Tradicionālā transkripcija

[sèlija]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[seːlija]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[ē] – garais, šaurais patskanis

[l] – skanenis

[i] – īsais patskanis

[j] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ē.

Sēl– – vārda sakne

ij– – piedēklis

agalotne

Sēlij– – vārda celms

ijaizskaņa

Augš+sēl-ij-a

Austr-um+sēl-ij-a

Dien-vid+sēl-ij-a

Ziem-eļ+sēl-ij-a

Sēlijapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, īpašvārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. Sēlij-a
Ģ. Sēlij-as
D. Sēlij-ai
A. Sēlij-u
I. ar Sēlij-u
L. Sēlij-ā
V. Sēlij-a!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsSēlija ir Latvijas kultūrvēsturiskais novads.

2) izteicēja daļa – Latvijas teritorija, kuru apdzīvoja sēļi, ir Sēlija.

3) galvenais loceklisTava un mana Sēlija.

4) apzīmētājsLīdz 13. gadsimtam Sēlijas teritoriju veidoja sēļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība.

5) papildinātājs – Par Sēliju daudz rakstījis akadēmiķis Jānis Stradiņš.

6) vietas apstāklisSēlijā ir daudz senu pilskalnu.

Sēlijas atdzimšana, Sēlijas atmoda, Sēlijas bīskapija, Sēlijas dalīšana, Sēlijas iedzīvotāji, Sēlijas karte, Sēlijaskultūra, Sēlijas lauki, Sēlijas līdzenumi, Sēlijas ļaudis, Sēlijas mākslinieki, Sēlijas muzeji, Sēlijas novads, Sēlijaspētnieki, Sēlijas pilsētas, Sēlijas pilskalni, Sēlijas robežas, Sēlijas teritorija, Sēlijas vēsture, Sēlijas zeme

interesantā Sēlija, vēsturiskā Sēlija, zaļā Sēlija

aizmirstā Sēlija, apceļot Sēliju, atjaunotā Sēlija, doties uz Sēliju, dzīvot Sēlijā, iepazīt Sēliju, pētīt Sēliju, rakstīt par Sēliju, stāstīt par Sēliju

Sēlija – Augšzeme, Augškurzeme, Selonija, Sēlenes zeme, Sēļuzeme, Sēļu zeme

VietvārdiSēlija, vidējciems Sēlpils pagastā; Sēlija, viensēta Laucesas pagastā.

ErgonīmiSēlija, SIA Eglaines pagastā; Sēlija, Vides un tūrisma attīstības klubs Jēkabpilī; Sēlija, muzejs Viesītē; SēlijaEko, SIA Ilūkstē; Sēlijas mežs, SIA Salas pagastā; Sēlijas moto sēta, motosporta klubs Jēkabpilī; Sēlijas ozoli, SIA Jēkabpilī; Sēlijas palete, Starptautiskais mākslas fonds Ķekavas pagastā; Sēlijas salas, Kopienu sadarbības tīkls Rubenes pagastā; Sēlijas vārpa, SIA Eglaines pagastā; Sēlijas virtuve, SIA Viesītē.

Sēlija vārds atvasināts ar piedēkli –ij– no etnonīma sēlis.

angļu – Selonia

baltkrievu – Сэлія

franču – Sélonie

krievu – Селия

lietuviešu – Sėla

somu – Selonia

ukraiņu – Селія

Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi

[..] Nodibinājās Sēlijas bīskapija, kas pastāvēja no 1218. līdz 1226. g. (gan ar centru Mežotnē) un kļuva par bāzi arī pakāpeniskai Zemgales iekarošanai. Taisnību sakot, 1208. g. runāts galvenokārt par Sēļu pili (pateicoties Elvīras Šnores un Annas Zariņas 20. gs. 60. gados veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem, šī pils neapstrīdami identificēta tagadējā Sēlpilī)*, tātad īstenībā šis gads ir tieši Sēlpils pirmā pieminējuma gads.

Taču kopš šī gada senie vēstures avoti sāk minēt kā patstāvīgu cilti arī sēļus, apritē nāk „Sēlija” – Selonia – kā viduslaiku Livonijas īpašs reģions. 1255. un 1261. g. pirmais Lietuvas karalis Mindaugs, īslaicīgi sabiedrojies ar Livonijas ordeni, atteicās no Lietuvas tiesībām uz prāviem Sēlijas novadiem pie Daugavas. Valodas un vēstures liecības apstiprina, ka sēļi dzīvojuši izklaidus arī Daugavas labajā krastā, taču to pamatteritorija ir t. s. Augšzeme Daugavas kreisajā krastā, un tieši to pašreiz dēvējam par Sēliju. Pēc F. Benninghofena aplēsēm, sēļu skaits tolaik bija 5–7 tūkstoši (5 % Senlatvijas iedzīvotāju), citu starpā šī cilts bija vismazskaitlīgākā.

Kopš 14. gs. sēļu cilts un terminsSēlija” izzuda no vēstures avotiem, kaut kad pēc 15. gs. zuda arī sēļu valoda, šī maztauta tika pamazām integrēta topošajā vienotajā latviešu etnosā, kas lielā mērā veidojās uz latgaļu bāzes. Sēļu kādreiz apdzīvotās teritorijas apzīmēšanai sāka lietot terminu „Augšzeme” (Oberkurland vai Oberland), palikušos sēļus sāka dēvēt par „rēdiņiem” (šo terminu lieto 17. gs. Kurzemes hercogistes mācītāji G. Mancelis un P. Einhorns, vēlāk arī Vecais Stenders), atzīmējot, ka tie runājot „samaitātā” latviešu valodā, augšzemnieciskā izloksnē. Sēļu teritorija kļuva par Kurzemes hercogvalsts, vēlāk Kurzemes guberņas sastāvdaļu.

Atkarībā no tā, kādai konfesijai piederēja dzimtkungi, tā lielākoties kļuva protestantiska, luterāniska teritorija (līdzšinējie Aizkraukles un Jēkabpils rajoni, tolaik Sēlpils vai Jaunjelgavas pilstiesas iecirkņi), daļēji – dienvidu daļā – katoliska (Daugavpils rajons, Subates, Bebrenes, arī Aknīstes novadi). Prāva sēļu teritorija, kur tagad Zarasi, Rokišķi, Duseta, Birži, palika Lietuvā, kļuva par augštaišu areālu, sēļi tur tika lituanizēti. Tātad Sēliju (Augšzemi) izsenis raksturoja multikonfesionalitāte un ciešā saistība ar Lietuvu, ciešāka nekā jebkurā citā Latvijas daļā.

Kurzemes hercogistē Augšzeme dzīvoja relatīvi savrupu dzīvi, pa Daugavu ritēja izsenis tradicionālā strūgu un plostu plūsma. Novadā ieceļoja daudz cittautiešu – krievu, gan vecticībnieku, gan pareizticīgo, mazajos tirdzniecības miestiņos parādījās ebreji. Jēkabpils 1670. g. tika dibināta kā krievu tirdzniecības sloboda, Ilūkste kļuva par katolicisma (jezuītu) citadeli, veidojās rosīgi tirdzniecības centri – Jaunjelgava, Nereta, Aknīste, Subate. Tagadējās Viesītes priekšvēsture saistās ar kādreizējo Sēlpils tirdzniecības miestu, kas atradās Sunākstē, bet pilnīgi izmira 1710. g. lielajā mērī. Vēlāk tirdzniecības miests sāka veidoties uz Eķengrāves muižas zemes ap Āžu krogu, – tas notika pirms gadiem 110–120, Jaunjelgavas–Rokišķu un Jēkabpils–Neretas ceļu krustojumā. Rosīgais Āžu miests pamazām evolucionēja par Viesīti. [..]

Taču vēl agrāk Sunākstē un Vārnavā bija izveidojies neliels Kurzemes hercogistes kultūras centrs ap mācītāju Stenderu un muižnieku Bolšvingu. Te tapa „Augstas gudrības grāmata” (1774), Vecā Stendera izcilais darbs „Latviešu gramatika” (2. izd. 1783), viņa „Latviešu-vācu vārdnīca” (1789), pirmie laicīga rakstura raksti latviešu valodā. Vairākās paaudzēs te darbojās mācītāju Stenderu dzimta. Vecais Stenders izpētīja latviešu valodu, turklāt nevis tās novadnieciskās, augšzemnieciskās, sēliskās izpausmēs (sēliskais, augškurzemnieciskais viņu saistīja mazāk). Viņu interesēja vispārlatviskais, Stenders uzsvēra, ka latvieši abpus Daugavas ir vienota tauta.

Tāpat kā Latvijas ideja un himna dzima tautiskās atmodas laikmetā, arī sēļu cilts un Sēlijas jēdzienu mēģināja nedaudz reanimēt 19. gs. 80. gados – vispirms pēc Augusta Bīlenšteina sniegtā ceļojuma apraksta par Augškurzemi (1882) un viņa grāmatas par seno latviešu cilšu robežām (1892), bet latviešu uztverē ar etnogrāfijas mīļotāja, Rīgas Politehnikuma studenta Skruzīšu Mikus populāro apceri par sēļiem kā Kurzemes augšgala senčiem (1889). Šo terminu popularizēja arī Rīgas Politehniskā institūta studentu korporācijas „Selonija” nosaukums (1880). Valodnieciskajā literatūrā ar saviem ūdeņu nosaukumu pētījumiem (1924) sēļu jēdzienu nostiprināja lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga, pats no Lietuvas sēliešiem cēlies (dzimis pie Rokišķiem), vēlāk arī arheologs Eduards Šturms (pretēji Francim Balodim, kurš sēļus par patstāvīgu maztautu neatzina, bet pieskaitīja letgaļiem). Taču svarīgāks bija apstāklis, ka vairāki rakstnieki un dzejnieki savu novadu un tā mentalitāti iedzīvināja latviešu daiļliteratūrā (Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Jānis Veselis, abi brāļi Grīni (īpaši jau Aleksandrs), tad Velta Toma, Ārija Elksne, Imants Auziņš); tādi kā pussēļi bija arī Rainis un Andrejs Pumpurs. [..]

Padomju iekārtas laikā samērā šaurā lokā šo jēdzienu vairāk saistīja ar kolhozu „Sēlija” un revolucionāru reminiscencēm par „Sarkano Sēlpili”. Atšķirībā no latgaliešiem sēļu (sēliešu) reģionālās identitātes izjūta bija vāji izteikta. Tolaik gan lietoja tikai terminu „Augšzeme”, ko etnogrāfiskajā literatūrā uzskatīja par adekvātu, emocionāli tikpat kā nesaistot Daugavas kreisā krasta teritorijas ar seno sēļu maztautu. Tikai pēc 1980. g. atsākās mērena Augšzemes kā Sēlijas reanimēšana – par to nesteidzīgi rūpējās Valdemārs Ancītis, īpaši – Lūcija Ķuzāne, to sekmēja arī J. Jaunsudrabiņa simtgades pasākumi Neretā 1977. gadā. [..] [Stradiņš 2010 : 20–21] *Atsauces uz avotiem un bibliogrāfisko informāciju sk.: Stradiņš, J. Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr. 5. /6., 2010, 20.–22. lpp.

Mana zaļā Sēlija

Mana zaļā Sēlija, nu jau esi pārāk zaļa…

Kā tur bija, nebija, − skaļa izaugusi vaļa,

bet cik klusa tu! 

Kaut skaļa

nebiji no sākta gala −

 

Gadsimts tevi nesamala.

Vai nu tieci malta miltos?

 

Tad es pēdējoreiz viltos:

garas gaitas jēga zustu.

Ja tu klustu.

 

Mana zaļā Sēlija, mana pēdējā un pirmā,

brikšņos, zālēs, latvāņos

tu man liecies zaļi sirma…

 

Kad šurp līksme atjāņos?

 

Kari neveica, ne briesmas.

Kad te biežāk tavas dziesmas, 

bērnu balsis ārēs raidīs?

Kad te biežāk ļaudis smaidīs?

 

Lietus lija, nelija − zaļas bangas pretī izkāpj

Par daudz dabas − nedabiska

pārāk klusā Sēlija,

pārāk zaļā Sēlija − − [Auziņš : https://jaunagaita.net/JG246/JG246_Dzeja.htm]

Nevajag padoties, jādzīvo tā, kā jūtamies saskaņā ar sevi!

Aijas Piļkas [A. P.] saruna ar žurnālistu un politiķi Daini Īvānu [D. Ī.].

D. Ī. Es esmu pats sēlis, tikai no Daugavas labā krastā, kur dzīvo Vidzemes sēļi. Tur cilvēki sēliskā izloksnē runā līdz pat Lubānai, protams, mainās kādu vārdu intonācijas, bet pamatā valoda mums ir līdzīga ar kreisā krasta sēļiem.

A. P. Kas jums ir Sēlija? Kādas domas par 80. gadu beigām un 90. gadiem, kad sāka pievērsties Sēlijas un sēļu identitātes pētniecībai? Vai cilvēki vēlas izzināt un stiprināt savu sēlisko izcelsmi un viņu uztvere par Sēliju ir mainījusies?

D. Ī. Toreiz, padomju okupācijas laikos, Sēlijas kā tādas nemaz nebija. Tāds jēdziens vispār nepastāvēja. Latviešu zemes pašapziņa atjaunojās līdz ar Trešo atmodu. Protams, liela nozīme ir gan akadēmiķim Jānim Stradiņam, gan pašiem cilvēkiem, kas Sēlijā dzīvoja. Toreiz arī pašai Latvijas Tautas frontei veidojās atklājums, ka piepeši sēļi apzinās sevi, ka viņi nav latgalieši, nav daugavpilieši. Kā zināms, Ilūkste bija pievienota Daugavpils rajonam, kas bija galīgi aplami. Ilūkstei tas par labu nenāca. Šo Sēlijas daļu ļoti ietekmēja rusifikācijas vilnis. Es domāju, ka cilvēku attieksme ir mainījusies tādā labā nozīmē, pati Sēlija ir mainījusies. Ir tomēr tā pašapziņa. Ne tikai Neretā tiek kopta sēliskā vēsture, bet arī šeit Ilūkstes pusē. Toreiz šeit visā visumā bija pārkrievots apvidus. Šeit ir atdzimis Paula Sukatnieka muzejs, var atkal runāt par vēstures atdzīvināšanu, atdzimšanu – tas ir ļoti liels panākums 30 gados, un daudz izdarīts. Šis apvidus ir ļoti saimnieciski atkopies, jo gan Ilūkste kā pilsēta, gan arī Bebrene vizuāli ir stipri mainījušās. [..]

A. P. Tātad sēliskais arī jūsos ir ar nopietnām un dziļām saknēm?

D. Ī. Jā, nekas nav mainījies. Arī atmodas laikā biju saistīts ar Ilūksti. Ne tikai tāpēc, ka man bērni dzīvoja pie sievastēva Ilūkstē, bet mani arī saista ilga draudzība ar šeit ļoti pazīstamu cilvēku – Stefanu Rāznu. Viņš bija tas cilvēks, uz kuru mēs šeit paļāvāmies. Arī dramatiskā 4. maija balsojumā par Latvijas neatkarības atjaunošanu mēs zinājām, uz ko varēsim paļauties, toreiz ne visi bija gatavi nobalsot par Latvijas neatkarību, atceros, vēl naktī es zvanīju viņam pirms balsojuma. [..]

A. P. Bieži vien jau tā notiek, ka cilvēks savas dzīves laikā netiek novērtēts, tieši otrādi… un, kad viņš aiziet no šīs pasaules, tad kāds sāk novērtēt, atcerēties.

D. Ī. Jā, tas ir tas mūžīgais cilvēces stāsts. Jēzus Kristus stāsts – sit krustā un pēc tam pielūdz. Tā tas diemžēl ir bijis, ir un acīmredzot laikam būs, bet arī tas ir visu laiku jāmāca, tāpēc Sukatnieks ir jāatceras. Toreiz laikabiedri viņu nesaprata, tagad mēs, nākamības cilvēki, par kuriem viņš ir sacerējis dzejoļus, to redzam, un mums tas ir jāatgādina, tāpat kā vēsture. Tāpat kā sēļiem ir jāmāca vēsture, ka mēs esam sēļi un Sēlija.

A. P. Sēlijas apvienības veidošana jau bija pirmais solis uz Sēlijas apvienošanos. Kas notika? Tik daudz jau bija izdarīts.

D. Ī. Jā, arī Sēļu kongresi, kas regulāri notika, deva lielu uzsvaru Sēlijas kopībai. Tajā sēliskajā pašapziņā ir svarīga tā kopības ideja, tā ir jāuztur, domāju, ka daudzos cilvēkos tā kopība mīt. Pienāks tāds brīdis, ka sēļi būs tik stipri un varēs veidot savu gaidīto Sēlijas novadu. Svarīgs ir pilsoniskais spiediens no sēļu kopības, jo vairāk sevi apzinās, tāpat kā Latvija izcīnīja neatkarību no Padomju Savienības, tā sēļi varētu stiprināt savu patstāvību neatkarīgā novadā – administratīvi, ekonomiski, politiski, stiprinot Latvijas valsti. [..]

Nevajag padoties, jādzīvo tā, kā jūtamies saskaņā ar sevi. Tā, kā dzīvoja Pauls Sukatnieks, kas bija nolemts būt par tādu Dvietes spītnieku un negantnieku un par spīti tam, ja ko uzspiež, mēģināt dzīvi veidot kā vajadzīgs pašiem, attīstīt kultūru, prasīt un protestēt, jo esam pilsoniska sabiedrība. Ir jāzina skaidri, ko mēs gribam panākt, apzināties savu kopību, ieraudzīt tos labos un gudros sēļus – turēties kopā. [Piļka 2020 : 11–12] 

 

Vērtīgs novadpētniecības darbs

Valdemārs Ancītis Sēlijas grāmata 1. Fakti. Apceres. Vērtējumi. Rīga : Signe, 1999.

Par sēļiem un Sēliju līdz šim visai maz rakstīts. Literātūrzinātnieks un dialektu pētnieks Valdemārs Ancītis cenšas šo trūkumu aizpildīt ar vairākos sējumos iecerētu darbu par novadu, pie kuŗa viņš pats sevi pieskaita. Glīti izdotās grāmatas ceļavārdos autors pastāsta, ka par sava novada senatni ir interesējies jau skolas gados. Šī interese nav viņu atstājusi, un viņš ir spējis savākt jo biezas materiālu mapes. No šī materiālu daudzuma autors ir sagatavojis savas Sēlijas grāmatas pirmo daļu.

Grāmata lielā mērā atgādina enciklopēdiju. Ancītis iesāk ar Sēlijas novada meklēšanu vēstures gaitās daudz un dažādi iedalītajā Latvijā. Saskaņā ar viņa paša dialektu pētījumiem Latvija iedalāma deviņos novados, no tiem divi veido Sēliju. Dienvidsēlija mums ir labi zināmā Augškurzeme, bet Ziemeļsēlija, kuŗā Ancītis ieskaita apgabalus no Latgales robežas austrumos līdz Gaujas augštecei un Ogrei rietumos, dažam labam būs pārsteigums. Ancītis ir atradis, ka abos šajos novados latvieši runā sēliskās izloksnēs. Šīs izloksnes viņš apraksta īsi, paskaidrojot, ka tām raksturīga kāpjoša, it kā dziedoša intonācija, un dod sēliskās izloksnes piemēru vēstulē, kas rakstīta 1981. gadā. Skeptiķis varētu jautāt, cik īsta vairs ir sēliskā mēle pēc gadiem padomju okupācijā? Par novada nosaukumu rakstot, autors iztirzā veselu rindu piedēvētu nosaukumu, kuŗus viņš noraida, bet pie paliekama slēdziena arī nenāk. Viņš tomēr atzīst, ka mums pazīstamo Dienvidsēliju varētu saukt arī par Augškurzemi, lai gan – mīļam bērnam daudz vārdu! Katrs jau var lietot to nosaukumu, kas viņam tuvāks pie sirds.

Nākamā nodaļā Ancītis iztirzā Sēlijas robežu problēmu, tad uzskaita sēliskos un pussēliskos pagastus un pilsētas līdz ar viņu parallēlnosaukumiem. Seko Sēlijas muižu uzskaite un Sēlijas prāvesta iecirkņa draudžu saraksts. Beigās izrādās, ka Sēlijas draudze, kas devusi visam novadam vārdu, tagad ir pazudusi, lai gan draudžu skaits pieaudzis!

Tālāk Ancītis pievēršas saviem novadniekiem un novada pētniekiem, uzskaitot tos vairākos sarakstos, ar īsām biografiskām piezīmēm katram. Tur atrodam arī apvidvārdu krājēju sarakstu, vietvārdu krājēju sarakstu un Krišjāņa Barona talcinieku sarakstu. Tur ir Sēlpils iecirkņa mācītāji, sēļi Krievijas augstskolās, Sēlpils iecirkņa skolotāji, sēļi Baltijas skolotāju seminārā, Sēlijas pārstāvji valsts pārvaldē un sēļi Latvijas Universitātē. Varētu gan jautāt, cik lielā mērā valsts pārvaldē ievēlētie sēļi pārstāvēja savu novadu, jo balotējās no partiju sarakstiem un nebija tieši sava novada ļaužu ievēlēti. Seko Sēlijas periodika un periodikas darbinieku saraksts un Sēlijas mākslinieku uzskaitījums.

Nākamā nodaļa ir par nelatviešu darbiniekiem latviešu darbos, kur Ancītis raksturo tādus vīrus kā Kurzemes un Zemgales hercogus Frīdrichu un Jēkabu. Tur ir Aizkraukles dzimtskungs Karls Frīdrichs Šulcs. Georgs Mancelis, pirmais gramatiķis Johans Georgs Rēhehūzens un pirmais dziesminieks Kristaps Fīrekers. Autors raksta par neskaidrībām Madlienas mācītāja Depkina dzīves datos, ko devuši Jānis Frīde un Dr. Haralds Biezais. Ancītis varētu atrast vēl trešo versiju Artura Mežaka Madlienas-Menģeles draudze pagātnē un tagadnē 26. lappusē. Starp tālāk pieminētajiem ir arī Sunākstes latvis Gothards Frīdrichs Stenders, ko pazīstam kā Veco Stenderu. [..]

Grāmatu noslēdz divu lappušu gaŗa pateicību uzskaite un aicinājums visiem pasaules sēļiem pievienoties Sēlijas asociācijai, kas nodibināta pie Latvijas Zinātņu akadēmijas. Grāmata ir bagātīgi ilustrēta gan ar krāsainiem, gan melnbaltiem fotoattēliem, zīmējumiem un Sēļzemes kartēm. Attēlos redzams Staburags un Kokneses pilsdrupas pirms appludināšanas. Pirmais vāks rāda Staburagu krāsās, pēdējais – Daugavas skatu.

Tā ir saistoša grāmata ne vien sēļiem, bet arī citu novadu latviešiem un būtu ieteicama it sevišķi jaunatnei. Tā noderētu par paraugu novadpētniecības darbam, kas tagadējos Latvijas apstākļos būtu visiem spēkiem veicināms. [Kažociņš 2000 : http://zagarins.net/jg/jg222/JG222_gramatas_Kazocins.htm]

Kultūras fonda sarūpētajā krājumā „Sēļu zeme” (1995) savā apcerē jau esmu mēģinājis [I. Auziņš] pamatot domu par Sēlijas novada īpatno vienotājlomu Latvijas dzīvē un par Sēlijas talantu neparasto vietu latviešu rakstniecībā, kultūrvēsturē. Proti, Sēlija gandrīz kā serde vēsturiski un lielā mērā arī ģeogrāfiski vienīgā tik cieši saaugusi ar visiem Latvijas novadiem; no tās, šķiet, visbiežāk nākuši veselu literatūras pamatveidu un žanru aizsācēji, vēlāk  – to pacēlāji nacionālās literatūras augstāko sasniegumu, vairākkārt arī Eiropas, starptautiskā līmenī.

Piemēri ir vispārzināmi. Pētnieki atzinuši Manceļa lomu mūsu prozas aizsākumos, Fīrekeru kā garīgās dzejas, bet Veco Stenderu kā laicīgās dzejas pamatlicēju; Andrejs Pumpurs rada „Lāčplēsi”, kuru tauta un pasaule joprojām uztver kā mūsu epu; un tad jau nāk Rainis, psiholoģiskā romāna, es teiktu, maģiskā reālisma lielmeistars Jānis Jaunsudrabiņš… Un drīz – latviskās dzīvesziņas iemiesotājs „Latvju teiksmās” Jānis Veselis, par kuru literatūrvēsturnieks, kritiķis, folklorists Jānis Bičolis teicis, ka viņš „mums savā ziņā ir brīvās Latvijas simbols”; turpat līdzās – mūsu vēsturiskās daiļprozas tradīcijas iedibinātājs Aleksandrs Grīns, joprojām latviešu labākā literatūras žurnāla „Daugava” dvēsele Jānis Grīns. Un ja kaut mirkli metam skatu Daugavas Vidzemes krastā līdz Malienai, tad nākas domāt arī par to, kā sēlisko izlokšņu areāls impulsējis Rūdolfa Blaumaņa, Andreja Upīša, Jāņa Sārta, Jāņa Medeņa, Aleksandra Pelēča un daudzu citu rakstnieku daiļradi. Reibinošas hipotēzes. Nē, tas nav mēģinājums mazināt citu novadu lielo veikumu; tās ir tikai bažas par Sēlijas pienesuma nenovērtējumu. Katrā ziņā šīs apceres autoram joprojām mazliet noslēpumains liekas tas fakts, ka apmēram pusgadsimtu arī viņam saglabājusies, pat augusi interese pirmām kārtām gan par Sēlijas, gan par radniecīgo Malienas nesēlisko izlokšņu areāla tik atšķirīgajiem rakstniekiem – Skaidrīti Kaldupi, Valentīnu Pelēci, Ojāru Vācieti, Knutu Skujenieku, Jāni Sirmbārdi – līdz jaunāko audžu Alūksnes vai Aizkraukles literātiem… [..]

Sēlija visai daudziem latviešu dzejniekiem ir viens no svarīgiem (varbūt pat galvenais?) pasaules modeļiem. Daudz pilnīgāk to spētu parādīt tikai antoloģija un monogrāfija „Sēlija dzejā”. Tiesa, 20. gs. un šodien rakstnieka mūžs parasti nav saistāms tikai ar vienu novadu, tomēr bez šūpuļa, tuviniekiem, saknēm netop nekas.

Sēlija dzejā – tie ir vismaz trīs literatūras loki:

1. Sēlijā dzimušo, augušo vai novadā ilgi dzīvojošo (dzīvojušo) dzejnieku dzejdarbi.

2. Ar Sēliju kādus darba gadus saistīto, varbūt tikai vasaras tur vadījušo atbalsojumi vārsmās.

3. Atsevišķi veltījumi, motīvi, ko rosinājusi tieša vai netieša īslaicīga saskarsme ar Sēliju, tās kultūrvēsturi, dzīves ritumu un cilvēkiem.

Autoru loks ir ļoti plašs. Skaidrs, ka Sēlija nav tikai tajos dzejdarbos, kur pieminēts kāds novada vietvārds, vēsturisks vai mūsdienu notikums, personāžs. [..] palaikam ir gandrīz neiespējami argumentēt šo saistību, kaut arī dzejnieka mūža gaitas, dzejoļa, balādes vai poēmas tapšanas apstākļi to visai noteikti apliecina. Par varēm nemeklējot, neuztiepjot saistību ar kādu novadu, reizēm tomēr svētīgi to atcerēties, padomāt par to.

Sēlija dzejā – tā ir pilnskanīga visas latviešu dzejas daļa arī 20. gs. otrajā pusē līdz šodienai: daļa tās meklējumu un atradumu, pretrunu, šaubu, cerību. Latvijā, trimdā, nometnēs, izsūtījumā. Tā ir daļa no jaunas poētikas izcīņas un daļa no laikmeta ideju vēstures, kura droši vien vēl tiks uzrakstīta, un bez dzejā iemiesotajām domjūtām tai nekādi neiztikt. [..]

Sēlijas motīvu sazarojums pēdējā pusgadsimta literatūrā salīdzināms ar Latvijas lielāko, tā sakot, oficiāli atzīto kultūrvēsturisko novadu devumu.

Pirmām kārtām tas apliecina novada savdabību, kas spilgti izpaudusies visai mūsu rakstniecībai nozīmīgos darbos jau 20. gs. pirmajā pusē, pirmajā neatkarības posmā un trimdā. Prozā pietiek atcerēties Jāņa Jaunsudrabiņa vārdu, dzejā – Veltas Tomas poēmu „Sēļuzemes sestdiena” (1953) un daudzus liriskus dzejoļus, dzejprozā nozīmīga virsotne paliek Jāņa Veseļa „Latvju teiksmas”, kas nešķiramas no Sēlijas.

Tikai tā saucamās pārbūves gados un neatkarības otrajā posmā mazpamazām kļuva pieejami visai daudzi represēto Sēlijas dzejnieku darbi (A. Osītis, V. Klētiņš, A. Bērzs, A. Caune, J. Zviedris u. c). Jāpiebilst, Arvīda Osīša dzejā un prozā Sēlija ieņem centrālo vietu.

Tādējādi tikai ar bagātajiem iepriekšējās audzes impulsiem Sēlijas augšāmcelšanos dzejā (vēlāk arī citos veidos) neizskaidrot, jo šis veikums ilgus pēckara gadus bija mazpieejams, pusnoklusēts vai pilnīgi aizliegts. Taču jau 60. gados noteikti var runāt par Sēlijas vārda un tēla renesansi, piemēram, agrīnajos Ā. Elksnes, V. Kaltiņas, V. Ancīša, I. Auziņa, P. Paegles un citu autoru dzejoļos un poēmās.

Sēlijā dzimušo un augušo dzejā jaunās – teiksim tā – dzejas Daugavas vai Lielupes pietekas radās tikpat dabīgi kā novada lielākās vai mazākās upes. Radniecīgs strāvojums veidojās visos novados, brīžam uzsitot augstāku vilni līdz šodienai. Ikviens novads varētu (un vajadzētu!) izveidot savu antoloģiju. [Auziņš 2010 : 66–68]

 

Sēlijas problēma cauri laikiem un cilvēkiem

Trīs zvaigznes Latvijas Republikas ģerbonī un Brīvības pieminekļa vainagojumā simbolizē trīs vēsturiskās administratīvās sastāvdaļas (Kurzemes guberņu, Vidzemes guberņas latviešu apriņķi, Vitebskas guberņas latviešu apriņķi), no kurām 1918. gadā izveidojās Latvijas Republika. Šis skaitlis nesaskan ar republikas Satversmē minētajiem četriem apgabaliem – Vidzemi, Kurzemi, Zemgali un Latgali, kuri būtībā simbolizē četras senās Latvijas ciltis (ja Vidzemi traktē kā Līvzemi, vāciski – Livland), kaut arī lielos vilcienos tie atbilst šo cilšu apdzīvotajām teritorijām. Šis dalījums vēsturiski un kultūrģeogrāfiski lielā mērā ir ne gluži precīzi nosacīts, un tajā nefigurē piektā prāvākā senā cilts – sēļi, nav Sēlijas.

Trešās atmodas gados daži ģeogrāfi ieteica Latviju dalīt sešos novados, pievienojot iepriekšminētajiem vēl Rīgas aglomerāciju („Rīgavu”) un Sēliju. Šis dalījums pat parādījās Latvijas autoceļu atlantā (1993) un cituviet. Kopš 1989. gada sāka raisīties diskusijas par Sēlijas un sēļu kultūrvēsturisko identitāti. 1989. gadā darbību sāka Rīgas Sēļu klubs (Dabas muzejā Viļa Krūmiņa vadībā), kura darbība gan drīz apsīka, bet Sēlijas problēma atkal aktualizējās sakarā ar Sēļu gada (1995./96. g.) pasākumiem.

Rodas jautājums, ko apzīmēt par Sēliju, kāds ir šā termina saturs un pamatojums. Etnogrāfi (piem., Saulvedis Cimermanis) uzskata, ka pareizāk būtu runāt par Augšzemi (Augškurzemi, vāc. Oberland). Vai patiešām Sēlija ir nacionālromantisma ietekmē radusies modernizācija? Daļēji varbūt tā ir, taču šī problēma tomēr jāpaanalizē.

Ierasti Sēliju identificē ar tagadējo Augšzemi – kādreizējās Kurzemes guberņas (Latvijas Republikā – Zemgales apgabala) teritoriju starp Daugavas kreiso krastu un Lietuvu, tomēr Sēlija var tikt definēta dažādi: gan kā senās sēļu cilts izplatības areāls, gan kā etnogrāfisks novads ar mīkstajām, sēliskajām izloksnēm, gan kā kultūrvēsturisks novads ar īpatnēju mentalitāti, ar savām kultūrvēsturiskām īpatnībām. Taču tas ir arī potenciāls administratīvi teritoriāls veidojums – apgabals (?), apriņķis, novads. Teritorijas ziņā minētie jēdzieni var sakrist un var arī nesakrist.

Par Sēliju kā seno sēļu zemi liecības dod arheologi un senvēsturnieki, kurus papildina valodnieki, folkloristi un etnogrāfi. [..]

Bez šā senvēsturiskā aspekta Sēlija traktējama arī kā spilgts kultūrvēsturisks novads ar savu īpatnību, mentalitāti, ko daiļliteratūrā pārstāv Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Aleksandrs un Jānis Grīni, Jānis Veselis, Jānis Vainovskis, Fallijs (Konrāds Bullāns), Alberts Kalve, mūzikā – Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis, kultūrvēsturē – arī Aleksandrs Dauge, Mārtiņš Bruņenieks, Alfreds Goba, Alberts Prande, Alma Ancelāne, brāļi Krišjānis un Valdemārs Ancīši. Tieši par Sēliju daudz rakstījusi Lūcija Ķuzāne; arī Ārija Elksne (dzim. Grietiņa) cēlusies no Sēlpils apkaimes un daļēji pieskaitāma šim lokam. Sēlijas izcelsmes zinātnieku skaitā minams Pēteris Kulitāns, Pēteris Nomals, Vilis Skārds, Pauls Stradiņš, Jānis Zutis un vairāki citi.

Cilvēku mentalitāti Sēlijā ir veidojusi tāda lēnīga, zaļa, taču pauguraina, piemīlīga ainava, arī samērā daudzās hercoga, vēlāk kroņa teritorijas, tātad mazāka pakļautība muižniekiem, arī divas līdzās pastāvošas konfesijas – luterisms un katolicisms, kurām vēl pievienojas Jēkabpils un Jaunjelgavas pareizticīgie un vecticībnieki, visai aktīvas žīdu kopienas miestiņos (Jaunjelgavā, Subatē, Jēkabpilī, Neretā, Viesītē), Daugavas plostnieki no Baltkrievijas. Novadā izteikts ir multikultūru elements. Nav noliedzama arī vācu mācītāju Kristofera Fīrekera (Neretā) un Georga Manceļa (Vallē), bet it īpaši Stenderu dzimtas tiešā ietekme, viņi te dzimuši un darbojušies paaudzēm. Sunākstē tapusi „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774, 1796) un daudzi citi latviešu laicīgās literatūras sacerējumi, kuru autors ir Sēlpils prāvests G. F. Stenders.

„Dabiskā savdabība ar šekspīriskām drāmām un traģēdijām,” tā Sēliju raksturo Zalvē dzimušais dzejnieks Imants Auziņš.

Šiem momentiem jāpievieno zināma nošķirtība, atstumtība, „Sēlijas elēģija” (Imants Auziņš). Mežos ieaugušais novads XX gs. atradies itin kā atstatus no modernizācijas tendencēm Latvijā, infrastruktūra, ceļi te veidojušies gausi, arī Pirmā pasaules kara laikā izveidotā „mazā bānīša” satiksme nav bijusi pārāk efektīva. Novada vidienē nav lielāku centru – Ilūkste un arī Jaunjelgava kā apriņķa centri vai nu pēc Pirmā, vai pēc Otrā pasaules kara pārstājuši funkcionēt. Gan Daugavpils, gan Jēkabpils savā ziņā vilkusi novadu uz Latgales pusi, darbojusies centrifugāli. Padomju iekārtas pēdējos gados kultūrvēsturiskais Sēlijas novads sadalīts starp četriem administratīvi jaunveidotiem rajoniem: Daugavpils, Jēkabpils, Aizkraukles un pat Ogres rajonu (Birzgales pagasts), tādēļ zudusi kopības, reģionālās identitātes sajūta, ja tāda vispār bija tā īsti paguvusi izveidoties. Turklāt senās sēļu cilts teritoriju lielākā daļa jau bija agrāk nonākusi (vai palikusi) Lietuvas sastāvā un bijušo sēļu pēcteči lituanizējušies.

Par sēļu reģionālo identitāti Latvijā sāka runāt jau pirmās tautas atmodas laikā, kad Rīgas Politehnikuma ķīmijas students un etnogrāfs amatieris Skruzīšu Mikus publicēja aprakstu „Sēļi – Kurzemes Augšgala senči” (1889) un pirmajai Latvijā dibinātajai latviešu studentu korporācijai (Rīgas Politehnikumā) 1880. gadā tika dots vārds „Selonija”, šķiet, no Jēkabpils skolas nākušā literāta un sabiedriskā darbinieka Puriņu Klāva ierosmē. Latvijas neatkarības laikā par Sēliju runāja nedaudzi lokālpatrioti – inženieris un rakstnieks Rihards Ērglis, Jānis Aleksandrs (Jēkabs) Grīns. [Stradiņš 1999 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/24518]

pastedGraphic.png 

Sarkanbaltzaļais Sēlijas karogs. Krāsu attiecības 2:1:2

[https://seluklubs.lv/?page_id=2595]

 

Desmitajā Sēlijas kongresā 2021. gada 11. septembrī tika pieņemta rezolūcija „Par Sēlijas karogu”, kurā Kultūras ministrija tika aicināta rosināt Latviešu vēsturisko zemju padomei iesniegt priekšlikumu Valsts prezidentam par Sēlijas karoga apstiprināšanu. Sēlijas karogs ir vienojis Sēlijas ļaudis un bijis plaši izmantots Sēlijas simbols jau vairāk nekā divdesmit gadus. Karmīnsarkanbaltsūnzaļais karogs kļuvis par Sēlijā vispārēji atzītu un iemīļotu sēliskās piederības zīmi un Sēlijas identitātes vizualizāciju. [Sagatavots pēc: https://www.lza.lv/aktualitates/jaunumi/738-aizvadits-10-selijas-kongress]

 

Sēlijas himnas vārdus sacerējis Romualds Zarembo, mūzikas autore – Ilze Kārkliņa.

 

Sēlijai

Lai turam godā seno sēļu cilti

Un vēlam sekmes viņu pēctečiem.

Vairs nesabruks tie pārnovadu tilti,

Būs tikties aicinājums lielceļiem.

 

Vēl miglā tīrumi, vēl aram sekli,

Kā kalns stāv priekšā nedarītais darbs.

Te vīri der, kam ir tie „četri krekli”

Un taurētāja trauksmes sauciens skarbs.

 

Nu tautas augsmei karogmastu ceļam

Un savienībai rokas sadodam

Kā solījumu uzplaukšanas ceļam.

Gods Latvijai un sēļu karogam! [https://seluklubs.lv/?page_id=2595]

 

pastedGraphic_1.png

Studentu korporācijas „Selonija” vapenis.

 

Korporācijas „Selonija” nosaukuma pamatā ir latinizēts Sēlijas nosaukums.

Korporācijas „Selonija” mērķi formulēti 1939. gada redakcijā: „Pulcināt zem sava karoga Latvijas Universitātes studentus, izaudzināt viņus nacionāli valstiskā un tautas vienības garā par krietniem pilsoņiem un sabiedriskiem darbiniekiem, izkopt viņos pienākumu apziņu, goda prātu, savstarpēju draudzību un sabiedrisko taktu, veicināt interesi uz zinātni un mākslu, kā arī ar sporta nodarbēm veicināt biedru fizisko attīstību.”

Korporācijas „Selonija” krāsas, kas lietotas regālijās (krāsu atšķirības zīmēs): zaļš, balts, sarkans. Krāsu nozīme: zaļš – cerība un draudzība; balts – garaspēks; sarkans – asinskrāsa (uzticība Tēvzemei, gatavība par to cīnīties). Atšķirības zīmes: karogs, vapenis (ģerbonis), krāsu vairodziņš, krāsu lentes, šarfa, cirķelis, galvas sega (deķelis), krāsu rapieris. [https://enciklopedija.lv/skirklis/103453]

Ieskats Sēlijas (Augšzemes) sakrālās arhitektūras vērtībās

[..] Līdz reformācijas sākumam ārpus piļu kapelām Sēlijā citu baznīcu ar patstāvīgām lauku vai pilsētu draudzēm tomēr nav bijis. Kurzemes hercoga padomnieks Stefans Bīlovs 1566. gadā organizēja baznīcu vizitācijas un, pārbaudot to stāvokli, varēja ziņot, ka Sēlijas novadā ārpus pilīm dievnamu ēkas ir Sēlpilī un, iespējams, arī Ilūkstē, bet Bornē, Secē un Neretā konstatētās baznīcas viņš ieskaitīja tādās, kas varēja būt uzceltas pirms hercogistes izveidošanās. Baltijas vēsturiskās komisijas izdotais „Baltijas vēsturisko vietvārdu leksikons” ir viens no nozīmīgākajiem pēdējo gadu pētījumiem, kurā iestrādāti gan publiskotajos arhīvos, gan privātajās krātuvēs uzglabātie materiāli. Tomēr par periodu pirms hercogistes izveidošanās [..] attiecībā uz baznīcu celtniecību ir maz precīzu norāžu un faktu. Uz dievnamu rašanos katoļu laikā nav nevienas atsauces. Pēc sastādītāju atziņām senākā patstāvīgā baznīcas ēka 1545. gadā minēta Neretā, bet dažas citas senāko apdzīvoto vietu – Seces, Bornes, Gārsenes, Subates, Ilūkstes – baznīcas celtas tikai 16. gadsimta vidū vai pat 60. gados. [..] 

Sēlijas 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta vidū un otrajā pusē radītajām sakrālceltnēm varēja būt raksturīgas gotikas un renesanses iezīmes, taču koka arhitektūrā stilu elementi parasti tiek reducēti līdz minimumam. Tas ļauj izsacīt atziņu, ka baznīcas plāna un apjomu formas diktēja dievnama funkcijas, celtniecības materiāla fiziskās īpašības, būvkonstrukciju un apdares raksturs. Līdz 20. gadsimtam Sēlijas novadā saglabājušās tikai dažas koka baznīcas. Vairākas no tām – Aknīstes, Birzgales – zudušas, bet Bornes baznīca pārvesta uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Tās pārstāvēja 18. gadsimta arhitektūru un zināmā mērā uzskatāmas par izņēmumu. Ceļoties labklājībai, visu konfesiju muižnieki un draudzes tiecās būvēt mūra sakrālceltnes, kas mūsdienās kļuvušas par novada kristīgās kultūras lieciniecēm. [..]

Par vienu no senākajām zināmajām baznīcām Sēlijas pusē uzskatāms Neretas dievnams. Uz šādu Vācu ordeņa mestra Hermaņa fon Brigeneja dokumentā minētu faktu par 1545. gadā pie Susējās upes esošo baznīcu atsaucas T. Kalmeijers. Nav precīzi nosakāms, kad un kur, sekojot hercoga rīkojumam, Neretas īpašnieks barons V. fon Eferns cēlis pirmo luterāņu baznīcu, bet 16. gadsimta 80.–90. gadu mijā viņš sāka jaunas mūra baznīcas būvi miestiņā – vairāku kilometru attālumā no muižas. Kā liecina datējums virs durvīm iemūrētajā baznīcas „iesvētību tāfelē”, dievnama celtniecība noslēgusies 1593. gadā. Pilsētas ainavā tā, pirmkārt, kļūst tālu pamanāma, jo atrodas uz pakalna, un, otrkārt, iezīmējas ar dievnama rietumu galā izvirzītu kvadrāta plānu, bet jumta augstumā – astoņskaldņu torni. Šķautņots tornis asociējas ar rātsnamu torņiem Hanzas savienības pilsētās vēlajos viduslaikos, kā arī 15. gadsimta Beļģijā. Iespējams, ka savdabīgās formas migrācijas ceļu iezīmē Šauļu Pētera un Pāvila baznīca, kuras augstā torņa vertikāle it kā norāda uz kādām atmiņām par viduslaiku arhitektūras vēlmi apliecināt simbolisku garīgu un fizisku tieksmi uz debesīm. Draudzes telpai austrumu galā piebūvēta sašaurināta un pazemināta altārdaļa, zem kuras izbūvētā kriptā veidotas muižnieku kapenes. Gan draudzes telpas, gan altārdaļas sānu sienas starp logiem bagātinātas ar izvirzītiem kontrforsiem. Abas dievlūdzējiem paredzētās daļas – vienjoma draudzes telpu un altārdaļu – sedz lēzeni mūrētas velves. Draudzes telpā tās ir veidotas ar profilētu ķieģeļu ribu iestarpinājumu konstruktīvā un arī dekoratīvā funkcijā. Katru velvju traveju diagonālā virzienā krusto trīs ķieģeļu ribas. Virzienā uz sāniem ribas saplūst vienkopus un atduras pilastru galos uzmūrētās horizontālās konsolēs. Travejas vidū krustojoties, ribas atgādina gotiskās tīklu velves, un šī līdzība motivēja B. Viperu savulaik izsacīt spriedumu par novēlotu gotikas stila izpausmi Eiropas perifērijas arhitektūrā. Tā tieši Neretas baznīcā esot īstenojusies „savdabīgā lokālā lauzumā: vēsturiskiem stiliem raksturīgā tektoniskā enerģija šeit pārvērtusies tīri ornamentālā ritmā uz plaknes”. Arī altārdaļā gludi apmesto velvju griesti veidoti ar reljefa palīdzību. Profilēta apmetuma valnīši līdzīgi ribām veido ģeometrisku rombu rakstu. [..] 

Neretas baznīcas velvju konstruktīvās un dekoratīvās formas atgādina gotikas formas, taču simt gadu pēc gotikas stila izskaņas. Vācu mākslas zinātnieki šai parādībai, kas nevar tikt uzskatīta par stila pastāvēšanas kontinuitātes rezultātu, bet gan par kvalitatīvi citu parādību nākamajā stilu periodā – renesansē, ir devuši apzīmējumu „pēcgotika” (Nachgotik). [Spārītis 2003 : 192–194]

Oktobris Sēlijā. Autors Uldis Briedis [https://jaunagaita.net/jg278/JG278_Briedis2.htm]

Sēlijas kongresi

Pirmais Sēlijas kongress notika Aknīstē un Viesītē 1999. gada 21. un 22. maijā ar kongresa ieskaņu jau 20. maijā Aknīstē. Sunākstes baznīcā mācītājs Juris Saivars iesvētīja sarkanbaltzaļo Sēlijas karogu.

Otrais Sēlijas kongress notika Ilūkstē un Neretā no 2001. gada 17. līdz 20. oktobrim. Tas ir zīmīgs ar aktīvu skolu jaunatnes līdzdalību, stendu referātiem, izstādēm un ekspozīcijām Ilūkstē, Aknīstē, Eglainē, Viesītē un Neretā. Kongresā tika apkopoti rosinājumi un definēti Sēlijas asociācijas aktuālie darbības virzieni, ko kongresa darba programmā iekļāva Sēlijas asociācijas prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš un viņa vietnieks Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Sigismunds Timšāns.

1.  Noskaidrot seno sēļu cilts areālu Latvijā un Lietuvā.

2.  Apkopot veiktos pētījumus par Sēliju kā etnogrāfiski lingvistisko novadu.

3.  Raksturot šo kultūrvēsturisko sēliskās mentalitātes novadu.

4.  Apzināt un popularizēt skolās, pagastos zinātnieku, rakstnieku, skolotāju, kultūras darbinieku devumu. Saglabāt viņu piemiņu.

5. Sekmēt Sēlijas kā potenciāla administratīvi teritoriāla veidojuma radīšanu, rosinot šī novada infrastruktūras attīstību.

Trešais Sēlijas kongress notika Viesītē 2003. gada 22. maijā. Tas turpinājās nākamajā dienā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdi Rokišķos (Lietuvas Republikā). Ceļi, meži, ūdeņi, kultūrainava, intelekts – mūsdienu Sēlija pirms iestāšanās Eiropas Savienībā – tie bija būtiskākie kongresa temati.

Ceturtais Sēlijas kongress notika Jēkabpilī un Sēlpilī 2005. gada 26. un 27. maijā. Tajā tika risināti Sēlijai kultūrvēsturiski un saimnieciski svarīgi jautājumi.

Piektais Sēlijas kongress notika Viesītē 2008. gada 8. augustā un bija veltīts Sēlijas astoņsimtgadei un Viesītes pilsētas astoņdesmitgadei.

Sestais Sēlijas kongress notika Skrudalienas pagastā – Daugavpils Universitātes jaunatklātajā studiju un pētniecības centrā „Ilgas” – 2012. gada 27. jūnijā. 

Septīto Sēlijas kongresu 2014. gada 30. maijā rīkoja Viesītes novada pašvaldība sadarbībā ar Sēlijas novadu apvienību, Latvijas Zinātņu akadēmiju, Daugavpils Universitāti un biedrību „Sēļu klubs”. Kongresa laikā tika apspriesta un pieņemta Septītā Sēlijas kongresa rezolūcija.

Astotais Sēlijas kongress notika 2016. gadā Jaunjelgavā, devītais – 2018. gadā Salā.

Desmitais Sēlijas kongress tika organizēts Viesītē 2021. gada 11. septembrī ar mērķi turpināt akadēmiķa Jāņa Stradiņa un citu Sēlijas entuziastu izloloto Sēlijas asociācijas ideju un tās organizēto Sēlijas kongresu tradīciju. [Sagatavots pēc: https://seluklubs.lv/?page_id=2982]

Stāsts par kādu dzimtu

Toreiz Sēlijā: Jēkaba Vītola atmiņu stāsti. Lūcijas Ķuzānes literārā apdare. Rīga : Jumava, 2003.

Šeit ir stāsts par Sēliju un tās iedzīvotājiem 19. gs. beigās. Tas radies no Jēkaba Vītola atmiņu piezīmēm, kuŗas sakārtojusi un pārrakstījusi meita Irēne Grule. Valoda vienkārša, bet piemērota šādam atmiņu stāstam, un lasītājs sadzird it kā paša vecā sēlieša balsi.

Grāmatas pirmā vāka iekšpusē atrodama sīka Sēlijas karte krāsās, kas lasītājam palīdz tikt galā ar pieminētajām vietām, māju nosaukumiem, upēm, upītēm un attālumiem. Aizmugures vāka iekšpusē ir Jēkaba Vītola dzimtas ciltskoks, bez kā grāmatā būtu grūti orientēties, jo plašajā ģimenē vārdi un uzvārdi ir liku likām. Liels trūkums dzimtas ciltskoka izstrādē ir dzimšanas gadu neuzdošana. Tas ir nepieciešams, kaut arī laika gaitā gadi varētu būt zaudējuši precīzitāti. Arī grāmatas tekstā gadi ir reti pieminēti.

Lasot lapu aiz lapas un iedziļinoties citu ļaužu stāstos, lasītājs piemirst Miķeļa, Jēkaba vai Viļa dzimšanas gadus, kas jāmeklē atpakaļ tekstā. Cik viegli būtu atšķirt pēdējo vāku un pamest acis tur! Stāstā rakstīts: …Jēkaba jaunības laikā … Bet lasītājam paliek neskaidrs, kuros gados īsti Jēkabs bija jauns.

Šis patiesi ir kultūrvēsturisks stāsts par Sēliju, kur parādīts, kā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā ļaudis tur dzīvoja, strādāja, centās pēc izglītības. Ne tikai Vītolu ģimene un tās radu raksti aprakstīti, bet arī daudz citi Sēlijas iedzīvotāji tajā laikā. Labi ir attēlota Jaunjelgavas apkārtnes vēsture 19. gs. beigās ar stāstiem par tur dzīvojošiem vāciešiem, to nodarbošanos, sociāliem apstākļiem, ieplūšanu latviešu vidē caur laulībām, arī stingra attieksme pret integrēšanos latviešos. Latvieši drīzāk turējās atsevišķi no vāciešiem un bieži vien brauca labību malt uz 20 km attālajām latviešu dzirnavām, nevis tuvējām vācu īpašnieka dzirnavām. Bet bija jau arī tie, kas vēlējās palikt par vāciešiem Jaunjelgavas augstākajā klasē. Paražas tomēr bijušas atšķirīgas gandrīz no pagasta uz pagastu. Ja vienā vietā bija parasts neprecēties zem sevis, tad citā tas bija gluži pieņemami.

Četrās nodaļās sīki aprakstīta dzīve un darbi lauku saimniecībā visos gada laikos, arī visas svinēšanas – Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi ar visiem tautas paradumiem un priekiem. Grāmatu priekšā lasīšana, pasaku un ticējumu atstāstīšana, stāsti par zināmiem cilvēkiem un neseniem notikumiem. Baznīcas dziesmu un lūgšanu mācīšana bērniem īsināja laiku Vītolu dzimtas ziemas vakaros. Bērni mācījās par dabu un cilvēkiem, klausoties pieaugušajos un vērojot dabu paši savās spēlēs sētā, pļavās un mežos. [..]

Šis nav tikai Vītolu dzimtas, bet arī visu to ļaužu stāsts, kas kaut kādā veidā saistās ar šo ģimeni un dzīvo paralēlā laikā, piemēram, Kriša Grāmatnieka brālis, kaimiņu Bundulis un pat Jaunjelgavas vācu ģimenes. Grāmata patiesi atspoguļo cilvēku dzīvi toreiz Sēlijā ar visiem aizspriedumiem, īpatnībām, atšķirībām un līdzībām. [..]

Komentāri grāmatas beigās izskaidro un papildina visu iepriekš rakstīto. Turpat var atrast svarus un mērus, kas lietoti 19. gs. Sēlijā. Dota arī interesanta blakus informācija, kas padziļina Sēlijas stāstu, piemēram, laiku pēc I pasaules kaŗa Latvijā un par Vītolu pēctečiem pēc II pasaules kaŗa, Austrālijā, Amerikā, Venecuēlā. Visu to papildina krietns skaits ģimenes fotogrāfiju. [Roze 2004 :  http://zagarins.net/jg/jg237/JG237_gramatas_Roze.htm]

 

Sēlija – ainavisks novads ar retām un nelielām viensētām. Dvietes pusē cilvēki dzīvo uz salām: Putnu salas, Sīļu salas, Pupiņu salas, Būku salas… Salas Sēlijā? Kas tās tādas? Tas kļūst skaidrs, atbraucot šeit tikai pavasarī, kad pārplūst Dvietes pļavas un virs ūdens paliek lielāki sauszemes gabali ar viensētām. Šo laiku vietējie dēvē par piekto gadalaiku – atbūdu. Sēlijas vēsture iepazīstama muzejos (Sēļu sēta Jēkabpilī, Viesītes muzejs) un autentiskajās saimniecībās (Gulbju viensēta ar melno pirti). Īpaša ir novada ēdienkarte: Sēlijas cepelīni, batviņi – jauno sarkano biešu zupa ar jaunajām lapiņām, gavēņa ēdiens – skābētu auzu pārslu ķīselis, sirņiki – biezpiena plāceņi, škvarkas – biezputra ar saceptu speķīti (circenis) u. c. [Sagatavots pēc: https://www.celotajs.lv/cont/tour/tours/Etno/Selija.pdf ]

 

No Sēlijas nāk daudz ievērojamu personību – mākslinieki, aktieri, rakstnieki, izgudrotāji, zinātnieki, sportisti: Oto Skulme, Uga Skulme, Valdis Kupris, Laimonis Blumbergs, Arvīds Žilinskis, Pēteris Barisons, Ādolfs Kaktiņš, Jānis Kubilis, Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders), Jānis Akuraters, Aleksandrs Grīns, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Veselis, Velta Toma, Lūcija Ķuzāne, Mārtiņš Buclers, Marks Šēns, Pauls Stradiņš, Jānis Stradiņš, Pēteris Nomals, Heinrihs Strods, Skrūzīšu Mikus, Uļjana Semjonova, Reinis Nitišs un daudzi citi. Arī Raiņa jeb Jāņa Pliekšāna dzīves ceļš ir sācies Sēlijā. 

 

Sēlijai veltīti vairāki „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” tematiskie numuri: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, 1996, Nr. 4/5; 2001, 55. sēj., Nr. 5/6; 2003, 57. sēj., Nr. 3/4; 2005, 59. sēj., Nr. 2; 2008, 62. sēj., Nr. 3.; 2010, Nr. 5./6.