Tradicionālā transkripcija

[ruʒi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ruʣi]


[r] – ’skanenis’.’]

[u] – īsais patskanis

[ʒ] – balsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



rudz-sakne, vārda celms

-igalotne



rudzi

→rudz+īš-i

→rug+ain-e

→rug+ait-e

→rug+āj-i

 


rudz-u+puķ-e

rudz-u+rog-a

rudz-u+smilg-a

 




rudzipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.

 

vsk.

dsk.

N.

 

rudz-i

Ģ.

 

rudz-u

D.

 

rudz-iem

A.

 

rudz-us

I.

 

ar rudz-iem

L.

 

rudz-os

V.

 

rudz-i!


Teikumā var būt:

1)     teikuma priekšmets Rudzi Ziemeļeiropā nonāca mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī.

2)     izteicēja daļa –  Labība, no kuras iegūst miltus rupjmaizes cepšanai, ir rudzi.

3)     galvenais loceklisLatvijas rudzi.

4)     papildinātājs – Latvijā rudziem ir ļoti liela nozīme, jo tie ir galvenā maizes labība.

5)     apzīmētājsRudzu maizi cep no dažāda rupjuma rudzu miltiem.

6)     vietas apstāklisVasarā rudzos zied rudzupuķes.    



rudzu asni, rudzu audzēšana, rudzu biezputra, rudzu cena, rudzu cepumi, rudzu čipsi, rudzu druva, rudzu diedzēšana, rudzu dīgsti, rudzu graudi, rudzu iesals, rudzu kaitēkļi, rudzu klijas, rudzu kulšana, rudzu kūlis, rudzu lauks, rudzu lāčauza, rudzu maiss, rudzu maize, rudzu mēnesis, rudzu milti, rudzu pārslas, rudzu pankūkas, rudzu pļauja, rudzu salmi, rudzu sausmaizītes, rudzu sēklas, rudzu sēšana, rudzu slimības, rudzu stats, rudzu šķiedras, rudzu šķirnes, rudzu vārpas, rudzu zelmenis, rudzu ziedēšana

 

sējas rudzi, vasaras rudzi, ziemas rudzi

 

daudzgadīgi rudzi, gari rudzi, kupli rudzi, melnie rudzi, viengadīgi rudzi

 

audzēt rudzus, kopt rudzus, kaltēt rudzus, pļaut rudzus, sēt rudzus



rudzi, dsk. v. lietv.

Viengadīgi vai daudzgadīgi graudzāļu dzimtas labības augi ar divrindu saliktām vārpām. Ziemas rudzi. Vasaras rudzi. Rudzu vārpas. Rudzu zelmenis. Sēt rudzus. Rudzu audzētāji. Rudzu ģints (Secale).

// Šo augu sēklas, graudi, ko lieto uzturā.

Rudzu maize. Rupjmaize no rudzu miltiem.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


rudzi, -u, v.; tikai dsk.

1. Viengadīgi, divgadīgi vai daudzgadīgi graudzāļu dzimtas augi ar gari smailām lapām un sēdošām vārpiņām divrindu saliktā vārpā.

Kultūras rudzi. Savvaļas rudzi. Vasaras rudzi. Ziemas rudzi. Rudzu zelmenis. Rudzu ziedi. Rudzu rogas. Rudzu stati. Rudzu kūļi. Rudzu melnplauka.

Rudzu puķezilā rudzupuķe.

Par kviešiem pieticīgākie rudzi senajā Eiropā bijusi galvenā labības kultūra. Zvaigzne 79, 16, 1.

.. laiks turējās silts un bez vēja, rasa nenokrita ne dienu, ne nakti, jābaidās, ka rudziem nepiemetas rūsa. Upīts 4, 206.

2. Šo augu sēklas, graudi.

Rudzu milti. Rudzu klijas.

Un ko viņš varēja solīt turpmākajā dzīvē? .. vasarās pastrādāt vienam otram uz lauka par rudzu vai miežu pūru. Sakse 2, 12.

Uz apaļā laukakmens galda stāvēja vēl paplāte ar pašceptas rudzu maizes riecieniem. J. Plotnieks 6, 137.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


 

rudzi, s. rudzis.

rudzis (li. rugỹs „ein Roggenkorn”, apr. rugis), gen. s. rudza BW. 11917 var., dat. s. rudzam 11918, 5 var.,

1) das Roggenkorn od. das einzelne Roggenpflänzchen; der Plur. rudzi, der Roggen (secale cereale L.): Sprw. balti rudzi, balta maize. rudzi kūp, der Roggen dampft (blüht) U. rudzi kâ kārkli, von gut gediehenem Roggen gesagt. bagātajam rudzi kâ kārkli LP. V, 307. – vasaras rudzi, Sommerroggen (secale var. vernum) RKr. II, 78; ziemas rudzi, Winterroggen (secale var. hibernum) ebenda. Ādama rudzi N.-Sessau n. U. od. m¥lnie rudzi Konv. 1 133, schwarzes Korn im Roggen, Mutterkorn (secale cornutum);

2) zur Bezeichnung anderer Pflanzen: rudzīši, der Ackerlolch (lolium arvense With.) RKr. II, 73, Karls., Spr.; dz¥guzes rudzi, eine Moosart, deren Blüten den Roggenkörnern ähnlich sind PS., U. (unter dze̦guze);

3) genitivische Verbindungen: rudzu bise, der Hintere U.: ar rudzu bisi šaut RKr. VI, 690, furzen; rudzu irbe, das Rebhuhn Diez n. U.; rudzu mēnesis, der August L., U.; rudzu puķe, die Kornblume (centaurea cyanus L.) RKr. II, 69; Etn. IV, 1; rudzu smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti L.) RKr. II, 65; rudzu t¦vs, das Mutterkorn; rudzu vilks Pūrs II, 65, der Roggenwolf, Getreidebock;

4) rudzītis, der Branntwein (scherzhaft): iemest rudzīti, einen Schnaps trinken Celm. tad plūda alus un rudzītis Balss.

Zu slav. rъžь, an. rugr, and., ahd. roggo „Roggen”, vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 375.

[Sagatavots pēc: ME III : 555]

rudzis, 1): guovs ne·viena rudza vairs neaiztiks Ramkau. tādā zemē ne·viens rudzītis neuzaugs ebenda. naudas (viel Geld eintragend) rudzi BW. 27944. m¥lnie rudzi vairāk m¥tas slapjuos gaduos AP.;

2): rudzīši. ein gewisses Unkraut im Flachs AP.; rudzīši (lolium remotum) pieaug linuos (gaŗāki par liniem) Ramkau; dz¥guzes rudzi ir tādi tievi, tādi kâ āmariņi, un aug v¥cainēs uz cintiņām Saikava;

3): rudzu bise – auch A. Schwanb.

[Sagatavots pēc: EH II : 382]


 

rudzi subst. rudzi, -u.  1. rudzi jàsẽ astùņpacmitã aũgustã  pêc v¥ca. rudzi Tunã bi liẽli ùn r¥sni, tuõs nelika vis gubās, bet liẽluōs zãduôs.

[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe 1983 : 213]

 

ka śńìks nùìust, suôc rudÍi nu jaûna aûÖ. ruʒu plaûkšona jìr ap ostoîtù maju. rudÍi treîś ńee`iś plaûkst, treîś ńee`iś brîst. ṕiêc ruʒu źîiêšonys àizamatâs za`i gryûeńi. gotoìm rudÍìm gryûi palâćeńi.

[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 306]

 


Botānikārudzi, rudzupuķe, rudzusmilga.


UzvārdiRudzis, Rudze; Rudzāns, Rudzāne; Rudzāts, Rudzāte; Rudzēns, Rudzēna; Rudzītis, Rudzīte; Rudzišs, Rudziša; Rudzuroga.

 

VietvārdiRudzi, mājas Brunavas pagastā; Rudzu iela, iela Jelgavā, Rīgā, Salaspilī; Rudzu māja, mājas Maļinovas pagastā; Rudzu pūrs, purvs Ziemera pagastā; Jaunrudzāti, mājas Vīpes pagastā; Jaunrudzgaiļi, mājas Ropažu novadā; Jaunrudzīši, mājas Valgundes pagastā; Kalna Rudzāti, mājas Kalna pagastā; Kalna Rudzīši, mājas Blomes pagastā; Meža Rudzīši, mājas Nīcas pagastā; Rudzaite, upe Sēlpils pagastā; Rudzāji, mājas Ķekavas pagastā; Rudzāni, mājas Aknīstes pagastā; Rudzāti, mazciems Vīpes pagastā; Rudzāti, mājas Jersikas pagastā; Rudzātu kapi Rudzātu pagastā; Rudzāti, pagasts Līvānu novadā; Rudzātiņas, mājas Rudzātu pagastā; Rudzeiši, ciems Zvirgzdenes pagastā; Rudzēni, mājas Rožupes pagastā; Rudzikas, mājas Laucienes pagastā; Rudziņi, mājas Novadnieku pagastā; Rudzīši, ciems Stoļerovas pagastā; Rudzīšu ezers Skrudalienas pagastā; Rudzukalni, mājas Grobiņas pagastā; Rudzupuķe, mājas Galēnu pagastā; Rudzpuķītes, mājas Dunavas pagastā; Rudzsētas, mājas Dunavas pagastā;  Rudzusīki, māju nosaukums; Rudzutaka, mājas Turku pagastā; Vecrudzīši, mājas Tīnūžu pagastā.

 

ErgonīmiRudzi, biedrība; Rudzi, SIA; Rudzu rati, SIA; Rudzu druva, lauksaimniecības produkcijas pārstrādes kooperatīvā sabiedrība.


rudzi, mantots vārds; vsk. rudzis; lš. rugiaĩ, pr. rugis, kr., ukr. рожь, č. rež, v. Roggen, Forma rudzis < *rugis; sal. atv. rugaine, rugājs. Par pamatformu uzskata ide. * Orughio-. Vārds laikam ir Tuvo Austrumu cilmes, un tā forma atsevišķās valodās un valodu grupās varēja atšķirties atkarībā no vārda aizgūšanas ceļiem.

[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 133]


angļu rye

baltkrievu жыта

franču seigle

igauņu rukis

krievu рожь

latīņu secale

lietuviešu rugys

poļu żyto

somu ruis

spāņu centeno

vācu der Roggen

ukraiņu жито

zviedru råg



Jaunos mēslos sēj rudzus trīs dienas priekš pilna mēness, vecos mēslos trīs dienas pēc pilna mēness. Sējējs skatās arī uz bērziem, kad tiem lapas sāk dzeltēt. Dienvidus un vakara vējā rudzus nesēj, kā arī lietus laikā. Ja šajos ūdens vējos sēj rudzus, tad tie izpūst, bet lietū sēti izaug lāčauzaini.

Ja rudzus sēj trīs dienas priekš Bērtuļiem, tad aug labi.

Rudzus vajaga sēt simtajā dienā pēc jauna gada, tad izaugot simtu vārpas uz viena stiebra.

Rudzi jāsēj tai dienā rudenī, kad skaists laiks un zirnekļi novilkuši rugājus ar tīkliem.
Svaru dienā vajaga sēt rudzus, tad būs smagi rudzi.

Kod vacā mēnesī siesi rudzus, tod nu rudzu nikuo naizaug, a kod jaunā mēnesī, tod rudzi byus cīši lobi.

Sēklas rudzu nekad nevajaga mainīt ar otru saimnieku, jo tad vienam vai otram saimniekam rudzi lāgā neaugs.

Rudzus sējot, jāvēro, lai nebūtu pie debesīm ne saule, ne mēness.

Ka rudzus leitā sēj, to aug smilgaini.

Ja rudzu sējamā laikā ziemeļu vējš pūš, tad var droši cerēt, ka uz priekšu būs labs rudzu gads.
Kad pirmo reiz sēj rudzus un, ja vedot rudzus uz tīrumu pārplēš maisu, pieber sētuvi un sēj, tad nākošā gadā izaugs rudzi, ka maisi plīsīs.

Ja rudzus sēj no priekšauta, tad tam jābūt tīram, citādi būs tumša maize.

Kad rudzus sēj, tad nedrīkst cirpt aitas, citādi krusa izcērt rudzus.

Jaunus rudzus agrāk nesēja, kamēr nedabūja ēst jaunu rudzu maizi. To maizi ēda ar auna gaļas putru (zupu). Aunu kāva maizei par ziedojumu.

Trīs nedēļas vajadzīgas rudzu plaukšanai, trīs ziedēšanai un trīs briešanai.

Rudzu ziedēšanu vēro pēc ievu ziedēšanas. Rudzi zied pa mēnesi pēc ievām, un rudzu ziedamais laiks būs tāds pats kā ievu ziedamais laiks. Ja ievu ziedi nosalst, tad arī rudzu ziedi nosals.

Pirmais rudzu zieds jāapēd, lai vēders nesāpētu.

Ja rudzu ziedu laikā vējš nes puteklīšus uz mājas pusi, tad bagāts gads.

Ja rudzi ziedot trīs reizes dabū nokūpēt, tad sagaidāms labs birums.

Lai saimniekam būtu daudz maizes, tad vasarā, kad rudzi zied, jātaisa visas durvis un logi vaļā un jādzied, lai nāk svētība istabā: „Svētībiņ, gausībiņ, nāc pa logu istabā!”

Kad rudzi zied, jātaisa klēts durvis vaļā, jo tad nāk maize klētī.

Kad rudziem vārpas sāk ziedēt no vidus, tad tai gadā mirs vairāk pusmūža cilvēki; kad zied no apakšas, tad vecie, kad no virsus, tad jaunie.

Rudzu ziedu laikā dienvidū nedrīkst velēties, citādi traucē ziedus un rudziem vājš birums.

Rudzu tīrumā krusteniski jāizar birzes, lai velns nevarētu uzkāpt un nezāles iesēt.

Skauģi dažreiz salauž un sasien otram rudzus, kas notiek visvairāk Pētera dienā. Šādi salauzīti rudzi nav jāpļauj, lai nelauztu rokas.

Ja burvis nobur (noliec) rudzus, tad noliektie rudzi jāizrauj, jāsasien kūlītī un jāpakar rijā
dūmos. Līdz ar rudziem rijas dūmos kaltējas arī burvja dvēsele – viņam ļoti gribas dzert. Burvis prasa saimniekam dzert; tā var dabūt zināt, kas rudzus nobūris.

Pa apsētiem rudziem pirmam jāejot vīrietim, tad resnas vārpas.

Ja pa apsētu rudzu lauku pirmā pāriet sieviete, tad nākošā gadā tukšas vārpas.

Lai nākošā gadā būtu laba labība, tad rudenī vajaga apcirknī ielikt rudzu vārpu vaiņagu.

Lai zinātu, vai rudzi jau pļaujami, saimnieks paņem rudzu graudu pirkstos un pret nagu lūko to pārlauzt. Ja grauds lūst, tad rudzi gatavi pļaušanai; ja tas nelūst, bet saspiežas plakans, tad ir vēl par agru pļaut.

Rudzu pļaujas sākšanai laimīga diena ir ceturtdiena. Ja ceturtdien vēl būtu par agru galīgi iesākt pļaut, tad izpļauj vismaz kādu kopiņu. Rudzu pļaujas sākumā, kad pirmais kūlis bija nopļauts un sasiets, no tā ēda graudus, lika pat launagā uz piena maizes, lai maize būtu laba un sātīga. Agrāk, kad iepļāva rudzus, nesa uz tīrumu launagu, saslēja kopā trīs kūlīšus un pie tiem ēda launagu.

Kad pirmos rudzus pļauj, no pirmā kūļa jāaiznes vārpas uz istabu un jāpieliek pie sienas, tad
netrūks maizes visu gadu.

Kad rudzus iesāk pļaut, uz tīrumu jānes siers, maize, sviests un gaļa, tad nākošgad būs
laba raža.

Kad rudzus sāka pļaut, tad saimnieks pirmais iebrida rudzu gabalā un izpļāva mazu laukumiņu jeb riņķīti. Nopļautos rudzus sanesa vienkopus un še turēja pirmo maltīti. Tai vietā tad atstāja arī lielu gabalu maizes ziedam.

Ja rudzus pļauj vecā mēnesī, tad tie labāki nogatavojas.

Rudzu pļauju nobeidz tīruma vidū, un uz beidzamās kopiņas pļaušanu sauc saimnieci jumi ņemt, pie kam kopiņu pļauj riņķī ejot. No kopiņas ņem vārpiņas, pin kroni un pakar to klēti pie sijas.

Kad rudzi nopļauti, tad pēdējā cirtiena vietā zemē norok velēnu un ieliek deviņas vārpas, tad arī nākošais gads būs ražīgs.

Ja atrod, rudzus pļaujot, pie viena stiebra divas vārpas, tad būs nākošais gads ļoti auglīgs.

Rudenī, kad jaunos rudzus liek rijā, piedarba un rijas durvis pušķo ar ozola zariem. Kad pirmo reiz kurināja rijas krāsni rudzu žāvēšanai, tad rijkuris krāsns bedrē sev blakus nolika ķipi ar ūdeni. Tas tāpēc, lai kuļamā laikā rijā negadītos ugunsgrēks. Tad pat noķēra gaili, pie pirmo reiz aizkurtas krāsns tam nosvilināja asti, nosauca par rijkūli un palaida vaļā. To gaili nu pazina pēc nosvilinātas astes. Tam nu bija brīvu baroties visu rudeni pie visiem labības kūļiem rijā vai piedarbā. Nekad to nedzina nost. Bet, kad beidzās kulšana un kad svinēja apkūlības, tad to rijkūli noķēra, rijas krāsns bedrē nokāva, asinis satecināja krāsns priekšā, bet gaļu izvārīja un deva rijas kūlējiem ēst.

Rudzu rogu novārījumu dzer pret krūšu kaiti.

Rudenī plūkta rudzu zāle derot tējā pret kāsu.

 



Rudzu tīrums linājā. – Rudzi maisā.


Ēkūzis uz ēkūža, zelta stops galā. – Rudzi.

 

Vispirmāk biju zālīte,

Līdz tapu slaida stiebrīte:

Visgalā nesu cekulu

Un tevim dodu pārtiku. – Rudzi.

 

Ziemu zaļš, vasaru dzeltens. – Rudzi.

 

Rudenī dzimis, ziemu pārcietis, vasarā audzis. – Rudzi.

 

Mazs, mazs vīriņš, plāns, plāns kažociņš, bet ziemu izcieš sniega kupenī. – Rudzi.

 

Vienā rudenī zemē sviež, otrā mutē bāž. – Rudzi.

 

Kas vecāks par maizi? – Rudzi.

 

Vecais tēvs ar siksnām apjozts. – Rudzu tīrums un vagas.

 

Sien kā zagli, ved kā brāli. – Rudzu kūļi.

 

Deviņi brālīši zem vienas cepures. – Rudzu kūļi statos.

 

Atriez’s galvu, zvaigznes skaita. – Rudzu kūļi statā.

 

Visi bērni ar jostu, māte bez jostas. – Rudzu kūļi un kaudze.

 



Kam der kalni, kam der lejas,

Kam der zaļi ozoliņi?

Rudziem kalni, miežiem lejas,

Bitēm zaļi ozoliņi. [LD 28011-1]

 

Dieviņš jāja rudzu lauku

Ar peleku kumeliņu,

Izmin virkšus, izmin lāčus,

Lai aug rudzi tīrumā. [LD 32560-2]

 

Laima brida rudzu lauku,

Samta svārkus sacēluse;

Kad nolaida samta svārkus,

Nolīkst visas rudzu vārpas. [LD 32542-3]

 

Saule brida rudzu lauku,

Samta svārkus sacēluse;

Kad nolaida samta svārkus,

Tad nolīka rudziem vārpas. [LD 32542-7]

 

Rudzu druva priecajās,

Nolīks mana muguriņa.

Līksti pate, rudzu druva,

Man mugura nenolīks. [LD 28113-1]

 

Silā man rudzi sēti,

Silā dēti ozoliņi;

Zied rudziši, san bitites,

Pats prieciņa nevareju. [LD 645-1]

 

Sylā eimu, sylā taku,

Sylā man vysa prīka:

Sylā auga rudzi, mīži,

Sylā daiļi ūzulieņi. [LD 28133-0]

 

Sēju rudzus, sēju miežus,

Sēju auzas vairumā;

Rudzi, mieži klaipu glauda,

Auzas glauda kumeliņu. [LD 30679-5]

 

Iesim, meitas, skatities,

Kādi ziedi rudziem zied.

Rudziem zied zelta ziedi

Sudrabiņa pakariem. [LD 32537-0]

 

Atnāk mani bāleniņi,

Rudziem zemi aparuši;

Atnāk paši ziņģedami,

Kumeliņi spriņģedami. [LD 56-3]

 

Vīri, puiši, ko gaidat?

Puškojati rijas jumtu,

Tad Dieviņis jūs puškos

Ar rudziem, ar miežiem. [LD 32326-2]

 

Badu, badu Jānits nāca,

Vēl badaku Pēterits,

Jēkabiņš bagats vīrs,

Ar rudziem, ar miežiem. [LD 33031-2]

 

Rudzi, rudzi, mīži, mīži

Niu pošā pļaušonā;

Bruoļi, bruoļi, jiusu muosa

Niu pošā vešonā. [LD 14047-4]

 

Ai, lielais rudzu lauks,

Kā ezars līgojās!

Trīs dieniņas talka pļāva,

Vēl maliņas neredzeja. [LD 28406-2]

 

Arājam karsta saule,

Rudzu guba tīrumā;

Zvejniekam tumša nakts,

Balta nauda maciņā. [LD 28255-0]

 

Kas guleja Jāņu nakti,

Veldrē rudzi, veldrē mieži,

Veldrē rudzi, veldrē mieži,

Veldrē paši pļāvejiņi. [LD 3193-0]

 

Taujā, māte, gudru vīru,

Netaujā rudzu klēts;

Daža laba rudzu klēts

Gudra vīra galviņā. [LD 12373-0]

 

No tālienes es redzeju,

Vējš vilņoja rudzu lauku.

Ja būs Dēkla, Dievs vēlejis,

Es ēdišu to maizīti. [LD 9388-2]

 

Tīri rudzi man maļot,

Tīri rudzi klētiņā;

Dod, Dieviņ, veselibu

Tīru rudzu arajam. [LD 28154-0]

 

Ēd, līgava, lāču maizi,

Līdz paauga tīri rudzi;

Kad paaugs tīri rudzi,

Ēd maiziti sijadama. [LD 27969-0]

 

Visi rudzi noziedeja,

Kalpa rudzi neziedeja;

Tie ziedeja Jāņu nakti

Sudrabiņa ziediņiem. [LD 32563-0]

 

Sylā īmu, sylā taku,

Sylā man i mīļējuos:

Sylā man rudzi sāti,

Sylā zaļi ūzuļeņi.

Rudzi zīd, bitis saņ,

Es aiz prīkys navarēju. [LD 30679-4]

 

Slinki, slinki saimenieki,

Visi jumti nobiruši.

Nāks rudenis, paaugs rudzi,

Tad nojums staļļiem jumtus. [LD 33167-0]

 

Auga rudzi, auga mieži,

Kas neauga arajam?

Sudrabiņš, tas neauga,

Tas nedīga dīdzejams. [LD 27942-0]

 

Balti bija Rīgas ceļi,

Kas tos baltus balinaja?

Kurzemnieku mieži, rudzi,

Asi kalti kumeliņi. [LD 31802-4]

 

Bolta, bolta Reigys piļe,

Kas tū boltu balynuoja?

Borkavīšu rudzi, mīži,

Tī tū boltu balynuoja. [LD 31802-2]

 

Nāc pie manis, tautu meita,

Tu jau bada neredzesi:

Ciemā ceplis, mežā malka,

Rīgā rudzi spīķerī. [LD 15616-0]

 

Balta bija mūs’ māsiņa,

Kas to baltu balsinaja?

Tēva rudzi, tēva mieži,

Mātes gudris padomiņš. [LD 21594-0]

 

Ai, vecā vecainite,

Auga tevī rudzi, mieži:

Ai, vecā māmuliņa,

Gudra biji padomam. [LD 3147-0]

 

Jānits sēd ar Jēkabu

Kalniņā runadami:

Jānišam siena kaudze,

Jēkabam rudzu guba. [LD 33060-5]

 

Kas pīsēja malnu zyrgu

Pi šuo kula duravim?

Rudzu jumeits i pīsēja,

Rudzus, mīžus miereidams. [LD 28540-1]

 

Ziedej’ viena rudzu vārpa

Deviņām rindiņām;

Mans brālitis klētis taisa

Deviņiem apcirkņiem. [LD 28128-3]

 


Meli

Tie nu gan bija laiki, kad tie lielie kāposti izauga. Bet kas tie bija par kāpostiem! No vienas galviņas septiņas mucas.

Bet kas tās bija par mucām! Vienu svētdienu izvāra trīs grāpjus.

Bet kas tie bija par grāpjiem! Pie viena grāpja trīsdesmit vīru varēja paēst.

Bet kas tie bija par vīriem! Katrs pie kāpostiem apēda trīs kukuļus maizes.

Bet kas tie bija par kukuļiem! Trīs pūri rudzu uz katra.

Bet kas tie bija par rudziem! Septiņas vārpas uz viena stiebra.

Bet kas tās bija par vārpām! Septiņi vīri septiņas nedēļas vienu vārpu grieza!

[Trīs vēja mezgli1988 : 573]

 

Vectēva padoms

Vecos laikos reiz bija kādā zemē tāda ieraša: vecus ļaudis, kas vairs nespēja pelnīt maizi, tur sita nost kā vecus zirgus vai aizveda mežā un nosvieda kā maitas.

Viņos laikos dzīvoja tanī zemē vecs vīriņš, vīram bija dēls un dēlam atkal dēls. Veča dēls jau sāka vērot, ka tēvs vairs nav pilns darba strādnieks, ka tam jau laiks atstāt šo pasauli. Tā vērodams, dēls ņēma dēliņa ragaviņas, uzsēdināja tur savu veco tēvu un vilka uz mežu. Dēla dēliņš tecēja savām ragaviņām pakaļ. Aizvilka dēls tēvu mežā, apgāza ragaviņas un sacīja: „Lai nu guļ še ar visām ragaviņām!”

Bet dēliņš, mundrs zēns, teica: „Nē, tēt, savas ragaviņas še neatstāšu!”

„Kam tad tev vajaga nieka ragaviņu?”

„Ja man nebūs ragaviņu, kā tad es tevi dabūšu mežā, kad tu paliksi vecs un nespēcīgs?”

Šādus vārdus izdzirdis, veča dēls palika domīgs. „Vai re,”  tas domā, „paša dēls sola man tādu pašu galu, kādu še padaru savam tēvam. Nē, tā nav labi!”

Dēls paņēma tēvu, uzsēdināja atkal uz ragaviņām un vilka atpakaļ uz mājām. Bet mājās dēls nedrīkstēja, visiem redzot, turēt savu nespēcīgo tēvu; viņš to tādēļ paņēma un ielika pagrabā un deva tam tur ēst un dzert.

Pēc kāda laika izcēlās tanī pašā zemē liels bads. Rudzu vairs nebija nevienam ne graudiņa; miežu retam kādam kāda drusciņa. Vectēvs pagrabā jau labu laiku manīt manīja, ka nav labi, jo dēls tam deva tikai pa bišķīšam miežu maizi vien.

Reiz vectēvs prasīja dēlam: „Kāpēc tu man vairs nedod ne gabaliņa rudzu maizes?”

Dēls atteica: „Visā zemē liels bads; rudzu nav vairs nevienam ne graudiņa, tādēļ bēdas lielas, jo nav ne vien ko ēst, bet arī ne saujiņas, ko iesēt zemē.”

„Grūti laiki,” sacīja vecis; „bet klausies, dēls, ko tev pamācīšu, lai tu varētu dabūt rudzu jel sēklas tiesai. Nojum pusriju un izkul no jauna vecos jumta salmus, tad redzēsi, cik tur būs vēl graudu iekšā.”

Dēls darīja, kā lika tēvs: nojuma pusriju, izkūla no jauna vecos jumta salmus un dabūja veselu stopu rudzu graudu. To izdarījis, dēls gāja atkal pie tēva pagrabā un sacīja, ka viņš izkūlis no veciem rijas jumta salmiem veselu stopu rudzu. Tēvs sacīja: „Nojum otru rijas pusi un izkul no jauna vecos jumta salmus, tad redzēsi, cik tur būs vēl graudu iekšā.”

Dēls darīja, kā lika tēvs: nojuma otru rijas pusi un izkūla no jauna vecos rijas salmus un dabūja atkal veselu stopu rudzu graudu. Nu tēvs sacīja: „Iesēj nu rudzus!”

Dēls iesēja rudzus, un tam otro vasaru izauga ļoti brangi rudzi, kas tam deva jau labi daudz sēklas nākošam gadam. Veča dēla rudzus redzēdami, visi bada zemes ļaudis brīnēt brīnējās, no kurienes šim cēlušies rudzi, jo nevienam citam nebija ne graudiņa. Izdzirda par šiem rudziem pats zemes lielskungs, pavēlēja atsaukt pašu rudzu audzinātāju un prasīja: „Kur tu ņēmi veselu rudzu lauku, jo nevienam pašam visā zemē rudzu nav ne graudiņa?”

Padomāja dēls brītiņu un, dūšu saņēmis, izteica visu, kas bijis, – ka vecais tēvs tam devis labu padomu. Bet lielskungs nu prasa: „Kur tad tavs tēvs ir, ka to nemaz neredz?”

Dēls atbild: „Es to turu pagrabā!”

Nu tik lielskungs un visi citi tās zemes ļaudis palika gudrāki, redzēdami, ka arī veči der – der labam, gudram padomam.

No tā laika nekur vairs ļaudis negalināja savus nespēcīgos večus.

[Trīs vēja mezgli 1988 : 491–492]


 

Rudzu vārpu vainags

Mūsu senčiem bija tradīcija ar rudzu vārpu vainagiem un rudzu stiebru jostām appļāvībās godināt čaklākās saimnieces un saimniekus. Šajos vainagos centās iepīt uz viena stiebra izaugušas divas vārpas jeb Jumi, latviešu druvu dievību, auglības un labklājības simbolu. Katrai labībai bija savs auglības gars. Visbiežāk ir daudzināts miežu, rudzu un linu Jumis.

[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/varpu-vainags/]

 

Rudzu maize

Rudzu lauks divas nedēļas zied, divas briest, divas kalst – un tad pļauja un Jēkabi klāt! Siena pļauja ir pabeigta, sākta rudzu un miežu pļaušana.

Jēkabi, 25. jūlijs, ir senā jauno rudzu maizes diena, kad galdā jāceļ jaunās rudzu maizes kukulis, no kura gabaliņš visiem jāēd bijīgā klusumā. Šis svētsvinīgais mirklis nepieciešams, lai izjustu prieku par jauno ražu, pārdomātu garo un sūro ceļu no grauda līdz maizei. Jauncepto maizi vispirms deva nogaršot saimniekam, pēc tam tā bija jānogaršo visiem. Tautasdziesmās piemin rudzu Jumi, Rogainīti, kas garo vasariņu pavadījis tīrumā „zem pelēka akmentiņa”. Sevišķi laimīgs bija pļāvējs, kam gadījās uzpļaut jumi – dubultvārpu, jo tā solīja auglību, laimi mīlestībā, bagātību. Graudus no šīs vārpas iecepa kāzu maizē, glabāja makā, galda atvilktnē. Jumis bija „jāsaņem”, parasti tas slēpās pēdējā labības saujā, tādēļ vietumis to atstāja uz lauka. Beidzot pļauju, nopina rudzu vārpu vainagu, kuru nesa mājās saimniecei, – pļāvēji bija saņēmuši Jumi. Tas tika glabāts klētī, apcirknī vai pakārts virs galda.

[Sagatavots pēc: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?title=LKK%20resurss/19]



 

Rudzu ziedēšana

 

Tikai reiz esmu redzējis rudzus ziedam

(Džūkstes smagajos, saules artajos laukos),

Bet, ar šā mākoņa spirgto elpu iedams,

Esmu varējis pastāvēt salā un aukās.

 

Savādi: auglības mutulis pelēks cēlās,

Taču pelēkums krita no acīm kā snauda,

Kad dvēselē man šis sātīgais vilnis vēlās,

Aiz prieka vairs kauna nebija raudāt.

 

Ik reizi, kad acis brīnuma lāsēm pierit,

Visas cilvēces svētdarbs paceļas priekšā,

Vērīgu dara skatu, apskaidro drūmo pieri,

Jo tēvtēvi cauri tai putekļu blīvai

stiepj savas riekšas

mūžīgi dzīvās. [Liepiņš 1984 : 72]



 

 

***

 

rudzu maize dvēsele tev briest,

Ai, stundas, dienas, gadi – mutes kārās,

Cik daudzu roku rudzu maize skārta,

Cik daudzu asmeņu ir rieciens griezts.

 

Un, kas ir rudzu maizes nocieties,

Kas brīdi piestājis uz vagas garas,

Kam krūtīs apiņi un medus vārās,

Bez prasīšanas tas lai maizi griež.

 

Tam maize būs kā vasara. Tā dziedēs,

Tam mūžam izaugs augstas mūža priedes,

Un vaga aramā tam ilgi nebeigsies.

 

Bet tam, kas druvai tikai garām ies,

Kas jau no rudzu ceļa novērsies,

Tam melnā maize akmens kļūs un biedēs. [Ļūdēns 1984 : 74]

 

 

Daugavmalas rudzi

 

Kas kaiš rudziem neziedēt

   Daugavmalas laukā? –

Vienā pusē liepas šalc,

   otrā – upe spulgo,

Plakdami un celdamies,

   it kā cīņā trauktu,

Spēkojas ar viesuli

    rogu zaļie pulki.

Kas kaiš rudziem neziedēt

   Daugavmalas laukā? –

Slienas stiebri lokanie

   cits par citu staltāk,

Laikam ļoti redzēt grib

   vārpas jaunās, šmaugās,

Ko tur augu vasaru

   ļaudis kraujās skalda,

Kas kaiš rudziem neziedēt

   Daugavmalas laukā? –

Tiklīdz zaļo tērpu tiem

   ilgāk valkāt netīk,

Tūdaļ viņi mērcējas

   rudens krāsu traukā.

Un kā paši pirmie iet

   pļaujas dienai pretī. [Elksne 1963 : 14]

 

 

Svētība

 

Sviedri un rūpe dienišķā

rudzu pļāvējam vaigā;

pļāvēja dvēsele – svētelis

balts pa rugaini staigā.

 

Rudzu stundā ir svētelis svēts

un svēta ir svēteļa gaita:

soli pa solim aiz kombaina

svētelis lūgšanas skaita.

 

Svēts ir lauks, ko svētelis balts

ar svēteļa svētību svētī.

Bez svēteļa svētības nevediet,

nevediet druvu klētī! [Vāczemnieks 1989 : 28]

 

 

***

 

Sievām vēl gribējās gulēt,

bet – kūtīs jau māva teļi,

vīri sēt taisījās basi,

bet – karam ir cieti ceļi,

bērni vēl taisījās sapņot,

bet – sapņi izkūst uz uguns,

rudzi par maizi kļūt taisījās,

bet – nerūgst zem ķēdēm maize,

bites pēc medus iet taisījās,

bet – tanks bij starp stropu un pļavu,

es draugam ko jautāt gribēju,

bet – neatbild mirusi mute,

vien kaimiņu bērns savā šūpulī

pīpēja savu knupi,

un viņš bij uz pasaules vienīgais,

kas vienīgi – dzīvot taisījās. [Vācietis 1978 : 106]


· 

Te nemaz nebij ko ska­tīties, lietus no laukiem sanesa pietiekoši daudz labuma, slapjās vasarās smilga gar augšmalām sagāzās veldē. Priekšstrādnieks pārbrida pāri pie rudzu lauka. Jā, nekāda liela prieka nebij. Visa nogāze vienos klāņos, tur jau riesās rudzu puķu zelmenis, bet gar malu lekni spraucās lāčauzu dzeltenīgais zaļums. Nolādēts! Tām nekaitē ne ku­penas, ne pavasara sals. Rokas pat dūrēs savilkās, mutē saskrēja siekalas no melnas, jēlas, skābi smaržojošās lāčauzainās maizes. Atkal būs jābrauc uz daugaviešiem aiz­ņemties sēklu – Brīviņu kunga vietā priekšstrādnieks jau tagad sajuta necienīgu pazemojumu. [Upīts 1945 : 74–75]

 

·

Man garām šļūca veseli kalni siltu rudzu. Steigšus un ne vārda nerunādami, ļaudis nāca iekšā un gāja ārā. Te klabēja vectēva koka stupeles, te Katres baso kāju papēži dimdēja, it kā zem rijas plāna būtu nauda ierakta, te saimnieks atstūma tukšu ārdi. Tad es dzirdēju, ka kulā ieved zirgu, un steidzos no sava siltā kakta laukā. Kula vidū tagad bija liels, augsts klājiens. Es mēģināju uz tā uzrāpties, bet nevarēju. Es skrēju un mēģināju citā vietā. Nekā! Pa tam jau vectēvs bija iejūdzis zirgu resnā, zarotā rullī. Nu viņš, pavadu rokā, kāpa pats uz klājiena un vilka zirgu sev pakaļ. Lops kāpa un grima līdz vēderam čaukstošajos rudzos, un aiz viņa un aiz ruļļa palika ieliekņa kā ceļš. Bet drīz vien jau klājiens bij tik plāns, ka ruļļa zari sāka dobjā rakstā dimdēt. Nu zirgam vajadzēja rikšot. Vectēvs uzsvilpa, raustīja garo pavadu un sauca:

„Ek tā! Ek tā!”

Citi kūlēji pa tam staigāja ap klājienu un ar sakumiem svieda virsū tālāk atklīdušos salmus. Tad vectēvs zirgu ieveda pelavnīcas kaktā. Vajadzēja klājienu apvērst. Kūlēji gāja rindā kā siena kapātāji un ar maziem sakumiņiem sadauzītos sānus pacēla, papurināja un pameta drusku tālāk. Šis darbs man likās tik viegls, ka es lūdzos, lai māte dod man savus sakumiņus un lai atpūšas, bet viņa negribēja atpūsties un neļāva man strādāt. Pēc apgriešanas klājiens bija kļuvis atkal augsts, kā bijis. Bet nu tas drīz vien saplaka no jauna un kļuva pavisam plāns. [Jaunsudrabiņš 1981 : 277–278]

Tēvs gribēja, lai dēls savus jaunības gadus kā spēcīgus rudzu graudus mūža tīrumā iesēj, tāpēc puikam šūpulī bija ievīstījis rudzu vārpu. Dēls tiešām auga īsts rudzu zemes vīrs, pat roku delnās tulznas kā rudzu graudi sagūlās. Tikai tā viena nelaime bija: gluži nepazīstams nemiers sirdi dedzināja. [Kaldupe 1979 : 109]

 


DŪDARS.

Jā, jā, tu… Ja es sev kādreiz esmu iedomājis laimi, tad to esmu domājis tādu, kāda tev viņa ir un kāda tev viņa nāk… Tev kauli spēka pilni līdz pirkstu galiem. Tu strādā darbu, kas tevi gan kā skarbs ienaidnieks nopūlina līdz beidzamam, bet no kura tu vakarā tomēr šķiries kā godīgs uzvarētājs. Visādus veidus pieņem šis ienaidnieks, un šīs dažādības dēļ tev cīņa neapnīk. Vienu dienu tu stāvi brūnas vagas galā, otru uz zaļas pļavas. Tad tu cel zeltainus rudzu statiņus un tad atkal sēdi uz baļķes, kas pa čirkstošu sniegu slīd uz priekšu. Acu šis darbs nemaitā, kaulos nekož, žirgts un vingrs tu paliec, līdz matos sarma rādās un pat vēl ilgi pār par to laiku, ja esi pratis dzīvot… Pie krietna saimnieka tev pārtika laba. Savs grasis gadā arī atliek kā kaut kuram citam. Un, kad nu vēl Laimes māte piešķir mīlamu sievu, – ko tad gan cilvēks vairāk var vēlēties? [Blaumanis 1997 : 29]



 

Senatnē daudzās zemēs rudzi tika uzskatīti par nezāli, nevis kultūraugu, taču ar laiku zemkopji, īpaši zemeslodes ziemeļu daļā, saprata, ka rudzi ir daudz pieticīgāki, ar augstāku ziemcietību un izturīgāki pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem nekā kvieši un mieži. Tāpēc rudzu maize pamatā ir ziemeļnieku ēdiens. To labprāt lieto ne vien Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā. Rietumeiropā rudzu maizi uzturā izmanto galvenokārt Vācijā un Skandināvijā, īpaši Somijā. Tomēr nevienas citas zemes rudzu maize garšas īpašību ziņā nevar sacensties ar Latvijas rupjmaizi.

[Sagatavots pēc: http://www.laikmetazimes.lv/2014/02/24/latvijas-garsa-tradicionalais/]

 

Ikdienā lietojamais produkts – rudzu maize – ir ne tikai garšīgs, bet arī veselīgs. Rudzu maize ir lielisks enerģijas avots. Tajā esošās sastāvdaļas uzlabo zobu veselību, optimizē gremošanas trakta darbību, normalizē holesterīna un cukura līmeni asinīs, pasargā no sirds un asinsvadu slimībām.

Rupja maluma rudzu maizes lietošana uzlabo mutes un zobu veselību, jo satur daudz balastvielu. Tā ir vairāk jākošļā, tā tiek masētas zobu smaganas. Labi sakošļāta maize uzlabo zarnu darbību un ātri rada sāta sajūtu. Tā ir bagāta ar vitamīniem PP un B minerālvielām, jo īpaši daudz tajā ir kālija.

[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/egoiste/skaistums_un_veseliba/76246-kapec_rudzu_ maize_ir_veseliga]

 


 Studenšu korporācijas „Selga” kokā grieztais vapenis apvīts ar dzelteni zili sudrabotu karogu. Vairoga vidū attēlots cirķelis, virs tā rudzu vārpas, kas apņemtas ar devīžu lenti tā abās pusēs. Virs rudzu vārpām tēlota lecoša saule zeltā. Vairogu apņem 19 zaļi priežu zari, kas simbolizē 19 „Selgas” dibinātājas. Vapeni zīmējis mākslinieks Ernests Ābele, kokgriezumu veicis mākslinieks Hugo Mercs. Vapeni atklāja un iesvētīja „Selgas” desmit gadu jubilejā 1937. gadā.

[Sagatavots pēc: http://www.spk.lv/index2b57.html?cat=58&lang=lv&fulltext_id=89]

 



Vitālijs Kalvāns Rudzu lauks (1961).

[http://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/kalvans-vitalijs/rudzu-lauks-6856/]

 

Inga Leitasa Vējš rudzos. Magones.

[http://startupart.lv/?product=glezna-v-js-rudzos-magones]

 

Ārijs Skride Rudens.

[http://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/skride-arijs/rudens-6793/]

 



Spēlfilma Egle rudzu laukā (1972). Režisors Imants Krenbergs, scenārija autors Viktors Lorencs; kinostudija „Rīgas kinostudija”.

 


 

Dziesma Ejot cauri rudziem. U. Stabulnieka mūzika, R. Berna (atdz. O. Zaķis) vārdi, izpilda U. Stabulnieks, R. Trence

Dziesma Ziemeļu serenāde. V. Kaminska mūzika, O. Vācieša vārdi, izpilda A. Lihtenbergs.

Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa! Latgaliešu tautasdziesma.

Labvakar, rudzu lauks! Latviešu tautasdziesma, grupas „Iļģi” apdare.

Aplīgoju rudzu lauku. Latviešu tautasdziesma.

Bandinieka rudzi auga. Latviešu tautasdziesma.

 


Latvijas teritorijā rudziem ir ļoti liela nozīme, jo tie ir galvenā maizes labība. Vidējās rudzu ražas Latvijā svārstās no 1,8 līdz 2,1 t/ha, sējplatība ir 50–60 tūkstoši ha katru gadu.

No rudzu graudiem gatavo miltus, ko izmanto maizes cepšanai un daļēji arī lopbarībai. Lopbarībai tiek izmantoti arī malšanas atkritumi un sīkie graudi. Rudzu graudi ir izejmateriāls cietes un spirta rūpniecībā. Rudzu salmus var izmantot lopbarībai, pakaišiem, augsnes mēslošanai, rūpnieciskai pārstrādei un sadzīves priekšmetu gatavošanai.

Ziemas rudzi ir mērena klimata augi un siltuma ziņā samērā mazprasīgi. Dīgšana sākas jau 1–20 C temperatūrā. Tie labi cero, ja diennakts vidējā temperatūra ir 120 C. Cerošanas process optimālā laikā iesētiem rudziem noris rudenī, bet tas var turpināties arī pavasarī. Labi norūdīti un ar barības vielām apgādāti rudzi spēj izturēt pat līdz –35C kailsalu. Cerošanas mezgls iztur no –1C līdz –20C.

Pavasarī rudzi strauji aug, un jau maija vidū vai beigās tie savārpo. Rudzi ir svešapputes augi. Apputeksnēšanās notiek ar vēja palīdzību. Ja rudzu ziedēšanas laikā ir lietains, mitrs laiks, tad tiem var veidoties daudz neapaugļotu ziedu. Rezultātā attīstās robainas vārpas un samazinās graudu raža.

Graudi cietgatavību sasniedz apmēram 2 mēnešus pēc vārpošanas. To veidošanās un nogatavošanās ir lēnāka nekā kviešiem. Graudu pēcbriedes periods ir ļoti īss – 10–12 dienas. Lietainā un siltā laikā, aizkavējoties rudzu novākšanai, graudi var sadīgt vārpās.

[Sagatavots pēc: Gūtmane :  http://www.seklas.lv/lv/cat/apraksti_show/90]