Tradicionālā transkripcija

[riẽtumi]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ri͜etumi]


[r] – ’skanenis’.’]

[iẽ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[t] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[m] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



riet-sakne

-um- – piedēklis

rietum– –vārda celms

-igalotne

 

 



rietumi

 →riet-um+niek-s 

 →riet-um-niec+isk-s

 

 

 


dien-vid+riet-um-i

ziem-eļ+riet-um-i

Riet-um+eirop-a

Riet-um+krast-s

Riet-um+lat-v-ij-a

riet-um+mal-a

riet-um+pus-e

riet-um+valst-is

riet-um+vēj-š

riet-um+zem-e




rietumipatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.

 

vsk.

dsk.

N.

 

rietum-i

Ģ.

 

rietum-u

D.

 

rietum-iem

A.

 

rietum-us

I.

 

ar rietum-iem

L.

 

rietum-os

V.

 

rietum-i!

 

 


Teikumā var būt:

1)     teikuma priekšmets Rietumi un austrumi ir pretējās debess puses.

2)     izteicējs – Saules rieta pusē ir rietumi.

3)     apzīmētājsRietumu vējš atnesa lietu.

4)     papildinātājs – Publicistikā austrumus pretstata rietumiem.

5)     apstāklisRietumos riet saule.



rietumu garums, rietumu krasts, rietumu  mala, rietumu puse, rietumu puslode, rietumu valstis, rietumu vējš



rietumi, -u, v.; tikai dsk.

1. Viena no četrām debespusēm, apvāršņa daļa, kur riet saule. Teritorija, kas atrodas šajā debespusē, virzienā.

Rietumu vējš. Mājas rietumu puse.

Rietumu garums – ģeogrāfiskais garums, ko skaita uz rietumiem no sākuma meridiāna (nullmeridiāna).

Diena tad [vasaras vidū] ir visgarākā: rietumos vēl atmirdz saulrieta kvēle, bet austrumi jau tērpjas rītausmas zaļganajā nokrēslā. Zvaigzne 51, 12, 26.

Mēs apbraucam garās Tamāras salas rietumu krastu, un skatienam cita pēc citas atklājas šīs reizē noslēpumainās un teiksmainās [arhipelāga] salas. Grīva 8, 203.

2. Teritorija, kas atrodas saules rieta pusē, virzienā.

Valsts rietumi.

// Zemes, kas atrodas šajā teritorijā (parasti Rietumeiropā).

Divdesmitā gadsimta mūzikas modernistisko strāvojumu jūklī A. Honegera mūzika iezīmējās ar dziļu ētisku saturu, viņš bija viens no lielajiem humānistiem rietumu skaņu mākslā. Vītoliņš 2, 207.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


riẽtums, riẽtrums, häufiger der Plur. riẽtumi, riẽtrumi, der Westen, rietums sārtuojas

[Sagatavots pēc: ME III: 550]


rietumivokori; ieeja ēkā ir no rietumu puses – īīšona kuormā nu vokoru pusis; iet ritumu virzienā – īt pa vokoru tecīņam; Rietumu pasaule – Vokoru pasauļs;  Rietumu valstis – Vokoru vaļsteibys; uz rietumiem – iz vokorim (da vokorim)

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


riẽtumi, subst. riẽtumi, -u. trîsas duris bi [piedarbā]. trîsi vẽji – dienvidriẽtumu, ziẽmeļu un riẽtumu vẽji.

[Sagatavots pēc: Kagaine 1983: 201]


rietumirietums poēt., rieti poēt., rieteņi novec., rietupuse, rietummala, vakari, vakarpuse, rietrumi sar., vakarzemes, okcidents

 


Ģeogrāfijārietumi,  Rietumvalstis.

 

Tūrismārietumi, Rietumvalstis.

 


    Uzvārdi Rietums, Rietuma.

 

VietvārdiRietumi, māju nosaukums Litenes pagasta Gulbenes novadā.

 

ErgonīmiRietumi, zemnieku saimniecība Kursīšu pagasta Saldus novadā; Rietumi, garāžu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība Ventspilī; Rietumi, sporta biedrība Rīga; RietumiAustrumi, starptautiska šķīrējtiesa Rīgā; Rietumkrasts, kafejnīca Liepājā; Rietumkrasts, vindsērfinga klubs Liepājā.


rietumi, mantots vārds. Atvasināts ar piedēkli –um– no darbības vārda rietēt tagadnes formas riet. Verba rietēt nozīme ir sazarojusies: 1) ‘tecēt, ritēt’: „asariņas rietēt riet (Plūdons), no kā pieplūst (ar pienu govs tesmenis)”,  2) ‘noiet’ (par sauli un citiem debess ķermeņiem). Šī otrā nozīme tāpat izriet no senākās ‘ritēt, tecēt, plūst’, kas varēja apzīmēt saules šķietamo kustību ne tikai vakarā, bet visā tās gaitā; sal. 18. gs. „gaisma rietē”. [Sagatavots pēc: Karulis 1992: 121]


angļu  the west

baltkrievu захад

franču ouest

igauņu  läänes

krievu запад

latīņu occidēns

lietuviešu vakarus

lībiešu lääs

poļu  zachód

somu länsipuolella

spāņu oeste

vācu der Westen

zviedru väster



Sēž tētis, programmētājs, pie datora.

Pie viņa pienāk dēlēns.

„Papu, kādēļ saulīte katru rītu aust austrumos, bet riet rietumos?”

„Tu pārbaudīji?”

„Jā!”

„Labi pārbaudīji?”

„Jā!”

„Strādā?”

„Jā!”

„Katru dienu strādā!?”

„Jā!”

„Tad, Dieva dēļ, neko neaiztiec, neko nemaini!”



   Pie dzīvības katliem

 

[..]

Dzīvība vārās,

Vecs top par jaunu, –

Kursim tās krāsnis,

Kur kurais stāvam,

Kur nomesti topam

No lielās strāvas!

Viss viens, kurā pusē   

Verd dzīvība straujāk –

Rietumos, austrumos,

Ziemeļos, dienvidos,

Kaut tik vien verd.

 

Dienvidi, ziemeļi,

Austrumi, rietumi

Saplūst vienkopus

Verdošā blāksnī.

Garaiņu stabi

Augšā šaujas,

Virsotnes režgas

Ar debesu mākoņiem;

Plešas par milzīgiem

Zarotiem kokiem,

Savā ēnā

Pasauli sedz, –

Ēnā jauno

Pasauli redz. [Rainis 1977: 172]

 


Rietumos debesis deg vienās ugunīs. Drīz viens, drīz otrs stars pārlaižas no

turienes pār pakrasti un atspīd tālajos austrumos, zilajā Daugavā un arī pašā pakrastē.

Viss laistās vienās liesmās. Smalki, lokani stari liekas plūstam no zaļo lapiņu maliņām. Viņi izlaužas caur ceru ceriem un kā ūdens viļņi plūst pakrastē no puķītes uz puķīti, no zālītes uz zālīti.

Tas ir pēdējais un gaišais saules smaids, lai katrs, kam dusa vajadzīga, redzētu atrast savu atpūtas vietiņu. [Valdis 1992 : 54–55]

                                                    

Bet, tāpat kā cilvēkiem, arī dieviem ir savi nelabvēļi un skauģi, kas nevar paciest, ka otram drīkst būt kaut kas labāks. Zivis, peldēdamas no austrumiem uz rietumiem, aiznesa turp ziņu par Kēfisa un Leiriopes dēla skaistumu un gudrību, līdz par to kļuva zināms gorgonai Medūzai. Un, tā kā viņas pašas dēls bija neglīts, ļauns un muļķis, tad, uzdzirdot Narcisa labo slavu, Medūzu pārņēma tāds niknums, ka čūskas, kas matu vietā auga uz viņas galvas, sacēlās stāvus un sāka šņākt. Viņas mute sašķobījās: „Lai tavs skaistums, tavs labums un tavs gudrums tevi pazudina! Lai tu iemīlies pats savā skaistumā, lai tu dari labu tikai slavas dēļ, lai tu tiecies pēc gudrības, gribēdams būt pārāks par citiem! Ar to brīdi, kad tu ieraudzīsi sevi spogulī, sāksies tava bojā eja!”

 Zivis, kas peldēja no rietumiem uz austrumiem, izplatīja vēsti par Medūzas lāstiem arī upē, kur valdīja Kēfiss. Viņš lika savā pilī sadauzīt visus spoguļus un to lauskas izmest krastā. [Sakse 1987 : 190]

 


METROBIJS. [..] Un, kad visi šie neskaitāmie savienosies un kā vētra gāzīsies

pāri Alpiem, Pontijas jūrai, no austrumiem un rietumiem, – kas tad paliksies pāri no Romas, viņas leģioniem un viņas kundzības? Reiz bij pasaules lielvalsts Persija, bij Aleksandra Maķedonija un mana tēvija, ziedošā Hellāda. Kas no viņām palicis pāri? Roma neizbēgs savam liktenim un tāpat tavas varas laikmets, cēlais Kaj Jūlij Cēzar!

CĒZARS (noliektu galvu stāv pārdomās, tad saslienas). Tautu un cilvēku likteņi stāv zvaigznēs rakstīti, bet mēs dzīvojam šai dienai. Zvaigznes skaitīdams, es negribu palikt pie pirmā kukuržņa savā ceļā. Man tiešām ļoti žēl, ka Spartakam tur būs jāapstājas. [Upīts 2001 : 84]



Der atcerēties, ka galvenais orientieris dabā pareizā virziena noteikšanai skaidrā laikā vienmēr ir Saule. No rīta tā atrodas austrumu pusē, dienas vidū – dienvidu pusē, bet rieta laikā – rietumu pusē. Tāpēc, pirms uzsāc pastaigu pa mežu, rūpīgi pavēro Sauli un atceries, kurā pusē ir mājupceļš vai tuvākā apdzīvotā vieta. Pastaigas laikā skaties, kurā pusē atrodas Saule, un seko līdzi tās ritējumam. Tā vienmēr zināsi un varēsi pateiksi, kurā virzienā dodies un kā atrast atpakaļceļu.

[Vērtīgi padomi, kā orientēties mežā pēc pazīmēm dabā 2015 : https://www.delfi.lv/izklaide/skats/zudamkokos/vertigi-padomi-ka-orienteties-meza-pec-pazimem-daba.d?id=45802765]

 

Starp Rietumiem un Austrumiem: Latvijas piederība un atmiņu politika

Cik lielā mērā mēs varam salīdzināt Latviju ar Turciju vai Japānu un Krieviju – izbijušām impērijām ar ciešu, taču sarežģītu un konfliktiem pilnu attiecību vēsturi – ar Rietumiem? Mūsu ārpolitikas un, kā daudzi norādītu, arī iekšpolitikas galvenais mērķis un saturs gadiem ilgi ir bijusi „atgriešanās Eiropā”. Latvijas piederība Eiropai un Rietumiem ir fakti, ko mēs esam bijuši spiesti skaidrot apkārtējai pasaulei, ne mocījušies iekšējās pretrunās par savu piederību. Lai arī politiski mūsu pūliņus var vērtēt kā sasniegtus, ir brīži, kas izgaismo spraugas mūsu monolīti rietumnieciskajā identitātē. Šie mirkļi no dziļākiem apziņas stūriem iznes divus būtiskus un savstarpēji saistītus jautājumus: vai mēs esam pārliecināti, ka Eiropa un Rietumi mūs uztver kā „īstu” to daļu? Un vai mēs paši jūtamies līdz galam piederīgi rietumnieciskajai pasaulei? Es teiktu, ka šie jautājumi saistās ar tiem pašiem identitātes un atmiņas konfliktiem, ko turku sabiedrībā identificē Aiše Zarakola: no vienas puses, tā ir savas nepilnības apziņa iepretim „normālajam” un „civilizētajam”, no otras puses, tā ir savas pieredzes netulkojamības izjūta, izteikta triviālajā, bet joprojām aktuālajā „Eiropa mūs nesapratīs” diskursā.

Šos jautājumus var aplūkot kā daļu no diskusijas par eiropeiskās identitātes konstruēšanu – proti, Austrumeiropas un Rietumeiropas pretstatījumu. Vēsturnieks Lerijs Volfs (Larry Wolff) Austrumeiropas idejas ģenēzi saista ar apgaismības laikā konstruēto Rietumeiropas kā civilizētās un izglītotās Eiropas tēlu,  kamēr Austrumeiropa simbolizē tās ne līdz galam iniciēto, starpposmā esošo daļu. Šī ideja par Austrumeiropu kā „Eiropu, bet ne gluži Eiropu” ir izrādījusies noturīga un raisījusi pretējas austrumeiropiešu reakcijas. No vienas puses, Rietumeiropa tiek atzīta kā ideāls, atzīšana, no kuras liek Austrumeiropai sevi pieņemt kā īstu Eiropu. No otras puses, Austrumeiropa atšķirībā no Rietumeiropas tiek attēlota kā saglabājusi ticību īstajam Eiropas garam. Šim diskursam ir vairākas šķautnes: no ticības vienotam Eiropas garam līdz tādu valstu kā Krievija, kā arī Ungārija un Polija izteikumiem, attēlojot sevi kā tradicionālo Eiropas vērtību sargātājus iepretim pagrimušajai Rietumeiropai. Kā raksta politikas pētniece Marija Melkso (Maria Mälksoo), šīm pretrunīgajām izpausmēm pamatā ir joprojām aktuālās austrumeiropiešu alkas būt atzītiem kā „īstiem” eiropiešiem. Viņa, piemēram, raksturojusi Baltijas valstu un Polijas centienus iekļaut Padomju Savienības totalitāros noziegumus Eiropas Savienības atmiņu politikā kā vienu no izpausmēm šai konstantajai Austrumeiropas nedrošībai par savu eiropiešu statusu.  

Šīs šaubas par pieņemšanu „īstajā” Eiropā Latvijā var periodiski novērot. 2017. gada sākumā Latvijas publisko telpu saviļņoja ANO atzinums par Latviju, Lietuvu un Igauniju kā Ziemeļeiropas, ne Austrumeiropas valstīm. Vienkārša kategorizācija, kas, kā beigās izrādījās, eksistē jau no 21. gs. sākuma un principā tiek lietota statistikas vajadzībām, izraisīja tik dedzīgu reakciju, ka tas drīzāk iederētos periodā drīz pēc neatkarības atgūšanas. „Tas ir tas, kur mēs piederam,” savā Twitter profilā norādīja politiķis Artis Pabriks. Protams, šis jūtīgums pret mūsu eiropeiskās piederības definēšanu nav nekas pārsteidzošs. Žurnālists Andis Sedlenieks visnotaļ precīzi šo reakciju attiecina uz kontrastu starp atpalikušās, noziedzīgās Austrumeiropas tēlu iepretim pārtikušajai, attīstītajai Ziemeļeiropai. Tomēr līdzīgi kā uztraukums par atšķirīgo produktu kvalitāti Rietumeiropas un Austrumeiropas tirgos, kā rezultātā Pārtikas un veterinārais dienests nesen veica pārbaudes arī Latvijas veikalos, šādi brīži, manuprāt, ilustrē fundamentālāku neticību savai eiropeiskajai identitātei. Tā ir neticība sev kā Eiropai, jo  Eiropa turpina kalpot kā mērķis, kā ideāls, pret ko definēt savu liminālo – pusceļā esošo – identitāti.

Tomēr Latvijas publiskajā telpā ir diskursi, kas noraida Eiropu kā ideālu, ar to visbiežāk saprotot Rietumeiropas dominanti pār pārējām valstīm. Ir tādi, kuri šādu Eiropu neatzīst kā „īsto” Eiropu, un ir tādi, kas Eiropu vienkārši saredz kā nepārvaramu draudu nacionālajai identitātei. Daudzas no šīm idejām ir atspoguļojusi diskusija par Stambulas konvenciju. Tajās parādās vairāki zīmīgi motīvi. Pirmkārt, Rietumeiropas kā modeļa noraidījums, piemēram, katoļu baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vārdos:  „Agrāk „lielais brālis” no Austrumiem mācīja, kā mums jādzīvo, bet tagad iznāk, ka mācīs no Rietumiem un uzspiedīs kaut kādas turienes ideoloģizētās „vērtības”.” Otrkārt, Latvijas identificēšana ar civilizētām un principā eiropeiskām vērtībām, kamēr Rietumeiropa tās ir nodevusi vai nav spējīga tās aizstāvēt. Un, treškārt, latviskās (visbiežāk ar tautiskām atsaucēm) identitātes pretnostatīšana rietumnieciskajai identitātei. Citējot mācītāju Ingmaru Zemzari: „.. ja kāds latvietis vēl šaubās, vai mums der „džendera ideoloģija”, tas lai pamēģina savam bērnam nodziedāt dziesmiņu par to, kā bārenīte piestājas pie ābeles kā pie sava vecāka Nr. 1 un kā vecāks Nr. 2 dara pastaliņas, bet Nr. 3 šuj svārkus.”

Kā, iespējams, var nojaust, neviens no šeit raksturotajiem procesiem nav unikāls Latvijai. Ziņa par iekļaušanu Ziemeļeiropā izraisīja tikpat lielu rezonansi arī Igaunijā un Lietuvā. Jautājumam par produktu atšķirībām austrumu, centrālajā un rietumu Eiropā pirmās uzmanību pievērsa Slovākija un Lietuva. Un „džendera ideoloģija” kā iemesls Stambulas konvencijas nepieņemšanai ir pausts arī Bulgārijā, Slovākijā un Horvātijā, atspoguļojot zināmu kopīgas opozīcijas tendenci bijušajās padomju valstīs.

Latvijas stāvokli var uzlūkot no plašākas strukturālas perspektīvas, kur austrumeiropiešu pastāvīgā pozīcija kā iekšējam citādajam Rietumeiropas acīs rada identitātes konfliktus, kas var izpausties gan visa eiropeiskā pielūgsmē, gan tā atraidīšanā un pat nīšanā. Kā demonstrējusi M. Melkso, šī „Eiropas, bet ne gluži Eiropas” pozīcija atstāj iespaidu uz mūsu atmiņu politiku – tā fokusējas uz mūsu vēsturiskās pieredzes projicēšanu kopējā eiropeiskās identitātes kanonā. Latvijas kultūra – kino, literatūra, māksla – bieži  par vienu no saviem uzdevumiem min Rietumu skatītāju iepazīstināšanu ar Latvijas specifisko vēsturisko pieredzi – izsūtīšanām, padomju laiku, neatkarības atgūšanu. Mūsu atmiņu politika kultūrā lielā mērā atspoguļo mūsu vēlmi saņemt apstiprinājumu savam „īsto” eiropiešu statusam. Tas droši vien nav nekas slikts, iespējams, no tā būtu gandrīz neiespējami izbēgt. Taču, kā tas ir attiecībā uz identitāšu politiku kopumā, dažkārt vienīgais veids, kā izjaukt esošu attiecību dinamiku, ir to subvertēt – manierē, kas nav balstīta uz citu vainošanu vai izslēgšanu, bet kas atļaujas spēlēties ar šķietami pieņemtajām patiesībām. 

[Sagatavots pēc: Arnicāne 2018:

http://www.punctummagazine.lv/2018/06/27/starp-rietumiem-un-austrumiem-latvijas-piederiba-un-atminu-politika/]



Turaidas pils rietumu korpuss.

[http://www.turaida-muzejs.lv/about/turaidas-mura-pils-2/rietumu-korpuss/]



Animācijas filma Rietumu ekspresis (1993). Režisors Jānis Cimmermanis, filmu studija „Avārijas brigāde”.


Dziesma Nu, lūk, Jūlij. NSRD mūzika, H. Lediņa, J. Boiko vārdi.

Dziesma Upe nesa ozoliņ’. A. Mielava mūzika, A. Mielava vārdi.

Dziesma Ej uz visām debess pusēm. A. Virgas, U. Marhilēviča mūzika, G. Rača vārdi.


Tā kā 19. gadsimtā no Latvijas teritorijas Pēterburga (Krievija) atradās nosacīti Austrumos, bet Eiropa – Rietumos, latviešu literatūrā un kultūrā izveidojās  Austrumu–Rietumu metafora, kuras semantika ir atkarīga no Krievijas, vēlāk PSRS un Rietumeiropas (Vācijas u. c. valstu) politiskā konteksta.

 

[..]

Raudāt no mākoņiem iemācās cilvēks

zemē drēgnā, kur saule spīd reti,

zemē šaurā, kur nezin, kas plašums,

provincē miegainā,

nezin kur dzīvi!

Kaut tik sen jau rietumos gaišos

staciju grezno atstājis vilciens,

dzīves vilciens, kam komandu devis

mašīnists laiks uz austrumu pusi.

 

       Vilciens uz austrumiem atieti

Ierēdnis paveŗ gurušās acis

pāri kontu grāmatai biezai,

kur slēdz bilanci rietumu mākslai,

kultūrai,

zinātnei,

izsmietam dievam,

velnam, kam elle celta uz zemes –

kapitālismam! [Skujiņa : letonika.lv]

 

„Ka izlaidīs liecinieci! Saproti – liecinieci! Iebarotu idiotu bari Rietumos jūsmo par lielisko, varen plašo un brīvo! Šitie franču intelbeņķi! Viņi mīž no sajūsmas! Ko viņi zina par Gulagu, par divdesmit miljoniem, kuri noslaktēti un nomocīti? Zvēriski, necilvēciski! Ārprātīgi! Neko! Viņi neko nezina un negrib zināt! Pērkamās lupatas!”

„Nekliedz, Asjai bija atļauja!”

„Viņai varēja būt desmit atļaujas. Viņi var sasolīt nez ko, jebko, visu. Londona! Kuģis no Liepājas! Kā gan pēc visa, kas pieredzēts, cilvēks var būt tik lētticīgs! Kādi mēs esam auni, kādi mēs esam auni! Apveda mūs visus ap stūri kā bērnus, un… Asjai nav tikai vienas atļaujas, vai tu saproti? Nav atļaujas liecināt patiesību, nav atļaujas dzīvot! Es domāju, ka viņa ir likvidēta.”

„Nē, nerunā, tā!” [Zālīte 2018 : 125]