Tradicionālā transkripcija

[sèļi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[seːʎi]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[ē] – šaurais, garais patskanis

[ļ] – skanenis

[i] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ē.

sēļ– – sakne, vārda celms

-i – galotne

Sēļ+pil-s

vec+sēļ-i

sēļi – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

  vsk. dsk.
N. sēl-is sēļ-i
Ģ. sēļ-a sēļ-u
D. sēl-im sēļ-iem
A. sēl-i sēļ-us
I. ar sēl-i ar sēļ-iem
L. sēl-ī sēļ-os
V. sēl-i! sēļ-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Sēļi līdz 15. gadsimtam apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumus un Lietuvas ziemeļaustrumus.

2) izteicēja daļa – Viena no latviešu senajām ciltīm ir sēļi.

3) galvenais loceklis – Senie sēļi.

4) apzīmētājs – Sēļu valodā saglabāti senie diftongiskie savienojumi an, en, in, un.

5) papildinātājs – Par sēļiem ir ziņas, ka 1. g. t. pirmajā pusē viņi ir apdzīvojuši arī Daugavas labo krastu Austrumvidzemē.

6) vietas apstāklis – Sēļos mostas lepnums par saviem senčiem un savu kultūru.

sēļu apbedījumi, sēļu cilts, sēļu izcelsme, sēļu kultūra, sēļu pakļaušana, sēļu rotas, sēļu teritorija, sēļu tradīcijas, sēļuvadoņi, sēļu valoda, sēļu zemes

drosmīgie sēļi, senie sēļi

pētīt sēļus, stāstīt par sēļiem, rakstīt par sēļiem

sēļi

  1. Viena no baltu ciltīm, kas līdz 13. gadsimtam apdzīvoja daļu Latvijas teritorijas, galvenokārt Daugavas kreisajā krastā.

Senākie sēļu arheoloģiskie pieminekļi ir Dignājas pilskalns un Sēlpils pilskalns.

  1. Latvijas kultūrvēsturiskās teritorijas – Sēlijas – iedzīvotāji; sēlis, sēliete.

Mana vecmāmiņa bija sēliete.

[Sagatavots pēc: https://mlvv.tezaurs.lv]

sēļi, sēlis, sēliete

 

1. dsk. Viena no baltu ciltīm, vēlāk tautībām, kas mūsu ēras sākumā līdz 13. gadsimtam apdzīvoja teritoriju Daugavas kreisajā krastā.

 

Latviešu tautība izveidojusies no baltu ciltīm – zemgaļiem, sēļiem, kuršiem un latgaļiem. Latvijas PSR ģeogrāfija 240.

13. gadsimta pirmajos 30 gados vācu feodāļiem izdevās pakļaut gan igauņus un lībiešus, gan latgaļus un sēļus .. Padomju Jaunatne 85, 136, 2.

 

2. arī vsk. Šīs cilts, tautības piederīgais.

[Sagatavots pēc: https://llvv.tezaurs.lv]

sēļisieli

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

UzvārdiSēlis, Sēle; Sēlietis, Sēliete.

VietvārdiSēļi, mājas Rundāles pagastā; Sēļi, zemnieku saimniecība Sēlpils pagastā; Sēļi, ciemats Mārupes pagastā; Sēļu muiža, muiža Sēļu pagastā; Sēļu pagasts, pagasts Mazsalacas novadā.

ErgonīmiSēļu sēta, Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļa; Sēļi, konditoreja Mārupē; Sēļi, SIA Sēlpils pagastā; Sēļu klubs, biedrība.

Vārda sēļi cilme tiek skaidrota dažādi. To saista ar lietuviešu sàlti ‘lēni tecēt’. Cits variants – vārds sēļi tiek saistīts ar indoeiropiešu *sèlos ‘ezers, purvs’. Tādā gadījumā baltu *sēlas > latviešu *sēls ‘ezers, purvs’, no kā sēlis sākotnēji ‘ezeriem bagāta vai puraina apvidus iedzīvotājs’.

[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 168]

angļu – Selonians

baltkrievu – селы

franču – Séloniens

igauņu – seelid

krievu – селы; село́ны

lietuviešu sėliai

poļu – zelowie

somu – seelit

ukraiņu – сели; селони

Atšķirībā no citām Latvijas sentautām, sēļi nav minēti 11.–12. gs. senkrievu hronikā „Pagājušo laiku stāsts” (baznīcslāvu Повѣсть времяньныхъ лѣтъ, ap 1113. gadu) un skandināvu rakstītajos avotos. Pirmo reizi sēļi(Selones) minēti 13. gs. Heinriha (arī Indriķis, iespējams, identisks latīņu Henricus de Lettis) „Indriķa Livonijas hronikā” (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) un Vecākajā Atskaņu hronikā (Älteste Livländische Reimchronik;Selen). Atskaņu hronikā līdz ar letu un lībiešu zemēm minēta arī sēļu zeme (Selhen, Liven Letten lant). Sēļu kultūras izcelšanos saista ar agrā dzelzs laikmeta uzkalniņkapu ar akmens riņķi pie pamatnes kultūras austrumu grupu, kas aptver Augšzemi, dienvidaustrumu Vidzemi un Lietuvas ziemeļaustrumu daļu. Šīs grupas izplatība visumā sakrīt ar sēliskajām izloksnēm, kam raksturīga kāpjošā intonācija.

Sēļu kultūra no 1.–6. gs. protosēliskās kultūras izveidojās 6.–7. gs. Tiek pieņemts, ka tās izveidē noteikta loma varēja būt arī austrumbaltiem no mūsdienu Austrumlatgales un Baltkrievijas pierobežas, kā arī uzkalniņu kapu kultūras mijiedarbībai ar Viduslatvijas (zemgaļu) līdzeno kapulauku kultūru. Pēc latgaļu kultūras noformēšanās 6.–7. gs. par sēļu dabīgo robežu ziemeļu–ziemeļaustrumu virzienā kļuva Daugava. [..]

Sēļu apdzīvotā teritorija dalījusies zemēs ar lielāko centru Sēlpilī, kuru krustneši ieņēma 1208. gadā. Sēļi kā etnoss avotos netiek minēti kopš 13. gs. 2. puses. Sēļu kulturālā tuvība ar latgaļiem noveda pie to saplūšanas ar latgaļiem 14. gs., bet abas sentautas ar laiku iekļāvās latviešu tautas sastāvā. Savukārt tie sēļi, kuri nonāca Lietuvas sastāvā, deva savu pienesumu lietuviešu tautas izveidē.

Ļoti hipotētisks ir sēļu pieminējums Klaudija Ptolemaja (grieķu Κλαύδιος Πτολεμαῖος, latīņu Klaúdios Ptolemaîos) kartēs, kas saglabājušās 12.–13. gs. kopijās. Pēc dažu autoru domām, tur līdz ar tādām droši nosakāmām baltu tautām kā galindi (galindę) un sūduvi (sudeni) minēti arī sēļi (sali).

Uzkalniņkapulauku austrumu grupa no rietumu atšķiras ar kapu inventāru: austrumu grupā apģērba saspraušanai vairāk lietoja rotadatas, rietumu – saktas, šaurasmens cirvjus – austrumu, uzmavas cirvjus – rietumu grupā. [Zemītis : https://enciklopedija.lv/skirklis/111961-s%C4%93%C4%BCi]

Latgaļu un sēļu kapulauku apbedījumu inventāros un dzīvesvietu kultūras slānī bagātīgi atrastas rotas. Spriežot pēc formas un ornamenta, tās galvenokārt ir vietējo amatnieku darinājums. Praktiskām vajadzībām (tērpa saspraušanai) un rotājumiem ļoti daudz izmantotas pakavsaktas. Tās bijušas daudzveidīgas gan gala, gan loka izveidojuma ziņā. Visbiežāk sastopamas pakavsaktas ar atrotītiem vai spirālē satītiem galiem, diezgan bieži to galus rotā stilizētas zvērgalvas vai magoņgalvas. Latgaļu un sēļu sievietēm raksturīga rota ir spirāļu lentveida vainags, kura piecrindu spirālīšu posmu nodala četrstūrainas skārda starpplāksnītes ar iespiestu ornamentu. Pazīstams ir arī grīstes [vairāku pavedienu vijums] vainags, kuru veido vai nu vienkārtīgs, vai vairākkārtīgs uz vilnas dzīpariem uzvērtu bronzas rievota skārda caurulīšu vērums. Kā īpatnēja latgaļu un sēļu sieviešu tērpa sastāvdaļa ir ar bronzas gredzentiņiem un spirālītēm rotāta villaine. Pie parastajām sieviešu rotām Austrumlatvijā pieder kaklariņķis. Izteikti latgaliska un sēliska ir kaklariņķu forma ar noplacinātiem galiem un rombveida ornamentu, kā arī ar piekārtām mēlītēm vai zvārgulīšiem (metāla plāksnītes, kas kustoties skan). Mazāk iecienītas ir kreļļu kaklarotas. Daudz plašāk par stikla krellēm kaklarotām izmantoti kauri gliemežvāki (rotas lieta un maiņas līdzeklis. Kauri gliemezis mīt Indijas un Klusā okeāna tropiskajā daļā). No gredzeniem visizplatītākie ir bronzas spirālgredzeni, kas veidoti no apaļas stieples un kam piekārtas trapecveida mēlītes. Austrumlatvijai raksturīgs gredzens ir ar vidusplāksnīti, ko rotā saulītes, trīsstūra vai lāsītes ornaments. Sastopami arī gredzeni ar krāsaina stikla acīm. Tāpat Austrumlatvijai raksturīgas bagāti ornamentētas jostas, kas sastopamas tikai vīriešu kapos. Ādas jostas, kas parasti darinātas no ādas sloksnes, aplokot to ap lūkiem, savienojuma vietās, kas atradās jostas ārpusē, viscaur apkaltas ar bronzas plāksnītēm. Greznākām jostām četrstūraini vai trapecveida apkalumi apņem jostu no abām pusēm; apkalumu cilpiņās iekārti riņķīši, kam savukārt piekārti gan zvārgulīši, gan trapecveida piekari. Gala apkalumi ornamentēti ar trīsstūriem un saulītēm.

Tāpat kā latgaļiem, arī sēļu apdzīvotajā teritorijā ir zināmi divējādi apbedīšanas veidi – līdzenie un uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos mirušie guldīti 15–40 cm dziļumā, austrumu rietumu virzienā vīrieši un rietumu austrumu – sievietes. Vīriešu apbedījumiem raksturīgi ir iedzītņa šķēpi un pat kājgalī atrasta dzelzs bulta. Sēļuuzkalniņkapu uzkalniņu diametrs svārstās no 6 līdz 10 m, bet augstums no 0,6 līdz 2 m. Mirušie guldīti līdz 70 cm dziļās četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs, lielākoties vienkoča šķirstos. Pāri apbedījumam uzbērts smilšu kalniņš. Raksturīga piedeva sēļu kapulauku sieviešu apbedījumiem ir darbarīki. Sastopami sirpji, īleni, dzirkles, naži, kas novietoti kaudzītē kapa kājgalī. [Sagatavots pēc: Mihailova 2000 : http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

Tā kā sēļu valoda izzudusi jau 14. gs., par to zināms maz. Lietuviešu valodnieks Vītauts Mažulis (Vytautas Mažiulis) pirmbaltu valodas dialektus sadala centrālajā un perifērijas areālā. Ar pirmo viņš saista latgaļu un lietuviešu, bet ar otro prūšu, kuršu, zemgaļu un sēļu valodu izveidošanos. Lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga (Kazimieras Būga) uzskatīja, ka sēļu valoda bijusi tuva kuršu valodai. Šim uzskatam nepiekrita Jānis Endzelīns, savukārt Vītauts  Mažulis vairāk atbalstīja Kazimiera Būgas viedokli.

Marta Rudzīte mūsdienu Vidzemes sēlisko izlokšņu īpatnības skaidro kā mantojumu no sēļu valodas, savukārt valodnieki Krišjānis Ancītis un Aleksandrs Jansons izcēla sēļiem raksturīgo kāpjošo intonāciju.

Sēļu kultūrā daudz kopīga ar latgaļu kultūru, ko var izskaidrot ar sēļu kultūras nozīmīgo lomu latgaļu kultūras veidošanās procesā, tomēr vērojamas arī atšķirības.

Jau 13. gs. otrās puses dokumentos tiek minētas tikai sēļu zemes, bet par sēļu etnosu vairs netiek runāts. Tomēr arī sēļu zemes pakāpeniski izzuda kā patstāvīgas administratīvas vienības un pamazām iekļāvās Zemgalē. 1218. gadā tika dibināta Sēlijas bīskapija (episcopatus Seloniensis; 1218–1226). 1219. gadā tās sēdekli pārcēla uz Mežotni, un bīskapijā bez sēļu novadiem ietilpa arī zemgaļu Upmales zemes ap Lielupi, Mūsu un Mēmeli. Bīskapu līdz 1225. gadam dēvēja par episcopus Semigallie vai Semigallorum, lai gan bīskapija saglabāja nosaukumu episcopatus Seloniensis. 1226. gadā Sēlijas bīskapiju nodalīja no Mežotnes sēdekļa un to piešķīra Rīgas bīskapijai. Sēlpilī 1374. gadā tika uzcelta ordeņa fogta pils, kas bija Sēlijas fogtijas cents.

Uzskata, ka sēļi savas teritorijas ziemeļu daļā jau pirms 14. gs. saplūduši ar latgaļiem, bet dienvidu daļā tos ne vēlāk kā 14. gs. asimilējuši lietuvieši. Sēlpils viduslaiku (13.–17. gs.) kapsētas izrakumi rāda, ka pēc 13. gs. vietējie iedzīvotāji turpinājuši turēties pie pagāniskajām tradīcijām. 13.–15. gs. vērojamas dažas tradīcijas, kas novērotas jau 12.–13. gs. apbedījumos Sēlpils Lejasdopeļu kapulaukā – apģērba rotāšana ar alvas rozetēm, kas ir norāde uz zināmu etnisko kontinuitāti. Pēc antropoloģes Raisas Deņisovas atziņas, Sēlpils 13.–15. gs. iedzīvotāji bija radniecīgi Daugavas labā krasta iedzīvotājiem. 16.–17. gs. Sēlpils apkārtnē un, domājams, visā sēļu apdzīvotajā teritorijā notika iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas, ko ietekmēja poļu-zviedru karš, epidēmijas, zemnieku ieceļošana no Lietuvas. [Sagatavots pēc: Zemītis: https://enciklopedija.lv/skirklis/111961]

 

Sēļu novada leksika ģeolingvistiskā skatījumā*

Tradicionāli par Sēliju pieņemts uzskatīt Augšzemes novadu. Taču vēsturiski sēļu apdzīvotā teritorija iesniegusies gan mūsdienu Austrumlietuvā, gan arī stiepusies visgarām Aiviekstei Vidzemes dienvidaustrumos, kā arī ietvērusi Ziemeļaustrumvidzemi (līdz pat Alūksnei) un nelielu Rietumlatgales joslu. Valodnieki ar senās sēļu cilts izplatības areālu saista mūsdienu latviešu valodas augšzemnieku dialekta sēliskās izloksnēs. Tās mēdz iedalīt Zemgales sēliskajās izloksnēs, kuras aizņem Augšzemi, un Vidzemes sēliskajās izloksnēs, kas veido kompaktu izplatības areālu Vidzemes dienvidos un dienvidaustrumos (ap Madonu, Ērgļiem, Koknesi, Cesvaini). Visas sēliskās izloksnes iedalāmas arī dziļajās sēliskajās (galvenokārt Augšzemē) un nedziļajās sēliskajās izloksnēs (Vidzemē). Interesanti, ka Daugavas labajā krastā Vidzemē, kur 13. gadsimta hronikas sēļus vairs neuzrāda, mūsdienu sēliskās izloksnes joprojām veido stabilu lietojuma areālu – tātad izloksnes arī vēl pēc daudziem gadsimtiem glabā sēļu pēdas.

Par sēļu novadā runātajām izloksnēm ir daudz pētījumu, sākot ar Adalbertu Becenbergeru un Augustu Bīlensteinu, vēlāk Jāni Endzelīnu, kurš rakstā „Latviešu valoda Vidzemē” norāda uz līdzību starp Sēlijas un Vidzemes dienvidaustrumu izloksnēm, kas ļauj secināt, ka „senāk tur, abpus Daugavas krastiem, dzīvojusi tā pati cilts (sēļi?)”. Tomēr valodnieki līdz šim pievērsušies galvenokārt šo izlokšņu fonētikai un morfoloģijai. Sēlisko izlokšņu apraksti visai bagātīgi pārstāvēti pirms Otrā pasaules kara izdotajos rakstu krājumos „Filologu biedrības raksti” un „Ceļi”. Sēliskās izloksnes intensīvi pētītas pēdējos gadu desmitos, dažām izloksnēm veltītas pat atsevišķas monogrāfijas. Daugavas labā krasta jeb Vidzemes sēliskās izloksnes, it īpaši to fonētiku un morfoloģiju detalizēti aprakstījusi Maija Poiša, bet Zemgales sēliskajām izloksnēm pēdējā gadu desmitā veltīti Alberta Sarkaņa eksperimentālie fonētiskie un fonoloģiskie pētījumi. Sēlisko izlokšņu vēstures jautājumiem pievērsušies Antons Breidaks un Marta Rudzīte. Īpaši pieminams Martas Rudzītes pēdējais raksts „Latviešu valodas sēliskās izloksnes” (publicēts pēc autores nāves), kurā dots vispusīgs apkopojošs sēlisko izlokšņu raksturojums. Marta Rudzīte aplūko kopējās valodas tendenču izpausmes Sēlijā un Vidzemes austrumu izloksnēs, kā galvenās no tām minot stieptās un krītošās intonācijas sakritumu, kas raksturīgs visam augšzemnieku dialektam, taču par specifisku sēlisko izlokšņu īpatnību, kā uzsver autore, uzskatāma kāpjošā un kāpjoši krītošā intonācija, palatālā pārskaņa, īso, pusgaro un garo patskaņu šķīrums (līdzīgi tas ir arī leišu augštaišu izloksnēs Lietuvas ziemeļaustrumu daļā, kur senāk iestiepušies sēļu novadi). Marta Rudzīte min arī dažas morfoloģiskās īpatnības, kas raksturīgas tieši sēļu novadam (1. personas vietniekvārdu vienskaitļa datīvu mun, īpatnējo vīriešu un sieviešu dzimtes šķiršanu daudzskaitļa 1. un 2. personas atgriezeniskajiem darbības vārdiem u. c.), kā arī kopējos vietvārdu piedēkļus Lietuvā un Sēlijā. Rakstā minēti arī dažu leksēmu izplatības areāli, kā arī dotas dažas kartes, kuras veidotas uz Latviešu valodas dialektu atlanta materiālu pamata. [Stafecka 1999 : http://www.vvk.lv/index.php?sadala=234&id=782] *Atsauces un bibliogrāfiju sk.: Stafecka, A. Sēļu novada leksika ģeolingvistiskā skatījumā. Pieejams: http://www.vvk.lv/print.php?id=782

Sentēvs Sēlis

Es viņu neesmu redzējis.

Viņš bija sentēvs Sēlis.

Un, ja es zinātu, ka viņš bijis muļķis

vai ļauns,

Es viņu būtu pēlis.

Bet es viņu neesmu redzējis

Un zinu tikai – šis Sēlis,

Pār kura trūdiem jau gadsimtus

Ir velēnu zelmenis zēlis,

Šis Sēlis,

Ja viņš ir baļķus vai akmeņus vēlis,

Tos viņš man ir vēlis.

Ja viņš ir klēti vai riju cēlis,

To viņš man ir cēlis.

Ja viņš ir kungus dziesmā

vai teiksmā dzēlis,

Viņš tos manā labā ir dzēlis.

Ja viņš karā ar vāli ir zvēlis

Un galvas ir šķēlis,

Viņš ir manis dēļ zvēlis un šķēlis.

Un, ja viņš strautā ir ūdeni smēlis,

To viņš man ir smēlis.

Vai tad es citādi varu?

Man ir jāmīl šis sentēvs Sēlis.

Jo arī es pats –

Arī es pats

Vispirms gribu būt cilvēks,

Bet pēc tam – sēlis. [Ancītis : https://www.vestnesis.lv/ta/id/24336]

Runāšu par sirmo senatni. Stāstīšu par sen aizmirstiem laikiem, par sen pagājušu gadusimteni. Pieminēšu senu latvju cilti – sēļus. Viņu vārds jau izzudis no ļaužu valodām. Arī viņu zemi vairs nedēvē senajā vārdā. Neviens, neviens! Viņu dievus vairs nedaudzina, neslavina dzīva cilvēka mēle. Svētas birzes, dieviem veltītie ozoli, viņu iemīļotas liepas neplaukst vairs, pavasarim atgriežoties, neloka zaļojošās galotnes, vasaras vēsmiņai uzplūstot. Aizmirstās cilts dievu svētie koki sen jau beiguši zaļot. Dažu meža milzeni sadragājis zibens, dažu iznīcinājis uguns, kuru gans blēņodamies iekūris koka caurajā vidū, jau priekš tam satrunējušas serdes vietā. Lielais vairums svēto koku tomēr kritis par upuri laika zobam un par laupījumu cirvju tērauda asmeņiem. Vairs neviens nezina pat vietas, kur upuru dūmi, vīdamies virs akmeņu altāriem, plūda uz augšu, pazuzdami simtgadīgajos zaros. Tur tie mierināja vareno dievu bardzību, remdināja viņu dusmas, centās iegūt nemirstīgo būtņu labvēlību un palīdzību. Un dažu labu reizi mūžīgie labvēlīgi uzskatīja upura liesmas, piešķīra uzvaru sēļu ieročiem, dāvināja bagātu ražu savu ļaužu druvām, pieveda skaistuli – tautu meitu viņas izredzētam… Mūžīgie? Tagad pat tie sen aizmirsti. Viņu altāri… Jā! Kur tie ir?

Tikai rets vēsturnieks pa reizei piemin senās cilts vārdu. Arī viņš to dara reti, reti un tikai tā garāmejot, gandrīz kā negribēdams, tikai kā piedevas citiem, liekas, svarīgākiem senlaiku nostāstiem. Maza bija šī cilts, visu mazākā no latvju ciltīm. Bet vai tādēļ cilvēks tur mazāk cieta, mazāk līksmojās, mazāk baudīja dzīvi, retāk pagura, negaisu lauzts, retāk svinēja uzvaru pār likteņa nesaudzīgo iedomību?

Nekas vairs neatgādina seno cilti viņas pašas kādreizējās dzīves tekas. Tomēr, tomēr… Dzīvs vēl ir Sēlpils vārds. Kādreiz viņš piederēja staltai pilij. Stiprais cietoksnis atspoguļoja savas resno koku celtnes Daugavas māmuļā. Sēlpils draudoši aizkrustoja ceļu ienaidniekam, kas gribēja celties pāri lielajai latvju upei, bet vēlīgi apsargāja draugu tādās pašas gaitās. Ne reizi vien sēļiem draudzīgie leišu karavīri atpūtās Sēlpilī gan pirms iebrukšanas ienaidnieka zemē, gan pēc, atgriežoties mājās ar bagātu laupījumu un uzvaru vaiņagotiem ieročiem. Un sēļi pavadīja savus draugus karagaitās. Mazā cilts dalījās ar tuvo radinieku un kaimiņu ir kara grūtībās, ir asiņainos zaudējumos, ir uzvaru priekos, ir laupījuma bagātībās. Tā tas bija arvien bijis, tā tas norisinājās arī viņā siltā vasarā, kad krustā sisto Dievu pielūdzošās tautas skaitīja trīspadsmitā gadusimteņa sākumu –1205. gadu. [Ērglis 1995 : 1]

Un tomēr: sēļi vēl dzīvo!

Līdz šim sēļu vārdu lietojām bez aizspriedumiem. Plūdoņa dziesmā taču esam pieminēti kā līdzvērtīgi pārējo Latvijas novadu ļaudīm – zemgaļiem, latgaļiem un kūriem (kuršiem). Zinātnieki man [V. Ancītim], protams, var iebilst pret izvēlēto piemēru, jo Plūdons bija dzejnieks, tātad dažu vērtējumā gandrīz vai nezinītis. Te nu der atcerēties, ka patiesība ir drīzāk pretēja. Reti kad dzejnieki apdzied zinātniekus (Ojārs Vācietis Einšteinu), bet pat ļoti bieži zinātnieki pētī dzejnieku darbus. Terminoloģiju palaikam normē zinātne, bet valodu bagātina dzeja. Un vai tad varēs noliegt, ka primāra ir un paliek valoda, bet terminoloģijai pieder tikai sekundāra loma? Turklāt, ja runājam tieši par Plūdoni, tad viņš bija ne tikai dzejnieks, bet vienlaik arī tulkotājs, pedagogs, literatūrvēsturnieks, tātad zinātnieks. Viņš bija vīrs, kas vārdus vējā nekaisīja, bet lietoja tos ar gudru ziņu un apdomu. Plūdoņa valoda – nozīmīga mūsu valodas daļa.

Par spīti Plūdoņa populārajai dziesmai [„Latvju himna”] sēļu vārds kā Sēlijas tagadējo apdzīvotāju nosaukums tiekot apstrīdēts. Arī Plūdoņa dzejā tas tātad it kā lietots nelegāli. Negaidījām gan, ka vārda aizliegums nāks laikā, kad Latvija, Sēliju ieskaitot, vismaz juridiski ir brīva.

Cik man zināms, pret pašas Sēlijas vārdu iebildumu neesot. Tāpat zinātnieki nedomājot sēļu vārdu atņemt tiem mūsu senčiem, kas Sēlijā mituši tālajā pagātnē. Aizliegums attiecoties vienīgi uz mums – tagadējiem, vēl dzīvajiem sēļiem.

Savādi gan. Indriķis par letgaļiem dēvē itin visus baltus, kas viņa laikā dzīvoja Daugavas labajā krastā. Tagadējie latgaļi tātad nav vienīgie kādreizējo letgaļu pēcnācēji. Bet viņi drīkst saukties par latgaļiem, taču sēļi par sēļiem nedrīkst. Ja jau jāapstrīd (es domāju, ka nav jāapstrīd) kāds vārds, tad vispirms apstrīdiet latgaļu vārdu, tikai tad vērsieties pret sēļiem! Jo vairāk tāpēc, ka latgaļu sabiedrībā reizēm pavīd separātiskas tendences, kamēr sēļiem tādu nav un nekad nav bijis.

Sēļu vairs neesot. Diemžēl nav paskaidrots, kur tad viņi palikuši. Ja izmiruši līdz pēdējai dvēselei, tad mēs gribam zināt, kad un kādā mērā. Ja pārtautoti, tad mēs gribam zināt, kad un par ko. Bet ziņu nav ne par fizisku iznīcināšanu, ne par pārtautošanu. Ir pat pamats domāt, ka viņi iekarotājiem 13. gadsimtā padevušies labprātīgāk nekā pārējie šejienes balti, tātad, domājams, nav arī tik lielā mērā izkauti kā pārējie. Sēļu kā etniskas kopas bojāeja nav pierādīta un nav arī pierādāma. Darīšana šeit acīmredzot ir tikai ar apzināti vai neapzināti radītu teorētisku fantāziju par tēmu „Kas notika ar senču ciltīm”.

Mums pasaka īsi un vienkārši: sēļi bija un izbija. Bet sēļiem taču dzima bērni, bērniem atkal bērni un tiem atkal un atkal – līdz pat mūsu dienām. Kā tad tā? Senču asinis, senču gēnus mēs mantojām, bet vārdu ne, to mums atņem.

Lai atceramies savus brāļus prūšus. Ar viņiem notika abas vēsturē iespējamās nelaimes. Viņus tikpat kā izdeldēja fiziski, un tos, kas palika dzīvi, pārtautoja. Bet tam visam par spīti viņi nezaudēja savu vārdu. Prūšu vārdu joprojām lieto pat pārvācotie prūši. Prūšu valoda ir mirusi, bet vārds dzīvo. Ar mums tagad notiek pilnīgi pretējais. Mēs vēl esam, bet vārda mums vairs nav.

Jau minēju, ka Sēlijas vārds kā vietas, kā teritorijas apzīmējums netiekot apstrīdēts. Sēlija tātad ir. Bet kā lai dēvējam Sēlijas novada ļaudis? Ja pastāv pilsēta, tad tās iedzīvotāju vārdu atvasinām no pilsētas nosaukuma: Viesīte – viesītieši. Ja pastāv pagasts, tad tā iedzīvotāju vārdu atvasinām no pagasta nosaukuma: Sauka – saucieši. Tas pats ar pagasta daļām: Aizpore (Aknīstes pagasta daļa) – aizpornieki. Tas pats ar administratīvi noteiktiem reģioniem: Kurzeme – kurzemnieki. Vienīgais izņēmums paliek Sēlija, kuras nosaukumam līdzās mēs nedrīkstot lietot vārdu sēļi. Kādēļ?

Sēļiem it kā neesot savas valodas. Vairs neesot. Man gan neviens mēms sēlis nav pazīstams (gluži pretēji: sēļi mēdz būt visai runātīgi), bet droši vien ir arī mēmi sēļi. Tad es piekāpjos. Ja kādam sēlim nav savas valodas, tad viņš, pat ļoti gribēdams, nevarēs sevi nosaukt par sēli. Bet mums, pārējiem, valoda, paldies Dievam, ir! Pat skaista, ļoti skaista valoda. Mēs ikviens runājam kādā no augšzemnieku dialekta sēlisko izlokšņu grupas izloksnēm. Un arī tad, ja cenšamies runāt literārajā valodā, bieži vien ir tā, ka savas sēliskās intonācijas zilbju izrunā un savu sēlisko šaurā un platā e lietojumu mēs saglabājam. Man, lūk, ir jautājums: kā lai sauc cilvēkus, kas runā kādā no burvīgajām sēliskajām izloksnēm? Ja ir latviešu valoda, tad tās runātāji ir latvieši. Ja ir augšzemnieku dialekts, tad tā runātāji ir augšzemnieki. Bet ja ir sēlisko izlokšņu grupa, tad kas ir tās runātāji? Kā lai dēvējam viņus? Par sēlisko izlokšņu runātājiem? Pārāk gari un pārāk precīzi. Šāds apzīmējums jau pārlieku

izklausās pēc terminoloģijas, nevis pēc valodas. Bet dzīvā valoda nesastāv no terminiem. Tā sastāv no dzīviem vārdiem. Un dzīvie vārdi šai gadījumā ir: sēlis un sēliete, sēļi un sēlietes.

Man, iespējams, pārmetīs, ka tik lielu vērību pievēršu valodas pazīmēm. Pārmetīs, ka ar sēlisko izlokšņu grupas īpatnībām ir par maz, lai sēļus sauktu par sēļiem. Tiesa gan, pagātnes sēļu identifikācijai kalpo ne vien valodas, bet arī, piemēram, arheoloģiskās liecības. Ja atraktajā kapā atrastie priekšmeti ir tādi, kas raksturīgi sēļiem, tad var sacīt, ka, jā, tas skelets, kas atrodas kopā ar šiem priekšmetiem, ir piederējis sēlim. Bet runa šoreiz ne par vēsturiskajiem sēļiem. Runa par tiem sēļiem, kas dzīvo tagad. Par mums. Ko te var palīdzēt arheoloģija? Mēs vēl dzīvojam, vēl neesam aprakti. Un, kad gulēsim savās kapenēs, tad, spriežot pēc pēdējo gadu pieredzes, mūs drīzāk atraks nevis arheologi, bet gan kapu huligāni. Un huligāniem vienalga, esam sēļi vai neesam. Huligāni mūs vērtēs pēc zārkā ielikto priekšmetu tirgus cenām. Tātad sēļu vārda nesēju identifikācijai tagadnē laikam gan citu kritēriju neizdomāsim, vienīgi lingvistisko. Kurš sēliski runā, tas ir sēlis.

Mums saka: jūs neesat sēļi. Vairs neesat. Jūs esat latvieši. Bet vai tad mēs to noliedzam? Tāpat viesītieši ir latvieši. Tāpat saucieši ir latvieši. Tāpat augškurzemnieki un visu pārējo Latvijas novadu ļaudis, ja vien viņi nav piederīgi kādai citai tautai, ir un paliek latvieši. Es vienlaik varu būt gan tēvs, gan vecaistēvs, gan brālis, gan dēls, gan mazdēls, gan… Un tāpat es vienlaik varu būt gan aknīšāns, gan sēlis, gan latvietis, gan eiropietis… Jūs būsit redzējuši krievu rotaļlietu – koka meitene, kas ieģērbta krievu nacionālajā tērpā. Viņai iekšā ir vēl viena tāda pati meitene, un tai iekšā atkal viena tāda pati meitene… Lūk, arī loģikā, arī jēdzienu sistēmā mēdz būt līdzīgi gadījumi – kad viens šaurāks jēdziens ietilpst kādā citā, plašākā.

Pieļauju, ka dažreiz var rasties vajadzība pēc lielākas noteiktības. Es saku sēlis, bet mans klausītājs var būt nesaprašanā, par kādu sēli es gribu runāt – par tālās pagātnes vai tagadnes sēli. Zinošāks un attapīgāks klausītājs vēros kontekstu. Bet pagadīsies varbūt arī tādi, kam ar kontekstu nepietiks. Ko tad? Tad jāskatās pēc labiem paraugiem. Un labu paraugu tiešām netrūkst. Bija vēsturiskie prūši, un ir tagadējie prūši. Viņus atšķiram pavisam vienkārši. Tagadējie ir prūši (kaut arī viņi prūsiski nerunā), bet tie, kas dzīvoja pirms gadsimtiem, – senprūši. Līdzīgi ir daudzi citi piemēri: grieķi un sengrieķi, ebreji un senebreji, slāvi un senslāvi, islandieši un senislandieši…

Lasītājs jau būs nojautis, ko gribu ieteikt. Ja kāds ļoti vēlas vai ja kādam ir spiedīga vajadzība sēļus šķirot pēc viņu vēsturiskā vecuma, tad te jums būs priekšlikums. Mūs sauciet par sēļiem, bet kādreizējos, hronikās minētos – par sensēļiem. Tad būs vajadzīgā skaidrība, un vienus sēļus ar otriem nekādi nebūs iespējams sajaukt.

Visu sacīto kopā saņemot, ar drošu prātu varam teikt, ka sēļu vārdu kā Sēlijas novada tagadējo ļaužu nosaukumu esam drīkstējuši un joprojām drīkstam lietot bez aizspriedumiem. Un tāpat – bez sirdsapziņas pārmetumiem varam un drīkstam joprojām dziedāt Viļa Plūdoņa „Latvju himnu”:

Tā zeme ir mūsu.

To nedos vairs svešiem

Ne zemgal’s, ne latgal’s,

ne sēlis, ne kūrs! [Ancītis 1999 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/20651]

 

Sēlis ir tiešs un reizēm skarbs

[..] Valdemārs Ancītis, rakstnieks, literatūrzinātnieks, publicists, bibliogrāfs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, savā „Sēlijas grāmatā” raksta: „No tālienes raugoties, sēļus no latgaliešiem atšķirt nav tik viegli. Ja rakstīsim diktātus ar vienādu tekstu, latgaliskais pieraksts no sēliskā ne vienmēr atšķirsies. Toties noteikti atšķirsies veids, kā to pašu tekstu pēc tam izlasīs latgalietis vai kā sēlis. Proti, atšķirsies intonācijas, kas parastajā pierakstā netiek apzīmētas: kur latgaliešiem ir lauztā, tur sēļiem kāpjošā intonācija.”

Tālāk viņš nosauc iemeslus, kādēļ vērojama šāda līdzība. Pirmkārt, tā ir ieprecēšanās. Ne mazāk svarīga ir cilvēku pārceļošana no Sēlijas uz Latgali, bet jo īpaši pretējā virzienā. Latgalē arvien bijusi lielāka dzimstība nekā citos novados.

Viens no zināmākajiem latviešu rakstniekiem, kurš dzīvojis Sēlijā, ir Jānis Jaunsudrabiņš. Viņš savu rakstus publicējis arī ar pseidonīmiem Klaucānu Šiepla, Neizilberlings, Fiskars Ikss. Sēliskās izloksnes piemēru varam lasīt „Kultūras Balss” „Satīriskajā kalendārā” 1929. gadam. Klaucānu Šieplas vēstule Dr. Orientācijam. „Meiļais daktar! Otkin as Tevi varu apsvaiķinoat par tū, ka Jous neasit īvālāts Saaimā. Voi tā Jous, Dīviņ žāluj, koads naspeajnīks, gon jou savu maizeiti nūpelneisit i ar rikteigu dorbu. Taisneibu sokūt, mun napatiktu, kad Tu boutu augstā omatā. Jou tagadeit, kad rokstūt īdūmoaju, ka esi daktars, mun toa koa vādars īsasoap. A, kad Tu boutu deputoats, tā mugura lūkā liktus. As nazinu, koa mun ītu, ka boutu joarunoaj ar koadu ministeri. As dūmoaju, as tupaļūtu koa vista. A ka vel augstoaka persona gadeitūs, jāndi, tā as goaztūs pi zemas in boutu beigts koa bruslaks.”

Liela lietuviešu valodas ietekme. Filoloģijas doktore Vilma Šaudiņa referātā „Latvijas un Lietuvas sēļu valodā kopējais” 2. Sēlijas kongresā Ilūkstē 2001. gada 18. oktobrī teica: „Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksnes aizņem nelielu daļu no senās sēļu zemes un tieši robežojas ar Lietuvu. Tiešie kontakti ar kaimiņtautu ir veicinājuši politiskos, ekonomiskos un kultūras sakarus. Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksne saista uzmanību ne tikai tāpēc, ka tās ir pierobežas izloksnes, bet arī tāpēc, ka dažādos laika posmos te izpaudušies dažādu valodu kontakti, pirmām kārtām divu radniecīgu valodu – latviešu valodas un lietuviešu valodas – sakari. Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes pagasts (pēc administratīvā iedalījuma līdz 1940. gadam) ir daļa no tiem Latvijas novadiem, kur līdz mūsdienām ir saglabājušies aizguvumi no lietuviešu valodas jeb lituānismi. Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksnē ir ap pussimt no lietuviešu valodas aizgūtu personu nosaukumu un to variantu.”

Tālāk lasāmi piemēri – personu raksturojums pēc cilvēka rakstura īpašībām, fiziskajām īpatnībām: aldavnieks – trakulis, palaidnis, padauza; aitivars – pārgalvīgs trakulis; apidvaķis – muļķis, lempis; ieģeida – cilvēks, kas ko iekārojis un negrib no tā atsacīties; bumbiza – biezādis, nepaklausīgs, nesaprātīgs; tāds, kas ātri apvainojas, lēns cilvēks; ģiltene, ģiltine – nāve, nāves personificējums, novājējis cilvēks vai dzīvnieks; neģērtēlis – nemākulīgs, nekam nederīgs cilvēks; šaipla, šipla, šiepla, šieplis – cilvēks, kas vienmēr smejas, tāds, kas citus izsmej.

Par Sēliju un sēļiem 2019. gadā runāja arī Rīgā, Nacionālajā bibliotēkā, Sēlijas dienā. Tur dziesmu sēliski dziedāja mūziķis Kārlis Kazāks. Ievadvārdos pirms dziesmas viņš dalījās pārdomās par to, kas viņa izpratnē ir sēlis, kā arī stāstīja par savu pieredzi, mācoties dziesmas „Klusums svešūs voardūs” un citu sēļu valodā tapušu dziesmu vārdus. Ceļš līdz īsteni sēliskai skaņai bijis grūts, un pēc pirmā dziesmas ieraksta nebijusi izjūta, ka skan. Vārdi bija it kā izrunāti pareizi, tomēr nav. Tāpēc devies vēlreiz pie sēļiem, klausījies, mācījies. Pārdomas pēc viesošanās: „Man ļoti patīk ar jums strīdēties, jo jūs to nedarāt vispār. Pārbaudot šo savu hipotēzi, esmu speciāli provocējis dažus sēļus, apgalvojot pretējo tam, ko viņš man stāsta. Kas notika? Viņi vienkārši apklust. Tajā vietā padarīs ko citu un, kad es beidzot sākšu runāt par to, kas mums varētu būt kopējs, būs atpakaļ sarunā. Man kā iebraucējam sākumā likās – redz, kā viņš manī klausās. Patiesībā viņam bija pilnīgi vienalga.” Par sēļu valodu Kārlis saka: „Kad sēlis runā, viņam ir dzelžaina balss, saspiesta, mazliet asa. Neviens nezina, kāda bija sēļu mēle senos laikos, bet kaut kas jūsos ir palicis, kas jūs uzreiz atšķir no pārējiem. Sēļu balsis skan. Sākumā likās, ka tikai daži tā māk.”

Kārlis Kazāks sēļu valodas prasmes mācījās pie zasietes Andas Svarānes mammas Dzintras. Anda dzīvo Zasā, ir keramikas mākslas meistare, skolotāja vietējā mākslas skolā un amatniecības centra „Rūme” vadītāja. Jautāju Andai, vai ikdienā bieži iznāk runāt sēļu mēlē? Viņa teic, ka lieto to ik dienu, ikreiz, kad satiek zasieti, par kuru zina – viņš atbildēs sēliski. Arī iepērkoties vietējā veikalā, preci prasa sēliski. Dzīvojot šeit, citādi jau nevarot. Valodu apguvusi, kā viņa saka, „ar mātes pienu”. Ģimenē tā runāja gan vecmamma un vectēvs, gan mamma. Andas tētis gan nē.

Sēļu izloksnēm daudz līdzību ar lietuviešu valodu, un, satiekot kaimiņu valsts iedzīvotājus, viņi, klausoties Andu, teikuši, ka Lietuvā vienā no reģioniem runā ļoti līdzīgi. Lai arī tā saukto sēļu valodu prot diezgan daudzi, par pilnvērtīgu valodu to nosaukt nevar. Neesot saglabājušies, piemēram, gramatikas pieraksti, pēc kuriem valodu varētu iemācīties. Tā vietā prasmes manto vien savstarpējā komunikācijā. „Runājot sēliski, viss izklausās „sulīgāk”,” stāsta Anda. „Atbilst vietai, kur to lieto, un katrai dzīves situācijai. Bieži gadās, ka „pareizajā” – literārajā – latviešu valodā savu domu nevar izteikt.”

Vai sēliski prot runāt arī gados jaunākie zasieši? Andas kā skolotājas novērojumi liecina, ka bērni pārsvarā runā literārajā valodā, tomēr ik pa laikam iestarpinot Zasas pusē lietotos vārdus. Tas ģimenes iespaidā. „Bērns pats to nemaz neapzinās, bet, klausoties to, ļoti labi var pamanīt, piemēram, krūzes vietā saka skrouze vai skrūze, atnesvietā – atņeš, aiziet – daīt. Mana meita cenšas lietot sēļu vārdus ģimenē, bet, runājot ar sava vecuma jauniešiem, skumji, bet tos nelieto.”

Anda arī teic, ka Jēkabpils pusē sēliskais platais vai šaurais e runā ir saglabājies, par ko, piemēram, zemgalieši saka – jūs nepareizi runājat. „Teikumā jaucot abas valodas, gala iznākums ir nekāds,” atzīst Anda, „tomēr no tā vaļā tikt arī nevar.” Pēdējā laikā gan notiek pretējais – katru dialektu, izrunu vairāk cienī, un runāt atšķirīgi kļuvis par modes lietu. Lai gan gluži visos pasākumos, piemēram, sakot publisku runu, lieto latviešu valodu, izloksni izmanto publikā, kas runātāju saprot. Zasiete teic, ka gados vecāki cilvēki gan mēdzot neievērot šādas „pieklājības normas” un ar visiem pēc kārtas runājot „pa savam”. „Esmu Zasas frizētavā noklausījusies, kā sarunājas vietējās. Klausos un priecājos, vārdi kā briljanti birst,” stāsta Anda. „Es runāju dignājiskajā sēļu izloksnē, bet Zasai ir nedaudz atšķirīga. Dignājiskajam, tāpat kā citām sēļu izloksnēm, raksturīgi skaņas kāpumi un kritumi. Rakstot vārdi izskatās vienādi, pat saskan ar latgaliešu valodu, izrunā atšķirības ir lielas. Latgaliešu izloksnēm klāt ir mīkstums, kā arī loka un lauž vārdus. Kā mēdz teikt – ja visi apkārt runā ļiru ļeru, tad sēlis, kad saka, tad ir blaukt! – kā āmurs pa pieri. Ja citi izlocīsies, meklēs pareizāko izteicienu – a, voi, cik brīsmīgi, tad sēlis pateiks konkrēti – suņa souds. Labs piemērs ir vārdi purvs un pūrs. Ja intonācija ir uz leju – prs, tad skaidrs, ka runa ir par purvu, bet meitas pūrs ir pours. [Kaziļuns 2019 : https://m.staburags.lv/staburaga-projektu-raksti/selis-ir-tiess-un-reizem-skarbs-164331]

Sēļu etnoģenēzi senākajos laika posmos nevar apskatīt atrauti no baltu etnoģenēzes. Tas ir sarežģīts jautājums, kas, šķiet, tuvākajā laikā tā arī netiks viennozīmīgi atrisināts, tāpēc sēļu etnoģenēzes apskatu sāksim ar laika posmu ap Kristus dzimšanu, kad samērā viendabīgā švīkātās keramikas kultūras baltu masīva vietā veidojās vairākas atšķirīgas baltu arheoloģiskās kultūras. Mūsdienās seno sēļu apdzīvotajā teritorijā mītošie latvieši, kurus atšķirībā no sēļiem, kas dzīvoja 13. gadsimtā, sauksim par sēliešiem, runā augšzemnieku dialektā. Mūsdienu augšzemnieku dialekta latgaliskās un sēliskās izloksnes stipri atšķiras no lejzemnieku izloksnēm. Latgaliskajām un sēliskajām izloksnēm salīdzinājumā ar zemgaliskajām un Vidzemes vidus izloksnēm, kas ir latviešu literārās valodas pamatā, ir pavisam cita fonētiskā un fonoloģiskā sistēma. Daudz atšķirību no zemgaliskajām un Vidzemes vidus izloksnēm ir latgalisko izlokšņu morfoloģijā un leksikā.

Tas liecina par citādu izcelsmi. Sēļu etnosu un viņu apdzīvoto teritoriju mēs varam rekonstruēt pēc rakstītajiem avotiem un reliktiem mūsdienu latviešu valodā, kas sēliešus atšķir no tajā pašā augšzemnieku dialektā runājošiem latgaliešiem. Pēc rakstītajiem avotiem sēļi dzīvoja Augšzemē, Kokneses apkārtnē un Rīgas tuvumā. Pēc valodnieku izdalītās sēliešiem raksturīgās kāpjošās intonācijas sēļi apdzīvojuši arī Aiviekstes baseinu, kur mūsdienās runā līdzīgi (Vidzemes sēliskajās izloksnēs) kā Sēlijā Daugavas kreisajā krastā. Līdz ar to rodas grūti atrisināma problēma – ja sēļu teritorijas identificēšanā sekotu valodnieku konstatējumam, tad Daugavas labajā krastā arī vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā, kur ir zināmi plaši latgaļu kapulauki un pilskalni, kā Asote, Oliņkalns, Koknese, Mārciena, būtu jādzīvo sēļiem. Te vajadzētu būt pietiekami daudz sēļu iedzīvotāju, caur kuriem no agrā dzelzs laikmeta sēļiem raksturīgā kāpjošā intonācija būtu saglabājusies līdz mūsdienām. Problēmas risinājums, visticamāk, meklējams sēļu un latgaļu līdzīgajā etnoģenēzē, kad daļa vidējā dzelzs laikmetā izveidojušos latgaļu, konkrēti Aiviekstes baseinā, runāja stipri līdzīgi sēļiem, saglabājot no uzkalniņu kapu kultūras pēcnācējiem kāpjošo intonāciju. [Balode u. c. 2005 : 31–32]

 

Kultūras un valodas ziņā šī austrumbaltu cilts [sēļi] bija ļoti tuva latgaļiem. Pēc žemaišu-zemgaļu-sēļu-latgaļu cilšu kopības sairšnas sēļi ieceļoja ziemeļaustrumu Lietuvā, austrumu Zemgalē jeb Augšzemē un Daugavas labajā krastā Aiviekstes baseinā (dienvidaustrumu Vidzemē). VII–XII gs. sēļu kultūrai Austrumlatvijā uzslāņojās latgaļu kultūra. Dienvidaustrumu Lietuvā vēlāk ieceļoja aukštaiši, un sēļi šai reģionā saglabāja etnisko savdabību un valodu tikai līdz XIV gs. Dienvidaustrumu Vidzemē, sākot ar VII gs., sēļi un latgaļi vairākus gadsimtus dzīvoja jaukti, līdz beidzot sēļi šai reģionā tika pilnīgi asimilēti. Ilgāk sēļi kā etniska vienība saglabājās Augšzemē, bet arī šai reģionā bija neapšaubāma latgaļu etnosa un latgaļu kultūras klātbūtne, par ko sniedz drošas liecības antropoloģija un arheoloģija. Tā kā latgaļu un sēļu kultūra bija ļoti tuva (sēļu kultūru bija ietekmējusi latgaļu kultūra), tad F. Balodis pat atzina sēļus par Daugavas kreisā krasta latgaļiem un H. Moora latgaļus un sēļus apvienoja vienā etniskā vienībā un dēvēja tos par latgaļiem-sēļiem. [Breidaks 2006 : 542–543]

 

Rakstu pieminekļu sēļu valodā nav, tāpēc par šo valodu mēs varam spriest tikai pēc senās Sēlijas vietvārdiem un personvārdiem, kas saglabājušies dažādos viduslaiku rakstu pieminekļos, pēc bijušajā sēļu cilts teritorijā sastopamo mūsdienu vietvārdu īpatnībām un pēc to latviešu un lietuviešu valodas izlokšņu arhaiskajām īpatnībām, kas skaidrojamas ar sēļu cilts valodas substrātu. [Breidaks 2006 : 584]

 

Jautājums par sēļu etnisko vēsturi nav risināms bez valodnieku līdzdalības, kas ir vieni no ražīgākajiem šīs problēmas pētītājiem. Pirmie valodniecības materiālu uzkrāšanas un izvērtēšanas darbi saistāmi ar 19. gadsimta beigām. Valodnieki savos darbos risinājuši gan sēļu etniskās vēstures problēmas, gan atsevišķus specifiskus valodniecības jautājumus. Pēc valodniecības datiem un rakstītajiem avotiem sēļu robežu Lietuvā pirmais ir mēģinājis noteikt lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga*. Viņš 13. gadsimta vidus dokumentos minētos Sēlijas vietvārdus lokalizējis galvenokārt Lietuvas teritorijā. K. Būga ir pirmais, kas pēc dažiem valodniecības datiem (vietvārdiem) sēļus meklējis arī Austrumvidzemē. No valodniecības viedokļa pie arheologiem līdzīgiem secinājumiem par sēļiem Daugavas labajā krastā Aiviekstes baseinā ir nonācis arī valodnieks Jānis Endzelīns. Viņš atzina, ka Vidzemes dienvidaustrumu izloksnes pēc vairākām savām īpatnībām atgādina izloksnes, kas ir izplatītas dienvidos, Daugavas kreisajā krastā. Tāpēc viņš izteica domu, ka abos Daugavas krastos kādreiz dzīvojusi tā pati cilts (sēļi?). Krišjānis Ancītis un Aleksandrs Jansons centušies konkretizēt sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas areālu Vidzemē. Ar sēļu problēmām savos darbos vairākkārt ir nodarbojusies Marta Rudzīte. Par sēliskajām izloksnēm lasāms gan viņas apkopojošajos darbos, gan arī speciāli sēļu problemātikai veltītajos rakstos. Sēlisko izlokšņu pētījumu vēstures pārskatu latviešu valodniecībā sniegusi Brigita Bušmane, norādot arī uz vēlamajiem uzdevumiem šajā jomā. Atsevišķos jautājumos par sēļu un latgaļu vokālisma problēmām atšķirīgus viedokļus paudis Antons Breidaks. Vairākus darbus viņš ir veltījis latgaļu un sēļu valodas sakariem ar Baltijas somu, slāvu, žemaišu un kuršu valodu. Antons Breidaks, pamatojoties uz dažiem 13.–14. gadsimta vietvārdiem, uzskata, ka kādreizējā latgaļu-sēļu valodas robeža 13.–14. gadsimtā bijusi ievērojami tālāk uz rietumiem. Oponējot dažiem lietuviešu pētniekiem, viņš pieskāries arī sēļu substrāta problēmām Ziemeļaustrumlietuvā. Interesantu domu izteicis Vītauts Mažulis – tās valodas īpatnības, kas it kā saista sēļus, zemgaļus, kuršus, saistāmas ar periferiāliem baltu dialektiem, atšķirībā no lietuviešiem un latgaļiem, kas ieņem centrālo stāvokli. Sēlisko izlokšņu pētniecībai ir pievērsies arī Jānis Kušķis, Maija Poiša. Anna Stafecka pētījusi novada leksiku. Lietuvā ar sēļu problēmām valodniecībā nodarbojušies Jons Kabelka, Sims Karaļūns un Aleksandrs Vanags. [Sagatavots pēc: Balode u. c. 30–31]
*Atsauces un bibliogrāfiju sk.:
Balode, U., Ciglis, J., Ziņģīte, I., Žeiere, I. Sēļi un Sēlija. Rīga : Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2005.

 

Sēļu novada leksika ģeolingvistiskā skatījumā

Tradicionāli par Sēliju pieņemts uzskatīt Augšzemes novadu. Taču vēsturiski sēļu apdzīvotā teritorija iesniegusies gan mūsdienu Austrumlietuvā, gan arī stiepusies visgarām Aiviekstei Vidzemes dienvidaustrumos, kā arī ietvērusi Ziemeļaustrumvidzemi (līdz pat Alūksnei) un nelielu Rietumlatgales joslu. Valodnieki ar senās sēļucilts izplatības areālu saista mūsdienu latviešu valodas augšzemnieku dialekta sēliskās izloksnēs. Tās mēdz iedalīt Zemgales sēliskajās izloksnēs, kuras aizņem Augšzemi, un Vidzemes sēliskajās izloksnēs, kas veido kompaktu izplatības areālu Vidzemes dienvidos un dienvidaustrumos (ap Madonu, Ērgļiem, Koknesi, Cesvaini). Visas sēliskās izloksnes iedalāmas arī dziļajās sēliskajās (galvenokārt Augšzemē) un nedziļajās sēliskajās izloksnēs (Vidzemē). Interesanti, ka Daugavas labajā krastā Vidzemē, kur 13. gadsimta hronikas sēļus vairs neuzrāda, mūsdienu sēliskās izloksnes joprojām veido stabilu lietojuma areālu – tātad izloksnes arī vēl pēc daudziem gadsimtiem glabā sēļu pēdas.

[..] kopumā sēļu novada leksikas izpētei teritoriālā aspektā līdz pat mūsdienām veltīts visai maz uzmanības. Nu šo robu daļēji aizpilda 1999. gadā klajā nākusī Latviešu valodas dialektu atlanta Leksikas daļa ar 102 kartēm un komentāriem. Kartografētie dažādu priekšmetu un parādību nosaukumu izplatības areāli gan vieno abu Daugavas krastu sēliskās izloksnes, gan arī uzrāda radniecību ar citiem novadiem. Jāpiebilst, ka leksēmu izplatības areāli „tīrā” veidā – t. i., tikai vienā vai otrā izlokšņu grupā – sastopami ļoti reti, parasti tie iesniedzas arī kaimiņu izloksnēs. [..]

Vispirms pievērsīsimies tai leksikai, kas raksturīga galvenokārt tikai mūsdienu augšzemnieku dialekta sēliskajām izloksnēm. Aplūkosim leksēmas, kuras lokalizētas Vidzemes un Zemgales sēliskajās izloksnēs (dažreiz arī Lietuvas ziemeļaustrumu izloksnēs).

Ar nozīmi ‘kālis’ minētajās izloksnēs kompaktu areālu veido leksēma grieznis (47. karte). Tā reģistrēta arī divās Latgales izloksnēs – Līvānos un Naujenē (pēdējā līdzās Latgalē izplatītajam variantam griezinis). Leksēmas grieznis areāls turpinās arī Lietuvas ziemeļaustrumu izloksnēs – senajā sēļu teritorijā, kur sastopami atbilstošie lietuviešu nosaukumi griežtis, griežtys un griežtinis.

Neliela garena siena krāvuma nosaukums stirta (69. karte) plaši izplatīts Augšzemē, arī Zemgales austrumu izloksnēs, kā arī Vidzemes sēlisko izlokšņu rietumu daļā. Atbilstošais lietuviešu nosaukums stìrta ‘siena kaudze’ nepārtrauktā areālā turpinās Lietuvā (ap Biržiem, Paņevēžu, Ukmergi, Zarasiem).

Abās sēlisko izlokšņu grupās kompakti sastopama arī leksēma puosa (vai puoss) ar nozīmi ‘piepe vai arī no piepes gatavots šķiltavu deglis’ (13. karte), kā arī dvans ar nozīmi ‘tvans’ (līdzās atvasinājumiem dvanums, tvanums; sk. 76. karti).

Par sēliskajām izloksnēm raksturīgiem uzskata arī spīļarkla nosaukumus ar sakni rag-ragainis, ragulis, ragālis u. c. (64. karte), kartupeļa nosaukumam tupenis (44. karte) areāla centrs ir sēliskās izloksnes, tāpat 57. kartē rādītā leksēma (pelav)pūne ‘nojume pelavu glabāšanai’ lokalizēta galvenokārt sēlisko izlokšņu teritorijā. Arī atkalas nosaukums apkala (86. karte) veido kompaktu areālu Zemgales un Vidzemes sēliskajās izloksnēs. Tas sastopams arī vēl vietumis Kurzemē un Zemgales dienvidos, kā arī Dienvidlatgalē (ap Izvaltu 505, Krāslavu 506).

Dažkārt abās sēlisko izlokšņu grupās visai kompakti sastopami vienas un tās pašas leksēmas fonētiskie vai morfoloģiskie varianti. Tā, piemēram, 37. kartē Vidzemes sēliskajās izloksnēs (arī izloksnēs ap Gulbeni, Alūksni) izplatīts kovārņa nosaukums kuosvārnis (vai kuosvārns), bet Zemgales sēliskajās (arī Rietumlatgales) izloksnēs – fonētiskais variants skuosvārnis (vai skuosvārns). Zemgales sēliskajās izloksnēs (arī Krustpilī 357 un Līvānos Latgalē) ar nozīmi ‘vīgrieze’ lieto nosaukumus vīrēksne vai vīrēksnis, bet Vidzemes sēliskajās izloksnēs – vīrēkste un vīrēksts (20. karte). Arī jau minētās leksēmas puosa un puoss lokalizētas atsevišķās sēlisko izlokšņu grupās – vīriešu dzimtes forma puoss – kompakti Zemgales sēliskajās izloksnēs, bet sieviešu dzimtes forma puosa līdzās puoss biežāk sastopama Vidzemes sēliskajās izloksnēs. [Stafecka 1999 : http://www.vvk.lv/print.php?id=782]

 

Sēļi un Sēlija – latviešu valodai

Par sēliskām valodnieki sauc augšzemnieku dialekta izloksnes, kas no pārējām latviešu valodas izloksnēm atšķiras pirmām kārtām ar savu kāpjošo intonāciju triju intonāciju apgabala lauztās vietā. [..] Par sēliskām saucamas izloksnes, kurās kaut kas paglābies no sēļu cilts valodas, kurās ir kādas sēļu valodas iezīmes. Tādas varētu būt Daugavas kreisā krasta izloksnes Sēlijā, kur no vēstures avotiem apliecināti sēļi. Taču vēstures avoti apliecina sēļusarī šur tur Daugavas labajā krastā. Valodnieki savos spriedumos izmanto valodas dotumus. Un jau pirms kāda pus gadsimteņa ir konstatēts, ka vairākas valodas īpatnības apvieno Sēlijas izloksnes un Vidzemes dienvidaustrumu izloksnes. Plaši pazīstams ir Jāņa Endzelīna atzinums: „.. dienvidaustrumu Vidzemes izloksnes ar dažām savām īpatnībām stipri atgādina tās Sēlijas izloksnes, ko runā dienvidos (Daugavas kreisajā krasta) no minētā Vidzemes apgabala; vedas tāpēc domāt, ka senāk abpus Daugavas krastiem dzīvojusi tā pati cilts (sēļi?).” (Darbu izlase, III/2. sēj., Rīga, 1980, 487. lpp.) [..]

Visi augšzemnieki nešķir stiepto intonāciju no krītošās. To abu vietā runā krītošu intonāciju. Bet sēliskajās izloksnēs (abpus Daugavai) krītošo intonāciju nebalsīgu līdzskaņu priekšā runā ar strauju kritumu, turpretī balsīgu līdzskaņu priekšā tonis ir kāpjoši krītošs. [..] Viegli pamanāma šās izlokšņu grupas īpatnība ir īsu patskaņu pagarinājums uzsvērtā zilbē, tā ka īsais patskanis kļūst pusgarš, parasti runājams ar kāpjošu toni. Līdz ar to šais izloksnēs tiek šķirti īsi, pusgari un gari patskaņi. [..]

No morfoloģiskajām īpatnībām, kas raksturīgas tieši sēliskajām izloksnēm, var minēt 1. personas vietniekvārda vsk. datīvu mun, resp., mu:n, piem., Daudzesē. Īpatnēja ir paplašinātā galotne īpašības vārdiem ar noteikto galotni, piem., vsk. dat. mozujam ‘mazajam’ Aknīstē.

Tautasdziesmās, kas pierakstītas sēlisko izlokšņu apgabalā, saglabājies kāds ļoti interesants arhaisms: atgriezeniskais elements nostājies aiz priedēkļa un ar kādu citu vārdu ir šķirts no darbības vārda, piem.,

Ai, svešā māmuliņa,

Ap-sa pate domājies:

Vai rociņas dzelžiem kaltas?

Vai varīte naudu pirkta? [LD 4690 no Liezēres]

 

Iegājusi netiklīte,

Ap-sa miltus putināja;

Tā sacīja iziedama:

Abi divi samalām. [LD 7981 no Biržiem].

Vairākās Vidzemes sēliskajās izloksnēs ir ļoti īpatnēja vīriešu un sieviešu dzimtes šķiršana dsk. 1. un 2. personā atgriezeniskajiem darbības vārdiem. Lubānā vīrieši saka aunamēs no aunamies, bet sievietes – aunamesvai aunamīs, dsk. 2. personā: aunitēs no aunities un aunites. Tāda pati starpība ir arī pagātnes un nākotnes formās. Līdzīgi loka atgriezeniskos darbības vārdus Saikavā, Sarkaņos, Sausnējā, Cesvainē un citur. Vecāka šais izloksnēs ir galotne -mēs, -tēs, ko lieto arī citur augšzemnieku izloksnēs un leišu valodā. Ieviešoties galotnei -mies, -ties, radies formu dažādojums satura ziņā. Sal. mantotā vārda varde un aizguvuma kunna nozīmes diferencējumu daudzās Vidzemes izloksnēs: ir (zaļā) varde un kunna – brūnā varde.

Tāpat Vidzemes sēliskajās izloksnēs īpatnēja ir netiešā runa. Pagātnes aktīvā divdabja vietā tiek lietota forma ar -umu vai -um. Tā ir atvasinājumu ar izskaņu -ums vsk. instrumentāļa forma. [..]

Sēļu novadi, kā zināms, iestiepušies arī tagadējās Lietuvas ziemeļaustrumu daļā. Sēlijai piegulošās leišu izloksnes pieder pie augštaišu dialekta austrumu grupas. Tuvākās šā dialekta izlokšņu grupas ir Kupišķa un Utēnas izloksnes. Šais izloksnēs ir dažādas atšķirības no citām austrumu augštaišu izloksnēm vai pat no leišu valodas izloksnēm vispār. [..]

Kazimirs Būga savā laikā uzskatīja, ka sēļu valoda atšķīrusies no latviešu valodas un līdzinājusies kuršu valodai diftongisko savienojumu an, en, in, un liktenī: sēļi tos saglabājuši, bet latvieši pārveidojuši pat uo, ie, ī, ū. Dokumentos saglabājušies sēļu zemes vietvārdi tiešām rāda šādus savienojumus, piem., Gandennen, Lensen, Swenteuppe, Wesinte. Tā kā blakus rakstījumam Wesinte ir arī Vesyten, tad Jānis Endzelīns spriež, ka ne visi sēļi būs saglabājuši diftongiskos savienojumus an, en, in, un. Vietvārdi ar tautosillabisku n Sēlijā ir saglabājušies vēl tagad, piem., Svente, Grendze.

Viesītes nosaukums izvirza jautājumu par citu Sēlijas upīšu piedēkļa formu. Ir Latvīte Saukā, Ērmīte Biržos, Grīvīte Rubenē, Sunīte un Vedīte Sunākstē. Vai tanīs piedēklis bijis -int- kā Viesītes nosaukumā, vai arī tas ir plaši izplatītais piedēklis -īt-? Dokumenti sēļu zemē min arī vārdu Sessyten, un piedēklis -īt- leišu hidronīmos ir pietiekami plaši pārstāvēts.

Par sēļu turēšanos kopā ar leišiem dod ziņas mūsu Indriķa Livonijas hronika. Arī vietvārdi apliecina kopējus piedēkļus. Lietuvā ir daudz hidronīmu ar piedēkli -uon-. Sēlijā ir upe Eglona. Bet īpaši daudz vietvārdu ar šo piedēkli ir Vidzemes dienvidaustrumu izloksnēs, piem., Gruostuona, Maduona, Lazduona, Ņauduona; ir tur ezeri – Aruonītis, Bļuoduons (Sausnējā), Labuones ezers (Mārcienā), upe Ņauduonīte. Un sal. dokumentos dotos sēļuvietvārdus Pelone, Medone, Eglona. Sevišķi plaši Madonas apkaimē ir sastopami uzvārdi ar -uon-, kas laikam taču saistīti ar vietu vārdiem, piem., Kaņepuonis, Miezuonis, Grauduonis, Bļuoduons u. tml.

Tāpēc valodniekiem un arheologiem laikam jāvienojas par to, ka sēļi tomēr dzīvojuši abos Daugavas krastos. Der ņemt vērā leišu arheologa Tautaviča aizrādījumu, ka Lietuvā sēļu zemēs samazinājies iedzīvotāju skaits I gadu tūkstoša otrā pusē. Vai tas varētu nozīmēt, ka sēļu virzīšanās uz Daugavas pusi notikusi arī šai laikā?

Tiklab valodniecībā, kā arī citās zinātņu nozarēs vēl daudz darāmā sēļu jautājuma pētīšanā.

Vēl mazliet par sēlisko izlokšņu devumu novada dziļākai iepazīšanai. Nevaram iedomāties savu literatūru bez Jāņa Jaunsudrabiņa un citiem Sēlijas rakstniekiem. Bet viņi savukārt nav varējuši runāt par dzimto pusi, neizmantojot novada vārdus. Un tā mēs visi zinām, ka ir skaists, ciets koks kļavs, sarkanu ogu ķeķu pilna čērmukste, smaržīgas skalbes, gardi griežņi, karstas pirkstis, rudzu un miežu aruodi, govju klāvs un cūku klēviņš, bucas un spaņņi un citas lietas.

Dažu labu augšzemnieku vārdu derētu plašāk lietot literārajā valodā, piem., sērmūkslis aizguvuma pīlādzis vietā. Ir jau jauki ieviesies augšzemnieku ziest aizgūtā smērēt vietā. Manuprāt, ļoti svarīgs uzdevums pašlaik būtu plašu apvidvārdu vārdnīcu gatavošana, īpašu vērību veltījot tiem vārdiem, kas atšķiras no literārās valodas, piem., drīsme ‘skramba’, langāt‘lamāt’, satraukāt ‘saplaisāt’ Neretā, nuogarnēt ‘novecot’ Vestienā, ietiela ‘stūrgalvis’ Kaldabruņā. [Rudzīte 1996 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/40455]

Jēkabpils rajona [tag. Jēkabpils novada] Rites pagastā atrodas Stupeļu kalns. Tas ir ievērojams sēļu pilskalns – viena no nedaudzajām agrīnajām pilsētas tipa apmetnēm Latvijā. Pilskalnam divi apdzīvotības periodi – pirmo reizi tas pamests mūsu ēras sākumā, otrreizējā apdzīvotība atjaunojās vēlajā dzelzs laikmetā. Pilskalna samērā varenie nocietinājumi gājuši bojā ugunsgrēkā, un pēc tam pilskalns vairākus gadsimtus bijis ļaužu pamests. Spriežot pēc pilskalna nocietinājumiem, senpilsētas lieluma un atradumiem, tas uzskatāms par kāda sēļu novada centrālo pilskalnu. Salīdzinot ar drusku arhaisko netālo Krīgānu ezera apmetni, šī ir bijusi attīstītāka apmetne. Konstatēta dzelzs ieguve un apstrāde. Kalna pakājē atrodas Stupeļu akmens – kultakmens. [https://letonika.lv/groups/default.aspx?q=s%C4%93lis&id=2434474&&g=3]

 

Pēc 13. gs. avotiem iespējams noteikt lībiešu tā laika teritoriju. Tai ir 4 novadi: Daugavas lībieši (livones circa Dunam habitantes, Indr. hron. IX, 13, jeb veinalenses, X, 6), Thoreida, Metsepole, Ydumea. Pēc šo novadu vietvārdiem noteikts, kādiem mūslaiku apvidiem tie atbilst. Daugavas lībieši dzīvojuši ap Rīgu, Doles salā, Salaspili, Ikšķilē, Lielvārdē un Aizkrauklē, bez tam Ādažos, Ropažos, Suntažos, Allažos un Mālpilī. Aizkrauklē Bīlenšteins iezīmējis kuršus, ar ko viņš grib sacīt, ka tur lībieši un latvieši dzīvojuši jaukti.

Kurši tiešām ir starp lībiešiem dzīvojuši jau 13. gs., tikai nevar noteikt, vai tieši Aizkrauklē. Tā kā Aizkraukle ir netālu no Kokneses, kur ir apliecināti sēļi, domājams, ka baltiskais elements Aizkrauklē drīzāk bija sēļi. Bīlenšteins tai pašā kartē lībiešus iezīmējis arī Daugavas kreisajā krastā, kaut gan pats izskaidro, ka lietuvju sirojumu dēļ lībieši šai krastā neesot dzīvojuši. Mūsu dienās šo apvidu uzskata par zemgalisku. [Ancītis, Jansons 1963 : 39]

 

Kad sēļi vēl nebija ieplūduši latviešos, tos prata atšķirt gan kurši, zemgaļi, latgaļi, gan lībieši un lietuvieši. To apliecina vietvārdi šo etnisko vienību teritorijās: sēleiši Valtaiķos, sēlieši Zālītē (Zemgalē), sēļi Apē (latgaļu teritorija), sēlēki Ikšķilē (lībiešu teritorijā) un selyne Lietuvas Rokišķu rajonā. Vēstures avotos par sēļiem ziņu maz, arī krievu vecākā hronika sēļus nepiemin. No tā gan nevar secināt, ka sēļi būtu konsolidējušies īpašā etniskā vienībā tikai pēc hronikas uzrakstīšanas. A. Bīlenšteins domāja, ka hronists sēļus pieskaitījis latgaļiem. Par Daugavas labā krasta sēļiem tas var būt tiesa. Pārējie 13. gs. ir ieroču brālībā ar lietuviešiem. Vācu uzbrukumā Sēlpilij piedalās latgaļi (Indr. hron. XI, 6).

Daļa sēļu teritorijas 13. gs. ir stipri lituanizēta. Tātad šai laikā Sēlija nav vairs politiski vienota. Tikai Sēlpils ir patstāvīga, bet tiek ieņemta jau 1208. g. 13. gs. avoti gandrīz nemin sēļus Daugavas labajā krastā. Pēc Atskaņu hronikas (139.–146. rinda) iznāk, ka sēļi dzīvojuši abpus Daugavai, bet Indriķa hronikā par Koknesi teikts, ka tur dzīvojot sēļi un latgaļi. Līdzīgi varbūt bija Aizkrauklē, jo tā nav tālu no Kokneses un, kā minēts, tur bijis jaukts iedzīvotāju sastāvs.

Tikai teorētiski var atzīt par ticamu, ka Oliņkalnā, kas atrodas pretim Sēlpilij Daugavas otrajā krastā, 12. gs. beigās bija sēļu nocietinājums. Indriķis Sēlpili sauc par patvērumu, pagāniem (Vidzemē) ieejot un izejot. K. Būga spriež, ka lietuvieši, dodamies sirojumos uz Vidzemi, te pārgājuši Daugavu. Ja Oliņkalnā būtu bijusi latgaļu pilsēta, tad sirotāji te nebūtu tikuši pāri. Arī fakts, ka Oliņkalns 13. gs. vairs nav apdzīvots, labi saskan ar uzskatu, ka tajā dzīvojuši sēļi: apdzīvotība izbeidzas apmēram reizē ar Sēlpils iekarošanu. 13. gs. dokumenti min sēļus Rīgas pilsētas apgabalā. Tas ļauj domāt, ka sēļi varbūt dzīvojuši gar Daugavu arī starp Koknesi un Rīgu, un ierosina izlietot visai senu, tikai retumis izmantotu liecību. Tā ir t. s. Tabula Peutingeriana – senas romiešu kartes kopija, kas ļauj spriest, ka jau m. ē. 3. vai 4. gs. sēļi dzīvojuši kaut kur tagadējās Rīgas apkārtnē.

Ar vēstures ziņām tātad Daugavas labajā krasta sēļus var droši vai hipotētiski konstatēt tikai nedaudzās vietās un pie pašas upes. Daugava būtu sēļu zemes robeža. Bet jau Bīlenšteins norādīja, ka robežas starp tautām mēdz būt ne upes, bet kalnāji vai ūdens šķirtnes, jo senatnē upes bija galvenie satiksmes ceļi un pa to pietekām notikusi tautu izplatīšanās. [Sagatavots pēc: Ancītis, Jansons 1963 : 52]

 

Katrai ģimenei krustvecāku izvēles principi varēja būt atšķirīgi. Piemēram, pārcēlāju eltermanis Tomass Sēlisizvēlējās krustvecākus no ļoti šaura personu loka. [..] Nācis no kaņepju kulstītāja ģimenes, Tomass Sēlis bija ilgstoši strādājis pie citiem pārcēlājiem, lai varētu atļauties iestāties amatā. [..] Pakāpeniski viņš kļuva par vienu no bagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem amatā, gandrīz 30 gadus ieņemot amata vadītāja posteni. 18. gadsimta 90. gados Tomass Sēlis kristīja četrus bērnus, tātad izvēlējās 20 krustvecākus diviem dēliem un divām meitām. Pirmdzimtais nosaukts Tomasa tēva Niklasa vārdā, un pēdējais aicināts arī par krusttēvu, tāpat kā otrajam dēlam Jānim, kura pirmais krusttēvs bija Sēļu kaimiņš un darba kolēģis pārcēlājs Jānis Šluns (1738–ap 1806). Tomass Sēlisbija apņēmis par sievu Raņķu ģimenē ieprecējušos un agri par atraitni kļuvušo Mariju Magdalēnu Ozoliņu (Osoling, Osoliņ, Osling, 1765–1833). Raņķu ģimenes pārstāvji aicināti sešas reizes un ir bijuši par krustvecākiem visām Sēļuatvasēm. Divas reizes aicināts pārcēlājs Daniēls Nariņš (Narring, Narriņ, 1748–1803) un viņa sieva Anna, kura bija jaunākās Sēļu meitas pirmā krustmāte. Kopā Raņķu un Nariņu ģimenes veido pusi no visiem Sēļu izvēlētajiem krustvecākiem, bet viņiem nav tuvu radniecīgu saišu. Arī pārcēlāja Heinriha Peša sieva Margarita (1775–1808) aicināta divas reizes un vecākajai no Sēļu meitām – par galveno krustmāti. Iespējams, ka tā ir bijusi Marijas Magdalēnas māsa Margarita, kura apprecējusi pārcēlāju Pešu, bet droši to nevar noskaidrot Ozoliņu uzvārda popularitātes dēļ. Pēc Pešu pāra nāves visi trīs viņu bērni uzauga Sēļu ģimenē. Šis apstāklis varētu liecināt par labu hipotēzei, ka Margarita Peša bijusi Marijas Magdalēnas māsa. [Čerpinska 2018 : 42–43 : https://www.lvi.lu.lv/lv/LVIZ_2018_files/1_numurs/Cerpinska_LVIZ_2018_1.pdf]

 

Kā liecina tirdzniecības inventāra atradumi Austrumlatvijā, latgaļi un sēļi tirdzniecībai ar rietumiem izmantojuši Daugavas un Gaujas ūdensceļus, bet ar austrumiem Daugavas ūdensceļš ticis izmantots mazāk. Pēc krievu arheologa, Polockas pētnieka I. Jeremejeva domām, latgaļi un sēļi ilgstoši, līdz pat 10. gs., bloķējuši tranzīta tirdzniecību pa Daugavas ūdensceļu, aizsargājot savu zemju robežas no austrumiem. Tomēr tirdzniecības sakari ar austrumiem pastāvēja. Spriežot pēc atradumiem, arī 10. gs. otrajā pusē un vēlāk tirdzniecībai izmantoja ziemeļaustrumu virzienu, zemesceļu, kas saistīja latgaļu apdzīvoto teritoriju ar Seno Krievzemi. [Sagatavots pēc: Berga 2014 : 48]

 

Plašāka informācija par sēļiem iegūstama vairākos „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” tematiskajos numuros: Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, 1996, Nr. 4/5; 2001, 55. sēj., Nr. 5/6; 2003, 57. sēj., Nr. 3/4; 2005, 59. sēj., Nr. 2; 2008, 62. sēj., Nr. 3.; 2010, Nr. 5./6.