Tradicionālā transkripcija

[raũÐĩbas]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija


[r] – ’skanenis’.’]

[aũ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[Ð] – balsīgais troksnenis

[ĩ] – garais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis



raudz-sakne

-īb-piedēklis

-asgalotne

raudzīb- – vārda celms

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma ī.






raudzībaspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, daudzskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

Daudzskaitlinieks.

 

 

vsk.

dsk.

N.

 

 raudzīb-as

Ģ.

 

 raudzīb-u

D.

 

 raudzīb-ām

A.

 

 raudzīb-as

I.

 

 ar raudzīb-ām

L.

 

 raudzīb-ās

V.

 

 raudzīb-as!

 


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsRaudzības ir īpašs notikums jaundzimušā bērna vecākiem.

2) izteicēja daļa – Pirmais kontakts bērnam ar tālākiem radiem ir raudzības

3) galvenais loceklisRaudzības jeb rauguļos iešana.

4) apzīmētājsRaudzību dāvana bija ietīta linu audeklā.

6) papildinātājs – Lielākie bērni par raudzībām neko daudz vēl nezināja.

7) vietas apstāklisRaudzībās satikās sen neredzēti radi.



raudzību dāvanas, raudzību ēdieni, raudzību galds, raudzību tautasdziesmas, raudzību rituāls, raudzību tradīcijas, jaundzimušā raudzības, zīdaiņa raudzības, iet raudzībās, lūgt raudzībās, nākt raudzībās, rīkot raudzības



raudzības, dsk., s.

Pirmais apciemojums pie jaundzimušā un mātes sveikšana sakarā ar bērna piedzimšanu.

Iet raudzībās.                                   

[Sagatavost pēc: LVV 2006 : 905]

 

raudzībasdsks. lietv.

Jaundzimušā bērna pirmais apciemojums. 

Doties, iet raudzībās.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv]


raudzības, -u, s.; tikai dsk.

Pirmais apciemojums pie jaundzimušā un mātes sveikšana sakarā ar bērna piedzimšanu.

Pa vecam paradumam kaimiņu sievas un Ellas jaunības draudzenes .. sāka nākt raudzībās. Nesa dāvanām pašbrūvētu augļu vīnu un mājās ceptus cepumus. Lācis 7, 134.

Dēls telegrafēja, ka esmu kļuvis vectētiņš, – man nav iznācis vēl laika aiziet raudzībās .. Zemzaris 2, 118.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/


raudzības subst. tikai dsk. apraugi; iet (braukt) raudzībās – īt (braukt) apraugūs

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/


raûdzîbas s. – raûdźeîbys, dsk. Raudzības. ka p’ìdzỳmst moss b*rnc, to ît raûdźeîbùos. nas p’eļònkys, ùĺińìka bļùdu, ka ît raûdźeîbùos. = lùndzîbas, lùndži, raûgi.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 289]

 

raũdzĩbas subst. raũdzĩbas, -u. Tas pats, kas raũguļi.

viêna [saimniece] nãca tamâs raũdzĩbâsšĩ [sieviete, kurai nesen piedzimis bērns] tĩrumã pļaũ labĩbu. tik stipru siẽviẽti es nàu redzẽš.

[Sagatavots pēc: Kagaine 1983 : 185] 


raudzības – raugi, raudži, rauguļi. apv. lūkības, lūkas, lūkažas, luņģi, rādīnes.

[Šnē 2012 : 310] 


Iet (retāk – braukt, doties) uz lelles kājuiet raudzībās.

 

Iedzert uz lelles kājuiedzert uz jaundzimušā bērna veselību.

[Laumane 2011 : 97]


raudzības, mantots vārds; no darbības vārda raudzīt, apv. Pamatā ide. *reu- ‘plēst, plūkt, rakt’. Skaņumijā ar g saknes paplašinājumā *roug- > b. *raug-, no kā bijis verbs *raugt (apv. ieraugt ‘ieraudzīt’), tā iter. raudzīt. Nozīmes attīstība: ‘plūkt, plūkāt’     ‘plūkājot sataustīt’ ’taustīt’: „(pa)raudzīt, vai piere nav karsta”. Ar šīs saknes atvasinājumiem saistās taustes jēdziens un sajūtas arī citās valodās, piem., vlv. rūge, v. rauh, a. rough ‘raupjš, rupjš’. Verba raudzīt nozīmes tālākā attīstība: ‘taustot meklēt, pārbaudīt’ ’skatoties pārbaudīt’ ’skatīties’. Paralēli izveidojusies noz. ‘apmeklēt’ (‘apmeklēt, lai redzētu’).

[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 107]


iet raudzībās

angļu – visit to see the new baby

igauņu – kaetsile minema

lietuviešu – eiti aplankyti (apžiūrėti) naujagimio



Jūdz’, tautieti, kumeliņu,
Brauksam sērstu brāliņos:
Jau zīlite vēsti riete,
Jauni radi brāliņos. [LD 1257-1]

 

Man zīlite vēsti nesa,
Jauni radi bāliņos;
Es būš’ iet apraudzīt,
Vaj brāliši, vaj māsiņas. [LD 1258-1]

 

Es nebūtu atnākuse

Uz bāliņu ciemoties,

Man zīlīte vēsti nesa,

Bāliņam jauni radi. [LD 1260]

 

Jūdz’, tautieti, kumeliņu,
Brauksim sērst brālišos:
Saule vēsti atsūtija,
Jauni radi brālišos. [LD 1257-1]


Bērna godības


Tūliņ pēc dzemdībām tēvs pamielo mājiniekus ar degvīnu un citu, kas pie rokas; to sauc par pirmo mielastu atšķirībā no turpmākiem, kristības ieskaitot. Katrs izteic savu vēlējumu. Tad sākas nedēļnieces apmeklējumi – raudzības. To dara drīz pēc dzemdībām, ņemot līdzi kādu gardāku ēdienu, baltmaizi u. c.; dažreiz atnes bērnam drēbītes. Raudzībām ir divējāda nozīme: sagādāt ko labāku nedēļniecei, kas pati nevar gatavot un kam ne arvien ir mājās pienācīgs ēdiens; otrkārt, pakavēt viņai laiku. Vecākās sievas pamāca un dod dažādus padomus sievu un bērnu kaitēs un vajadzībās; kas ir brīvāks, paliek pa nakti palīdzēt un apkopt slimās māju. Atnācējus un mājiniekus pacienāja. Vīriešus nelabprāt laida dzemdētājas istabā, vismaz ne bez zieda, arī bērnu katram nerādīja.

 

Rauguļos nevar iet tukšām rokām. Ciema kukuli nevar dot mātei raisīt, un sainis ātri jālaiž vaļā, lai bērns ātri staigā kājām. Nesēja pirmā ieņēma trīs kumosus mutē un tad deva bērna mātei. Ziņu par „jauniem radiem brālīšos” atnes zīlīte vai saulīte (LD 1257–1260). Prieks ir atnācējai un arī gaidītājai.

[Straubergs 1952 : 162]

 


Raudzības jeb rauguļos iešana


Pēc radībām jaundzimušo bērnu apciemo radinieces un kaimiņienes. Šo ciemošanos sauc par raudzībām jeb rauguļos iešanu, un tajā piedalās arī pati Māra.

 

Balta, balta viešņa nāk pavasara pusītēi:

Te nāk pati mīļā Māra savu bērnu apraudzīti.

 

Es redzēju kaimiņos, sievas tek rindiņā:

Ja būs man Dievs vēlējis, es dabūšu krusta bērnu.

 

Jūdz, tautieti, kumeliņu, brauksim sērst brālīšos:

Saule vēsti atsūtīja, jauni radi bralīšos.

 

Rauguļos iešanas tradīcija noteikti ir sieviešu darīšana. Vīriešus jaunās mātes istabā ielaiž tikai nelabprāt un nekad bez zieda došanas. Vecākās sievas šai reizē dod jaunajai mātei dažādus padomus gan bērna audzināšanā, gan ļaunu slimību gadījumā. Atnācējas vienmēr ņem līdzi ciema kukuli – kādu labāku ēdienu. Bērnam nes īpašu ziedu.

 

Upīte tecēja, ziediņi bira;

Nāk mana tēvmāsa ar kukulīti.

 

Dažreiz viešņas paliek pie mātes un bērna līdz nākamai dienai, palīdzēdamas apkopties un apiet mājas soli.

Rauguļos nācējas ņem bērnu rokās un paauklē. Auklēdamas viņas saka piemērotu dainu, it kā tā nāktu no bērna mutes.

 

Priecājies, māmuļīte, nu tev prieki pā(r)nākuši:

Stallēi baltas avitiņas, gultāi sagšu audējiņa.

 

Pēc paauklēšanas bērnu atdod mātei un viņam blakus noliek atnesto ziedu – dāvanu. [Grīns, Grīna 1991 : 14]

 

 

Raudzības


Raudzības, apciemojums, piemēram, precības nolūkos (vietraudži), bet sevišķi nedēļnieces apmeklēšana. [..]

 

Vīriešus labprāt nelaida nedēļnieces un bērna istabā; ja vīrietis atnācis pirmais, tad vēro, ka nākošais bērns būs zēns, un otrādi. Atnācējam vīrietim atņem cepuri, lai zēnam būtu ko valkāt, un atdod tikai pret naudu, ar ko pirkt cepuri vietā. [..]

 

Kad raudzībām ceptā maize neizdevās vai kukulis, no krāsns izvelkot, atkrita augšpēdus, teica, ka bērns gan laikam liels neaugšot.

[Latviešu konversācija vārdnīca 1939 : 35016–35017]

 

 

Vistas klimpu zupa raudzībās


Nu un tad, kad bērns piedzima un nāca raudzībās, ko parasti nesa puikām un meitenēm?


Puikiem parasti nesa kliņģeri, meitenēm – torti. Visagrāk sacīja, ka izvārīta vista, nokauta, ielaiž klimpas iekšā un aiznes tādu zupu. Tā ir agrāk gājis, manā laikā tā jau vairs nebija.

 

Kā tu zini, ka tā darīja?


Man jau mamma, vecāmamma stāstīja, ka tā agrāk gājis raudzībās. Kad mana mamma Alīda ir piedzimusi, tad viņai Jērkales muižā nākuši, kas ir tur tās vecenes bijšas, tās ir izvārijšas vistu un klimpas, tādu vistu klimpu zupu. Cits atkal kādu karaškukulīti. Tāds, kam ir lopi, tas atkal kādu biezpienpiciņu, sviestu vai atkal kaut ko tādu.

 

Tad to ēdienu nesa, lai mammai labi vai arī lai bērns pārticīgs augtu?


Nuja. Nu, lai bērns ar labi augtu. Bet vēlāk, tad jau meitenēm nesa tortes, puikiem – kliņģerus.

[Ievas Vītolas intervija ar Veru Treiju (1923) 2010. g. 28. augustā un 2012. g. 22. augustā]

 

Latgales latvieša raksturs izpaužas zināmā sabiedriskuma un kopības garā, kas viņu paceļ pāri ikdienībai un ļauj atklāties radošām iespējām. Tas stipri manāms kristību un kāzu paražās, kur senie tradīciju slāņi savijas ar jauniem izdomas un asprātības dzīvajiem variantiem. Kaimiņienes visādi palīdz sievietei, kurai tuvojas dzemdības, bet, piedzimstot bērnam, iet raugos, apdāvina. Tāds pats vienotības gars kopīgajā darbā (talkās) un svētku svinēšanā. Šodien es palīdzu tev, rīt – tu man, nekāda maksa par darbu nekad netika ņemta. Talkas latgalietim ir īstas godības un prieka lauks.

 

[Zeile 2007 : latgale.lv/lg/files/download?id=635] 



Raudzības

 

Kādu lielu vīru gan

Te mēs šodien raugām,

Balss jau viņam droši skan,

Redzēt var pat augam.

 

Tad jau nepaies ne gads,

Kad viņš, dūšīgs vaigā,

Mātei sacīs: – Iešu pats!

Reiz ir jāsāk staigāt!

 

Lai tad arī būtu tā –

Novēlēsim viņam

Lielam augt un ceļus veikt

Tālus – katrā ziņā!

 

[Vanaga 1959 : 3]


– Ū-ū! Ir kāds mājās? – sauc mammucis savā skaņajā balsī.

Logi bez aizkariem melno kā Vildogas atvari, tikai negriežas. Vienā pavīd gaišāka ēna. Pa brītiņu veras durvis, un parādās kārna sieva ar apaļu galvu, kas izskatās kā no citas, resnākas patapināta. Acis platajā, saules un vēja brūnsarkani aprautajā sejā šauras kā spraudziņas. Tās nīgri paveras uz vārtiem.

Sieva padomā, vai maz tādus pazīst, tad, plānās lūpas pašķībā smaidā savilkusi, nāk laist iekšā.

– Ak tad Vera gan? Un Žanis divtik plecīgs sabriedis? Un tas tavs meitēns? – sieva runā, vārtiņus slēgdama. Roku nevienam nedod.

Labi, ka tā. Liktu vēl bučot kā Zūru vecaimātei. Bille pakniksē un stiepj svešajai tantei puķes: – Tev!

– Pļavu arī vajadzēja bradāt nost? – tante Alvīne izrauj Billei pušķi no rokām un pasit padusē.

– Tā jūsu pļava? – mammucis vainīgi noelšas. – Mēs nezinājām.

– Mana vai cita. Sienam, ne pilsētnieku bradāšanai.

Iestājās tāds nelāgs klusums.

– Iesim uz māju, ja reiz atnākuši, – tante saka. – Ko tad tā sadomājāt?

Raudzībās jūs nebijāt. Nācām meitu atrādīt.

– Blēņas vien ir no tādām raudzībām. Laika nosišana. Mazi bērni kā sivēni – visi vienā ģīmī. [Belševica 1992 : 106]


ANTONIJA. Vai nu būs diezgan? Nu puisītis būs aizmidzis. Liksim nu, lai viņš čuč… Vai tev kā nevajag, Auce? Vai sirds nav uz kādiem kārumiem?

 

AUCE. Paldies, paldies, man jau nu visa ir gana. Jūs jau mani par daudz uzpasējiet. Šorīt arī jau māsa bij raudzībās. Tur uz galda vēl visa nasta tāpat ir. Paga… (Iet pie nastas, izņem divus plāceņus, dod tos Tonijai.) Še nu tev atkal kukulis no mazā puisīša!

 

ANTONIJA. Pietiks jau ar vienu vien!

 

AUCE. Lai nu iet vien divi. Labs plācens ar ogām un labi izrūdzis.

 

ANTONIJA (uz bērnu). Ko tad tu sacīsi?

 

TONIJA. Paldies.

 

ANTONIJA. Tā. Nu esam izciemojušās. Dod nu Aucei roku… Lūk, tā. Un tā kā tu man tā mazā napataisi slima, Auce! (Prom ar Toniju.) 

[Blaumanis 1949 : 201]



Raudzības ir lielisks iegansts atjaunot draudzību ar sen aizmirstiem draugiem. Patiesībā tā ir parasta ciemošanās, kuras laikā jaunajai māmiņai uzdāvina kaut ko bērnam nepieciešamu. Ja laimīgo ģimenīti grasās apsveikt lielāks draugu vai radu pulks, der apsvērt iespēju uzdāvināt ko nopietnāku – ratiņus, gultiņu vai, ja jaunie līdz šim braukuši ar divvietīgu Mercedes kabrioletu, parketa džipu, kurā pietiktu vietas arī mazajam. Tiesa, jo lielāks pirkums, jo svarīgāk to saskaņot ar jauno vecāku vēlmēm.

 

Raudzībās būtu jāiet mazliet vēlāk, nevis uzreiz pēc mātes atgriešanās no slimnīcas, un arī tad iepriekš jānoskaidro, vai tas ir piemērots laiks. Katra māte vēlas labi izskatīties, bet tas prasa kādu laiku. 

Apciemotāji nedrīkst aizmirst, ka ligzdā ir mazi putnēni, tāpēc jāprot īstajā brīdī aizturēt elpu. Taču jaundzimušais jāapbrīno no visas sirds, obligāti jāsaskata līdzība ar māti, tēvu vai vecvecākiem – konkrētu pazīmju nosaukšana pirmajos mēnešos gan var prasīt nelielu piepūli, tomēr jācenšas. 
Nedrīkst aizmirst mātes uzteikšanu par viņas ziedošo izskatu. [..]

 

[http://apollo.tvnet.lv/zinas/tradicijas-un-ticejumi/399987]

 



Šūpuļa monēta

 

Monētas priekšpuse (averss)

Centrā – bērns šūpulī, ko knābī tur putns. Lejā puslokā uzraksts LATVIJAS REPUBLIKA.

Monētas aizmugure (reverss)

Centrā pele ar pūralādi, lejā – uzraksts „1 lats”.

Monētas josta

Ar rombveida punktiem atdalīti uzraksts LATVIJAS BANKA un gadskaitlis 2013, atkārtoti divas reizes.

 

„Mīļais bērniņ, sveicam tevi šajā pasaulē! Tu mums esi gaidīts, ar tevi saistām lielas cerības, vēlam tev mūža laimi un Laimas svētību!” Ar šādām vai līdzīgām domām un vārdiem gandrīz ikviena māte un tēvs sagaida savu atvasi – dēliņu vai meitiņu, dvīnīšus vai trīnīšus, pirmdzimto vai kārtējo. Latvju sievām izsenis gādību dzemdībās un jaundzimušo aprūpēšanā izrādīja dieviete Laima, bet arī cituviet pasaules kultūrās šeit nekad nav trūcis visaugstākās aizbildniecības. Piemēram, senajiem grieķiem par to īpaši rūpējusies dieviete Ilifija, un viņu vēl papildus atbalstīja dievietes Hēro un Artemīda. Savukārt senajiem romiešiem šo misiju pildīja dieviete Jūnona.

 

Vecāku prieku par jaundzimušo dala tuvinieki ģimenes lokā, radi un draugi, arī līdzgaitnieki darbos. Dažās tautās prieks par gaidāmo dzīvību tiek izrādīts jau kādu laiku pirms bērna piedzimšanas. Eiropieši šajā jomā gan ir piesardzīgāki, bet mums ir ne mazāk jauka un jau tautas dainās apdziedāta tradīcija – aptuveni mēnesi pēc bērniņa nākšanas pasaulē iet raudzībās, doties iepazīties ar jaundzimušo.

 

Man zīlīte vēsti nesa,

Jauni radi bāliņos;

Es būš’ iet apraudzīt,

Vaj brālīši, vaj māsiņas.

 

Līdz ar laimes vēlējumiem mēdz nest arī dāvanu, savu gaismas piepildīto domu taustāmu, materiālu apstiprinājumu. Sendienās tas nereti bijis maizes klaips, bet tad arī kas paliekošāks, kāda manta, kas zīdainim vai viņa vecākiem jau tūdaļ būs noderīga, – apģērbs, ratiņi, rotaļlietas, vērtīgu padomu grāmata… Vai arī tas, kas vēlāk jau pieaugušam cilvēkbērnam atgādinās tuvinieku prieku par viņa nākšanu lielajā ļaužu pulkā – savā ģimenē, tautā, valstī. Daudziem mājās piemiņas un dārglietu lādītēs glabājas raudzībās gūtas sudraba karotītes, laimes pakaviņi, zelta krustiņi un sirsniņas, arī monētas. Jau nostiprinājusies tradīcija šūpuļsvētkos dāvināt kādu sudraba vai zelta monētu, līdzās laimes vēlējumiem liekot labklājīgas dzīves starta kapitāla simbolisku pamatu.

 

„Šūpuļa monēta” ir Latvijas Bankas gādāta raudzību dāvana, kuras motivācija sakņojas vēlmē stiprināt ģimenes saites, jo bērni ir valsts un tautas eksistenciāls jautājums. Gan dāvinātāja, gan dāvanas saņēmēja acis priecēs monētas reversa zīmējums ar pelītes un pūralādes atainojumu, kas sabalsojas ar tautasdziesmas vārdiem:

 

Atvelc(i), pelīte, bērnam(i) miedziņu

Caur klēti, caur namu, caur istabiņu,

Ielieci bērnam šūpuļa galā.

 

[Sagatavots pēc: https://monetas.bank.lv/monetas/supula-moneta] 



Svētku galds


Visos gadījumos, kad svētku galdu klāj par godu bērnam, tieši to arī der atcerēties – galds ir par godu bērnam.

 

Raudzību galdi parasti ir vienkārši, dažkārt pat uz ātru roku uzklāti, jo jaunajai māmiņai mājās darba netrūkst. Te neko īpaši nevajag izdomāt, pietiek arī ar kafijas galdu.

 

 [Sagatavots pēc: http://apollo.tvnet.lv/zinas/tradicijas-un-ticejumi/399987]

 


Limbažos esot saglabājusies tradīcija – ja kāds garāmgājējs, paziņa, kaimiņš grib ielūkoties jaundzimušā ratiņos, viņam par to jāatstāj mazulītim  kāds latiņš vai santīmiņš. Tāds jauks enerģijas apmaiņas rituāliņš.

 

Kaut kā intuitīvi arī manī tas iesēdies – ja kāds nāk aplūkot mazulīti, man iekšēji svarīgi, lai šis cilvēks atnestu kaut puķīti. Citādi šķiet, ka enerģijas apmaiņa nav notikusi „kā nākas” un mazulīte paliek „zaudētājos”, jo ir tikai devusi, neko pretī nesaņemot.

 

Arī mūsu senčiem pats raudzību process nozīmēja to, ka mājinieki nāk paraudzīties (ne turēt rokās!) uz jaundzimušo, līdzi nesot kādu cienastiņu, kas gan vispirms nonāk jaunās māmiņas puncī un tad tiek līdz mazulim.

 

Gadījumiem, kad raudzībās atnākušie varētu gribēt turēt mazuli rokās, lieti noder slings ‘garš taisnstūrveida auduma gabals (piemēram, šalle) zīdaiņa piestiprināšanai pie nēsātāja ķermeņa’ – mazais ir iesiets, it kā visur piedalās, bet tai pašā laikā bauda mieru māmiņas azotē. Kaut gan arvien vairāk cilvēku pieņem kā normu to, ka jaundzimušais nav jāucina pa visiem klēpjiem un rokām un ka plašākas raudzības tiek rīkotas tikai tad, kad mazulis jau apvēlies un apradis ar šo pasauli.

 

[Sagatavots pēc: http://maminaspiezimes.blogspot.com/2013/03/raudzibas.html]

 


Mūsdienās vārda raudzības nozīme ir paplašinājusies. Vārdu raudzības lieto ar nozīmi ‘darba, pasākuma vai notikuma pirmā prezentācija’. Šāda nozīme plaši vērojama plašsaziņas līdzekļu – laikrakstu, tīmekļa ziņu un izklaides portālu – afišās un informatīvajos rakstos.

 


Inokentijs Mārpls izdod jaunu albumu


Leģendārā Latvijas underground grupa Inokentijs Mārpls 2015. gadā izdeva jaunu albumu Tup’n turies. Albuma raudzības notika 2015. gada 13. novembrī.

 

[Sagatavots pēc: http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2015/11/12/inokentijs-marpls-izdod-jaunu-albumu]

 

 


Senioru deju kolektīvs „Ķegums” svin „Raudzības”


 

2014. gada 18. janvārī savu gada jubileju nosvinēja senioru deju kolektīvs „Ķegums”. Kolektīvs ir samērā jauns, bet jau spēris pirmos nopietnos soļus savā mūžā.

 

Deju kolektīva dejotāja Alda Bērziņa stāsta: „Savam gada jubilejas sadraudzības sadancim „Raudzības” sākām gatavoties jau rudenī. Atkārtojām jau apgūtās dejas, mācījāmies jaunas, braucām ciemoties pie draugiem – citiem senioru deju kolektīviem. Tā nemanot pienāca diena, kad draugi un mājinieki tika laipni sagaidīti mūsmājās. Koncerta scenāriju sagatavoja un koncertu vadīja mūsu deju kolektīva dejotāja Līga Strauss. Koncerta sākumā Līga klātesošos draugu kolektīvus, skatītājus un arī goda viesus iepazīstināja ar raudzību viesiem.

 

Vispirms uz skatuves tika aicināta kolektīva krustmāte Mirdza Dzerkale, kura rūpējās, lai kolektīvs piedzimtu, meklēja un aicināja dejotājus, krusttēvs Roberts Ozols, kurš devis nosaukumu kolektīvam, kolektīva mamma Nelda Sniedze, kuras ideja ir savs senioru deju kolektīvs Ķegumā un tētis Juris Driksna – mūsu mākslinieciskais vadītājs un acuraugs. Šie cilvēki stāvēja pie mūsu kolektīva šūpuļa tā dibināšanas brīdī un uzmana arī pašlaik mūsu pirmos nedrošos soļus. Vissirsnīgākais paldies viņiem! Kā pateicību mēs viņiem veltījām deju „Skaista sēta” Ilzes Jankunas horeogrāfijā. Pēc tam uz skatuves kāpa viesu deju kolektīvi ar saviem priekšnesumiem. Raudzībās bija sabraukuši viesi no maliņu maliņām – mājinieku „Kadiķis”, kaimiņu Suntažu „Suncele”, Salaspils „Rīgava”, Ķekavas „Sidrabaine”, Rugāju „Ezerrieksts”, Cēsu „Dzirnas”, „Krustpilietis” no Krustpils un Garkalnes „Baltābele”. Vismīļākais paldies mazajiem “Sienāžiem”, kas koncertu atsvaidzināja ar savām skanīgajām balstiņām. Koncerta gaitā atskaitījāmies par paveikto, teicām paldies visiem mūsu atbalstītājiem un smēlāmies spēku turpmākajam darbam. Netrūka arī pašu novada ļaužu, kuri nāca ar laba vēlējumiem turpmākai kolektīva izaugsmei. Vakara gaitā mūs sagaidīja dažādi pārsteigumi, jo raudzību viesi vēl bija sarūpējuši īpašas dāvaniņas. Sajūsmu un aplausus izraisīja „Kadiķa” atraktīvais priekšnesums. Vakars izvērtās ļoti sirsnīgs un dzīvespriecīgs. Paldies visiem, kas mūs ir atbalstījuši un iedvesmojuši mūsu darbā, lai deju solis ritētu raits.”

 

[Sagatavots pēc: http://news.lv/Keguma-novada-zinas/2014/02/21/senioru-deju-kolektivs-kegums-svin-raudzibas]