sēta

sēt- – sakne, vārda celms

-a – galotne

sētas durvis, sētas logs, sētas māja, sētas pagalms, sētas puse, sētas suns

brāļa sēta, dēļu sēta, kapsētas sēta, mūra sēta, pagalma sēta, režģu sēta, zedeņu sēta

lauku sēta, tēva sēta, zemnieku sēta

augsta sēta, krāsota sēta, zema sēta

apzīmēt sētu, kopt sētu, krāsot sētu, uzcelt sētu

Nekāp pār sētu, kad vārti vaļā.

Nesauc „hop”, kamēr vēl neesi sētai pāri.

Gan arī kādreiz mūsu sētā saulīte spīdēs.

Kur sēta pakritusi, tur visi kāpj pāri.

Sabrukušai sētai visas kazas pāri lec.

Zemai sētai visi suņi lec pāri.

Kur sēta sakritusi, tur vēji pāri pūš.

Jo augstāka sēta, jo mīļāki kaimiņi.

Sāta na koza, stōvēs iz vītys.

Otra sētā mēslus nesvied.

Kad pulka sētas suņu, tad vilks skrien cauri.

Līgojas kā veca sēta.

Kā sētā redzi, tā ciemā dari.

Kur bieza sēta, tur sniegs metas.

Tas būs tad, kad sētas mietam ziedi plauks.

Sētas jātaisa vecā mēnesī.

Sētas jātaisa nedēļas pirmajās dienās, tad kustoņi nelec pāri.

Sētas jātaisa vecā mēnesī, lai pavasaros neceltos mieti no zemes ārā.

Jaunu sētu taisot, mieti neesot jāsit priekšpusdienā, jo tad tie kāpjot uz augšu tāpat kā saule no rīta, bet uz vakaru – tad stāv stingri, jo saule uz vakaru slīd zemāk.

Taisies, māsiņa,

Iesim sētā,

Sen mūs māmiņa

Sētā gaida. [LD 26290]

Sētā, govis, sētā, govis,

Sētā, pate ganu meita!

Eita, govis, laidarā,

Ganu meita, istabā. [LD 28900]

Tec garām, kumeliņ,

Nesamet šai sētā,

Šāi sētā laiskas meitas,

Stāv istaba neslaucita. [LD 13997-1]

Vizēt viz brāļa sēta,

Māsiņai staigajot;

Iet māsiņa tautiņās,

Neviz vairs brāļa sēta. [LD 17651]

Sētā iešu, ne sētā? –

Nav māmiņa gaiditaja;

Sveša māte gaiditaja,

Skuju rīkste rociņā. [LD 4246-0]

Tec garam, kumeliņ,

Negriež galvu tāi sētā,

Tāi sētā slinkas meitas,

Neslaucita istabiņa. [LD 13997]

Kas grib manu pūru slēgt,

Brauc pie manas māmuliņas:

Sētā mana māmuliņa,

Sētā pūra atslēdziņa. [LD 25142-1]

Skrien, ragana, šķērsu gaisu,

Mūs’ sētā neieskrien,

Mūsu sēta dzelžiem kalta,

Adatām jumti jumti. [LD 32490-5]

Kas lika vēršeli

Kāzās vest?

Kas jumis sētā

Saskalas dzers? [LD 9318-1]

Dievaina, dievaina

Tautiņu sēta,

Kur kāju spēru,

Tur zieda vajag. [LD 25560]

Skrien, ragana, gaisā šķērsu,

Manas sētas neaizkar:

Mana sēta dzelžiem kalta,

Adatām jumts jumts. [LD 32459-2]

No tālienes es pazinu,

Kura mana brāļa sēta:

Pie vārtiemi ozolits

Sudrabiņa lapiņām. [LD 26540-7]

Vakar Mārtiņš

No Rīgas laidās,

Šodien sētā

Ierībinaja.

Deviņi ratiņi,

Simts kumeliņu,

Trīs simts sulaiņu,

Bruņoti vīri. [LD 30230]

Laima gāja sētas malu,

Arklu nesa padusē;

Nāc, Laimiņa, šai sētā,

Še ir jauns arajiņš. [LD 1890-1]

Daiļi zied kapu sēta

Dzelteniem ziediņiem.

Kā ta daiļi neziedeja,

Tur gul jauni, tur gul veci. [LD 27627-0]

Skrej, bitite, kur skriedama,

Skrej manai sētiņā,

Mana sēta vasku lieta,

Sidrabiņu tecinata. [LD 0401-4]

Kas ta tāda diža sēta

Aiz kalniņa lejiņā?

Tai sētai treji vārti,

Visi treji sudraboti.

Par vienim Dievs iebrauca,

Par otrim mīļa Māra,

Par trešiem Saule brauca

Div’ dzelteni kumeliņi. [LD 33807]

Mācībās divi kareivji iemaldās vientuļā lauku sētā.

Pēkšņi no malkas šķūņa izlien milzīgs suns un metas virsū vienam no kareivjiem. Abi kareivji metas bēgt, bet sunim izdodas iekost vienam no viņiem.

„Pēteri, ja suns ir traks, tad tu arī tāds paliksi! Ko tu tagad darīsi?”

„Paņemšu papīra lapu un pildspalvu.”

„Rakstīsi testamentu?”

„Nē, sastādīšu to seržantu un oficieru sarakstu, kurus sakodīšu pirmos…”

●

Vīrs un sieva brauc mašīnā un nevar vien beigt strīdēties. Braucot cauri nomaļam ciemam, viņi kādā lauku sētā pamana cūkas. Sieva, ironiski smīnēdama:

„Tavi radinieki?”

„Jā, sievasmāte un sievastēvs!” lepni atbild vīrs.

Viensētas iekārtojums, ēku skaits un veids dažādos laikos dažādās Latvijas vietās, novados un pat pagastos bijis atšķirīgs un atkarīgs no vietas tradīcijām un vides reljefa. Taču visām viensētām kopīgais bija tās gudri izvēlētais novietojums. Tās lielākoties atradās aizsegā no aukstiem vējiem, ainaviski gleznainā vietā tuvu upei vai ezeram, tomēr pati viensēta bija veidota pēc iespējas kompakti, lai aizņemtu pēc iespējas mazāk tīrumiem derīgās zemes. Vietas izvēlē būtiska loma bija akai un iespējamajam ūdens daudzumam tajā. Dzīvojamo māju būvēja sausā vietā un pēc iespējas zemes pacēlumā, gareniski orientējot ziemeļu dienvidu virzienā ar nelielu nobīdi no magnētiskā pola. No dzīvojamās mājas attālāk, parasti ziemeļu pusē, būvēja kūtis, bet dienvidu pusē un tuvāk mājai – klētis. No dzīvojamās mājas logiem vai durvīm vajadzēja spēt pārredzēt visas sētas celtnes. No viensētas attālāk uz pakalna cēla riju, ņemot vērā valdošos vējus labākai graudu vētīšanai. Tāpat attālāk un parasti pie ūdens atradās arī pirts. Ja viensētas bija tuvu viena otrai, rija un pirts varēja būt arī kopīgas. Novadu īpatnības noteica, ka, piemēram, Zemgalē, palielinoties zemnieku turībai, cēla klētis ar vairākām telpām zem viena jumta, bet, piemēram, Vidzemē katrai vajadzībai būvēja savu klēts ēku. Kurzemē mēdza arī kūtis un citas saimniecības ēkas apvienot zem viena jumta, turpretim Vidzemē ilgi saglabājās dzīvojamās rijas tradīcija, kad saime ziemā dzīvoja pašā rijas telpā, bet siltajos gadalaikos tās piebūvēs. Atšķirīgs dzīves veids bija Latgalē, kurā lielākoties sētas atradās vienkopus sādžās. [Budže : https://kulturaskanons.lv/archive/latviesu-vienseta/]

Kas tad ir šīs gara būtības – garīgās kultūras – īstais šūpulis?

Tā ir latvieša zemnieka sēta, lauku mājas Latvijas ārēs, kur gadu simtu tecējumā latvju arājs cēla savu dzimtu; lauku mājas, kurās uzkrātas un vairojušās no paaudzes uz paaudzi visas tās vērtības un gara dārgumi, kas uzglabājušies no laikiem iepriekšējiem. Lauku sētas agrākām latviešu paaudzēm bija ne tikai vieta, kur auga un piemita ģimenes, ne tikai vieta, kur ritēja sviedriem slacīts darbs uztura sagādei saviešiem un pārējai tautai, ne tikai vieta, kur nesta pateicība Dievam par ražu, lai kāda tā būtu! Nē! Tās bija lizdas, kurās katra paaudze ievija kaut ko no sevis, kur daudziem sākās dzīves rīts un pienāca mūža vakars. Te tika mestas draudzības laipas uz kaimiņu sētām, palīdzēts talkās un apkūlībās, vītas siržu saites un līksmots kāzās. Te nāca raudzībās un apstāvēja mūža dusā aizgājušos un nodzēra bēres. Te tika skaitītas lūgšanas un lasīta Bībele, un svētīti arī baznīcas svētki – gaišās Lieldienas ar pūpoliem, olām un šūpolēm, zaļi Vasarsvētki ar bērzu meijām un baltie Ziemsvētki ar svecīšu gaismiņām apmirdzētu egli. Te tika līksmots Mārtiņu budēļos un līgots Jāņos. Te risa īpatnējs latviešu dzīvošanas veids dzīves ziņā, kurā veidojās latviešu iedabas skaistākie ziedi, vērsdamies neskaitāmu tautas gara mantu pūrā. [Zēbauers 1986 : 15]

Vispirms nākas atgādināt, ka kopš aizvēstures laikiem, kad latvji kļuva par zemkopju tautu, līdz 19. gs. vidum tikpat kā visas latviešu paaudzes dzimušas un izaugušas lauku sētā. Šis fakts par sevi liek jau nojaust, cik lielai un svarīgai nozīmei tautas fiziskajā un garīgajā izaugsmē un tās rakstura veidošanā vajadzēja būt ar sētu saistītam dzīves un darbības veidam, kas turpat 2000 gadu tecējumā būtībā maz bija mainījies. Paaudze aiz paaudzes pārņēma no iepriekšējām ģenerācijām līdz ar dzimto sētu arī dzīves paražas, sadzīves kārtību un darba paņēmienus, kas, ilgstošas pieredzes pārbaudīti, bija tur izveidojušies. Līdz ar to sētu iemītnieki izvairījās no straujām pārmaiņām un jauninājumiem, kas neatbilda dzīves vajadzībām. Tā radās tautas raksturam atbilstošas tradīcijas, kas piešķīra viengabala saliedētu raksturu arī kultūrai, kura lauku sētā izplauka jau senatnē un turpināja tur pastāvēt līdz pat 20. gadsimtam.

Šīs tradīcijas nebija sastingušas normas. Tās spēja sevī iekļaut arī jaunus veidus, kas atbilda laiku gaitā notiekošajām pārmaiņām. Arī tie, tautas īpatnībām pieskaņoti, iegūlās viņas kultūras apcirkņos.

Latviešu tautas kultūra neizveidojās pilnīgā atšķirtībā no ārpasaules. Savas patstāvības laikos aizvēsturē latvieši, saskardamies ar apkārtnes tautām, ar savu kultūru kļuva par līdzveidotājiem sava veida kopkultūrā, kas apņēma Baltijas jūru. Vēlākos laikos, svešiem kungiem valdot, latvieši gan vairāk noslēdzās sevī, necenšoties pielāgoties virsslāņa paražām, lai gan arī tad gadījās, ka viņi no tām pievienoja savai kultūrai kaut ko „modes” dēļ, kādu jauninājumu, ko pielāgoja savām vajadzībām un savai gaumei.

Šīs tautas kultūras ēras vietā 19. gs. otrajā pusē iestājās tautas atmodas laikmets, kad, no lauku sētām nākdami, plašāku izglītību ieguvušie tautas locekļi sāka mudināt no dzimtbūšanas atbrīvoto tautu izkopt savas spējas, lai panāktu visu savu tautas locekļu labklājības celšanu un viņu nacionālās apziņas izkopšanu un nostiprināšanu, piekļaujoties Rietumeiropas kultūras lokam.

Šī kustība ievadīja strauju uzplaukumu latviešu saimnieciskajā un kulturālajā dzīvē, sagatavojot tautu valstiskās patstāvības sasniegšanai. Līdz ar to arī sāka izveidoties jauna latviešu laikmetīgā nacionālā kultūra, kas 20. gs. kļuva par līdztiesīgu dalībnieci citu Vakareiropas tautu kulturālos centienos. Tā svešu varu virskundzības laikos pastāvējušai, sevī noslēgtajai ‘tautas kultūrai sekoja jauns laikmets ar tagadnes sabiedriski un starptautiski iesaistīto nacionālo kultūru.

Abu šo latviešu kultūras posmu tapšanā vērojama lauku sētas ietekme, bet tā tajos izpaudās atšķirīgos, laikmetam atbilstošos veidos. Kamēr latvieši bija tikpat kā viengabalaina zemnieku tauta, viss, kas notika viņas kultūras attīstībā, bija tieši saistīts ar lauku sētu.

Zemkopības pirmatnējā stāvoklī, kad labību zemē iestrādāja ar koka, akmens un, beidzot, dzelzs kapļiem, arī kultūra latvju zemē atradās vēl savas attīstības pirmsākumos: raža bija skopa, apģērbs neizkopts, mājokļi trūcīgi. Atrastie amatniecības izstrādājumi tomēr liecina, ka arī jau toreiz tautā izpaudās ievērojamas mākslinieciskas spējas un arī savi maģiski reliģiskie priekšstati.

Sētu rašanās iezīmēja svarīgu pagriezienu latviešu zemkopja dzīvē un kultūrā: viņš bija sev iekopis noteiktu zemesgabalu, uz tā uzcēlis patstāvīgu mītni paša dzīvei, kā arī telpas mājkustoņiem, ražas apstrādāšanai un savu ieguvumu glabāšanai. Bija radies drošs pamats eksistencei, kas bija cieši saistīta ar zemi un spēja tās kopējiem arī turpmākajās paaudzēs sagādāt iespēju dzīves augšupejai, izkopjoties fiziskām un garīgām spējām.

Sēta bija tautas dzīvā spēka uzturētāja un vairotāja. Zemi kopjot un mājlopus turot, zemnieks sagādāja sev un savai saimei pārtiku un apģērbu, bet apkārtējā daba deva tam būvvielas sētas celtnēm. Pēc atkārtotiem kara postījumiem un sērgām, kas prasīja smagus upurus, latvieši arvien ir savas sētas atjaunojuši un ar savu vitalitāti atkal panākuši tautas dzīvā spēka strauju pieaugumu. Lai vairotu savas saimniecības ieguvumu, zemniekam nācās ne tikvien fiziski smagi strādāt, bet arī ar asinātu prātu atrast ceļus un veidus, kā savu saimniecību un sētu uzlabot un izkopt.

Tā visās saimniecības nozarēs nemitīgi norisinājās tehnisks progress. Laukkopībā, kaut ilgi turējās pie spīļu arkla, zaru ecēšām un līdumu līšanas, pakāpeniski ieviesās trīslauku sistēma un paplašināta augu maiņa; laukkopībā – piena pilnīgāka izmantošana; celtniecībā – konstrukciju, telpu iekārtas un apkures ietaišu pilnveidošana; mājas amatniecībā – visu vajadzīgo darbarīku un citu iedzīves piederumu gatavošana.

Līdz ar to pieņēmās arī spējas un attapība organizētā veidā vadīt sētas saimniecību, lai katrs darbs notiktu savā laikā un katrs darba darītājs zinātu savu uzdevumu pienācīgi veikt.

Fiziskais darbs kā tīrumā, tā sētā prasīja daudz izturības, bet tas arī norūdīja, attīstīja miesas un gara spēkus ne tikvien vīriešiem, bet arī sievietēm, jo visi kopīgi veica lielāko tiesu lauku darbu, kā arī smagos kulšanas darbus rijā. Norūdīšanās sākās jau no bērnu dienām, kad ganos bija jāiet neatkarīgi no laikapstākļiem, nereti basām kājām skrienot pat pa rugājiem. Norūdīšanās lauku darbos nāca par labu arī kara gaitās, kas jau kopš aizvēstures laikiem latviešu karavīriem bija jāuzņemas, lai aizsargātu savu zemi.

Visai sētas saimei sadarbojoties, varēja panākt, ka saimniecības stāvoklis sētās pakāpeniski uzlabojās. Uzplaukumu gan jūtami kavēja līdz ar posta laikiem arī beztiesīgais stāvoklis, kam bija padots zemnieks un viņa zeme. Bet bija laikmeti, kad laba tiesa zemnieku bija kļuvusi pat turīga. Tā tas bija tautas patstāvības laikos aizvēsturē, kā arī viduslaiku beigu posmā 16. gs. un 19. gs. pēc māju iepirkšanas.

Viskrāšņākās un visbagātākās liecības par to, ko latvju sēta devusi savas tautas gara kultūrai, ir tautasdziesmas, teikas, pasakas, mīklas u. c. gara mantas, kas, sētu iemītnieku sacerētas, kopš sendienām saglabājušās paaudžu atmiņā. Tajās atbalsojas tautas dzīves gaita no dzimšanas līdz aiziešanai veļu valstī, ar tās raksturīgām paražām, it īpaši tām, kas bija saistītas ar svētkiem un godiem. [Sagatavots pēc: Kundziņš 1974 : 371–373]

●

Sēta ietver sevī divas nozīmes: a) ierobežota platība, b) sinonīms vārdam ‘māja’. Atvasinājums no darbības vārda ‘siet’, kas norāda uz koka zaru pinumu kā senu patvēruma vietu no meža zvēriem un citiem ienaidniekiem. Virknē tautasdziesmu ietvertas šīs abas nozīms (iežogota teritorija ar dzīvojamo māju kā centru tajā.).

Pasaule tautasdziesmās tiek attēlota kā dižā sēta (kosmizēta telpas daļa) ar trim vārtiem, pa kuriem izbrauc un atgriežas Dievs, Māra, Saule. Pēc debesu parauga tiek iedomāta arī cilvēka sēta – kosmitizētā un dievību aizgādībā esošā platība ar nožogujumu.

Sēta saplūst ar tā apdzīvotājiem, veidojot vienu veselumu. Kādai daļai no šī veseluma zūdot, iegūtais līdzsvars un kosmizācijas pakāpe samazinās. Īpaši tas attiecas uz situāciju, kad saimnieks vai saimniece aiziet mūžībā.

Sēta žoga nozīmē tiek gan fiziskiem, gan maģiskiem līdzekļiem sargāta un stiprināta. Jo īpaši tas attiecas uz vasaras saulgriežiem, kad pasaule uz laiku pārtop jūklī, ļaujot dominēt raganām un burvjiem, skauģiem un citiem apdraudētājiem. Šajās situācijās cilvēks paļaujas uz dievībām. Mazākais, ko cer izlūgties, ir dzelzu sētu, lielākais – zelta sētu jeb žogu. Skaidrs, ka te nav runa par fiziski uzbūvētu dzelzs vai zelta žogu, bet gan par maģisku aizsardzību, piesaucot par spēcīgākiem uzskatītus metālus. Reālu aizsardzību žoga veidā vajadzēja nodrošināt cilvēkam pašam.

Sēta=žogs tautasdziesmās tiek traktēts arī kā meitas pasargs viņas mikropasaulē. Nereti meita tiek pielīdzināta rozei, kas balstās pret augsti pīto sētu (LD 33639). Kad roze/rozes sāk sniegties pāri sētai, tā ir zīme, ka meitai gaidāmi precinieki. [Sagatavots pēc: Kursīte 2018 : 462–464]

Spēlfilma Mūsmājas (1979). Režisors Oļģerts Aivars Freimanis, kinostudija „Rīgas kinostudija”.

Dziesma Mana sēta. J. Burikina mūzika, J. Brežģa vārdi.

Dziesma Lāčplēša dziesma. J. Graubiņa mūzika, V. Plūdoņa vārdi.

Dziesma Mēs mīlam tevi, zeme, dārgā, svētā. J. Mediņa mūzika, V. Plūdoņa vārdi.

Dziesma Man vienalga. A. Virgas mūzika, G. Rača vārdi.

Latviešu viensēta kā izcila kultūras vērtība ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Viensēta ir autonoma saimnieciska vienība un latvieša telpiskais mikrokosmoss. Tā tiek uzskatīta par latviešiem ierastāko dzīves un telpas modeli, kurā visspilgtāk izpaužas latviskā telpas izjūta, skaistuma un lietderīguma mijiedarbība, kā ar harmonija ar dabas ritmu. Viensēta ir vienas ģimenes saimnieciskais centrs, ko veido iežogota, ap pagalmu kārtota ēku grupa īpašuma vidū. Jo saimniecība bija lielāka un bagātāka, jo vairāk ēku bija sētā. Katrai funkcijai sētā bija sava ēka un katrai vienkāršajai sadzīves lietai – sava vieta. Latviešu sēta ir lieciniece cilvēka dzīves ritumam no šūpuļa līdz kapam. Te noritēja gan darbs, gan atpūta, tika svinēti svētki un veikti rituāli. [..]

Rakstiskas liecības apstiprina, ka jau 10. gadsimtā Latvijas teritorijā bija viensētas ar vairākām atšķirīgas funkcijas un nozīmes ēkām. [..]

Ilgus gadsimtus zemnieku viensētas ar to laukiem un tīrumiem bija muižu īpašums, bet latviešu zemnieki, lai gan dažkārt vairākās paaudzēs, bija tikai to rentnieki. Šajā laikā muižnieki būtiski ietekmēja viensētu būvniecības un uzturēšanas principus, dažkārt piespiedu kārtā liekot ēkas zemniekiem uzlabot un vienam otram palīdzot ēku būvniecībā vai to atjaunošanā. Muižnieki izsniedza atļaujas būvmateriāliem un mežu taupības nolūkos centās koka ēku celtniecību aizvietot, piemēram, ar pašu zemnieku gatavotiem māla ķieģeļiem vai māla un salmu betonu. Taču šie materiāli tā arī netika masveidā ieviesti, un latviešu viensētās dominē guļbaļķu konstrukcijas. Muižnieki latviešu zemniekiem norādīja uz mūrētu pamatu nepieciešamību ēku ilgstošākai lietošanai un veicināja arī apkures sistēmu attīstību. Taču tikai 19. gadsimtā dūmu istabas nomainīja skursteņi un sarežģītākas apkures sistēmas. Muižnieki arī veicināja augļu koku dārzu un aleju stādīšanu. Viņi centās, lai zemnieku saimniecības būtu rentablas un to ēkas kalpotu pēc iespējas ilgāk. Taču, pat ievērojot vienas muižas noteikumus, katra latviešu viensēta bija kaut mazliet atšķirīga un individuāli risināta.

Zemnieki par saimniekiem savās viensētās kļuva tikai 19. gadsimtā, kad sākās saimniecību izpirkšana no muižām. Pēc 20. gadsimta 20. gadu agrārās reformas Latvijas laukos līdzās tā sauktajām vecsaimniecībām tika iekoptas daudzas jaunsaimniecības, kad zeme tika piešķirta, piemēram, Brīvības cīņu dalībniekiem un citiem jaunajiem zemniekiem. Palielinoties turībai, Latvijas lauku viensētās tika izmantoti arvien modernāki būvniecības un saimniekošanas paņēmieni. Būtiskas izmaiņas ieviesa padomju okupācija, kuras laikā viensētu dzīvesveidu centās iznīcināt, gan cenšoties piedāvāt labākus sadzīves apstākļus kolhozu ciematos, gan dažādos veidos cenšoties dzīves apstākļus viensētās padarīt grūtākus. Mūsdienās viensētas atkal ir tipiskā lauku apbūve, un tās tiek izmantotas gan kā pilsētnieku brīvdienu mājas, gan arī kā lielākas vai mazākas pašnodrošinošas lauku saimniecības. [..]

20. gadsimta 80. gados Latvijas arhitekti, iedvesmojoties no pasaulē aktuālā postmodernisma idejiskiem principiem, modernajā arhitektūrā centās ieviest arī reģionālās iezīmes. Arhitekti atkal izmantoja jumtus ar garām pārkarēm, modernajā arhitektūrā interpretējot senās rijas formas, un, mijot sarkanos un baltos ķieģeļus kā ēku dekoratīvos elementus, izmantoja latviskos ornamentus. [..]

Arī jaunās tūkstošgades sākumā arhitekti iedvesmu meklēja seno ēku formās. Šoreiz uzmanības lokā nonāca šķūņi. To siluets – taisnstūra forma un divslīpju jumts – kļuva par daudzu jaunu privātmāju arhitektūras izejas punktu un ieguva nosaukumu „šķūņu arhitektūra”. [..] [Budže : https://kulturaskanons.lv/archive/latviesu-vienseta/]

●

 Tur pagalmā zaļš mauriņš, un balti celiņi ved uz pārējām ēkām: kūtīm, staļļiem, klētīm, vāgūzi, pūnīti, bet pagalma vidū ir aka. Te ir mūsu latviskā viensēta, ko pēc klaušu laiku beigām bija iepirkuši mūsu pirmie saimnieki, kas te strādāja ar saviem kalpiem. Mūsmājas resp. Riekstiņi atrodas Neretas novadā, kamēr filma „Puika” uzņemta galvenokārt Talsu apkaimē, tā norādot, ka mūsu viensētas topogrāfija atrodama daudzās Latvijas vietās. Pats [Tālivaldis Ķiķauka] atceros, ka arī mana tēva lauku mājas Vīpes pagastā pie Krustpils bija tikpat kā no „Baltās grāmatas” lappusēm. Tāpēc filmā „Puika” attēlotā latviešu sēta savā ziņā ir mūsu lauku māju prototips un līdz ar to kļūst universāla. Var tādēļ arī pievienoties scenārija autoriem − Imantam Ziedonim un Aivaram Freimanim − un saprast, ka filmas darbība ir tā apvienota, „lai notikumi neizietu ārpus Mūsmājām”. Ar to, ka filmas darbība iesākas ziemā un tad cauri pavasarim, vasarai, rudenim iet atkal uz ziemu, mēs esam lokveidīgi pabeiguši gada ciklu.

Pretstatā orķestrim līdzīgiem Straumēniem − Mūsmājas ir kamermūzika: puika stabulē un iemīl dabu un cilvēku dzīvi tuvskatā. Tā arī filmā sīku epizožu savijums filmu kadros vērpjas bez patosa, bez dramatisma, bez pārliekas krāsainības, neiepinot čigānus, žīdus, dažādus nevilšus ienācējus, ko J. Jaunsudrabiņš attēlo savā grāmatā. Tas piešķiŗ filmai nogludinātu, lirisku plūdumu, turpat jau akvarelisku liegumu un iekrāsojumu.

Filmas lēca lēni un uzmanīgi mums atklāj Mūsmāju panorāmu ar māju smagajiem un nolīkušajiem jumtiem, kur vietumis starp guļbaļķiem ir iestarpināti lodziņi. Filmas iesākumā ir ziema, un daba atpūšas, kamēr strādīgā saime darbojas pa iekšu. Te redzam puikas − Janča – māti, vectēvu, Klibo Jurku, saimnieku un saimnieci, Jāni, „viņas sētas Otiņu”. Epizodēm beidzoties, šie ļaudis aiziet kādā lauku darbā; dzīve te [sētā] rit paraduma veidotajā ritmā, un cilvēks darbojas saskaņā ar dabu un tās gada laikiem. [Ķikauka 1974 : https://jaunagaita.net/jg124/JG124_ATBALSIS.htm]