Tradicionālā transkripcija
[slìeksnis]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[slieksnis]
[s] – nebalsīgais troksnenis
[l] – skanenis
[ie] – divskanis
[k] – nebalsīgais troksnenis
[s] – nebalsīgais troksnenis
[n] – skanenis
[i] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais troksnenis
Divzilbju vārds.
slieksn- – vārda sakne, celms
-is – galotne
sliekšņ+jaud-a
sliekšņ+frekvenc-e
sliekšņ+vērt-īb-a
slieksnis – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija
| vsk. | dsk. | |
| N. | slieksn-is | sliekšņ-i |
| Ģ. | sliekšņ-a | sliekšņ-u |
| D. | slieksn-im | sliekšņ-iem |
| A. | slieksn-i | sliekšņ-us |
| I. | ar slieksn-i | ar sliekšņ-iem |
| L. | slieksn-ī | sliekšņ-os |
| V. | slieksn-i! | sliekšņ-i! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Klēts slieksnis ir augsts, jākāpj uzmanīgi.
2) izteicēja daļa – Īpaša vieta mājā ir slieksnis.
3) galvenais loceklis – Mājas slieksnis.
4) apzīmētājs – Sliekšņa augstums mājās bija dažāds.
5) papildinātājs – Slieksni vienmēr vajag kārtīgi nomazgāt.
6) vietas apstāklis – Uz sliekšņa nedrīkst sēdēt.
durvju slieksnis, dzīvokļa slieksnis, istabas slieksnis, klēts slieksnis, mājas slieksnis
augsts slieksnis, plats slieksnis, zems slieksnis
kāpt pāri slieksnim, nelaist pāri slieksnim, sēdēt uz sliekšņa, stāvēt uz sliekšņa
slieksnis
1. Durvju ailas apakšējais norobežojums (parasti paaugstināts).
Mājas durvju slieksnis. Dzīvokļa slieksnis. Sēdēt uz klēts sliekšņa.
Kāpt pāri slieksnim; pār slieksni – doties iekšā (ēkā, telpā).
Nelaist pāri slieksnim; pār slieksni – nelaist iekšā (ēkā, telpā).
2. Planētas virsmas reljefa veidojums – dabisks vai mākslīgs valnis.
Aizsprosta slieksnis. Ūdenskrituma slieksnis.
3. Augstākā vai zemākā (kā, piem., stāvokļa, procesa) pieļaujamā intensitāte, pakāpe; robeža.
Sāpju slieksnis. Spēju augstākais slieksnis. Nabadzības slieksnis. Līgumcenu sliekšņi.
Trokšņu sliekšņa līmenis.
Dzirdamības slieksnis – vājākās skaņas, ko cilvēks spēj saklausīt.
Sajūtu slieksnis – kairinājums, kas rada tikko manāmu sajūtu.
[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]
slieksnis
1. Durvju ailas apakšējais norobežojums (parasti paaugstināts).
Mājas slieksnis. Klēts slieksnis. Zems slieksnis. Stāvēt uz sliekšņa.
Kāpt pār slieksni – doties iekšā (telpā, ēkā).
Nelaist pār slieksni – nelaist iekšā (telpā, ēkā).
Nespert kāju pār slieksni – neiet iekšā, arī ārā (no telpas, ēkas).
.. Oskars izgāja tajā mājas galā, kas stāvēja vientuļš pret mežu, un nosēdās uz paaugstā sliekšņa. Kalndruva 5, 59.
Pie durvīm kāds pieklauvēja, un tūdaļ uz sliekšņa parādījās Aldis. Dorbe 3, 74.
Aiz durvīm jau skan šļaksti – virtuvē gāžas ūdens. Viņš lec pāri slieksnim. .. Steigšus aizgriež krānu. Mauliņš 4, 229.
To starpā, kuri drīkstēja kāpt pār šīs Mamona svētnīcas slieksni, bij, saprotams, arī Krustiņš un Pauls. Blaumanis 6, 185.
Bij tāds laiks [sniegputenis], kad zeme un debess iet kopā. Kam nebij laukā ko meklēt, nespēra kāju pār slieksni. Brigadere 2, 353.
2. Planētas virsas reljefa dabiska, arī mākslīga veidojuma valnis (piemēram, upes dibenā, arī uz sauszemes).
Pārgāznes slieksnis. Aizsprosta slieksnis.
Subglaciālās vagas ir lineāri izstieptas ieplakas, kas atgādina ieleju ar nelīdzenu dibenu, kurā dziļas .., garenu ezeru aizņemtas iedobes mijas ar sliekšņiem. Ģeogrāfija 39.
Gandrīz kilometru garā tecējumā Katūna [upe] saspiesta starp klintīm tā, ka zemūdens sliekšņi tūkstošiem tonnu ūdens uzsviež augšup pret klinšu sienām, un grūti pat saprast, uz kuru pusi drāžas straume. Ziedonis 1, 15.
3. Vislielākā vai vismazākā, arī pieļaujamā (kā), parasti skaitliska, vērtība, intensitāte. Arī robeža.
Luminiscences slieksnis. Gaismas jutīguma slieksnis. Skaitļu kopas slieksnis. Sliekšņa spriegums.
Sajūtas slieksnis – visvājākais kairinājums, kas rada tikko manāmu sajūtu.
.. katram cilvēkam ir stipri individuāls sāpju slieksnis. Dažs var .. izturēt neiedomājamas sāpes. Citam mokas sagādā pat viegls adatas dūriens. Pirmajā gadījumā runā par paaugstinātu, otrajā – par pazeminātu sāpju slieksni. Liesma 76, 5, 15.
Noteiktas frekvences skaņas spēku, tas ir, tādu skaņu, ko mūsu auss sāk uztvert, sauc par dzirdamības slieksni. Zinātne un Tehnika 63, 1, 22.
// Sākums, arī robeža (kam).
.. viņš [J. Rozentāls] uzgleznoja tēva un mātes ģīmetnes, kurās redzami paveci lauku ļaudis, kam nespēka slieksnis jau itin tuvu. Stankevičs 4, 30.
.. tikai ar darbu sākas tavs īstais patstāvības slieksnis. Salnāja 2, 51.
[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv]
slìeksnis (li. slenksnis „Schwelle”) PS., Wolm., Serbigal, Neuenb., sliêksnis2 Ruj., PlKur., Salis, AP., Līn., Iw., slìeksnis 2 Lös., Nerft, Preili, sliêksne2 Karls., slieksne U., oft auch sliegsnis (sliegsne) geschr., die Schwelle U., die hohe Türschwelle Biel.: pieteikusi, lai pār slieksni neiespeŗ Neik. – slieksnīša nauda, Schwellengeld, auf Hochzeiten gebräuchlich U.: latviete ne˙vien pie durvīm meta “slieksnīša naudu”, bet ir ugunī Pūrs I, 109. Von Leskien Abl. 343 (mit?) zu li. slinkti “schleichen” (= le. slìkt ) gestellt. Wenn dem so ist, muss man an die ehemalige hohe Schwelle einer niedrigen Tür (s. Bielenstein Holzb. 60) denken, über die man gleichsam hinübergleiten oder kriechen musste. [Sagatavots pēc: ME III: 938, 939]
●
slìeksnis, 1): auch (mit ìe2) Saikava, (mit iê2) Grob., Siuxt; dze̦lzu s. BW. 26868, 2. vaicājiet slieksnīšam (Var.: slieksniņam, aus Dond.)! 20452, 1 var.; 2) „klucis, uz kuŗa balstās duru kāja” (mit iê2) Siuxt. In Liepna ist –š– aus dem gen. sliekšņa 2 auch in den nom. eingeführt. [Sagatavots pēc: EH II : 528]
slieksnis
1) slīksnis (i puorn.), slīksneits (dem.), slīkšnis (dial.)
2) kruoce (upē), kruoceite (dem.)
[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]
s’l’ìks’n’is’ – pỳrmàis vàinaks. s’l’ìkšn’i b’ìe aûks‘t‘i, ka najîtu ustubâ sotùms. brn’i navarìe pùorkuôp’t’ pàr s’l’ìks’n’i. [Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 411]
Veltīgi deldēt slieksni – bez izredzēm, panākumiem vairākkārt iet (ko meklēt, lūgt).
Uz (arī pie) sliekšņa – neilgi pirms kāda laikposma, notikuma, stāvokļa sākuma, arī kāda laikposma, notikuma, stāvokļa sākumā.
Uz nāves sliekšņa – tuvu nāvei.
Pārkāpt slieksni – 1) ieiet (telpā, celtnē); 2) sasniegt (noteiktu vecumu); sasniegt, piedzīvot (noteiktu laikposmu).
[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv]
Ekonomikā – slieksnis, cenu slieksnis, kvalitātes slieksnis, peļņas slieksnis, pierādījumu slieksnis.
Fizikā – gaismas slieksnis, fotoefekta slieksnis, krāsu slieksnis.
Pedagoģijā – apziņas slieksnis.
Ķīmijā – koagulācijas slieksnis.
Radiotehnikā – luminiscences slieksnis.
Vides zinātnēs – trauksmes slieksnis.
Ergonīmi – Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātris Slieksnis, Alūksnē.
Vietvārdi – Sliekšņa kalns, kalns Gulbenes novada Beļavas pagastā.
slieksnis; lietuviešu sleñkstis. Par vārda cilmi izteikti divi uzskati:
1) pamatā indoeiropiešu *slenk- / *sleng- ‘griezt, vīt; līst, rāpties, vīties’. No *slenk– > austrumbaltu *sliek-, no kā latviešu slieksnis (Leskīns). Semantiskais motivējums: pāri seno māju augstajam slieksnim pa zemajām durvīm bija jālien (Endzelīns);
2) pamatā indoeiropiešu *sel- ‘baļķis’.
17. gs. G. Elgeram arī forma sliekta, kas var būt atvasināta no verba *sliekt ‘līst, rāpties’. [Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 224]
lietuviešu – slenkstis
angļu – threshold
baltkrievu – парог
franču – seuil
igauņu – lävi
krievu – порог
somu – kynnys
ukraiņu – поріг
vācu – der Schwelle
Pa trim sliekšņiem ka pārkāpj, tad var ēsti atkal.
Ja katru vakaru nomazgā ar ūdeni istabas sliekšņus, tad būs laime.
Saimniecēm jātura tīrs slieksnis, tad laime nāk iekšā.
Jaunām meitām slieksnis vienmēr jāslauka, jo tas ir sieviešu gods.
Gružus nedrīkst slaucīt pāri slieksnim, jo Laima esot aiz sliekšņa un tai varot acīs ieslaucīt.
Istabu slaukot, slieksnis labi jānoslauka, lai laime nāk iekšā.
Kad mēslus slauka pār slieksni, tad izslauka svētību no mājas.
Mēslus nedrīkst pār slieksni pāri slaucīt, tad Laimas māte raudot.
Istabu slaukot, slieksnis tīri jānoslauka, jo citādi būs strīdi ar vīra māti.
Ja slieksni mazgā, tad labi ļaudis nāk mājā; bet ja nemazgā, tad nāk dusmīgi cilvēki.
Meitām jāmazgā tīri sliekšņi, tad dabūs bagātu vīru.
Ieejot jaunā dzīvoklī, jākāpj pār slieksni ar kreiso kāju, tad jaunajā dzīvē ies labi.
No rīta pār slieksni jāsper labā kāja pirmā.
Pār slieksni jākāpj ar kreiso kāju, tad labi ies.
Ja grib, lai nodomātais labi izdodas, tad jākāpj ar labo kāju pār slieksni.
Uz sliekšņa nedrīkst malku skaldīt, tad izsit Laimai acis.
Kad uz sliekšņa sēd, tad tam visi pāri kāpj (neievēro).
Ja divi satiekas uz sliekšņa, tie drīz saķildosies.
Kas uz sliekšņa sēd, tas ir slinks.
Ja kāds sēž uz sliekšņa, pagriezis muguru uz ārpusi, tad par to iet sliktas baumas, bet ja uz iekšpusi, tad labas.
Meitām jāmazgā katru rītu slieksnis, tad tās cienīs puiši un arī citi ļaudis.
Otram nekāda manta nav jādod pār slieksni, tad klājas slikti.
Ja sēž uz sliekšņa, tad ļaudis aprunās.
Uz sliekšņa sēdot, nedrīkst kājas aut, jo tad visu ko drīz aizmirst.
Ja uz sliekšņa sēd, tad ļaudis neievēro.
Kad aiz sliekšņa sveicinājas, atdod savu laimi otram.
Pie sliekšņa nevajaga bērt gružus, jo tad aizber Laimai acis.
Uz sliekšņa nedrīkst sēdēt, tad mugura sāpot.
Pār slieksni roka neesot jādod, tad otram atdodot savu laimi.
Pār slieksni nedrīkst sveicināties, jo tad ķildosies.
Ja, mazgājot istabu, nenomazgā durvju slieksni, tad nebrauks precinieki.
Ja bērni guļ uz sliekšņa, tad vēlāk sāp vēders.
Nedrīkst roku sniegt pār slieksni, tad pēc tam ir nesaticība.
Uz sliekšņa nedrīkst sēdēt, tad visi mīda kājām kā slieksni.
Ja uz sliekšņa sēž, tad ļaudis aprunā.
Nedrīkst stāvēt uz sliekšņa, tad krūtis nesāpēs.
Ja uz sliekšņa malku cērt, tad naids mājās.
Kas pār slieksni otram dod maizi, tas atdod savu svētību.
Maizi ēdot, nedrīkst iet pār slieksni, tad mājas svētību aiznes.
Par slīksni navar ēst, tad vādars suopēs.
Pār slieksni nedrīkst nekā sniegt, citādi sāpēs vēders sniedzējam; ņēmējam arī var gadīties tas pats.
Pār slieksni neko nevar otram dot, jo tad devējs nožņaudz savu Laimi, kas guļ apakš sliekšņa.
Otram neko nedrīkst sniegt pār slieksni, jo tad tam nelaimēsies nodomātā darbā. Pasniedzot ko, kaut vai viena kāja jāuzliek uz sliekšņa.
Ja kādam cilvēkam par slieksni dod labu dienu, tad ar to drīz saskaistas.
Aiz sliekšņa stāvot, nedrīkst sniegt roku, tad būs jāsaskaistas.
Pār slieksni nedrīkst otram roku sniegt, tas ir uz neredzēšanos vai miršanu.
Pār slieksni nedrīkst roku dot – izdzen laimi no mājas.
Jaunas meitas nedrīkst sēdēt uz sliekšņa, tad ļaudis ņem valodās.
Jaunas meitas nedrīkst sēdēt uz sliekšņa, tad puiši meitām skatoties pāri kā visi ļaudis slieksnim kāpjot pāri.
Jaunas meitas nedrīkst sēdēt uz sliekšņa, tad paliekot vecmeitas.
Kad uz sliekšņa sēd, tad pulka parādu.
Kas uz sliekšņa stāv, to aprunā.
Kad stāv uz sliekšņa un strīdas, tad vienam no tās mājas jāaiziet.
Ja, kāpjot pār slieksni, piesit kreiso kāju, tad izies labi, ja labo, tad slikti.
Ja kaķis mazgājas uz sliekšņa, tad būs tāļš ciemiņš.
Uz istabas sliekšņa jāuzsit pakavs, lai no tās mājas nevar nekā izzagt.
Ja iekšpusē pie durvju sliekšņa izminas dobe, tad tai mājā kādam jāmirst, bet ja apminas ar kalniņu, tad kāds pierodas klāt.
Mežā dzimis, mežā audzis,
Nāk uz mājām mīdīties. – Slieksnis.
Sakaltis tārpiņš padurvē. – Slieksnis.
Mazs, melns zirdziņš
Dien’ un nakti jājams. – Slieksnis.
Jāj dienu, jāj nakti, ēst nedod. – Slieksnis.
Mazs, mazs sunītis
Dienu, nakti mīdāms. – Slieksnis.
Mazs pelēks vuceniņš
Katru reizi pāri kāpj. – Slieksnis.
Mazs mazs kuceniņš
Visiem kāju ostītājs. – Slieksnis.
Vecs vecs vīriņš
Sēd pie durvīm,
Kas iet garām,
Tam kājas sumina. – Slieksnis.
Es atradu mīļu Māru
Piertes sliegsni ravejam;
Tur sieviņas apsēdās
Grūtajās dieniņās. [LD 1083-3]
Daudz vārdiņu es dzirdeju,
Augstu sliegsni pārkāpdama;
Augsta rada es meitiņa,
Likos visu nedzirdot. [LD 18828-0]
Cērt, cērt, tautieti,
Tērauda krustu
Caur durvi, caur sliegsni,
Caur nevēletaju. [LD 18827-0]
Es pārcirtu zelta sliegsni
Ar sudraba zobentiņu,
Ņemu savu līgaviņu
No deviņi bāleliņi. [LD 16857-0]
Es domaju sav’ pūriņu
Tālu, tālu vizināt:
Man Dieviņis novēlejis,
Ne pār sliegsni nepārcelt. [LD 16829-1]
Vadi mani, māmiņa,
Par nama sliegsni,
Lai vada brāliši
Līdz tautiņām. [LD 17831-0]
Kūmām iedama par sliegsni lēcu;
Drīz lēcu namā drīz istabā:
Lai mana pādite priekš gada staigā,
Priekš gada staigā, priekš gada runā,
Priekš gada māmiņai skaidiņas lasa. [LD 1391-2]
Nesiet, tautas, māsas pūru,
Tik uz sliegšņa nelieciet:
Māsiņai dārgs pūriņš,
Ar dimantu izrakstits. [LD 16669-0]
Vaj tu zini, saimeniece,
Kur gul tava govu Laime?
Kūtī gul apakš sliegšņa
Kā mellā vabolite. [LD 32449-8]
Nāc ārā, Jāņu māte (saimeniece),
Es tev teikšu govu Laimi:
Laidarā apakš sliegšņa,
Tur gul tava govu Laime. [LD 32449-0]
Nāc ārâ, Jāņa tēvs (saimenieks),
Es tev teikšu zirgu laimi:
Zirgu stallī apakš sliegšņa,
Tur ir tava zirgu Laime. [LD 32501-0]
Zemgales ķēniņa meita Skaistīte
Sensenos laikos pārvaldīja Zemgali slavens ķēniņš, kam bija tik viens vienīgs bērns, meita, vecāku lutekle. Reiz krāšņā pavasara dienā viņa ar savām pavadonēm iziet pils dārzā pastaigāties. Nejauši dzidrā debess malā paceļas tumšs mākulītis un neredzētā ātrumā tuvojas dārzam. Auka loka un lauž kokus, no kuriem ziedi birst it kā sniegs ziemas negaisā. Ķēniņa meitu aiznes mākulis prom kā uz putna spārniem. Pēc tam paliek viss rāms, saulīte atkal spīd. Tikai koki pils dārzā, it kā līdzi sērodamies ķēniņam un visai pilsgalma saimei par zudušo skaistuli, ir nometuši svētku uzvalku un dažlabs no viņiem lauztu serdi guļ zemē.
„Savu ķēniņa vārdu un savu meitu domu tam vīram, kas princesi uzmeklē un atved,” ķēniņš saka un liek to izsludināt pa visu valsti. Labs laiks paiet, bet kā nerodas, tā nerodas neviens, kas ķēniņa godu kārotu. Beidzot viņa uzticīgākais sulainis, savācis pulciņu pavadoņu, dodas princesi uzmeklēt. Pēc dažu dienu gājuma tie uziet jūrmalā neapdzīvotu mājiņu ar saimniecības rīkiem un vecu galdu istabas vidū. Te nu meklētāji apmetas, cerēdami tuvējā dižmežā atrast princesi. Tikko sulainis ar biedriem iziet pirmo dienu medībās, te pieklauvē pie durvim. Pavārs, kas mājā atstāts, atdara durvis.
„Pārcel mani pār slieksni!” dažus sprīžus garš vīrelis ar pieci pēdu garu bārdu kliedz tam pretī. Pavārs, par tādu ērmu brīnīdamies, pārceļ.
„Gabalu maizes, gabalu gaļas!” maziņais prasa istabā. Viesis, it kā netīši tos zemē nometis, lūdzas: „Pakaci, labiņo, esmu par vecu, nevaru liekties.”
Pavārs paklausa un sniedzas pēc maizes, bet te vīrelis slauks! dod ar milnu pa galvas kausu – un jaunais mājas saimnieks guļ bez samaņas. Vīrelis pabāž pavāru apakš pakša un nozūd. Skan taures, šķind pieši – biedri no medībām mājā. Un rau! Kāds brīnums šiem! – atrod savu pavāru zem pakša stenam. Viņu atsvabina, bet šis nesaka ne vārdiņa, kā šādā stāvoklī ticis.
Otrā dienā paliek cits mājā, tam tāpat klājas. Tā katrs pēc kārtas izcieš savu daļu. Pienāk sulaiņa reize. Biedri nozūd mežā, taures noskan. Pie durvim kas pieklauvē, sulainis viņas atver.
„Pārcel mani pār slieksni!” mazais vīrelis kliedz. „Necelšu, rāpies pats! Ja ne – iekšā netiksi!” sulainis atcērt.
„Gabalu maizes un gabalu gaļas!” vīrelis, istabā iesvempies, lūdzas. Sulainis padod, bet vecais tos it kā netīši nomet zemē un lūdzas: „Pakaci, labiņo, esmu par vecu, nespēju locīties!”
„Kā varēji nosviest, tā zini uzņemt! Un ja ne, tad ar rungu tevi mācīšu!” sulainis atteica un ķērās pie milnas.
Vecis liecas pēc gaļas un maizes. Sliuks! slauks! dod sulainis ar milnu pa krusta kaulu. Vīrelis kājeles vien stirina. „Šo ķēmu parādīšu biedriem,” sulainis domā un meklē virves, ar ko varētu vīreli piesiet pie gultas stakles. „Kad tu izčibētu! neviena virves galiņa! Pag, ieķīlēšu tam bārdu gaļas bluķī.”
Domāts – darīts. Taures skan, pieši šķind – biedri mājā: Kur vīrelis? Garā, baltā bārda viņu atlaidusi un viena pati zvīļojas bluķī. Sulainis to saritina un iebāž savā somā. Nākošā rītā, gaismai austot, sulainis ceļ savus biedrus un saka: „Dosimies tālāk! Te sava ķēniņa meitas neatradīsim.” [..]
Sulaiņa pavadoņi gribēja katrs uzmesties par princeses glābēju, iegūt ķēniņa godu un princesi par sievu. Tādēļ viņi norunāja kādā vietā par nakti palikt un katrs domāja pie sevis naktī, kamēr citi gulēja, uzcelties, citus apkaut. Klusa, tumša nakts. Melns, liels stāvs no gulētāju vidus paceļas pusstāvu un klausās – visi krāc, kā nāves miegā. Tad taustīdams viņš liecas uz vienu, otru vietu – dzirdami it kā puskauti teļi krācam, tad čabināmies, spārdāmies. Pēc maza laiciņa ir viss apklusis.
Gaisma aust. Princesi modina. Viņas priekšā atrodas visapkārt asiņu peļķes, kur guļ nedzīvi viņas sargi. Viņai nāk prātā lielais tēviņš, kas laikam šo velnišķu darbu pastrādājis. Viņa krīt ģīboni.
„Zvēri man, mīļā!” slepkava lūdzas tikko atžilbušo princesi, „ka sacīsi savam tēvam, ka es tavs glābējs, bet ja nezvērēsi!” viņš kliedza, dūci cilādams, „tad šis tevi aizvedīs miroņu valstī.”
Princese zvērēja, un abi devās uz ķēniņa pili. Zemgales pils greznojās karogiem, skan taures un priecīgi gavilē malu malās. Ķēniņš ar viesiem svin krāšņi rotātā pils zālē princeses kāzas ar slepkavu. Kāds sulainis pieteic ķēniņam vecu nabagu.
„Ne viņš, bet es, augsto ķēniņ, esmu tavas meitas glābējs,” nabags sauc, nomezdams svētku zālē astoņpadsmit mēles un mazā vīreļa bārdu. Princese krīt viņam ap kaklu un kāzinieki brīnīdamies skatās cits citam acīs.
Slepkavu vējš svaida gar karātavu stabu. Sulainis, princeses glābējs, dabūja princesi par sievu un valdīja pēc ķēniņa miršanas ilgi jo ilgi pār Zemgali. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr02/0200502.htm]
Senāk džūkstenieki bieži vien dabūjuši braukt uz Enguri malkā. Tā toreiz viens šejienietis nobraucis engurniekos pašā budēļu vakarā – vai arī cits kāds vakars, kas viņu tik skaidri atmina – un apmeties pie viena turienes saimnieka par nakti. Bet tai vakarā šim saimniekam bijuši tā kā tādi savādi svētki: tur bijuši sacepti rauši, gaļa savārīta, un visi mājinieki sēdējuši gar galdu klusiņām, it kā ko gaidīdami. Te uz vienu reizi mans džūkstenieks pamana: ielien pār slieksni tā kā krupis, kā nav krupis, nevar pateikt, kas īsti par tādu – un nu velkas arvienu klātāk un klātāk ēdamam; bet engurnieki stāv, rokas salikuši, skatās un nepīkst ne vārda.
Tā mans džūkstenieks nevarējis vairs nociesties – viņam palicis tā ērmoti – izlēcis stāvus un iesaucies: „Ja tu, tāds krupi, esi labs gars, tad lien ar kājām, ko tu te gories; un ja neesi labais, tad ārā pa durvim!”
Tiklīdz kā to izteicis, tā mans krupis – kas viņš nu bijis – slieksnim pāri un zibens ātrumā.
Bet kas nu par traci! Engurnieki kā sadeguši džūksteniekam virsū: „Tādi spitāļi, negantnieki te atvēžojuši! – aizdzen mūsu dieviņu! Tam jau ļauna vārda nedrīkst uzteikt, šis viņam noprasīs, kas viņš par garu! Ārā, visi ārā, nakts vidū ārā no mūsu mājām!”
Un patiesi iztriekuši džūksteniekus nakts vidū, lai brauc, kur grib: lai brauc mežā gulēt, ja nesalst! Nu, šie aizbraukuši arī. Un kas tad tur tālāk ar to dieviņu noticis, to nevar zināt. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/132102030/lv]
●
Vecos laikos Dievs ar Vellu tikai divi paši dzīvāši pasaulē. Vellam bīšas govis, kurām dzilna bīsi par ganu. Visas Vella govis bīšas mellas, polētas (bez ragiem) un ar nešķeltim nagim, kā zirgim. Dievam govu nebīš, un viņš gribēš no Vella pirkt, be Vells nevienas nepārdevis. Kad nu Vells nedevis ar labu, tad Dievs nodomāš dabūt ar gudrību. Viņš sācis taisīt lielu kūti ar leidaru. Velns atnācis un prasīš brīnēdamies: „Kam tev kūts vaiga? Tev jau nav govu!” Dievs atbildēš: „Kad būs kūts, tad būs arī lopi.”
Vienā karstā dienā Dievs saradīš dundurus, mūsas, odus un citādus knišļus un laidis tos Vella govim virsū. Govis gan jau sākušas bizot, bet dzilna jau laikā pamanīsi un pastāstīsi par to nelaimi Vellam. Vells nu saķēris visus knišļus, sabāzis tos ādas maisā, pakāris apsē pie upes un aizgāš projām. Dievs licis vēžam, lei pārkniebot maisu pušu un izlaižot knišļus laukā. Vēzis arī tā izdarīš un visi dunduri un mūsas izskrēši laukā un sākuši akar kost Vella govis. Govis sākušas bizot, un dzilna vairs nevarēsi viņu savaldīt. Beidzot Vella govis bizodamas saskrēšas Dieva leidarā.
Uz kūts sliekšņa Dievs salicis izkaptis, kur Vella govis pāršķēlušas nagus. Govim galvās Dievs sadzinis vadžus, no kurim izcēlušies ragi. Pašas govis Dievs izraibojis visādā spalvā: raibas, brūnas, sarkanas un baltas. Pa pēdām Vells dzinies govim pakaļ, panācis pie Dieva leidara un kliedzis: „Atdod manas govis!” Dievs atbildēš: „Nāc, paskaties un ņem, ja tās ir tavas!” Velns savu govu vair nav pazinis un aizgāš projām, galvu nodūris. No dusmām viņš sasitis dzilnai asinainu galvu, ka tā nav varēsi govu noganīt. No tā laika vēl tagad ir dzilnai sarkans pakausis, un viņa skraida pa mežim, govis saukdama. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130204002/lv]
●
Vecais Aumeisteru lielskungs bīš jau sen nomiris un aprakts. Vienu nakti rijnieks izgāš no rijas laukā un sēdies uz duru sliekšņa. Varēš būt tā ap pusnakti. Uzreiz rijnieks dzirdēš, ka viens ātri dabrauc, un drīz vie pamanīš četvarku, kas piegrūdusi pie rijas. Četvarkā sēdēš nomirušais lielckungs un prasīš rijniekam, vai Andrejs – tas bīš lielkunga sulainis – esot mājā. Rijnieks sacīš, ka esot gan, un vecais lielskungs tūlī akal aizbraucis uz muižu. Tā nu vē vairākim gadījies veco lielkungu pēc nāves redzēt. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140208015/lv]
●
Zantes muižas kungam saslimusi cienmāte. Pie kungiem kalpojusi meita, vārdā Zapa. Zapa redzot: ienākot divi melni kundziņi ar baltām krāgām priekšā, parunājoties ar cienmāti un atkal aizejot. Kundziņi nākuši trīs dienas no vietas. Trešā dienā cienmāte uzcēlusies no gultas, apģērbusies par brūti un gājusi kundziņiem līdzi: kundziņi pa priekšu, šī no pakaļas. „Zapa, nes manu šlepi,” teikusi cienmāte kalponei un to atkārtojusi uz katra sliekšņa. Uz trešā sliekšņa, kur sācies tumšs gaņģis, kundziņi pārvērtušies par diviem melniem suņiem, sagrābuši cienmāti un aizrāvuši prom, bet kalpone atradusies tumsā uz verandas. Kungs prasījis kalponei, kur palikusi cienmāte. Zapa visu izstāstījusi. Tad kungs piekodinājis kalponei par notikušo nevienam neko nestāstīt, par ko apsolījis tai māju, kādu vien tā izvēloties viņa apgabalā. Kungs rīkojis cienmātei lepnas bēres, bet zārku apglabājis bez cienmātes – tukšu. Vēl šobaltdien ļaudis runājot, ka pie Zantes muižas atrodoties elles vārti. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140115017/lv]
●
Vienam saimniekam nebijis nemaz naudas. Kā to dabūt? Domājis sev iegādāt pūķi. Iegājis pūķu namā (Rīgā). Pūķi bijuši zārkos, un, kādu vien vajadzējis, tādu varējis dabūt. Tur tik bijis jāiet ap pusnakti un jābildina par kundziņiem. Viņš tā ir gājis un sacījis: „Labvakar, kundziņi.” Tie sacījuši, kāda pūķa vajagot. Saimnieks teicis, ka vajagot naudas pūķa. Tad naudas pūķis iznācis un sacījis, ka šis četrus vakarus šim nesīšot naudu, lai tik no šā mazā pirkstiņa asinim uzpilinot uz piena kumosu. Lai tad vakarā tik ejot mierīgi gulēt un lai nerunājot uz citiem neviena vārda. Klēti lai atstājot pušvirā. Saimnieks tā darījis. Kad rītā gājis klēti taisīt cieti, tad apcirknis bijis pusē pilns sudraba naudas. Kad pūķim vakarā bijis jādod vakariņas, tad nolauzis gaiļam kāju un uzpilinājis no tās asinim uz piena un to iedevis pūķam. Pūķis nezinājis un gardi apēdis. Tāpat izdarījis otrā un trešā vakarā. Bet ceturtā vakarā neticis devis. Kad gājis uz klēti, pūķis tupējis uz sliekšņa un teicis, kādēļ šim šovakar nedodot vakariņu. Saimnieks teicis: „Kungs, man aizmirsās.” Pūķis teicis, lai nu šim dodot no viņa mazā bērna asinim, lai iegriežot pirkstiņā. Saimnieks atbildējis, ka šim esot mazs sivēns aizgaldā, to šis varot dot, ne cilvēka asinis. Pūķis par to saskaities un aizbēdzis projām, un nodedzinājis pakaļā saimniekam zirgu kūti. Pēc gada laika saimnieks aizgājis uz Rīgu un atkal iegājis pūķu namā. Tur sacījis: „Labvakar, kundziņi!” Tie prasījuši, ko šim vajagot. Viņš teicis, ka nekā cita, šis nācis savam kungam pateikties. Viņš esot tepat vai citur kur. Viņi teikuši, ka esot tepat. Un tas pūķis lūkojis viņu nožņaugt, un, ka gājis ārā, tā saimniekam ap kaklu un to žņaudzis. Bet saimniekam bijuši tādi vārdi, ka pašu pūķi nožņaudzis. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/132102008/lv]
Jāņa māte nezināja.
Kur gosniņu Laime gul.
Kūtī gul paslieksnē
Kā melnā vabolīte. [LTD 2506, 1, X ]
Liela liela govu Mārša
Lielas govis audzējuse;
Pate guļ paslieksnē
Kā melnā vabulīte. [LD 29 173]
[Paslieksne ir] zīmīga melnās vaboles atrašanās vieta. Pazemē (paslieksnē, pasilē) mīt zemes dievības un gari, kas saistīti ar auglību, ražību, miršanu un atdzimšanu, [..] govju Māršava, arī Zirgu māte, Māra, Jumis u. c. Savukārt slieksnis simbolizē robežu starp divām telpām, šajā gadījumā – iekšējo un ārējo – kūti un to, kas ārpus kūts. Māršava – melnā vabole – līdz ar to ir sliekšņa sargātāja, ļaunu spēku atvairītāja, kā arī govju ražības veicinātāja. [Kursīte 1996 : 387]
Slieksnis
Slieksnīti, vai, vai,
tu taču visus laid,
laid visus iekšā,
nevienam nestājies priekšā.
Slieksni, vai tad tā var,
varbūt viņš sliktu ko darījis –
nolauzis ābelei zaru,
atņēmis bumbu ar varu?
Var būt, ka vēl kaut ko sliktāku…
– Nerunājiet tik dikti, –
slieksnis atteica pikti,
– katrs mēs vietā likti,
un mana vieta ir te.
Un, vai tā ir pelīte
vai telīte, meitenīte
man iekšā ir jālaiž te. –
Nu labi, slieksnīti, laid,
tu esi tāds visu gaidītājs,
bet, lai tevi nešmauktu galīgi,
mēs tomēr iesim tev palīgā. [Čaklais 1984 : 43]
Slieksnis
Valdemāram Ancītim
Kad mūžs un visu sliekšņu pārkāpšana vaļā,
tie dilst un plok, un rūk, bet solis uzvarošais
aug, ceļas, zeļ. Pat bronzai mūžu drošai,
re, pārkāpj patīna, un piemineklis zaļo.
Bet citi sliekšņi aug, kam tomēr tiekam pāri,
aug adaptācija un citas jaukas spējas,
līdz sirdslogā kāds klauvē, tad bez tevis vēji
skrien un tu pavadi ar acīm viņus kāri.
Tie sliekšņi redzamie, bet tev vislabāk zināms,
ka paliek nerunāts, bet nepārkāpjams
un glāstāms, audzējams tavs slieksnis svinams.
Kas pārkāpt taisījās, tie paģiras nu lāpa.
Vien pašiem pārkāpjot mums, tie šim slieksnim pārkāps.
Vēl tādiem pārkāpējiem uzšūti nav svārki. [Čaklais 1982 : 66]
***
Baidos – nespēšu nosargāt
Sensenis iedegto sveci,
ja aizaugs tie ceļi dvēselē,
pa kuriem bērniņiem tecēt.
Ja nātrēm aizaudzis šūpulis nesmelgs
krūtīs skaudri kā kliedziens,
neslēpiet, sakiet – par ko tad kļūs
mans dienišķās maizes rieciens?
Pagriezts uz durvīm ar iekosto pusi,
lai svētība aizietu projām,
pametot slieksni čokurā sarāvušos
klusiņām nosirmojam. [Rancāne 1986 : 38]
Rudens māja
Ir slieksnis nosirmojis. Smagi gulst
pār jumtu debess tā kā raupja roka
ar tulznām – mākoņiem. Un vakars mulss
caur skursteni pie krāsns mutes nokāpj.
Nu zemes krekls driskās novalkāts,
pār kailiem pleciem klusa gaisma virmo,
pie loga piekļauj pieri rudens klāt.
Nāk sētā sarkaņi, met ogli pirmo.
Uz sliekšņa sieva sēž un sirmo, sirmo, sirmo… [Rancāne 1986 : 25]
Kurzemes krasts
Ar kārklu sienām,
debess skrejošiem griestiem,
ar aļģu slieksni,
durvju vietā – vējš.
Ir neuzbūvējams šis nams,
bet arī nenodziestošs.
Bliež akmeņi, griež smiltis,
nenoplēš.
Gaiss ir tik sātīgs,
laužu pusdienlaika šķēli
un piedzeru no mākoņa,
kas debesīs.
Nav sasaistīta, bet nav arī
nelietīgi atraisīta mēle.
Neviens man sitis nav,
bet – rēta niezot dzīst.
Un logi, logi,
acis – mani zirgi…
Bet kur tad pavadas
un iemaukti ir tiem?
Tu kaut ko esi sajaucis,
te nav tavs tirgus,
te – ūdens republika,
gaisa rajons, smilšu ciems.
Te smilšu daudz.
Te rotaļām ir vieta.
Te vieta izslieties
un redzēt, dzirdēt: sauc.
Te absolūti visa
visai tautai pietiek.
Tik smilšu daudz.
Ak dievs, cik smilšu daudz! [Čaklais 1982 : 108]
●
Vārds slieksnis izmantots Aspazijas dzejoļu krājuma nosaukumā Sēd uz sliekšņa pasaciņa (1977).
Ir ļoti agrs. Saule vēl nav atvērusi acis. Māte nav sākusi manu šūpuli šūpot. Tēvs vēl nav gājis zirgus kopt. Guļ apavi aizdurvē, sliekšņi un celiņi.
Grīdas dēļu šķirbās vēl guļ vakardiena. Viena nopūta dus trauku dvielī, un viens lamuvārds gruzd pavardā pelnos. Bet vakara miegs pārnāk rīta miegā, un pamostas cepure uz galda. Cepures mostas reizē ar gaiļiem. Ir ļoti agrs. Es jūtu, ka mani sveicina cepures uz vadža, un nu man ir jāiet.
Es nemaz vēl neesmu. Es nekad neesmu gājis, neesmu skāris durvju rokturus, neesmu dziedājis rīta rasā. Es pat neesmu redzējis sauli. Man teica, ka viņa lecot agri no rīta, starp trešajiem un ceturtajiem gaiļiem vai starp kādiem citiem gaiļiem, varbūt esmu sajaucis, bet tā stunda ir tuvu, jo vīri miegā ir pārstājuši krākt un sārtojas logu aizkari.
Es pārkāpju savu pirmo slieksni, no kaut kā neatminama un nebijuša pāri slieksnim rīta miglā – tā ir mana bērnība.
Saules vēl nekur nav, ir stipri drēgni, un celiņš ved miglā. Pirmo miglas baltumā es ieraugu aku. Tātad pirmais ceļš ved no sliekšņa uz aku. To es atcerēšos: pa kreisi pīlādzis, un pa labi liepa, celiņš ir ciets, nostaigāts, zaļa zālīte gar malām, un cita ceļa vēl nav. To es atcerēšos. [Ziedonis 1978 : 9]
●
Pirmīt, garām iedams, ieraudzījis iekšā degam gaismu, Askolds gribēja ielūkoties pie Leldes, pasacīt… Nu, ko tad? Ko tad viņš gribēja tādu pateikt? Droši vien nekā sevišķa. Varbūt tikai to, lai nenīkst tik ilgi augšā – lai iet pie miera. Bet tikpat labi, iespējams, arī ko citu. Tad jau redzētu, kad ieietu. Bet viņa atkal bija ieslēgusies, izaicinoši likdama saprast, ka nevēlas ne ar vienu tikties, ne ar vienu runāt. Grabināties un klaudzināties aiz šīm durvīm kā lūdzējam būtu pārāk pazemojoši, robeža, savs vēl pieļaujamā un jau nepieļaujamā slieksnis. Viņš bija gatavs ieiet pa durvīm, bet viņa spēkos nebija diedelēt aiz tām – tas bija otrpus viņa iespēju slieksnim. Un viņš pagāja garām aizvainots un vīlies, un tomēr reizē arī atvieglināts un atslogots. Bet tagad, redzot logā nespodri sārto naktslampiņas atgaismu, viņu pārņem vēlēšanās ielūkoties tajā kā otra dvēselē, kas viņam aizslēgta līdzīgi durvīm. [Ezera [b. g.] : 86]
●
Izrauties, nelauzīt galvu ne par ko. Pamest visu – uz vienu vienīgu dieniņu! Darīt nevis to, ko vajag, bet ko gribas. Es vēlētos uzvilkt mugurā kaut ko brīnišķīgu un padejot ar skaistu vīrieti, viņa domāja. Tas taču nav nekas slikts – tikai padejot un vairāk nekā. Es gribētu aizskriet kādam pretim uz vakara autobusu – krēslā, pa rasu un basām kājām. Tas taču nav noziegums, vai ne? Un vēl man gribētos, lai salecas sirds, kad pie durvīm pieklauvē, – jau no tā vien, ka tikai pieklauvē, vēl neatvēris, vēl pār slieksni nepārkāpis, vēl pašā beidzamajā acumirklī pirms ienākšanas. Lai no tuva soļu trokšņa viss pamirtu saldās gaidās. Tas taču nav nekas ļauns, vai ne?… [Ezera [b. g.] : 135]
●
Vāgūžam lipa klāt zemāka būve, kalpu pūnīte, augstu slieksni, tukša no apakšas līdz škurbai, cauru jumtu un caurām nospārēm. Bet, kad vasarā nospāres aizbāza ar sienu, tad lejā, pie siena strēķa, bija maiga gulēšana.
Pie pūnītes pats pēdējais garajā ēku rindā stāvēja kalpu stallīts. Arī tam bij gandrīz tikpat augsts slieksnis kā pūnītei. Kad mēslus izveda, tad govīm berzējās vēderi pie sliekšņa, iekšā un ārā kāpjot, un viņas mēdza tad lēkšus lēkt. Arī aitas papriekšu taisīja lēcienu uz sliekšņa un tad tikai iekšā vai ārā. Bet, kad drusku ieminās mēsli, tad viss bij atkal labi. [Jaunsudrabiņš 1981 : 19]
●
Virtuvē saimnieko smalkas, Rīgā līgtas pavārienes. Tur mutuļo, čurkst, kūp un smaržo, tur šņakst, šķind, strupi sasaucas un reizēm pat uzrājas – ne domas spert kājas pār slieksni vai pa logu ieskatīties. Dabūs ar pavārnīcu pa pieri.
Viena tāda pavāriene, kad teciņus nesās uz ledus pagrabu, ar kaut ko balti pārsegtu un garojošu izstieptās rokās, uzkliedza Billei: – Nemaisies te pa kājām! – kaut gan viņai vajadzētu krietnu līkumu pamest, lai Bille viņai pa kājām izrādītos. [Belševica 1992 : 130]
●
Brīviņu gruntnieks Jorģis Vanags plaši atrāva Salakkroga durvis un palaida pa priekšu sedlinieku Preimani. Tas pirmo pār slieksni cēla ceļgalā līko labo kāju un steigā gandrīz pakluptu, ja nepaguvis pašaut spieķīti klibajam loceklim palīgā. Muižas kaļķu dedzinātājs Bite manījās satvert pats pavērto durvju malu: trijatā krogā sēdējuši, tāpēc kopā arī laukā jāiziet. Abi ar sedlinieku pagaidīja, kamēr Brīviņu kungs nokāpj no lieveņa. [Upīts 1945 : 3]
●
Sveķāmurs ievēlās kā lācis, pat sniega aplipušās tupeles aiz sliekšņa nenodauzīja, šajā pusē labudienu arī nepateica. Laikam patlaban no darba nāca – melna ādas skotele priekšā, ādas cimdi līdz elkoņiem, ap tiem vēl kūpēja dūmi vai arī sutināmo lietaskoku garaiņi. Varbūt tikko iekurinājis krāsni un, kamēr tā iesilst, atplakšinājis nokārtot neatliekamas darīšanas. Vismaz pēc ļoti aizņemta un nevaļīga cilvēka viņš izskatījās. Kalvicienes istabā nebij, Sveķāmurs nosēdās un sāka skatīties noņēmies. Vecāmāte ņurdēja, it kā tas aizsēdies viņai gaismai priekšā. [Upīts 1945 : 429–430]
●
Jau no sliekšņa putenis ierauj mani baltvirmojošā atvarā. Kura deva pirmo signālu? No sniega virpuļiem uzreiz izšaujas vairākas eskadriļas un pikē tieši virsū. Vai tad jau pastāv aviācija? Kad pasaule vēl tapšanā…
Spiegdamas kliegdamas zīlītes plīvo apkārt, dzīvas, dzī-īvas, dzī-ī-īvas, aizdedz puteni olīvzaļām ugunīm, dzīvas, dzī-īvas, aizgūtnēm kampj sēklas, lido tik tuvu, ka es samanu sejā spārnu vēdas, dzī-ī-īvas… Nopakšķ palāse. Vai tur ziema apraud savu Likteni? Vai atkusa mana sirds? [Ezera 1994 : 18]
●
Tad, durvīm čīkstot, pār slieksni pārnāk savīstījusies vecene, varētu domāt, viena no tām, kas tumšās naktīs iemaldās labiem ļaudīm ceļa paprasīt. Bet ne saimnieks, ne Jukums nepagriež galvas, un arī ienācēja neprasa nekā. Samirkušos lakatus noraisot, aizvien vairāk atsedzas slaids un jauns stāvs, līdz beidzot kā no tumšas čaumalas izspurkš gaišs taurenis – Ilze. Un liekas i istabā paliktu gaišāki. [Ezeriņš 1962 : 280]
●
– Ko jūs gribējāt sacīt? – iekaisa jaunais pans. – Mīļais draugs, neko daudz. Vienīgi: vai jūs varat pārlēkt pār šo galdu tā, lai tas izskatītos pieklājīgi?
– Es brīnos, ka jūs to man jautājat!
Pēc pāris minūtēm ar bokālu rokā šis kungs patiešām pūlējās to izdarīt, un visi atzina, ka poļu diplomātam nav nekas neiespējams.
– Man ir lielas cerības, – teica Dulče, – ka pēc Latgales jautājuma izšķiršanas jūs drīzi vien varēs pārcelt uz Londonu. Še taču ir bijuši diplomāti, kas pat pār slieksni nemāk pieklājīgi pārlēkt! [Ezeriņš 1962 : 204]
JADVIGA.
Šī varmācība!
ZVĪĢIRDA.
Mums, šķīstām jaunavām!
JADVIGA.
Nav vīrietis
Neviens vēl pār šo slieksni kāju cēlis
Kā vien tik krīvs. –
JAUTRĪTE.
Ak, kāds tas gadījums!
Šai garā mūžīgajā vientulībā,
Kur vai aiz garlaicības jābeidzas!
[Aspazija 1986 : 117]
●
ASJA.
Tas, kunigaikšti, vēl līdz šim nav dzirdēts,
Ka vaidelotes prieku vietās iet,
Jo Milda draudzene nav Praurimai.
DAUMANTS.
Mēs būsim jums par sargiem. –
MIRDZA.
Man, kunigaikšti, bail… es neesmu
Vēl pār šo slieksni kāju spērusi. –
Jūs teicat – mīlas svētkus?
DAUMANTS.
Karaļmeita,
Vēl svarīgākais man tev jāziņo,
Kādēļ mēs īsti šurpu atjājuši,
No tava tēva sūtīti: vai redzi,
Mums cepures ar puķēm pušķotas?
Mēs esam nākuši tev precinieki,
Lai bildinātu tevi līgavainim,
Ko karalis, tavs tēvs, tev izredzējis.
[Aspazija 1986 : 121]
Maģiskas vietas latvju sētā – slieksnis un pirts. Kas tajās jāievēro
Skatoties mūsdienu cilvēka acīm, senatnē latvieša sētā teju vai ne soli nevarēja paspert, lai netrāpītu kādā svētā vai maģiskā vietā – vai katrā pažobelē mājoja kāda dievība, bija izpildāmas vai – tieši pretēji – aizliegtas noteikta veida darbības, kas varētu ietekmēt pašu darītāju vai visu saimi. Par to vēsta gan tautas ticējumi, gan teikas un pasakas, gan dainas:
Dievaina, dievaina
Tautiņu sēta,
Kur kāju speru,
Tur zieda vajag.
Laimas mājvieta
Īpaša vieta vēl šobaltdien mūsu ikdienā ir slieksnis. Apzināti vai ne, bet daudzi no mums piekopj paradumu pār slieksni nesarokoties – pārkāpj abi vienā pusē un tad sasveicinās. Saskaņā ar ticējumiem citādi otram savu laimi atdodot vai arī starp abiem izcelšoties strīdi.
Senajam latvietim pār slieksni ne tikai mājinieki un viesi staigājuši, bet varējusi pati Laima ienākt. Tāpēc slieksnim allaž bijis jābūt tīri noslaucītam un nomazgātam, bet saslaukas pāri sviest nedrīkstēja. Ja nu pati Laimes māte tieši tobrīd grasās spert soli istabā – nebūtu jauki viņu sagaidīt ar gružu šalti sejā!
Dažos ticējumos minēts, ka Laima turpat pie sliekšņa vai zem tā dzīvojot – tāpēc uz sliekšņa nedrīkst malku skaldīt, lai viņai aci neizsistu (citā versijā – galvu nenocirstu). Taču uz sliekšņa vispār neko daudz nebija ieteicams darīt: ja uz tā apavus auj, tad zaudē spēju daudz ko atcerēties, ja sēž, tad nonāk ļaužu valodās vai arī kaut kas sāk sāpēt pašam vai kādam gados vecākam mājas iemītniekam (biežāk minēts vēders un mugura). Īsāk sakot, uz sliekšņa nav ko uzkavēties! Kā nekā tā tikai traucē citiem staigāt iekšā un ārā.
Ja nav īsti skaidrs, vai pār slieksni kāpt ar labo vai kreiso kāju, tautas ticējumos šajā ziņā valda krasas pretrunas: vieni iesaka uz labu izdošanos kāpt ar labo, citi – ar kreiso kāju, īpaši, ja jaunā miteklī ieiet pirmoreiz. Vērtīgs ir arī ieteikums uz istabas sliekšņa uzsist pakavu, lai no mājas nevar neko izzagt. [..] [Briede 2018 : https://www.la.lv/magiskas-vietas-latvju-seta-slieksnis-un-pirts-kas-tajas-jaievero]
Valodas referenduma iniciēšanu atviegloja arī pārlieku vienkāršā referendumu rosināšanas procedūra. Lai tautas nobalsošanas organizēšanu un ar to saistītos izdevumus pilnībā uzņemtos Centrālā vēlēšanu komisija resp. valsts, iniciatīvas grupai bija jāsavāc tikai 10 000 parakstu. Šie desmit tūkstoši veido tikai 0,6 % no visiem vēlētājiem. Pārējie 99,4 % tādējādi dažkārt bija spiesti maksāt miljonus par šauras vai politiski motivētas interešu grupas idejas testēšanu. Tik zems referenduma rosināšanas slieksnis nepastāv nevienā pasaules valstī, un valodas referendums pierādīja, ka nepieciešams pilnveidot juridisko procedūru tautas nobalsošanai, lai it kā demokrātiskā ceļā nepakļautu riskam Latvijas valsts pamatvērtības (Jarinovska 2013). Tāpēc Saeima pēc asām diskusijām jau 2012. gada 8. novembrī pieņēma grozījumus likumā „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu”. [Druviete 2015 : 10–11]
Slieksnis, durvju slieksnis tāpat kā durvis simbolizē pāreju no vienas vietas vai stāvokļa uz citu, kā arī simboliski nodala tos citu no cita. [Sagatavots pēc: Herdera vārdnīca 1994 : 134]
Gļebs Panteļejevs Melnais slieksnis (2003; piemiņas zīme). [http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=3&id=73]
2003. gada 14. jūnijā Brīvības un Stabu ielas krustojumā pie „Stūra mājas” atklāja informatīva un didaktiska rakstura piemiņas zīmi „Melnais slieksnis”. No sarkanbrūna rūsas krāsā patinēta tērauda un melna granīta veidotās milzīgās, puspievērtās durvis (3,9 m x 3,2 m) pēc Okupācijas muzeja ieceres ievietotas ēkas Stabu ielai pavērstajā fasādē, netālu no transporta vārtiem, pa kuriem šajā namā ievesti padomju režīma represiju upuri. Memoriālais teksts ar lāzera griešanas tehnikā izdedzinātiem, it kā cauršautiem burtiem latviešu un angļu valodā ir kā baiss atgādinājums. [Sagatavots pēc: http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=3&id=73]
Īsmetrāžas animācijas filma Sēd uz sliekšņa pasaciņa (1987). Režisore Roze Stiebra.
Dziesma Sēd uz sliekšņa pasaciņa. Aspazijas vārdi, Zigmara Liepiņa mūzika. Izpilda Inga Karpiča un koklētāju ansamblis „Raksti”. [https://www.youtube.com/watch?v=KwSzkcZSkTA]
Dziesma Slieksnis. K. Elpo vārdi, I. Busuļa mūzika. Izpilda Intars Busulis.
Melnais slieksnis liks domāt
Milzīgas, puspavērtas tērauda durvis, melns granīts un cauršautiem burtiem veidots uzraksts’ uz metāla sienas, kas tumšajā laikā izgaismots, – tas viss Stabu ielā, aptuveni desmit metru attālumā no vietas, kur reiz atradušies transporta vārti cilvēku ievešanai bijušajā Valsts drošības komitejas (VDK) ēkā un līķu izvešanai no tās. Melnais slieksnis ir Okupācijas muzeja iecerēta piemiņas zīme padomju okupācijas upuriem.
„Par laimi, liktenis glāba mani no šī sliekšņa šķērsošanas čekas laikos, es atceros tikai ārējo tēlu, ko bērnībā bieži vēroju, trolejbusā dodoties uz skolu. Ļaunā mistika bija itin visā – necaurskatāmajos pirmā stāva logu stiklos, mūžīgi aizvērtajās durvīs un vienādajās melnajās volgās pie centrālās ieejas,” skaidro piemiņas zīmes autors tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Galīgi neatbilstošs mājas vēsturiskajai dzīvespriecīgajai arhitektūrai bijis tās baisais iekšējais saturs. „Nākamās paaudzes neuztvers šo māju kā čekas mītni. Mūsu uzdevums ir atstāt vēstījumu. Tā ir pote imunitātei pret līdzīgu traģēdiju atkārtošanos,” stāsta tēlnieks, atzīdams arī šādas zīmes kā pilsētas publiskās mākslas objekta nozīmi. Piemiņas zīme veidota arī kā didaktiska satura materiāls – tās centrā ir informatīva plāksne. Projekta vadītājs vēsturnieks Rihards Pētersons atzīst, ka visa bijusī VDK ēka ir fantastiska vēstures liecība. Viļņā un Budapeštā līdzīgas ēkas jau pārtapušas par memoriāliem, un nākotnē jādomā arī par paša nama kā iespējamā vēstures pieminekļa saglabāšanu. Ideja par piemiņas zīmes veidošanu radusies, arī pētot plašo Okupācijas muzeja materiālu klāstu un nacionālās sardzes dokumentus. [Sagatavots pēc: Tihanovska 2003 : https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/melnais-slieksnis-liks-domat-11613346]
●
Melnais slieksnis ir filozofiskās kategorijās iecerēts un realizēts darbs, kas veido asociācijas ar pagātni ne tikai ar vietas izvēli, bet arī formu valodu. Mākslinieks ļauj mums katram izvirzīt savu versiju par telpisko zīmi vietā, kas liek saprast, ka runa ir par konkrētiem notikumiem. Izvēlētā pievērto durvju forma ar nelielo aklo skata lodziņu ir estētiski skaidra, vienota un nesamākslota, piederīgs arī paskaidrojošā teksta novietojums − viss kā uz delnas. Redzamais pārliecina ar skaudru un mērķtiecīgu struktūru un emocionālo noskaņu, ko nevar vārdos nosaukt, vien sajust. Melnā pulētā granīta un aprūsējušās dzelzs kombinācija neļauj palikt vienaldzīgiem. Tik piepildīts pārdzīvojums nav nevienā citā darbā, kas pēdējos gados radis vietu Rīgas publiskajā telpā, un pelnīta tēlniekam Gļebam Panteļejevam un arhitektam Andrim Veidemanim ir Latvijas Kultūras fonda piešķirtā Spīdolas balva. Piemiņas zīme izveidota par ziedojumiem, un lielākais finansējums saņemts no Daugavas Vanagu Centrālās padomes. [Sagatavots pēc: Cēbere 2005 : https://jaunagaita.net/jg240/JG240_Pantelejevs.html]
Izstāde „Pāri slieksnim”
2017. gadā Latgales Kultūrvēstures muzejā bija aplūkojama tematiska izstāde „Pāri slieksnim”, kas bija veltīta Pirmajam Latgales kongresam un tā lēmumam par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem.
Izstādes ieceres un koncepcijas autori bija Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālisti Anna Līpenīte un Kaspars Strods. Ideja par slieksni kā kongresa simtgades simbolu radusies no analoģijas ar Latviju kā mājām. Anna Līpenīte norāda, ka Latvija ir mūsu mājas, un katrā mājā ir būtiska sastāvdaļa – pamati un slieksnis. Ja pieņemam, ka trīs vēsturiskie novadi ir Latvijas pamati, tad vēsturiskais 1917. gada kongress bija slieksnis, kas bija jāpārkāpj, lai tiktu mājā – vienotā Latvijā.
Izstāde „Pāri slieksnim” hronoloģiski un tematiski sadalīta trīs periodos: „Līdz slieksnim”, „Slieksnis” un „Jaunās mājas”. Pirmais periods sākas ar 16. gadsimta otro pusi, kad tagadējā Latgale piedzīvoja būtiskas pārmaiņas – tā tika iekļauta Polijas-Lietuvas valstī un tajā nostiprinājās katoļticība –, un noslēdzas kongresa priekšvakarā. Izstādes nozīmīgākie eksponāti bija jezuītu izdotās lūgšanu grāmatas, ar roku pārrakstītās lūgšanu grāmatas, pirmās latgaliešu avīzes un kalendāri, protokoli par delegātu nosūtīšanu uz kongresu no dažādiem pagastiem u. c.
Otrais periods „Slieksnis” veltīts pašam kongresam, kas bija pagrieziena punkts Latgales un visas Latvijas vēsturē. Šī posma lielākais lepnums – Zemgales Lauksaimniecības skolas karogs – viens no oriģinālajiem karogiem, kas savulaik šūts īpaši kongresam, nests gājienā un redzams slavenākajā Latgales latviešu kongresa dalībnieku fotogrāfijā. Miera laikā šī mācību iestāde darbojās Jelgavā, taču 1917. gadā kara dēļ evakuēta uz Rēzekni. „Karogs pēc kongresa nogājis garu ceļu – vispirms Viduleju dzimtas glabāts, tad ar Latvijas karoga vēstures pētnieka Tāļa Pumpuriņa starpniecību nonācis Cēsu Vēstures un mākslas muzejā un uz izstādes laiku deponēts Rēzeknē. Šis ir viens no diviem senākajiem zināmajiem Latvijas karoga eksemplāriem,” stāsta izstādes koncepcijas līdzautore Anna Līpenīte.
Trešā izstādes daļa „Jaunās mājas” veltīta sarežģītajam periodam no Latgales kongresa līdz Latvijas valsts dibināšanai. Svarīga loma tajā atvēlēta Staņislavam Kambalam – latviešu strēlniekam, politiķim, finansistam, arī publicistam un valodniekam, vienīgajam Latgales pārstāvim Latvijas proklamēšanas aktā Tautas padomē 1918. gada 18. novembrī. [Sagatavots pēc: https://lv100.lv/jaunumi/izstade-pari-slieksnim-bus-skatami-unikali-un-latgales-vesture-nozimigi-eksponati/]
●
Balvu novada Tilžas pagasta Dievžeikaru ciema „Ezerlīčos” atrodas ziedu un akmeņu dārzs. Nosaukums „Ezerlīči” esot tāpēc, ka saimniecība atrodas starp Ūdrenes un Raicenes ezeriem. Saimniece Skaidrīte Kaša piebilst, ka dzīvo „Dieva ausī”, jo ciems taču esot Dievžeikari. Ciema nosaukums nozīmējot – „Dieva kalpi”.
Savdabīgajā akmeņu dārzā savākti dažādi interesanti akmeņi, arī to izmērs ir dažāds, turklāt katram akmenim ir savs stāsts un rašanās vēsture, kuru saimnieks Ēriks pierakstot. Viņš akmeņus vāc daudzus gadus, piemeklējot katram savu vietu, lai izceltu akmens savdabīgumu. Kāds akmens ir līdzīgs ķirzakai. Cits akmens ļoti atgādina Francijas imperatoru Napoleonu ar viņam tik raksturīgo cepuri. Ir akmens, kas atgādina čību, ir lielas un mazas akmens sēnes, pīlēns, gulta – viss atkarīgs no katra iztēles. Kolekcijā ir arī Latvijas pusdārgakmens granāta almandīns.
Skaidrīte stāsta, ka akmeņi ir nākuši no visdažādākajām vietām tuvumā un tālumā, piemēram, daudz akmeņu ir no seno laiku būvēm: klēts slieksnis, mājas slieksnis, dažāda izmēra dzirnakmeņi, ir akmeņi no meliorācijas grāvjiem, mežos atrasti. Lai gan pārsvarā akmeņi ir vietējie – atrasti Balvu, Ludzas, Rēzeknes apkārtnē, tomēr ir arī tādi akmeņi, kas atceļojuši no tālākām zemēm. [Sagatavots pēc: Konrāde : https://dzirkstele.lv/celojumi/balvu-novads-akmeni-ar-savu-stastu-178545]
●
Saulcerītes Vieses darbā „Pie sliekšņa, pie avota” apkopotas esejas par rakstniekiem (Rīga : Zvaigzne, 1989).
●
Latvijas kino vēsturē ir tikai viens režisors, kas veidojis klasiskas Aspazijas un Raiņa dzejas ekranizācijas animācijā – Roze Stiebra, kura ar nu jau hrestomātisko filmu Zelta sietiņš (1975) aizsāka vēlāk tik populāro muzikālo filmu žanru, speciāli lūdzot talantīgiem komponistiem pārvērst dziesmās mākslinieciski augstvērtīgu bērnu dzeju un ilustrējot to ar pazīstamu mākslinieku palīdzību. Filmai Zelta sietiņš dziesmas komponējis Imants Kalniņš, Aspazijas dzeju filmā Sēd uz sliekšņa pasaciņa (1987) – Zigmars Liepiņš, kurš mūziku īpaši pielāgojis Mirdzas Zīveres balss plašajām iespējām. 90. gados Roze Stiebra izgudroja jaunu animācijas formātu – īsfilmiņas divu minūšu garumā, tieši viena dzejoļa izmērā. Tās tika apkopotas ciklā Pasaciņas, un arī šajā ciklā ietilpst pa diviem Raiņa un Aspazijas dzejoļiem. [Matīsa 2015 : https://lvportals.lv/dienaskartiba/272676-rainis-un-aspazija-animacija-2015]
●
Hercs Franks ir scenārists, režisors, operators, žurnālists, fotogrāfs, jurists un domātājs, kurš visas savas filmas prot izstāstīt un arī pamatot. Ar žurnālistam raksturīgo asumu un jurista izglītību Franks interesējas par cilvēka – filmas galvenā varoņa – dvēseles norisēm. Vai tas būtu mazs zēns pasaules slavu ieguvušajā filmā „Vecāks par 10 minūtēm” (1978), vai uz nāvi notiesātais slepkava filmā „Augstākā tiesa” (1987) – Franks meklē arvien jaunus sliekšņus, kuriem pārkāpt, bieži vien stāvot uz šaurās kinematogrāfista sirdsapziņas un ētikas robežas. [Sagatavots pēc: https://www.nkc.gov.lv/lv/jaunums/izstade-herca-franka-kods]
●
Filmas „Baiļu robeža” galveno varoņu lēmumi neatgriezeniski izmaina viņu dzīvi. Jigals Amīrs divdesmit sešu gadu vecumā nogalina Izraēlas premjerministru, tiek notiesāts uz mūžu un kļūst par valsts nīstāko ieslodzīto. Larisa – emigrante no Krievijas, četru bērnu māte, – šķiras no sava vīra, lai apprecētu slepkavu un dzemdētu viņam dēlu. Daudzus gadus filmas autori mēģina izprast šo sarežģīto stāstu, taču viens no viņiem – Hercs Franks – nepiedzīvo filmas pabeigšanu, paliekot uz mūžīgā dzīves, nāves un mīlestības noslēpuma sliekšņa… [Sagatavots pēc: https://www.nkc.gov.lv/lv/jaunums/herca-franka-bailu-robeza-pretende-uz-lauru-zaru-krievija]