Tradicionālā transkripcija

[smiga]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[smilɡɑ]


[s] – nebalsīgais troksnenis

[m] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[l] – skanenis

[g] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



smilg-sakne, vārda celms

-a galotne




ciņ-u+smilg-a

ēn+smilg-a

mār+smilg-a

misiņ+smilg-a

pumpur+smilg-a

rudz-u+smilg-a




smilgapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

smilg-a smilg-as

Ģ.

smilg-as smilg-u

D.

smilg-ai smilg-ām

A.

smilg-u smilg-as

I.

ar smilg-u ar smilg-ām

L.

smilg-ā smilg-ās

V.

smilg-a! smilg-as!


N. Jānis SmilgaD. Jānim Smilgam


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsSmilgas parasti aug pļavās.

2) izteicēja daļa – Šis augs ar vārpai līdzīgu ziedkopu ir smilga.

3) galvenais loceklisParastā smilga.

4) apzīmētājs Smilgas stiebrs ir sulīgs.

5) papildinātājs – Meitene saplūca dažādas smilgas un ielika vāzē.

6) vietas apstāklis Smilgās ir daudz vērtīgu barības vielu.



smilgu pušķis, smilgas skara, smilgas stiebrs, smilgu suga, smilgu ziedēšana

 

gara smilga, īsa smilga, kupla smilga, lielā smilga, parastā smilga, skaista smilga

 

plūkt smilgas



smilga

Daudzgadīgs, retāk viengadīgs graudzāļu dzimtas augs ar plati lineārām lapām, dobu, posmainu stiebru un smalki zarotu, skarainu ziedkopu.

Baltā, ložņu, milzu, parastā smilga. Smilgas trauslums. Smilgu puduris.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


smilga

Daudzgadīgs, retāk viengadīgs graudzāļu dzimtas augs ar plati lineārām lapām, dobu, posmainu stiebru un smalki zarotu, skarainu ziedkopu.

Parastās smilgas – ļoti izplatīts augs liesās pļavās. Galenieks 2, 410.

Baltā smilga ir barības vielām bagāta zāle un piemērotos augšanas apstākļos dod arī lielas ražas. Tērauds 1, 68.

Maruta sēž grāvmalas alkšņu ēnā, košļā noplūktu smilgu. Kaijaks 6, 164.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


 

smi`ga (li. smilgà Tiž. II, 472 od. smilga „Schmiele”) Wolm., Serbigal, AP., Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, PS., C., Neuenb., smi`ga 2 Deg., Siuxt, Līn., Iw., Ruj., Salis, Karls., smi`ga (?) Bl., Schmehl U., Mag. IV, 2, 81; ba`tã sm., agrostis alba stolonifera; ciņu sm., aira caespitosa Mazvērs. Luopkuop. III, 50; vēršu sm., briza media Doblen n. RKr. III, 69; Konv. 1 289. pumpuru sm., Perlgras (melica nutans L.) RKr. II, 74; rudzu sm., agrostis Karls., purvu sm., carex arenaria L. n. Birsman; Halm und Rispe der Gräser (gramina; nicht aber vom carex) Nigr.: Sprw. nuo smilgas citreiz pils aizd¥gas Birk. Sakāmv. 86. nuo smilgas piekŗauj lielu siena v¥zumu ebenda. nuo smildzinas arklu šķēlu BW. 30261 var. es meitiņa kâ smildziņa 21603. smilgas viņa… nav pacēnluse Blaum. Skal. ug. 250. īstenībā baruonam bij jau smilga pārd¥gusi (war die Lust vergangen) izrādīt savu bruņinieciskumu Seibolt. vēl nav smilga pārd¥guse, d. h., sehr bald (sage man zu einem Kind, das nach einer Mahlzeit sehr bald wiederum zu essen verlange) Siuxt. Nebst smilga II zu smalganât (s. dies); vgl. übrigens auch Bugge BB. III, 119.

II smilga U., = pārsmilga; „smi`ga ir diega šaurāka vieta” Golg.; nebst smilga I zu smalganât (s. dies). [Sagatavots pēc: ME III : 962]

 

smi`ga: auch (mit i` ) Anzen: sausa s. v¥cainē BW. 4261, 5; cūku smi`gas Ramkau, triglochin palustris; sausā s. Oknist, calamagrostis epigea; zuosu s. Siuxt, eine von Gänsen gern gefressene smilga. Ostle. smyuga < smiłga Tdz. 44037, I var. (aus Zvirgzdine), Demin. smyudzeņa FBR. XIII, 61 (aus Pilda).
II smilga: netiklīt[i]s smilgā guļ, jaunu meitu gaidīdams VL. aus Baltinow FBR. XI, 139. dzijs, kam daudz smi`gu Saikava. [Sagatavots pēc: EH II : 537]


smilga bot. – smylga

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


smil̂ga  – smył̂ga, arī smyûga. smył̂gys în sàaûga Öèirumâ, ka naìe lai izdareîta źèḿś.

napaćel̦̂Ö smył̂gys – dzīvot laiskumā, bezdarbībā[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 419]


Agronomijā, botānikā – baltā smilga, brūnā smilga, krētainā smilga, lielā smilga, ložņu smilga, milzu smilga, parastā smilga, suņu smilga, vīnkalnu smilga, cietmataināmārsmilga, dienvidu mārsmilga, izplestā ēnsmilga, liektā ciņusmilga, ložņu mārsmilga, nokarenā pumpursmilga, parastā ciņusmilga, parastā rudzusmilga, pazvilā misiņsmilga


UzvārdiSmilga; Smildziņš, Smildziņa; Smilgainis, Smilgaine; Smilgājs, Smilgāja.

 

VietvārdiSmilga, viensēta Kalkūnes pagastā; Smilgas, viensēta Raņķu pagastā; Smilgu iela, iela Odukalnā; Smilgaiņi, viensēta Zirņu pagastā; Smildziņas, viensēta Smārdes pagastā; Jaunsmilgas, viensēta Lutriņu pagastā; Kalnsmilgas, viensēta Sventes pagastā; Lielsmilgas, viensēta Līksnas pagastā; Mazsmilgas, viensēta Īslīces pagastā.

Latvijā vairāk nekā 100 viensētām dots nosaukums Smilgas.

 

ErgonīmiSmilga, SIA Jūrmalā; Smilga, zemnieku saimniecība Mežvidu pagastā; Smilgas, atpūtas komplekss Stopiņu novadā; Smilgas, viesu nams Bernātos; Smilgas, pirts Priedainē (Jūrmala); Smilgas, veikals Veclaicenes pagastā.


smilga, mantots  vārds; lietuviešu smìlga, apvidvārds smilgà. Pamatā indoeiropiešu *mel-, no kā arī malt, ar s- pievienojumu ieskaņā un ar g saknes paplašinājumā. Redukcijas pakāpē baltu *smil-, no kā latviešu smilga. Līdzīgi vārdiem smalks un smiltis arī vārda smilga semantika izriet no indoeiropiešu *mel– semantikas, kuras pamatā ir ‘(sa)berzt, (sa)grūst’ → ‘(sa)smalcināt’. Tātad smilga sākotnēji nozīmēja ‘kas smalks’ → ‘smalks stiebrs’ → ‘augs ar smalku stiebru’.

Apvidvārds smilga ‘diega šaurākā vieta’, smildzināt ‘smalcināt; smalki vērpt’, arī ‘smalki līt, smidzināt’. [Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 243]


angļu – bent-grass

baltkrievu – мятлі́ца

franču – agrostis

igauņu – kastehein

krievu – полевица

latīņu – agrostis

lietuviešu – smilga

poļu – mietlica

somu – röllit

spāņu – agrostis

ukraiņu – мітлиця

vācu – die Straußgräser

zviedru – ven




Maģs, maģs vīriņš,

Diža vīra cepure. – Smilgas.

 

Pūriņš uz pūriņa,

Caunaste galā. – Smilgas.



Viena smilga laukmalē,

Zelta rasa galiņā.

Ta bij viena laimes meita,

Kas tur acis nomazgaja. [LD 4261-15]

 

Smilga auga dzedziedā,

Zelta rasa galiņā.

Tur teceja bārenite

Ik rītiņa mazgaties. [LD 4261-0]

 

Smilga auga dzedziedā,

Zelta rasa galiņā.

Tur teceja jauni puiši

Ik rītiņa mazgaties. [LD 4261-7]

 

Smilgā rasa tā nestāv,

Kā stāveja ābolā;

Tēvam bērni tā nemīl,

Kā mīleja māmiņai. [LD 3248-0]

 

Smilga auga atmatā,

Es savos brālišos;

Smilga rasu nepanesa,

Es brālišu sudrabiņu. [LD 5745-0]

 

Sudrabota smilga auga,

Zelta rasa galiņā.

Tur māsiņa mazgajās,

Tautiņās noiedama. [LD 4261-13]

 

Kura smilga kupla auga,

Tāi ilgaki rasa stāv;

Kura meita daiļa auga,

Ta būs mana līgaviņa. [LD 11245-1]

 

Kura smilga kupli auga,

Tai rasiņa ilgi stāv;

Kas bij laba mātes meita,

Daiļi nesa vaiņadziņu. [LD 5968-0]

 

Palīdziet, labi ļaudis,

Brīnumiem brīnoties:

Akmens stāv uz ūdeņa,

Smilga grima dibenā. [LD 31750-3]

 

Sausa smilga vecainē,

Zelta rasa galiņē.

Kas karā kavušies,

Lai nāk rokas nomazgāt. [LD 4261-5]

 

Smilga auga uz kelniņa,

Zalta rasa geliņā;

Tur tie jaunie kera vīri

Zobeniņus balinaja. [LD 4261-12]

 

Kupla smilga kalniņā,

Zelta rasa galiņā.

Kur’ bijat ļauni ļaudis,

Ejat, rokas mazgajiet. [LD 4261-2]

 

Smilga auga Daugavā,

Zelta rasa galiņā.

Kas vakar bāraties,

Eita mutes mazgaties. [LD 4261-6]

 

Ar mušiņu arti gāju,

Smilgā cirtu lemestiņu.

Kāds lopiņis man aramis,

Kāda koka lemestiņa? [LD 30263-0]

 

Laiskis puisis smilgās guļ,

Jaunu meitu gaididams.

Celies agri, laiskis puisi,

Tad tev kāda gadisies. [LD 12002-0]

 

Dieviņš gāja lauciņā

Ar zeltitu sētaviti;

Kungam gāja smilgas sēt,

Arajam miežus, rudzus. [LD 27953-0]

 

Dieviņš brida rudzu lauku

Ar peleku mēteliti,

Izbrien lāčus, izbrien smilgas,

Lai aug mani tīri rudzi. [LD 32560-1]

 

Es savami pēlejam (nāburgam)

Mūžam ļauna nevēleju:

Rudzus sēti, smilgas pļaut,

Gulēt kroga pagaldē. [LD 8434-0]

 

Rāmi, rāmi tautas jāja

Pa to smilgas atmatiņu,

Noadiju cimdu pāri,

Pie vārtiem stāvedama. [LD 14529-4]

 

Labak gāju zēģelēt,

Ne ūdeņa zemi art:

Zēģelite naudu pelna,

Smilgas aug ūdenī. [LD 30799-1]

 

Es, uz Rīgu laizdamies,

Šūnu smilgas zābaciņus;

Visas Rīgas mamzelites

Sauca mani jaunu kungu. [LD 26387-2]

 

Kadēļ mani brāleliņi

Tik nabagi palikuši?

Kungi prasa lielas tiesas,

Smilgas auga tīrumā. [LD 3806-0]

 

Lec, Jāniti, dārziņā,

Izmin dadžus, izmin smilgas,

Lai aug tādi kāpostiņi

Kā Jāniša cepurite. [LD 32524-4]

 

Ņem, Jāniti, melnu zirgu,

Apjāj manu rudzu lauku,

Izmin smilgas, izmin lāčus,

Lai aug tīra labibiņa. [LD 32560-13]

 

Sveši ļaudis, sveša zeme,

Smilgas raut nedrīksteju;

Savas zemes magoniņu

Rokā vien vēcinaju. [LD 25923-5]

 

Taisat tiltu, kam vajaga,

Man tiltiņa nevajaga;

Man nebija sudrabiņa,

Es pa smilgu pā(r)teceju. [LD 18778-3]

 

Šuj, bitite, smilgu kreklu,

Saulitē sēdedama,

Tur tu pate apsēdies,

Draveniekus mielodama. [LD 30385-3]

 

Dzīrās mani tā locīt,

Kā vējiņis smilgu loka;

Es nebiju tā augusi,

Kā smildziņa dzedziedā. [LD 6637-0]

 

Izstaigaju Prūšu zemi,

Smilgām šūti zābaciņi;

Gribej’ mani prūšu meitas

Par kundziņu paturēt. [LD 26387-3]



Smilgas

 

Priede šūpo varā drāztos zarus,

Viņai jau tiek saule. Viņai silti.

Nu, bet tam, kas daudzus pavasarus

Guļ tepat zem saknēm vēsā smiltī?

 

Paprasīt? Viņš neatbildēs tagad.

Viņš ir kritis. Un, ja kāds te sacīs:

– Mirušiem jau neko nevajaga… –

– Viņš tam nevar paskatīties acīs.

 

Nevar. Viņam viena dzīve bija,

Viņš to atdeva, lai karogs glabā.

Otras dzīves nav. Viņš arī neprasīja,

Viņš to zināja par dažu labāk…

 

Sadrupušās sētas praulu ceļu,

Smilgas glaužas brūnām, mīkstām skarām.

Vai tad tas var būt, ka pa šo ceļu

Es šai vietai pirmais eju garām?

 

Kaut vai savas sirdsapziņas vārdā,

Bet man, cilvēki, jums gribas prasīt:

– Kāpēc uz šī rūsas klātā skārda

To, kā viņu sauc, vairs neizlasīt?

 

Vai tad zieds un cieņa par daudz būtu

Par šīm lodes apturētām ilgām,

Par to visu skarbo, lielo, grūto…

Vai tad pēc tā visa jānāk smilgām?

 

Citos kapos zāle zaļa, zaļa,

Gaiss vai reibst no skurbās ziedu dvašas.

Viņam taču sirds bij tikpat skaļa,

Asinis tam bija tādas pašas. [Vācietis 1978 : 103]

 

Jaunas pasaules atradības

 

Puisīts paver āra durvis:

Jauna, plaša pasaulīte!

Skrēja pirmā ekskursijā

Atrast jaunas saules zemes:

 

– Durvju priekšā lielceļš staigā, –

Puisīts pāri skrien pār ceļu!

Ceļa priekšā pļava plešas –

Puisīts metas mīkstā pļavā.

 

Cik te ziedu! Cik te smilgu!

Caurām dienām zālē gulēt!

Sevim pāri sasiet smilgas:

Nu kā gultā segā sedzies!

 

Pļavā pūne, – skrej uz pūni:

Pilna saldas siena smaršas!

Pļavā rija: melni vārti,

Pilna baigu noslēpumu! [..] [Rainis 1978 : 343]


Pasitās pa labi un gāja tieši mežā. Te jau gandrīz pa­visam tumšs. Sākumā augšā vēl varēja sazīmēt taisnā ceļa iegravu koku galotnēs, bet drīz pazuda arī tā, viņa gāja melnā, šalcošā tukšumā, rokas uz priekšu pastiepusi kā naktī tumšā Ķepiņu istabā, kad baidījās ar pieri atdurties sienā vai durvīs. Kājas pašas sataustīja celiņu blakus dzi­ļajai apaugušai riteņu grambai, smilgu mīkstās slotiņas kā vēsi vilnīši plūsmoja gar kailajiem ceļgaliem, reizēm kāda lēdzekstes lapa īgni iedzēla kājas stilbā. [Upīts 1945 : 578]

 

Tagad ir vasara – un otrā Daugavas malā mūs gaida lauku sētas, paslēpušās dārzu zaļumā. Vairs nevajaga bradāt pa dubļiem kā aprīlī, un ir tik patīkami, ja var pēc divām grāvjos un granātbedrēs nīktām nedēļām no­mest zābakus un piesvīdušo blūzi, iet basām kājām pa saulē sasilušu zāli un atkal just, cik maigas ir aitu dābola baltās galviņas, cik viegli kutina pirkstus smilgu bārkstis un zaļganās timotiņa vālītes, un manīt nāsīs iesitamies nevis līķu trūdu smaku, bet medaini maigo āboliņa lauka aromātu. [Grīns 1990 : 268]

 

Vecais Saulgozis, nolīdzinājis sev galvu brīnum gludenu, izskatījās it cienīgs. Salicis laulājamiem rokas kopā, viņš runāja dažus vārdus apmēram tā, kā bija dzirdējis baznīcā ķesteri Spundiņu runājam (no mācītāja runas viņš nekad neko daudz nebija varējis saprast), ieminējās arī par pastara dienu, kas varot uznākt parādu nemaksāšanas dēļ, tad pārmainīja Jāņa no smilgām pīto ar Mades dzintara gredzenu (Baibele bija to tai dāvinājuse, pārbraukdama no Rucavas), Ilze ar Baibeli atkal noskaitīja tēvsmūs, pie kam visi it stiprās balsīs noteica āmen, un laulāšana bija pabeigta. Pēc tam kā zinādami un prazdami nokristīja Ādama un Ilzes dēlēnu. Pašu kristīšanu izdarīja Saulgozis, bet svēto lūgšanu skaitīja atkal Baibele ar bērna māti. [Janševskis [1929] 2000 : 515]


(Atskan lielas gaviles visos kukaiņos, mušās, dunduros. Bišu ķēniņiene, kuru apstājušas bišu dāmas, lēni paceļas un atver acis. Piepeši atspīd gaiša gaisma, un nu redzas viņpus zirnekļa tīkla pavasaras aina: viss zaļš, bet zāle tik liela kā krūmi, smilgas kā palmas, sūnas kā kadiķi, sēnes kā sieviņas un meitiņas sarkanām cepurītēm. Visi kukainīši priecīgi lēkā.)

LIDIS (stāv pārbrīnījies un lēni runā sapņaini, kā jautājoši).

Ko tik gaišs uz reizi tapa?

Te vēl tumsa, ziema, vētra,

Te jau pēkšņi pavasara,

Augšā tā kā putnu dziesmas!

MUŠAS (ap bišu ķēniņieni, to aplūko, bet izturas naidīgi).

– Skat! skat! skat! skat!

– Bišu ķēniņiene pat. [Rainis 1981 : 59]

 

LIDIS (vēl lielīgāki).

Kas ir tava mazā ala

Pretī manai lielai pļavai,

Tur ij mušas ir kā cilvēks,

Tur ij smilgas ir kā palmas!

ĻAUDIS.

– Ak tu tavu lielīšanos!

– Muša – cilvēks! – Smilga – palma! [Rainis 1981 : 81]



Kamēr vēl smilgas nezied

Dace Liepiņa-Matisone prot darināt vainagus no ikvienas smilgas.

„Esmu no dziļiem Tukuma laukiem,” saka Dace Liepiņa-Matisone. „Man pašai savi rudzu tīrumi un pļavas ar smilgām. Varu atrast visu, ko sirds kāro.”

Līdz šim nebiju redzējusi vainadziņus no blusiņu smilgām. Katrs, kurš nācis no laukiem, zina, cik dekoratīvas tās ir. Ja vēl viss vainags no tādām smilgām, nav ko žēlot eiro monētas. Samaksā un vari rotāties.

„Vainagu nopīt var no jebkura stiebra,” skaidro tukumniece Dace Liepiņa-Matisone. „Ja smilgas izzied, tās birst, tad ir par vēlu lasīt. No ozola zariem var visvieglāk tikt pie gatava vainaga. Ar tiem pirms 15 gadiem arī sāku. Iecienīti ir vainagi no rudzu vārpām, tas ir mazliet ķimerīgāks darbiņš. Tādus vedu uz Zāļu tirdziņu Doma laukumā Rīgā.”

Dace piebilst, ka ļoti neparasta galvas rota izdodas no kļavu deguniem. Pamazām amata prasmi no viņas aizguvusi meita. Pirmos vainadziņus sākusi darināt arī mazmeita. Protams, katra izvēlas sev piemērotākos augus, smilgas vai puķes, ar ko var tikt galā. [Sagatavots pēc: Briška : http://www.daugavasbalss.lv/novadu-zinas/ogres-novads/kamer-vel-smilgas-nezied-14831]


Latvijā sastopamas dažādas smilgu sugas.

Parastā smilga (Agrostis tenuis) ir daudzgadīgs, vidējs (garums 15–70 cm) graudzāļu dzimtas lakstaugs. Sakneņi ložņājoši, stīgojošu virszemes dzinumu nav, cers blīvs. Stiebrs stāvs, gluds. Lapas šauras (platums 0,2–0,4 cm). Lapas mēlīte ļoti īsa (garums 0,05–0,2 cm) un strupa. Skara plaša, apveids olveida (garums 5–15 cm), noziedot manāmi nesakļaujas. Skaras plašā sazarojuma dēļ rodas iespaids, ka skaras zari ir lauzīti. Skaras zari tievi, un vārpiņas sīkas (garums ap 0,3 cm). Vārpiņas kāta paresninājums gluds, vārpiņām nav akotu. Ziedkopa bieži ar sārti violetu nokrāsu. Vārpiņas plēksnes vārpiņas garumā. Zieda plēksnes nevienāda garuma, ārējā bez akota. Auglis – sīks grauds. Zied jūnijā, jūlijā.

Parastā smilga neaug mitrās un pārmitrās vietās.

Latvijā aug arī citu sugu smilgas.

Ložņu un suņu smilgas sastopamas dažādos pārmitros, atklātos biotopos: pļavās, purvos, grāvjos, peļķveida padziļinājumos un gar ūdenstilpēm. Raksturīga suga augu sabiedrībās pārpurvotās vai periodiski applūstošās ūdenstilpju krastmalās.

Ložņu smilgai līdzīga ir arī vīnkalnu smilga, kura Latvijā sastopama reti: sausās ceļmalās, kāpās un smilšainos upju krastos.

Gandrīz visā Latvijas teritorijā aug parastā rudzusmilga – viengadīgs, vidējs vai liels (garums 30–100 cm) graudzāļu dzimtas lakstaugs. Augs veido skraju ceru. Stiebrs kails. Lapas uz stiebra līdz pat ziedkopai, plakanas un raupjas. Lapas mēlīte gara, galā šķeldraina. Ziedu skara ļoti blīva, plaša (garums 15–30 cm) un daudzzaraina. Zari tievi un raupji, uz skaras ass pušķos pa 5–15. Vārpiņas šauras un sīkas, spīdīgas, nereti ar violetu nokrāsu, ko piešķir vārpiņas plēksnes. Katrā vārpiņā viens divdzimumu zieds. Vārpiņas plēksnes nevienādas, iekšējā manāmi garāka nekā ārējā. Arī zieda plēksnes nevienādas. Ārējā zieda plēksne ar taisnu un garu akotu. Auglis – sīks grauds. Zied no jūnija līdz augustam. Rudzusmilga parasti aug sējumos, sausās nezālienēs, smiltājos un ceļmalās.

Viena no visbiežākajām graudzāļu sugām Latvijā ir parastā ciņusmilga. Tā sastopama gandrīz visos biotopos, atskaitot tipiskus sūnu purvus. No citām graudzālēm diezgan viegli atšķirama pēc blīvā ciņa un lapām ar ļoti raupjām, izcilnām 7 dzīslām.

Gandrīz visā Latvijas teritorijā aug liektā ciņusmilga. Biežāk sastopama valsts rietumdaļā. Tā aug dažāda lieluma grupās sausās pļavās, mežmalās un sausos priežu mežos. Pēc raksturīgās ziedkopas ar sīkajām vārpiņām un spožās, sarkanīgās nokrāsas viegli un nekļūdīgi atšķirama no citām graudzālēm.

Izplestā ēnsmilga ir meža augs. Auglīgos platlapju un jauktos lapkoku un egļu mežos, krūmājos, īpaši upju ielejās un gravās sastopamas dažāda lieluma grupas. Šīs smilgas nekļūdīgi atšķiramas pēc viena zieda (nevis 2–5 ziediem) vārpiņā. Uzbiezinājums pie ārējās zieda plēksnes pamata (kalluss) kails (nevis ar matiņu pušķi).

Sausieņu un palieņu pļavās, skrajos mežos, atmatās, gar dzelzceļiem un ceļmalās diezgan bieži sastopama cietmatainā un smaržīgā mārsmilga.

Latvijā aug vairākas mārsmilgu pasugas:

  • dienvidu mārsmilga – retumis konstatēta valsts dienvidaustrumos,
  • ložņu mārsmilga – Latvijā reti sastopama suga,
  • nokarenā pumpursmilga – bieži sastopama dažādos (atskaitot purvainus) mežos un krūmājos,
  • pazvilā misiņsmilga – parasti veido nelielas grupas sausās pļavās, sausos priežu mežos un mežmalās, ceļmalās un dažādās sausās nezālienēs.

Mežmalās, krūmājos, mitrās pļavās, krastmalās, nezālienēs un ceļmalās plaši sastopama milzu smilga – augumā vislielākā smilgu suga. Tā ir  30–110 cm gara, līdzīga citām smilgām, īpaši ložņu un parastajai smilgai. Atšķirama pēc ložņājošiem sakneņiem, stiebrs stāvs (nevis lauzīts pie pamata), zari raupji, lapas mēlīte garena un smaila (ne strupa, īsa). Vārpiņas zaļganbaltas (nevis ar violetu nokrāsu), turklāt ļoti sīkas, nav akota, skarā zaru daudz, pataustot ziedkopa ir mīksta (nevis durstīga, raupja), stiebrs zem ziedkopas gluds (nevis raupjš). [Sagatavots pēc: https://www.latvijasdaba.lv/augi/sistematiskais-raditajs/gramineae/]



R. Ķiesnere Jūra un  smilgas. [http://ramonakiesnere.timeless.lv/]

I. Linde Smilgas. [http://ilart.lv/index.php?id=gleznas#]

R. Lele. Laika bilde jeb Ceturtā dimensija. [http://www.la.lv/ara-no-ramjiem/]


Autore A. Vulāne.



Dziesma Par smilgām. J. Lūsēna mūzika, J. Baltvilka vārdi, izpilda Igo.

Dziesma Teic, kur zeme tā. R. Paula mūzika, A. Krūkļa vārdi, izpilda N. Bumbiere.

Dziesma Zilā. R. Paula mūzika, J. Petera vārdi, izpilda V. Lapčenoks.


Kas gan ir smilgas – vai ikdienā pievēršam tām uzmanību? Smilteniete, floriste Smaida Maskina tām piešķīrusi pavisam citu nozīmi. 2013. gada augustā viņa Smiltenes novada bibliotēkā sarīkoja izstādi „Smilgās ieslēpies vasaras skūpsts”, kurā bija skatāmi viņas veidotie 16 smilgu pušķi.

Pastiprināta interese par smilgām S. Maskinai radās 2012. gada vasarā. „Daudz laika pavadīju kopā ar mazmeitiņu Saniju. Pastaigājoties ievēroju, cik skaisti zied smilgas. Cits varbūt pasper ar kāju, paiet tām garām vai nolauž un aizmet. Kādam tās ir nieks, bet man – dārgums,” saka smilgu pušķu autore.

Viņai smilgas vākt palīdzējusi ne tikai mazmeitiņa, bet arī draudzene Svetlana un Megija, kas dzīvo laukos. „Gluži svešos laukos jau nedrīkst iet,” paskaidro S. Maskina. Smilgu esot tik daudz, un tās ir tik dažādas, ka pušķu veidošanā nepieciešama liela pacietība. „Vispirms tās ir jāsašķiro, pēc tam kāti jāatbrīvo no lapām, un tad jau var sākt likt lietā izdomu,” teic floriste.

Veidot izstādi viņu pamudinājušas bibliotēkas darbinieces, jo S. Maskina uz bibliotēku bija atnesusi vienu no saviem smilgu pušķiem. Pati floriste ir gandarīta, ka spēj ar savu aizraušanos sagādāt prieku citiem cilvēkiem. „Sevi ir jāizpauž, nevis jāčīkst, ka nav darba, nav ko darīt. Darīt būs vienmēr ko! Uz priekšu!” izpausties radoši iedrošina S. Maskina. [Sagatavots pēc: Sinka : http://www.ziemellatvija.lv/valasprieki/brivie-brizi/ smilgam-pieskir-citu-vertibu-68601]