saulgrieži

saul- – sakne

-griež- – sakne

-i – galotne 

saulgriež- – celms

saulgriežu laiks, saulgriežu svētki, saulgriežu svinēšana, saulgriežu ticējumi, saulgriežu tradīcijas

pavasara saulgrieži, rudens saulgrieži, vasaras saulgrieži, ziemas saulgrieži

gaidīt saulgriežus, svinēt saulgriežus, pavadīt saulgriežus

Latviešu tradīcijas gadskārtu ritmos

Gadskārta apzīmē Saules gada sevišķu notikumu secību, kas noteiktā kārtībā atkārtojas katru gadu. Šo notikumu pamatā ir noteiktas pārmaiņas dabā. Ziemā tie ir ziemas saulgrieži, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā, vasarā – vasaras saulgrieži, kad diena ir visgarākā un nakts visīsākā.

Katrs ceturksnis, sakrītot ar klimatiskām pārmaiņām dabā, tiek sadalīts uz pusēm, līdz ar to viena gada laikā Zemes ritējumā ap Sauli izdalās astoņi notikumi, kurus latvieši atzīmē kā svētku dienas. Senie latvieši nepazina vārdu svētki, viņi pazina vārdu laiki, galvenokārt saulgriežus, ko atzīmēja pat vairākas dienas pēc kārtas. Visi šie laiki tika svinēti katrs citādi, katrs ar savām tradīcijām, kas bija domātas ļaužu priekam. Savukārt laiku tradīcijas saistās ar rituāliem, kas bija vērsti uz saules spēka stiprināšanu, auglības vairošanu un aizsardzībai pret ļaunajiem spēkiem. 

Jāņi iezīmēja vasaras saulgriežus, un tos svētīja desmitajā nedēļā pēc Ūsiņiem. Tā kā Jāņos Saule nonāk Debesu kalna visaugstākajā punktā, tad Jānis mītos kļuva par vidutāju starp kosmisko (Dieva) pasauli un Zemes (cilvēku) pasauli, tādēļ arī dainās Jānis tiek saukts par Dieva dēlu. Jāņos aktivizējas kā labie, tā ļaunie spēki. Visas Jāņu rituālās darbības ir saistītas ar labo, auglību veicinošo spēku piesaistīšanu un ļauno spēku atvairīšanu. Tāda pati nozīme ir mājas un sētas sakopšanai un pušķošanai, svētku mielasta gatavošanai. Jāņu mielastam – sieram un alum – piedēvē mītisku spēku, kas nes svētību mājās. Visai Jāņu dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, ir liela aizsardzība pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. Ziemā kaimiņus apciemo ķekatas, bet Jāņos to dara Jāņa bērni, kas līgodami iet no mājas uz māju. Līgošanai piedēvē maģisku spēku, kas veicina auglību un svētību visai dzīvai radībai – kā augiem, tā dzīvniekiem un cilvēkiem. Arī burvju, raganu un skauģu darbībai Jāņi ir īstais laiks. Senie latvieši ticēja, ka Jāņu nakti raganas staigā apkārt un atrauj govīm pienu, tādēļ Jāņu vakarā, kad lopi bija sadzīti laidarā un laidara vārti aiztaisīti, tos aizsēja ar nātrēm. Arī virs vārtiem un vārtu stabiem uzsprauda nātres, visus laidara celiņus nokaisīja ar dadžiem un usnēm, tad raganas nevarēja tikt pie lopiem. Tā kā Jāņu naktij piedēvēja maģisku spēku, tad Jāņos arī zīlēja nākotni, vēroja dabu un pareģoja nākamos laikapstākļus.

Ziemassvētki senajiem latviešiem bija lieli svētki, kas iezīmēja ziemas saulgriežus, un tos parasti svētīja trīs dienas. Senie latvieši ne pazina Ziemassvētku vecīti, ne arī dedzināja svecītes eglē – kad māja bija sakopta un izpušķota, bija laiks Ziemassvētku uzņemšanai, kas parasti ieradās kā ļaudis, kas tērpušies maskās. Senie latvieši ticēja, ka pasauli apdzīvo gan labi, gan ļauni gari. Ļaunie gari īpaši aktivizējās dažādos svētkos, jo sevišķi Ziemassvētkos un Jāņos, tāpēc šajā laikā nedrīkstēja iet gulēt, bet ļaunie gari bija jādzen projām, ja negribēja, ka sētai rodas kāds ļaunums. Garus varēja aizdzīt ar iešanu ķekatās (budēļos), kliegšanu, trokšņošanu, sitot dažādus priekšmetus vienu pret otru. Svētības un auglības veicināšanai bija jādara dažādas rituālas darbības – pēršana ar rīkstēm, mīdīšana, lēkšana, griešanās, dancošana, dziedāšana. To visu pavadīja jokošanās, jautrība, savstarpēja apdziedāšanās. Mājas saimnieku uzdevums bija ķekatas labi uzņemt, pacienāt, apdāvināt. Ticēja – jo labāk ķekatas tiek uzņemtas, jo lielāku svētību mājām tās gādā. Ziemassvētki saistījās ar daudziem ticējumiem un rituāliem, ko vajadzēja veikt, lai nākamajā gadā būtu laba raža un veselība, lai lopi neslimotu un govis dotu daudz piena. Tāpat ticēja, ka Ziemassvētku naktī notiek visādas burvestības un pārvērtības, tāpēc arī Ziemassvētki bija pats īstākais laiks dažādām zīlēšanām. Zīlēja gan nākamā gada ražu, gan par lopiem, cik to būs, bet visbiežāk tomēr zīlēja nākotni. Senais latvietis dzīvoja dvēseļu pasaulē, visam, ko darīja, viņš piedēvēja īpašu nozīmi. Tas attiecās arī uz Ziemassvētku ēdieniem un pašu ēšanu. Ziemassvētkos ēda pupas, zirņus, cūkas galvu. Veļus mieloja ar maizi, sāli un alu. [Sagatavots pēc: Mihailova 2000 : http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

Latviešu vasaras saulgriežu dainas

Visas rituālās darbības vasaras saulgriežos saistās ar diviem mītisko pretstatu pāriem: uguni un ūdeni, gaismu un tumsu. Lielākajai daļai Eiropas tautu šie svētki jau agrajos viduslaikos daļēji sakausējušies ar kristīgajām tradīcijām, turpretim latviešiem tie saglabājušies gandrīz nemainītā veidā līdz mūsu dienām. Viens no cēloņiem tam varētu būt tautas neatlaidīgā cenšanās saglabāt un kopt savu senču tradīcijas.

Jāņu svētku nosaukums latviešiem atvedināts no to galvenā mītiskā personāža Jāņa, kas sākotnēji bijis arī galvenais svētku rituālās norises organizētājs un to kultiskās izpausmes personificējums. Jaunākajos laikos radies vasaras saulgriežu svētku nosaukums Līgo svētki, kas veidots pēc Jāņu dziesmu īpatnējā piedziedājuma un nav balstīts uz vispārīgo Jāņu mīta kontekstu.

Jāņus ievada Zāļu diena (23. jūnijs) un Zāļu vakars. Ar Zāļu vakaru un nākamo nakti ir saistītas gandrīz visas vasaras saulgriežu tradicionālās izdarības. Tāpat kā citām Eiropas tautām, arī latviešiem svētku norisē vērojami trīs galvenie darbību virzieni: zāļu un ziedu vākšana un vainagu vīšana, pušķošanās, kas saistīta ar ticību to maģiskajai ārstniecības spējai; ugunskuru un jāņuguns dedzināšana, kas balstās uz ticību uguns sevišķajai spējai šķīstīt un veicināt auglību; ticība ūdens un arī rasas dziedniecības spēkam un tanī sakņotās izdarības.

Kad mītiskā Jāņa loma svētku rituālā jau pilnīgi ikdienišķojusies, par jāņabērniem tiek nosaukti Jāņu dalībnieki – līgotāji. Viņi, īpatnējās jāņudziesmas dziedādami, iet no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem saimnieku pāri. Jāņabērni, kas ierodas latviešu zemnieka sētā, jau pilnībā pārņēmuši mītiskā Jāņa funkcijas un atnes sev līdzi ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Tautas dzejas metaforā jāņabērni ir daļa no veselā, t. i., no paša mītiskā Jāņa, tālab jau viņu ierašanās vien ir labklājības un laimes nosacījums. Tas pateikts arī dziesmās, piemēram: 

Kas apvilka zelta stīgu

ap Jānīša istabiņu?

Jāņa bērni apvilkuši,

Jāņa nakti līgojot.

Sasagrieza Jāņa bērni

Jāņa tēva pagalmā:

sagriez, Dievs, rudzus, miežus

Jāņa tēva tīrumā.

Senajai tradīcijai sekodami, jāņabērni cenšas ar vārda maģisko spēku pavērst vēlamajā virzienā latviešu zemnieka reālo dzīvi, kurā būtu pilna klēts rudzu, miežu, strīķētana bērna lāva.

Jāņabērnu kultiski maģiskā rituālā darbība visā Jāņu norisē ietver to pašu simbolisko nozīmi kā vairākos aspektos līdzīgā ķekatu, budēļu, mārtiņbērnu darbība citos gadskārtu svētkos.

Visos tradicionālajos ieražu rituālos, arī gadskārtu ieražu ritos, darbībām ar uguni un ap to ir ierādīta nozīmīga vieta. Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa ir bijusi izplatīta visā Eiropā: tās izcelsme ietiecas tālā senatnē. Nenoliedzams latviešu vasaras saulgriežu tradīcijās ir uguns sākotnējais saistījums ar svētku galveno mītisko personāžu – Jāni. Jāņuguns simboliski ir drīzāk debesu uguns (tiešā nozīmē saules gaismas) simbolisks atspulgs nekā zemes velte. Par to liecina arī cilvēku vēlme šo uguni iekurt vai uzstatīt pēc iespējas augstākā vietā kalnā vai vismaz pakalnā. To darīja, ne tikai lai tās gaisma saules prombūtnē apspīdētu pēc iespējas plašāku apkārtni, bet arī lai tā būtu iespējami tuvāk debesīm, dabiskajam gaismas avotam un arī mītiskajai Jāņa cilmes vietai. Jāņuguns cilvēku apziņā ietvēra daudzas cilvēku cilts tālajā pagātnē apzinātās uguns īpašības, bet jo sevišķi – šķīstītājas un zemes svētības, auglības nesējas nozīmi.

Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem. Valdīja uzskats, ka jāņuguns ir visu iedomāto ļauno burvestības spēku iznīcinātāja.

Sevišķas spējas latvieši piedēvēja jāņuguns liesmu un jāņuzāļu spēka apvienojumam. Tā, piemēram, jaunieši lēca pāri ugunskuriem, apjozušies ar zāļu stiebriem, īpaši ar vībotnēm. Šī paraža vasaras saulgriežu rituālā sastopama daudzām senajām Eiropas tautām (slāviem, skandināviem, ģermāņiem u. c.). [Sagatavots pēc: Drīzule 1995 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/35550]

Lielā diena

Vieni no saulgriežu svētkiem ir Lieldienas. Lielā diena. Vēl jo lielāka, ja atceramies, ka senais gada sākums bija svinams nevis kā tagad – ziemas vidū, bet gan pavasarī. Līdz pat 16. gadsimtam visā Eiropā jaunais gads sākās tieši Lieldienās, un visilgāk šī tradīcija saglabājās Dienvideiropā.

Pavasara saulgrieži, astronomiskais pavasaris un agrārie rituāli, Pūpolsvētdiena jeb Palmu svētdiena, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena – arī Lieldienām, tāpat kā daudziem citiem svētkiem, raksturīgs pagānisko un kristīgo priekšstatu sajaukums. Nereti forma ir aizgūta, bet saturs senāks, savs, mantots. Visvairāk tas vērojams Latgalē, bet ne tikai. Kurzemē ticēja: ja Lieldienas iekrīt jaunā mēnesī, tad gaidāms pasaules gals. Kā radies šāds ticējums? Kristīgā baznīca Lieldienas svin kā Kristus augšāmcelšanās svētkus. Ilgu laiku diezgan lielas jukas valdīja precīzā svētku laika noteikšanā, bija daudz strīdu un atšķirību Mazāzijā un Romā, līdz Nīkaja koncils vienojās, ka Lieldienas nebūtu svinamas vienā laikā ar jūdiem, bet pirmajā svētdienā pēc pavasara pilnmēness un noteikti – pēc pavasara ekvinokcijas. Tika arī pieņemts, ka pavasara ekvinokcija ir nemainīgi 21. martā. Vēstures avotos ir saglabājušās ziņas, ka līdz pat viduslaikiem kristīgās Lieldienas svinētas veselu nedēļu, tad tika ierobežotas ar trim dienām. [..]

Lieldienu rītā agri jāceļas, lai iemantotu laimi, iegūtu možumu visai vasarai. Nozīmīgs ir pats saullēkta sagaidīšanas brīdis, kad cilvēks gan iekšēji, gan ārēji, fiziski tam gatavojas un noskaņojas. No Nīcas puses nāk jo sevišķi skaisti, poētiski ticējumi: Lieldienas rītā, saulei lecot, vajag caur zīda lakatu skatīties, tad var laimi redzēt, tad redz, kā saule danco.

Lieldienās peldinājuši zirgus, lai tie vasarā būtu izturīgi. Paši gājuši mazgāties tekošā ūdeni – strautā, upē, kas tek pret rītiem, pret sauli. Tas ir sens rituāls šķīstīšanās akts daudzām tautām, kas balstīts uzskatā par ūdens sevišķo spēku zināmos laikos, jo īpaši tad, kad mostas zeme un ūdeņi.

[..]

Šūpošanās ir obligāts svētku elements. Un ļoti sens. Jāšūpojas, lai nekož odi, dunduri, čūskas, lai visu gadu nenāk miegs, lai aug garas kaņepes, lai aitām padodas jēri; jāšūpojas „telīšu labad”, „liniņu labad”.

Vai tās bija šūpules, šūpotnes, aires, līgačas, līgotnes vai jaires, vienmēr svarīga bija to vietas izvēle. Par labu tiek atzīts ābeļu dārzs, uzkalns, bet ne ūdens tuvums, lai šūpojamie neiekristu ūdenī. Nekad šūpoles nekāra labā aramā zemē – tur pēc šūpošanās trīs gadus neaugot ne āboliņš, ne cita zāle. Kurzemē auda īpašas zili sarkanas vai zaļi zilas līgotņu lentes. Šūpoļu kārēji un šūpotāji parasti bija puiši, kuriem par izšūpošanu bija jāmaksā ar olām, cimdu pāri vai pat dvieli. Šūpotāji nelaida no šūpolēm laukā, kamēr neiedeva vai vismaz neapsolīja dot olu. [..]

Visiem šiem priekšstatiem un tradīcijām, protams, ir agrāra cilme, daudzas saistāmas ar analoģijas maģijas paņēmieniem. Lauki ir īstā, dabiskā vide, kur saglabāties un izdzīvot tradīcijām, kur tās visvieglāk pārmantot. [Olupe 2004 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/86770]

●

Latviešiem ziemas un vasaras saulgrieži sākotnēji nozīmējuši ne vien izpriecu, ne vien noteiktu kalendāra brīdi, ne vien lauku darbu iedalījumu, auglības veicināšanu, bet arī kosmiskās kārtības uzturēšanu un atjaunošanu, kur savi pūliņi jāpieliek arī cilvēkiem. Daba, dievi un cilvēki kopā svin šos svētkus. [..] Citādi pasaule var iziet no eņģēm. [..] Tātad Jāņi ir svētki ar lielu nozīmi, tik universālu, kādas nav jaunākiem svētkiem.

Varbūt šī dziļā, kolektīvi zemapzinīgā cilvēka un pasaules savstarpējās atkarības un vienotības izjūta, kas ir tik būtiska mūsu pasaules uztverei un tik dziļi un daudzveidīgi izpaužas latviešu dzejā – gan tradicionālistiem, gan novatoriem –, arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vasaras saulgrieži, kaut ilgi nīdēti, dažādos laikos un no dažādām varām pasludināti gan par lopiskiem un nekristīgiem, gan par patriarhāli atpalikušiem un pat nacionālistiskiem, – ka tie, brīžam pamirdami un pieklusdami, tomēr dzīvo vēl.

Šo svētku vēsture un liktenis tik spilgti kā reti kurš cits piemērs atklāj, gudri izsakoties [..] nacionālā un internacionālā dialektisko iedabu, to, ka nav nevienas nacionālas vērtības, kas savās saknēs nebūtu internacionāla un savos rezultātos nevarētu tāda kļūt. Jāņi ir mūsu nacionālie svētki, tautas svētki. Taču to sākumi aizsniedzas nepārskatāmi tālā pagātnē, zemkopju tautu saules kultos. To sākumi datējami droši vien vismaz ar indoeiropiešu kopības laikiem – 5., 4. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Bet nav jau jāmeklē tik tālu. Vēl vēsturiskos laikos, 16. –17. gadsimtā, naktī uz 24. jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem. Itālijā tos saukuši par San Džovanni ugunīm, Francijā par Sen Žana ugunskuriem. Tie kurināti arī par godu Janam, Džonam, Huanam, Hansam, Johannusam, Ivanam Kupalam. Un, protams, Jānim. Visur šīs ugunis aizdegtas augstākos pakalnos, bet lielos ciemos un pilsētās – centrālajā laukumā. Parīzē katrā kvartālā bijis savs ugunskurs un nereti ceremonijā piedalījies karalis, pats ar savu roku iededzinādams jāņuguni. Šie fakti liecina: ne tik tālā pagātnē vasaras saulgrieži daudzās Eiropas zemēs bijuši kolektīvi – kopienas, tautas – svētki. [..]

Visur izplatīts arī paradums vīt vainagus, zīlēt, metot tos upē vai koku zaros, vai arī izkaltēt un uzglabāt vainagus, lai izbarotu tos lopiem slimību gadījumā. Visā Eiropā ticēja, ka paparde uzzied Jāņu naktī. 

Priekšstats par ūdens burvīgo, auglīgo un šķīstošo spēku saulgriežu naktī. Mūsu tradīcijās tas vairs nav tik dzīvs un pašsaprotams kā, teiksim, ugunskuri un vainagi. Ja nu vienīgi attiecībā uz saulgriežu nakts rasu. [..] 

Līgodziesmās ir norādes, ka rituāla mazgāšanās šajā naktī būs notikusi arī pie mums, ka Jānis saistīts ne vien ar augšu – kalniem, uguni, bet arī apakšu – upēm, avotiem, ezeriem. [..] Slāvu tautām kolektīvas nakts peldes bijušas tikpat svarīgs, ja ne vēl svarīgāks saulgriežu svētku atribūts kā ugunskuri un atsevišķās vietās saglabājušās ilgāk par pēdējiem. Taču šis paradums minēts arī literatūrā par Rietumeiropas tautām: spāņiem, vāciešiem, arī grieķiem, kuri peldējušies jūrā. [..]

Ja runājam par saulgriežu svētku dziļo struktūru, tad – līdzās nacionālajai apziņai, savas piederības apliecinājumam, kas aizsākas tautas atmodas laikā un nezaudē aktualitāti arī pēc tam, 20. gadsimta daudzajos tautai kritiskajos momentos – ļoti būtiska un ar pieaugošu nozīmi. [..] Saulgriežu naktī mēs apliecinām savu uzticību dzimtajai zemei, savu neaizmiršanu, ka arī mēs esam dabas daļa, ka mūsu esamību nodrošina Saule un Jānītis: zaļā, klusā, pacietīgā zemes dzīvība. [Čaklā : https://www.vestnesis.lv/ta/id/76542]

Trejādas mājas

Rita Gāle Pirms Saulgriežiem. Dzejoļi (Rīga : Elpa, 2005)

Divdaļīgajā krājumā 59 dzejoļi. Nosaukums Pirms Saulgriežiem vairāk attiecas uz krājuma otru daļu − Ziemsvētku, Saulgriežu, sniega un Jaunā gada tematikas dzejoļiem, no kuŗiem puse pārceļojusi no agrākiem Ritas Gāles dzejoļu krājumiem. Šos dzejoļus vieno ne tikai kopīgā tematika, bet arī dzejnieces sirds siltums. Šai daļā ienirstam ziemas naktī, dzirdam Ziemsvētku dziesmas un zvanus, ļaujamies gan svētku, gan sniega brīnumam. Sniegs Gālei asociējas ar gaišumu, mīļumu. Pirmajā sniegā visi ceļi gaiši kļūst [..] lēnītēm iesāk snigt [..] ar glāstu no dārza nāk ziema [..] sniega brīnums sasildīs zarus, sasildīs saknes, sasildīs tevi arī! [..] būs gaiša zeme un gaišākas domas rīt [..] Tik maigi snieg. Nāk svētvakars ik mājās (59–60, 63, 67, 85). No daudziem dzejoļiem staro gaišums, mīlestība, kaut vairākos dzejoļos vīd arī smeldze, kas tiešāk vai netiešāk liek domāt par tālajām, vismaz agrākajos gados neaizsniedzamām mājām. Gāle piemin tavas nocirstās birzis, Ziemsvētku tālumu, kas šķiŗ, dzimto pilsētu, [..] kur mani sen vairs neatcerējās, tālas zemes krastu, kas neaizsniedzams un ilgots. Ir daži tradicionāli kristīgās baznīcas Ziemsvētku dzejoļi, varbūt pat domāti dziedāšanai Ziemsvētku dievkalpojumā („Lūgšana”, „Ir atkal Ziemassvētku laiks”, „Prieks sirdī”). Citās noskaņās rotaļīgais dzejolis „Ciemiņi”, itin „saliņiskais” „Brauciens Ziemas svētkos”, kamēr „Hercoga Jēkaba piparkūkas” vedina prātā Ērika Ādamsona „Rasola darināšanu”.

Krājuma pirmajā daļā sastopam dzejnieci trimdinieci, un te daudzi dzejoļi ar skumju vai smeldzīgu apakštoni. Arī uz mīlestību var tikai tiekties, bieži tā ir neaizsniedzama vai kaut kā bijuša atblāzma. Par mīlestību uzrakstiet, tā cerīgi sākas dzejolis, taču beidzas rezignēti: Bet rokā pirmā roze vīst, / un mute paliek klusu. Cerība uz tikšanos, un tad Tu paliki stāvam un kļuvi par bērzu. Pat vasara atraida: Nederi, nederi, tev nav sakņu, tev nav savas dzimtās birzs. Ar šiem vārdiem dzejniece ievada krājuma centrālajā daļā, trimdinieces sašķeltībā, ko vistiešāk izsaka dzejolis „Manas trejādās mājas”. Pirmās − šīs, kas mani pieņēmušas, [..] kā sirsnīga pajumte bezpajumtniekam, otrās − reālās tagadējās Latvijas mājas, kuŗas man vajadzīgas, bet kuŗām manis nevajaga [..] Kad es viņās mēģinu atgriezties, viņas mani atstumj, [..] Manas mājas, kas vairs negrib būt manējās, mani ir atraidījušas, lai dzīvotu savu dzīvi… Paliek vēl tikai trešās − atmiņu mājas, kur viss ir, kā bijis, kur var justies kā savējā, kas vienmēr nāk līdzi, bet tomēr ir un paliek ilūziju pasaule: Nāks rudens ar veļu laiku, un es nezināšu, kur galdu klāt. Otro, it kā esošo, tomēr vairs nepieejamo māju realitāti Gāle zīmē vairākos izteiksmīgos dzejoļos. „Iedomu stacijā” lasām: Ir tik saldi atgriezties reiz mājās… − taču tās ir tikai iedomu mājas. Īstajā dzīvē kaimiņu sievas gan tāpat kā toreiz pār sētu vēl sarunājas, bet vīri tālās kapsētās sen. Džūkstes baznīcas mūŗos aug bērzi, Blomes skolā čigāne, melnace, Stāv uz sliekšņa un aicina mani: / Nāc, kundzīt, gribēsi fotografēt, / Nāc, te ir tā vieta, ko meklē, kamēr no kaimiņu mājas pāri palicis stūŗa akmens un ziedoša pujene. Ir jau, ir tā māja, ko meklē! saka čigāniete. Šis meklēšanas un neatrašanas motīvs turpinās dzejolī „Ceļā”: Visu mūžu es eju un eju, / un netieku itin nekur – [..] // Tajā zemē [..] laiks kā apjucis atpakaļ aiziet, / un no jauna viss jāiegūst. // [..] Un es eju pie tevis no jauna, / bet tu novērsies. Pati dzejniece teic: Domāju, ka šī grāmata [..] varētu atbalsot daudzu no mums, kam lemts palikt svešumā, izjūtas un pārdzīvojumus. Savukārt Latvijas literatūrkritiķe Inta Čaklā par grāmatas pamatizjūtu raksta: Nu atgriezties būtu iespējams, bet izrādās, ka atgriezties nav iespējams (Kultūras forums 2006. 24.02.–02.03). [..]

Rita Gāle nav jaunu, savdabīgu izteiksmes līdzekļu meklētāja. Daļa dzejoļu rakstīta tradicionālos, taču visai vaļīgos metros, bet lielākā tiesa t. s. brīvajā pantā. Gāles dzejā velti meklēsim neparastas metaforas, valodas kūleņus. Dzejas rindas plūst viegli, rāmi, tās viegli lasāmas, viegli uztveŗamas un runā ar Gālei raksturīgo tiešumu un īstumu. [Muižniece 2006 : https://jaunagaita.net/JG246/JG246_gramatas_Muizniece.htm]

Tradīcijas robežas: vasaras saulgriežu svētku pārveidošana 1960.–2010. gadā

Latvija ir to nedaudzo zemju vidū, kas joprojām ar valstisku vērienu svin vasaras saulgriežus jeb Jāņus. Citviet urbanizācijas un industrializācijas ietekmē šis rituāls ir izzudis. Lasot pēdējo piecdesmit gadu preses publikācijas un Latvijas Komunistiskās partijas arhīva dokumentus, var konstatēt daudzveidīgas reakcijas uz tradīciju. Vienā gadījumā mērķtiecīgā tradīcijas pārveidošana nebija izdevusies (1960.–1962. gadā); citā gadījumā to veiksmīgi pakārtoja jauniem sociāliem izaicinājumiem un integrēja ikdienas dzīvē (latviešu diaspora ASV); trešajā gadījumā ir redzami veiksmīgi un neveiksmīgi centieni saglabāt rituālu, piemeklējot tam jaunu saturu un īstenošanas formu (kopš 2000. gada).

Pirmais, kas nāk prātā saistībā ar Jāņu pārveidošanu, ir šo svētku aizliegšana 1960. gadā pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas [Latvijas KP CK] pirmā sekretāra Arvīda Pelšes iniciatīvas. Tam ir veltīti nostāsti, leģendas, anekdotes, piemēram, jāņogu pārdēvēšana par „arvīdenēm”. [..] Nepamatoti apvainojumi Pelšem adresēti arī sakarā ar Jāņu aizliegšanu – arhīvu dokumenti neapstiprina aizlieguma esamību, gluži otrādi – partijas vadība centusies kliedēt iedzīvotāju pārliecību par juridiskām sankcijām pret līgotājiem. Tiesa, komunikācijas kļūdu dēļ to neizdevās panākt. Notikumu gaita atklāj daudz banālāku Jāņu lomu padomju politikā. Latvijas PSR vadība saulgriežos neizsludināja brīvdienu, bet centīgie iestāžu un uzņēmumu vadītāji to saprata kā svētku aizliegumu. Daži censoņi izrādīja pārāk lielu iniciatīvu, apkarojot tradīciju; citi kultivēja priekšstatu par Jāņu aizliegumu, lai veidotu saprātīga priekšnieka tēlu, kurš, riskējot ar karjeru, uzdrīkstas atļaut saviem padotajiem neuzkrītoši nodoties saulgriežu nakts pārmērībām. [..]

Rudenī Latvijā strādāja Maskavas žurnāla „Nauka i reļigija” žurnālisti, vācot informāciju par jaunām padomju tradīcijām, kuras izdomas bagātie latvieši pirmie ieviesa Padomju Savienībā. Raksts bija iespiests 1960. gada decembra numurā. Tajā žurnālisti izklāstīja jauno rituālu būtību, ar atzinību novērtējot latviešu iniciatīvas. Pēdējās rindkopas autori veltīja Jāņiem, nosaucot tos par vienu no senākajām tradīcijām, jautriem tautas svētkiem ar lietišķās aģitācijas potenciālu. Proti, aplīgošanā var kritizēt sliktos un uzslavēt labos darbiniekus. Ar ironiju žurnālisti izteicās par „ortodoksiem”, kuri cenšas aizliegt tautas svētkus, aizbildinoties ar antireliģiskās kampaņas pastiprināšanos.

Latvijas KP CK nebija pieņēmusi kādu saistošu lēmumu vai publiskojusi noraidošu viedokli par Jāņiem. Pirmo un vienīgo reizi par to skaidri norādīts tikai 1961. gada 24. martā ar „Cīņas” ievadraksta starpniecību. Neapšaubāmi, tā ir reakcija uz Maskavas žurnāla publikāciju. Par to liecina arī nosaukumu sasauce: „Jaunās latviešu tautas tradīcijas” žurnālā un „Mūsu tradīcijas” avīzē. Jāņiem „Cīņa” veltīja vienu no trīspadsmit rindkopām: “Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas. Darbaļaužu audzināšanai ir izmantojamas tikai progresīvās tradīcijas. Protams, ko svinēt un nesvinēt, ir katra pilsoņa personiskā darīšana. Bet valsts un sabiedrības atzinumu un atbalstu var izpelnīties tikai progresīvi jaunā laika svētki un svinības.” Ievadrakstā nav eksplicīti formulētā aizlieguma: „Cīņa” dara zināmu, ka valdība vairs neizsludinās brīvdienu. Iedzīvotāji drīkst svinēt Jāņus, taču no rīta viņiem ir jāierodas darbā.

1961. gada maijā žurnāls „Nauka i reļigija” atsauca savu viedokli par Jāņiem kā kļūdainu – to panāca Latvijas KP CK. Žurnāls norādīja, ka svētki traucē lauku darbiem [..].

Stenogramma atklāj kompartijas noraidošās attieksmes iemeslus un skaidro Jāņu politizācijas cēloņus. Referents, kurš sagatavojis akadēmisku ziņojumu par saulgriežu svinēšanas rituālu, uzsvēra, ka Jāņu izceltais darba tikums ir verga centības slavināšana. [..]

1973. gadā izdotajā Lielās padomju enciklopēdijas sējumā šķirklī „Līgo” rakstīts, ka, „zaudējot reliģiski maģisko nozīmi, [rituāls] ir saglabājies Padomju Latvijā kā tradicionālie vasaras svētki”. Latvijas padomju enciklopēdijā 1985. gadā teikts, ka „ieražas ir saglabājušās mūsu dienās un bagātinājušās ar jauniem padomju dzīves motīviem”.

Lietuvā un Igaunijā saulgriežu svinēšanas tradīcija nekad nebija aktualizēta kā problēma, kas prasītu politisku risinājumu. [..]

Darījumu pasaulei nav izdevies pielāgot saulgriežus savām vajadzībām. Jāņu komercializācijas mēģinājumi reklāmās un mārketinga stratēģijās ir bijuši gadsimtu mijā. Piemēram, kāda banka reklamēja „Līgo depozītu” ar īpašu ienākuma procentu. Tomēr pirms krīzes 2008. gada vasarā banku reklāmu ar Jāņu simboliku nebija. Lielveikali reklamēja Jāņiem noderīgus produktus un priekšmetus; laika gaitā šādas izpārdošanas tiek piemērotas piknikiem vispār, nesaistot piedāvājumu tikai un vienīgi ar Jāņiem. Komerciālo nozīmi Jāņi ir saglabājuši mikroekonomikas līmenī. Atšķirībā no 80. gadiem pilsētu tirgos vairs nerealizē ozola vainagu surogātus – zaļus kartona sombrero, bet ķimeņu siers, pīpeņu pušķi, ozola vainagi joprojām ir gadījuma papildu ienākumu avots indivīdiem, kas komercdarbībā iesaistās tikai pirms Jāņiem. [Kruks 2012 : 34–43]

Latvietis pavasara atmodas rītā

Fakts, ka latviešu valodā par Lieldienām tiek saukti gan pavasara saulgriežu svētki, gan baznīcas svētki, nedrīkst radīt nekādus pārpratumus un jucekli latviešu zemniecisko Lieldienu izpratnē, kuras pēc savas būtības, iekšējā satura, nozīms, rituālu ārējā izveidojuma un funkcijām ir gluži cita parādība nekā baznīcas svētki. (Tādas pašas ir arī latviešu valodā vienlīdz par Ziemassvētkiem saukto ziemas saulgriežu svētku un baznīcas 25.–27. decembra – Kristus dzimšanas svētku – būtiskās, principiālās atšķirības.) [..]

Pēc gregoriskā jeb jaunā stila kalendāra baznīcas Lieldienas svārstās amplitūdā no 22. marta līdz 25. aprīlim (abus datumus ieskaitot). Datumu ziņā pieskaņojoties pavasarī svinamo baznīcas svētku dienām, latviešu zemniecisko Lieldienu tradīcija saglabāja daudzus senos saulgriežu svētku motīvus.

Baznīcas Lieldienas veltītas kristīgās ticības vissvarīgāko dogmu apliecinājumam: 1) Kristus ar savu augšāmcelšanos ir apliecinājis, parādījis savas personas, mācības un darbības dievišķīgumu; 2) Kristus ar savu upuri par cilvēci pie krusta ir radījis nosacījumus grēka varā nonākušās cilvēces izpestīšanai; līdz ar to ikviens, kas tic Kristum un dzīvo saskaņā ar viņa un baznīcas prasībām un mācībām, pēc nāves ir pasargāts no mūžīgas pazudināšanas ellē un iegūst mūžīgu svētlaimi debesu valstībā.

Citādāka ir pavasara saulgriežu ieražu nozīme.

Lieldienām lielā mērā pieslejas Pūpolu diena un pēdējā ceturtdiena, piektdiena un sestdiena pirms Lieldienām. Šais dienās bija daudz pavasara cikla latviešu tautas ticējumu un ieražu elementu, tās bija it kā Lieldienu tuvuma dienas, tiešs ievadījums pavasara saulgriežu svētkiem.

Svarīgākās latviešu pavasara saulgriežu svētku sastāvdaļas ir telpu pušķošana, pēršana ar pūpolu vītola zariem, ūdens rituāli, saules lēkta novērošana, ēdieni, olu krāsošana, rotāšana un izmantošana, šūpošanās šūpolēs, tautasdziesmu dziedāšana, rotaļas un laika pareģošana.

Viena no nozīmīgākajām un arhaiskākajām latviešu tautas pavasara saulgriežu ieražām cilmes ziņā saistīta ar ļoti seniem ticējumiem, neparastām īpašībām, kas it kā piemītot brīvā dabā esošam ūdenim agri Lieldienu rītā; agrs pirmo Lieldienu rīts pirms saules lēkta – reize, kad jāizdara ūdens rituāli. Bija jāmazgā seja, jāslapē kājas tādu upju vai strautu ūdenī, kas tek uz austrumiem pret sauli. Tekošā ūdens virziena un saules uzlēkšanas punkta sasaiste Lieldienu ieražās nepārprotami ir ne vien solārs, bet arī tipisks saulgriežu motīvs. Latvijā vairums upju tek rietumu, t. i., saules lēktam pretējās debess puses virzienā, tāpēc izmantoja arī pret saules uzlēkšanas vietu pavērstos upju līkumus, grāvjus.

Lai gan bija tikai pirmās pavasara nedēļas vai pat pirmās pavasara dienas, zemnieku nodarbināja doma par priekšā stāvošajiem pavasara darbiem un pat vēl vairāk – par sevišķi intensīvo vasaras darbu sezonu. Šīs sezonas – pārbaude viņa fiziskajam un garīgajam spraigumam, izturībai, veselībai. Par vienu no saules uzlēkšanas vietas virzienā tekošā ūdens svarīgākajām īpašībām pavasara saulgriežos no rīta uzskatīja spēju vairot spēkus un veselību, dziedēt kaites un pasargāt no slimībām. Arī ūdens rituāliem Lieldienu rītā jūrā tika piedēvēts labs iespaids uz veselību. [..]

Ar ļoti seniem, pirmskristiāniska tipa ticējumiem saistīta tāda latviešu pavasara saulgriežu ieraža kā pēršana ar pūpolu vītola (kārklu krūma vai koka), uzplaukuša bērza vai kadiķa (paegļa) zariem. Tuvojoties pavasara saulgriežu laikam, jau no senlaikiem cilvēki ir pievērsuši uzmanību tādām koku un krūmu sugām, kurās vispirms parādās dabas atmodas un uzplaukuma zīmes. Pavasara saulgriežos pieskaroties, viegli iesitot ar šāda koka rīksti („dzīvības rīkste”), šai kokā pavasarī iemītošie pozitīvie spēki ietekmējot cilvēku, modinot viņā jaunu enerģiju, palīdzot pārvarēt un uzveikt slimības, vēršot viņu tajā gadā nepieejamu slimībām, darot skaistu, možu, čaklu, izveicīgu darbā. „Dzīvības rīkste” tātad vai nu iedarbojoties tieši uz cilvēku ar savu klātbūtni vien, vai notiekot jauno dzīvības spēku noplūde no tās uz cilvēku. [..]

Šķiet, ka lielākajā daļā Eiropas zemju pēršanas rituāls nav bijis raksturīgs. Pēršana Pūpolu dienā vai Lieldienās bija labvēlības izpausme – pēra tos, kam vēlēja labu. Vecāki cilvēki pērienu no bērniem uztvēra kā pagodinājumu.

Pēršanas objekta un subjekta ziņā latviešiem vērojama variāciju dažādība: 1) mājiniekus per tas (jebkurš), kas pirmais piecēlies, per vēl gulošos, lielie per mazos; 2) iet pērt uz kaimiņiem – bērni per pieaugušos, sevišķi vecākus cilvēkus, puiši per meitas. [..]

Pavasara saulgrieži latviešu tradicionālajās kalendārajās ieražās – dabas un darba svētki. Lieldienas – prieks par pavasara atnākšanu, domas par dabas atmodas un plauksmes drīzāku iestāšanos. Daudzi Lieldienu ieražu momenti – pūpolu vītola, bērza vai kadiķa zaru nogriešana vai salaušana telpu pušķošanai vai rituālajai „pēršanai”, mazgāšanās tekošā ūdenī, saules lēkta vērošana, šūpoļu uzstādīšana, pulcēšanās pie šūpolēm, šūpošanās un Lieldienu rotaļas – notika brīvā dabā. Viss bija tieši saistīts ar dabu, un visu pavadīja agra pavasara dabas iespaidi.

Latviešu pavasara saulgriežu ieražām bija cieša saistība ar senā zemkopja un lopkopja darba veiksmes un produktivitātes centieniem priekšā stāvošajās pavasara un vasaras darbu sezonās. Tās ir rūpes par labību, liniem, kumeļiem, govīm, telēm, aitām, jēriem, vistām, cāļiem un bitēm. Vienlaikus uzmanības lokā ir doma par pašu darba darītāju, tā veselību, možumu, izturību, skaistumu. Pavasara saulgriežu ieražās saskatot maģisku līdzekli, tās tika izmantotas šo centienu īstenošanai. [..]

Latviešu pavasara saulgriežu ieražām ir ļoti daudz kopīga ar kaimiņtautu un citu Eiropas tautu pavasara saulgriežu ieražām, daudzi latviešu pavasara saulgriežu ieražās sastopamie elementi ir sena Eiropas tautu kopmanta.

Latviešu pavasara saulgriežu ieražām vairāk vai mazāk turpinot dzīvot tautā, tās XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā visumā zaudē saikni ar maģiju. Ieražu elementi un rituāli, kam agrāk bija kāda maģiska nozīme, kļūst par vienkāršiem saulgriežu svētku atribūtiem un iegūst spēles raksturu. [..] [Rudzītis 1996 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/28670]

Dziesma Pagāna dziesma. Olafa Gūtmaņa vārdi, Ulda Kākuļa mūzika.

Kā pareizi: ziemas saulgrieži vai Ziemas saulgrieži?

Pareizi ir ziemas saulgrieži.

Saulgrieži jeb solstīcija (latīņu: Sol – ‘Saule’, sistere – ‘apstāties’) ir moments, kad Saulei ir vislielākā deklinācija (vasaras saulgrieži) vai vismazākā deklinācija(ziemas saulgrieži). Vasaras saulgriežu laikā ir visgarākā diena un visīsākā nakts, bet ziemas saulgriežos – visīsākā diena un visgarākā nakts. Saulgriežu laikā daudzas tautas tradicionāli atzīmē saulgriežu svētkus. Saulgriežu svētkiem ir konkrēti nosaukumi, kas rakstāmi ar lielo sākumburtu. Latviešiem vasaras saulgrieži ir Jāņi, ziemas saulgrieži ir Ziemassvētki. Arī pārējos gadalaikos tiek svinēti saulgriežu svētki: pavasara saulgrieži ir Lieldienas, rudens saulgrieži – Miķeļi. [Sagatavots pēc: https://www.valodaskonsultacijas.lv/lv/questions/775]

Ziemas saulgrieži

Ziemas saulgriežu svētkiem ir vairāki nosaukumi – visbiežāk Ziemassvētki, bet dažreiz tos dēvē par Bluķa vakaru – pēc bluķa vilkšanas paražas, par kaļedām, atsaucoties uz šī laika rituālo dziesmu piedziedājuma kalado, vai Ķūķu vakaru – pēc ēdiena, ko šajā vakarā ēd.

Ziemas saulgriežos, kas parasti tiek svinēti 20. vai 21. decembrī, pēc kalendāra sākas astronomiskā ziema, bet būtībā dabā tas ir jau gandrīz ziemas vidus. Šis ir ziemas tumšais laiks, kad saule ir redzama ļoti īsu brītiņu, tādēļ visās dziesmās un rotaļās tiek daudzināta gaisma. Ziemas saulgrieži ir veltīti tam, lai palīdzētu saulei pagriezties uz gaismas pusi.

Ziemas saulgriežu populārākā tradīcija ir bluķa vilkšana. Tā simbolizē sevis stiprināšanu, attīrot sētu, māju, pilsētu, valsti, zemi no vecā, savu laiku nokalpojušā un sliktām domām. Bluķī mēs savācam visu, no kā gribam emocionāli tikt vaļā, lai pēc tam to sadedzinātu un atbrīvotos, tādējādi sagatavojoties visam jaunajam. Tradīcijas vēstī, ka Ziemassvētkos uz galda jābūt deviņiem ēdieniem, te gan variāciju ir daudz:

• zirņi un pupas, lai nebūtu jāraud,
• pīrāgi, lai mūs vienmēr sagaida jauni pārsteigumi,
• bietes un burkāni, lai turētos veselība,
• piparkūkas, lai netrūkst mīlestības,
• apaļas formas mīklas cepumi, lai mums apkārt būtu daudz saules,
• šķovēti kāposti, lai pietiktu spēka,
• putnu gaļa, lai gūtu labus panākumus,
• zivis, lai vienmēr nauda turētos maciņā,
• cūkgaļa, lai neaptrūkst laimes.

Obligāti uz galda jābūt maizei, sālim un ugunij, kas sola svētību nākamajam gadam. Galdu nedrīkst novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā. Ziemassvētku naktī svarīgi ir būt patiesi līksmiem, jo tikai ar līksmību var tikt pāri tumšajam laikam – tam kalpo danči un rotaļas. Klasiskā Ziemassvētku rotaļā tiek izspēlēta situācija debesīs: vilks apēd kazu – tumsa apēd gaismu, bet patiesībā jau neapēd, jo, kad vilks kaziņu noķēris, viņš ar to sadanco. Kaziņa ir gaisma, vilks – tumsa, bet tas nenozīmē, ka vilks būtu sliktais, jo mēs nevaram dzīvot mūžīgā dienā – visam jābūt līdzsvarā. [Sagatavots pēc: https://www.piegalda.lv/padomi/ziemas-saulgriezi/]

Vasaras saulgrieži un Jāņi nav viens un tas pats

Ik gadu vasaras pirmā mēneša beigās lielākā daļa pilsētnieku pamet savus dzīvokļus, lai dotos uz laukiem un svinētu tradicionālos latviešu svētkus – Līgo un Jāņus. Ko īsti nozīmē Līgo svētki, un kādas tradīcijas un kāpēc tiek ievērotas, ņemot vērā, ka Līgo un Jāņi nebūt nav viens un tas pats, kas vasaras saulgrieži?

Pēc astronomiskā kalendāra 21. vai 22. jūnijā ir vasaras saulgriežu svētki, kad tiek svinēta visīsākā nakts un visgarākā diena. Agrāk tad arī svinēja. Taču mūsdienās tas, ka šos svētkus svinam pāris dienas vēlāk, ir kristīgās baznīcas nopelns, piesaistot Jāņu svinēšanu Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai, ko Romas katoļu baznīca svētī 24. jūnijā. Kopā ar Kristus un Marijas dzimšanas dienu tā ir vienīgā, ko atzīmē liturģiski. Nav īsti zināmi šo svēto īstie dzimšanas datumi. 12. gadsimtā, vācu krustnešiem sasniedzot Baltijas krastus, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem.

Pirmie bīskapi uzskatīja, ka latvieši ir „tumši ļautiņi”, un centās šos svētkus iznīdēt, taču Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot. Vēlāk baznīca nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai līdzīgai izpriecai.

15. gadsimta beigās vienā no savām atklātajām vēstulēm katoliskās baznīcas bīskapiem pāvests aicināja veicināt pagānu pievēršanu kristietībai, popularizējot to vidū baznīcas svētkus un tradīcijas. Tolaik Livonijā oficiāli atļauti bija tikai trīs baznīcas svētki – Lieldienas, Vasarsvētki un Ziemassvētki, bet daudzo darbu dēļ vasarā zemniekiem tikt uz baznīcu nebija laika pat svētdienās. Tādēļ Livonijas bīskapi landtāgā iesniedza aicinājumu muižniekiem piešķirt brīvdienas zemniekiem Debeskāpšanas svētkos (40 dienas pēc Lieldienām), Jāņa Kristītāja dzimšanas dienā un Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos (15. augustā), lai dotu iespēju arī zemniekiem apmeklēt baznīcu. Muižnieki tās piešķīra, tostarp jūnija vidū, jo saprata, cik svarīgi dot atpūtu pirms smagākā vasaras darbu cēliena – siena pļaujas, kas sākās uzreiz pēc Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas.

Līgo vakaru un Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem, kurus mūsu valstī oficiāli svin 23. un 24. jūnijā. Jāņi ir vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās ļoti senas mūsu senču tradīcijas. 

Vasaras saulgriežu rituāli ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dziedinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli, vai jāvārtās rīta rasā. Jāņuguns jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī pazīstami ticējumi: „Kas gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu.” Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūstot spēku un auglību. Lai „saule grieztu zelta riņķi Jāņa tēva pagalmā”, tad Saules simbolu – degošu uguns rituli – laida no kalna lejā upē vai ezerā.

Interesanta, bet reizē arī bīstama, ir pāri ugunskuram lēkšanas tradīcija. Tas jādara, lai attīrītos no visa liekā. Jaunieši lec, sadevušies rokās, lai burvju spēks tos vienotu kopā.

Daba ap saulgriežu laiku ir pilnā plaukumā, un saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc šajā laikā vāktajām zālītēm ir dubultdziedinošs spēks.  

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem un būtiskākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Tradicionāli Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei – puķu vainagu. Meijas pārstāv vertikālo – vīrišķo – veselumu, savukārt vainags – horizontālo jeb sievišķo.

Tāpēc īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām. Viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Pēc Jāņiem vainagi jāizžāvē un jāglabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos tad sadedzinātu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes. Vainagā ievītās jāņuzāles var izmantot arī tējai, kvēpināmajām slotiņām un zālīšu amuletiem jeb maisiņiem. 

Tradicionāli Līgo svētku galds tiek pušķots ar jāņuzālēm. Jāņu dienas mielasta pamatā ir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Jāņu siers apļa formā simbolizē sauli un pasauli tās veselumā. Laužot pa gabalam no siera, katrs paņem sev daļu saules spēka.

Dziedāšana jeb līgošana jāturpina visu cauru nakti līdz saules lēktam vai nu pie jāņuguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju. [Sagatavots pēc: liepajniekiem.lv : https://www.liepajniekiem.lv/zinas/sabiedriba/vasaras-saulgriezi-un-jani-nav-viens-un-tas-pats/]

29. septembrī Miķeļdiena – rudens saulgrieži, kad zeme dodas ziemas guļā

Saskaņā ar senām latviešu tradīcijām 29. septembrī tiek svinēta Miķeļdiena. Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā garumā. Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem saule mazāk apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis garākas. Miķeļi ieskandina ziemas laiku.

Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi tiek atzīmēti ar svinībām. Tie iekrīt visbagātākajā laikā, kad tiek svinēti ražas svētki, tādēļ galds šai dienā ir ēdienu pārpilns. Uz galda noteikti vajadzēja būt gaļai, tāpēc kāva aunu, āzi vai sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti. Šai dienai skābēja kāpostus, cepa plāceņus un brūvēja alu, bet pirmos kumosus un pirmos malkus ziedoja mājas kungam.

Nosaukums Miķeļi radies no kristietībā godātā erceņģeļa Miķeļa jeb Mihaēla (‘Dievam līdzīgā’) vārda, kura vārdadiena mūsdienās tiek svinēta arīdzan ap rudens saulgriežu laiku. Kristietībai ienākot Latvijas teritorijā, latviešu mitoloģijā minētās un rudens saulgriežos svinētās apjumības un appļāvības pakāpeniski aizstāja Miķelis.

Rudens saulgriežu svinībās jeb Miķeļos ir divu veidu dažāda rakstura izdarības, proti, ražas novākšanas izdarības ar Jumja godināšanu un rudens ražas tirgu un svinības, kurās galvenā loma tiek piedēvēta Dieva dēla – Miķeļa – klātbūtnei. Jāpiemin, ka dainās Miķelis tieši netiek saukts par Dieva dēlu, bet ar savām īpašībām un darbībām tas iederas Dieva bērnu pulkā.

Līdz ar Miķeļiem sākas arī veļu laiks (Dieva laiks, garu laiks, Dievaiņu laiks jeb Dievaines, zemlikas, tēvu dienas, paminkas), jo rudens saulgriežos tumsa gūst virsroku pār gaismu un sākas gada tumšais un klusais laiks, kad veļi jeb senču gari nāk ciemoties pie dzīvajiem, lai satiktos ar savas dzimtas dzīvajiem pārstāvjiem. [Sagatavots pēc: https://www.radio1.lv/lv/Kultura-un-izglitiba/1/48445/29_septembri-Mikeldiena—rudens-saulgriezi-kad-zeme-dodas-ziemas-gula]

●

Video. Pavasara saulgrieži Tiguļkalnā: https://www.youtube.com/watch?v=O9vhCxxTOE4.

Video. Vasaras saulgrieži Jūrkalnes Ugunspļavā: https://www.youtube.com/watch?v=Z6B5M5mDjMI.

Video. Rudens saulgrieži Tiguļkalnā: https://www.youtube.com/watch?v=dQmSvpKm_-A.

Video. Ziemas saulgrieži – bluķa vakars: https://www.youtube.com/watch?v=lGgIg2vLDfo.