzies, jo drīz vajadzējis aust rītam, kad sāk dziedāt gaiļi. Tāpēc viņš gājis nevis pa ceļu, bet pa lielo Kangaru purvu. Steidzoties viņš nemaz nav ievērojis, ka viena maza pelīte, domādama, ka maisā kas ēdams, pagrauzusi vienā pusē caurumu. Tanī pusē nekā neatradusi, pagrauzusi otrā pusē. Un tā nu maisam abās pusēs bijis pa caurumam, un smiltis pamazām birušas ārā. Kamēr velns līdz Rīgai aizgājis, maiss bijis tukšs. Tā nu arī Rīgas pilsēta izglābusies no apbēršanas. Bet pa purvu, kur velns gājis, nu stiepušās divas rindas kalnu, kas nosaukti par Kangarkalniem. [Katram sava laime 1999 : 91]

 


Pludmalē.
– Sakiet, vai tas ir jūsu dēls, kas manā peldcepurē ber smiltis?
– Nē, manējais ir tas, kas pārbauda, vai jūsu radio skan arī zem ūdens!

 


Smilšu bedres = kapu bedres

Senkapi un arī jaunāku laiku kapsētas, ja vien cilvēku apbedījumus nav bijis jāveic kādos ekstremālos apstākļos (karadarbības, epidēmiju, vardarbības upuri) vai sekojot īpašiem ticējumiem, piemēram, kuršu apbedījumi ūdeņos, lielāko tiesu visos laikos ir ierīkoti relatīvi sausās, smilšainās vietās. Latvijā tautas uzskatos par piemērotām vietām kapu ierīkošanai ir uzskatīti un joprojām tiek uzskatīti smilšu uzkalni vai smilšainas vietas. Ne velti latviešu valodā līdz pat mūsdienām pastāv metafora kapu apzīmēšanai – smilšu kalniņš, vest uz smilšu kalniņu, aprakt smilšu kalniņā, palikt smilšu kalniņā, smiltainē. Kapu un kapsētas smiltīm ir bijusi un joprojām ir dažāda nozīme ticējumos. Vēl viena senkapu un kapsētu vietu likumsakarība ir tā, ka senkapi un kapsētas atrodas apmēram turpat, kur atrodas cilvēku dzīvesvietas, uz kapiem kādreiz veduši ceļi.

Kartupeļu raža ir jāuzglabā. Jaunākos laikos tas tiek darīts pagrabos vai kartupeļu virszemes stirpās. 19. gs. 40. gados pagrabi zemnieku mājās bija ļoti reti. Sākoties „kartupeļu laikmetam”, viena no iespējām kartupeļu ražu uzglabāt bija uz ziemu tos ierakt sausā, tātad smilšainā, vietā. Varētu pieņemt, ka kartupeļu bedres Latvijā masveidā tika raktas un izmantotas samērā īsu laiku – no 19. gs. vidus līdz 20. gs. sākumam.

Tā sauktās saimniecības bedres lībiešu ciemos pie Daugavas izmantotas vēlajā dzelzs laikmetā, tomēr tās vairāk tiek saprastas kā slēptuves. Pagrabveida izbūves konstatētas arheoloģiskajos izrakumos Raunas Tanīsa kalnā – pilskalnā. Pagrabu būves Latvijas zemnieku sētās tomēr nebija īpaši izplatītas. Smiltis kā materiāls līdz pat industriālajam laikmetam izmantotas visai maz un nelielā apjomā. Var norādīt uz smilšu lietojumu stikla gatavošanai, asās kvarca smilts lietojumu mājsaimniecībā grīdu, galdu un koka trauku beršanai, tomēr šīs vajadzības nebija tik lielas, lai smilšu iegūšana reljefā atstātu nozīmīgas liecības.

Kartupeļu bedres gandrīz vienmēr atrodas kaut kādā pārskatāmā un saprotamā attālumā no mājām vai māju vietām. Tās atrodas sausās vietās, kas nav bijušas izmantotas kā aramzeme. Parasti šīs vietas ir pāraugušas ar kokiem un krūmiem. Kartupeļu pagrabi jeb bedres veidotas ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem: bedres raktas smilšainās nogāzēs, izoderējot tās ar kokiem, bet iebūvētiem koka griestiem uzpildīja smiltis. Ieeju pret aizsalšanu nodrošināja ar salmiem. Kartupeļu bedres, kā liecina agrākie ar tām saistīto un postīto senkapu uzmērījumi, parasti nesaplūst. Tas arī saprotams, jo reiz izraktas kartupeļu bedres vietā izrakt citu bedri ir grūti – zeme ir palikusi irdena, un jaunraktā bedre draud aizbirt. Iespējams, pēc kādiem gadiem smilts bedres vietā saguļas un tur atkal var rakt jaunu bedri vai arī tās izbūvē lietot vairāk koku. Tāpat šķiet, ka kartupeļu bedres ir raktas attālāk no mājām. Tas būtu saprotams, jo māju tuvumā parasti bija iekopta sakņu dārzu zeme, bet kartupeļu bedres raka neauglīgās, smilšainās vietās, kas varēja būt atstatus no mājām. Iespējams, kartupeļu ražu pēc tās noņemšanas noglabāja, respektīvi, ieraka, kartupeļu bedrēs netālu no to audzēšanas vietām. Jāatceras arī, ka kartupeļu audzēšanai piemērotāka ir smilšaina, irdena augsne. [Sagatavots pēc: Urtāns 2017 : 141–143]

 



Tuksneša dziesma

 

Manās smiltīs

noguruši ceļinieki stieg.

Ticēdami ceļam aklam,

kp un iet, un kp, un stieg

līdz pat gurniem, krūtīm, kaklam

karstās smiltīs,

ticēdami ceļam aklam,

stieg.

 

Manās smiltīs

izslāpušas karavānas mieg.

Ticēdamas tālām akām,

mieg uz mirkli, stundu, nakti mieg

kamii un vīri blakām

karstās smiltīs,

ticēdami tālām akām,

mieg.

 

Manās smiltīs

ilgas verdzības un naida lāsts,

balti balo senču kauli.

Manī dzimst un dzīvo tādas ciltis,

kas līdz nāvei nosars

manus vējus,

manas smiltis, manu sauli. [Krūklis 1970 : 205]

 

    

Dziesma par grimušiem kuģiem

 

Vakars visilgāk

mīl kavēties krastā pie jūras,

laist caur pirkstiem

zilzaļas straumes

un dziedāt

savādas dziesmas.

 

Priedēs guļ miers.

Smiltis izstaro

dienā uzsūkto sauli,

un vakars,

nosēdies krastmalas oļos,

klusi dūc dziesmu par grimušiem kuģiem.

 

Šai dziesmā ir runa par dzelmēm,

par zivīm,

kas peld

pāri mastu

melnajiem vrakiem

un ģindeņu kauliem,

par grimušām dzīvēm un aizmirstu

likteņu drupām.

 

Vējš ievelk buras un klausās,

ka zelta meklētājs, piespiedis galvu

šķautņainai koraļļu radzei,

nav sasniedzis teiksmaino zemi,

kur kalni slēpj dārgumus retus,

ka matrožu līgavas

krastā jau kļuvušas vecas,

bet viņu mīļie

guļ dzelmē.

 

– Un vēl, – saka vakars,

– man daudz kas ir zināms

par dīvainu cilvēku – klaidoņu sugu,

kas savus kuģus

nelaiž labprāt ostā nevienā…

Tagad tos viegli,

maigi – kā sievietes rokas

vecfranču dzejās,

auklē smiltis zem plūstošu ūdeņu straumēm…

 

Gausi iedegas zvaigznes.

Zeme tvan netīrā miglā.

Pie jūras –

tur, kur ūdeņos horizonts zīmē

 

zeltsārtas švīkas, –

kavējas vakars un dzied

dziesmu par grimušiem kuģiem.  [Skujiņa 1978 : 83–84]

 


Nāk trešās rotas otrā pusrota, zem viesuļguns skriedama pa līķiem piekaisīto pļavu, un kapteinis Krustiņš, ticis pļavai pāri un vērodams savējo rindas, redz, ka viņam nav ticis līdzi dažs krietns karavīrs. Un vēl drūmākas kļūst kapteinim Jurevičam acis, sākot nojaust, ka fronte paliks nepārrauta, vārti uz dzimteni un tēva mājām arī šoreiz nevērsies vaļā un māte, klausīdamās kaujas troksnī, būs velti lūgusi Dievu, lai tas vada dēlu pie viņas atpakaļ.

Kam lāpsta, tas zemi met ar lāpstu; kam lāpstas nav, tiem jāplēš viņa kailām rokām, durkļiem un nažiem griežot pušu sīkstās priežu saknes, un citi saujām grābj un ber uz grāvju malas miklās sila smiltis, bet vinčestri visiem ir nolikti pa rokai, izstiepiena tālumā, jo katru acumirkli var sagaidīt vācu kontrataku, un ierakumu sargātājiem tagad birst virsū ne vien vācu lodes, bet arī vācu mestās granātas. Un asiņaina vietām top velēnu zeme, un sarkani mikla kļūst sila smilts. [Grīns 1990 : 312–313]

 

Tak neviens nenāk. Gurdi atkal iet pār fabrikkorpusiem un strādnieknamu jumtiem padebešu bari, un kā agrāk čirkst zem stundinieka kājām vieglā, dienās bālpelēkā Rīgas smilšu lauku smilts.

Sen apklusušas valodas, vairs nedeg sveces. Un dzird tik krācošas un svilpojošas gulētāju skaņas; viens un otrs miegā sten un zobus griež. [Grīns 1990 : 713]

 

Šodien iet pa smiltīm! Pa baltām, pa melnām, pa dzelzsbrūnām smiltīm. Nepacelt galvu uz debesīm, kas tur augšā vai velns zina kur. Šodien debesu nav un nav citas līnijas. Tikai smiltis dziedošās, stiegošās, smiltis tuksnesī degošās. Uzvaroši caur smiltīm. Pāri tuksnešiem kā dzēšlapām iet līnija. Nav neuzvaramu barhanu! Nav smilšu vētras, kas var apbērt! Apbērts vai neapbērts, pa smilšapakšu, pa smilšu virsu – līnija ir neuzvarama. Tā nav ūdens, un smilts to neizdzer. Tā nav uguns, un smilts to nenodzēš. Tā ir līnija no sevišķi cietas matērijas – mana gribas līnija. [Ziedonis 1978 : 186]


NEREDZĪGAIS UBAGS.

Saules kunga dzimti ļaudis:

Smilšu bērni, ceļa vīri,

Meža brāļi, vēja brāļi,

Nākam kāzas apraudzīt.

 

VAGARS.

Ko bez acu raudzīt vari?

 

NEREDZĪGAIS UBAGS.

Es bez acu raugu tevi:

Auss jūt tavu treknu balsi,

Deguns tavas taukās miesas,

Ļaužu sviedru nobarotas. [Rainis 1981 : 279–280]

 

TOTS.

Kas tur pacēlās kā seskis?

Smiltis vien noputēja.

Ko tur kaps atveras?

Balts kas izbēga kā sermuls?

Kas tur galvu laukā bāž?

Zilganu kā nosalušu.

Kas tur sten? Kas tur īd?

– Ko tie mani apstājuši?

Trūdu lūžņi, smilšu ļaudis?

(Mēness aptumst, aiziedams aiz mākoņa; mirdz retas zvaigznes.)

[Rainis 1981 : 320]

 



  Starptautiskais smilšu skulptūru festivāls Summer Signs

09.06.2018. un 10.06.2018. Jelgavā notika 12. smilšu skulptūru festivāls, kas ir vecākais un lielākais šāda veida festivāls Baltijas valstīs. Vairāk nekā 20 atzīti skulptori no visas pasaules radīja smilšu skulptūras no 600 tonnām smilšu. Festivāla laikā norisinājās dažādu Latvijā un Baltijas valstīs pazīstamu mākslinieku koncerti, kā arī tika rīkotas smilšu skulptūru darbnīcas bērniem. Iestājoties tumsai, skulptūras tika īpaši izgaismotas, radot gaismas un ēnas priekšnesumu.

[Sagatavots pēc: http://www.latvia.travel/lv/pasakums/starptautiskais-smilsu-skulpturu-festivals-summer-signs]

 

Ko mūsdienās tīra ar smiltīm – mājā, dārzā un virtuvē?

Senāk smiltis bija viens no tīrīšanas pamatlīdzekļiem, un savas pozīcijas tās saglabā vēl joprojām. Šo bezmaksas abrazīvo lietu nevajadzētu piemirst, kad jāberž priekšmeti bez īpaši saudzējama pārklājuma. Turklāt smiltis neizraisa alerģisku reakciju.

Senos laikos no smiltīm gatavoja beržamos ķieģeļus: to sastāvā bija sārms, piemēram, ziepes vai pelni, un smiltis vai tikai smiltis. Speciāli smilšu ķieģeļi tika gatavoti konkrētiem mērķiem, piemēram, nažu spodrināšanai, grīdas beršanai un tamlīdzīgi.

Vācijas mājsaimniecēm virtuvē smiltīm bija paredzēts tikpat cienījams trauciņš kā sodai un sālim, dažviet tas bija gatavots no porcelāna, kas apgleznots ar rozēm.

Tīrīšanai neder rupja grants smilts, arī jūrmalas smilts, īpaši tā, kas iegūta pie atklātās jūras. Jārēķinās, ka, tīrot ar smiltīm, virsma tiek ne tikai notīrīta, bet arī noskrubēta, tāpēc smiltis nelieto cēlmetālu spodrināšanai, virtuves priekšmetu tīrīšanai, kam ir mūsdienīgs pārklājums.

Dažas receptes

  • Ziepju un smilšu maisījums. Sarīvē veļas ziepes un 1:1 sajauc ar smalkām smiltīm. Pārlej nedaudz silta ūdens, un biezo masu maisa, lai ziepes izšķīst.
  • Smilšu un sārma maisījums. Pāris sauju upes smilšu sajauc ar sauju smalku pelnu. Ber traukā un aplej ar glāzi ūdens. Samaisa un pārliecinās, vai masa ieguvusi biezas pastas konsistenci (varbūt jāpielej vēl ūdens).

·     Katla piedeguma noņemšanai uzber sāli un uzlej nedaudz ūdens. Patur kādu stundu un izberž ar smiltīm.

·     Ja gatavo ēdienu uz malkas plīts, katlu apakšas berž ar smalkām, sausām smiltīm un skalo ar siltu ūdeni. Tāpat var noberzt arī pilsētas katlu apakšas.

·     Apķepušus metāla virtuves priekšmetus tīra ar ziepju un smilšu maisījumu.

·     Smiltis der nekrāsotas koka grīdas un flīžu seguma tīrīšanai. Tikai jārēķinās, ka vēlāk, iespējams, vajadzēs lietot putekļusūcēju, lai savāku liekās smiltis.

·     Grila restes pēc lietošanas noberž ar ziepju un smilšu maisījumu.

·     Lai aši izmazgātu spaini, tajā ielej nedaudz ūdens, ieber sauju smilšu un skalina, līdz tīrs.

·     Pēc piknika taukainajiem traukiem pārber sausas smiltis un nomazgā ar karstu ūdeni.

[Sagatavots pēc: http://jauns.lv/raksts/maja-un-darzs/43334-praktiski-padomi-ko-musdienas-tira-ar-smiltim-maja-darza-un-virtuve]


2017. gadā pavasarī Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā LU 75. zinātniskās konferences un Valsts pētījumu programmas projektā „GEO” notika starptautisks simpozijs „Smilts un stikls”, kurā viens no tematiskajiem lokiem bija veltīts tam, kā smiltis un stikls „dzīvo” valodā, literatūrā un folklorā. Valodnieki, literatūrzinātnieki, folkloristi un citu nozaru pētnieki iepazīstināja klausītājus ar atziņām par vārdu smiltis un stikls lietojumu latviešu valodā.

Vadošā pētniece Laimute Balode stāstīja par smiltīm un stiklu latviešu un citu tautu antroponīmijā, pētniece Sanda Rapa prezentēja sava pētījumu rezultātus par smiltīm Latvijas vietvārdos, vadošā pētniece Anna Stafecka dalījās pārdomās par smilšu nosaukumiem latviešu valodas izloksnēs, profesore Anna Vulāne raksturoja vārdu smiltis un stikls izmantojumu latviešu frazeoloģijā un stabilos vārdu savienojumos, bet profesore Janīna Kursīte analizēja minēto reāliju atspoguļojumu latviešu tautasdziesmās.

Bibliotēkā interesenti varēja iepazīties ar izstādes „Smilts un stikls no zinātnes līdz mākslai” eksponātiem – smilts iežu un stikla pētniecības atspoguļojumu monogrāfijās, promocijas darbos, publikācijās, kā arī mūsdienu literatūrā, dzejā un mākslā. Ekspozīcijā bija redzami arī smilts un smilšakmeņu paraugi no LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģijas nodaļas un LU Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja Ģeoloģijas muzeja, stikla šķiedras atspoguļojums optiskajos vados, audumos un būvniecībā no RTU Silikātu materiālu institūta, kā arī docētāju un studentu krāšņie mākslas darbi no Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla mākslas katedras.

Daļa simpozijā nolasīto ziņojumu pieejama arī elektroniski: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vpp/files/IV_posma/SmiltsUnStikls/TEZES_Smilts_un_stikls_lapai.pdf

 

Vietvārdi, kuru pamatā ir vārds smiltis, ir visai raksturīgi toponīmi Latvijā, un tie biežāk norāda uz saistību ar smilšainām augsnēm, smilšu ieguves vietām un kapsētām. Darba mērķis ir raksturot vietvārdus un to sadalījumu pa ģeogrāfisko objektu veidiem, kā arī noskaidrot tiem atbilstošo ģeogrāfisko objektu novietojuma likumsakarības. Vietvārdos apzinātas arī izloksnes īpatnības. Latviešu un kaimiņtautu vietvārdos bieži atspoguļots apkārtnes reljefs. Visdrīzāk, tas saistīts ar konkrētās personas apdzīvoto vietu un tās ģeogrāfisko vidi vai arī personas uzvārdu.

Izmantojot Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras (LĢIA) Vietvārdu datubāzi, sešu bijušo rajonu (Alūksnes, Balvu, Daugavpils, Dobeles, Jēkabpils, Limbažu) teritorijā tika atlasīti vietvārdi, kuru rašanās saistīta ar smilti un stiklu. Statistiskās analīzes metodes tika izmantotas vietvārdu klasificēšanai, grafiskās metodes – statistisko datu grafiskai atveidošanai.

LĢIA Vietvārdu datubāzē aplūkotajos rajonos ir 106 vietvārdi, kuru pamatā ir vārds smilts, bet tikai trīs, kas saistīti ar vārdu stikls, un 13, kas saistīti ar ģermānismu glāze.

Lietuviešu valodas vārds smėlis ‘smilts’, līdzīgi kā smilts Latvijā, ir sastopams daudzos vietvārdos, piemēram, Kauņas pilsētas daļai ir nosaukums Smėlis, Klaipēdas pilsētas daļai – Smeltė, Smėline ir Viļņas pilsētas daļa un ciemi Anīkšču un Zarasu rajonā, Ignalinas rajonā ir mežs Smėlynės miškas, Molētu rajonā atrodas ezers Smėlinis un ciems Smėlinka, bet Klaipēdas rajonā ir upe Smeltaitė. Lietuviešu valodas ietekme vērojama Latvijas pierobežā ar Lietuvu: vs. Smeltes Elkšņu pagastā, vs. Smelteri Gārsenes pagastā, vs. Smeline Demenes pagastā un vs. Smelīne un Smelines kapi Šēderes pagastā.

Latvijā vietvārdu, kuru pamatā ir vārds smilts, ir samērā daudz. Tāpēc rakstā aplūkoti tikai bijušā Alūksnes, Balvu, Daugavpils, Dobeles, Jēkabpils, Limbažu rajona vietvārdi, kas saistīti ar vārdu smilts. Visvairāk vietvārdu, kuru pamatā ir vārds smilts, ir starp apdzīvoto vietu nosaukumiem – 86 vietvārdi, no kuriem 68 ir viensētu nosaukumi, 2 ciemu nosaukumi, bet 16 – ielu nosaukumi. Reti kurā Latvijas pilsētā nav Smilšu ielas. Viena no tām ir Balvi. Visās pārējās aplūkotās teritorijas pilsētās – Alojā, Alūksnē, Apē, Aknīstē, Aucē, Daugavpilī, Dobelē, Ilūkstē, Limbažos, Staicelē, Subatē un Viļakā, kā arī divos ciemos – Līksnā un Pociemā – ir Smilšu iela. Turklāt Ilūkstē un Subatē ir arī Mazā Smilšu iela. Mazāk ir dabas objektu, kuru pamatā ir vārds smilts – 19, no tiem visvairāk (6) ir kalnu nosaukumu. Turklāt tie visi atrodas Alūksnes rajonā: Smilšu kalniņš Jaunalūksnes, Malienas un Kalncempju pagastā, Smilšu kalns Mārkalnes, Kalkūnes, Veclaicenes pagastā.

Dabas objektu nosaukumu, kuros ir vārds smilts, ir mazāk nekā apdzīvotu vietu nosaukumu. Veclaicenes pagastā uz robežas ar Igauniju ir ezers ar nosaukumu Smilšājs, kam Igaunijā ir nosaukums Liivajärv (sal. ar ig. liiv ‘smilts’, järv ‘ezers’), kā arī nosaukuma variants Smilšu ezers Latvijā. [..] Baltinavas novadā ir upīte Smiltine, netālu no tās atrodas smilts karjers.

Alūksnes novada Malienas pagasta mežā Smilšu siliņā esošā baltā kvarca smilts agrāk esot izmantota koka trauku tīrīšanai.

Vietvārdus pēc to uzbūves iedala divās grupās.

1. Pirmatnīgie vietvārdi – vietvārdi, kuri sastāv tikai no vārda saknes un galotnes, piemēram, Smilši, Smiltes, Smiltis.

2. Sekundārie vietvārdi:

   salikteņi, piemēram, Mazsmiltiņi, Smilškalni, Smilškalniņi;

   vārdu savienojumi jeb vārdkopas, piemēram, Smilšu atdambe, Smilšu dobes, Smilšu iela, Smilšu kalniņš, Smilšu kalns, Smilšu mājas, Smilšu pūrs, Smilšu siliņš;

   ar piedēkli atvasinātie vietvārdi, piemēram, Smiltnieki.

No onomastiskās vārddarināšanas viedokļa latviešu valodā neatvasinātu darinājumu ir samērā maz: viensēta Smilši Maļinovas pag. un divas viensētas Smiltes Šēderes pag. Daudzi viensētu nosaukumi veidoti, izmantojot piedēkļus. Aplūkotajā teritorijā dominē mājvārds Smiltnieki ar izskaņu nieki (15), visvairāk šādu mājvārdu ir Daugavpils rajonā (5) un Dobeles rajonā (5), Limbažu rajonā (4). Jēkabpils rajonā ir tikai divas viensētas ar nosaukumu Smiltnieki – Gārsenes un Atašienes pagastā. Turpretī Latvijas ZA daļā (Alūksnes un Balvu rajonā) nav neviena šāda nosaukuma, bet ir viensēta ar nosaukumu Smiltenieki.

Daudz arī mājvārdu ar izskaņām -iņi, -iņas (12): Jēkabpils rajona Sēlpils pagastā Kundziņi (Smilktiņi) un Smiltiņas (Smilktiņi, Smiltiņi), Dignājas pagastā Smilktiņi un Smilktiņi 1, Dunavas pagastā Smiltiņi, Daugavpils novada Laucesas pagastā Mazsmiltiņi, Eglaines un Naujenes pagastā Smiltiņas, Višķu pagastā Smiltiņi, Alūksnes rajona Apes un Trapenes pagastā Smiltiņas. Balvu rajonā viensētu nosaukumi ar izskaņām iņi, -iņas nav atrasti.

Latvijas ZA daļā (Alūksnes un Balvu rajonā) visvairāk ir mājvārdu ar izskaņu āji (12): Smiltāji Trapenes, Zeltiņu, Ziemera, Mārkalnes, Jaunalūksnes, Annas, Mālupes, Lazdulejas pagastā, Smiltāji 1 Ziemera un Mālupes pagastā, ka arī Smiltāji Daugavpils novada Līksnas un Vaboles pagastā. Izskaņa       aines (6) lietota tikai, veidojot Latvijas DA daļas vietvārdus: Smiltaines Daugavpils rajona Ambeļu un Tabores pagastā, Smiltaines Laucesas pagastā, kā arī Smiltaines Jēkabpils rajona Dunavas, Dvietes, Rubenes pagastā. Balvu rajona Šķilbēnu pagastā ir mājvārds Smilšaine, kam ir izskaņaaine. Vismazāk ir mājvārdu ar izskaņu –enes: Smiltenes 1 un Smiltenes Daugavpils rajona Vecsalienas pagastā. [..] Daugavpils novadā ir trīs viensētas ar nosaukumu Smilškalni Demenes, Līksnas un Vaboles pagastā, turklāt pie divām no viensētām atrodas ferma. Viensēta Smilškalns Daugavpils novada Kalupes pagastā atrodas uz paugura, un turpat netālu ir Baltmuižas kapi. Ģeogrāfisko objektu, kuru nosaukumi saistīti ar smilti, tuvumā nereti atrodas kapi. Daudz šādu piemēru ir Daugavpils rajonā: Dvietes pagastā uz R no viensētas (vs.) Smiltaines 1 atrodas Zvīdrānu kapi, Vaboles pagastā uz ZA no vs. Smiltāji atrodas Krīvānu kapi, Eglaines pagastā uz DR no vs. Smiltiņas atrodas Kazimirvaldes kapi. Netālu no viensētas Ceļmalas (agrāk Smiltnieki) Auces novada Bēnes pagastā atrodas Gailīšu kapi un Krūškalnes kapi. Pie viensētas Smiltnieki Tērvetes novada Bukaišu pagastā atrodas Mednes kapi un smilts karjers.

Vārds smilkts tika atrasts tikai četros mājvārdos: Smilktiņi un Smilktiņi 1 Jēkabpils novada Dignājas pagastā, Kundziņi (Smilktiņi) un Smiltiņas (Smilktiņi) Sēlpils pagastā. Ābeļu pagastā atrodas Smiltes grāvis, no kura uz R atrodas Nagļu kapi un Ošenieku smilts atradne. 1761. gadā Ābeļu muižā esot bijuši 29 saimnieki un trīs krogi: Ābeļu, Robežu un Smilšu krogs, kurš atradies pie Smiltes grāvja.

Tie Alūksnes rajona vietvārdi, kuru pamatā ir vārds smilts, un tiem atbilstošie ģeogrāfiskie objekti, kam bija pieejami dati par raksturīgo meža tipu, augsni un cilmiezi, apkopoti tabulā.  

[Sagatavots pēc: Cekula 2017 : 97–102]

 

Smilts un stikls latviešu un citu tautu antroponīmijā

Saskaņā ar V. Staltmanes Latviešu uzvārdu atgriezenisko vārdnīcu” un Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem Latvijā ir reģistrēti vairāki uzvārdi ar sakni Smilt-: gan vienas saknes personvārdi Smilts, -a/-e (75 x), Smilkts, -e (26 x) (šajā gadījumā uzvārda etimons ir apvidvārds), piedēkļu derivāti (gan no leksēmas smilts, gan no dialektālās formas smilkts): Smilktens, –a (14 x), Smilktiņš, –a (24 x), Smiltāns, –e (57 x), Smiltenieks, -ce (17 x), Smiltenis (17 x), Smiltens, -a/-e (68 x), Smiltēns, -a (18 x), Smiltiņš, -a (311 x), Smiltnieks, –a /-ce (347 x), fiksēta arī dialektāla forma Smiltneks (1 x), gan divcelmu uzvārdi jeb salikteņi: Smilšarājs, -a (25 x), Smilškalējs, –a (2 x), Smiltkalējs (1 x), Smiltskalējs (1 x), Smilškalns, -e/-a (206 x), Smilkšzieds, -a (2 x). Visizplatītākie šīs saknes uzvārdi Latvijā (2016. gadā) – Smiltnieks, Smiltiņš un Smilškalns. Saknes Smilt– antroponīmi galvenokārt iekļaujami fizioģeogrāfiskās semantikas uzvārdu grupā, resp., to etimoloģiskā nozīme saistīta ar personas dzīves vietu smilšainā vidē, ar smilšainu augsni vai smilšu ieguves vietu. Pāris minēto salikteņu – Smilšarājs, Smilškalējs / Smiltskalējs / Smiltkalējs – saistīti ar profesijas semantiku (arī mājvārdiem kā starpniekiem noteikti ir nozīmīga loma). Vienu salikteni – Smilšzieds – varētu uzskatīt par floras semantikas antroponīmu, lai gan tas, visticamāk, ir radies no mājvārda (sal. zemniekmājas Baldones, Piltenes u. c. pagastā).

Citās kaimiņu valodās šīs semantikas uzvārdi arī ir visai izplatīti.

[Sagatavots pēc: Balode 2017 : 112]

 

Smilšu nosaukumi latviešu valodas izloksnēs

Tautas tēlainā domāšana un pasaules uzskats joprojām atklājas dažādos valodas paveidos, it sevišķi dažādu novadu iedzīvotāju runā jeb izloksnēs un dialektos. Tie var glabāt gan senus mantotus vārdus, gan arī dažādus citvalodu aizguvumus. Senais valodas slānis parasti atspoguļojas ar dabu saistīto jēdzienu nosaukumos. Un tādi ir arī smilšu (jeb irdena nogulumieža, kas sastāv no atsevišķiem minerālu graudiem, daļēji no iežu, gliemežvāku atlūzām, kā arī augsnes, kuras sastāvā ir šis iezis) nosaukumi.

Latviešu literārajā valodā, kā zināms, lieto nosaukumu smilts, biežāk daudzskaitļa formu smiltis. Šis variants ir visplašāk lietotais arī latviešu valodas izloksnēs. Tas visai kompakti sastopams Vidzemē (retāk tās dienvidu daļā), Zemgalē un Latgales ziemeļos, piemēram, kuoka ķipīšus un kublīnus a baltām smiltīm berza Ērģemē, smiltī ūdenc neturās Plāņos, smilts zeme viegla stroadāt Sinolē, smiltī sēj griķus Šķibē, smilts zemīte – švaka zemīte Ziemerī (šeit un turpmāk izlokšņu ilustratīvais materiāls dots vienkāršotā fonētiskajā transkripcijā).

Morfoloģiskais variants smilte sastopams vietumis Vidzemē un Zemgales austrumu daļā, retāk Kurzemes dienvidu daļā, piemēram, smiltē nekas neaug Birzgalē, adieņus ‘vasaras rudzus’ sēja tādā smiltītē Grobiņā, tai smiltē negrib augt labibs Salacā.

No vārdiem smilts, smilte izplatīti vairāki atvasinājumi gan literārajā valodā, piemēram, smiltaine, smilšains, smiltājs u. c., gan arī izloksnēs, piemēram, visi reiz gulēsim smiltājā Pēterniekos, smilšains Vecsvirlaukā. Reģistrēti arī vairāki salikteņi ar komponentu smilts, it īpaši lībiskajās izloksnēs, piemēram, mums te ir smilšzem Liepupē, tīraš smilšzem tama tīruma Limbažos, smilczeme Rozulā, smilšbānissmilšu kaudze’ (bēnim patīk dzīvates pa smilšbān) Vainižos.

Visai plaši izplatīti varianti smilkts un smilkte. Variants smilkts veido plašu, kompaktu areālu Kurzemē, tas sastopams arī Vidzemes dienvidu daļā un Zemgales austrumu daļā, piemēram, te jau smilkts zeme Ikšķilē, smilktīs neaug nikas labs Saldū, joapakaisa smilkc uz lada, lai nasleid, nasuot oudeni Sunākstē, smilktē laebi oug tuipiņi ‘kartupeļi’ Vējavā.

Kompaktā areālā visā Latgalē, vietām arī Augšzemē izplatīts variants smiļkts, piemēram, smiļkts ir pūstuo ‘tukšā’ zeme Bērzgalē, smiļkšu kaļneņā ir kopi Bērzpilī, vīna smiļkts zeme, izkolta vusi uļbiki ‘kartupeļi’ Nautrēnos, smiļkts zemē maize ‘labība’ navysā grib augt Sakstagalā.

Arī no vārda smilkts reģistrēti vairāki atvasinājumi, piemēram, smiļktine zeme ‘smilšaina augsne’ Dricēnos, smilktainā vietā Gaviezē, smilktine ‘smilšaina augsne’ ira vīgla zems, smilktaiņč ‘smilšains’, smilktaiņa zems bie pa upis molai Kalupē, smilktija zeme Lubejā, smilktājā vieglāk art Viskāļos.

Variants smilkte plaši sastopams visā Kurzemē, vietām Zemgales austrumu daļā un Vidzemes dienvidrietumos, piemēram, jūŗmalā smilktes Aizupē, smilktes kalns Nīkrācē, gludāki rāceņi ‘kartupeļi’ aug vieglā smilktē Rudbāržos, ūdens jo ‘jau’ smilkte neturās Zirās.

Ar vārdu smilts apzīmē arī kaut ko trauslu, tādu, kas ātri sadrūp, piemēram, smilšu kūka, smilšu cepumi. Dricānu izloksnē Latgalē reģistrēts vārda smilkts lietojums ar nozīmi ‘milti’: capūt capumus, saimineica pi meiklis dabēre smiļkts. [Sagatavots pēc: Stafecka 2017 : 122–123]

 

Smiltis un stikli latviešu tautasdziesmās

Smiltis un stikli folkloriskajā apziņā ir gan binārie pretstati, gan binārā vienība. Smiltis asociējas ar zemi un ir zemes līmeņa reprezentantes, bet stiklam (kristālam) tradicionāls saistījums ar debesīm. Saistībā ar smiltīm latviešu folklorā visbiežāk minēti zemes jeb htoniskie gari (Smilšu māte, Veļu māte), bet ar stiklu (kristālu) – Dievs, Dieva dēli, Saules meitas. Kardināli atšķirīgas ir arī abas minētās substances raksturojošās īpašības: smiltis raksturo epiteti plūstošs, irdens, necaurspīdīgs, mīksts, nepastāvīgs, stiklu – ciets, trausls, caurspīdīgs, spožs, pastāvīgs. Smiltīm ne tikai latviešu, bet arī citu tautu tradīcijā ir saikne ar materiālo un nestabilo, citiem vārdiem – pārejošo, bet stiklam ar garīgo, stabilo pasauli, kaut arī tradicionāli, kā zināms, t. s. silikātstikls ticis iegūts tieši no smilšu pārkausēšanas. Līdz ar to var pieņemt, ka smiltis un stikls ir viena veseluma divas daļas, kas atspoguļo materiālā pārtapšanu garīgajā.

Ar debesu kalna ideju latviešu folklorā tāpat saistīti priekšstati par smilšu kalnu. Tās pārsvarā ir                t. s. garās tautasdziesmas par garo (balto) pupu vai balto rozi (kosmiskā koka ekvivalenti), kas tiek iestādīta smilšu kalnā un izaug līdz pašām debesīm:

 

Man bij viena balta pupa,

Nezināju, kur stādīt.

Stādu smilšu kalniņā,

Pašā kalna galiņā.

Man uzauga tāda pupa –

Līdz pašām debesīm.

Es uzkāpu debesīs

Pa pupiņas lapiņām. [LD 34035, 1]

 

Stikla (kristāla) kalna galotnē iespējams nokļūt tikai ar brīnumzirga palīdzību, taču šajā gadījumā pati pupa vai roze kalpo par tiltu, kas savieno zemi ar debesīm un ļauj cilvēkam pārvietoties no vienas kosmiskās zonas citā (vertikālā virzienā). Debesu telpā pa garo pupu vai rozi nokļuvušais sastop Dieva dēlus, seglojot zirgus (LD 34036). Dieva dēliem ir glāžu kurpes kājās, zīda zeķes, sudraba mutauti (LD 34037), t. i., spīdīgas ietērpa detaļas. Vēl pēc citiem tekstiem nojaušam, ka runa ir par debesu kāzām, kurās Dieva dēls prec Saules meitu (LD 34039, 3). Brīnumpasakās tas ir stikla, šeit – smilšu kalns, bet abi vienlīdz saistīti ar kāzu iniciāciju, kas plašākā kontekstā tiek „izspēlēts” kā sezonu mīts, kur darbojošos personu” lomās ir Dieva dēls un Saules meita, zemes līmenī – princis (nākamais ķēniņš) un princese. Atšķirība vien pašā kalna struktūrā – smiltis manifestē zemi, tiecošos caur kosmisko koku (garo pupu, rozi) uz augšu, akcentējot pārejas aspektu, savukārt stikla kalns akcentē nemainīgo substanci. Smilšu kalns latviešu folklorā bieži asociējas ar pašu veļu valsti jeb viņsauli.

Smilšu semantēma latviešu folklorā, tāpat kā pats vārds, ir ļoti sena un attiecināma uz indoeiropiešu kopmantojuma laikiem. Folklorā tā simbolizē zemes līmeni un tiek ietverta dažādos pārejas rituālos (sezonālie riti, bēru, kāzu godi u. c.). Stikla semantēma ir salīdzinoši jauna, taču tajā patvērušies seni priekšstati par dievišķi spīdīgo debesu substanci (kalnu kristāls, dimants), kas, tāpat kā smilšu semantēmas gadījumā, folklorā tiek aktualizēta galvenokārt sezonas un plašāk pārejas mītos un rituālos. Smiltis un stikls tradicionālajā jeb folkloriskajā apziņā eksistē gan kā pretstatu pāris, gan arī kā vienība (no smiltīm maģisku pārvērtību rezultātā tiek iegūts stikls).

   [Sagatavots pēc: Kursīte 2017 : 132–136; 139]

 



D. Dzene Vasara smiltīs.

[http://startupart.lv/?product=glezna-vasara-smiltis]


 

2007. gada vasarā Jūrmalā notika 1. Starptautiskais Baltijas smilšu skulptūru festivāls, atjaunojot tieši pirms 15 gadiem Jūrmalā aizsākto smilšu tēlniecības tradīciju, kad pirmo reizi Latvijā skulptūras no smiltīm tēlniecības kvadriennāles „Rīga – 92” laikā veidoja profesionāli tēlnieki.

Smilšu skulptūra ir telpisks mākslas darbs, kas būvēts, izmantojot smiltis un ūdeni. Skulptūru veidošanai tiek vestas īpaši kvalitatīvas karjeru smiltis, kuras sajaucot kopā ar ūdeni, tiek sapresēti bloki, iegūstot smilšakmenim līdzīgu struktūru. Ar šiem blokiem mākslinieki arī strādā. Šī tehnoloģija ļauj radīt arī ļoti lielu izmēru skulptūras ar smalkām detaļām – tostarp gan daudzfigūru kompozīcijas, gan portretus, dekoratīvus ornamentus u. c. Šādi veidotas smilšu skulptūras ir izturīgas pret vēju un lietu. Piemēram, Eiropā ilgdzīvošanas rekordu brīvā dabā – vienu gadu un deviņus mēnešus – uzstādīja smilšu skulptūra, kas bija izveidota Madurodamā Nīderlandē.

Vēsturiski smilšu skulptūras bija pazīstamas jau pirms mūsu ēras Ēģipē un Indijā. Mūsdienās smilšu skultūras kā profesionāls mākslas žanrs ir attīstījies samērā nesen, taču ļoti ātri ir guvis lielu popularitāti. Pasaulē profesionālu smilšu skulptūru festivālu kustība aizsākās 20. gadsimta 70. gados ASV. Savukārt Eiropā pirmais profesionālais smilšu skulptūru festivāls notika 1991. gadā Nīderlandē, Sheveningenas pludmalē.

Latvijā par profesionālās smilšu tēlniecības aizsākumu ir uzskatāma Starptautiskā tēlniecības kvadriennāle „Rīga–92”, kuras laikā 1992. gada 27. jūnijā pie Lielupes ietekas jūrā tēlnieki veidoja mākslas objektus no smiltīm. Šajā akcijā Latviju pārstāvēja tādi atzīti Latvijas tēlnieki kā Kristaps Gulbis, Gļebs Panteļejevs, Olga Šilova un Ausma Neretniece. Kopš tā laika Pāvilostā ir notikuši bērnu smilšu skulptūru festivāli „Zelta smilšu grauds”, bet profesionāli tēlnieki smilšu skulptūrām Latvijā atkal pievērsās tikai 2007. gadā. Neraugoties uz to, Latvijas mākslinieki šajā netradicionālajā žanrā ir guvuši starptautiskus panākumus.

[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/izklaide/kulturas_un_izklaides_notikumi/51151-smilsu_skulpturas_festivals_jurmala]

Smilšu skulptūras sk.: http://festivali.jelgava.lv/lv/12-starptautiskais-smilsu-skulpturu-festivals-jelgava/photo_and_video/11-starptautiskais-smilsu-skulpturu-festivals-2017

 

 



Animācijas filma Smilšu pils (2002). Režisors Nils Skapāns, Jura Podnieka studija.

[https://www.filmas.lv/movie/1144/]

 


 

Dziesma Liedaga smiltis. M. Lasmaņa mūzika, Z. Voicišas vārdi.

[https://www.youtube.com/watch?v=9f9zlpPdFrM]


Dziesma Smilšu balss. A. Sirmā mūzika, O. Gūtmaņa vārdi.

Dziesma Smilšu pils. A. Alkšņa mūzika, L. Brieža vārdi.

[https://www.youtube.com/watch?v=R907nbGazUU]


Dziesma Smilšu rausis. I. Kalniņa mūzika, V. Kalniņa vārdi.

[https://www.youtube.com/watch?v=uJ8aKK48SxQ]


Dziesma Baltijas jūra. R. Paula mūzika, A. Krūkļa vārdi.

[https://www.youtube.com/watch?v=THgAK0OMICQ]


Dziesma Floridas smiltis. I. Kalniņa mūzika, M. Čaklā vārdi.

[https://www.youtube.com/watch?v=qzssQdB3lEo]


    Dziesma Bez pēdām smiltīs. E. Slokas mūzika, T. Pulmaņa vārdi.

  [https://www.youtube.com/watch?v=XqcGKPFPIFA]   


Dziesma Soļi smiltīs. R. Paula mūzika, Z. Purva vārdi.

[https://www.youtube.com/watch?v=WwP5ekacMB4]

 


 

Kultūras un literatūras cienītājiem, kā arī preses lasītājiem un televīzijas skatītājiem nebūt ne svešais literatūrzinātnieks un literatūras kritiķis Arno Jundze ir nācis klajā ar debijas romānu „Putekļi smilšu pulkstenī” (2014), nu jau trešo reizi atklājot savu izpratni par literatūru kā autors (līdz šim izdota Jundzes grāmata bērniem „Ķiparu ļerpatu šnirks!” (2003) un stāstu krājums „Gardo vistiņu nedēļa” (2012)).

Putekļi smilšu pulkstenī” caur vairāku cilvēku dzīves pieredzi lielākoties runā par sarežģīto          20. gadsimta 2. puses un 21. gadsimta sākuma vēsturi un pieturzīmēm šajā vēstures nogrieznī – par mopēdiem, kas bija padomju laiku puišeļu sapnis, par Brežņeva laikiem, kuros labāk nerunāt lieku, par dienestu padomju armijā, kas brutālā veidā jaunus puišus padarīja par skarbiem vīriem, kam nereti bija grūti aklimatizēties sabiedrībā, no kuras viņi tikuši izrauti, par mēģinājumiem kalpot Dievam valstī, kur reliģija tikusi izsmieta un nicināta, par bandītiskajiem deviņdesmitajiem un sarežģīto gadsimtu miju, kad šķiet, ka laime pērkama par naudu. Te ar Latvijas vēstures notikumiem saplūst arī atsevišķas starptautiskas norises, kas ietekmējušas Latvijas iedzīvotāju ikdienu.

[Sagatavots pēc: Celmiņa 2014 : http://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/publikacijas/212291-laura_celmina_arno_jundze_putekli_smilsu_pulksteni.html]

 

Katra nodaļa stāsta savu stāstu. Par citu viņu. Un nākamā nodaļā jau var būt pavisam cits laiks un cits viņš. Un vēl kādā nodaļā viņš var parādīties no jauna. Bet jau citā laikā. Un te ir darbs lasītājam – saprast un atpazīt to viņu. Un vai vispār viņš šajā nodaļā ir tas pats viņš kādā no iepriekšējām nodaļām. Te prātā nāk teiciens, ka manas šūnas nepārtraukti dalās un mainās un tagad es jau esmu cits es. Apmēram tāda izjūta ir, lasot Putekļi smilšu pulkstenī” un liekot nodaļas kā mozaīkas gabaliņus kopā – viņi mainās paši, un laiks viņus maina. Brīžam viņš ir smilšu graudiņš pašā augšpusē, bet apgriežot smilšu pulksteni jaunam laikam, viņš attopas apakšā.

 [Sagatavots pēc: Rozenfelds 2014 : http://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/publikacijas/212330-uldis_rozenfelds_arno_jundze_putekli_smilsu_pulksteni.html]

 

2016. gada 10. septembrī „Baltajā naktī” Latvijas Okupācijas muzeja pagrabos apmeklētājiem tika piedāvāta iespēja piedalīties radošajās smilšu darbnīcās un smilšu kinoseansos, kā arī aplūkot izstādi „Ar bērna acīm”.

Benitai Plezerei bija 11 gadu, kad viņu 1949. gada 25. martā kopā ar ģimeni no lauku mājām Zemgalē izveda uz nomitinājumu aiz Urāliem. Lai attēlotu piedzīvoto ceļā un dzīvi izsūtījumā, Benita zīmēja pastkartītes. „Baltajā naktī” muzejā tika sarīkota Benitas zīmējumu izstāde. Sadarbībā ar apvienību „Smilšu kino” apmeklētājiem tika piedāvāts arī 12 minūšu garš smilšu kino priekšnesums, kurā atspoguļots Benitas dzīvesstāsts. Smilšu radošās darbnīcas tika veidotas, īpaši domājot par ģimenēm ar bērniem. Jaunākie apmeklētāji paši varēja kļūt par māksliniekiem un, izmantojot kinētiskās smiltis, būvēt smilšu pilis.

[Sagatavots pēc: http://okupacijasmuzejs.lv/lv/aktualitates/balta-nakts-un-stasti-smiltis—51/]

 

 

Mākslinieks Gaigalnieks Siguldā veido smilšu gleznas

Siguldas pils bijušajā alus brūzī ir mākslinieka Elmāra Gaigalnieka smilšu pasaule, kurā rodas krāsainas trīsdimensiju gleznas. To tapšanu mākslinieks interesentiem atklāj īpašā izrādē.

Ar smiltīm Gaigalnieks strādā jau 18 gadus, eksperimentējot ar tām. „Šīm ir vairāk nekā 410 miljoni gadu, un pirms 400 miljoniem gadu tās apmēram no Norvēģijas puses atskalojās šurp. Es tās krāsoju ar minerālpigmentiem un beru bildes, kas atrodas pie sienām,” stāsta Gaigalnieks.

Smilšu mākslinieks atklāj, ka pirms daudziem gadiem gribēja iemācīties pūst stiklu un palīdzēja jaukt materiālu, no kā veido stiklu. „Tur arī krāsains pigments, saber dažādas vielas. Man tās smiltiņas kastē labāk patika nekā tas, kas tur iznāca izkusis. Šis materiāls man dod bezgalīgas iespējas fantāzijai un izpausmei.”

Lai gan Gaigalnieks nav pirmais, kurš mākslas darbus veido ar smiltīm, tomēr viņš ir radījis savu tehniku – krāsainas, telpiskas smilšu gleznas. Smiltis esot pat labāks materiāls par eļļas krāsām.

[Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/video-makslinieks-gaigalnieks-sigulda-veido-smilsu-gleznas.a93433/]