Tradicionālā transkripcija

[šaũbîtiês]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ʃɑubiːti͜es]


[š] – nebalsīgais troksnenis

[aũ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[b] – nebalsīgais troksnenis

[î] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[iê] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma ī.



šaub- – vārda sakne

-ī-piedēklis

-ties – atgriezeniskā galotne

šaub- – vārda celms

-ītiesizskaņa



šaub-ī-ties

→pa+šaub-ī-ties

→šaub-ī+šan-ās

→ne+šaub-ī-ties




 šaubītiespatstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, atgriezenisks, nepārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 3. konjugācija

ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

 

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

šaub-os

šaub-āmies

esmu šaub-ī-j-ies

esmu šaub-ī-j-us-ies

esam šaub-ī-j-uš-ies

esam šaub-ī-j-uš-ās

2.

šaub-ies

šaub-āties

esi šaub-ī-j-ies

esi šaub-ī-j-us-ies

esat šaub-ī-j-uš-ies

esat šaub-ī-j-uš-ās

3.

šaub-ās

šaub-ās

ir šaub-ī-j-ies

ir šaub-ī-j-us-ies

ir šaub-ī-j-uš-ies

ir šaub-ī-j-uš-ās

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

šaub-ī-j-os

šaub-ī-j-āmies

biju šaub-ī-j-ies

biju šaub-ī-j-us-ies

bijām šaub-ī-j-uš-ies

bijām šaub-ī-j-uš-ās

2.

šaub-ī-j-ies

šaub-ī-j-āties

biji šaub-ī-j-ies

biji šaub-ī-j-us-ies

bijāt šaub-ī-j-uš-ies

bijāt šaub-ī-j-uš-ās

3.

šaub-ī-j-ās

šaub-ī-j-ās

bija šaub-ī-j-ies

bija šaub-ī-j-us-ies

bija šaub-ī-j-uš-ies

bija šaub-ī-j-uš-ās

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

šaub-ī-š-os

šaub-ī-s-imies

būšu šaub-ī-j-ies

būšu šaub-ī-j-us-ies

būsim šaub-ī-j-uš-ies

būsim šaub-ī-j-uš-ās

2.

šaub-ī-s-ies

šaub-ī-s-ities/

šaub-ī-s-ieties

būsi šaub-ī-j-ies

būsi šaub-ī-j-us-ies

būsit/būsiet šaub-ī-j-uš-ies

būsit/būsiet šaub-ī-j-uš-ās

3.

šaub-ī-s-ies

šaub-ī-s-ies

būs šaub-ī-j-ies

būs šaub-ī-j-us-ies

būs šaub-ī-j-uš-ies

būs šaub-ī-j-uš-ās

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

 

 

 

 

 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

 

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

šaub-ot-ies

esot šaub-ī-j-ies

esot šaub-ī-j-us-ies

esot šaub-ī-j-uš-ies

esot šaub-ī-j-uš-ās

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

šaub-ī-š-ot-ies

būšot šaub-ī-j-ies

būšot šaub-ī-j-us-ies

būšot šaub-ī-j-uš-ies

būšot šaub-ī-j-uš-ās

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

 

 

2.

3.

Pers.

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

 

 

2.

3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

 

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

šaub-ī-tos

būtu šaub-ī-j-ies

būtu šaub-ī-j-us-ies

būtu šaub-ī-j-uš-ies

būtu šaub-ī-j-uš-ās

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

 

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-šaub-ās

ir bijis jā-šaub-ās

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-šaub-ās

bija bijis jā-šaub-ās

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-šaub-ās

būs bijis jā-šaub-ās

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-šaub-ās

būtu bijis jā-šaub-ās

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-šaub-ās

esot bijis jā-šaub-ās

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-šaub-ās

būšot bijis jā-šaub-ās

2.

3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME

 

 

Vienkāršā forma

Pers.

vsk.

dsk.

1.

šaub-ī-s-imies!

2.

šaub-ies!

šaub-ieties!

3.

lai šaub-ās!

 

 

 

 

 

 

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsReizēm ir nepieciešams šaubīties par sava viedokļa pareizību.

2) izteicējsZēns šaubījās par savu lēmumu doties ceļā vienatnē.

3) galvenais loceklis Šaubīties vai paļauties?

4) papildinātājs – Paaudzies Vilibalds iemācījās šaubīties par krusttēva stāstu patiesumu.

5) veida apstāklis Ja kaut ko dari, šaubīdamies, vai izdosies, tad diez vai sasniegsi labu rezultātu.   



šaubīties par nākotnes izredzēm, šaubīties par rīcības pareizību, šaubīties par savām zināšanām, šaubīties par spējām, šaubīties par ziņu patiesumu

 

 



šaubīties, -os, -ies, -ās, pag. -ījos, refl. darb.

Būt tādam, kam ir izraisījušās šaubas (par ko).

Šaubīties par informācijas patiesumu. Šaubīties, vai uzvarēs sacensībās. Jaunietis šaubās par savas nākotnes izredzēm.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


šaubīties, -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.

Būt tādam, kam ir izraisījušās šaubas (par ko).

Šaubīties par savas rīcības pareizību. Šaubīties par ziņu patiesumu. Šaubīties, vai paspēs izdarīt visu laikā.

Olivērs: Vai ticību var iedvest ar pavēli? Turklāt – sākumā es ticu, bet es taču nevaru neredzēt, ka man netic. Ka mani vēro, pētī, šaubās par mani. Gulbis 5, 256.

„Hei, cilvēka bērns, panāc šurp!” Ārija šaubījās: iet, neiet? Vilks 1, 54.

sal. Brīdi paturēja burku [ar rūgušpienu] rokās kā šaubīdamies, tad atkal pielika pie lūpām un izdzēra visu tukšu. Stulpāns 2, 46.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


šaũbît, -u, -ĩju, wackeln (schwanken) machen L., von der Stelle wegbringen U.: katru… vējs turpu un šurpu šauba Ev. vējiņš šauba (mit 2 Bl., Bauske, Dond., mit àu2 Lubn., Warkl., Lis.) eglīt[i] ceļa maliņā BW. 8894, 2. vē̦tras nav spējušas tuos šaubīt A. 1898, II, 128. ka tie savā vietā dzīvuo un vairs netuop šaubīti (dass es daselbst wohne und nicht mehr in der Irre gehe) Glück II. Sam. 7, 10. es nuoduošu tuos, ka tie šaubīti taps visās zemes valstībās (ich will sie in allen Königreichen auf Erden hin u. her treiben lassen) Jerem. 15, 4. Part. šaubāms (gebildet als Ersatz für šaubīgs 3): šaubāma lieta A. 1896, 162. laiki sāk kļūt atkal šaubāmi MWM. 1899, 493. Refl. -tiês (li. siaubýtis ‘wanken’ KZ. LII, 270),

1) nicht fest auf einer Stelle sein, wanken, wackeln: katra (debess) pār mūsu galvu šaubās Manz. Fost. I, 490. kas tu… zemi kustinājis un šķēlis esi, dziedini viņas plīsumus, juo viņa šaubās Glück Psalm 60, 4. kalni virzīsies un pakalni šaubīsies Jesaias 54, 10. šaubās (Var.: klūp) kāja, krīt[u] pie zemes BW. 13465;
2) šaũbîtiês C., Līn., PS., Arrasch, Dunika, Ermes, Jürg., Nigr., Ruj., Schujen, Wolm., (mit
2 ) Bauske, Dond., lw., Kandau, Salis, Selgerben, Wandsen, Widdrisch, (mit àu2) hochle. (unbek. in Pilda), zweifeln, in Zweifel sein, nicht bei seiner Meinung bleiben: šaubījās puišam prāts BW. 11959. valuodiņa šaubījās Ld. 10847. Subst. šaũbîšanâs, das Zweifeln. Zu atšaubu, li. siaũbti ‘umherrasen, tollen’, siūbúoti ‘sich wiegen, schaukeln, schwanken’, s. Trautmann Wrtb. 293, Leskien Abl. 310, Charpentier MO. II, 31, Bezzenberger GGA. 1898, 5511.

[Sagatavots pēc: ME IV : 5]


šaubīties – šaubeitīs (liter.), šuorbuotīs (dial.), na vysā ticēt, da gola naticēt

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


šaũbîtiês. viêns kùo stâsta, bet uõtris netic, tad saka – es tâ kâ šaũbuôs, vài tas tâ i.

[Sagatavots pēc: Kagaine 1983 : 474]


šaubīties – lš. siaũbti ‘dauzīties (par bērniem); postīt’; siūbúoti ‘līgoties, šūpot(ies)’.

Pamatā ide. *seub– > b. *siaub– > la. šaub-, no kā bijis darbības vārds *šaubt. Nozīmes attīstība: ‘liekt’ → ‘šūpot’ → ‘kustināt’. Šī nozīme piemīt iteratīvajam darbības vārdam šaubīt:

Vējiņš loka, vējiņš šauba

Eglīt’ ceļa maliņā.

Tā lai loka, tā lai šauba

Man’ auguma pēlējiņu. [LD 8894–2]

Atgriezeniskais darbības vārds šaubīties darināts ar galotni -(t)ies no šaubīt. Ar nozīmi ‘kustēties’ tas lietots 17.–19. gs. literatūrā. 19. gs. 70. gados jau ir attīstījusies nozīme ‘būt bez noteiktas pārliecības’.

[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 342–343]

 


angļu to doubt

baltkrievu сумнявацца

franču douter

igauņu kahelda

krievu сомневаться

latīņu ut dubium

lietuviešu abejoti

lībiešu kǭ’dlõ

poļu wątpić

somu epäillä

spāņu dudar

ukraiņu сумніватися

vācu Zweifel hegen; Bedenken haben




Dzejnieks

 

Kad mani pirmoreiz

tā uzrunāja,

zeme sagrīļojās

un kļuva nedroša,

kāds pērkonkoris

no debesīm rājās,

nosvilpa kāda lode

un pavērās kāda bedre.

 

Ar nekustīgām acīm

es skatījos

nekustīgajā tukšumā –

kas tālāk būs?

Bet nekā nebija,

tikai pasaule plētās

platāk un platāk,

spožāk un spožāk

un no tā spožuma

drebēja.

 

Es ne platumam

un ne spožumam

nespēju noticēt,

ne arī šaubīties,

ne arī noliegt –

kaklā kāpa

kaut kas reibinošs

un rūgts

ļoti,

sasaldējošs un pārakmeņojošs,

ka nevar noliekties.

 

Bet noliekties vajadzēja

zemu, zemu

tā visa priekšā,

kas man sirdij –

ligzda,

un, ja es toreiz to

izdarīt nemācēju,

tad tagad,

mans brāli

un mana mās, –

es to klusēdams

izdaru. [Vācietis 1982 : 184–185]

 

 

Ticīgo apmierinājums

 

Vēl neesmu dubļos tik dziļi es slīcis,

Vēl spēks man ir atgriezties, labākam būt:

Iz sirds vēl dievības gaišums nav nīcis,

Vēl dvēsele augstākas iegribas jūt.

Ikkatram ir uzdevums grūtības nest,

Tā Dieva prāts, mūs radot, spriedis.

Nevienam nav atļauts prom dzīvību mest,

Kaut daudz tas ar dzīvojot raudājis, cietis.

Mums augstāks mērķis aiz zvaigznēm ir sprausts,

Kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts.

Lai jaunam ar līķa palags tiek austs,

Lai asarās pārlieku skumdināts,

Bet tomēr mums jātic, ka nekrīt ne mats,

Ko neredz un nezina dievības acs.

Mums jādzīvo, jātic, ka nemirstīgs gars,

Ka ziedēs pēc nāves vēl pavasars.

Tā raižu un grūtību niknajos karos

Mums debesu līgsmībā dvēsele staros. [Veidenbaums 1961 : 270]

 

***

 

Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts,

Ikkatram gods vienāds ir debesīs likts;

Tik debesu vara virs pasaules spriež,

Gan slavenus dara, gan neslavā sviež.

 

Lai apdomā cilvēks, mums mūža laiks īss,

Kas dzīvojot nīdies, lai saderas drīz.

Cik daudz nav tādu, kas draudzību lauž

Un mierā tik dodas, zem smiltīm kad snauž.

Viens otru par muļķi, par nekrietnu sauc,

Kas gudris, kas labs, to nezin neviens:

Pa tumsību domas un spriedumi brauc,

Un gals ir ikkatram tik ievadījiens.

 

Kas zin, vai prātīgāks nava tas vīrs,

Kas ierasto mēru pie lietām tik liek:

Viss dabā ir sajaukts, nekas tur nav tīrs,

Ar paviršu lielumu mērīts viss tiek.

 

Pie zemes mūs mūžīgais smagums sien klāt,

Un augstāk mēs tiekam tik stutēdamies:

Var tūkstošreiz prātu vēl nogurdināt,

Es šaubos, vai pāri par dabu tas ies.

 

Tik muļķi var ticēt; kam prāts ir, tas zin,

Ka blēņas ir viss, ko bez domām min.

Tik muļķis var mīlēt, jo prātīgais redz,

Ka katris tik sevi vien mīlēt mēdz. [Veidenbaums 1961 : 271]

 


No kuģīša krastā izkāpušiem, jāiet taisni uz Trīsvienības baznīcu, kas lingot jau mitējusies. Nebij ne ko šaubīties, ne ceļu prasīt. Ielu krustos stāvēja gorodovojs, sarkanām ūsām un bakurētains, liels un trekns nobarojies, baltiem cimdiem rokās, garu zobenu pie sāniem. Viņš izskatījās kā tāds, kas nemierā ar itin visu, kas te ap viņu. Braucējs ar zeltera un augļūdeņa kastēm vezumā un misiņiem lieliski apkaltu pajūgu pēc viņa ieskata laida pārāk ātri, kad atbraucēji te uz brīdi pieplūda visu ielu krustu. Gājēji atkal vilkās gausāk, nekā vajadzēja, – viņš čortojās, cimdaino roku vēcinādams, sirsnīgi noskaities un nosvīdis. Stipri aizdomīgi noskatījās uz tiem abiem ar tām lielajām paunām, ja vairāk vaļas bijis, droši vien apturētu un apčamdītu. [Upīts 1945 : 693]

 

Bet Kasparsons sacīja:

– Uz kurieni tu brauc svētdienas vakarā – ja nav noslēpums?

– Es? – Ritma pārjautāja, atkal juzdamās drusku neveikli, kā aizvien, kad bija domājusi par Kasparsonu un kad nezin kālab bažījās, ka viņš varētu to uzminēt.

– Šaubos, vai tas tevi spēj interesēt, – viņa teica pēc klusuma brīža.

– Ja tu šādi saki, tad es varu iedomāties! – viņš iesaucās ar mazu izaicinājumu.

– Nu, nu?

– Tā būs šuvēja … [Ezera 2012 (?) : 149]

 

Tāpat arī skaļi un aizrautīgi smejamies Alise redzēta netika, un tas vedinātu domāt, ka viņas raksturam piemīt panīgra un īdzīga ievirze, ja par šo pieņēmumu savukārt neliktu šaubīties tas, ka viņa ne par ko nešķendējās un nezūdījās, ne par vienu netrina zobus un ne ar vienu necankojās – kaut arī Brīvnieku cūkkopes dažu labu reizi sagāja ragos –, un vispār tiklab ar kaimiņiem, kā ar darbabiedrēm Alise parasti apgājās bez aizspriedumiem, turēdama sevi grožos. [Ezera 2012 (?) : 355–356]

 

Pēc manām domām, būtu divi ceļi: vai nu jūs nopērkat no pastendnieces šo neveselo māti un pārvedat to savā muižā pie meitas, vai atkal pastendniece lai nopērk no jums Marlīzi un liek tai nākt dzīvot pie manas muižas lauksarga, kur slimā vecīte atrodas. Šaubos, vai jums būs patikšana pirkt mirstošu veceni, ja arī pieņemtum, ka cenas ziņā varētu ar pastendnieci vienoties. Tāpat es šaubos, vai Hāna kundzei, kam pašai ļaužu diezgan, patiksies sviest dažus simtus dālderu projām tikai tāpēc, lai kādai vecenītei dotu iespēju pavadīt sava mūža pēdējās dienas kopā ar meitu. Mans nodoms galu galā tāpēc būtu šāds: pārdodiet man Marlīzi, es atpirkšu no pastendnieces arī vecenīti – tad viņas varētu abas dzīvot Kārgadē un būt allaž kopā; bet man, kam kā rentniekam ļaudis nepieder, viņas tad būtu mani pirmie dzimtcilvēki, – nobeigdams savu priekšlikumu, Franks kā jokodams pasmiedamies vēl piebilda. [Janševskis 2000 : 410–411]

Un puisēni gāja tālāk.

– Redz, – Jancis atkal uzsāka, – tas tur, zemē ieraktais, ir led’spagrabs, un lielais krūms pagraba priekšā ir rožu krūms.

– Bet viņš jau no mūra, – Marčs iebilda, laikam par pagrabu domādams.

– Nu ka! Viņā glabā tikai ledu.

– Tā jau dīķī diezgan.

– Bet vasaru? – Jancis lielīgi ievaicājās.

Marčs aizmirsa šoreiz parasto „Ā!”.

Laikam viņš apbrīnoja sava ceļa biedra stingro domu gaitu. Var arī būt, ka Marčs klusumā šaubījās par jaunā drauga nolūka krietnumu. Mazākais, viņa skats tā nemierīgi pārlaidās Janča pakausim un mugurai, it kā vaicātu: „Kam tad vasarā ledus?”

Bet Jancim, redzams, bija bezjutīga mugura. Viņš trieca jau par citu. [Valdis 1983 : 10]

 

Un sūnas, kas tik skaisti līdzeni pārsniegušās pāri kailajai, asajai klints malai, kādas tās mīkstas un spīdīgi zaļas, gluži kā dārgais samts!…

Un ik pa brītiņam paspīd viņās kaut kas kā dimanta dzirkstelītes un noslīd pa smalki spalvotiem kātiņiem līdz pat sūnu galotnītēm, pazib tur un tad pazūd, it kā viegla vēsmiņa būtu aiznesusi.

Un tomēr nē: tur jau pilītes atkal parādās lejāk, baltajam Staburagam krūtīs.

Kā viņas tur nokļūst – Marčs nevar noģist: tas pārāk augstu, bet, ka viņas tās pašas, par to nav nemaz jāšaubās: Staburaga klints jau tik spodra, ka tajā visu var saredzēt. [Valdis 1983 : 77]

 

Tātad Marčs gāja klusām savu ceļu.

Bet, ka arī šorīt viņš bija saīdzis, varēja jau no tā vien redzēt, ar kādu sparu viņš atsvieda putnu kūtiņas durvis vaļā.

Zosis, lielās un mazās, dienas gaismu un iemīļoto ganu ieraudzījušas, sacēla veselu gaviļu brāzmu dažādās balsīs un ritumos. Nebija jāšaubās, ka viņas priecājas visvairāk par Marču. Bet, ja domāja, ka arī Marčam tāpat ap sirdi, tad viņas ļoti maldījās. [Valdis 1983 : 119]


KĀDS.

Redziet – šī ir tā lieta, ko šovakar esmu pārdomājis un… sācis šaubīties. Vai tā nebūs lielākā nelaime, kas mani vēl var pie­meklēt?

IRAIDS.

Ka jūs viņus atrastu?

KĀDS.

Jā.

IRAIDS.

Tagad jūs runājat savādi.

KĀDS.

Nē! Vajag tikai padomāt, kā tas patiesībā ir. Redziet – viņi daudz ko nezina. Viņi gaida mani pārnākam tādu, kāds es aizgāju. Ka es varētu atgriezties arī, kāds šodien esmu, tas viņiem nenāk prātā… Vai jums tā neliekas?

ZĪRA.

Tas gan var būt. Bet mēs katrs ceram to labāko… [Zīverts 1989 : 108]



1988. gadā Tautas fronte vēl bija pa pusei debesīs. Līdzīga jaunpiedzimušajam, kas jau elpo, vēl skaidri neredz un nedzird, bet ko visi uzlūko kā brīnumu – ar aizturētu elpu, pa pusei ticēdami tā realitātei un dzīvesspējai, pa pusei vēl šaubīdamies. 1989. gadā Tautas frontes esamība jūtama daudzās dzīves nozarēs visā Latvijā un tālu aiz tās robežām. Tomēr arī tagad daudziem uzmācas smagas bažas par to, vai Tautas frontes vadītāji spēs saglabāt vienprātību. Dažkārt mazāka nelaime ir pieņemt lēmumus, kas nav paši pareizākie – jo laika gaitā, ja vien cilvēki ir dzīvi un rīcības spējīgi, daudz ko iespējams precizēt un koriģēt –, nekā ķildu dēļ sašķelt tautu. Senajos laikos ķildas izšķīra Likteņa zirgs. Vai mūsdienu strīdus būs iespējams atrisināt bez Likteņa tanka līdzdalības? [Sagatavots pēc: Zariņš 1989 : http://www.barikadopedija.lv/raksti/191181]

 

Peters: šaubos, vai 13. janvāra grautiņi bija tikai sociāli nemieri

Dzejnieks un publicists Jānis Peters savulaik atzina, ka politiķi nav izanalizējuši 2009. gada 13. janvāra nemieru iemeslus un, iespējams, tie nebija tikai sociāli nemieri. Domāju, ka nemieri nav izanalizēti. Šaubos, vai tie bija tikai sociāli nemieri,” – tā 2009. gadā J. Peters izteicās par notikumiem janvāra sākumā, pēc kuriem Valsts prezidents Valdis Zatlers izvirzīja vairākus uzdevumus valdībai un parlamentam, brīdinot par Saeimas atlaišanas referenduma ierosināšanu.

Dzejnieks gan neprecizēja, kas viņam liek šaubīties, vien norādīja, ka, iespējams, Latvijai ir kas slēpjams. Iespējams, ka Latvijai ir kas tāds, ko starptautiskajai sabiedrībai nav ērti atklāt. Man ir kaut kādas šaubas,” sacīja viņš.

[Sagatavots pēc: https://apollo.tvnet.lv/5420176/peters-saubos-vai-13-janvara-grautini-bija-tikai-sociali-nemieri]


Latviešu-lietuviešu un lietuviešu-latviešu sarunvārdnīca

(Recenzijas fragments)

Dažiem svešvārdiem (kā dimensija 42. lpp., kas nešķiet tik neparasts) no Svešvārdu vārdnīcas tiek pievienots skaidrojums, kas aizņem pat 8 rindiņas tik dārgas vārdnīcas vietas.  Ļoti jāšaubās, vai pirmās nepieciešamības vārdos būtu jāiekļauj arī tādi kā battraukis – soliņš zābaku novilkšanai 238. lpp., lūšynė – lūšu uzturēšanās vieta, driežynė – vieta, kur daudz ķirzaku 93.–94. lpp. Būtu interesanti aptaujāt, cik daudzi lietuvieši pazīst un ikdienā lieto tādu vārdu kā šaukšdėtė – karošu (trauku) plaukts (skapis) 252. lpp. Dzelzceļa leksikā būtu derējis tāds svarīgs un bieži lietojams jautājums kā Cikos atiet vilciens? – Kelintą valandą išvyksta traukinys?, jo verba priedēkļa atšķirīgā semantika bieži maldina runātājus (sal. atvyksta traukinys – pienāk vilciens). Noderīgi un patiešām vajadzīgi ir saīsinājumi, kas apzīmē vīriešu un sieviešu tualeti (liet. V un M) – tādi nav atrodami iepriekšējos sarunvārdnīcas izdevumos. Pozitīvi vērtējams arī Lietuvas svētku un piemiņas (nevis atzīmējamo!) dienu saraksts, taču rodas šaubas, vai visi šie svētki ir tik svarīgi un nepieciešami Lietuvas viesim un tūristam, piemēram: Grāmatvežu diena, Jūras diena u. c. 30. lpp. Turklāt šaubas arī par šo svētku pareizu tulkojumu un pareizrakstību latviešu valodā. Rodas iespaids, ka sastādītāja ignorē cittautu ’īpašvārdus noteikumus latviešu valodā, jo vietvārdi un personvārdi ir rakstīti kļūdaini: liet. Vytautas – latv. Vitauts (= Vītauts); liet. Gediminas – latv. Gedimins (= Ģedimins) 31., 32. lpp. un daudzi citi līdzīgi piemēri. [Balode 2004 : 163]

 

Vairākus 17. gs. pierakstītos vārdus var interpretēt dažādi, piemēram, vīrieša vārds Kiß esot īsinājums no Narciss (Siliņš 1990 : 196). Tomēr jāšaubās, vai Kiß ir Narcisa vārda īsinājums, tādu neuzrāda arī L. Makensena vārdnīca (Mackensen 1988 : 129), drīzāk tas būtu lasāms kā Ķīs(i)s, Suntažu izloksnē ijo-celma lietvārdos zūd galotnes /i/ arī divzilbīgos vārdos – ķīss.  Zemnieks ar Kiß vārdu ir dzīvojis „Ezerēnu“ mājās, iespējams, bērns ir nosaukts zivs vārdā, jo vecāki varētu būt bijuši zvejnieki, tātad – tas varētu nebūt kristīts vārds. [Paegle 2016 : 102]

 

A. Kronvalds iestājas par latviešu tiesībām uz nacionālu izglītību, sludina humānismu un kultūras izplatību dzimtajā valodā. Tādēļ, ja ņem vērā sākumā minētos sabiedrības definīcijas pamatkritērijus, varam runāt par sociālā tīkla veidošanās sākotni un piederības izjūtu, savdabīgu emocionālo elementu uzsvērumu, lai panāktu gluži racionālus rezultātus – kultūras un ekonomisko neatkarību. Bet nevar runāt par vienotu organizāciju sabiedrības izpratnē. Arī pats A. Kronvalds, šķiet, šaubās par kopapziņas klātbūtni tālaika sociālajās attiecībās un domā drīzāk par nākotnes uzdevumiem. [Plūme 2012 : 95]

 

Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas I daļā minēts, ka „pastiprinājuma partikulas funkciju dažreiz veic arī apstākļa vārds vēl. Bez pastiprinājuma nozīmes vēl piešķir niansējamam vārdam arī it kā laika nozīmes nokrāsu.

Labi vēl, ka bibliotekāre neatlocīja visus apvākus.

Laime vēl, ka uzauti garie ūdenszābaki. (MLLVG 1959, 790)”

Minētajos piemēros gan par laika nozīmi jāšaubās. Tātad par vēl piederību pie vārdšķirām un vēl semantiku latviešu valodniecībā nav vienota viedokļa. [Zilgalve 2013 : 153]

 

Kaut arī atsevišķas Krievijas likuma par civildienestu daļas formāli bija piemērojamas no Latvijas dibināšanas brīža līdz pat 1927. gadam, jāšaubās, vai šis likums praksē tika piemērots (atskaitot, protams, iepriekš minētos spriedumus). Kā redzams no Pagaidu valdības sēžu protokoliem, Pagaidu valdība uzskatīja, ka tai steidzami jāizstrādā civildienesta regulējums. Tas arī tika darīts, 1920. gadā pieņemot Likumu par civildienestu, bet līdz tam – pieņemot atsevišķus lēmumus par civildienestu. Tādējādi Pagaidu valdība savus lēmumus balstīja uz pārliecību, ka cits tiesiskais regulējums civildienesta jomā nepastāv. Krievijas likums par civildienestu bija ļoti apjomīgs un sarežģīts, turklāt jāšaubās, vai tā eksemplāri bija pieejami visos resoros. [Danovskis 2014 : 89]


Pēteris Ērmanis, humānisma sludinātājs savā pirmajā grāmatā un tā apliecinātājs pārējās un dzīvē, pirmā krājuma „Es sludinu” (1920) beigās dzejolī Aprīļa rīta ekstāze izsaucas: „Es neticu, šaubos tik daudz,” – bet nākamajai grāmatai izvēlas nosaukumu „Es šaubos, es ticu” (1922).

Dzejnieka darbu plašāka analīze rodama Kārļa Vērdiņa promocijas darbā „Latviešu dzejproza 20. gadsimtā” (2009).

Pētera Ērmaņa (1893–1969) vārds latviešu dzejā saistās galvenokārt ar ekspresionisma virziena klātbūtni divos divdesmito gadu sākuma krājumos – daiļrades posmā, kad autors konsekventi iet asimetrijas virzienā, savos dzejoļos pauzdams par kliedzošu netaisnību un ļaunumu kara laikā, kā arī rūgtas pārdomas par cilvēka dabu un likteni. 1920. gada februārī Ziemsvētkos A. Mežsēta apgāds „Vainags” publicē krājumu „Es sludinu”. Šajā krājumā P. Ērmanis izmanto t. s. Vitmena rindu.

Nākamais krājums „Es šaubos, es ticu” (1922, pēc citiem avotiem 1923) stilistiski ir visai līdzīgs, taču dzejoļu forma ir cita – no 4  grāmatā publicētā teksta 39 ir dzejoļi prozā, kas noformēti rindkopās. Atsevišķiem dzejoļiem doti apakšvirsraksti: „Slepkava” un „Napoleona Bonaparta sods” dēvēti par balādēm, „Disciplinārais bataljons” – par cara laiku atmiņām, „Kristus, Pāns un zociālists” – par pasaku.

Pamanāmākās šo tekstu iezīmes (tāpat kā P. Ērmaņa iepriekšējā dzejoļu krājumā) ir ekspresija, ko nodrošina tiešās runas izmantojums, pāreja no vēstījuma pirmajā personā uz vēstījumu otrajā personā, kā arī bagātīgais izsaucienu lietojums, kas raksturīgs arī P. Ērmaņa ekspresionistiskā perioda dzejā: „Tas ir viņš! / Laucinieks! Zemes milžu pēdējais! Pretnieks / Samīt! Satriekt! Nost! Nost!” (Ērmanis 1923 : 5–6)

Autors šajos tekstos bieži vien izmanto sižetu. Iemīļota P. Ērmaņa tēma ir pilsētas un lauku pretstatījums, atmiņas par dienestu armijā un Pirmo pasaules karu, kā arī pacifistisku uzskatu paušana.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka ekspresionisms atainoja mūžīgo, svarīgo, bet sadzīviskus motīvus attēloja hiperbolizēti. P. Ērmaņa darbos līdzās svarīgajām idejām (kara un vardarbības nosodījums, nepieciešamība pēc šķīstīšanās un garīgas attīstības) un simboliskajiem tēliem (sevišķi dzejoļos par Krieviju) tomēr vietumis sastopami arī precīzi vērojumi, noskatīti Pirmā pasaules kara gados.

Nozīmīgākais dzejoļu kompozīcijas elements ir plaši izmantotās atkārtojuma figūras. Pateicoties atkārtojumiem, P. Ērmanis sadala garos teikumos īsākās daļās, un viens tēls dzejolī „turpinās”, to piesauc atkārtoti (parasti vienas rindkopas robežās) un turpina veidot asociāciju lauku. Piemēram, dzejolī „Viesojums pie Sātana”:

Un cēla kā vējš mani, nesa kā vējš mani, īros kā vētrainos viļņos; Projām no zemes es traucos, laidos caur telpām es tālām, telpām miglainām, svešām. [..] Rodēna skulptūrai līdzīgs bij, Rodēna Domātājs tiešām bij..” (Ērmanis 1923 : 64).

Šie pastāvīgie atkārtojumi sagausina tekstu, piešķirot tam svinīgumu un smagnējību.

Šo posmu P. Ērmaņa daiļradē Edmunds Zirnītis uzskata drīzāk par novirzi no normas, meklējumu periodu, kurš ļāvis dzejniekam izpaust Pirmajā pasaules karā gūtos pārdzīvojumus, bet nav bijis labvēlīgs „īstas” dzejas sacerēšanai. [Sagatavots pēc: Vērdiņš 2009 : 81–82]

 

Leģendas tapšana. „Ezera sonāte. Filmas arheoloģija”

Kāpēc Laura nepalika kopā ar savu ideālo vīrieti Rūdolfu?… Vai nu mēs raudam, vai smīnam, bet šis jautājums ir neatbildēts jau 40 gadus.

Raidījums „Filmas arheoloģija” centās atšifrēt kārtējā latviešu kino klasikas darba noslēpumus. Varis Brasla kopā ar aktrisi Lilitu Ozoliņu atgriezās Tomariņu mājās, lai atgūtu filmas laikā sasisto sienas pulksteni un atzītu, ka Gunārs Cilinskis tomēr airē labāk…

Raidījuma dalībnieki atzina, ka Gunārs Cilinskis bija kā uz’burts’, [ō], [uo]. ‘] uz tobrīd slavenās rakstnieces romānu  „Aka”, un viņam padomā bija tikai viena aktrise – Astrīda Kairiša, kura spēj uz ekrāna mīlēt tik niansēti dziļi un apgaroti. Kaut arī liktenīgā mīlētāja loma Cilinskim bija ierakstīta gēnos, par sevi viņš esot šaubījies. Lilita Ozoliņa temperamentīgo Viju esot izcīnījusi ar parūkas palīdzību, kaut arī konkurence bijusi skarba.

Gan aktieriem un filmēšanas grupai, gan skatītājiem bija lemts piedzīvot ļoti emocionālu epizodi – pēc četrdesmit gadu pārtraukuma satikās divi šīs filmas varoņi: mazais šķelmis Māris – Egils Veseris – un viņa „filmas mamma” Astrīda Kairiša.

Iespējams, tā bija Latvijas kino vēsturē spožākā režisoru V. Braslas un G. Cilinska dubultdebija, bet ko nozīmē būt diviem režisoriem uz komandtiltiņa? Ko par filmas veidošanas laiku slēpj rakstnieces Regīnas Ezeras dienasgrāmatas? Kāpēc melodramatisks klišejiskums nepadarīja filmu par saldsērīgu padomju laika pasaku ar skumji pareizām beigām? Šis un vēl daudzi citi jautājumi tika skarti 2015. gada 17. decembra sarunā par latviešu kino šedevru – filmu „Ezera sonāte”, par kuras māksliniecisko augstvērtīgumu nav jāšaubās arī mūsdienās.

[Sagatavots pēc: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/17.12.2015-tv-pirmizrade-legendas-tapsana.-ezera-sonate.-filmas-arheologija.id61876/]

 

2013. gada 20. decembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā tika pasniegtas gadskārtējās balvas par prasmi komunicēt ar sabiedrību. Atzinības balva, kas nosaukta Cicerona vārdā, tradicionāli piešķirta vairākās kategorijās, savukārt antibalvu, kam gods nest Mērfija vārdu un kas bija piešķirta par maldinošu publisko komunikāciju pēc Zolitūdes katastrofas, nebija ieradies saņemt neviens lielveikalu tīkla „Maksima” pārstāvis. Žurnālistam, kinokritiķim un Latvijas Universitātes asociētajam profesoram Ābramam Kleckinam Cicerons tika piešķirts par jauno žurnālistu izglītošanu un kinoprocesu analīzi. Šaubīdamies, vai drīkst pieņemt balvu, kurai pats bijis viens no iedibinātājiem, laureāts teica: tā kā tai līdzi nenāk nekādi materiālie labumi, tad – galu galā – kāpēc ne? Jautāts par jauno žurnālistu audzināšanu, viņš teic: „Mēs viņus izlaižam spulgām acīm, misijas apziņas pilnus, bet pēc pāris gadiem praktiskajā žurnālistikā viņi sasveicinoties griež galvu sānis.”

[Sagatavots pēc:

Kipere 2014 : http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=1936&Itemid=412]