Tradicionālā transkripcija

[šàurs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʃɑ͜urs] 


[š] – nebalsīgais troksnenis

[au] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[r] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



šaur– – sakne, vārda celms

-sgalotne




šaur+asmen-s

šaur+degun-a

šaur+film-a

šaur+jos-l-u

šaur+lap-u

šaur+leņķ-a

šaur+sliež-u


šaur+ac+is, šaur+ac+e

šaur+ac+ain-s, šaur+ac+ain-a

šaur+lap+ain-s

šaur+sird+īb-a

šaur+sird+īg-s, šaur+sird+īg-a

šaur+pier+is, šaur+pier+e

šaur+spārņ-i




šaurspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pamata pakāpe, nenoteiktā galotne

 

NENOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

šaur-s

šaur-i

šaur-a

šaur-as

Ģ.

šaur-a

šaur-u

šaur-as

šaur-u

D.

šaur-am

šaur-iem

šaur-ai

šaur-ām

A.

šaur-u

šaur-us

šaur-u

šaur-as

I.

ar šaur-u

ar šaur-iem

ar šaur-u

ar šaur-ām

L.

šaur-ā

šaur-os

šaur-ā

šaur-ās

V.

 

NOTEIKTĀ GALOTNE

 

Vīriešu dzimte

Sieviešu dzimte

 

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

N.

šaur-ais

šaur-ie

šaur-ā

šaur-ās

Ģ.

šaur-ā

šaur-o

šaur-ās

šaur-o

D.

šaur-ajam

šaur-ajiem

šaur-ajai

šaur-ajām

A.

šaur-o

šaur-os

šaur-o

šaur-ās

I.

ar šaur-o

ar šaur-ajiem

ar šaur-o

ar šaur-ajām

L.

šaur-ajā

šaur-ajos

šaur-ajā

šaur-ajās

V.

šaur-o!
šaur-ais!

šaur-ie!

šaur-o!
šaur-ā!

šaur-ās!

 

PAKĀPES

 

Pamata pakāpe

Pārākā pakāpe

Vispārākā pakāpe

Vīriešu dzimte

šaur-s

šaur-ais

šaur-āk-s

šaur-āk-ais

vis-šaur-āk-ais

pats šaur-āk-ais

šaur-āk-ais

Sieviešu  dzimte

šaur-a

šaur-ā

šaur-āk-a

šaur-āk-ā

vis-šaur-āk-ā

pati šaur-āk-ā

šaur-āk-ā


Teikumā var būt:

1)   apzīmētājsŠaura eja veda augšup uz torni.

2)   izteicēja daļa – Svārki ir tik šauri!



šauras acis, šaurs ceļš, šaurs deguns, šaura eja, šaura gulta, šauri svārki, šaura telpa, šauri vārti



šaurs

1. Tāds, kam ir neliels platums.

 Šaura iela. Šaura upe. Šauras durvis, šauri logi.

2. Tāds (apģērbs), kas cieši pieguļ augumam, ķermeņa daļām.

Kleita plecos ir šaura. Kurpes par šaurām.

3. Tāds, ko ir neērti izmantot mazās platības dēļ.

Šaurs dzīvoklis.

4. Tāds, kas aptver nelielu daļu (no kā); ierobežots.

Šaurs draugu pulciņš. Šaura specialitāte.

5. Valodniecībā – tāds (patskanis), kas izrunājams ar samērā augstu mēles pacēlumu.

Šaurais e”.  

6. pārn. Tāds, kam trūkst plaša, vispusīga skatījuma; vienpusīgs, aprobežots.

Šaurs interešu loks. Šauri uzskati. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 1065]


šaurs, -ais; s. -a, -ā

1. Tāds, kam šķērsvirzienā ir samērā mazs attālums no vienas malas līdz otrai. Tāds, kam ir samērā mazs diametrs (par apaļas, ieapaļas formas priekšmetiem, veidojumiem).

Šaura iela. Šaura eja. Šaura dobe. Šaurs koridors. Šauras kāpnes. Šauras durvis. Pavērt durvis šaurā spraugā. Šaura gulta. Šaura laipa. Šaura josta. Šaurs trauks. Šaura seja. Šaura piere.

Šaurs leņķis mat. – plakans leņķis, kas ir lielāks par 0 radiāniem (0 grādiem) un mazāks par 1,571 radiānu (90 grādiem).

Klētiņu apgaismoja lodziņš, tik šaurs, ka pa to ielīstu tikai kaķis. Birze 3, 29.

Viņš bija kalsnējs, bāls, .. pelēkām acīm, kuras, smaidot vai kaut ko vērīgi apskatot, samiedzās šauras kā svītriņa. Klīvers 2, 34.

// Tāds, kam ir neliela, arī nepietiekama platība (par celtnēm, telpām).

Dzimis Rīgā. Miera ielas kvartālā, šaurā vienistabas dzīvoklītī. Bels 3, 112.

Telpas izrādījās par šaurām, un vēlākie atnācēji spiedās blakus istabās pie zāles durvīm. Sakse 7, 452.

pārn. .. kur izbēgt? Pasaule saraujas šaura, savelkas čokurā .. Brigadere 2, 114.

// Tāds, kas samērā cieši pieguļ ķermenim, tā daļām (par apģērbu, tā daļām). Tāds, kas pārāk, nevēlami cieši aptver ķermeni, tā daļas.

Blūze ar šaurām piedurknēm.

Tur bij baltu aitādu kažociņš ar gaišpelēku drēbi un vatēta, šaura jaka .. Upīts 4, 140.

.. dēls aizvien vairāk attālinās, iztālēm drusku jocīgs ar savām šaurajām treniņbiksēm, kas apspīlē zēniski tievos lielus. Ezera 11, 30.

// val. Tāds, kura artikulācijai ir raksturīgs samērā mazs mutes atvērums un augsts mēles pacēlums (par patskaņiem, divskaņa komponentiem).

Šaurais patskanis – šaurais e” vai ē.

2. Tāds, kurā ir iekļauti, apvienoti samērā nedaudzi cilvēki (par, parasti sociālu, grupu).

Uzstāties šaurā sabiedrībā.

Par žargonismiem sauc vārdus un frāzes, ko lieto tikai kāda šaura sociāla grupa .. Valeinis 1, 174.

Dzejas viņa nolasīja šaurā draudzeņu pulciņā, uz kuru literārajām zināšanām paļāvās visvairāk. Eglons 2, 107.

// Tāds, kas ir saistīts tikai ar vienu darbības, arī īstenības jomu vai nedaudzām darbības, arī īstenības jomām.

Šaura specializācija. Tematiski šaura izstāde. Šauri praktiska nozīme. Šauri speciāls jautājums.

Lai gan piedzīvojumu literatūra kalpo izklaidēšanai, tai nebūt nav jāaprobežojas ar šo šauro funkciju. Karogs 58, 10, 131.

Ļoti bieži viņa lugu tēli ir celtnieki, dažreiz strādnieki šā vārda šaurākajā nozīmē. Teātris 75, 5.

3. Tāds, kam trūkst daudzpusības, arī plašuma, dziļuma (par uzskatiem, domām, interesēm u. tml.).

Šaurs garīgais apvārsnis. Šaurs redzesloks. Šaurs skatījums uz dzīvi.

.. maldīgas un greizas ir Jāņa domas, kad viņš attiecina savu šauro pieredzi uz visu cilvēci .. Dripe 4, 167.

// Mazvērtīgs, vienpusīgs, aprobežots (piemēram, par kāda mūžu, cilvēka garīgās dzīves apstākļiem).

Andrejā reizēm gan sacēlās iekšējs nemiers un protests pret šauro, aprobežoto dzīvi .. Jansons 2, 26.

4. Trūcīgs (par materiālajiem apstākļiem, līdzekļiem).

Tā [māja] celta, ar šauru rocību kaujoties, pēc tam daudz labota un lāpīta. Brutāne 8, 138.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


šaursšaurs 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


šaurs – nošķirts, korporatīvs; ierobežots (ierobežots viesu skaits), aprobežots (aprobežots redzesloks)
[Sagatavots pēc: SV 2012 : 389]


šaurs – plats


Anatomijāšaurs iegurnis, šaurs dzemdes kakls.

 

Ģeometrijāšaurs leņķis.

 

Fizikāšaurs gaismas kūlis.

 

Valodniecībā šaurais patskanis.


Vietvārdi – Šaura, akacis Riebiņu novadā; Šaura, pļavas Ilūkstes novadā.


ErgonīmiŠaurā, biedrība; Šaurais ceļš, SIA.

 


šaurs, mantots vārds; pamatā ide. *seu- liekt, griezt, dzīt (no kā arī šaust) ar piedēkli -ro-; *seu-ro-s > baltu siau-ras > latviešu šaurs, kam blakus apvidvārds saurs. Nozīmes attīstība, pēc J. Endzelīna uzskatiem, – ieliekts > šaurs.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 977]


angļu  narrow

baltkrievu – вузкі

franču  étroite

grieķu – στενός

igauņu – kitsas

krievu – узкий

latīņu – angustus

lietuviešu – siauras

lībiešu – ōdõz

poļu – wąski

somu – kapea

spāņu – estrecho

ukraiņu – вузький

vācu – schmall

zviedru – smal



Karašai platas acis, šaurs vēders.


Kad galvā plats celiņš, tad aizved tālu; kad šaurs, tad tuvu.


Šaura, šaura tautu laipa,

Nedrīkstēju pāri iet;

Metīs mani bāleliņi,

Iešu pāri dziedādama. [LD 18773-2]

 

Mazgājos, velējos

Taut’ upītes maliņā.

Dziļa, šaura taut upīte,

Platas manas villainītes. [LD 25895-1]

 

Aiz ko man strupi brunči,

Aiz ko šaurs vainadziņš?

Ik svētdienas, ik svētdienas

Kroga galda galiņā. [LD 19878-3]


Reiz dzīvojis viens puisis, kas bijis mēnessērdzīgs: viņš staigājis pa naktīm apkārt, un, ja gadījies pieguļā gulēt, tad paņēmis maisu un iedams vilcis pa zāli līdz. Tikai uz rīta pusi aizgājis gulēt.

Reiz puisis ar saimnieku nogājuši zem nolūzuša bērza stumbeņa un likušies uz ausi. Puisis drīzi iemidzis un krācis kā vēja sudmalas, bet saimnieks nevarējis tik drīz iemigt un, tāpat gulēdams, skatījies zālē. Te puisim no apakšas izlīdusi pelīte un iet uz stumbeņa pusi, bet ceļā tai gadās spainis, kas bijis paņemts zirgu dzirdīšanai. Viņa uzrāpusies uz spaiņa un pārgājusi par to saišķi, nokāpusi otrā pusē zemē un ielīdusi zem stumbeņa zemē. Pēc maza laiciņa saimnieks skatās: atkal pele izlien no stumbeņa apakšas un iet pa to pašu ceļu atpakaļ. Šis gribējis peli saķert un tādēļ drusku paskurinājis spaiņa saišķi, tak pele noturējusies un tā nenoķēris. Palīdusi atkal puišam zem sāniem.

Bet, kolīdz tas noticis, tā puisis uzmodies un stāstījis, kādu šis sapni redzējis. Šis esot gājis pa pasauli ceļot un iegadījies iet par lielu upi, kurai ļoti šaurs tilts bijis, pārgājis par upi un iegājis ļoti greznā pilī, kas bijusi līdz pusei ar zeltu pilna. Šis gribējis gan no tā zelta paņemt, bet tur bijuši tik lieli gabali, ka nevarējis pacelt. Nu gribējis steigties uz māju, lai brauc ar zirgiem pakaļ, bet, par upi ejot, tilts tā sācis līgoties, kā tik, tik ar lielām mokām ticis pāri. Saimnieks toreiz nekā neteicis, bet otrā dienā atnācis ar lāpstu un cirvi un ņēmis stumbeņu cirst nost. Tad vēl zem celma drusku paracis un izcēlis veselu podu zelta, bet puisis no tās reizes palicis vesels no mēnessērdzības.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

 

Reiz dzīvoja viens ļoti skops mācītājs. Viņš saviem kalpiem nekad nav devis labu ēdienu ēst, nedz arī maizi. Maize bijusi cepta kopā ar pelavām un sēnalām tā, ka ēdot tā dūrusies rīklē.

Mācītājam bijis kučieris, kas nodomājis mācītāju izmācīt.

Tā reiz mācītājs taisījies braukt bērnus pārklaušināt. Kučieris nodomājis: nu es tevi mācīšu. Braukuši un braukuši pa purviem un mežiem, bet mājas nevienas. Tā pienākusi pusdiena. Mācītājs jau bijis ļoti izsalcis, bet ko ēst līdzi nekā nebijis. Brauc atkal. Celmi, meži, klajumi, bet mājas kā nav, tā nav. Saule jau taisījusies uz rietēšanu. Kučieris tik braucis un braucis riņķu riņķiem ap mācītāja muižu pa mežu. Bet mācītājs jau nekā nezina. Uznākusi tumsa. Kučieris teicis mācītājam, ka viņš uzkāpšot kādā priedē un apskatīšot, vai uz kādu pusi nevar uguni redzēt. Labi, kučieris rāpjas priedē augšā, viņš domā: nu man laiks tevi mācīt. Tas izņēmis sev no kabatas līdzi paņemto maizi un sācis priedes galā ēst. Mācītājs prasījis, ko šis ēdot? Kučieris atbildējis, ka viņš graužot čiekurus. Nu, lai sviežot arī viņam lejā, viņš arī gribot grauzt. Kučieris nosviedis dažus čiekurus. Mācītājs sācis čiekurus lupināt, bet neko nevarējis no tā izēst. Mācītājs teicis, ka viņš nevarot norīt, viņam duroties rīklē. Viņš brīnījies, ka kučierim neķeroties rīklē un tas varot norīt. Kučieris atbildējis, ka viņš jau ieradis tādu maizi ēst un ka viņam rīkle esot liela. Bet mācītājs nemaz nezinājis, ka kučieris ēdis maizi. Apēdis maizi, tas teicis, ka uguni nekur nevarot ieraudzīt, un līdis no koka zemē. Mācītājs sēdējis ratos, un kučieris sācis atkal braukt.

Braucis un braucis, līdz pēdīgi izbraucis uz kādām mājām. Tās izrādījušās par tām pašām, uz kurām viņi gribējuši braukt. Mācītājs teicis: Ja mums dod ēst, tad, kad, pēc tavām domām, būtu diezgan ēsts, piemin man ar kāju, jo man kauns, ka es par daudz neēdu aiz liela izsalkuma!

Iebrauc mājās. Saimniece tūlīt liek uz galda piena zupu. Tā mācītājam labi pa prātam. Abi apsēžas pie galda un ēd. Zupa vēl labi karsta. Mācītājs uzsmēlis tikai pāris karoties uz šķīvja, lai ātrāki atdzistu. Tā tam zem galda gulošais suns piesities pie kājas. Mācītājs jau satrūcies, paskatījies uz kučieri, bet tas nelicies zinis, ēdis tikai tālāk. Pāris karotītes uzstrēbis, atkal kaut kas piedūries pie kājas. Nu mācītājs sācis cik ātri tik varēdams nostrēbt zupas šķīvi un visādi laipni pateicies par vakariņām, ka esot labi paēdis. Nelicies ne dzirdot, kad saimniece godājusi, lai ēdot vien, ka šis neesot necik ēdis. Kučieris tik ēdis vien projām.

Paēduši vakariņas, viņi taisījušies iet gulēt. Bet mācītājam ēstgriba bijusi vēl briesmīgāka. Viņš, gulēt ejot, noskatījies, ka zupa vēl atlikusi un ka saimniece to iznesusi pieliekamā kambarī.

Nogaidījis, kad visi apgūluši, viņš klusām piecēlies un gājis pieliekamā kambarī raudzīt, vai nevarētu dabūt zupu, jo ēstgriba viņam bijusi briesmīga. Pa tumsu nevarēdams saskatīt, kurš būtu zupas pods, nejauši uzdūries uz kādu trauku, aptaustījis to un bāzis roku iekšā. Bet ko nu! roku vairs nevarējis dabūt laukā no krūzes, kurai bijis šaurs kakls. Tas sācis krūzi dauzīt pa pieliekamo kambari, no kam izcēlies liels troksnis un sākuši suņi riet. Uzcēlusies mājas ļaudis un gājuši skatīt, kas tur par troksni bijis: ieraudzījuši mācītāju viscaur ar asinīm notašķītu un nolējušos. Nu vairs nekas cits nav atlicis, kā teikt taisnību, kā viss tas noticis. Krūzē bijušas ielietas asinis, jo iepriekšējā dienā tais mājās kāvuši cūkas. Mācītājs nokaunējies un gājis istabā. Saimniece tam ienesusi atlikušo piena zupu. Nu tas vairs nav kaunējies un ēdis pilnu vēderu. Suņi bijuši izlaisti ārā, un nebijis vairs, kas uz kājām mina.

No rīta, noklaušinājis bērnus, tas braucis mājās. No tā laika viņš nav vairs bijis skops, bet saviem kalpiem devis labu maizi ēst, jo pats bijis piedzīvojis, kā ar viņa paša maizi reiz tam gājis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



***

 

Esmu tik laimīgs! Tik vieglis man prāts!

Spārni ja būtu man, spārnos es laistos;

Esmu tik laimīgs! Tik vieglis man prāts, –

Māmiņ, es redzu: tu raudāt sāc.

 

Viena, dēls, viena nu palikšu te,

Kaktiņā šaurā, starp mellajām sienām;

Viena, dēls, viena nu palikšu te,

Trūkums kur perinās paspārnē.

 

Pacieties, māmiņ! Drīz aiztecēs laiks –

Neganto postu uz purvu drīz trenksim;

Pacieties, māmiņ! Drīz aiztecēs laiks –

Laime mūs apkamps kā ziedonis maigs. – [Plūdonis 2000 : 112]

 

 

Naktī 

 

Kad pa šauru meža taku

viens zem eglēm klaiņot ej,

klusi soļi dirn tev blakus,

un tas nava vakarvējš.

 

Kad pār dzelmi krīt tev ēna

kādas acis pretī dzirkst.

Lēpu lapas līgo lēni,

vidū zieda zelta sirds.

 

Migla pļavā skalo stiebrus,

rasu bērzu lapās sviež.

Zari dungo dziesmu liegu

tiem, kas mīļo, tiem, kas cieš.

 

Apklust ceļi. Aizmieg spāres.

Velti gurdās acis slēdz.

Gulst uz krūtīm putni, spārniem

melniem. Un tev nav kur bēgt. [Skujiņa 2002 : 92]

 

 

De profundis 

 

Svētā, kurp gan lai es bēgu?

Dzīve tik šaura, tik bāla!…

Kaislību vajāts un rēgu,

Redzu, cik mūžam Tu tāla.

 

Zvaigžņu vairs nava man tālē,

Vakars vien mākoņains tumst…

Puķe – ko aizskaru – bālē,

Dvēsle – ko iemīlu – skumst. [Ziemeļnieks 1989 : 229]

 

 

Rubikiāde, 20. janvāris

 

Pērses ieliņa caura,

iepūt man stabušaurā.

 

Stīga tik ilgi smējās,

Rīga jau izgulējās.

 

Dzirnavu iela jautrā!

Skuķis pieskrien un jautā:

 

Vai tu no Smiltenes, papu?

Atdodiet mūsu katlu! [Bērziņš 2004 : 452]

 

 

Lapsa un kurmis

 

Sveiks, draugs Kurmīti!”

 Sacīja Lapsa:

Ko tavam namam

 Durvis tik šauras?

 

Sveiks, draugs Kūmiņ,”

Atteica Kurmis:

Lai tu pie manis

 Nenāktu ciemā! [Rainis 1978 : 150]


Pulkstenis rādīja četri. Kariete pēc karietes parādījās alejās, apstājās brīdi pie pils parādes durvīm, izlaida viesus un aizripoja uz staļļiem.

Ieejas durvis bij šauras kaltu akmeņu rāmī, aiz viņām garš, krēslains koridors izbeidzās apaļā telpā ar vienīgo apgaismotāju zvaigžņu lukturi pie augstiem griestiem. No šejienes viesus raidīja uz visām pusēm; vienīgi tuvinieki pazuda pa kreisi, kur tie atkal pēc ilgiem gadiem satikās, skūpstījās, vēlēja laimes un priecīgi pie atvērtiem logiem ieelpoja dzimtenes gaisu.

Īsi pirms astoņiem parādījās pats grāfs ar Luizi Mariju Mencendorfu ceļā uz altāri. Viņiem sekoja viesi, bet tikai mazākā daļa no tiem ietilpa torņa šaurajā baznīciņā – pārējiem vajadzēja apmierināties ar diezgan mitru un nelāgu koridoru. Taču prāvesta Tarlofa vārdi skanēja līdz pašiem tālākiem, jo viņš runāja spēcīgi, noteikti, ar uzsvaru. Viņš runāja par to, ka Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, salīdzinādams viņu ar grāfa Burharta pili un atrazdams pēdējo dažkārt ne mazāk stipru. Jo gadu simteņiem tā sargājusi jau varonīgos bruņiniekus cīņā ar šīs zemes barbariem un sargā patlaban visus cienījamos klātesošos, kas trauc šo darbu turpināt. 
[Ezeriņš 1962 : 414]

 

Nav tukša mana roka, redzi, muks aunelis, Līzīt! Jonis rādīja viņai rotaļu auniņu, mākslīgi darinātu bērnu spēles lietiņu, kuru kāds muižas puskunga bērns bija aizmirsis, nosviedis uz klēts priekšas grīdiņas. Rotaļu mantiņu grozot, aptaustot, netīšām paspaidot, aunelis izdeva žēlas skaņas, itin kā zīdainis vēkštu: kuvē! kuvē!

Līze ar Joni saskatījās, pasmējās…

Patlaban barons Bunduls jāšus nodrāzās pa ceļu gar kalpu klētīm. Uz sēdētājiem viņš nemaz nepaskatījās. Nodevis kalnā staļļu uzraugam zirgu, viņš pats aizgāja uz parku, jājamo vicu pa gaisu griezdams.

Līze skatījās, skatījās aizgājējā tālumā, te viņas šaurās actiņas savilkās vēl šaurākas, smaids izcēlās lūpu kaktiņos, kruzuļoja lūpas, vijās ap muti un pārņēma visu plato seju. Smaids pieauga par smieklu, lauzās nebēdnīgi uz āru, gribēdams sprukt pasaulē skaļo rīkli izmēģināt, bet Līze viņu nežēlīgi nosmacēja savā priekšautā.

Līzīt, stāsti man ar, par to tu smej? Jonis gribēja zināt.

Līzei nebija vaļas savas niķu domas izstāstīt, kuras viņai nupat iešāvās prātā.

Dod man šurp to auneli! viņa iesaucās, auniņu Jonim no rokām izraudama, paķēra no klēts vadža dvieli, ietina dvielī auneli kā bērnu stūķī un gāja uz parku baronam Bundulam pretī, auneli žēli vēkšinādama: kuvē! kuvē! [Zeiboltu Jēkabs 1985 : 251]

 

Tie bija bijuši savādi gājēji. Viņi ātrāk bija dejojuši nekā gājuši, jo pēdas, kaut gan cieši kopā, rakstīja sniegā visbrīnišķīgākās figūras. Izrakstījušas daždažādus kāšus un līkumus, pēdas beidzot noveda pie laipas. Un piepeši viņam viss kļuva skaidrs. Līdz ar to galvassāpes mazliet aprima, un viņš varēja sakarīgi domāt. Tur taču Aizupju Juris bij mājā gājis, un Aija viņu bija atvadījusi līdz šejienei. Droši vien viņš bij tik pillā, ka viņu vajadzēja vest zem rokas. Un te pie pašas laipas sniegs tā bij izmīņāts, it kā te būtu bijis dejas laukums. Beidzot tomēr vienas pēdas uzgāja uz laipas. Bet kur palika otras?

Kontroles labad Jānis vēlreiz apskatīja abas līdzteku pēdas.

Jā. Vienas no tām bija lielas un platas, otras šaurākas, tievākiem papēžiem.

Apstaigājis nomīņāto vietu, viņš atrada, ka otrs gājējs skriešus taisnā līnijā bij uzskrējis atpakaļ krastā.

Tātad Aija Juri bija vadījusi. [Jaunsudrabiņš 1977 : 284]

 

Bija svētdienas rīts. Ciematu ļaudis lieliem bariem devās pa šauru meža celiņu uz baznīcu, dziesmu grāmatu vienā, pastalas otrā rokā nesdami. Kāju celiņš visapkārt bija apaudzis vīgriežiem, lēdzekšņiem un citām treknām zālēm; jo še bija kunga tiesa, kur ganāmie pulki iz apkaimes nekad netika dzīti. Šinī sirmā mežā jau senlaikiem ne gana rīkstīte netikusi nogriezta. Tā ļaudis liecināja.

Šur un tur sapraulojušas un nosūnojušas siekstas gulēja šķērsām pār celiņu. Ļaudīm daudzkārt nācās kāpelēt, kamēr Dieva nama sliegšņam bija pāri. Bērni un jaunie dažreiz sūdzējās par grūtu rāpšanos, par čiekuriem un čakārņiem, kas sabadīja viņu vārīgās, sasprēgājušās kājiņas, bet vecie viņus apmierināja, ieteikdami tiem, ka šauri, neglumi celiņi aiztekot uz dzīvību. [Auseklis 1955 : 244]



Šaurākā iela Vecrīgā

Pati šaurākā iela Vecrīgā ir Rozena iela, kur, izplešot rokas, ir iespējams aizsniegt pretējā nama sienu.

Rozena iela radusies 13. gs. starp pilsētas vecākās daļas nocietinājuma mūri un Doma baznīcas kapsētu. Sākotnēji tās nosaukums bija Kalēju iela, jo tur pārsvarā dzīvojuši kalēji. Savu pašreizējo nosaukumu tā ieguvusi 17. gs. par godu bīskapu vasaļu Rozenu dzimtai, kuras īpašums tur atradās līdz 17. gs.

Rozena iela ir saglabājusi veco Rīgas ielu bruģējuma veidu – ārmalas augstākas par ielas vidusdaļu, lai ūdens nebojātu ēkas.

Latviešu valodā iela līdz 1923. gadam saukta par Rožu ielu, 1923. gadā tā atguva nosaukumu Rozena iela.
[Sagatavots pēc: http://www.citariga.lv/]

 

Šaurākā māja pasaulē

Polijas galvaspilsētā Varšavā 2012. gadā pēc poļu arhitekta Jakuba Ščesnija koncepcijas ir pabeigta šaurākās mājas (1,2 m) celtniecība. Tā atrodas starp Otrā pasaules kara laika māju un modernu daudzdzīvokļu namu. Sākotnēji ēka bijusi paredzēta kā mākslas instalācija, bet vēlāk ir izveidota par dzīvojamo ēku.

Mājai ir divi stāvi; pirmajā ir virtuve, tualete, duša un ēšanas zona, bet augšā – guļamistaba.

Pirmais mājas īpašnieks ir Izraēlas rakstnieks Etgars Kerets, kura vārdā ir nosaukts šis nams.
[Sagatavots pēc: http://www.db.lv/]

 

Šaurākais starptautiskās jūras satiksmes šaurums

Bosfors ir jūras šaurums, kas šķir Turcijas Eiropas daļu no Āzijas daļas. Bosfors ir šaurākais no starptautiskās jūras satiksmes šaurumiem un savieno Melno jūru ar Marmora jūru, caur Dardaneļiem ar Egejas jūru un Vidusjūru. Tā garums ir aptuveni 30 km, maksimālais platums – 3700 m ziemeļos, šaurākā vieta pie Kandili un Ašijanas – 700 m. Dziļums šauruma vidū ir no 36 līdz 124 m.
[Sagatavots pēc: http://kriic.lv/]