septiņi

septiņ- – sakne, vārda celms

-i – galotne

septiņi brīnumi, septiņi centimetri, septiņas dienas, septiņi elles loki, septiņi gadi, septiņi grami, septiņi grādi, septiņi gulētāji, septiņi kilogrami, septiņi kilometri, septiņi litri, septiņi metri, septiņi miljoni, septiņas minūtes, septiņi nāves grēki, septiņas paaudzes, septiņi pakāpieni, septiņas pēdas, septiņas sekundes, septiņi simti, septiņi soļi, septiņi stāvi, septiņas stundas, septiņas tonnas, septiņi tūkstoši, septiņi zari

skaitīt līdz septiņi

Ja gadās ēst vietā, kur ēdis suns, dabūs septiņas laimes; kur ēdis kaķis – septiņas nelaimes.

Ja septiņu gulētāju dienā saule spīd, tad tā spīdēs septiņas dienas no vietas; ja lietus līst – līs septiņas dienas. Ja pēc 7 dienām nepārstāj, tad tāds pat laiks turpināsies 7 nedēļas.

Ja septiņu gulētāju dienā daudz guļ, tad visu gadu daudz gulēs.

Septiņ’ dienas, septiņ’ naktis

Rudziem līdu līdumiņu;

Septiņ’ meitas piekusušas,

Maizes muldu mīcidamas. [LD 28248-0]

Zaķits lēca par tīrumu

Septiņiem gabaliem:

Divi ausis, četras kājas,

Septit’ ļipa pakaļā. [LD 2313-0]

Lūk, kur nāk, lūk, kur nāk

Mana veca vīra māte!

Septiņ’ gadi ellē bijse,

Septiņ’ krusti mugurā;

Pieci gadi debesīs,

Piecas zvaigznes pakausī. [LD 23319-0]

Septiņi vilki

Mātei ir septiņi dēli, bet nav nevienas meitas. Māte sāk gūģoties: „Dēli vien, dēli vien, kad tu vienu meitiņu redzētu. Tie visi varētu palikt par vilkiem, kad es dabūtu meitiņu.”

Pēc gada mātei piedzimst meitiņa, un dēli visi prom mežā par vilkiem. Meitene nu aug viena pati, kamēr sasniedz septīto gadu. Māte auž stellēs, meitene turpat sēž un raud. Māte prasa, kādēļ viņa raudot? Meitene brēkdama atbild: „Man bail, ka jūs mani ar tāpat nenolādat kā manus septiņus brāļus.”

„Kas tev tādus niekus teica?” māte dusmīgi prasa.

„Citi cilvēki jau tā runā,” meitene atteic.

Māte nekā vairs neatsaka, un tā nu tas paliek. Bet meitene neliekas vis ar to mierā, viņa ir nodomājusi iet savus brāļus meklēt, bet tagad tikai mierīgi gaida, kamēr cik necik paaugs lielāka. Viņa slepeni pašuj septiņus kreklus, septiņus dvieļus un septiņus palagus, sasien tos visus vienā pauniņā un raudādama iet meklēt savus brāļus. Ceļā viņa satiek vecu vīriņu, tas prasa, kādēļ viņa raudot?

Meitiņa stāsta: „Mani septiņi brāļi ir mežā par vilkiem, es tagad eimu viņus meklēt.”

„Tos, meitiņ, ir ļoti grūti atrast,” vecītis teica.

„Kad jūs zināt, ka tos grūti atrast, tad jūs arī zināsit, kur viņi ir. Mīļo vectētiņ, pasakait man arī – kur viņi ir?” meitiņa lūdzas.

Vecais vīriņš iedod meitiņai baltu stibiņu un pamāca: „Ej vien te tiešām projām, tur būs ezers, un ezera vidū sala. Iesvied balto stibiņu ūdenī un kāp pati stibiņai virsū, tad tā būs laiviņa. Kad aizbrauksi pie saliņas un izkāpsi no laiviņas, tad tā paliks atkal par stibu. Uz saliņas būs būdiņa, tur dzīvo tavi brāļi; pa dienu viņi ir vilki, pa nakti – cilvēki, tādēļ rādies viņiem tik vakarā.”

Vecais vīriņš pazuda, un meitiņa gāja, kā mācīts, taisni vien uz priekšu, kamēr nonāca pie ezera un pārkļuva saliņā. Tur viņa atrod septiņas gultas, piekrautas sūnām. Meitiņa pārklāj katru gultiņu ar baltu paladziņu, piekar katrai dvieli klāt un paliek kreklu pagalvī, tad pati paslēpjas aizkrāsnē.

Vakarā pārnāk brāļi, atrod gultas apklātas, dvieļus piekārtus un baltos kreklus. Viņi brīnās, kas to varētu būt darījis.

„Tā jau būs mūsu māsa,” citi ieteicās.

„Laikam gan mūsu māsa,” citi piebilda.

Visi septiņi sāk meklēt un atrod māsu aizkrāsnē. Ak, cik visi bija priecīgi! Katrs grib apkampt savu māsu, katrs pa reizēm spiežas viņai klāt. Pēc pirmiem satikšanās priekiem māsa prasa saviem brāļiem, kā tos varētu atkal atdabūt par cilvēkiem?

„Tas, māsiņ, par daudz grūts darbs,” brāļi viņai atteic. „Kas mūs grib atpestīt, tam septiņi gadi jāsēž mežā uz stumbura, un pa to laiku viņam nav brīv ne runāt, ne smieties, ne raudāt, ne arī cieti aizmigt, ka viņš no stumbura nenokrīt. Ja to neizpilda, tad mēs esam pavisam pagalam. Ēdienu mums gan ir brīv tam piegādāt.”

Māsa ir ar mieru uzņemties grūto darbu un atpestīt brāļus. Tie gan viņu grib no tā atrunāt, bet viņa neatlaižas neparko no savas apņemšanās. No rīta septiņi vilki aizved māsu uz mežu un uzceļ uz stumbura.

Māsa nu panes tur savu brāļu dēļ visādus grūtumus: aukstumu un karstumu, sniegu un lietu, un visu citu veselus sešus gadus. Pa to laiku viņa ir pieaugusi un palikusi ļoti skaista.

Tās pašas zemes ķēniņš izgāja tai mežā uz medībām. Pa vilku pēdām ejot, viņš nonāca pie stumbura un ieraudzīja vilku māsu sēžam uz stumbura. Ķēniņš prasīja, kas viņa tāda esot un kādēļ tur sēžot? Viņa neatbildēja ne pušplēsta vārda. Ķēniņš solījās šaut, ja viņa neatbildēšot, bet arī tas neko nelīdzēja, viņa palika un palika mēma. Ķēniņš pūš ragā, un nu sanāk mednieki no visām pusēm pie stumbura un stāj viņai virsū – kas viņa tāda esot un ko te darot? Viņa kā neatbild, tā neatbild. Daži no medniekiem grib jau patiesi jaunavu šaut, bet ķēniņš neļauj – viņam tā ļoti patīk. Viņš liek noņemt jaunavu no stumbura un aizvest uz savu pili.

Nabaga māsa jau tik ilgi nosēdējusi, vēl tikai viens gadiņš būtu bijis jāiztur – un brāļi būtu izpestīti, bet te ļaunie cilvēki ceļ viņu zemē un vedīs projām. Viņai paliek tik žēli, tik žēli, ka norit viena asara, bet runāt viņa nerunā.

Ķēniņš pārved jaunavu mājās; viņa tam tā patīk, ka viņš liekas ar viņu salaulāties. Pēc kāzām ķēniņš gan viņai visādi grib pa prātam iztikt un to uzjautrināt, bet ne viņa smejas, ne runā. Ķēniņa māte ļoti dusmīga, ka viņas dēls tādu mēmu, mežā atrastu sievieti prec. Bet ķēniņš uz to daudz neklausās; māte nozvērējās, lai būtu kā būdams, viņus izšķirt.

Ķēniņš aizgāja tālā karā, viņa sievai mājās piedzima dēls. Ķēniņa māte raksta ķēniņam uz kara lauku grāmatu un ieraksta, ka dēls neesot ne pēc suņa, ne pēc kaķa. Ķēniņš atraksta atpakaļ, lai tik audzinot, kādu jau dievs devis. Ķēniņa māte ir ļoti dusmīga par tādu dēla atbildi un liek uz savu galvu ķēniņienei dēliņu atņemt un nokaut. Tad viņa raksta ķēniņam, ka ķēniņiene pati savu dēlu apēdusi.

Ķēniņš nu ir ļoti dusmīgs, nāk tūliņ no kara lauka mājās un liek savu sievu sadedzināt.

Netālu no pils mežmalā uztaisa sārtu un ķēniņieni ved turp dedzināt. Ķēniņa māte, ķēniņš pats, citi lieli kara kungi un daudzi no pavalstniekiem iet līdzi skatīties sadedzināšanu. Ceļā laižas septiņi putniņi un sauc: „Ķēniņ, ķēniņ, pagaidi, pagaidi!”

Ķēniņš grib apstāties un gaidīt, bet māte sauc: „Ko tu niekus te uz putniņiem klausīsies, steigsimies labāki uz priekšu!”

Ķēniņš paklausa māti un steidzas uz priekšu. Pēc brīža putniņi sauc atkal tāpat: „Ķēniņ, ķēniņ, pagaidi, pagaidi!”

Bet māte viņu atkal pierunā iet tālāk, kamēr jau nonāk pie paša kalna. Tagad septiņi bruņoti vīri sauc, lai ķēniņš pagaidot. Ķēniņš nu arī gaida.

Pienāk visi septiņi – tie ir ķēniņienes brāļi, kuri tagad palikuši par cilvēkiem. Vienam no viņiem ir mazs puika uz rokas, tas saka ķēniņam: „Še tev tavs dēls un atdod mums mūsu nevainīgo māsu. Tava paša māte atņēma viņai bērnu un lika to mežā nokaut, bet vilks bendem viņu atņēma. Mūsu māsa tev to visu neatklāja, tādēļ ka viņa, mūs glābdama, nedrīkstēja runāt.”

Brāļi viens pēc otra steidzas māsu apkampt un patencināt par izglābšanu. Visi bija laimīgi izglābti, tikai vienam no brāļiem trūka vienas acs; to bija izmaitājusi māsas nokritušā asara, kad ķēniņš viņu lika noņemt no stumbura.

Ķēniņš ļoti saskaitās par savas mātes neģēlīgo krāpšanu un lika to tūliņ uz sārta sadedzināt.

Nevainīgo ķēniņieni ar lielu godu veda atpakaļ uz pili, un viņas brāļi palika pie ķēniņa par bruņiniekiem. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr04/0406208.htm]

Meitene meklē brāļus

Kādam tēvam ir septiņi dēli. Viņam ļoti maz pie rokas, ar ko dēlus uzturēt. Kādu dienu māte nolauž sakaltušu garozu un piesaka dēliem, lai tā ēd, ka arī uz rītu atliek. Dēli, badā mirdami, apēd visu garozu. Māte sadusmojas par to un iesaucās: „Ak jūs nolādētie kraukļi!”

Tūlin visi septiņi paliek par kraukļiem un aizlaižas pa logu. Kādus gadus vēlāk mātei piedzimst meita. Šī paaugusi reiz jautā, vai šai neviena brālīša neesot?

„Bija gan, meitiņ, septiņi gabali, bet visi palika par kraukļiem un aizlaidās.”

Meitiņa lūdzas, lai atļaujot brāļus meklēt. Māte atvēl. Nu māsiņa iet tik gar ezera malu vien, kamēr noiet kādā būdiņā. Šinī būdiņā dzīvo veca māmiņa, kuru par Dienasvidus Vēja māti nosauc.

„Mīļā Dienasvidus Vēja māmuliņa, vai nezini manus bālenīšus?”

„Vai, meitiņ, ko nu prasi pēc bāliņiem – glābies labāki pati. Drīzi mans dēls pārnāks, un tad tev ies nelabi. Bet es tevi glābšu, paliec par sakti manās krūtīs!”

Vēja mātes dēls, Dienasvidus Vējš, drīzi pārnāk un jautā saktij, ko gribot?

„Gribu savus septiņus balenīšus atrast!”

Bet Dienasvidus Vējš atsaka, ka te viņi neesot, lai ejot pie Ziemeļa Vēja. Sakts paliek par meitiņu un aiziet pie Ziemeļa Vēja mātes.

„Mīļā Ziemeļa Vēja māmuliņa, vai nezini manus septiņus bālenīšus?

„Vai, meitiņ, ko nu prasi pēc bāliņiem – glābies labāki pati. Drīz mans dēls pārnāks, un tad tev ies nelabi. Bet es tevi glābšu: paliec par sarkanu ogli krāsns priekšā!”

Ziemeļa Vēja mātes dēls, Ziemeļa Vējš, drīzi pārnāk un jautā oglei, ko gribot?

„Gribu savus septiņus bālenīšus atrast!”

„Es zinu gan, kur viņi ir, un zinu ar, kā viņus atrast,” Ziemeļvējš atbild. „Vispirms ej uz aitu kūti un paņem aitu mēslus. Ar mēsliem ej uz to un to kalnu, kur tavi brāļi dzīvo. Kad lietus līst, tad kaisi mēslus uz kalnu, un, kad salst, tad kāp pie brāļiem.” Meitiņa tā dara un uzkāpj kalnā, kur atron mājiņu. Mājiņā nav neviena cilvēka. Istabā uz galda stāv septiņi naži, septiņas bļodas ar ēdieniem, septiņas maizes, septiņi dzeramie trauki un kaktā septiņas gultiņas. Meitiņa paņem no katras bļodas pa kumosam, no katras maizes pa riecienītim un paēd. Paēdusi, padzērusi tā noliekas gultiņā un guļ līdz novakarim. Novakarī viņa izkāpj no gultiņas un paslēpjas pagultē. Naktī pārlaižas septiņi kraukļi un brīnās, kas te ēdis, kas gultiņā gulējis.

No rīta kraukļi atkal aizlaižas. Meitiņa atkal paēd, izslauka visas maliņas un apguļas līdz novakarim gultiņā. Novakarī tā izkāpj no gultiņas un paslēpjas pagultē. Naktī kraukļi pārlaižas un brīnās, kas te tik ēdis, kas gultiņā gulējis. Kraukļi sāk malu maliņas meklēt un beidzot atron pagultē skaistu meitiņu.

„No kurienes tu tāda nāci un kas tāda esi?” „Nācu savus septiņus bālenīšus meklēt.”

„Ak labā māsiņa, cik tev laba sirds! Bet tūlīt nespējam vēl par cilvēkiem palikt. Ja tu, māsiņ, mums izlīdzētu, tad gan reiz par cilvēkiem tiktum. Tev vajadzētu septiņi gadi pavadīt, neko nedarot. Tev nebūtu arī brīv ne runāt, ne raudāt, ne smieties.”

Māsa to visu apsolās pārciest un izdarīt. Bet lai nu viņai tas drošāki izdotos, tad brāļi māsu ieliek koka dobumā un apsolās to rūpīgi kopt. Labu laiku tā iet brangi, bet kādu dienu medinieki uziet māsu dobumā un aizved pie ķēniņa. Ķēniņš gan žēlojas, ka mēma, bet tomēr daiļuma dēļ apprec.

Pēc kāzām ķēniņam jāiet uz ilgu laiku karā. Kamēr ķēniņš karā, mēmajai ķēniņienei piedzimst dēls un meita. Ķēniņa pamātei tas skauž. Viņa bērnus iedod kādai sieviņai un pasaka ķēniņam, ka pati māte bērnus nonāvējusi. Ķēniņš par to ļoti sadusmojas un iemet ķēniņieni cietumā. Pēc laba laika karš beidzas. Ķēniņš pārnāk mājā un vēl aprunājas ar pamāti par bērniem un ķēniņieni.

Pamāte nu apmelo ķēniņieni tik briesmīgi, ka šis dusmās nospriež ķēniņieni pakārt. Nekā darīt – jāiet, ja grib brāļus izpestīt un klusu ciest, jo septiņi gadi vēl nav pagājuši. Patlaban ķēniņienei jākāpj uz karātavām, te septiņi jaunekļi tai pašā laikā savus septiņus gadus pārcietuši, skrien elsdami pūzdami un sauc pilnā kaklā: „Nekariet, nekariet!”

Visi atgriežas un skatās uz jaunekļiem, bet ķēniņiene tek brāļiem pretim un apķeras gar kaklu. Kad nu ķēniņš visu dabūjis zināt un arī savus divus bērnus no svešās sieviņas atdabūjis, tad prieks bij bez gala. Viņš ved ķēniņieni un septiņus brāļus ar lielu godu uz pili atpakaļ; bet viltīgo pamāti liek pie tām pašām karātavām pakārt. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr04/0406202.htm]

Septiņi ķēniņa dēli

Kādam ķēniņam bijuši septiņi dēli, vecākais bijis divdesmit pieci gadi vecs, jaunākais tik septiņi. Tomēr, lai jaunākajam gadi kur gadi, dūša turpretim viņam vienam pašam bija vairāk nekā tiem citiem brāļiem pa visiem sešiem kopā. Reiz tēvs bija nodomājis savus sešus vecākos dēlus uz svešām zemēm sūtīt, bet mazāko viņa jaunības dēļ mājā paturēt. Tomēr jaunākais ar to nav mierā, viņš saka: „Ja tu, tēt, mani līdz nelaidīsi, tad redzēsi pats, ka mani brāļi ne pārnāks, ne būs. Kas bez manis tur lai notiek?”

Tēvs, to dzirdēdams, apdomājas un laiž arī. Visi septiņi brāļi nu sarīko kuģi un laiž pār jūru uz svešām zemēm. Uz jūras vecākie brāļi griež kuģi pa kreiso roku, bet jaunākais saka: „Pa kreiso roku nevar braukt, jābrauc pa labo, ja neklausīsit, tad paši redzēsit, ka nomaldīsimies.”

Tomēr vecie brāļi tev ies jaunāko klausīt: kā brauc, tā brauc pa kreiso. Bet jaunākajam bij taisnība, trešajā dienā kuģis tā nomaldījies, ka braucēji vairs nezin ne rīta, ne vakara. Nu groza kuģi vienā dienā uz to pusi, otrā uz to – nekā. Tā paiet viena diena, paiet otra, paiet viena nedēļa, paiet otra, paiet viens gads, paiet otrs, kamēr jāsamaldās septiņi gadi. Septītajā gadā brāļiem vēl uznāk jaunas bēdas: sāk maizīte aptrūkt. Ko nu? To manīdams, jaunākais brālis uzsauc vecākajam: „Kāp kuģa mastos un skaties labi, vai tad nekur nevar zemi ieraudzīt!”

Uzkāpj viens brālis, izrēgojas – neesot; uzkāpj otrs brālis, izrēgojas – neesot; izkāpās visi seši – kā neesot, tā neesot.

„Nu brīnumi!” jaunākais iesaucās. „Jākāpj pašam, lai redzu, kas ir un kas nav!”

Uzkāpj jaunākais, skatās, vēro – te uz reizi: „Ak, jūs netikļi, ne jūs ko redzat, ne zināt! Kā tad es noblenžu. Tur jau zeme ir! Zināms, labi jāskatās, jo acumirklī tā tik mušas lielumā saredzama!”

Nu griež kuģi uz to pusi, un, re, pēc trim dienām brāļi sasniedz malu un atron svešu, svešu pilsētu. Pilsētas ķēniņš iziet brāļiem pretim un uzņem tos laipni, kā jau nu ķēniņa dēlus, ķēniņš tūlīt ieaicina visus septiņus pilī, liek labus ēdienus, dzērienus pagādāt un skubina, lai tik ēdot; pats turpretim, galda galā nosēdies, nebauda gandrīz ne kumosa. Jaunākais brālis, to redzēdams, prasa: „Kāpēc nebaudi saviem viesiem līdz? Tu redzi, ķēniņ, cik mums labi sokas, vai tev šodien ēst nemaz negribas?”

„Ne vakar gribējās, ne šodien gribas! Ko tur, brālīt, izteikt, kamēr manas septiņas meitas nozudušas, neiet nekas pie dūšas.”

„Vai sen jau, kamēr zudušas?”

„Būs gadi septiņi. Jaunākā toreiz bij septiņi gadi veca un kā pa dienasvidu izgāja savām māsām līdz – tā nozuda visas septiņas. Es gan sasolīju gandrīz pusvalsti tam, kas meitas atrastu; tomēr kā nekā, tā nekā.”

„Bet, ja mēs, septiņi brāļi, tavas meitas atrastu, ko tu mums ar to solītu?” jaunākais brālis uzprasa.

„Es, brālīši mīļie, tūlīt jums atdotu viņas par sievām; tev, jaunākajam, to jaunāko – un tā pa kārtai vien, kamēr tad tavam vecākajam brālim piekristu tā vecākā.”

„Labi, tad brauksim meklēt. Dod tik mums, mazākais, uz septiņiem gadiem pārtiku līdz!”

No rīta kuģis bij sarīkots. Brāļi uzvilka buras, un nu gāja vaļām. [..] [https://asakas.net/pasakas/latviesu-pasakas/latviesu_tautas_pasakas/s/septini-kenina-deli/?fontSize=-1&page=1]

•

Vienam tēvam septiņi dēli: seši gudri, viens muļķis. Tēvs bija ļoti nabags, tādēļ sacīja uz saviem dēliem: „Nu, jūs seši eita pasaulē paši pelnīties, man nav tik daudz pie rokas – visus uzturēt, tik muļķītis paliks mājā.”

Bet muļķītim tas nav pa prātam, viņš saka: „Ko tie seši bez manis izdarīs? Ja neiešu līdz, labi nebūs!”

„Lai arī iet visi septiņi!” tēvs beidzot apdomājās. Un tā nu šie aiziet. Iet, iet – uz vienu reizi satiek lepnu kungu. Vai nevarot visi septiņi pie viņa par kalpiem līgt? Tā kungs uzrunā.

„Kālab ne? Tādēļ vien jau pasaulē nācām: darbu meklēt.” Labi. Un tā kungs tūliņ izvilcis tādu zīmīti, uzrakstījis ko nebūt, sacīdams: „Eita pa šo teku, tur viņpus meža būs muiža, nododiet tur manai sievai, ka esmu salīdzis jūs par kalpiem; tik citam šo zīmi nerādiet!”

Lepnais kungs aiziet tālāk. Bet brāļi sāk gudrot: „Diezin, kas tai zīmē varētu būt? Cik nelabi, ka neviens no mums nemāk lasīt!”

„Kā!” muļķis iesaucās, “kas to teica, ka neviens nemāk? Dodiet šurp – izlasīšu desmit reiz, ja vajadzīgs!”

Šie dod arī.

„Are! vai neteicu, ka bez manis nekur netiksit? Skat, kas tai zīmē ir. Te jau rakstīts, lai muižā mūs nokauj, un pats rakstītājs nav vis nekāds kungs, bet velns! Re nu, ka jūs būtu iedzīti dimbā bez manis!”

„Vai akls!” šie arī atplēš mutes, ko nu darīšot?

„Ko darīsim? Darīsim tā: to zīmi iznīcināsim, un tad ierakstīšu citā zīmē, ka velns pavēlējis velna mātei mums katram kuli naudas dot un septiņus zirgus, bet labus zirgus; jāsim jāšus pasauli redzēt.”

Labi! tā izdarījuši. Velna māte gan brīnījusies, brīnījusies, kas velnam uz reizi prātā iešāvies savu labumu izšķērdēt, bet rakstīts ir – jādod. Nu sabērusi zeltu septiņās kulēs, atdevusi to pa priekšu un tad sākusi zirgus vest ārā. Seši zirgi bijuši vareni, bet septītais – tāda ķēvele tikai. Kas to ņems? Neviens neatsaucas. Un ko domāt? Beidzot labie brāļi uzspieduši muļķītim šo nātna ķēvi. Muļķītis atmet ar roku: lai jau – gan iztikšot!

Zināms, citi brāļi uz saviem ērzeļiem aiziet kā vēji, bet muļķītis, nabadziņš, nekur patikt. Šie jau gabalā – muļķītis tepat vēl mežmalā.

Pa to starpu velns pārradies savā muižā un pirmais vārds: „Vai septiņi brāļi nokauti?”

Nē, neesot! Tā un tā taču esot rakstīts bijis, lai zeltu dodot, lai zirgus dodot – kā tad ies kaut?

To padzirdējis, velns tīri ārprātā un tūliņ savam zirgam mugurā – brāļiem pakaļ.

Muļķītis, gar mežmalu čūrodamies, nezin kā uz vienu reizi izdzirdējis: briesmīgs troksnis aiz muguras. Paskatās: velns uz sava ērzeļa. Ko nu? Vadzi, šis sāk jau drebēt. Bet ķēvīte mierina: „Nekas, nekas, lai tik gudrie brāļi savas ādas sargā; mēs paslēpsimies biezumos. Velns ātrumā aizskries garām, jo tik tuvu pie muižas tam neiešausies prātā meklēt.”

Labi! šie abi paslēpušies stāv saliekušies, un velns pilnā spēkā aizpūš garām. Tomēr brāļiem šoreiz izlaimējās: bija iegriezušies jau vienā citā muižā un salīguši par kalpiem. [..] [Latviešu tautas pasakas un teikas 1927 : 15–16]

Zaldāts ar Nāvi

Reiz izdienējis zaldāts salīgst pie Dieva par vārtu sargu. Nāk Nāve pie Dieva. „Iekšā nelaidīšu; saki, kas tev vajadzīgs, aiziešu par tevi izrunāties,” zaldāts noteic.

„Gribu zināt, kādus cilvēkus būs nāvēt,” Nāve atbild. Zaldāts aiziet.

„Cienīgs Dieva lielskungs,” zaldāts vaicā, „Nāve grib zināt, kādus cilvēkus būs nāvēt.”

„Septiņus gadus lai nāvē visus, lielus un mazus,” Dievs pavēl.

„Dievs lika tev septiņus gadus lielus un mazus ozolus grauzt,” zaldāts teic Nāvei. Paiet septiņi gadi. Nāve klāt. Zaldāts nelaiž Nāvi iekšā, bet iet pats pie Dieva.

„Septiņus gadus lai Nāve nāvē pusmūža cilvēkus,” Dievs pasludina.

„Dievs tev lika grauzt septiņus gadus pusaugušus ozolu,” zaldāts pasaka Nāvei.

Pēc septiņiem gadiem Nāve atkal klāt. „Kādus ozolus nu man būs grauzt?”

„Tievus, garus ozolus būs tev septiņus gadus grauzt,” zaldāts pavēl kundziski.

Nāve grauž, ka čirkst vien.

Cilvēki sāk brēkt uz Dievu, ka Nāve neizpilda savu amatu, ka pasaule par daudz pārpildīta, ka dažu labu moca pārliecīgs vecums. Dievs, zaldāta nedarbus sazinājis, viņu atlaiž no dienasta.

„Nāve!” Dievs sauc pēc septiņiem gadiem, „ej nāvēt zaldātu.”

„Zaldāt,” Nāve saka, piegājusi pie zaldāta, kas patlaban šņauc tabaku, „Dievs man pavēlēja tev izkapti likt pie rīkles.” „Nošņaucies pēdējo reizi no manas doželes.” Zaldāts pasniedz tabakas dozi.

„Nevaru tabaku sasniegt,” Nāve saka.

„Kāp iekšā,” zaldāts pamāca. Nāve iekāpj dozē. Brakts! vāks cieti.

„Zaldāt,” Dievs pēc septiņiem gadiem prasa, „kur Nāve?” „Varbūt vēl manā dozē,” zaldāts lempīgi atbild.

„Laid viņu ārā!” Dievs pavēl. Zaldāts izlaiž.

„Ej vēl reiz zaldātu kaut!” Dievs nosaka. Nāvei ciskas dreb kā apsei lapas, bet iet. Zaldāts jau pagādājies zārku. Nāve atnāk.

„Gulsties zārkā, lai varētu tevi vieglāki nonāvēt,” Nāve saka. „Parādi, kā jāguļ?” zaldāts prasa. Nāve iegulstas. Zaldāts ar vāku brakts! virsū. Tad liek zārku par pleciem un iestiepj purvā.

Pēc septiņiem gadiem Dievs pavēl Nāvi izlaist. Nomūļājusies nāk viņa pie Dieva.

„Cūka, kā tu izskaties!” Dievs uzsauc Nāvei. „Ej pirtī noperies un tad kauj zaldātu.”

Nāve, kā noperējusies vista, nopurinās un skrej uz pirti. Nomazgājusies tā dodas pie zaldāta, izkapti izstiepusi pa cirtienam un zobus griezdama. Zobu griešanu dzirdēdams un gribēdams zināt, kas zobus griež, zaldāts pagriež galvu paskatīties. Te šmakš! viņam galva kā sprūte no pleciem zemē. [Latviešu tautas pasakas un teikas 1927 : 29–31] 

Par vacu naudu i lisapedu

Reizi iz kolna stuovēja lela piļs. Tymā pilī dzeivuoja kieneņš, kienenīne i septeni dāli. Kod vysi dāli jau beja apsaženiejuši, kieneņam i kienenīnei pidzyma meita. Auga kai puče, zīdēja kai rūze. Guoja laiks, kieneņš i kienenīne nūmyra, a piļs nūgryma zemē i iz kolna napalyka ni plyka cegla. Meita sēdēja iz kolna vyds plyka i naboga, a nivīnam juos navajadzēja. Bruoli pasaulī kur kurais, a precinīkim krīze i benzinam nabeja naudys – kai ta brauksi preceibuos ar vacu opeli. Vīnu vokoru jei guoja pastaiguot i satyka puisi. Puiss brauce iz lisapeda nu medeibu i verās – iz ceļa vyds jauna, šmuka meita, labi izaver. Tik ka cīši bedna. Meita prosa puišam – brauksim iz sātu. Puiss puorsabeida da smierts i tik mudruok myn pedaļus. Meita prosa puišam – pajem mani iz bagažnīka. Puiss vysā buols, tok vēļ sirdeiguok mynās prūm. Meita pādejū reizi prosa puišam – dasadur maņ. Puišam nu bailis rūkys steivys i kuojis kai atjimtys. Tai jis laimeigs aizbrauce iz sātu, a meita sakryta par Eijafjallajekulla palnu skaudzi iz ceļa vyds. Byutu jis jai dasadūrs, dzeivuotu obeji bogotai.

Tei meita to beja tuos piļs vacuo nauda. Kurs dasadur, tys laimeigs. [Sperga : http://naktineica.lv/index.php/2010/04/24/3-puosokys-par-laimi/]

Velns palīdz medniekam

Vienam kungam bijis medinieks, kam vienu laiku pavisam klājies plāni: staigā pa mežu kā traks paliek, bet neviena putna samedīt. Un tas gadījies, ka vienu dienu atkal bijis jānāk tukšā mājā. Tad medinieks sapīcis ļoti un iesaucies: „Kaut jel pašu velnu satiktu!” Te kur bijis, kur ne – velns klāt: ko šis vēloties?

„Ko nu cita vēlēšos – putnus šaut vēlos!”

„Jā, tad tev septiņi gadi man jākalpo un jāparaksta ar savām asinim, ka dvēseli atdosi man, tad būs putnu papilnam.”

Labi – salīguši. Tagad mediniekam vedies vareni: kur tikai vien iet – putni priekšā kādi nekādi. Bet nu septiņi gadi iet drīz uz beigām. Medinieks staigā noskumis, ka drīz būšot jāatdod dvēsele velnam. Te kāds vecs, gudrs vīrs viņam pamācījis tā: vajagot pataisīt sudraba lodi no krusta rubuļa un ar to šaut velnam. Labi. Beidzamā dienā, kad septiņu gadu laikmets apkārt, medinieks ar krusta rubuļa lodi noiet mežā un kā nu velns nāk – knaukt! iešauj lodi krūtīs. No tā laika medinieks nava vairs viņu redzējis.

Kāds cits Dundagas stāstītājs šo pašu nobeidza tā: Kad norunātie septiņi gadi gājuši uz beigām, medinieks noskumis staigājis pa mežu. Te velns klāt: „Kas tev nu kaiš, kāpēc noskumsti?”

„Kā tad lai nenoskumstu, kad man nieku putnu dēļ jāatdod dvēsele.”

„Nu, ja tu man vari parādīt tādu putnu, kādu es vēl neesmu redzējis, tad es tevi palaižu arī.” Jā – viņš rītu parādīšot. Nu medinieks domā, domā, kur tādu putnu lai dabū, ko velns nebūtu redzējis. Tā viņš domīgs aiziet mājā un izteic visu savai sievai. Sieva saka: „Nekas, vīriņ! būs labi.” Atnāk rītdiena – sievai padoms jau zināms, un abi aiziet uz cepli. Aiziet uz cepli, sieva izģērbjas plika, izvārtās pa darvu, tad atkal pa spalvām (bijušas visādas spalvas) un nu stāv četrrāpus, gaidīdama velnu. Atnāk velns – pieiet putnam pie viena gala, paceļ asti (sadarvotus matus), paskatās: „Tavi brīnumi! – pakaļā zobi! – nē, tādu putnu tiešām neesmu redzējis.” To teicis, velns pazūd un nu medinieku vairs neaizticis, ne lūdzams. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140107003/lv]

•

Beja vīns zemnīks cīši boguots. Daudz jam beja monta un maizis. Cytym ļaudim nabeja maizis, un jī myra bodā, bet jam nikod natryuka nikuo. Beja jam vīns dāls, un jis apsaprecēja, sataiseidams taidys lelys kuozys, kai nikur nikam nabeja. Pēc kuozu jaunuo vadakla nedelis div nikuo nastruoduoja. Zemnīkam beja sovys rūkys dziernovys. Seņuok nabeja patmaļu. Paši sātā mola myltus. Vīnu reizi vacais tāvs soka vadaklai: „Vedekleņ, ej un samaļ maizei vīnu sīceņu rudzu!” Vadakla paklausēja vacuo tāva, cēlēs reitā agri un suoka maļt. Mola jei, mola da pašai gaismai, parauga, bet sīceņš vys pylns un myltu jau pylna skreine. Jei puorstuoja maļt, verās iz dziernovom un breinuodamuos runoj paša sevī: „Kas te taids ir par lygu, ka maļšonai nav gola?” Jei pajēme, aizdedze skaleņu un verās, ka iz plaukteņa sēd gaiļs ar sorkonu seksti un nu gnēzis laiž rudzus taišņi sīceņā. Kū jei pajem rūkā, tū jis pīlaiž otkon pylnu sīceņu. Vadakla aizasirdēa, izjēme mylynu nu dziernovu, lyka jam par golvu un nūsyta gaili. Īlyka mylynu dziernovuos un suoka otkon maļt dreiži. Tagan jei tū sīceņu samola. Beiguse dorbu, īguoja ustobā. Vacais tāvs vaicoj: „Nu kai, meiteņ, samoli vysu?” – „Nui”, atbildēja vadakla, „vysu samolu.´ Nūsabeida vecs un breinuojās, kai tys varēja byut. Kuope jis pats nu cepļa un īt vārtūs iz kambari. Nūīt vecs un verās, ka myltu gon daudz, bet sīceņš tukšs un rudzu nav. Verās – pi dziernovu guļ gaiļs nūsysts, nadzeivs. Tverās vecs aiz golvys: „Ak, Dīveņ, Dīveņ! tagan mes palykom pavysam nabogi!” Paguoja tik pus goda, un zemnīks palyka pavysam nabogs. Ite beja tai, ka zemnīks turēja gaili septeņi godi, gaiļs tys nūdēja ūlu, un nu ūlys izguoja taids gaiļs, kursu sauc par pyukuli un kas nese zemnīkam daudz monta. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/132105025/lv]

Kā dārznieks pie bagātības tika

Reiz vecos laikos dzīvojis dārznieks. Viņam augļi padevušies ļoti slikti. Dārznieks nodomājis iet pie Dieva un lūgt tādu laiku, kādu viņš pats grib. Labi. Aiziet arī. Dievs prasa, kā vēloties. Dārznieks: Ko vēloties? Vēloties, lai Dievs dotu tādu laiku, kādu dārznieks grib. Dievs arī apsola laiku pēc patikas, bet tikai uz vienu gadu.

Pienāk pavasaris. Dārznieks sastāda augus. Paiet dažas dienas. Dārznieks prasa lietu – lietus tūliņ līst. Prasa pēc tam saulainu laiku – spīd saule. Pienāk rudens. Dārznieks sāk novākt augļus. Novāc lielāko daļu, pabauda. Visi rūgti. Ak tu nelabais jods, kas tos tādus padarījis? Viņš taču laiku izvēlējies pats.

Velns, to dzirdējis, klāt. Ko vajagot? Dārznieks domā, ko teikt. Pēdīgi atjēdzas un prasa salnu. Salna tūliņ pārklāj zemi. To redzēdams, velns lūdzas, lai atstājot dzīvu. „Nekā, puisīt, maksā naudu,” atbild dārznieks. Velns dod sieku naudas. Nekā – sieks par maz. Nu divi sieki sola velns. Dārznieks prasa septiņi sieki. Velns pēdīgi dod arī. Dārznieks saņem naudu, un velns aiziet kā vējš. Noņem pēdējos augļus, arī tie rūgti. Brīnums! Dārznieks aiziet pie Dieva un prasa, kāpēc augļi rūgti, jo viņš vēlējies laiku pēc patikas. Dievs saka: „Vienu lietu tu esi aizmirsis prasīt, tas ir: vēju.”

Nu Dievs saka, ka labāk esot atļaut Dievam noteikt laiku, tad augļi nebūšot rūgti. Cilvēka prāts esot par vāju to iespēt. No tā laika Dievs spēj dot un noteikt laiku, bet ne cilvēks.

Bet dārznieks dzīvojis ar velna zeltu bagātīgi un laimīgi. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/130216002/lv]

Mēris

Reiz vienās mājās, Daugavas malā, atjājis cilvēks baltā zirgā un pats arī bijis baltās drēbēs ģērbies. Rokā viņam bijuši septiņi lūku riteņi un viņš lūdzies, lai pārceļot pār Daugavu uz Vidzemes malu. Viens zemnieks izpildījis, ko viņš lūdzies. Bet, tiklīdz bijuši otrā malā, baltais jātnieks, grāmatu šķirstīdams, sacījis: „Nu tev jāmirst, tāpēc ka pārcēli mani pār upi, jo es esmu mēris, un, kur šādu lūku riteni nometu, tur visiem nāve.” Zemnieks tūdaļ nomiris. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/131901002/lv]

●

Dzeivuoja vīns tāvs, jam beja dāls, jis dzeivuoja cīši boguoti. Tāvs beja boguots un skūps. Seņuok vysi vacī cylvāki kruoja naudu un globuoja zemē. Nūdzeivuojs leidz kaidim ostoņdesmit godim, jis saslyma un ar kotru dīnu palyka vuojuoks un vuojuoks. Vīnu reizi vacais aizīt iz reju, dāls nūsaver, ka jis aizīt, laižās pēc juo, izkuop iz rejis un pa caurumu verās, kū tāvs dareis. Tāvs izrūk dūbeiti zam bolkys un pabuož naudys skreineiti, lykdams soka: „Tū naudu varēs pajemt un maldynuot tys, kas nūliks te septeņis golvys.” Naudu apkass, vacais aizguoja iz ustobu, atsagula gultā un pēc puors dīnu nūmyra. Dāls, paglobuojs tāvu, dūmoj, kai varātu pajemt naudu, jo vajag nūlikt septeņis golvys. Jam beja vysta un tai vystai septeņi cuoleiši, jis apgrīž cuoleišim golvys un nūlīk rejā pi bolkys, kur beja aprokta naudys skreineite, pajem naudu un maldynoj šū boltu dīn tū naudu. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140602017/lv]

Tēvs: „Pēcīt, kā tev patīk mūsu jaunais skolotājs?”

Pēcītis: „Ir labi, ja tik nebūtu ļoti dumjš.”

Tēvs: „Kā tā?”

Pēcītis: „Vakar viņš cieti noteica, ka seši un četri esot desmit, bet šodien viņš apgalvo, ka trīs un septiņi esot desmit.” [Kokare 1998 : 82]

●

– Kurš var nosaukt desmit dzīvniekus, kas dzīvo Ziemeļpolā?

– Trīs roņi un septiņi leduslāči. [Kokare 1998 : 84]

Rotaļa „ Ādamam bij’ septiņ’ dēl’”

Rotaļas dalībnieki nostājas aplī, sadod rokas. Divi vadītāji ieiet apļa vidū un izdomā kādu kustību, kas pārējiem būs jāparāda. Rotaļas dalībnieki iet pa apli un dzied:

Ādamam bij’ septiņ’ dēl’, septiņ’ dēl’.

Ne tie ēda, ne tie dzēra, ne tie zin, kas jādara.

Visi dara tā. Kā?

Vidū stāvošie rāda kādu kustību, un aplī stāvošie dara tieši tāpat. Divi dalībnieki, kuri nespēj izpildīt demonstrēto kustību vai kļūdās, iet vidū un kļūst par vadītājiem. Rotaļa sākas no jauna.

Variants: vidū ir tikai viens dalībnieks, kuru nomaina tas, kurš neizpilda kustību vai dara to nepareizi.

Ministru prezidenta Aigara Kalvīša Jaungada uzruna Latvijas Televīzijā 2005. gada 31. decembrī

[..] Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas kādas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras stāstu par Jāzepu. Mēs jau tagad esam pasaules čempioni attīstības tempu ziņā, mums ir visas iespējas tuvāko desmit gadu laikā sasniegt to, par ko mēs visi esam sapņojuši, ejot uz barikādēm – būt kungiem savā zemē, nevis viesstrādniekiem svešā zemē. [..] [Kalvītis : https://www.mk.gov.lv/lv/media/456/download]

Valsts prezidentes [Vairas Vīķes-Freibergas] runa, atklājot Latvijas Pašvaldību savienības 17. kongresu Jelgavas kultūras namā 2007. gada 18. maijā

[..] Varbūt man jāatgriežas pie izteiciena, ko es savulaik tēlaini, izmantojot Svētdienas skolu apmeklējušiem bērniem pazīstamu Bībeles stāstu, pieminēju tā laika premjeram un pašreizējam premjeram Kalvīša kungam, kuru viņš savukārt pēc tam tēlaini izmantoja presei un par kuru viņam nācies dzirdēt ļoti daudz pārmetumu. Tas ir izteiciens par septiņiem trekniem gadiem. Maza atkāpe tiem, kuri nav dzirdējuši minēto Bībeles stāstu par Jāzepu, kura brāļi, kā jau Raiņa lugā tas arī aprakstīts, pārdod viņu laupītājiem, un Jāzeps nonāk verdzībā Ēģiptē, kur savukārt viņš nokļūst cietumā neapskaužamā situācijā. Taču faraons redzēja tādu īpatnēju sapni, kuru viņa gudrie sapņu tulki nespēja izskaidrot. Sapnis bija tāds, ka viņam vispirms noiet garām septiņas treknas govis un pēc tām seko septiņas ļoti kārnas govis. Faraons bija noraizējies, jo tolaik sapņus uztvēra ļoti nopietni, un viņš gribēja dzirdēt kādu, kurš spētu viņam šo sapni iztulkot. Jāzeps tika atsaukts no cietuma, jo viņš bija kādam citam izskaidrojis kādu zīmīgu, pareģojošu sapni, un Jāzeps izskaidroja faraonam, ka tās septiņas treknās govis ir gaidāmie septiņi treknie gadi, kad būs laba raža, un kā zināt, Ēģiptē raža atkarīga no Nīlas plūdiem, no tā, vai tie pietiekami lieli. Tātad Jāzeps izskaidroja, ka Ēģiptē sagaidāmi septiņi treknie gadi un pēc tam sagaidāmi septiņi liesie gadi, kad būs ļoti sliktas ražas. Jāzepa padoms faraonam bija šāds: tajos gados, kad ir laba raža, kad ir tie treknie gadi, nedrīkst uzdzīvot un izdot visu, kas tajos gados nāktu kā lieki ienākumi, bet ir jābūvē graudu krātuves un katru trekno gadu kaut kas jānoliek sāņus, lai uzkrātu pietiekamus krājumus, lai tad, kad nāks tie liesie gadi, būtu tautai ēst. [..] [Vīķe-Freiberga : https://www.president.lv/lv/jaunums/valsts-prezidentes-runa-atklajot-latvijas-pasvaldibu-savienibas-17kongresu-jelgavas-kulturas-nama-2007-gada-18-maija]

Pēc tautas ticējumiem šodien – Septiņu brāļu diena

Kāds būs laiks turpmākās 7 nedēļas?

Sens ticējums vēsta: ja ielīst 10. jūlijā, tad lietainas arī būs nākamās septiņas nedēļas. Tomēr laika pareģiem īsti nevar ticēt, arī meteorologu prognozes nav visai noteiktas. Viena tradīcija gan ir nemainīga – 10. jūlijā ik gadu vārda dienas svin Lijas.

Pēc senas tradīcijas 10. jūlijs tiek dēvēts par Septiņu brāļu dienu un tiek uzskatīts, ka lietus 10. jūlijā nozīmē to, ka līs arī turpmākās septiņas nedēļas. Savukārt, ja 10. jūlijs būs saulains, tad arī turpmākās nedēļas būs saules apspīdētas.

Tomēr ne vienmēr tautas ticējumiem var ticēt, jo bijuši gadi, kad laika apstākļi bija gluži pretēji tautas ticējumiem. Lai tur vai kā, cilvēki ik gadu 10. jūlijā īpaši vēro debesis un prāto, kāds laiks varētu būt nākamajās nedēļās.

Tā ka ikvienam pašam jāizlemj, ticēt vai ne tautas ticējumiem. Laika vērotāji uzsver, ka tautas ticējumi piepildās ne vairāk kā 50 % gadījumu. Ir bijuši gadi, kad Septiņu brāļu dienas laikapstākļi bija pavisam atšķirīgi nekā nākamajās septiņās nedēļās. Par to sevišķi uzskatāmi varējām pārliecināties pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Piemēram, 1997. gada 10. jūlijā bija pērkona negaiss, bet turpmākajās nedēļās valdīja sauss un saulains laiks. Savukārt 1998. gada 10. jūlijā bija saulains laiks, bet viss augusts bija lietains.

Septiņu brāļu leģenda

Leģenda par septiņiem brāļiem radusies Efesā 5. gadsimtā. Romas ķeizara Decija kristiešu vajāšanu laikā septiņi brāļi – svētie jaunieši – noslēpušies kādā alā, kurā arī iemūrēti. Ķeizara Teodosija valdīšanas laikā pēc 195 gadiem viņi ir nejauši atrasti 27. jūnijā (10. jūlijā pēc jaunā stila) un uz laiku atmodušies no nāves miega, lai ar savu likteni apliecinātu mirušo augšāmcelšanos. 

Kristietības periodā šai dienai dots Septiņu brāļu vārds. Līdzīgi ticējumi par laikapstākļiem 10. jūlijā sastopami arī vācu, krievu, poļu, baltkrievu, zviedru un franču folklorā. [Barkāns : https://jauns.lv/raksts/zinas/46762-pec-tautas-ticejumiem-sodien-septinu-bralu-diena-kads-bus-laiks-turpmakas-7-nedelas]

Septiņi. Daudzu tautu mītiskajos uzskatos 7 ir nozīmīgākais skaitlis. Tas simbolizē makrokosmosu, pabeigtību (4 + 3, kā vīrišķā un sievišķā, debesu un zemes, miesas un gara, laika un telpas u. c. vienība).[..]*

Latviešu mītiskajā sistēmā skaitlis 7 neietilpst. Neatradīsim nevienu mītisku tekstu, kur šis skaitlis tādā vai citādā kvalitātē figurētu. Neskaitot tautasdziesmas, kurās apcerēti jaunlaiku septiņdienu nedēļas darbi pa atsevišķām dienām, izdevās apzināt tikai desmit dziesmu, kurās minēts skaitlis 7. Šo tekstu uzsvērti profānā saturiskā ievirze, acīm redzamie formas negludumi runā paši par sevi:

Dai, dai, di, dai, 

Septiņi lindruki! 

To vienu griezīšu, 

Tos citus lāpīšu. [LTD 3 4 72, VII]

Zaķīts lēca pa tīrumu

Septiņiem gabaliem:

Divas ausis, četras kājas,

Septīt’ ļipa pakaļā. [LTdz 11 822]

Septiņ’ gadi jūrā braucu

Meklēt dimam’ akmentiņu.

Kad atradu akmentiņu,

Atradīšu līgaviņu.

Tā dzied kuģa matrozītis

Uz mastiņa sēdēdams. [Tdz 55 228]

Biežāk skaitlis 7 sastopams pasakās, to skaitā brīnumpasakās. Līdzās parastajam skaitam – trīs dēli – virknē pasaku runāts par septiņiem dēliem vai septiņiem brāļiem. „Mātei ir septiņi dēli.” [..] Nereti septītais, tāpat kā trešais, ir muļķītis. „Vienam tēvam septiņi dēli: seši gudri, viens muļķis.” [..] Tur, kur vairumā brīnumpasaku figurē skaitlis 9, atsevišķos gadījumos to aizstāj 7: deviņu zirgu, deviņu gadu, deviņu cirtienu u. tml. vietā – septiņi. Tas sastopams pat tādās šķietami autentiskās brīnumpasakās kā „Kurbads” (atsevišķos variantos), „Lāču Krišus”.

„Kas jūs te pieslēdza?”

„Velns!” šīs atteikušas. „Mēs jau septiņi gadi te smokam.” To padzirdējis, Lāču Krišus saraustījis važas, atpestījis princeses un licis viņas uzvilkt augšā.” [..]

Lai gan brīnumpasakas veidotas pēc stingri noteiktām formulām, tomēr to ritmiski neorganizētā valoda (atšķirībā no tautasdziesmām) ir ļāvusi ieplūst krietnam skaitam no citām tautām aizgūtu elementu. Ja vēl ņem vērā, ka pamatā gan latviešu, gan vācu, krievu u. c. indoeiropiešu un neindoeiropiešu tautu (kā, piemēram, kaimiņu igauņu) daudzām pasakām ir iniciācijas rits, kura obligātie etapi ir gandrīz vai universāli, tad nav brīnums, ka ar laiku Kurbada vai Lāču Krišus pasakās līdz ar varoņu vārdu nomaiņu (parādās, piemēram, Bikauladziņš, Kukarovičs, Semenovičs, Ivans Petrovičs [..]) daļēji mainās arī skaitļu vai krāsu kods.

Līdzīga situācija ar skaitli 7 vērojama arī ticējumos un buramvārdos. Jaunākos laikos kaimiņtautu un kristietisma ietekmē, kur skaitlim 7 ir nozīmīga funkcija, tas tiecas aizstāt latviešu 9. Par to liecina kaut vai tas, ka nereti vēl abi – 7 un 9 – minēti līdzās kā izomorfi vai arī vienā no ticējumiem saglabāts 9, citā tā vietā jau stājies 7. „Jāņuos, saulei laižuoties nuo septiņ vai deviņ puķēm, tur būt vainīks nuopīts. Tuo met meitas iz kuok. Cik reiz viņš nuokrīt zemuj, tik metu [..] dar trūk, kāl meita apsaprecas”; [..] „Ja gadās ēst vietā, kur ēdis suns, dabūs septiņas laimes; kur ēdis kaķis – septiņas nelaimes”; [..] „Ja suns pārskrien pār ceļu, tad deviņas laimes, ja kaķis, tad deviņas nelaimes”. [..]

Septiņi kā laimes skaitlis latviešu apziņā neapšaubāmi ienācis nesen – līdz ar kristietismu vai to tautu mitoloģiju, kur šis skaitlis simbolizē pilnību un kosmiskās kārtības dievišķo dabu.

Tajās tradīcijās, kur 7 simbolizē pilnību un pabeigtību, iepriekšējais skaitlis rindā – 6 – apzīmē pāreju, starpstāvokli. [..] [Kursīte 1996 : 116–118] *Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Kursīte, J. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga : Zinātne, 1996, 116.–118. lpp.

Dziesma Septiņi sapņi. Ainara Mielava vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, izpilda Mirdza Zīvere.

Dziesma Ir septiņi no rīta. Armanda Birkena vārdi, Alberta Legzdiņa mūzika, izpilda grupa „Čikāgas piecīši”.

Dziesma Septiņas dienas. Ralfa Rubeņa vārdi un mūzika. Izpilda grupa „Tranzīts”.

Dziesma Septiņas skumjas zvaigznes. Māra Čaklā vārdi, Imanta Kalniņa mūzika. Izpilda grupa „Menuets”.

Dziesma Kad nekas nav palicis tevī. Leona Brieža vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Imants Skrastiņš.

Dziesma Zemenes sniegā. Mārtiņa Freimaņa vārdi un mūzika, izpilda grupa „Tumsa”. 

Ķīmijas zinātnei Latvijā izsenis ir ļoti spēcīgas tradīcijas un arī lieli sasniegumi, īpaši organiskās, fizikālās un medicīniskās ķīmijas jomā. Vienīgais Nobela prēmijas laureāts, ko devusi Rīga, ir fizikālās ķīmijas pamatlicējs Vilhelms Ostvalds (1853–1932), bet līdz šim pasaulē visvairāk ievērotais latviešu izcelsmes zinātnieks ir Pauls Valdens (1863–1957), viens no organisko vielu stereoķīmijas un fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējiem pasaules zinātnē. Viņš septiņas reizes virzīts Nobela prēmijai ķīmijā, un šo prestižo balvu iegūt aizkavēja Pirmā pasaules kara sākšanās un ar to saistītie konflikti. [Baumane 2011/2012 : 42]

●

Latvijas Kultūras akadēmijas īstenotā projektā „Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.–2021. gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība” atklāti septiņi jauni pilskalni – pieci Kurzemē, divi Latgalē.

Vasaras pētījumi īpaši nozīmīgi bijuši Kurzemei, kur līdz šim bija zināms tikai viens jaunatklāts pilskalns – Kaļķu kalns Dundagas novadā. Tagad to papildina pieci jaunatklājumi:

• Balandes pilskalns Kuldīgas novada Alsungas pagastā,
• Izriedes pilskalns Dienvidkurzemes novada Bunkas pagastā,
• Stulbenes pilskalns Kuldīgas novada Nīkrāces pagastā,
• Kaņautu pilskalns Dienvidkurzemes novada Kalvenes pagastā,
• Oškalnu pilskalns Dienvidkurzemes novada Kazdangas pagastā.

Savukārt Latgalē atklāts Vierņu pilskalns Ludzas novada Zvirgzdenes pagastā un Puncuļovas pilskalns II Balvu novada Baltinavas pagastā, kas lokalizēts blakus jau abi zināmajam Puncuļovas pilskalnam. [https://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vide-un-dzivnieki/latvija-atklati-vel-septini-jauni-pilskalni–pieci-kurzeme-divi-latgale.a424118/]