sēdēt

sēd- – sakne

-ē- – piedēklis

-t – galotne

sēdē- – vārda celms

-ēt – vārda izskaņa

sēdēt ceļmalā, sēdēt gultā, sēdēt istabā, sēdēt kaktā, sēdēt kokā, sēdēt krūmos, sēdēt laivā, sēdēt ragavās, sēdēt ratos, sēdēt zemē

sēdēt pie baznīcas, sēdēt bez darba, sēdēt pie datora, sēdēt pie galda, sēdēt pie grāmatām, sēdēt uz gultas malas, sēdēt uz krēsla, sēdēt uz zara

daudz sēdēt, draudzīgi sēdēt, ilgi sēdēt, klusu sēdēt, mierīgi sēdēt, rātni sēdēt, taisni sēdēt

sēdošs darbs

Sēž kā uz adatām.

Sēd kā piesalis.

Sēd kā aizmidzis.

Sēž kā putns uz zara.

Sēd kā vista uz cāļiem.

Nevajag sēdēt uz durvju sliekšņa, tad citi sēdētāju nicina.

Nedrīkst uz sliekšņa sēdēt, tad cilvēks smags un neveikls pie darba.

Nevajag uz sliekšņa sēdēt, tad pērkons sper.

Jaunas meitas nedrīkst sēdēt uz gultas malas, tad nedabūn vīru.

Kas sēdēdams rokas tura klēpī krustiski, tas izvedīs savus nodomus.

Uz pūra vai sieka nevajagot sēdēt, tad jāpaliekot parādā.

Ja sēž apakš sijas, tad nav laimes.

Kas mazs sēd uz pagalēm, tas, augdams liels, būs slinks un laisks.

Ja sēdot kājas kustinot, tad nelaimi saucot mājās.

Sēdot nedrīkst kāju šūpot, tad velnam bērnus šūpo.

Kāzās meitas nedrīkst sēdēt galda stūrī, tad paliek vecas meitas.

Kulti, malti, līgaviņa,

Ne sēdēt istabā;

Veca mana māmuliņa,

Tai sēdēt istabā. [LD 22624-0]

Liec man vaļas, bāleliņ,

Ganos iet pūru šūt;

Es tev likšu tautiņās

Sēdēt galda galiņā. [LD 7710-0]

Dižanās, ražanās

Visas sēd rindiņā,

Es nabaga bārenite,

Kur, māmiņa, man sēdēt?

– Sēd’, meitiņ, nebīsties,

Pašā rindas galiņā,

Nāks Laimiņa, ņems no gala,

Ne no rindas lasidama. [LD14692-5]

Grib kundzinis ta sēdēt,

Kā saulite debesīs.

Kur kungam zelta krēslis,

Kur sudraba sēdeklite? [LD31292-0]

Ai, Laimiņa, netur’ dusmu

Uz ta mana augumiņa,

Neļauj man ilg’ sēdēt

Sīkā zīļu vaiņagā. [LD 9312-0]

Tā nedari, vīra māte,

Kā tu biji dzīrusies:

Kad māsiņa maizi cepa,

Sēdēt abras galiņāi,

Sēdēt abras galiņāi,

Kukulišus skaitidama. [LD 26088-0]

Dievs dod manim ganos iet,

Ne sēdēt saulitē;

Ganos iemu dziedadama,

Saulē sēžu raudadama. [LD 744-2]

Aizzadadzu garu skolu

Sēžu illgi vokorā;

Pyureņā vīn pazynu

Gara skola dagumeņu. [LD 7597-1]

Laba tēva meita biju,

Ilgi sēžu vaiņagā:

Sliktam roku es nedevu,

Labs nedrīkst bildināt. [LD 5969-2]

Es apsedzu baltu sagšu,

Sēžu ievu krūmiņā.

Sak’ tautiņas pajādamas:

Līdz zemiti ievas zied. [LD 13388-0]

Ceļat krēslu, lai es sēžu,

Vaicajat, ko es nācu.

Es atnācu ašķu sieta,

Sijāt ļaužu valodiņu. [LD 9070-0]

Garu skalu aizdegusi,

Sēžu ilgi vakarā,

Gaidu savu bāleliņu

No kungiem pārnākot. [LD 31295-1]

Velku tēva kažociņu,

Nav manāi mēriņā;

Sēžu tēva krēsliņā,

Nav man tēva padomiņa. [LD 3111-0]

Tautiets jūdza, bāliņš jūdza,

Abi jūdz kumeliņus.

Stundu stāvu domādama,

Kuram sēsti kamanās.

Labak sēžu pie tautieša,

Tautiets viegli vizinaja. [LD 17882-3]

Lācis par precinieku

Reiz dzīvoja viens ķēniņš ar savu sievu un vienu meitu. Pēc kāda laika viņa sieva nomira. Ķēniņš apprecēja citu sievu, kurai jau bija meita. Viņas meita nebija tik skaisti ģērbusies kā ķēniņa meita, tādēļ viņa ķēniņa meitu ļoti apskauda.

Drīz ķēniņš aizbrauca ar saviem ļaudīm karā. Mājās palika tikai pamāte, tās meita un ķēniņa meita. Pamāte nu atņēma ķēniņa meitai visas viņas drēbes un viņu pašu lika kalpam aizvest uz mežu un tur nokaut. Bet kalps, nonācis mežā, iežēlojās par sava kunga meitu, atstāja dzīvu un palaida mežā, tikai pieteikdams, lai viņa uz pili atpakaļ vairs nenāk, jo tad viņam klāsies slikti.

Meitene, nezinādama, kurp iet, gāja arvienu dziļāki mežā iekšā. Paskatījusies uz augšu, tā ieraudzīja, ka viņai līdzi nāk tas mazais putniņš, kas tai bija mājās un kas mācēja runāt. Piepeši tā atcerējās, ka viņa ir aizmirsusi istabā uz loga aiz puķu podiņa savu zelta gredzentiņu, vienīgo mantu, ko pamāte nebija atņēmusi. Meitene sāka raudāt, bet putniņš to mierināja un teica, lai neraudot, ka viņš gredzentiņu atnesīšot, tikai lai neejot prom no šīs vietas. Meitene tā arī darīja. Kad viņa bija jau kādu laiku sēdējusi, tā izdzirda aiz sevis troksni.

Atskatījusies tā ieraudzīja vairākus lāčus nākam, no kuriem vienam bija zelta vaiņags galvā. Meitene gribēja bēgt, bet, atcerējusies putniņam doto solījumu, tā palika sēžot. Lāči pienāca klāt, un pirmais tai bargi jautāja: „Ko tu te meklē, un kas tevi te atveda?”

Tad meitene tam visu izstāstīja, kas viņa ir un kā viņa te nokļuvusi. Tad lācis sacīja: „Ja tu esi ķēniņa meita, tad tev vajaga būt mazam zelta gredzentiņam. Ja tev tāda nebūs, tad es tevi saplosīšu – par to, ka esi stāstījusi netaisnību.”
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Sīmaņa akmens

Daugavā iepretim Jersikai ir vairāk nekā asi augsts akmens. To sauc par Sīmaņa akmeni. Teika stāsta, ka senajos laikos uz šā akmens ik pavasari sēdējis ciema puisis Sīmanis. Gaidījis plostus nākam. Tiklīdz parādījies pirmais plosts, Sīmanis to apturējis un vaicājis:

– Sābri mīļie! Sakiet, lūdzami, – vai neesat tur augšgaliešos satikuši manu kaimiņu Sūrumu Teni?

– Neesam vis, – plostnieki atbildējuši. Bet valodīgākais no vīriem piebildis:

– Mums pašiem sava sūruma diezgan, ko vēl citu meklēsim!

– Tavu brīnumu, – Sīmanis pukojies. – Nu jau trešā vasara, kopš Tenis aizklīda uz tālajiem mežu novadiem zemnieka vaļu raudzīt. Un svēti nosolījās laist ar plostiem ziņu, tiklīdz būšot atradis.

– Veltīga cerība! – valodīgais plostnieks pavīpsnājis. – Zemnieka vaļu kungi ieslēguši vistumšākajās cietumu velvēs.

Un laidis plostu tālāk pa straumi. Bet Sīmanis nemitējies sēdēt uz lielā akmens, apturēt plostus un taujāt par Teni. Jo Teņa jaunākā meita, zilace Cilda, bijusi Sīmaņa saderētā. Un Sīmanis taujājis tovasar, taujājis citvasar, taujājis gadu pēc gada.

Puisim jau mati deniņos sākuši sirmot, placis arī spēks kaulos. Un kādā palu pavasarī vairs nespējis noturēt plostu pie akmens. Paslīdējusi kāja, iekritis atvarā un noslīcis.

Kopš tā laika akmens nes viņa vārdu.
[http://www.pasakas.net/]

Pēc septiņu gadu aizlieguma atļauj sēdēt centra zālienos

Rīgas dome otrdien [2010. gada 20. aprīlī] bez debatēm atcēla septiņus gadus spēkā esošo neviennozīmīgi vērtēto aizliegumu sēdēt zālienos pilsētas centra parkos, tiesa, saglabājot ierobežojumus Kanālmalas apstādījumos.

Tāpat aizliegums būs spēkā zālienā un apstādījumos, kuros ir pašvaldības izvietotas aizlieguma zīmes.

Par aizlieguma atcelšanu balsoja 50 domnieki, bet četri deputāti atturējās.

Līdz šim saskaņā ar Rīgas sabiedriskās kārtības noteikumiem bija aizliegts atrasties zālienā Rīgas kultūrvēsturiskā centra apstādījumos – Esplanādē, Kanālmalas apstādījumos, Rīgas pils skvērā, Kronvalda parkā, Vērmanes dārzā, kā arī apstādījumos, kuros ir pašvaldības izvietotas aizlieguma zīmes.

Par aizliegumu sēdēt pilsētas centra zālienos dome sāka diskutēt vēl 2002. gada vasarā, taču toreiz sabiedrībā neviennozīmīgi vērtētais aizliegums tā arī nestājās spēkā. Pilsētas centra parkos zālienos aizliedza sēdēt 2003. gada vasarā. To jau no ieviešanas brīža stingri aizstāvēja pašvaldības uzņēmuma „Rīgas Dārzi un parki” vadītājs un toreizējais domnieks Agnis Kalnkaziņš (TP), stāstot, ka zālieni tiktu piegružoti un izbradāti, un Latvijas klimatiskie apstākli neļaujot izaudzēt izturīgāku zālienu.

Savukārt 2008. gadā veiktais pētījums liecināja, ka 67 % rīdzinieku aizliegumu neatbalsta un uzskata par absurdu.

Iepriekšējais mērs Jānis Birks (TB/LNNK) eksperimenta kārtībā atļāva dažas nedēļas sēdēt centra zālienos, taču arī pēc tam aizliegums palika spēkā. Arī viņa priekštecis mēra amatā, toreiz „Jaunā laika” pārstāvis Aivars Aksenoks solīja aizliegumu pārskatīt, taču to neizdarīja.

Savukārt pašreizējais Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) jau uzreiz pēc oficiālās nominēšanas amatam apsolīja izvērtēt iespēju ļaut sēdēt pilsētas zālienos.

Pirms tam pagājušā gada jūnijā pēdējā kārtējā sēdē iepriekšējā sasaukuma dome, steigā grozot sabiedriskās kārtības noteikumus, atļāva sēdēt visos pilsētas zālienos, lai gan patiesībā plānoja to aizliegt. Projektā bija svītrots punkts, kas aizliedza atrasties pilsētas centra zālienos, nosakot izņēmumus – kanāla nogāzes un vietas, kur to neatļauj attiecīgas zīmes. Vides komiteja, gribot panākt plašākus aizliegumus, ierosināja svītrot punktu par izņēmumiem un deputāti to arī atbalstīja, taču rezultātā noteikumos aizliegums bija svītrots pilnībā. Tiesa, apjēguši savu kļūdu, domnieki sasauca ārkārtas sēdi un to laboja. [http://www.delfi.lv/]

Animācijas filma Sēž uz sliekšņa pasaciņa (1987). Režisore Roze Stiebra.

Dziesma Sēž uz sliekšņa pasaciņa. Aspazijas vārdi, Zigmara Liepiņa mūzika, izpilda Mirdza Zīvere.

Mazulis mācās sēdēt

Vairākums mazuļu sāk mācīties sēdēt 7–8 mēnešu vecumā, bet deviņu mēnešu vecumā jau stabili var nosēdēt aptuveni 5 līdz 10 minūtes. Kad bērns sapratīs, cik brīvs var justies, sēžot un rotaļājoties ar mantiņām, viņš gribēs arvien vairāk laika pavadīt sēdus. Turklāt, iemācījies sēdēt, mazulis kļūst pašapzinīgāks. Kad rāpojot bērns būs uztrenējis līdzsvaru un kustību koordināciju tā, ka spēs balstīties uz vienas rokas – tā ir ziņa vecākiem, ka viņš drīz spēs apsēsties uz viena sāna. Iespējams, pirmās reizes mazais uz sāna apsēdīsies nejauši, tā vienkārši gadīsies, bet tad viņš, apjautis šīs kustības priekšrocības, sāks šādi sēdēt jau apzināti. Ja bērns spēj nosēsties sānu pozā, viņam būs ļoti viegli piecelties sēdus. No nejaušās apsēšanās balstā uz vienas rokas līdz stabilai sēdēšanai paiet aptuveni trīs nedēļas. Taču tas, cik ātri mazais iemācās sēdēt pats, nav tik būtiski – galvenais, ka bērns to dara bez vecāku palīdzības. Kad bērniņš spēj stabili noturēt muguru, nebalstoties ar rokām, tad ir pienācis ilgi gaidītais brīdis – mazais sēž. Kad bērns sāk sēdēt, vecākiem vēlams pavērot, kā viņš to dara. Labi būtu, ja bērniņš jau no paša sākuma sēdētu ar taisnu muguru.

Kamēr bērns pats nesēž, viņu nedrīkst sēdināt ne augstajā krēsliņā, ne uz šūpuļzirdziņa, ne staigulītī, ne kur citur – arī sporta ratiņos vai kulbiņā, kurā aiz muguras tiek aizlikts spilvens. Pastaigā mazais pavada ilgu laiku, un mugurai tā ir lieka un liela slodze.

 Pirmajos trijos mēnešos mazulīti nav ieteicams sēdināt arī klēpī pussēdus, bet, kad mazais jau paaudzies, pieaugušie viņu šad un tad var paņemt klēpī, vien bērns jāatbalsta ar muguriņu pret sevi. Šādā pozā bērniņš nesēž, jo muguru pats nebalsta, to dara vecāki. Šāda pussēdus/pusguļus poza lielu ļaunumu mazuļa mugurkaulam parasti nenodara, turklāt, kad bērns būs piekusis, viņš par to skaļi paziņos.

Bērns drīkst atrasties vecumam atbilstošā autokrēsliņā, jo līdz gada vecumam bērns tajā ir pusguļus. Kad mazais jau iemācījies sēdēt un brauciena laikā cenšas sēdēt taisnu muguriņu, autosēdeklītis jānoregulē stāvāk. Ja tas nav iespējams – jāiegādājas cits, kuru iespējams viegli regulēt. Taču līdz gada vecumam braucienam automašīnā nevajadzētu būt garākam par pusstundu.

Kad vecāki bērniņu stutē spilvenos vai pret dīvāna atzveltni un viņš negāžas, tas nebūt nenozīmē, ka mazais prot sēdēt. Viņš tikai tiek atstutēts pussēdus. Tā darīt nav ieteicams triju iemeslu dēļ: sēdēšana mugurai ir liela slodze, mazais vēl īsti nesaprot, kas tagad notiek, turklāt viņš vēl neprot noturēt līdzsvaru un itin viegli var apgāzties.
[Valtere http://www.medicine.lv/]