Tradicionālā transkripcija

[skaĩsc] vai [skàisc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[skɑ͜isʦ]


[s] – nebalsīgais troksnenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[aĩ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.



skaist-sakne, vārda celms

-sgalotne



skaist-s

→skaist+ināt→skaistinā+tājs

                 →skaistinā+šana

→skaistinā+ties→skaistinā+šanās

                        →skaistināj+ums

                        → iz+skaistināt→ iz+skaistinā+šana

                            iz+skaistināj+ums

                            → iz+skaistinā+tājs

                            → iz+skaistinā+ties→iz+skaistinā+šanās

→uz+skaistināt →uzskaistinā+ies→uzskaistinā+šanās

                   uzskaistinā+tājs

→uz+skaistinā+šana

→skaist+ums→skaist+um+iņš

→skaist+ulis→skaist+ul+ītis

→skaist+i (apst. v.)


skaist+mal-a

skaist+nātr-e


Skaist+kaln+e

skaist+vārd+īb-a

skaist+vārd+īg-s




skaistspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

NENOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

skaist-s

skaist-i

skaist-a

skaist-as

Ģ.

skaist-a

skaist-u

skaist-as

skaist-u

D.

skaist-am

skaist-iem

skaist-ai

skaist-ām

A.

skaist-u

skaist-us

skaist-u

skaist-as

I.

ar skaist-u

ar skaist-iem

ar skaist-u

ar skaist-ām

L.

skaist-ā

skaist-os

skaist-ā

skaist-ās

V.

NOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

skaist-ais

skaist-ie

skaist-ā

skaist-ās

Ģ.

skaist-ā

skaist-o

skaist-ās

skaist-o

D.

skaist-ajam

skaist-ajiem

skaist-ajai

skaist-ajām

A.

skaist-o

skaist-os

skaist-o

skaist-ās

I.

ar skaist-o

ar skaist-ajiem

ar skaist-o

ar skaist-ajām

L.

skaist-ajā

skaist-ajos

skaist-ajā

skaist-ajās

V.

skaist-ais!

skaist-o!

skaist-ie!

skaist-ā!

skaist-o!

skaist-ās!

PAKĀPES

 

Pamata pakāpe

Pārākā pakāpe

Vispārākā pakāpe

Vīr. dzimte

skaist-s

skaist-ais

skaist-āk-s

skaist-āk-ais

vis-skaist-āk-ais

pats skaist-āk-ais

skaist-āk-ais

Siev. dzimte

skaist-a

skaist-ā

skaist-āk-a

skaist-āk-ā

 

vis-skaist-āk-ā

pati skaist-āk-ā

skaist-āk-ā

 

 


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmetsSkaistākais vēl tikai priekšā.

2)  izteicēja daļaMeitene ir skaista.

3) apzīmētājsMana māte ir skaists un gudrs cilvēks.



skaistas acis, skaista ainava, skaista aktrise, skaistas atmiņas, skaistas attiecības, skaists augums, skaista ausma, skaista balss, skaista bērnība, skaists bērns, skaists brauciens, skaists brīdis, skaists ceļojums, skaists cilvēks, skaista daba, skaists dārzs, skaista draudzība, skaista druva, skaista dvēsele, skaistais dzimums, skaists ezers, skaista glezna, skaista grāmata, skaista izrāde, skaistā jaunība, skaistas jūtas, skaists kaķis, skaists koks, skaists lidojums, skaista līgava, skaista māte, skaista meita, skaista meitene, skaists mežs, skaista mīlestība, skaista mūzika, skaists mūžs, skaista pasaule, skaista pastaiga, skaista pļava, skaistas puķes, skaists rīts, skaistais rīts, skaists saulriets, skaista seja, skaista sieviete, skaista skola, skaists stāsts, skaists tērps, skaista tikšanās, skaista upe, skaists vārds, skaista vieta, skaistās vietas, skaista zeme, skaists zieds, skaista zvaigzne

 



skaists -ais, skaista -ā, īp.

1. Tāds, kas atbilst noteiktam estētiskam ideālam.

Skaista sieviete. Skaistas acis.

Skaistais (arī daiļais, vājais) dzimums sar. – sievietes.

// Tāds, no kā gūst estētisku baudījumu.

Skaista mūzika, glezna. Skaista ainava. Skaisti ziedi. Skaista balss. Skaisti tērpi. Izstaigāt skaistākās vecpilsētas vietas.

// v. lietv. nozīmē: skaistais. Estētikas kategorija, kas nosaka estētisko ideālu, atbilsmi tam.

Skaistais un neglītais. Skaistais latviešu tautas dziesmās. Skaistais cilvēka dzīvē, dabā. Novērtēt skaisto mūsdienu pasaulē.

2. Tāds, kas iepriecina, izraisa patiku.

Skaista pastaiga. Skaista tikšanās. Viņa bērnība bija skaista un bezrūpīga. Atcerēties skaistākos dzīves brīžus. Skaisti pavadīt brīvdienas.

// Pozitīvs, bez negatīvām īpašībām (par psihisku, parasti emocionālu, stāvokli, rakstura, personības īpašībām).

Skaista mīlestība. Skaistas jūtas. Skaista dvēsele. Skaistas atmiņas. Skaisti nodzīvot mūžu.

// Tāds, kas izraisa patīkamas izjūtas, emocijas (par laikapstākļiem); tāds, kad ir laikapstākļi, kas izraisa patīkamas izjūtas, emocijas; arī jauks.

Skaists laiks. Skaista vasaras diena.

Cik skaists šis svētdienas rīts.. Cik spodri un svaigi izskatās ābeļu plaukstošie pumpuri!” (J. Sarma)

3. Labi kopts, ar vēlamām sugas, šķirnes īpašībām (par dzīvniekiem, augiem).

Skaists suns. Skaisti kartupeļi, burkāni.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


skaists -ais; s. -a, -ā

1. Tāds, kas atbilst noteiktam estētiskajam ideālam, izraisa estētiskās jūtas.

Skaista mūzika. Skaista glezna. Skaists stāsts. Skaista seja. Skaista balss. Skaists dārzs. Skaists audums.

Skaistais (arī vājais, daiļais) dzimums sar. – sievietes.

.. sērdienīte bija skaista, daiļa vaigā un smuidri, stalti noaugusi kā niedre ezerā. LTP 356.

Reinis: Tie, kas mīl viens otru, kļūst skaisti, un citi visi mīl viņus, tiecas uz viņiem .. Priede 4, 34.

Skaista ir Vidzemes augstiene ar saviem kalniem un ezeriem. Akurātere 1, 17.

Toreiz Lielezera krasts bij pļava, Vienā daļā vīriem vieta likta, Drusku tālāk skaistais dzimums Plunčojas un klaigā. A. Grigulis 16, 42.

// lietv. nozīmē: skaistais, -ā, v.; filoz. Estētikas kategorija, kas nosaka estētisko ideālu, atbilsmi tam.

2. Tāds, kas iepriecina, izraisa patiku.

Skaistas atmiņas. Skaisti apsveikuma vārdi.

Piķurgs: Bet, kas īstenībā iegūts, tas vairs nav tik skaists, kā iedomāts. Zīverts 1, 287.

Viņi strādā skaisti, viņu kustībās ir kaut kāds vieglums, un liekas, ka tie visu darītu rotaļādamies, kaut gan pieres nosvīdušas. Vilks 3, 12.

Bet cilvēks jūt: visskaistāks brīdis tas, Kad mīla sirdī tam kā liesma kvēl .. A. Bārda 1, 62.

Katra gadagājuma cilvēki savus jaunības gadus uzskata par visskaistākajiem .. Zvaigzne 75, 18, 17.

// Pozitīvs, bez negatīvām īpašībām (par psihisku, parasti emocionālu, stāvokli, rakstura, personības īpašībām).

„Vai tas ir slikti, ja cilvēks sev vēlas pašu lielāko, pašu skaistāko, pašu mūžīgāko mīlestību?” Zigmonte 6, 58.

Mēs gribam redzēt uz skatuves cilvēku ar dziļu, skaistu dvēseli .. Māksla 72, 1, 3.

// Tāds, kas izraisa patīkamas izjūtas, emocijas (par laikapstākļiem). Tāds, kad ir laikapstākļi, kas izraisa patīkamas izjūtas, emocijas. Arī jauks.

Skaists laiks. Skaists rīts.

Bija skaista, saulaina vasaras diena pēc Jāņiem. Koki bija pilnā plaukumā.. Birznieks-Upītis 3, 42.

Pēcpusdiena bija brīnišķīgi skaista. Debesis bija zilas un mirdzošas .., saule jau laidās uz vakara pusi .. Paegle 4, 32.

3. Labi kopts, ar vēlamām sugas, šķirnes īpašībām (par dzīvniekiem, augiem).

Skaists suns. Skaisti kartupeļi.

.. pārējie jātnieki arī jāja barotus, skaistus zirgus .. Brigadere 3, 417.

Piecas slaucamās govis smagiem tesmeņiem .. Anna priecājās par skaistajām piena devējām… Upīts 4, 700.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


skaists, 1) schön, schmuck: skaista meita, brīnum skaista līgaviņa, skaists augumiņš, skaisti dzīpariņi, 2) rot: ta gan nu skàista – esi laikam ātri gājuse? skaisti vaigi. Subst. skaistums, die Schönheit: skaistuma ziedi pirmie birst.

[Sagatavots pēc: ME III : 866]


skaists – pryšs (sar.); šmuks (sar.); slauns; gleits; breineigs

 [Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


    skàists, adj. – skàisc.

1. Skaists. kàimiņu jaûneklis visu làiku aûdzeja lilas òusas ùn nu vînuràizi bej tûos nùdzìns. nu gòn vìņš isskatijâs skàisc.

2. Tāds, kas izraisa patīkamu pārdzīvojumu. kuôdas nedeļas pixms ìsvìetîšanas gùoja muôcîbâ, sagatavujâs ìsvìetîbâm, tis bej skàisc làiks.

[Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 439]


skaists – daiļš, dailīgs poēt., glīts, jauks; brīnišķīgs, brīnišķs, burvīgs, debešķīgs, krāšņs, karalisks; izskatīgs, glauns novec., smuks sar., košs


Agronomijāamarillis skaistais, skaistā dzelzene, skaistā gailardija, skaistā klarkija, skaistā liatrise, skaistā lilija, skaistā vēlziede.

Botānikāskaistā tīmeklene.


UzvārdiSkaists, Skaista; Skaistais, Skaistā.

VietvārdiSkaists, ezers Krāslavas novadā; Skaista, vidējciems Krāslavas novadā; Skaista ezers, ezers Babītes novadā.

ErgonīmiSkaists un vesels, SIA Rīgā; Skaista GIA, SIA Saulkrastos; Skaista rota, SIA Mārupē; Skaistas mājas, SIA Rīgā; Skaisto dārzu darbnīca, SIA Siguldā; Skaistie skati, aģentūra Rīgā.


skaists, mantots vārds; lš. skaistùs, apv. skáistas ‘košs, spilgts; gaišs, dzidrs, skaidrs; mirdzošs, skaists; tīrs, šķīsts’. Vārdā saplūduši divu sakņu atvasinājumi.

1.     Vārds līdz ar lietuviešu formām ir tās pašas cilmes kā skaidrs; *skaid-tas > *skaistas > skaists. Senākā nozīme ‘skaidrs, dzidrs’.

2.     Vārds ir tās pašas cilmes kā kaist, šā verba pag. pas. divd. ar pievienotu s- no refl. formām.

Atvasinājums skaistums.

 [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 826–827]


angļu beautiful

baltkrievu прыгожы

franču belle

grieķu όμορφο

igauņu ilus

krievu красивый

lietuviešu gražus

poļu piękne

somu kaunis

ukraiņu красивий

vācu schön

zviedru vacker



Pavasaris skaists ar puķēm, bet rudens – ar labību.

 

Vasara ir skaista ar sārtiem ziediem, bet rudens – ar baltiem kūlīšiem.

 

Sirmi mati – skaistākais goda kronis.

 

Nedzimst skaists, dzimst laimīgs.

 

Nedz kaila liepa skaista, nedz slinka meita daiļa.

 

Balta ķēve jāmazgā, skaista sieva jāsargā.

 

Nelūko skaistu vaigu, bet skaistu sirdi.

 

Skaista mute un skaista sirds reti kopā.

 

Lakstīgalai neskaistas spalvas, bet skaista dziesma.

 

Neteic dienu par skaistu, kamēr saule vēl nav nogājusi.

 

Skaista kā pasaku meita.

 

Ne vienmēr tas ir skaists, kas otram.

 

Skaista kā princese.

 

Skaists kā meldera sivēns.

 

Skaista kā leišu bilde.

 

Skaists kā roze.

 

Skaistam skaista nelaime.

 

Skaists ir tas, kas neaizsniegts.

 

Jo skaistākas rozes, jo asāki ērkšķi.

 

Lakstīgalai ne skaistas spalvas, bet skaista dziesma.

 

Skaistam ābolam cirmulis vidū.

 

Kas skaists, tys i duorgs.

 

Dažam skaistam uobeļam tuorps vydā.

 

Skaists kai ūgļu maiss.

 

Visapleik skaists, vydā pyvums.

 

Skaists kai eņģels.

 

Skaists kai uobuls.


Ja kas grib būt skaists, tad vajag Lielajā ceturtdienā celties līdz saulei un iet tekošā ūdenī papeldēties.

Zaļās ceturtdienas rītā jaunām meitām bija jāiekuļ mazgājamā ūdenī ola, tad viņas bija ilgi jaunas un skaistas.

Zaļā ceturtdienā bez saules jāēd dzērveņu ogas, tad būs skaists kā dzērvene.

Zaļās ceturtdienas rītā jānosmērē kļava lapa ar medu, jālaiza medus no lapas un jāēd dzērveņu ogas, tad meitas ir skaistas un puiši tās mīlē.

Ja Zaļā ceturtdienā jauni ļaudis uzglabātas ogas un ābolus ēdot, tad esot skaisti.

Zaļās ceturtdienas rītā vajag iet uz mežu dziedāt, tad visu gadu ir skaista balss.

Zaļā ceturtdienā agri no rīta meitām jāiet uz avotiņu mazgāties, tad tās skaistas un baltas. Mazgājoties trīs reizes skaļā balsī jākliedz, tad skaļa balss.

Lai augtu ļoti gari un skaisti mati, tad jāiziet Zaļās ceturtdienas rītā apinājā un jāsukā galva.

Magones jāsēj pilnā mēnesī, tad būs pilni skaisti ziedi un galviņas pilnas sēklu.



Liela, liela pļava

Pilna skaistu lopu;

Skaists, skaists gans,

Vēl skaistāks zaglis. – Debesis, zvaigznes, mēness un saule.

 

Skaista sārta jumprava aiz loga sēž. – Lampa.

 

Skaista meita pagrabā, zaļa bize ārā. – Burkāns.

 

Skaista, skaista meitiņa,

Vēl skaistāks kronīts.Skapis.

 

Skaista puķe kalnā zied. – Saule.

 

Augsts tēvs, zema māte, nikns dēls, skaista meita. – Debesis, zeme, vējš, saule.

 

Māte dusmīga, tēvs bargs, dēls labs, meita skaista, mīlīga. – Māte – rudens, tēvs – ziema, dēls – pavasaris, meita – vasara.



Skaistas, skaistas magonītes,

Jo skaistākas jorģenītes;

Skaistas, skaistas mātes meitas,

Jo skaistākas bārenītes. [LD 4512-3]

 

Skaista zied griķu druva
Aiz visām druviņām;
Skaista auga pastarīte
Aiz visām māsiņām. [LD 4506-1]

 

Annītei skaists vīriņis,

Tā ar visu vedējos;

Ediņai, tai nav skaists,

Tā atstāja sētiņāi. [LD 16316-0]

 

Smuks puisits, skaists puisits,

Šķitās kauna neredzēt.

Sēd puisits kauniņā,

Kā puķite lietavā. [LD20326-1]

 

Tu, dzenīti, skaists putniņi,

Kam tu koši nedziedāji?

Ko, nelaime, es dziedāšu,

Prauli vien vēderā. [LD 2453-5]

 

Skaists bij manis vainaciņis,

Vairāk zelta, ne sudraba;

Novizēja, nospīdēja

Tautu galda galiņā. [LD 24487-0]

 

Atskrien skaists vanadziņš

No tautām šai ciemā;

Izkūko dzeguzīte

Mātes meitu tautiņās. [LD 15672-0]

 

Bij man skaists kumeliņš,

Dieva dots, ne kundziņa;

Bij man skaista līgaviņa,

Laimes dota, ne māmiņas. [LD 21180-0]

 

Man bij skaists vainaciņš

Sudrabiņa lapiņām;

Ņem vainagu dēlu māte,

Mani pašu tautu dēls. [LD 24432-0]

 

Jūdz, tautieti, kumeliņu,

Brauksim abi pie māmiņas;

Tev bij skaists kumeliņš,

Man bij mīļa māmuliņa. [LD 26423-0]

 

Skaists bij manis vainadziņis,

Vēl skaistāku darināju;

Labs jau mani bildināja,

Vēl labāku lūkojos. [LD 10698-0]

 

Skaistas, skaistas puķes auga

Dūņotā purvājā;

Skaistas, skaistas zeltenītes

Mazajā ciemiņā. [LD 5470-5]

 

Skaistas puķes izziedē

Pašā Jāņu vakarā;

Skaistas meitas izprecē

Pašā ziedu laiciņā. [LD 12330-0]

 

Nāc nākdama, Jāņa diena,

Tev ir pulka gaidītāju:

Govis gaida zaļu kroņu,

Meitas skaistas līgošanas. [LD 32350-0]

 

Dzied’, māsiņa, skaistas dziesmas,

Skaisti tavi bāleliņi,

Skaisti tavi bāleliņi,

Skaistu dziesmu klausītāji. [LD 160-0]

 

Skaistas rozes dārziņā,

Kur tā pati dēstītāja?

Dēstītāja klētiņā

Loka baltas villainītes. [LD 32519-2]

 

Visas manas skaistas dziesmas

Satecēja vītolā;

Sāk vītols locīties,

Sāk zariņi vīvināt. [LD 1050-6]

 

Bij manam kumeļam

Dziesmu segli mugurā;

Kad es gribu, tad es dziedu,

Skaistas vien lasīdams. [LD 46-1]

 

Dziedi, dziedi, Meža māte,

Tu zināji skaistas dziesmas!

Tev pateica sīki putni,

Pa zariem lēkādami. [LD 2831]

 

Negāju neskaista

Kūmiņās;

Ielēcu pūrā,

Izlēcu skaista,

Tad gāju brāļam

Kūmiņās. [LD 1154]


Baltā un melnā līgava

 Kādam tēvam bij meita un dēls. Abi bērni jau no mazām dienām dzīvoja reti redzētā saticībā un mīlestībā. Pēc vecāku nāves brālis sacīja uz māsu: „Sirdsmīļā māsiņ, gribot negribot mums tagad jāšķiras un jāiet pasaulē katram savu maizi pelnīt. Bet, lai es zinātu, vai tev, mīļā māsiņ, labi pasaulē klājas, tad nopirkšos bildīti tev līdzīgu un skatīšos: ja bildītes ģīmis būs skaists, tad zināšu, ka tev labi klājas: ja pārvērtīsies par nejauku, tad bēdāšos par tavu nelaimi.”

Māsa atkal apsolās brālim rožu krūmiņu dēstīt un tad no rožu krūmiņa augšanas jeb neaugšanas noskatīties brāliņa laimi vai nelaimi.

Tā abi izšķīrās.

Brālis drīzi salīga pie kāda augsta kunga par sulaini un dzīvoja ļoti laimīgi. Viņš savās baltās dienās nepiemirsa katru dienu paskatīties māsas bildītē, dažreiz pat bildīti vēl noskūpstīja.

Kunga vagāre nevarēja no sulaiņa izprast, kādēļ tā pret bildīti izturas. Viņš sāka reiz kungam stāstīt, ka viņa sulainis piecreiz dienā bildi skūpstot.

Kungs lika sulainim ar visu bildi atnākt un skarbi uzprasīja: „Kāpēc tu skūpsti šo bildi?”

Sulainis nu izstāstīja savu noslēpumu. Kungs aplūkoja ilgi jo ilgi skaisto bildi un tad pilns prieka iesaucās: „Ja tev patiesi tik daiļa māsa kā šī bilde un tik laba, kā nupat stāstīji, tad gribu pēc viņas precēt!”

Otrā rītā sulainis un vagāre, pēc kunga pavēles, brauca māsu meklēt un atrada to pēc ilgas meklēšanas kādā mazā, mazā būdiņā dzirnavas griežam. Viņi paņēma māsu un brauca atpakaļ. Bet ceļā bija lielāks ezers priekšā, pār kuru ar laivu ceļas. Vagāre apsolījās viens pats airēt un atvēlēja brālim ar māsu nosnausties.

Bet brālim guļot, jaunais vagāre noslīcināja māsu. Malā bezgodis nemodināja vis brāli, bet knaši sadabūja kādu veceni un piesacīja, lai, sulainim atmostoties, tikai sakot: „Brālīt! Vai vairs nepazīsti?”

Sulainis atmodās un tūdaļ noprata, ka labi nav. Viņš paskatījās bildītē: bildīte nelabi rāda. Mājās pārnācis, izsacīja kungam, cik nu zināja. Kungs, vagārim vairāk ticēdams, tik uzsauca: „Krāpniek, nost no manis cietumā!”

Cietumā nelaimīgais trīs dienas ne ēda, ne dzēra, domādams tik par savu māsu. Te ceturtās dienas rītā ielaidās pa cietuma logu pīlīte zeltītām spalvām un sacīja: „Ja mani kāds spiestu, tad būtu tāda skaista meitiņa!”

Bet noskumušais cietumnieks, savās bēdās tīri kā apjucis, nemaz neķēra pīlīti. Viņa aizlaidās. Otrā dienā pīlīte atkal klāt un tik, tik nekrīt jaunajā vagāres rokās. Kungs par pīli zināt dabūjis, ieradās trešajā dienā pats cietumā, noķēra pīli, paspieda un – ko domājiet – viņa rokās rodas skaista, skaista jaunava, līdzīga sulaiņa bildītei. Skaistā meitiņa nu izstāstīja vagāres darbus un brāļa nevainību.

Kungs tūdaļ taisīja lielas kāzas un apprecēja sulaiņa māsu. Ļauno vagāri un veceni kāzu dienā pavēlēja ezerā iemest, sacīdams: „Palieciet nu jūs katrs par pīli zeltītām spalvām; bet ja, bezgoži, to nevarat, tad tā nav mana vaina.” [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr04/0403312.htm]


Eiķina muiža

Tagadējā aptieka, bijusī Eiķina muižiņa, celta Katrīnai Lielajai par vasaras muižu. Tādu viņai bijis ļoti daudz. Vecie ļaudis te Burtniekos atceras stāstīt, ka kādreiz, kad viņa šurp braukusi, kad gaidīta viesos, – rīkota liela sagaidīšana. No apkārtnes saaicinātas jaunas, skaistas meitenes baltās kleitās un ziediem rokās stāvējušas gar ceļa malu no Ausmas kroga līdz Eiķinmuižai. Katrīna bijusi ļoti priecīga, ka viņa tik skaisti sagaidīta. Tad viņa izteikusi vēlēšanos, lai tur, kur stāvējušas meitenes, iestādītu liepas. Kur meitene, tur liepa. Tas izdarīts, nu tur tagad ir liepu aleja. (Eiķina muižā ved divas alejas – viena liepu, bet uz otru pusi – ozolu aleja.) [LTT 1988 : 417]

 

Pie Jaungulbenes Marientāla pusmuižas uz Liedes upes ir ietaisītas dzirnavas, kuras sauc par Sila dzirnavām. No Liedes upes aizdambējuma izcēlies ezers. Vietām ezermalā aug skaisti bērzi, bet Liedes kalni, kas pienāk pie ezera, apauguši slaikām priedēm. Tas ir Dzirnavu sils.

Reiz kāds linu kulstītājs, vārdā Akcis, naktī gājis caur Dzirnavu silu uz māju. Tiekot silam pret vidu –  redzot: pa ceļu veļas muca, saukdama: „Simtu gadu gulēju – vēl simts jāguļ, ja tu manis nepratīsi saņemt!” Akcis, neko vairāk nedomādams, ķēris mucu ciet. Bet tai pašā acumirklī to apstājuši dažādi ķēmi. Akcis pārbijies un sācis kliegt. Tad velns ar deviņām galvām un deviņām astēm sagrābis Akci un to ar visu mucu nogremdējis zemē. Palicis tikai iedobums. Iedobums piepildījies ar ūdeni, un ļaudis to nosaukuši par Akaci.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0201.htm]

 

Ezerupe iztek no Jaungulbenes Ušuru ezera dienvidus gala un tek pa zāļainām pļavām, līdz beidzot ietek Liedē. Senos laikos pie Ušuru ezera dzīvojis bagāts, bet skops saimnieks. Viņam bijušas skaistas mājas, plaši lauki un liels ganāmpulks. Ļaudis runājuši, ka skopais saimnieks ejot ar velnu uz vienu roku, tāpēc viss viņam tik labi padodoties. Reiz skopulis aizgājis uz ezeru, iekāpis laivā un sācis braukt. Te kaut kas spožs paspīdējis pie pašas laivas malas. Skopulis tūdaļ ķēris pēc spožuma – nekā: palicis tukšām rokām. Piepēži skopuļa dārgais gredzens nomucis no pirksta un iekritis ezerā. Saimnieks bijis ļoti nelaimīgs un visādi mēģinājis gredzenu izvilkt, bet velti. Ilgi skopulis domājis, kā uzmeklēt gredzenu. Beidzot aizgājis pie velna lūgt padomu. Abi runājuši lielu laiku, beidzot velns apsolījies palīdzēt. Tagad skopulis priecīgs gājis uz māju atpakaļ. Otrā rītā agri velns bijis klāt un sācis dūšīgi rakt jauno upi, pa kuru ūdeni no ezera nolaist. Kad upe bijusi izrakta, velns atskatījies atpakaļ – redzot: ūdens netekot. Tad viņš stiprā balsī teicis: „Visus uzvarēju – Ušura nevarēju!” Tiklīdz velns izteicis vārdu „Ušura”, tūliņ no ezera pa upi plūdis ūdens. Arī velnu ūdens straume aizrāvusi līdz. Skopulis gaidījis, gaidījis, kad ezers būšot nosusināts, bet nevarējis sagaidīt, līdz beidzot no žēlabām nomiris. Šī upe laikam tādēļ, ka iztek no ezera, nosaukta par Ezerupi.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0205.htm]


Saka – parāds nav brālis, bet, ka arī bez parādiem var iziet dumji, rāda gadījums ar Lielbroku Jāni, kas aizbraucis precībās pie Bērzkalniem lūgt pēc skaistās Bērzkalnu meitas rokas.

„Vai tev parādi arī ir?” jautājis Bērzkalnu papus savu nākamo znotu. „Dievs pas’ – nav!” – „Nu redzi, nu,” saka Bērzkalnu papus, „ja tev neviens parādu neuzticas, kā lai es tev savu meitu uzticu!”

[Latviešu tautas anekdotes 1982 : 23]

 

Kādam vīram bijusi jauna un skaista sieva, kas nekāda darba nedarījusi, tikai sēdējusi kopā ar kaķi uz mūrīša un sildījusies. Vīrs negribējis taisni šo tā rīkot, aiziedams uz darbu, teicis: „Tā kā tu, kaķi, šodien neslinko! Lai lopi ir apkopti, istaba izslaucīta un pusdiena gatava! Ja nebūsi visu padarījis, tad dabūsi pērienu!”

Labi. Vīrs aizgājis uz darbu, bet sieva ar kaķi sēdējusi uz mūrīša un nekā nedarījusi.

Pusdienā vīrs atnācis mājā – nekas nedarīts. Sieva nākusi pretī. „Zini, vīriņ, tas palaidņa kaķis ir nedomāja tev klausīt. Visu laiku uz mūrīša vien sēdēja!” – „Tad kaķis dabūs pērienu!” noteicis vīrs un aizgājis pēc žagariem. Sieva pa tam noķērusi kaķi un nesusi vīram pretī. Vīrs licis sievai kaķi labi turēt. Šī turējusi arī. Bet vīrs nesitis tik daudz kaķim kā sievai pa rokām. Kaķis, nabags, arī bailēs sievai krietni rokas saplēsis. Pēc pēriena sieva nopratusi, kā domāta bijusi pavēle kaķim. [Latviešu tautas anekdotes 1992 : 151]

 

Reiz puiši sadomājuši precēties. Pašu ciemā nav varējuši sadabūt bagātas sievas, tālab gājuši uz leišu robežām, jo turienes meitas slavētas ļoti bagātas. Ejot, ejot, līdz ieraugot kādu ļoti skaistu māju. Gājuši iekšā. Pretī nācis pats saimnieks. Šie padod labudienu un prasa, vai meitas šinī mājā esot. Saimnieks atbild, ka esot gan. Un vai nauda ir? Saimnieks atbild, ka nauda arī esot.

„Nu tad mēs vienu precēsim,” saka puiši.

Saimnieks atsaka: „Labi, labi.” Lūdz šo istabā un pats mudīgi devies uz kūti. Uzsējis kazai naudas maku uz ragiem un vedis istabā.

Puiši, tādu līgavu redzēdami, devušies prom, ko kājas nes. [Latviešu tautas anekdotes 1992 : 143]


Laiki iet, un tradīcijas mainās, tradīciju vietā, īpaši 21. gs., lietu izkārtojumu nosaka mode un ekonomika. Taču gudra mode tā vai citādi izmanto labāko, kas radīts un lietots iepriekšējos gadsimtos.

Kopsavelkot, cik tas vispār iespējams: [..]

Latvietim skaistākā ir bijusi māja, kas atrodas ūdeņu tuvumā un lapu koku ielokā, ar pašu rokām iekoptu dārzu (tai skaitā augļu un puķu dārzu). Tā ir viensēta ar no ārpuses norobežojošu žogu, bet ar vārtiem, pa kuriem var iziet pasaulē laimi meklēt un atgriezties (ar laimi, iegūtu ārpusē, vai ar apziņu, ka īstā laime tomēr ir iekšpusē) un pa kuriem ielaist mājās gaidītus ciemiņus no tuvākām vai tālākām mājām, lai svinētu, talkotu, dalītos savā pieredzē un uzklausītu citu stāstus. [Kursīte 2014 : 228–229]

 

Cilvēka piesaiste dzimtajai vietai, vietas mīlestība ir nozīmīga arī latviešu folklorā. Latviešu kultūrtradīcija lielā daļā veidojusies, balstoties uz lokālās piederības izjūtu. Tieši subjektīvā vietas piederības izjūta liek mums kaut ko uztvert kā skaistu un kaut ko kā nepieņemami kroplīgu vai nederīgu.

[Kursīte 2014 : 81]



Inča ģīmetne

 

Bērni incīti runcīti pušķoja:

„Ak, cik nu skaists viņš no vaiga!”

Tam lentu un krādziņu uzlika:

„Cik ūsas kuplas, un šlipse cik maiga!”

 

Pašapzinīgi un cienīgi

Sēd runcis nu, izgāzis krūti:

„Nu, gleznojat manu ģīmetni, –

Tik skaistu kā es – būs gan grūti.” [Rainis 1978 : 192]

 

 

Viens acumirklis

 

Dzīve ir ēna, dzīve ir gaiss!

Zinu, tik vienīgais

Acumirklis bij skaistākais,

Visuskaistākais!

 

Zinu arī, ak, zinu vēl:

Nenāks viņš otrreiz nekad;

Visu mūžu būs žēl, tik žēl –

Nenāks viņš otrreiz nekad!

 

Viņam pakaļ dzīdamies,

Redzu tik iztālēm:

Aiziet vilnītis, vīdamies

Sidraba lāsītēm – – – [Aspazija 1985 : 236]

 

 

***

 

Dzejnieks, dzīves neapsvēris,

Skaistus vārdus virknēs vēris.

Kam vairs skaisti vārdi tīk? –

Cik starp melnām rindām jauki

Ritmā vijas balti lauki,

Vien vairs vērot neapnīk. [Jaunsudrabiņš 1985 : 252]

 

 

Roka ar puķi

 

Ja zieds, ko tev sniedzu,

ir mīla,

tad

neņem to pretī:

var smarša nokļūt līdz sirdij –

un beigas.

 

Ja zieds, ko tev sniedzu,

ir sapņi,

svied zemē!

Sapņi dzeļ smadzenēs

rētas.

 

Balta prieka stars

caur aizmiglotu rūti –

zieds dzeltenais.

Vai tiešām neredzi:

ir vecā zeme

skaista. [Skujiņa 1978 : 119]

 

 

Visskaistākais ceļš

 

Man stāstīja draugs par cilvēku,

Kas daudz pa pasauli klīdis,

Uz tuksneša dzelteniem spilveniem

Kas bieži vien gaidījis rītu…

 

Kas reizēm zem palmu vēdekļiem

Dzēris dienvidu svelmi

Un suņu kamanu sēdeklī

Traucis pār ledainām dzelmēm.

 

Bet, kad viņam lūguši pastāstīt

Par savu visskaistāko ceļu,

Viņš īsu atbildi devis tūlīt,

Katru vārdu no dvēseles smeļot:

 

       Pa pasaules dunošiem lielceļiem

Ilgi, ilgi esmu es gājis,

Bet skaistāks un mīļāks par visiem tiem

Ir ceļš, kas ved atpakaļ mājās. [Elksne 1978 : 97]

 

 

Munā Latvejā

 

Munā Latvejā strodi dzīd,

Ceiruli kai jukuši

Ber sovus dzīšmu trallus

Iz kotra zora –

Skaneigs Laiks puori zemeitei īt…

 

Munā Latgolā

Dzaltoni saulis dzeipari

Sakuorti dabasu molā –

Nu tim šūnakt

Saulis meitinis pologus auss,

Lai reit pa dīnu

Sastīptu zaļu i smuordeigu  deču

Kotrā molā.

 

Šymā Dīva pasaulī skaistā

Ik osnā,

Kas nu zemeitis gaļveņu ceļ,

Vyss lobums, skaistums

I styprums zeļ…

     [Nagla 2012 :  http://www.lakuga.lv/2012/05/08/inta-nagla-kur-muotis-voluda-i-ryuceits-vuovuloj/]


„Visi saka, ka tu esot visā pagastā tā skaistākā meita.”

„Kas tur visiem ko sacīt? Katrs sev skaists.”

„Nemaz. Nevis katrs sev. Galvenais – otram. Arī es domāju, kad tevi ieraudzīju, ka tu esi skaistāka par visām. Bet tagad es domāju citādi. Es domāju, ka dažā ziņā varbūt es esmu skaistāka par tevi.” [..]

Līze pasmējās aiz tīras labpatikas.

„Necelsim skaistuma dēļ ienaidu, mīļā Praņa. Es jau zinu, ka tev ir skaistākas acis un uzacis. Man viņas pārāk gaišas. Un arī mati pārāk gaiši.” [Jaunsudrabiņš 1982 : 75]

 

O, jā! Šī klints varēja arī nospiest ne tikvien tādu kā Jancis – un lai tas arī bija dūšīgs puika – tik liela un smaga, kāds Staburags! [..]

Un kas tā par asu šķautni viņai pa vidu no pašas augšas līdz lejai! Tur gan ir stiprākā strūga sašķīstu drupu drupās, bet klintij tas būtu tīrais nieks: viņa tik spēcīga un liela, un skaista. Tikai ap vidu tāda kā šaurāka, bet lejā atkal pilnīgāka, plašāka – gluži kā varena un stalta jaunava.

     Klau, Janci: vai taisnība, ka tas kādreiz bijis skaista jaunava?

     Kas to lai zina – tā jau tik runā. [Valdis 1983 : 76–77]

 

Minna savā laimē to pat nepamanīja, no dienas dienā viņa tikai vēroja savu meitenīti un salīdzināja ar eņģelīša attēlu pie sienas. Bērna sejiņa veidojās arvien skaistāka, ar debesu zilām acīm, ar rītausmas sārtiem vaigiem un koši dzelteniem matiem kā pielietiem ar vasaras saules zeltu.

Gadi gāja. Dievam pateikdamās skaistā bērna dēļ, atmaiga pat mātes cietā sirds. Arī mazā Laima, lūkodamās spogulītī, ik dienas jautāja: „Vai es esmu skaista?” [Dziļums 2007 : 109]

 

Tad darbnīcas vārtos parādās jauna, skaista, mazliet aizelsusies sieviete. Tāpēc ka steigusies. Principāla sieva Helēna! [Bels 1987 : 27]

 

Nu Billei priežu taisnā skaidrība liekas visskaistākā, īpaši uz rīta pusi, kad stumbri zvērot zvēro un gaismai ziemas iesārtais zilganums. Tas gan īpaši aukstās dienās, bet tāda krāšņuma dēļ vērts paciest stingstošās rokas un kājas. [Belševica 1999 : 119]

 

Tas bija reti piņķerīgs un nogurdinošs darbs, bet bārddzinis deguna priekšā redzēja sevi nirstam zilos ūdeņos, kur starp ūdenszāļu ceriem slēpās pērlenes, kas glabāja visskaistākās pērles. [Ikstena 2002 : 13]

 

   Šuvējas mājās bija liels spogulis, Maša uzvilka kleitu un stāvēja pie spoguļa kā apburta. Tā bija pelēka, sīkrūtota kleita ar sarkanām, drēbes apvilktām podziņām. Kleitas malas arī bija apvilktas ar tādu pašu sarkanu drēbi. Pēkšņi Marija pamanīja to, ka ir skaista. Viņa to nespēja attiecināt uz sevi, tāpat kā attēlu lielajā spogulī. Vienkārši secināja kā par kādu pazīstamu cilvēku – meitene spogulī ir skaista. [Ābele 2014 : 263]

 

Vardes esot glumas un riebīgas un tīšām lecot Ritai virsū. It īpaši krupji, tie varžu tēviņi. Nelīdz tas, ko Laura mēģina jaunajai draudzenei iestāstīt.

Ka vardes ir skaistas.

     Fui! – Rita spiedz.

Ka vardes ir derīgas. Ka vardes palīdz zinātniekiem.

     Fui! Nemuldi! – Rita kliedz. [Zālīte 2013 : 200]


MAIJA.

Cik tu skaists un stalts!

VARIS.

Vai es? Vai es skaists? Es nezinu. Bet tu – tu gan skaista! (Skatās apkārt.)

Visa pasaule skaista! [Brigadere 1956 : 190]

 

DŪDARS. Jaunās ābelītes visas vareni saņēmušās. Šopavasar stādījāt?

ALEKSIS. Jā…

DŪDARS (pēc brītiņa). Skaista drēbe. Būs lepns uzvalks. [Blaumanis 1983 : 127]

 

SPĪDOLA.

Es mūžība;

Mana zemes gaita drīz izbeigta.

LĀČPLĒSIS.

Vai zemei tu atrauj skaistumu?

SPĪDOLA.

Līdz saulei es to paceļu.

LĀČPLĒSIS.

Bet zemes spēku tu tam atņemsi,

Tik sapņi būs tev lielie centieni.

SPĪDOLA.

Tu zemes spēks esi, Lāčplēsi,

Tu stiprākais viņai palieci;

Bet sapni es par nomodu daru,

Es nomodu sapnī pārvērst varu, –

Tavs nomods skaists kā sapnis būs,

Tavs skaistākais sapnis patiess kļūs. [Rainis 1980 : 268]

 

VIZBULĪTE.

Ak, kas par skaistu latvieti tu esi!

Kāds prieks būs Indulim!

ĀRIJA.

Tad iešu tā.

Es zinu vēl, kā viņu pārsteigšu:

Teic latvju dziesmiņu, ko viņu sveikt!

VIZBULĪTE.

Kur tu augi, skaists puisīti,

Ka es tevis neredzēju!

ĀRIJA.

Ak jauki!

VIZBULĪTE.

Cik tu skaista!

ĀRIJA.

Vai es skaista?

VIZBULĪTE.

Par visām skaistāka. [Rainis 1980 : 72–73]



Lai cik skaisti ir parki un skvēri Rīgā (Londonā un Parīzē), tiem trūkst cilvēku rokām nesasniedzamās pilnības un harmonijas, kāda tā ir Dieva laistajā pasaulē. Nekā nav skaistāka par līču pļavām nedēļu pirms Jāņiem. Un Latvijas miglas, un saulrieti, un rudenīgie purvi… [Zālīte 1997 : 167]

 

Kas tur ir tagad, Mežotnes pilskalnā? Kad mēs tur bijām, skaistākais bija anemones un pats skats uz Lielupi. Netālu kreisajā krastā ir palielu 200–220 gadus veca ozolu audze, firstu Līvenu kapi, Mežotnes baznīcas drupas, Vīnakalns, kas atrodas no Mežotnes pilskalna kādus 500 metrus.

[Ziedonis, Ziedonis 2006 : 99]

 

Esības prieka brīžiem nav iespējams sagatavoties. Tie pārsteidz pēkšņi. Neparedzētā laikā, neiedomājamā vietā. [..] tāds brīdis mani pārsteidz mājās, jo tās piepilda 21. gadsimta šūpuļdziesmas, ar kurām Klāss Vāvere neuzbāzīgajā prāta un jūtīguma manierē vēlreiz atgādina, ka „mēs dzīvojam skaistā pasaulē”.

Šūpuļdziesmu kontekstā tie nav tikai tukši vārdi, plika frāze. Tās piepilda vārdus ar esības prieku, kas radies gan skaistas, gan nežēlīgas pieredzes visdziļākajos slāņos. Apgalvojums „mēs dzīvojam skaistā pasaulē” skan reizē ļoti personiski un ļoti atsvešināti. Jo, neraugoties uz objektīvajām šausmām, subjektīvi pasaule joprojām var šķist skaista. Prāta pasaule, dvēseles pasaule, pasaules pasaule. Un tā joprojām neparedzētā laikā var pārsteigt ar esības prieka brīžiem. [Ikstena 2006  : 20]


Skaistais – estētikas kategorija, kurā atspoguļojas un tiek vērtētas īstenības parādības un mākslas darbi, kas sagādā cilvēkam estētisku baudu, priekšmetiski jutekliskā formā pauž cilvēka brīvos, neierobežotos radoša darba un izzināšanas spēkus un spējas visās sabiedrības dzīves sfērās: darbā, sociāli politiskajā un garīgajā sfērā. Skaistais ir īstenības estētiskās apgūšanas galvenā pozitīvā forma. Tajā iegūst savu tiešo izpausmi estētiskais ideāls. Ciktāl skaistais veidojas cīņā ar brīvībai un cilvēces progresam naidīgiem spēkiem, cīņā ar nejauko un zemisko, tas var dzīvē izpausties arī traģiskos apstākļos, tam var būt traģisks raksturs. Ideālisms (Platons, Kants, Hēgelis) uzskatīja skaisto par gara, apziņas (objektīvās vai subjektīvās) īpašību. [Filozofijas vārdnīca 1974 : 433]

 

Skaistums un dzeja (dziesma) – tas nav obligāts sasaistījuma veids (īpaši postmodernismā), bet dzejas vēsturē biežs, īpaši attiecināms uz romantiskā poētiskā tipa dzeju. „Skaists” senāk bija daudznozīmīgs vārds, kura nozīmju vidū arī ‘dzidrs’, ‘skaidrs’, ‘mirdzošs’, sk., piemēram:

Pasavēru saulietē

Kō savā mōmeņā:

Tiki bolta, tiki skaista,

Volūdeņas vīn nabeja.

Skaistums attiecībā kā uz tautas, tā mākslas dzeju plašākā nozīmē bija gan spožas, uzzibsnījošas domas izteikums, gan daļu samērīgums jeb simetriskums, tāds, kas formas un satura līmenī ir harmoniski veidots. [Kursīte 2002 : 375]



O. Zitmanis Šodien būšu skaista (2007, audekls/akrils).

[https://www.makslaxogalerija.lv/lat/makslinieki/otto-zitmanis/gleznieciba-19/]


2010. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē bija apskatāma tēlnieka Laimoņa Blumberga labāko darbu izlase „Mūžīgais skaistums”.

[Sagatavots pēc: http://nra.lv/zinas/28183-aluksne-krit-krusa-plumju-lieluma.htm?view=comments]


Krāslavas novads Skaistais Dagdas ceļš.

 

Vecā rija – skaists celtniecības paraugs Latgales sētā.

 

Skaistās zilās debesis. Foto A. Vulāne.


Rīgas skaistā arhitektūra un māksla – www.LiveRiga.com

[http://www.travelnews.lv/foto/?gid=4429&iid=90836]

 

Kalnciema kvartāla rezidences ir dzīves telpa ar piederības izjūtu pilsētai, līdzīgi domājošiem kaimiņiem, labiekārtotu piemājas vidi un draudzīgu apkārtni. Atrodoties Valentīna ielā 16, vien dažu soļu attālumā no Rīgas galvenajām ielām un vienlaikus klusajā Āgenskalnā, rezidences ļauj sajust un piedzīvot īstu pilsētas dzīvi. Tā ir atslēga uz rosīgo pilsētas ikdienu un mājas, kur aizvērt aiz sevis durvis, patveroties miera pilnā un skaistā vidē.

[Sagatavots pēc: http://www.thelofts16.com/lv/projekta-detalas/arhitektura-i-otdelka/]



Animācijas filma Kam ir visskaistākās ūsas. Cikls „Pasaciņas” (1995). Režisore R. Stiebra.

Filma Pēc skaistā likumiem (1982). Režisors R. Pipars.

Dokumentālā filma Vasaras raibumiņi uz skaistās K. vaiga. Latvijas laikmets (2001). Režisors A. Freimanis.


Dziesma Mirkli, tu esi skaists! L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika, izpilda sieviešu vokālais ansamblis.

Dziesma Skaista mana tēva sēta. Tautas vārdi un mūzika, izpilda Tihovsku ģimene.

Dziesma Aiji, mana skaista dziesma. Tautas vārdi, I. Karpičas mūzika, izpilda I. Karpiča.

Dziesma Skaists rīts. Grupas „Pienvedēja piedzīvojumi” vārdi un mūzika, izpilda grupa „Pienvedēja piedzīvojumi”.

Dziesma Skaistais gadsimts. J. Aišpura vārdi, grupas „The Sound Poets” mūzika, izpilda grupa „The Sound Poets”.


 

Video: tautas deja „Skaistmāsiņa” Mazajā vasaras eiropiādē 2017. gada 1. jūlijā.

[https://www.youtube.com/watch?v=pLJzmnYWh0A]

 

Dzejnieces sūtība un liktenība

 

 „Billes skaistā jaunība” ir trešais sējums Vizmas Belševicas Billes triptihā. Pirmais, „Bille, iznāca 1995. gadā, kritiķu un lasītāju cildināts, kam autore ātri pievienoja nākamo, „Bille dzīvo tālāk. Trešais 1999. gadā atnāca lēnāk, taču ne mazāk saistoši. Par savu Billes sāgu V. Belševica paskaidroja, ka tā „nav autobiogrāfija tiešā nozīmē”.

Bille, kā jau sējumu virsraksti norāda, ir Belševicas stāstījumu centrā. Bille nav stāstītāja, taču lasītājs redz gandrīz visu tikai ar Billes acīm. Sējumu virsraksti var būt visai mānīgi vai spalgi ironiski.

Autores atsacīšanās parādīt dzīvi mazāk absurdu lasītājam būtu jārespektē un jāpieņem kā viss cits, kas atdala ražotāju no patērētāja.

Billes mācekles laiks dzīves pirmskolā ir beidzies. Ar visām laika nejēdzībām, badu, varmācību, līdzcilvēku nežēlību, viņas jaunība ir varbūt bijusi skaista un, protams, vajadzīga, lai Bille uzzinātu, ka rakstniecība ir viņas sūtība un liktenība.

 







[Sagatavots pēc: Silenieks 2000 : http://jaunagaita.net/jg222/JG222_gramatas_Silenieks1.htm]

  

A. Bormanes 2017. gadā izdotā grāmata „Skaists bij’ tas laiks” ir mīlestības apliecinājums cilvēkiem, kas veidoja Latviju, iedibināja tradīcijas, radīja latvietības kodolu un vairoja mūsu valsts slavu ārpus Latvijas robežām 20. gadsimta 20.–30. gados. Autore lasītājus aizvedīs gan uz kūrortiem – Ķemeriem, Baldoni, Ogri, Liepāju –, gan ražotnēm – VEF, Ķeguma HES, šokolādes fabriku „Laima”. Lasītāji gan nokļūs izsmalcinātajā Armijas ekonomiskajā veikalā, greznās ballēs, kur sastaps elegantas dāmas un kungus smokingos, un sakoptā lauku sētā, kur saimnieko krietnas ģimenes, gan uzzinās skaistuma impērijas noslēpumus un pirmās latviešu spēlfilmas uzņemšanas nianses.

[Sagatavots pēc: https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikals/book/49155/skaists-bij-tas-laiks]

 

 


Paulas Hamerškūgas, Ēvas Vinsentes grāmata „Skaisti adījumi” par dažādiem skaistiem adījumiem.

[Sagatavots pēc: http://gramata24.lv/products/skaisti-adijumi/]

 

Koncerts „Es skaistu vietu zinu”

2017. gada koncertā „Es skaistu vietu zinu” Mazajā Ģildē piedalījās dziedātāja Evita Zālīte (soprāns), LNO solists Jānis Apeinis (baritons), Ilze Grunte (ģitāra), Ieva Nīmane (oboja), Romāns Vendiņš (klavieres) un bērnu un jauniešu vokālais ansamblis „Kolibri”. Programmā bija Valta Pūces un tradicionālas Ziemassvētku dziesmas.

[Sagatavots pēc: http://www.mazagilde.lv/index.php?id=20&tx_ttnews%5Btt_news%5D=463&cHash=c20e8f178132916c222d1239e95320b2

 

Tematiskās avīzes „Skaists un Ērts Pagalms” autore Ilona Klovāne sniedz atbildes uz jautājumiem, kā plānot un ar kādiem materiāliem izklāt celiņus, kā iekopt skaistu zālienu, kur novietot un kā izgatavot terasi, lapeni, rotaļlaukumu bērniem, kur un kā ierīkot saimniecības zonu.

[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/skaists-un-erts-pagalms/]