Tradicionālā transkripcija

[pop title='sakne' text='Vārda vai vārdformas galvenā daļa resp. galvenā morfēma, kas ietver leksisko nozīmi. Sakne var funkcionēt gan viena pati, gan kopā ar afiksiem, piemēram, latviešu valodā te, ne, tik, aug, redz, māt!; kok-s, pa-gal-e, redz-ē-t, ie-raudz-ī-j-us-i. ']

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[sɑkne]


[s] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[n] – ’skanenis’.’]                                    

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.



sakn-sakne, vārda celms

-egalotne



sakn-e

sakn+īt-e

sakn+en-es

sakn+en-is

sakn+āj-s

sakn+isk-s

sakņ+ain-s

→pie+sakn-e

pa+sakn+is

sakņ+o-t

             →ne+sakņ-o-t

           sakņ-o-j+um-s

             →sakņ+o-ties→ sakņ-o+šan-ās

                       →ap+sakņ-o-ties→ap-sakņ-o+šan-ās

→ie+sakņ-o-ties→ie-sakņ-o+šan-ās

                       →ne+sakņ-o-ties→ne-sakņ-o+šan-ās

          sa+sakņ-o-ties

→sakņ+ot-s


balst+sakn-e

bārkš+sakn-e

dīg-ļ+sakn-e

māt+sakne

miet+sakn-e

pat+sakne

sakņ+aug-s

sakņ+piep-es

sakņ-u+dārz-s

sakņ+veid-a


sakņ+grauz+is

sakņ+kāj+is

sakņ+kop+īb-a

sakņ+kop+is, sakņ+kop+e

sakņ+veid+īg-s, sakņ+veid+īg-a




saknepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

sakn-e

sakn-es

Ģ.

sakn-es

sakņ-u

D.

sakn-ei

sakn-ēm

A.

sakn-i

sakn-es

I.

ar sakn-i

ar sakn-ēm

L.

sakn-ē

sakn-ēs

V.

sakn-e!

sakn-es!


N. Pēteris Sakne – D. Pēterim Saknem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsKoka sakne bija liela un līka.

2) izteicēja daļa Šis neparastais veidojums ir sakne.

3) galvenais loceklisGarena sakne.

4) papildinātājs – Vecāmāte dārzā tīrīja saknes.

5) vietas apstāklisKrūma saknē bija savairojušies kukaiņi.

6) apzīmētājsSakņu zupa garšoja visai ģimenei.



saknes atrašana, saknes dzinums, saknes galotne, saknes kakls, saknes kārta, saknes pārveidne, saknes pulpa, saknes rādītājs, saknes spurgaliņa, saknes uzmava, saknes vilkšana, saknes zīme, sakņu apgriešana, sakņu atvases, sakņu cigoriņi, sakņu dārzs, sakņu ēdieni, sakņu glabātava, sakņu griezējs, sakņu kaitēkļi, sakņu kakls, sakņu nazis, sakņu pagrabs, sakņu paviljons, sakņu piepe, sakņu sautējums, sakņu selerijas, sakņu sistēma, sakņu skalotājs, sakņu skābēšana, sakņu spraudenis, sakņu starpsiena, saknes sūcējspēks, sakņu tilpums, sakņu trupe, sakņu uzglabāšana, sakņu veidošanās, sakņu zupa

 

astes sakne, bārkšu sakne, bietes saknes, burkāna saknes, deguna sakne, dzimtas saknes, funkcijas sakne, gaisa saknes, galvenā sakne, kaulu sakne, kāļa saknes, koka sakne, kuba sakne, lakstaugu sakne, mata sakne, mēles sakne, mieta sakne, naga sakne, rāceņa saknes, tauku sakne, vārda sakne, vienādojuma sakne, virtuālā sakne, zelta sakne, ziepju sakne, zoba sakne

 

apaļa sakne, balta sakne, bazālā sakne, brūna sakne, cieta sakne, dziļas saknes, gnozeoloģiskās saknes, grubuļaina sakne, līka sakne, melna sakne, netīra sakne, plikas saknes, primārā sakne, resna sakne, rūgtā sakne, saldās saknes, senas saknes, svaigās saknes, šķība sakne, tieva sakne, tīra sakne, viegla sakne, vijīga sakne

 

aplūkot sakni, apsegt saknes, aptaustīt sakni, cirst saknes, fotografēt sakni, griezt saknes, izaudzēt saknes, izmantojamās saknes, rakt saknes, sakaltušas saknes, savītušas saknes, skābēt saknes, tīrīt saknes, uzglabāt saknes, vākt saknes, vārīt saknes, vilkt sakni, zāģēt saknes



sakne, dsk. ģen. -ņu, s. lietv.

1. Augu daļa, kas nostiprina augu augsnē, uzsūc ūdeni un tajā izšķīdušās minerālvielas, sintezē organiskas vielas un sekmē to pārvietošanos uz citiem orgāniem, izdala vielmaiņas produktus.

Koka sakne. Resna, tieva sakne. Sakņu sistēma. Ar visām saknēm izgāzts koks. No koku saknēm pīts groziņš.

Galvenā sakne – no dīgļsaknes attīstījusies sakne, no kuras atiet vairāk attīstītās sānsaknes.

Gaisa saknes – saknes, kas augiem attīstās to virszemes daļā.

2. dsk. Sakņaugi; sakņaugu saknes, retāk lapas, augļi.

Izaudzēt saknes. Sakņu uzglabāšana ziemā. Sakņu selerijas. Sakņu paviljons tirgū. Sakņu dārzs. Svaigo sakņu zupa.

3. anat. Daļa (organisma veidojumam), kas ir ieaugusi, iestiprinājusies kādā organisma daļā (piemēram, žoklī, ādā) vai kam ir savienojuma, balsta funkcija.

Traumēta naga sakne. Rūgtās garšas receptori atrodas mēles saknē. Zoba saknes iekaisums. Matu maska nostiprinās matu saknes.

4. dsk. Būtiskais, nozīmīgais, ar ko (kāds) ir nesaraujami saistīts (piemēram, ar vietu, vidi, cilvēkiem).

Neaizmirst savas saknes. Pētīt savas dzimtas saknes.

// Pirmsākumi, rašanās cēloņu, apstākļu kopums (piemēram, parādībai, tautai, dzimtai).

Reliģijas saknes. Mūsdienu literatūras saknes.

// Cēlonis, noteicējs faktors, tas, kas nodrošina (kā) eksistenci, attīstību, pamatus.

Gnozeoloģiskās saknes.

5. val. Radniecīgu vārdu grupai kopēja morfēma, ar ko ir saistīta vārda visa leksiskā nozīme vai tās galvenā daļa.

Vienas saknes vārdi.

6. mat. Kāpināšanas inversās darbības rezultāts.

Izvilkt sakni no negatīva skaitļa.

Zelta sakne – zeltsakne.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


sakne, -es, dsk. ģen. -ņu, s.

1. Augstāko augu veģetatīvais orgāns, kas nostiprina augu augsnē, uzsūc ūdeni un tajā izšķīdušās minerālvielas, sintezē organiskas vielas un sekmē to pārvietošanos uz citiem orgāniem, izdala vielmaiņas produktus.

Koka sakne. Lakstaugu sakne. Resna sakne. Tieva sakne. Dziļas saknes. Saknes kakls. Saknes galotne. Saknes pārveidne. Sakņu sistēma. Uzturā izmantojamās saknes. Ar visām saknēm izgāzta egle. No koku saknēm pīts groziņš.

Galvenā sakneno dīgļsaknes attīstījusies sakne, no kuras atiet vairāk attīstītās sānsaknes.

Bārkšu saknesakne, kas veidojas augam, ja tam nav spēcīgas galvenās saknes.

Gaisa saknessaknes, kas augiem papildus attīstās virszemes daļā.

Mieta saknemietsakne.

Plikas (arī atkailinātas) saknessaknes, kas nav segtas ar augsni.

Cūkas ar saviem asajiem snuķiem rok ārā no zemes pieneņu saknes un tik gardi tās ēd, ka šņakst vien. Birznieks-Upītis 2, 6.

Sakņu pētersīļiem attīstās spēcīga vārpstveida sakne. Baumane 1, 60.

sal. .. viņam ir grūti stāvēt bezdarbībā tēvam blakus un redzēt tēva rokas ar pirkstiem, kas ir līki un sačervelējušies ka sīkstas koka saknes. J. Kalniņš 9, 26.

pārn. Uz ceļiem parādījās bēgļu vezumi .. Pārgurušie, apjukušie, no dzīves saknēm izceltie vīri un sievas .. stāstīja savus nelaimes stāstus. Skujiņš 14, 103.

Kukurūzai ir labi attīstītas bārkšu saknes, kas dziļi iesniedzas augsnē. Svinka 1, 36.

2. dsk. Sakņaugi.

Lauksaimniecības dzīvnieku barības saknes. Sakņu dobe.

Neatmaksājoties stādīt kāpostus un citas saknes, jo tās rudeņos tirgū esot tik lēti dabūjamas .. Sakse 7, 24.

.. starp sīpoliem, burkāniem un dažām citām saknēm ziedēja raiba puķu virkne. Blaumanis 6, 117.

Aiz mājām dienvidu puses nogāzē radās sakņu dārziņš ar kartupeļiem, salātiem, kāpostiem, bietēm. Birznieks-Upītis VI, 64.

// Sakņaugu saknes, to pārveidnes, retāk lapas, augli.

Sakņu uzglabāšana ziemā. Sakņu skābēšana. Sakņu nazis. Sakņu ēdieni. Sakņu sautējums. Sakņu zupa.

3. anat. Daļa (organisma veidojumam), kas ir ieaugusi, iestiprinājusies kādā organisma daļā (piemēram, žoklī, ādā) vai kam ir savienojuma, balsta funkcija.

Naga sakne. Mēles sakne. Deguna sakne. Astes sakne.

Iekaisums pa zoba kanālu virzās dziļāk un apņem zoba sakni .. Veselība 64, 3, 15.

4. parasti dsk. Būtiskais, nozīmīgais, ar ko (kāds) ir nesaraujami saistīts (piemēram, ar vietu, vidi, cilvēkiem).

„Bet uz Poliju tu neaizbrauci?” – „Kur aizbrauksi, ja visas saknes jau šai zemē!” viņš pamet skatienu uz bērniem. Indrāne 5, 40.

Uzvedums .. var ievadīt skatītāju pārdomās par dzīves sūtību, par cilvēka saknēm. Literatūra un Māksla 72, 1, 13.

Strādnieku teātra gvarde palika teātrī gandrīz visa – pārāk dziļas bija šo cilvēku saknes savā tautā, lai varētu tās izraut. Dzene 3, 153.

// Pirmsākumi, rašanās cēloņu, apstākļu kopums (piemēram, parādībai, tautai, dzimtai).

Mūzikas tradīcijām Latvijā ir senas saknes, cauri gadsimtiem tika iznestas tautas melodiju bagātības. Māksla 70, 4, 29.

Bet Pērkona kulta saknes sniedzas vēl tālāk par pirmbaltiem, proti, senindoeiropiešu mitoloģijā. Draugs 84, 9, 25.

Raiņa saknes cittautu dzejā daļēji redzamas viņa atdzejojumos, tulkojumos. Auziņš 7, 11.

// Cēlonis, noteicējs faktors, tas, kas nodrošina (kā) eksistenci, attīstību, pamatus.

Gnozeoloģiskās saknescēloņi, kas meklējami izziņas procesa īpatnībās.

„Var jau būt, ka vēstuļu piesavināšanās ir tikai viņas personīgā atriebība Mirdzai,” viņš pieļāva, „bet var arī būt dziļākas saknes.” Sakse 7, 217.

Viņš bija izvēlējies šo darba lauku ne tādēļ, lai ķertu noziedzniekus un nodotu tos sodam, bet lai izpētītu cilvēces postu pašā saknē un tad uzsāktu radikālu cīņu pret to. Paegle 3, 304.

5. val. Radniecīgu vārdu grupai kopēja morfēma, ar ko ir saistīta vārda visa leksiskā nozīme vai tās galvenā daļa.

Analizējot mūsdienu [latviešu] valodas vārda morfoloģisko struktūru, terminu sakne parasti lieto, runājot par vecajām mantotajām, ar citām indoeiropiešu valodām kopīgajām saknēm. Gramatika I, 79.

6. mat. Kāpināšanas inversās darbības rezultāts.

Saknes (arī radikāļa) zīmematemātiskās darbības zīme.

Saknes rādītājs – cipars, ar ko apzīmē kāpinātāju virs saknes zīmes.

Kuba saknetrešās pakāpes sakne no skaitļa.

Saknes vilkšanapakāpes bāzes atrašana, ja dota pakāpe un kāpinātājs.

Nepāra pakāpes sakne no jebkura reāla skaitļa, kā arī jebkuras pakāpes sakne no nulles eksistē vienmēr, un tai ir viena vienīga vērtība .. Matemātika 108.

// Parasti savienojumā „vienādojuma sakne”: reāls vai komplekss skaitlis, kas apmierina doto vienādojumu.

Tās mainīgās vērtības, kuras apmierina vienādojumu, tas ir, ar kurām vienādība ir patiesa, sauc par vienādojuma atrisinājumiem jeb saknēm. Sakņu atrašanu sauc par vienādojuma atrisināšanu. Matemātika 173.

// Parasti savienojumā „funkcijas sakne”: punkts, kura funkcijas vērtība ir nulle. Funkcijas nulle.

Ziepju sakneziepjsakne.

Zelta saknezeltsakne.

Dziedniecības ziepju saknes kultivē kā krāšņumaugu. Tās diezgan bieži sastopamas ar pildītiem ziediem. Saknes satur līdz 35 % saponīnu, un to novārījums tiek lietots kā ziepju surogāts. Flora II, 222.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


sakne, auch saknis, sakns, 1) die Wurzel; 2) der Schnittkohl Warkh.;                  3) saknes, das Gemüse: sakņu dārzs, der Gemüsegarten; 4) in Pflanzenbezeichnungen: bezgala sakne, buku saknes, Jāņa sakne, kaulu sakne, meisteru sakne, retējuma sakne, rūgtā sakne, saldā sakne, saules sakne, tauku sakne, Beinwurz, Schwarzwurz; zal(k)šu sakne, ziepju sakne, Seifenkraut. [Sagatavots pēc: ME III : 652]


sakne sakne, (dem.) sakneite

saknes duorzuoji

 [Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

 

sakne subst. daž. noz.  kul. duorzuojs; sakņu zupa – durzuoju virīņs; sakņu sautējums – durzuoju sutynuojums; sakņu salāti – duorzuoju salati

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


sakne, subst. – sakne, vsk. ģ. saknes, ak. sakni.

1. Auga sakne. ir visuôdas saknes. dažam aûgam ir tuôda sakne kuô cìlvakam rùka.

2. Dārzeņi, sakņaugi. dùorss(-zs) – tuô sàuc làuku, kùr stùoda dùorzeņus, saknes.

 [Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 375]


Agronomijāsakne, adventīvā sakne, primārā sakne, žuburotā sakne, saknes dzinums, saknes kakliņš, saknes spurgaliņa, saknes sūcējspēks, saknes uzmava, sakņu apgriešana, sakņu cigoriņi, sakņu selerija, sakņu spraudenis, sakņu veidošanās.

 

Botānikāsakņu piepe.

 

Celtniecībāsakne, saknes kārta, saknes rādītājs, sakņu glabātava, sakņu griezējs, sakņu pagrabs, sakņu skalotājs.

 

Informācijas tehnoloģijā un telekomunikācijāvirtuālā sakne, saknes direktorijs.

 

Matemātikāsakne.

 

Medicīnābazālā sakne, mata sakne, zoba sakne, saknes ādmaksts, saknes pulpa, sakņu starpsiena, pamatsakne, bazāla saknīte.

 

Valodniecībāvārda sakne.


UzvārdiSakne; Sakniņš, Sakniņa; Saknis, Sakne; Saknītis, Saknīte.

 

VietvārdiSaknes, viensēta Auces novadā; Saknes, viensēta Jaunjelgavas novadā; Saknes, viensēta Saldus novadā; Saknes, viensēta Madonas novadā; Saknes, viensēta Pļaviņu novadā; Saknes purvs, purvs Vecumnieku novadā; Saknes-Rāceņi, viensēta Ilūkstes novadā.

 

ErgonīmiSakne, SIA Daugavpilī; Sakne, SIA Rīgā; Sakne-Ri, SIA Rīgā; Saknes, SIA Jūrmalā; Saknes Plus, SIA Rēzeknē; Saknes, Madlienas jauktais koris; Saknes, Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra folkloras kopa.


sakne, mantots vārds; lš. šaknìs, pr. sagnis (*saknis) ‘t. p.’. Pamatā ide. *kk– ‘zars, miets’, no kā arī sakas; b.*šak-n-is > la. arh. saknis; dsk. ak. saknis: „saknis mest” – sakņot. No subst. sakne atv. verbs sakņot, sakņoties.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 779–780]


angļu root

baltkrievu корань

franču racine; legumes

grieķu ρίζα

igauņu juur

krievu корень

lietuviešu šaknis

poļu korzen

somu juuri

ukraiņu корінь

vācu die Wurzel

zviedru rot



Maza sakne lielas, sulīgas lapas dzen.

Izturība ir panākumu sakne.

Veci celmidziļas saknes, veci vīrigudrs padoms.

Brāļu naidam nav dziļas saknes.

Kādu saknīti cūciņa izrok, tāda jāēd.

Stāds bez saknes nevar augt.

Darbam sūras saknes, bet saldi augļi.

Rūgtas saknes, saldi augļi.

Sūras saknes, saldi augļi.

Kāda sakne, tāds auglis.

Zemnieks bez zemes kā koks bez saknes.

Lēna cūka rok dziļu sakni.

Tā rāmā cūka to dziļo sakni rok.

Nezāles ir jāizrauj ar visām saknēm.

Neviens koks nav bez saknēm.

Kaida sakne, taida atsakne.


Kokus vajagot cirst jaunā mēnesī, tad saknes (celmi) laidīšot atvases.

Ja sapnī redz vīrieša kārtas koku ar saknēm izgāžamies, tad drīzumā mirs kāds vīrieša cilvēks, ja sieviešu – sieviete.

Saknes jāsēj vecā mēnesī, lai nestobro.

Jaunā mēnesī jāstāda tādas saknes, kam augļi apakšā, vecā mēnesī – kam augļi augšā.

Saknes jāsēj vecā mēnesī, tad tās labi izdodas. Jaunā mēnesī sētas saknes tikai izaug ziedos.

Saknes nedrīkst stādīt pēc saules norietēšanas, tad tārpi izēdot.

Uz leju augošus sakņaugus vajag sēt vai stādīt, kad saule lec vai riet.

Kukaiņu jeb kustoņu dienās nedrīkstot sīksaknes stādīt un sēt, tad tās augot cirmuļainas.

Dārza saknes jāsēj un jāstāda pēc tās dienas, kad pirmo reiz ir liela sarma.

Saknes jāstāda vecā mēnesī, jo tad viņas labāk aug un nezied.

Lai sakņu dārzi labi augtu, tad jālaista bez saules vakarā.

Sakņu dārzā nedrīkst neko ēst, tad saknes noēdot  tārpi.

Kādas saknes peles visvairāk ēd, tās to gadu būs dārgākās.

Kartupeļi un saknes apcirkņos jāber pret ziemeļiem, lai peles neēd.

Saknes pēc nogriešanas tūlīt jānes pagrabā, jo tad nedzenot atvases.

Saknes vai puķes dēstot, nevajag daudzināt vistas, jo citādi vistas saknes izkasa.

Ja sakņaugiem (runkuļiem, kartupeļiem) lapas ir apļukušas, tad lietus sagaidāms.

Ja sakņaugiem lapas noliecas, tad būs lietus.

Jāņa naktī jāizrauj paparde ar visu sakni un jānogriež saknes galiņš, tur varēs redzēt nākamā vīra vai sievas vārdu.

Jāņa naktī jāizrauj paparde, jāpārgriež papardes sakne garām pušu. Kā vārds saknē ierakstīts, tas būs nākošais brūtgāns vai brūte.



Kas aug bez saknes? – Akmens.

 

Ir augs ar divējādiem augļiem: vieni aug uz zariņiem starp lapām, otri slēpjas zemē starp saknēm. – Kartupeļi.

 

Mežam (kokiem) saknes uz augšu, galotnes uz zemi. – Zirga aste.


Mežā dzimis, mežā audzis, nekad sauli neredzējis. – Koka sakne.



Kalnā auga ozoliņš

Kā mērenis muiženieks:

Vara sakne, zelta zari

Sudrabiņa lapiņām. [LD 30643-0]

 

Div ozoli, viena sakne,

Katram savi zari bija;

Viena māte, divi dēli,

Katram sava laime bija. [LD 3868-0]

 

Man māmiņa piesacīja

Uz akmeņa nesēdēt:

Akmeņam dziļa sakne,

Sēdes’ ilgi bāliņos. [LD 11804-3]

 

Ozoliņš zvērējās

Saulei saknes nerādīt;

Vējš nolauza galotnīti,

Saule saknes balināja. [LD 2799-4]

 

Kur tu augi, daiļš ozols,

Ka es tevis neredzēju?

Zīda saknes, zelta zari

Sudrabiņa lapiņām. [LD 34066-12]

 

Es nebiju atraduse

Tik dižana ozoliņa:

Vara saknes, zelta zari

Sudrabiņa lapiņām. [LD 34066-5]

 

Gauži raud sila priede,

Kumeliņš saknes brida;

Gauži raud sērdienīte,

Redz pamāti atvedam. [LD 5116-3]

 

Kādus ērmus es redzej’,

Svešu zemi staigādams:

No saknes ozols dega,

Gailis dziedej’ galiņā. [LD 31768-3]

 

Veci celmi, dziļas saknes,

Kuplas auga atvasītes;

Veci vīri, gudri vārdi,

Drīz kungiem atbildēja. [LD 31370-0]

 

Krustiem auga ceļam saknes,

Krustiem zvaigznes debesīs;

Sāniem jāja Dieva dēli,

Krustiem tek kumeliņi. [LD 33824-0]

 

Ne no saknes lazda zied

Sarkaniemi ziediņiem;

Ne no sirds māsa mīl

Baltajam bāliņam. [LD 3520-3]

 

Ozolīti zemzarīti,

Kam tu augi lejiņā?

Meitas tavus zarus lauza,

Cūkas tavas saknes raka. [LD 2792-0]

 

Labāk ēdu koka saknes

Tautu dēla kaktiņā,

Ne kā ietu pie vācieša

Baltu maizi kribināt. [LD 31877-0]

 

Vai, zemīte trūdaliņa,

Tu trūdini dažu labu;

Tu trūdini kokam saknes,

Dažu mātes lolojumu. [LD 27551-0]

 

Ko, dārznieks, tu lielies

Ar saviem sīpoliem?

Saulē luksti novītuši,

Tārpi saknes nograuzuši. [LD 32521-0]

 

Bej’ guojuse, naizguoju

Tik uoriska uozuoliņa:

Dzelža saknes, vara zori

Ruobainām lapiņām. [LD 34066-3]


Apse un kārkls

Kad pagāni ķēruši Pestītāju, lai sistu krustā, Pestītājs paslēpies aiz apses, bet apse to dzinusi nost un solījusies nodot pagāniem. Pestītājs, bēgdams prom, teicis: „Drebi tu visu mūžu, tā kā es drebēju.” No tā laika apse sākusi drebēt un dreb vēl šodien.

Tad Pestītājs paslēpies aiz kārkļu krūma un izglābies no pagāniem. Iedams prom, Pestītājs novēlējis kārklim augt krūmos, kaut vai ūdenī, ka tikai sakne zemē. Tā kārklu krūmi sākuši augt visur, tikai viņu zari nebijuši žuburoti, bet taisni no zemes auguši uz augšu.

[Latviešu pasakas un teikas 1925 : 417–418]

 

Koka nešana

Gudrais Ansis noderējies pie velna par kalpu. Viņš paņēmis ābolus līdz un devis tos velnam un viņa sievai. Āboli abiem labi patikuši.

„Kur šie augļi aug?” velna vecene jautāja.

„Kokos,” Ansis atbildēja.

„Kur tādus kokus var dabūt?”

„Tādus kokus var dabūt mežā un pārstādīt mājā.”

„Nu tad iesim un pārnesīsim tādu koku.”

Aiziet abi uz mežu, nonāk pie vienas lielas egles, un Ansis saka: „Šādā kokā aug āboli.”

Velns izrauj egli ar visām saknēm, un nu jānes abiem egle uz velna māju. Velns ķeras pie saknēm un nes pa priekšu. Ansis iesēstas galotnes zaros. Velns pavisam nokusis un paguris pārnāk mājā, bet Ansis nejūt nekāda noguruma. Velns pabrīnās vien par Anša spēku.

Egle tagad tiek iestādīta velna dārzā.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1101001.htm]

Koka nešana

Vienis puisis piegājis pie velna uz trim gadiem amatā. Nolīguši, ka velnam viss tas pats jāmāca, ko viņš prot. Velns sūtījis puisi uz mežu un devis ar savus kalpus līdz, lai koku ar visām saknēm izcērt un mājā pārnes. Kad koku bijuši izcirtuši, teicis puisis uz velna kalpiem: „Ņemiet jūs to tievgali, es nesīšu viens pats to resngali, bet atpakaļ neskataities, jo, kas skatīsies, tam galvu ar cirvi nocirtīšu.”

Puisis uzsēdies uz resngali un licies, lai šie citi viņu uz māju aizvelk. Mājā nonākuši, stāstījuši tie citi, ka vēl nevienu dienu tā nav viņi nostrādājušies kā šodien. Puisis izsmējis un uzzobojis šos ar šiem vārdiem: „Man vienam pašam bija resngalis jānes, jūs nesāt visi kopā to tievgali un tad sūdzaties vēl, ka grūti bijis.”

Velns, to dzirdēdams, gribējis ar šo izprovēt, vai tiešām šis tik stiprs. Velns ņēmis akmeni un saspiedis ar rokām gluži smalku. Puisis pagobies un teicis: „Tas jau vēl nekas nav, bet kad es spiedīšu, tad vajag tūliņ zupai laukā nākt un akmens būs tik mīksts, ka ēst varēs.”

Puisis paņēmis rāceni un saspiedis, par ko velns ļoti brīnojies. Pēc tam velns uzaicinājis, kurš gan varēšot augstāku sviest; paņēmis akmeni un uzsviedis gaisā, kas tik par stundu zemē nonācis. Puisis paņēmis putnu un to sviedis; putns aizskrējis projām. Velns trīs dienas izgaidījies, kad kritīšot zemē, bet nesagaidījis.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1101005.htm]


Kā putni dziedāt mācījušies

[..] Cielaviņa arī aizlaidusies pie arāja, godīgi nostājusies šim aiz muguras un gaidījusi, kad šis sākšot dziedāt. Arājs todien bijis saīdzis, jo bijis jāar āboliņš, arklis pastāvīgi jāvelk no velēnas ārā un jātīra nost saknes, kas pielipušas. Cielaviņa izklausījusies, bet nav dzirdējusi to dziedot, vienīgi tas arklis čirkstējis, kad arājs saknes nost grūdis.

Cielaviņa aizlaidusies un nu mēģinājusi pakaļ taisīt. Tā gājusi gāzelēdamās kā arājs un iečirkstējusies pa reizei kā arklis. Dievs skatījies un smējies. Viņam labi tā paticis. Viņš nodomājis, lai viņa vienmēr tā gorās un čirkst. Tādēļ arī cielaviņai tā vienmēr jāstaigā, gāzelējoties no vienas kājas uz otru, un reizu pa reizei jāiečirkstas.

[LTT 2003 : 180]

 

Koki un citi augi

Reiz kara laikā viena sieva ar mazu bērniņu pamukusi apakš apses saknes. Bet apse kliegusi: „Še cilvēks! Še cilvēks!” Kad nu karš laimīgi tomēr pagājis secen, tad sieva nolādējusi apsi, sacīdama: lai nu apse tā drebot, kā šī bailēs drebējusi! No tās dienas apsei lapas drebot.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/saturs.htm]

 

Upes

Ceļa malā, kas ved no Strenčiem uz Trikātu, pie Aušas mājas ir avotiņš. No šī avota iztek upīte, kas tek caur vairākām attakām un vēlāk pa veco Gaujas vietu ieslīd Gaujā. Šīs attakas sauc par Rupuci un upīti par Rupuča upīti. Attakās guļ vecas siekstas, nezin no kādiem laikiem. Mīkstas dūņas un lielas lēpju un mieturīšu saknes neļauj redzēt attakas dibenu. Vietām, liekas, viņa nemaz nav. Varot laist garu kārti, sak, nupat rokas sajutīs cietu zemi. Nekā, paceļas vieglas dūņas un aizsedz domāto pamatu, bet kārts slīd un slīd dūņās vienmēr dziļāki. Krastā sēdot, bieži varot redzēt lielas līdakas aizlokāmies no vienas siekstas uz otru, bet reti kāda no šīm līdakām ieies murdā, kamēr ar āķi vai tīklu neķersies neviena. Krievu laikā karavīri viņā reiz sametuši tik daudz granātu, ka attaka pilnīgi vārījusies, bet dabūjuši tik piecas, sešas siļķu lieluma līdaciņas un dažas raudiņas, bet lielās nevienas.

 [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/saturs.htm]


Augstrozes muižā bijusi ļoti nejauka modere. Gans bijis vecs puisis Jānis. Rītos jau priekš saules ganam bijis jālaiž lopi ganos. Bijusi arī raiba un zaglīga govs Krustala, kura zagusies uz sakņu dārzu. Gans, lai kungus traucētu, rītos gājis, saucis suņus, kaut vai tie jau bijuši pie viņa. Nu domājis arī, kā moderei atriebt par agro celšanu un lopu ganos laišanu. Viņš kādā miglainā rītā nogriezis krietnu stibu. Redz, ka modere sakņu dārzā lokās. Ar stibu rokās kā skrējis pa dobēm moderei no muguras puses klāt, tā smērējis ar stibu un kliedzis: „Krustaļa, mūc! Krustaļa, mūc!” Modere sākusi kliegt, bet gana Jancis tik lējis virsū. Pēdīgi, rokas salicis, lūdzies piedošanu, ka viņš pārskatījies, domājis, – Krustaļa, bet moderīte bijusi: „Vai dievi, vai dievi, kur manas acis bij!”

 [Latviešu tautas anekdotes 1960 : 45]


Ienācēji no Vidzemes 19. gs. beigās vietumis saglabāja arī jaunajā dzīves vietā – Latgalē – vidzemnieku tradīcijas. Tā, tie Kacēnu pagasta zemnieki, kas bija ienākuši no Galgauskas, sētuves gatavoja no priežu saknēm, kārklu klūgām un lieca no krijas. Viņu gadatirgos pārdotās sētuves izplatījās arī citos Ziemeļlatgales pagastos.

[Leinasare 1973 : 43]

 

Latviešu tautas tērpi ir viena no mūsu nacionālajām bagātībām, kas atspoguļo tautas mentalitāti. Iepazīti un izprasti, vēl jo vairāk – pašu rokām darināti, tie tuvina mūs tautas dzīvei gadsimtu ritumā.

Jo ātrāk sāksim, jo veiklāki būs pirksti. Lai varētu ķerties pie darināšanas, vispirms iepazīsim savus tautas tērpus, sākot ar dzimto novadu. Ja ir pietiekami daudz materiāla, sāksim ar savas vecāsmātes pagastu, no kurienes nāk dzimtas saknes.

       Meitas goda apģērbs sastāvēja no tautiskā krekla, brunčiem, jakas vai ņiebura, villaines, jostas, kurpēm vai pastalām, zeķēm, rotaslietām un vainaga. Mūsu tautas dziesmas cildina vainaga skaistumu un māca to pareizi, ar godu valkāt. Nepareizi ir vainagu uzvilkt uz pieres, tā apakšējai malai jāatrodas uz matu saknēm virs pieres.

[Sagatavots pēc: Čekstere 1991 : 157–158]

 

Velnu folklorā min saistībā ar pretēja augšanas veida koku – ozolu. Velns slēpjas ozolā vai tā dobumā no sava niknākā ienaidnieka Pērkona. Mitoloģijas tēmai – Pērkons vajā Velnu – ir ļoti senas saknes baltu tautu folklorā. Tās iesniedzas kopīgajā indoeiropiešu mītā, kas vēstī par Pērkona cīņu ar pretinieku. Rekonstruētajā mītā Pērkons cīnās ar deviņgalvu pūķi pie pasaules koka (baltiem – pie ozola) saknēm, tā piekājē. [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 223]

 

Vilkacis ir latviešu mitoloģijā ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārtapis viena vai otra dzimuma cilvēks. Populārākie maģisko darbību veidi, lai pārtaptu par vilkaci: 1) izģērbies kails, vilkacis skrējējs izlien pa apakšu tādai koka (īpaši priedes vai bērza) saknei, kam izliekums pacēlies virs zemes, bet abi gali atrodas zemē. Pie šā tipa darbībām pieskaitāma arī izlīšana pa apakšu siekstai; 2) cilvēks iet agri uz mežu, uzmeklē prāvu ozola stumbru, iedur tur divus nažus un starp šiem nažiem met kūleni.

[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 225]

 

Stulpiņš

Etnogrāfiskais sēdeklis – stulpiņš (17.–21. gadsimts).

Augstāko vietu sēdekļu hierarhijā vienmēr ir ieņēmis krēsls. Viens vai daži krēsli agrāko laiku vienkāršajos interjeros bija īpaša goda un rituālu mēbele, bet ikdienā sēdēšanai un darbu darīšanai izmantoja daudzkārt vienkāršākus lielus un mazus soliņus.

Meklējot Latvijas sēdekļu kultūru visprecīzāk raksturojošo arhetipu, citu piemēru vidū minams stulpiņš.

Stulpiņš ir darināts no koka saknes un raksturo tādu etnogrāfisko sēdekļu tipu, kura pagatavošanai izmantots minimāli pārveidots dabas materiāls. Tas varēja būt mežā atrasts dabiski izaudzis koka līkums ar zariem vai sakne, kuru, atnesis mājās, zemnieks nedaudz apstrādāja un izmantoja par sēdekli. Bieži pietika ar vienu zaraina koka gabalu, reizēm primitīvajā struktūrā ieurba pāris caurumu un ievietoja tikpat vienkāršas kājas. Tā radās ikdienai un svētkiem piemērots sēdeklis. Rucavā atrastais stulpiņš esot izmantots kāzu rituāliem – mičošanas laikā uz tā sēdināta līgava.

Stulpiņam līdzīgi krēsli ir atrasti visā Baltijas reģionā. Tam ir vienkāršs skaidrojums – mūsu biezajos mežos bija daudz dabas dota materiāla, ko ar minimālu iejaukšanos no meistara puses varēja pielāgot sēdēšanai. Tieši no šiem primitīvajiem sakņu un zaru krēsliem vēlāk attīstījās jau sarežģītākas krēslu formas ar atzveltni un smalkākām konstruktīvajām detaļām.

 [Sagatavots pēc: Zībārte 2011 : https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK%20resurss/87]



Es vārgu sakni aplēju

 

Es vārgu sakni aplēju,

Un Dievs man teica paldies.

 

Es māri smilgā iecēlu,

Un Dievs man teica paldies.

 

Es sēnei sūnas norausu,

Un Dievs man teica paldies.

 

Es putnu ligzdā iecēlu,

Un Dievs man teica paldies.

 

Un tad es zālē atlaidos

Un līksmi augšup raudzījos,

Un teicu Dievam – paldies. [Eglītis 1991 : 89]

 

***

Par saknēm būt. Tai zemzemē, ne stars

Kur nenokāpj. Kur gaisma neieskatās.

Bez putna galotne. Bez lapām zars.

Bet dzīļu avots stīgas smalkā matā

Un nedrīkst pārtrūkt. Sakņu melnais darbs

Bez atelpas. (Pat ziemas miegs ir šķietams.)

Krāt. Barot. Dzirdināt. Būt mēmai saitei starp

Visrūgto mācību un dzīvi. Baltam ziedam

Caur savu kroplo, neredzamo esmi

Dot saules gaviles un dailes spēku paust.

 

Par saknēm būt. Un ziedus neapskaust. [Belševica 2000 : 38]

 

 

Zilās saknes

 

Ap māju naktī klaiņo vēji

Un meklē, ko var projām nest…

Nupat man viens gar logu skrēja

Un paslēpās zem ābeles.

Bet koki stingri zemē turas,

Aiz saspringuma saknes trīc,

Vien baltās ziedlapiņas buras

Pa gaisu lido vējam līdz,

Pret krastu ezers satraukts sitas,

Kad vējš pie viļņiem rokas liek,

Viņš baidās, ka uz vietu citu

To vētra šņācot projām trieks.

Tāpat kā mēs, viņš mīl šos krastus

Un tos pret citiem nemainīs,

Viņš ezers ir, ne ūdens masas,

Kam ir visviens, kurp vējš tās dzīs.

Te viņa līči sudrabotie

Un salas niedru gredzenos,

Un balto ūdens rožu rotas,

Te guļ viņš, priežu jostām jozts.

Šai zemē viņa zilās saknes

Tam ūdens lāses kopā vāc,

Guļ dziļi dūņās sarkans akmens –

Kā sirds – tik labi noglabāts. [Elksne 1978 : 273]

 

 

***

 

Teica: augsnes virskārta – lāpstas biezumā.

Es raku bedri pāri galvai.

Un bēru auglīgu zemi dziļumā iekšā.

       Kāda muļķība, – teica, – kāda muļķība! –

 

Ko es esmu noziedzies?

Augs koki dziļām saknēm

un tiem vajadzēs.

 

Toreiz, kad auga garā pupa,

taču bija dziļāka augsne? [Ziedonis 1983 : 224]

 

 

Varbūt tā ir atslēga

 

Mana sirds vēl maltuvē maļ,

Bet jau atomus audzē mans prāts.

Saknes no viena, stumbrs no cita.

Jocīgs es esmu stāds.

 

Mana sirds vēl kumeļu baro,

Bet jau virsskaņā lido mans prāts.

Esmu krustceles. Manī abas.

Tu, kas aizej, un tu, kas nāc.

 

Pagātne. Nākotne. Krustceļu krustu

Nesu kā grēcinieks kāds.

Manī cīnās un izmīda mani

Skaidra sirds un samaitāts prāts.

 

Skaidra sirds un samaitāts prāts. [Zālīte 1988 : 48]

 

 

Saruna

 

Mameņ, muomuleņ, pasoki lyudzama,

Kur myusu spāks, kur myusu styprums

Paglobuots?

 

Zam ūzula sakņu, kas dryvys vydā

Sovu vaiņuku godu symtim jau ceļ,

Myusu spāks, myusu styprums

Ceļās i zeļ!

 

Pasoki, muomuleņ, kur zemis tykums,

Kur skaistums i tautys rūta?

 

Tei myusu dzīsmēs, kurys kai eņgeļu bolsūs

Kai svātkūs, tai kasdīnā skaņ puori zemei,

Myusu meitys i dāli – tei myusu rūta!

Boguoteiba – zemeite myusu,

Dīva i Laimenis dūta!

 

Tok pasoki, meiluo, kur nuokūtne myusu,

Voi varā i piļu augstajūs tūrņūs?

 

Nuokūtne myusu – tī jius, myusu bārni

I mozbārni – jaunuos audzis.

Ni varā, ni naudā slāpts myusu zemeitis gūds,

Tys laimē i prīcā nu cylvāku dūts!

    [Nagla 2010 :  http://www.lakuga.lv/2012/05/08/inta-nagla-kur-muotis-voluda-i-ryuceits-vuovuloj/]


– Letenīt, kokā jātiek, – viņa stingri noteica un aizveda nelaimīgo pie divām slaidām dižeglēm, kas, no vienas saknes izaugušas, stāvēja kā divas māsas viena otrai līdzās. [Jansons 2000 : 17]

 

Tagad tikai vēl dārznieks ieskatījās, ka viņi bija nostājušies mazliet augstāk par Liepavotu un ka pašā krasta malā dažas ne visai resnas saknes rēgojās gaisā.

Tā bija kāda pusmūža liepa, kas bija izgāzusies.

Laikam pavasara ūdeņi bija izskalojuši radžu plaisas, un saknes vairs nespēja noturēt sulīgā koka, kura virsotne tagad atradās tā pusceļā starp krasta augšējo malu un Daugavas līmeni.

Jancis, zināms, sēdēja vai nu pašā liepas virsotnē, vai arī kaut kur citur ap to vietu.

– Puika! Vai tu vēl vari noturēties? – dārznieks prasīja bažīgi un piegāja, vēl zemē esošajām saknēm uzmīdams, pašai krasta malai klāt. Viņš gribēja, malai pārliecies pāri, ieraudzīt Janci, bet saknes un zari neļāva. [Valdis 1983 : 64–65]

 

Kājas grima brūnā rāvā, stilbus graizīja asi purva grīšļi. Likās, ka kāds parāva viņu aiz kājas, viņa iekliegdamās palēcās un paklupa. Paldies Dievam, tikai egles saknes kūkums! Bet vecie alkšņi šņāca visapkārt ar vējā šūpotiem zariem. Zem koku saknēm rēgojās melnas alas. Viņa bailīgi zagās tām garām, atcerēdamās pasakas par pazemes gariem, kas piemāna un pazudina cilvēkus. [Dziļums 2007 : 21–22]

 

Sakņu dārzos maidās pupas bij sakritušas, un tagad tur rēgojās dzeltenas, raibas un melnas pākstis, ko saimniece ar kalponēm nošķina, un tikai vietas, kur maidas stāvēja, liecināja, ka vasaru še vējš šūpoja raibus un dzeltenus ziedus. Kāpostu galviņas bija sagriezušās tik lielas un cietas, ka sprāga pušu, un tagad tās grieza nost un sameta lielā kaudzē, un uz mucas uzliktā griežamā mašīnā tās saēvelēja kā koku, un plānās un garās skaidās kāposti krita mucas dibenā. Tos salika citās mucās, nostampāja bulēm, uzlika slogus virsū un novietoja pagrabā, kur kā stropā savilka visu, kas Straumēnu sakņu dārzos auga.

[Virza 1989 : 151]

 

Jātiek pāri akmeņiem. Laura tiek, bet tad kāja aizķeras, un viņa krīt. Laura ķeras, kur var. Aveņu cers izplīst no zemes ar visām saknēm, Laura šļūc vēl brīdi uz dibena. [Zālīte 2013 : 234]

 

 

Dažas priedes ar savām saknēm itin kā pacēlušās uz pirkstgaliem. Itin kā gribētu tālumā saskatīt vairāk par citām. Saknēm varētu izlīst cauri. Laura izlīstu, ka nemetas. Bet ja nu tās ir vilkaču priedes? Drošības pēc Laura izlīstu caur to pašu sakni atpakaļ. Tā vajag, ja negribi palikt par vilkati. Laura negrib. Vismaz ne šodien, vismaz ne te, samērā svešā vietā. Laura ievēro, ka kartītes apakšā ir rakstīts – Raiņa priedes. Nē, nevar būt reizē vilkaču priedes un Raiņa priedes. Vai nu Raiņa, vai vilkaču. Rainis ir dzejnieks. Par Induli un Āriju viņam diezgan labi ir sanācis uzdzejot. [Zālīte 2018 : 158]

 

Skatos uz pieminekli un jūtu zem zābaku zolēm smalki, tikko manāmi elpojam Latgolas zemi. Smidzina biezs, nerimtīgs lietus, jauc trūdus ar smilti – tur dus māraskoku pazemes vasas. Tām jāpārziemo, jāsakrāj saknēs dzīvības spēks. Kad pēc pusgada debesīs atkal atgriezīsies saule, pretī zīdaini šalkos neskaitāmu klūgu jaunās, smalkās lapiņas. [Ābele 2014 : 412]


VARIS.

Ūdens gari klausa,

Asins spēki klausa,

Cirvis rokā!

VELNA BĒRNI.

Par kurmjiem un pelītēm paliksim,

Sakņu saknes izrausim!

(Varis ar Velna bērniem prom.) [Brigadere 1956 : 187]

 

INDULIS.

Un ļaužu liktens, kas vēl nedzimis,

Iekš manām krūtīm aug.

Pēc saknes, cēloņa un seku gaitas

Man domas tumši tver, bet plešas prāts,

Kas divkārt ass no sāpēm un no mīlas. [Rainis 1980 : 174]

 

BARBA.

Kāds tu man bildinātājs,

Tev vajaga saimniekmeitas.

Šķērsu zvaigznes debesīs,

Šķērsu saknes pa ceļiem,

Kas tās visas saskaitījis,

Tas lai mani bildina.

 

ULDIS.

Es tās visas saskaitīšu!

Klons – debesis, ogas – zvaigznes,

Es saskaitu uzlasot.

 

BARBA.

Ak, tu gudris tautu dēls! [Rainis 1980 : 400]



Elles kalns atrodas valsts mežā kādus 6–7 kilometrus no Jaunpils ceļā uz Viesatām. Kalnā, tādā paugurā, ir izraktas un izmūrētas ar akmeņiem divas ejas, kas katra no sava kalna sāna ved līdz nelielai telpai paugura vidū. [..]

Droši vien ar bērniem tur jābūt uzmanīgiem. Ejas lēnām iebrūk, būtu lietderīgi kokus, kas aug kalnā, izcirst, to saknes lēnām šķeļ un drupina eju un kambara griestus. [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 87–88]

 

Dīvainais, savādais, visādi skaidrotais un nekā neizskaidrotais Pokaiņu mežs atrodas Lielauces paugurainē un visvieglāk to atrast, braucot no Dobeles pa Īles ceļu. [..] Te tiek meklētas enerģētiskā starojuma vietas, āderes un tamlīdzīgi. Un tiešām dabas anomāliju vietas te ir acīmredzamas. Daudzviet pāri laukakmeņiem aug tuvējo koku saknes, ietamborējot mezglainā rakstā visu akmens virsu. Tā saucamajās starojuma vietās „mīlējas” pat dažādu sugu koki – vijas viens gar otru egle ar bērzu, bērzs ar blīgznu un, ja nav pārinieka, daži koka apakšējie zari vijas viens ar otru vai ap „māteskoka” stumbru.

[Ziedonis, Ziedonis 2006 : 91]

 

Par Hariju Stradiņu un dabisku formu mēbelēm

Daba pārsteidz ar daudzveidību, un, tāpat kā tajā nav divu vienādu koku, tā arī nav iespējams izgatavot precīzas manu [Harija Stradiņa] un dabas kopdarbā radušās mēbeļu kopijas. Strādājot pie katra darba, lielu laiku veltu materiāla formas īpatnību izpētei. Koksnes zilējumu, kukaiņu pēdu rakstus, zaru vietas, tekstūras īpatnības, iedobumus, dobumus, ieaugušus svešķermeņus, piemēram, šķembas, darba rīkus un ķēdes, savos darbos izceļu un no defekta pārvēršu efektā, kas piešķir lietai neatkārtojamību. Dabas formu mēbeles gatavoju, izmantojot koka stumbru, zarus, saknes, dažādas dēļu, blanku, brusu dabiski līkās malas.

[Tooma 2007 : http://www.videsvestis.lv/par-hariju-stradinu-un-dabisku-formu-mebelem/]

 

Diskusija „Munys saknis dzan atzolys Latgalys zemē” Dagdas vidusskolā

Izmantojot zināšanas, ko mēs [Dagdas vidusskolas skolotājas] guvām kursos, personisko pieredzi, ko praktizējam ikdienā skolā, izveidojām savam novadam atbilstošu kursu programmu „Pilsoniskā audzināšana un pilsoniskās līdzdalības sekmēšana izglītības iestādē”, kuru piedāvājām apgūt Dagdas novada vispārizglītojošo un pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem. Kursos izmantojām dažādas metodes, taču vislielāko atsaucību un interesi radīja pēdējā kursu dienā organizētā paneļdiskusija „Munys saknis dzan atzolys Latgalys zemē”, uz kuru aicinājām gan pedagogus, kursu dalībniekus, gan vecāko klašu skolēnus. [..] Jau diskusijas nosaukums vēstīja par to, ka saruna būs par piederību Latgalei, Dagdas novadam, savam pagastam, par mūsu katra devumu Latgales un latgaliskā saglabāšanā, par jauniešu piesaisti dzimtajai vietai, par vērtībām, kuras dod spēku un gribu dzīvot, strādāt un gūt gandarījumu.

[Maļkeviča 2018 : https://ec.europa.eu/epale/lv/content/diskusija-munys-saknis-dzan-atzolys-latgalys-zeme-dagdas-vidusskola]


Stumbrs un sakne ir orgāni, kas balsta augu. Tiem ir liela nozīme arī barības vielu transportā.

Saknes daļas:

·       augšanas konuss, kas ir pie pašas saknes gala; tur šūnas intensīvi dalās;

·       stiepšanās josla, kas atrodas nedaudz virs augšanas konusa, tā kā šūnapvalks vēl nav ciets, tad, uzņemot ūdeni, šūnas stiepjas garumā un saknes galu, ko apņem gļotainas saknes uzmavas šūnas, dzen dziļāk augsnē;

·       spurgaliņu josla ir tā saknes daļa, kur to klāj jaunā rizoderma ar spurgaliņām, tā atrodas virs stiepšanās joslas;

·       spurgaliņas ir gari rizodermas šūnu izaugumi;

·       saknes uzmava aizsargā augšanas konusu.

 

Sakņu veidi

·       Mietsakne. Par mietsakni sauc vienu galveno sakni, kas ir stumbra turpinājums. Daudziem dārzeņiem ir mietsakne, kurā uzkrājas barības vielas.

·       Bārkšsaknes. Augiem, kam ir bārkšsaknes, galvenā sakne neattīstās, bet izaug vairākas saknes, kas ir apmēram vienāda garuma un platuma.

·       Piesaknes ir saknes, kas aug tieši no stumbra. Piesaknes var augt, piemēram, no sīpola vai no nogriezta dzinuma.

·       Tvērējsaknes ir pārveidojušās piesaknes. Tvērējsaknes neaug zemē, bet tiek izmantotas, lai noturētos pie citiem augiem. Tādas ir, piemēram, efejai. Bieži tvērējsaknes uzsūc gaisa mitrumu.

·       Balstsaknes aug no stumbra un daļēji atrodas virs zemes, kuru bieži klāj ūdens. Tā balsta lielus augus, piemēram, mangrovju augus – rizoforas.

[Sagatavots pēc: Ilustrētā bioloģijas vārdnīca 1997 : 16–17]

 

Sakņu atvases no mātesauga sakņu snaudošajiem pumpuriem izauguši dzinumi, kam pakāpeniski izveidojas sakņu sistēma. Sakņu atvases labi veidojas tikai no 0,5–1,5 cm resnām saknēm, kas augsnē atrodas ne dziļāk par 30 cm, t.i., labos aerācijas un minerālbarošanās apstākļos. Pastiprinātu sakņu atvašu veidošanos izraisa sakņu ievainošana. Viengadīgas vai divgadīgas sakņu atvases no mātesauga atdala kopā ar nelielu vecās saknes daļu un izstāda kokaudzētavā stādu iegūšanai. Ar sakņu atvasēm var pavairot parasto apsi, balto un melno papeli, daudzus krūmus – ievas, ceriņus, spirejas, grimoņus.

[Meža enciklopēdija 2003 : 276]

 

 Sakņu kaitēkļi – vaboļu, divspārņu, taisnspārņu un tauriņu kārtas kukaiņi, kuru kāpuri dzīvo augsnē un bojā augu saknes.

[Meža enciklopēdija 2003 : 276]

 

Sakņu kakls – vieta, kur auga sakne pāriet stumbrā. Ja sakne ir daudz tievāka par stumbru, sakņu kakla zona ir spilgti izteikta. Parasti tā ir tumšāka, reizēm paresnināta. Sakņu kaklam jāpievērš uzmanība, stādot koku vai krūmu, to nedrīkst ierakt augsnē. Tā, piemēram, rododendri ar ieraktu sakņu kaklu drīz iet bojā.

[Meža enciklopēdija 2003 : 277]

 

Sakņu sistēma – visu viena auga sakņu kopums. Sakņu sistēmā var būt galvenā sakne (attīstās no dīgļsaknes), sānsaknes (atzarojas no galvenās saknes) un piesaknes (attīstās galvenokārt no stumbra apakšdaļas). Ir 2 sakņu sistēmas veidi – mietsakne un bārkšsakne. [..] No Latvijā sastopamo sugu kokiem visspēcīgākā sakņu sistēma ir ozolam un osim. Egles un apses sakņu sistēma ir horizontāla, plaša un sekla.

[Meža enciklopēdija 2003 : 277]

 

Katram zobam ir zoba kronis – mutē redzamā daļa, zoba kakliņš, ko cieši apņem smaganas, un zoba sakne (vai saknes), kas atrodas zoba ligzdiņā žoklī. Zobā ir dobums, kas turpinās saknes kanālā un beidzas ar atveri zoba saknes galā. Pa šo atveri zoba saknes kanālā un dobumā ienāk asinsvadi un nervi, kas kopā ar saistaudiem veido zoba mīkstos audus – pulpu. Tā nodrošina zoba barošanos, aizsargā zobu pret dažādu kaitīgu ārējās vides faktoru iedarbību.

[Populārā medicīnas enciklopēdija 1984 : 556]

 

Morfēmas tiek klasificētas pēc to nozīmīguma vārda, vietas vārda un vārdformas uzbūvē un pēc funkcijas.

Pēc nozīmīguma vārda vai vārdformas uzbūvē morfēmas iedala leksiskajās resp. saknes morfēmās un gramatiskajās morfēmās resp. afiksos. Sakne ir vārda vai vārdformas pamatmorfēma, afiksi – palīgmorfēmas.

Sakne ir vārda galvenā, obligātā daļa, ar ko saistīta tā leksiskā nozīme. Afiksi tikai niansē, konkretizē saknes nozīmi, t. i., izsaka dažādas vārda gramatiskās vai derivatīvās nozīmes. Reizēm sakne resp. vārdforma vai saknes vārds var veikt gramatiskās funkcijas, piem., darbības vārda iet sakne resp. celms ej-, gāj– izsaka arī laika – tagadnes vai pagātnes – nozīmi, bet prievārds ar tiek izmantots instrumentāļa nozīmes izteikšanai u. tml. Sakne ir vārda vai formas minimums, tā ir universāla un var funkcionēt arī bez afiksiem, savukārt afiksi nespēj veikt savas funkcijas patstāvīgi. [Latviešu valoda 2013 : 36–37]



D. Rožlapa Saknes.

 

K. Rudēvičs Saknes.

 

A. Baušķenieks Saknes.


 

 


 

R. Diners Sakne.

[http://www.museumlv.com/gallery/]

 

2013. gadā tika atklāts piemineklis, kas veltīts baletdejotājam Mārim Liepam. Par pieminekli stāsta Helēna Demakova: „Te redzama baletdejotāja figūra. Šī klasiskā poza kopā ar tās ēnu citā patinā, citā tonējumā, kas skaisti izplūst, saglabājot savu formu uz pelēka, cēla granīta, – tas viss ir tiecība mūžībā, saglabājot saknes zemē, kur mēs redzam analogu ar vārdu liepa. Tādējādi veidojas jēdzienu spēle. Zemes saknes un tiecība debesīs – mākslas vertikāle, laicīgais – mūžīgais. Var teikt – mākslas uzvara pār nāvi.”

Pieminekli pēc kuratores Helēnas Demakovas uzaicinājuma veidojuši igauņu mākslinieki Jāns Tomiks un Jiri Ojavers.

[Sagatavots pēc: Kušķe 2013 : https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/demakova-mara-liepas-piemineklis-iemieso-makslas-vertikali.a64633/#!aid=64633]


Izstāde „Pinumi” Pāvilostas Novadpētniecības muzejā

Pāvilostas Novadpētniecības muzejs 2012. gadā rīkoja izstādi „Pinumi”, kurā bija skatāmi Aleksandra Grinberga klūgu pinumi, kā arī muzeja krājumos atrodamie izstrādājumi. Izstādi papildināja arī sacenieka Alfrēda Drauga stiepļu grozi. Te varēja aplūkot dažādus priekšmetus, sākot no maziem paliktņiem līdz krēsliem, lādēm un šūpulīšiem. Pinēji izmantojuši dažādus materiālus: skalus, bērzu tāss sloksnes, šķeltas un nešķeltas klūdziņas, saknītes. Pinumu darināšanā laikietilpīgākā ir materiālu sagatavošana, jo klūgas vai saknes ir jāsavāc, jāmērcē un jāmizo.

[Sagatavots pēc: http://www.rekurzeme.lv/foto/izstade-pinumi-pavilostas-novadpetniecibas-muzeja-54894]

 

 

    

 

Sakņu pinumi ir viena no latviešu mākslas amatniecības nozarēm. Senatnē no saknēm darināja dzīvē nepieciešamus priekšmetus, piemēram, sētuves, bišu spietuves, grozus, lielas cibas lakatu glabāšanai, dažādus ornamentus.

[Sagatavots pēc: https://mantutirgus.lv/prece/Saknu-pinumi]


 Orhidejas gaisa saknes. Foto K. Knohenfelds.

  

Vilkaču priede. Mazsalaca. Salacas dabas parkā šādu koku ir diezgan daudz. Foto A. Vulāne.

Priežu saknes Skaņākalna dabas takā. Foto A. Vulāne.


Pēc M. Eizenšteina projektiem uzcelts vairāk nekā 15 daudzstāvu mūra dzīvojamo ēku Rīgā. Te var redzēt gandrīz visu, kas Eiropas arhitektūrā sastopams pēdējo 1000 gadu laikā. Ir arī daudz vēl neredzēta – tāda, kas parādījās līdz ar jūgendstilu: dažādas liektas līnijas un ģeometrizētas formas, kā arī augu motīvu ornamenti, maskaroni ar teiksmainām frizūrām, kurās sapinušies augu zari, ziedi un saknes, putnu spalvas, spārni.

[Sagatavots pēc: http://www.jugendstils.riga.lv/lat/JugendstilsRiga/eizensteins/]



Dziesma Tikai saknes neatdot. K. Skujenieka vārdi, Goran Goras mūzika, izpilda Goran Gora.

 

Dziesma Tavas saknes tavā zemē. V. Belševicas vārdi, P. Plakida mūzika, izpilda jauktais koris „Balti”.

 

Dziesma Zilās saknes. Ā. Elksnes vārdi, G. Rozenštrauha mūzika un aranžējums, izpilda I. Pētersons.

 

Dziesma Ozolam. G. Rača vārdi, A. Virgas mūzika, izpilda grupa „Līvi”.

 

Dziesma Es ticu tam. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika, izpilda I. Pētersons.

 

Dziesma Pilsēta, kurā piedzimst vējš. M. Čaklā vārdi, I. Kalniņa mūzika, izpilda grupa „Liepājas brāļi”.


Guntis Eniņš ir pētījis Latvijas savdabīgos jeb īpatnējos kokus, kurus pats nosaucis par brīnumkokiem, jo to veidoli ir tik neparasti, ka tur ir ko brīnumbrīnīties un pētīt. Viņš uzskata, ka brīnumkoki jāsaglabā kā pētniecības objekti dendroloģijā. Brīnumkoku savdabības cēlonis parasti ir kādas ģenētiskas novirzes, slimības vai traucēkļi augšanas gaitā.

Vilkaču priedes ir koki ar lielām gaisa saknēm. Vismaz tik lielām, lai caur tām varētu izlīst cilvēks. Senos laikos ļaudis ticēja, ka apkārt skraida vilkači un vilkatas. Ticēja, ka cilvēks var pārvērsties par to, ja pilnmēness naktī nomet drēbes un gluži kails trīs reizes izlien cauri vilkaču priedes lielajām saknēm. Kad atkal grib tikt atpakaļ cilvēka ādā, tad tāpat trīs reizes jālien no otras puses, bet, ja pa to laiku, kamēr cilvēks, pārvērties par vilkaci, skraida apkārt, kāds cits paņem viņa drēbes, tad vairs atpakaļ par cilvēku netikt, un nu ir viss mūžs vilkatī jādzīvo.

Vilkaču priedes var stāvēt uz četrām, piecām un pat vairāk kājām jeb daudzām gaisa saknēm.

Kā zināms, priedēm ir visdziļākās saknes, tāpēc tās vienīgās spēj augt arī baltā kāpu smiltī. Vējš var aizpūst smiltis, un priede paliek it kā gaisā augoša, turas tikai uz savām dziļajām, stiprajām saknēm un tomēr turpina augt. Ar laiku atkailinātās saknes iegūst stumbram raksturīgu mizas kārtu. Tā izveidojas īpatnējs koks – vilkaču priede.

Citu sugu kokiem tādas gaisa sakņu kājas nav novērotas. Visaugstākās gaisa saknes ir vilkaču priedei, kas aug Slīteres Nacionālajā parkā, rietumos no Mazirbes. Šīs priedes virszemes sakņu vārti ir tik augsti un lieli, ka caur to loku varētu izrikšot jātnieks uz zirga. Priedes stumbrs sasvēries par 45 grādiem, bet koks veselīgi un kupli zaļo, jo citi koki tā vainagu neaizēno.

Ludzas mežniecības mežu patologs Jāzeps Vuškāns ir apzinājis divus nozāģētu koku celmus, kas nesakalst un nesatrūd, bet gan sulīgi zaļo un gadu no gada aug resnumā, kaut gan tie ir tikai celmi bez nevienas atvases. Izskaidrojums šim gandrīz neticamajam brīnumam ir vienkāršs. Tāda pati pašsapotēšanās, kas kādreiz notiek starp koku zariem, var notikt arī zem zemes – starp divu koku saknēm. Ja koku saknes ir saaugušas un vienu no šiem kokiem nocērt, tad nocirstā koka saknes un arī celms tomēr nemirst, jo var saņemt barības vielas no sava otrā Siāmas brāļa. Bet arī nocirstā koka saknes nestāv dīkā – tās piegādā no zemes iegūtās barības vielas savam labvēlim, t. i., dzīvajam kokam.

 

Egles saknes kā astoņkāja taustekļi virs Sesīļu klintīm Gaujas Nacionālajā parkā. Foto G. Eniņš.

 

Divu bērzu savienojums ar neparastu milzu virszemes sakni. Foto G. Eniņš.

[Sagatavots pēc: Eniņš 2001 : http://www.dabasretumi.lv/Raksti/GEnBrinumkoki.htm]

 

Noslēpumainā sakņu pasaule

Saknes ir augstāko augu orgāns, kas parasti atrodas augsnē. Parasti. Taču dažkārt vide, kurā augi aug un attīstās, piepeši vai palēnām var mainīties, tādēļ, lai neaizietu bojā, augi spiesti šīm pārmaiņām pielāgoties. Pielāgošanās gaitā pārveidojas to pamatorgāni – saknes, lapas, stumbrs – un veidojas to pārveidnes jeb metamorfozes. Un tās auga dzīvē pilda sevišķas funkcijas.

Aplūkojot kāpelētājaugus, nevar nepamanīt to tvērējsaknes, kas attīstās kā piesaknes un palīdz augiem piestiprināties pie dažādām virsmām – koku stumbriem, ēku fasādēm. Efejām tās ir īsas bārkstveida tvērējsaknes, bet tropos augošiem epifītiem – daudzām orhideju, bromēliju vai kallu sugām – garas un dažkārt aptver pat blakus augošu koku stumbrus. Pateicoties sakņu pārveidnēm, īstā vaniļa (Vanilla planifolia, orhideju dzimta) spēj pakāpties pat 10 metru augstumā. Interesanta ir Bengālijas vīģes (Ficus benghalensis) balsta sakņu attīstība. Jauniem augiem no stumbra un zariem nokarājas gaisa saknes, kas aug lejup un, sasniedzot augteni, iesakņojas tajā, un ievērojami paresninās. Pēc kāda laika gaisa saknes sasniedz stumbra cienīgu apjomu un pārņem balsta funkcijas.

 

Savukārt stakļu saknes, kas raksturīgas tropu augu Pandanus, Rhizophora un dažu palmu sugu augiem, palīdz augiem nostiprināties dūņainās, slapjās augtenēs. Tās attīstās no stumbra kā piesaknes pat trīs metru augstumā un slīpi, dažkārt lokveidā ieaug substrātā, tādējādi veicot divas funkcijas – balsta augu un nodrošina tā apgādi ar minerālvielām. Šim sakņu tipam svarīga nozīme ir tropos un subtropos sastopamo ekosistēmu, piemēram, mangrovju mežu, indivīdu augšanā un attīstībā. Mangroves aug lēzenās, staignās, plūdmaiņām pakļautās piekrastēs, un faktu, ka tās spēj uzņemt sāļo okeānu un jūru ūdeni, var izskaidrot tieši ar sakņu darbību, kas funkcionē līdzīgi filtram, ultrafiltrēšanā aktīvi piedaloties primārās mizas parenhīmas šūnu membrānām.

 

Līdzīgu funkciju pilda virszemes dēļu saknes, kas, kā jau norāda to nosaukums, koku stumbru apakšdaļā izskatās kā zvaigznes formā saslieti dēļi. Apakšzemē, zem augsnes kārtas, katra atsevišķa „dēļa” apakšpusē veidojas daudz sīku, smalku saknīšu, izveidojot ķemmveida sakņu pinumu. Arī dēļu saknes noder kokaugu balstam, jo tropu lietus mežu koki nereti sasniedz ievērojamu – līdz pat 60 metru – augstumu un četru piecu metru apkārtmēru. Dēļu saknes veidojas gan tropu lietus mežos augošiem, piemēram, kapokkokam, gan arī mērenā platuma grādos sastopamiem kokaugiem.

 

Augtenēs, kas bieži pārplūst vai kurās novēro stāvošu ūdeni, problemātiska ir sakņu sistēmas apgāde ar skābekli, jo tas ūdenī šķīst tikai ierobežotā daudzumā. Daba evolūcijas gaitā parūpējusies arī par šādu situāciju, attīstot elpošanas saknes jeb pneimatoforus. Tā, piemēram, mangrovēm substrātā augošajām īstajām saknēm attīstās sānsaknes, kas aug vertikāli uz augšu un vēlāk paceļas virs substrāta, jo spēj augt negatīvi ģeotropiski. Caur virszemes elpošanas sakņu lenticelēm gaiss sasniedz sakņu parenhīmas starpšūnu telpas un tālāk tiek transportēts uz auga daļām, kas atrodas zem ūdens.

 

 

Savukārt gaisa saknes raksturīgas tropu lietus mežos augošajiem dažādu sugu epifītiem – orhidejām, bromēlijām, kas augot nostiprinās uz kāda cita auga virsmas un gan ūdeni, gan barības vielas uzņem no atmosfēras. Gaisa saknes var ieaugt substrātā un tādējādi pildīt parasto sakņu funkciju. Interesanta ir, piemēram, žņaudzējvīģes sakņu pinuma izveidošanās gaita. Nereti gadās, ka pēc putnu, pērtiķu vai citu dzīvnieciņu paviesošanās kokā – tā galotnē, uz kāda zara vai dobumā – ārpasauli sasniedz cauri šo dzīvnieku zarnu traktam izceļojušas dažādu gumijkoku jeb vīģu ģints sugu sēklas. Tās tur sadīgst. Sākotnēji vīģes un saimniekauga kopdzīve ir visai miermīlīga. Vīģe aug epifītiski, vispirms veidojot gaisa saknes, kas lēnām aug augtenes virzienā, iesakņojas tajā, taču gaisa sakņu apjoms vairākkārt paresninās, un tām attīstās patstāvīga pazemes sakņu sistēma. No šā brīža to augšana ir tik strauja, ka līdzinās eksplozijai. Žņaudzēja lapotne kļūst aizvien lielāka, tam attīstās daudz jaunu gaisa sakņu, kas pārkoksnējas un savijas kopā līdzīgi biezam pinumam. Šādā veidā žņaudzējvīģe saimniekaugu apskauj tik cieši, ka tam kļūst aizvien grūtāk uzņemt barības vielas un ūdeni, un tas lēnām mirst.

 

Mazāk eksotiskas un ikvienam noteikti pazīstamas sakņu pārveidnes ir gumi, kas biologu izpratnē ir vai nu galvenās saknes pastiprinātas, anomālas augšanas rezultāts (piemēram, biete), vai arī piesakņu sekundāras paresnināšanās veids (piemēram, dālija). Gumos uzkrājas rezerves barības vielas – saharoze, ciete un inulīns.

[Sagatavots pēc: Nolta 2008 : http://www.tvnet.lv/zinas/laika_zinas/169371-noslepumaina_saknu_pasaule]

 

Izveidotās pasaules centrā – vidū vai arī malā, kas iezīmē kosmizētās telpas robežu, izaug neparasts koks. Neparasts tajā ziņā, ka saknes tam iet dziļi pazemē, bet galotne sniedzas debesīs vai arī – saknes ir no vara, zari no zelta, bet lapas no sudraba. Šis koks ir izveidotās pasaules – kosmosa – tēls.

Sarkano Saules koku senais cilvēks uztvēra kā neizsīkstošas dzīvības enerģijas krātuvi. Sarkanais koks, citos variantos koks ar zelta zariem, vara saknēm un sudraba lapām, ir daudzu tautu mitoloģijā sastopamais kosmiskais koks. Tas figurēja gan kā Saules, gan arī kā mūžīgās dzīvības, neizsīkstošās jaunības koks.

[Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 15; 58–59]

 

Koku kults ir viens no senākajiem kulta veidiem, kura pamatā ir animisms. Kokiem ziedoja ēdienu un dzērienu, arī veltes, liekot tās uz saknēm, dobumā, zaros.

[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 193]

 

 

Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles pasniedzēji un studenti 2017. gadā rīkoja izstādi „Saknes un mākoņi”, kas tika veltīta Latvijas valsts simtgadei. Mākslinieku darbos tika paustas izjūtas un domas par savu vietu pasaulē, par saikni ar dzimto zemi un cilvēkiem. Te bija skatāma eļļas glezniecība, akvarelis, grafika, zīmējums, tekstils, tēlniecība.

[Sagatavots pēc: Manuško 2017 : http://www.muzeji.lv/en/museums/latgale-culture-and-history-museum/2017/saknes-un-makonji/]

 

Video: izstādes „Saknes/Galotnes” atklāšana 27.02.2017.

Māras Muižnieces izstāde, kas veltīta Rīgas Mākslas skolas                     30 gadu jubilejai, notika 2017. gada 27. februārī izstāžu zālē „Rīgas Mākslas telpa”.

 [https://www.youtube.com/watch?v=i5D0w89eiTc]

 

Katra mēneša pēdējā svētdienā plkst. 11.05 Latvijas Radio pirmajā kanālā skan raidījums „Dzimtas saknes”, kurā tiek apzināti dažādu Latvijas dzimtu radu raksti, pētīti dzimtas cilvēku raksturi. Pirmajā raidījumā 2017. gada 5. februārī „Kultūras rondo” žurnāliste Ruta Rikše un programmas vadītājs Zigfrīds Muktupāvels interesējās par Skulmju dzimtu, kas ir aktīva kultūras un mākslas dzīves ietekmētāja vismaz trīs paaudzēs.

[Sagatavots pēc: https://www.latviesi.com/jaunumi/raksts/118177-latvijas-radio-piedava-jaunus-latvijas-simtgadei-veltitus-raidijumus/]