Tradicionālā transkripcija

[rakstît]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[rɑkstiːˀt] 


[r] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[ī] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ī.



rakst-sakne

-ī-piedēklis

-tgalotne

rakstī– – vārda celms

ītizskaņa




rakst-ām+gald-s

rakst-ām+ie-kārt-a

rakst+lauk-um-s

rakst-ām+krīt-s

rakst-ī-t+pras-m-e

rakst+prat-ēj-s, rakst+prat-ēj-a

rakst+ne-prat-ēj-s, rakst+ne-prat-ēj-a

rakst-ām+rīks

rakst+veid-a


rakst+veid+īg-s

 


rakst-ām-ais




rakstītpatstāvīgs vārds, lokāms vārds, darbības vārds, tiešs, pārejošs, nepabeigta veida darbības vārds, 3. konjugācijas 1. grupa


ĪSTENĪBAS IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

rakst-u

rakst-ām

esmu rakstī-j-is

esmu rakstī-j-us-i

esam rakstī-j-uš-i

esam rakstī-j-uš-as

2.

rakst-i

rakst-āt

esi rakstī-j-is

esi rakstī-j-us-i

esat rakstī-j-uš-i

esat rakstī-j-uš-as

3.

rakst-a

rakst-a

ir rakstī-j-is

ir rakstī-j-us-i

ir rakstī-j-uš-i

ir rakstī-j-uš-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

rakstī-j-u

rakstī-j-ām

biju rakstī-j-is

biju rakstī-j-us-i

bijām rakstī-j-uš-i

bijām rakstī-j-uš-as

2.

rakstī-j-i

rakstī-j-āt

biji rakstī-j-is

biji rakstī-j-us-i

bijāt rakstī-j-uš-i

bijāt rakstī-j-uš-as

3.

rakstī-j-a

rakstī-j-a

bija rakstī-j-is

bija rakstī-j-us-i

bija rakstī-j-uš-i

bija rakstī-j-uš-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

rakstī-š-u

rakstī-s-im

būšu rakstī-j-is

būšu rakstī-j-us-i

būsim rakstī-j-uš-i

būsim rakstī-j-uš-as

2.

rakstī-s-i

rakstī-s-it/rakstī-s-iet

būsi rakstī-j-is

būsi rakstī-j-us-i

būsit/būsiet rakstī-j-uš-i

būsit/būsiet rakstī-j-uš-as

3.

rakstī-s

rakstī-s

būs rakstī-j-is

būs rakstī-j-us-i

būs rakstī-j-uš-i

būs rakstī-j-uš-as

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiek rakstī-t-s

tiek rakstī-t-a

tiek rakstī-t-i

tiek rakstī-t-as

ir ticis rakstī-t-s

ir tikusi rakstī-t-a

ir tikuši rakstī-t-i

ir tikušas rakstī-t-as

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tika rakstī-t-s

tika rakstī-t-a

tika rakstī-t-i

tika rakstī-t-as

bija ticis rakstī-t-s

bija tikusi rakstī-t-a

bija tikuši rakstī-t-i

bija tikušas rakstī-t-as

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

 

 

 

 

2.

 

 

 

 

3.

tiks rakstī-t-s

tiks rakstī-t-a

tiks rakstī-t-i

tiks rakstī-t-as

būs ticis rakstī-t-s

būs tikusi rakstī-t-a

būs tikuši rakstī-t-i

būs tikušas rakstī-t-as

 

ATSTĀSTĪJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

rakst-ot

esot rakstī-j-is

esot rakstī-j-us-i

esot rakstī-j-uš-i

esot rakstī-j-uš-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

rakstī-š-ot

būšot rakstī-j-is

būšot rakstī-j-us-i

būšot rakstī-j-uš-i

būšot rakstī-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiekot rakstī-t-s

tiekot rakstī-t-a

tiekot rakstī-t-i

tiekot rakstī-t-as

esot ticis rakstī-t-s

esot tikusi rakstī-t-a

esot tikuši rakstī-t-i

esot tikušas rakstī-t-as

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tikšot rakstī-t-s

tikšot rakstī-t-a

tikšot rakstī-t-i

tikšot rakstī-t-as

būšot ticis rakstī-t-s

būšot tikusi rakstī-t-a

būšot tikuši rakstī-t-i

būšot tikušas rakstī-t-as

2.

3.

 

VĒLĒJUMA IZTEIKSME

DARĀMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

rakstī-tu

būtu rakstī-j-is

būtu rakstī-j-us-i

būtu rakstī-j-uš-i

būtu rakstī-j-uš-as

2.

3.

CIEŠAMĀ KĀRTA

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

tiktu rakstī-t-s

tiktu rakstī-t-a

tiktu rakstī-t-i

tiktu rakstī-t-as

būtu ticis rakstī-t-s

būtu tikusi rakstī-t-a

būtu tikuši rakstī-t-i

būtu tikušas rakstī-t-as

2.

3.

 

VAJADZĪBAS IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne (reti)

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

ir jā-rakst-a

ir bijis jā-rakst-a

2.

3.

 

Vienkāršā pagātne

Saliktā pagātne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

bija jā-rakst-a

bija bijis jā-rakst-a

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būs jā-rakst-a

būs bijis jā-rakst-a

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES VĒLĒJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā forma

Saliktā forma

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būtu jā-rakst-a

būtu bijis jā-rakst-a

2.

3.

VAJADZĪBAS IZTEIKSMES ATSTĀSTĪJUMA PAVEIDS

Pers.

Vienkāršā tagadne

Saliktā tagadne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

esot jā-rakst-a

esot bijis jā-rakst-a

2.

3.

 

Vienkāršā nākotne

Saliktā nākotne

vsk.

dsk.

vsk.

dsk.

1.

būšot jā-rakst-a

būšot bijis jā-rakst-a

2.

3.

 

PAVĒLES IZTEIKSME

Pers.

Vienkāršā forma

vsk.

dsk.

1.

rakstī-s-im!

2.

rakst-i!

rakst-iet!

3.

lai rakst-a!


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Rakstīt vēstuli mātei nebija viegli.

2)  izteicējs Mēs šodien stundā rakstām diktātu.

3)  papildinātājs – Es neprotu glīti rakstīt.



rakstīt angļu valodā, rakstīt atbildi, rakstīt atsauksmi, rakstīt dienasgrāmatu, rakstīt dzeju, rakstīt dzīves gājumu, rakstīt eseju, rakstīt iesniegumu, rakstīt īsziņu, rakstīt krievu valodā, rakstīt latviešu valodā, rakstīt notis, rakstīt paskaidrojumu, rakstīt patiesību, rakstīt pieteikumu, rakstīt prozu, rakstīt recenziju, rakstīt sūdzību, rakstīt ziņojumu

 

rakstīt ar kreiso roku, rakstīt ar labo roku

 

rakstīt uz aploksnes, rakstīt uz papīra, rakstīt uz stikla, rakstīt uz tāfeles

 

rakstīt aplinkus, rakstīt atklāti 

 

ātri rakstīt, bieži rakstīt, glīti rakstīt, kaligrāfiski rakstīt, ķeburaini rakstīt

 

beigt rakstīt, sākt rakstīt, plānot rakstīt, turpināt rakstīt



rakstīt, -ū, -i, -a, pag. -īju.

1. nepārejošs Veidot (rakstu zīmes un to savienojumus).

Rakstīt skaidri, salasāmi, ātri. Rakstīt uz tāfeles, burtnīcā. Bērns neprot rakstīt. Rakstīt ar rakstāmmašīnu.

2. pārejošs Atveidot rakstveidā.

Rakstīt vārdus, teikumus. Rakstīt diktātu.

3. pārejošs Sacerēt (kādu tekstu).

Rakstīt vēstuli, romānu. Šis rakstnieks raksta īsos stāstus.

4. pārejošs un nepārejošs Rakstveidā ziņot, vēstīt (ko).

Par to bieži rakstīts avīzēs.

5. nepārejošs Sacerēt un sūtīt vēstules.

Viņš man vairs neraksta. Es tev bieži rakstīšu.

6. pārejošs Rotāt ar rakstiem.

Rakstītas zeķes, kamanas.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 902]


rakstīt, -u, -i, -a, pag. -īju; trans.

1. Ar rakstības līdzekļiem fiksēt (kādu tekstu). Veidot burtus (ar rakstāmrīku).

Rakstīt diktātu. Mācīties rakstīt burtus.

Sevi pārvarēt, citam nepadoties ..! Vari rakstīt arī šos vārdus par devīzi .. R. Kaudzīte 1, 8.

Bet vai tu kaut reizi esi dzirdējis, ka es uz tās [rakstāmmašīnas] būtu ko rakstījis? Es savu veco rakstāmmašīnu vadāju līdzi kā anglis lietussargu uz Sabaras tuksnesi. Grīva 8, 267.

pārn. Kad naids man sirdī rakstījis Jau daudz bij dedzinošu rētu, Tu vēlējies, kaut pasargāt No visām sāpēm mani spētu. Krūza 3, 137.

// intrans. Prast labi rakstīt. Mācīties rakstīt ar rakstāmmašīnu.

Mēs rakstām. Katru līniju, katru burta līkumu .. Jānis izvelk ar .. nopietnību .. Kurcijs 1, 90.

.. iebrauca [Andžēnos] sveši kungi .. un staigāja, un lūkojās pa visām malām, .. un rakstīja uz baltas papīra lapas. Birznieks-Upītis 1, 28.

// intrans. Rakstiski vērsties pie kāda.

.. vēstule var labi atdzesēt radoša cilvēka pārkarsēto dvēseli. Tu raksti tam, kas tevi sapratīs, vai arī tam, uz kuru ir dusmas, tu vari tūdaļ izlādēties. Dzene 2, 79.

// intrans. Būt derīgam, piemērotam grafisku zīmju veidošanai (piemēram, par rakstāmrīkiem).

Nopirku biezu kladi un dārgāko pildspalvu. Tā raksta viegli, it kā pati no sevis, un pirksti nenotriepjas ar tinti. Bundzeniece 2, 3.

// Fiksēt (informāciju) ar grafiskām zīmēm (piemēram, par iekārtām, ierīcēm).

Cerības [uziet zivju baru] bija gandrīz jau zudušas, kad beidzot aparāts sāka rakstīt pagaru blīvu punktu grupu. Talcis 7, 282.

// Radīt, veidot (parasti pēdas sniegā, smiltīs).

Kurš pirmais uzkāps augšā? iesaucās Ninona [slēpotāja] .. un sāka rakstīt kalna nogāzē skujotu rakstu. Liesma 59, 5, 30.

2. Sacerēt, veidot un ar rakstības līdzekļiem fiksēt (daiļdarbu, zinātnisku darbu, publicistisku tekstu u. tml.).

Rakstīt dzejoļus. Rakstīt lugu. Rakstīt referāta tēzes. Rakstīt ievadrakstu. Rakstīt interviju.

.. Jaunsudrabiņš ir viens no talantīgākajiem to latviešu rakstnieku plejādē, kas rakstīja .. psiholoģiskus romānus. Vēstis 79, 6, 49.

Kārlis Zemītis rakstīja stāstus un fabulas. J. Kalniņš 8, 112.

pārn. .. mēnesnīca raksta uz sienu baltuma dažādus stāstus. Kurcijs 4, 16.

// intrans.

.. lai rakstītu, vajag Dvēseles augstspriegumu, Četrās rindiņās iekaltu Prāta un jūtu summu… Elksne 2, 78.

// intrans. Sacerēt, veidot un ar rakstības līdzekļiem fiksēt daiļdarbu, zinātnisku darbu, publicistisku tekstu u. tml. (piemēram, par kādu faktu, tematu).

Rakstīt par zinātnes sasniegumiem. Rakstīt par dabas aizsardzību.

Nav saskaitāmas tās reizes, kad viņš runājis ar dažādiem korespondentiem, kas iebraukuši rakstīt par zvejnieku dzīvi. Zigmonte 2, 82.

// intrans. Būt tādam, kas sniedz informāciju (par ko) – parasti par laikrakstiem, žurnāliem.

.. franču prese daudz raksta par izglītības problēmām. Skola un Ģimene 80, 11, 34.

// Sacerēt un nošu rakstā fiksēt (skaņdarbu, tā elementus).

Rakstīt simfoniju. Rakstīt operu.

Bija jau sen zināms, ka Ravels ir smagi slims, ka .. viņš vairs nespēj mūziku rakstīt. Vītoliņš 2, 31.

3. Šujot, aužot, kaļot u. tml. rotāt (ko) ar rakstu.

Māte rakstīja villaines zirņu ziedu raibumā .. Kaldupe 5, 20.

Ies gadusimti, ies dravenieki [dravnieki], rakstītas kamanas puteņos skries, .. rakstītos gredzenos Saule unMēness atstarosies. Peters 1, 37.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


rakstītraksteit; rakstinēt (daudz, atkārtoti) 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


rakstît

àizrakstît, aprakstît, atrakstît, darakstît, ìerakstît, izrakstît, nùorakstît, parakstît, p*rrakstît, pìerakstît, sarakstît. 
[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 284]


rakstītsar. tecināt spalvu, skribīt, skripstināt, skrīvēt (neglīti, neskaidri), kricelēt, skribelēt, skrīpāt, klabināt, klikšķināt, sist (ar rakstāmmašīnu, datoru)
[Sagatavots pēc: LVSV 1997 : 210]


Kur tas rakstīts?jautā, ja kam nepiekrīt.

 

Uz pieres (nevienam) nav rakstītssaka, norādot, ka pēc ārējā izskata cilvēku nevar novērtēt.  
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


rakstīt, mantots vārds; atvasināts no verba rakt, tā paralēli formām rakāt, rakņāt. Tam izzudusi senā nozīme bakstīt, urbināt, kasīt, durt (kas vēl piemīt lietuviešu ràkti), un tieši no šīs nozīmes ir iteratīva rakstīt semantika: sākotnēji atkārtoti, daudzkārtēji bakstīt, kasīt(ie)bakstīt, (ie)kasīt (nosacītas zīmes)(ie)šūt (audumā), ieveidot (adījumā) nosacītas zīmes, ornamentuveidot (uz papīra) burtus, tekstu.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 736]


angļu  to write

baltkrievu  пісаць

franču – écrire

grieķu – γράφω 

igauņu  kirjutama

krievu  писать

latīņu – scribere  

lietuviešu – rašyti  

lībiešu – kēratõ

poļu – pisać

somu – kirjoittaa 

spāņu – escribir

ukraiņu – писати

vācu – schreiben

zviedru – skriva



Kad raksta uz norasojuša loga, tad raksta vecākiem parādus.


No akmeņa lūku plēšu,

Nevar gala izdabūt;

Uz ūdeņa rakstu rakstu,

Nevar raksta uzrakstīt. [LD 34274-0]

 

Raksta, raksta viena māsa,

Vēl vairāk otra raksta,

Kam trešā rakstījusi,

Aprakstītu tīrumiņu. [LD 7184-0]

 

Raksta māte, raksta meita,

Nerakstītas villainītes;

Es rakstīt nemācēju,

Man rakstītas villainītes. [LD 20617-0]

 

Kungs man raksta grāmatiņu,

Lai taisos karā jāt.

Karā jāšu, nepalikšu,

Kāda prieka še dzīvot,

Kāda prieka še dzīvot:

Cits ņem manu līgaviņu. [LD 32083-0]

 

Sausa malka man nedega,

Zaļa dega sprēgādama;

Veci puiši man neņēma,

Jauni raksta grāmatiņas. [LD 10366-1]


Kāds piecpadsmit gadu vecs ķēniņa dēls, pa mežu skriedams, bija apmaldījies. Viņš tā staigāja pa mežu kādas divas dienas un būtu vēl ilgāki maldījies, kad nesatiktos ar kādu kungu, kas tam prasīja: Vai proti rakstīt un lasīt?

Puika tam atteica: Protu gan. Kungs vairāk ar to nerunāja, bet gāja projām.

Puika, pārdomājis pie sevis, kādēļ tas prasījis: Vai proti rakstīt un lasīt?, steidzās ar riņķi kungam priekšā un to riktīgi arī trāpīja. Kungs tam atkal prasa: Vai māki rakstīt un lasīt?

Puika atbildēja: Nē, kungs, es nemāku ne lasīt, ne rakstīt. Kungs runāja tālāku: Nu tad labi! Vai negribi nākt pie manis par kalpu? Es tev došu labi lielu lonu.

Zēns atteica: Kāpēc ne? Es jau meklēju saimnieku.

Nu tad nāc man līdzi, kungs atteica. Šis paņēma tam aiz rokas, un tie abi acumirklī atradās pie kādas staltas pils ar dzelzu vārtiem. Kungs nelika ne rokas pie durvīm, bet tikai uzsauca: Atveries! Durvis tūliņ skrēja skanēdamas vaļā. Viņi nu iegāja pilī, un kungs tam rādīja lielu skapi, pilnu ar grāmatām, un sacīja: Šās grāmatas tev katru dienu jānopucē un pēc numuriem atkal jāsaliek atpakaļ skapī; tas ir viss tavs darbs, un cits nekas tev nebūs vairāk jādara.

Puika bija gauži priecīgs par tik maz darba un tik lielu lonu; viņš ne vien grāmatas glīti un smuki nopucēja un pēc kārtas salika, bet arī paskatījās, kas tur iekšā un palasījās. Pirmajā grāmatā viņš uzgāja rakstus par buruskunsti, kur bija lasāms, kā kustoņi var pārvērsties par cilvēkiem. Tas nu arī šos vārdus izmācījās no galvas. Otrā grāmatā atrada skunsti, kā var palikt par zirgu. Šos vārdus viņš arī izmācījās no galvas. Viņš tā ar laiku visas grāmatas izgāja cauri un izmācījās palikt (pārvērsties), par ko vien tik gribēja. Nu puika arī nomanīja, ka viņa kungs cits nekas nav, kā tikai pats vells.

Kad viņš visas grāmatas bija izmācījies un izprovējis, tad kādu dienu, lonu saņēmis, devās ceļā uz to pusi, kur tēva pils, kaut gan nezinādams, kur tā ir. Vells jau sen bija manījis, ka zēns prot lasīt, jo tas bija noskatījies, kā tas dažreiz pārvērtās gan par šo, gan par to. Kad nu puika nezinot bija aizgājis, tad viņš tam dzinās pakaļ. Puika, vellu ieraudzīdams, palika par ērzeli un skrēja, cik ātri vien varēdams. Tas nemaz nemanīja, ka vells tam pieskrēja, uzsēdās mugurā un sacīja: Tagad es tevi apkalšu, kāpēc tu bēdz no manis? Vai tu domāji, ka es nezinu, ka tu proti lasīt un rakstīt, un esi mani piemānījis?

Puika gan lūdzās vellu, bet nevarēja to pielūgt. Vells viņu veda pie kāda kalēja un sacīja uz šo: Apkal man šo zirgu, bet ar podu smagiem pakaviem.

Kalējs gan to negribēja darīt, bet, kad kungs tam uzmācās, tad arī viņš sāka kalt pakavus. Kamēr vells ar kalēju smēdē strīdējās, tikmēr viens no zeļļiem izgāja ārā un palaida zirgu vaļā, jo viņam bija žēl tā zirga, pārdomājot, ka nabaga lops ar tik smagiem pakaviem drīz nobeigsies. Zirgs, vaļā ticis, skrēja projām, ko vien jaudāja. Vells vēl labu brīdi pakavējās smēdē, kādēļ puikam labi izdevās paskrieties.

Kad nu kalējs bija uztaisījis pakavu un gāja ārā provēt, tad, pie durvīm paskatījies, teica kungam, ka zirga vairs neesot. Vells, to dzirdēdams, tā saskaitās, ka, ārā skriedams, izrāva durvju stenderi un aiznesa lielu gabalu projām. Puika, vellu par labu gabalu redzēdams, palika par zaķi un nu skrēja, ko jaudāja. Vells pārvērtās par kurtu un laida tam no pakaļas, un nāca tam arvien tuvāki. Puika, nekur vairs nevarēdams sprukt, palika par putnu un laidās pa gaisu; vells atkal par ērgli un devās tam no pakaļas. Pēdīgi, kad vells vairs nebija simtu soļu tālumā, tad puika pārvērtās par gredzenu un iekrita kādas princeses kurvītī, ko tā, pa lauku staigādama, nesa uz rokas. Princese, nogājusi mājā, atrada kurvītī zelta gredzenu un uzmauca to pirkstā. Par nakti gredzens novilkās no pirksta un palika par cilvēku; kad princese uzmodās, tad šis atkal uzspraudās pirkstā.

Reiz tam bija vīlies, jo šis bija domājis, ka princese aizmigusi, bet tā bija nomodā; viņa, dzirdēdama pa istabu staigājam, sāka kliegt. Puika drīz bija atkal pirkstā un klusināja to, lai šī nekliedzot. Tā arī apmierinājās un, drošāka palikusi, sāka prasīt, kas šis tāds esot? Puika atbildēja: Es esmu tas gredzens, ko tu atradi savā kurvītī.

Viņš tai arī izstāstīja, ka šis esot kāda ķēniņa dēls jeb princis, kā tad ar vellu saticies, ko viņš darījis, un kā tad no vella izbēdzis. Princese gan vairs nekliedza, bet no lielas pārbīšanās saslima un izlikās kā uz miršanu. Pēdīgi vells nāca par dakteri un apņēmās to izārstēt, paģērēdams par maksu tikai to gredzenu, kas tai pirkstā. Ķēniņš, neko nezinādams, tam to apsolīja, lai tik izārstējot viņa meitu.

Naktī princene puikam visu izstāstīja un vaimanādama izsaucās: ko nu lai darot? Puika atbildēja: Šis dakteris ir vells; bet, kad tev gredzens ir jādod viņam, tad jādod. Bet tu dod šo viņam, tā ka tas nokrīt zemē; pati stāvi gluži uz vietas un nepakusties nemaz, gan tad būs labi.

Princese tad arī, gredzenu vellam dodama, izmeta zemē, tas atradās istabas vidū un palika par lielu auzu gubu. Vells, to ieraudzījis, palika par tītaru un sāka ēst auzas, cik spēdams, bet auzās cits nekas nebija kā puikas drēbes. Puika, redzēdams vellu par tītaru pie auzām, palika par suni un nokoda vellu.

Tagad viņa niknais ienaidnieks bija beidzies, tas nu palika par cilvēku, rādījās pašam ķēniņam un tam izstāstīja, kas viņš tiešām esot. Puikas tēvs lielās žēlabās par viņu jau sen bija miris; tagad viņam vajadzēja tikt par ķēniņu. Tagadējais ķēniņš deva šim savu meitu par sievu, viņš ar savām skunstēm un gudrībām pārspēja visus savus ienaidniekus un sakrājās sev daudz mantas un bagātības.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



***

 

Tā gribas rakstīt lielu dzeju,

Bet atkal, re, skrien kukainis.

Ar līkumu tam apkārt eju,

Jo gribas rakstīt lielu dzeju.

Par kalnu rakstīt, ne par leju.

Par kalnu, kas nav aizmidzis.

Tā gribas rakstīt lielu dzeju!

Sveiks, vulkān, ziloni! Hei! Bis! [Baltvilks 2004 : 84]

 

 

***

 

Lietus raksta labāk par mani,

skumjāk par mani.

Lietus raksta

par mani. [Godiņš 2000 : 37]

 

 

Tramvajā

 

Tramvajā

svārciņus augšup ceļiem

ar acīm es pacēlu

augstāk.

Bet viņa

sēdēja pretim

tik auksta

kā tramvaja misiņa margas

divdesmit trīs grādu salā.

 

Jaunkundze,

ai, kaut jūs zinātu,

ka mana sirds

pukst

gluži tik ātri

kā jūsu pirkstiņi

uz Royal’a rakstāmās mašīnas,

pārrakstot ministra pavēli. [Čaks 1991 : 12]

 

 

***

 

Kad sieviete krāsojas, viņa – kā dzejoli raksta.

Viņa grib atstāt sevi kā rokrakstu – nākošām

                                               audzēm.

Viņa biogrāfiju savu krāso uz acu plaksta,

Viņai ar zīmuli atmiņas uz lūpām jāuzaudzē.

 

Kad sieviete krāsojas – vai viņa tai brīdī ir sārta

                                               vai bāla –,

Pār viņu ir nācis TAS, un viņa ir iedvesmota.

Viņa ir prom, ļoti tāla.

Un – mazliet Dieva dota.

 

Es viņu netraucēju – tas ir intīms brīdis –,

Netraucēju ar ziņkārību tīšu.

Vēlreiz viņas roka pār sejas lappusi slīdēs.

Tad viņa pagriezīsies un… es viņu nolasīšu.

 

Un tad es lasu: re, cīrulis rītā, gaiss trīc…

Un, re, sikspārnis skrējis un vakarlēpis…

Skaistākais jau nav tas, kas uzrakstīts.

Skaistākais ir tas, ko dzejolis slēpis. [Ziedonis 1981 : 114]


Bet Jēkabs naudas neņēma un nepārskaitīja.

Lai nu paliek i neskaitīta, viņš sacīja. Visas tikpat līdz neņemšu.

Ņem līdz, cik tu domā, ka būs vajadzīgs. Bet pārskaitīt tu viņu tomēr vari. Nauda grib, lai to skaita… Kam tad tu to pārējo esi nodomājis atstāt?

Es viņu, krusttēv, tev pašam gribēju atstāt,” Jēkabs atbildēja. Es rakstīšu Pēteram, kad man naudas vajadzēs. Viņš norakstīs atbildi, un tu būsi tik labs un uzliksi to ar naudu uz pasta.

Ja jau nu tu man savu bagātību gribi uzticēt – labprāt to izdarīšu.

Paldies, krusttēv, paldies.

Ko nu, dēls, ko nu! Bet, kad Pēteris no šejienes aiziet citur dzīvot…

Tad viņam katru reizi uz tevi jāatnāk, kad pēc naudas rakstu. Bet viņš jau no Sausnorām negrib iziet, ja tik tu viņu paturi vien.

Sausnors pasmīnēja.

Ko nu no nepaturēšanas, Pēteris ir lāga puika, esmu ar viņu ļoti mierā. Bet es neesmu viens no tiem, kas tās tā sauktās lielās algas dod, un es pazīstu puišu dabu: pasola viņam kāds cits saimnieks kādu rubli vairāk nekā vecais – viņš aiziet. [Blaumanis 1958 : 110–111]

 

Kas jums ir par kaiti? mērnieks rūpīgi jautāja.

Prātnieks sāka stāstīt: Raņķa kungs aizņēma no manis naudu, bet tagad, kā dzird, esot viņam gandrīz visi vērtspapīri līdz ar naudu, kas klāt bijusi, nolaupīti, tā ka man par savu kapitālu ir bail pavisam no zušanas. To gan es zinu, ka viņš aizdeva labu zummu Feldhauzena cienīgai mātei, bet viņas izrakstītā parāda zīme būs arī nozagta. Pie lielkunga gan ir viņam vēl kāda daļa darba algas, bet ne tik daudz, cik man vajaga. Varbūt jūs, jaunskungs, varat man šaī lietā palīdzēt, pierunādami Raņķa kungu, lai kādā brīdī, kad ir pie skaidras apziņas, izraksta un novēl man parāda atlīdzināšanai to naudu, kas ir viņam pie lielkunga iekšā, un to citu, kas vēl tad varbūt trūks, – viņš pats gan zinās, cik, – lai izraksta no tādas vietas, kur viņam ir kapitāls droši dabūjams.

Tādai zīmei, kas rakstīta tagad tik grūtā vājībā, nebūs nekāda spēka, mērnieks domīgi atbildēja.

Mēneša dienu, jaunskungs, var rakstīt kādas nedēļas atpakaļ, Prātnieks pusbalsī sacīja.

Mērnieks papurināja ar nepatikšanu galvu. Tas būtu, vienkārt, jau neskaidrs darbs, otrkārt, viņš nav nemaz izdarāms, jo Raņķa kungs nespēj tagad pavisam rakstīt, turklāt ārsts ir noliedzis viņam ar nekādām darīšanām un valodām neuzmākties.

Kad jūs, jaunskungs, gribēsat, tad izdarīsat gan, Prātnieks, pa pusei lūgdamies, runāja. Pietiks arī, ka to zīmi izraksta kāds cits un viņš pavelk tik savu vārdu.

Man jums jāatbild īsi un taisni, mērnieks pa kādu brītiņu sacīja, ka šaī lietā jūs nevarat no manis nekādas palīdzības sagaidīt. Tā ir tiesas darīšana, tādēļ griežaties pie viņas un staigājat pa tādu ceļu, kuru likums atļauj un aizstāv. [Kaudzītes 1983 : 402–403]

 

Nu ko, jāmēģina, vai gultā uz dēlīša neiznāks glītāk nekā pie virtuves galda, kur vaskadrāna slidīga, mammucis grozās apkārt, skatās uz pirkstiem: Kā tu to zīmuli turi?, un viss pagalam.

Neiznāk. Tie paši kurkuļi, varbūt vēl ļumīgāki, jo dēlītis mazs, elkonim nav atbalsta, roka kā gaisā iekārta, un, galu galā, ir Bille slima vai nav? Slimam cilvēkam notis nav jāraksta. Bet, ja nerakstīs, mammucis klaigās par lasīšanu arī. [Belševica 1992 : 201]

 

Jā, kāpēc gan man to nevajadzētu darīt?

Sāksim ar to, ka es rādu, kā rakstu tekstu, nevis apgalvoju, ka uzrakstītais atbilst manis uztvertajai pasaulainai un tās patiesībām.

Dzīlēs šajā spēlē viss noritot patiesi kā bērnu rotaļu istabā, kā Alija sapņos nomodā, bet ne jau pasaulainas nospiedumu ziņā.

Lai tas, kas uzrakstīts, būtu atbilstošs pasaulainai, vajadzētu rakstīt dokumentālu vai naturālistisku tekstu. Dokumentālismam ir jābūt pārbaudāmam, tam nav mistisku uzdevumu atrisināt neatrisināmus jautājumus, tam tikai precīzi jāatbilst tam, kas noticis pasaulainā, ko var izsekot ar atmiņas palīdzību un dokumentāliem pierakstiem vai attēliem, un tad pārbauda, pareizi vai nepareizi tiek attēloti fakti, pēc šiem faktiem cenšoties novērtēt apraksta kvalitāti. Ja naturāli uzrakstīts teksts cieš no klātpiedomājumiem, no ievirzes kādā noteiktā nolūkā, tad to vajadzētu novērtēt kā nelaimīgā autora slepeno varas tieksmju izpausmes, kas varētu būt sauktas arī vienkārši par manipulācijām. [Zeibots 2013 : 2526]


ZIGFRĪDS (ar ievainotu un sasietu roku. Pēc garas pauzes, kurā samisis gulējis

uz gultnes, galvu paceldams).

Nu runā tu! Man nepietiek ar to,

Ko Golo raksta! Redzi, dzīvs es vēl.

Kā akmens trieciens katris viņa vārds

Ir manu sirdi dragājis, un tomēr

Vēl viņa pukst un nerimst sāpēs svilt.

Beidz viņa darbu, izšauj savu bultu,

Ar kuru Golo mani nāvēt lika.

AMRU. Nav cita man ko stāstīt, augstais kungs,

Kā tā, kas vēstulē ir uzrakstīts.

ZIGFRĪDS. Tad Golo nava draugs, kas mani mīļo.

Viņš zina: neesmu vairs dzīvotājs,

Un nāves vietā sūta izmisumu.

AMRU. Ja izmisumam būtu dvīņu brālis,

Tad teikt es drīkstētu, ka viens pie jums

Un otris tura Golo apskautu.

Jums rokā vēstule ar melnām zīmēm,

Man brīnums tas, jo Golo rakstīja

Ar savām asinīm šo briesmu rakstu.

ZIGFRĪDS. Un manām asinīm būs viņu izdzēst!

To sīko dzīvību, kas manās dzīslās

Arvien vēl apkārt rit, es izvadīšu

No savām miesām, lai tās mirst un sakrīt,

Kā kaunā sakrituši gods un laime. [Blaumanis 1955 : 221–222]

 

MATILDE (papīru un kuvēru izņemdama no lādītes, kas stāv uz kumodes). Še ir papīrs, tinte un spalva, tur pieliekamā kambari netraucēti varēsiet rakstīt. Bet vai tak nebūtu labāk, ja es vēstuli sastādītu un jūs viņu tikai norakstītu?

ANDŽS. Nemaz nebaidāties, jaunkundze. Tā nebūs pirmā, ko rakstīšu. Neskatiet vīru no cepures. Jūsu priekšā stāv treju avīžu korespondents: Pienulīšu Panulīts, Prātvairu Fricis un Bungputeronis.

MATILDE. Ā!

ANDŽS. Pietiktu, ja viens no šiem censoņiem Roplaiņam rakstītu, tie tagad ķersies visi trīs pie spalvas.

MATILDE. Atstāstiet man īsumā, ko jūs viņam rakstīsiet.

ANDŽS. Pateikšos, saprotams, visupirms par atlaišanu no dienesta. Visās Eiropas kultūras valstīs tagad valda personīgā brīvība.

MATILDE (viņu pārtraukdama). Uz trim lapas pusēm. Tāļāk.

ANDŽS. Tad pastāstīšu, ka jūsu tēvam no Roplaiņa nākas 2000 rubļu – uz lapas puses. Jāskaita gan, varbūt trūks papīra… Ka Inķa kungs naudu aizdevis Roplaiņu saimniekam un tādēļ dēla parāds ieskaitāms ari par tēva – uz lapas puses; ka Roplains zvērējis nebūt jūsu tēva parādnieks – uz lapas puses; ka jūsu tēvam par parādu vekseļi – uz pus lapas puses; ka – ja, nu jau laikam viss ir?

MATILDE. Labi. Ņemat vēl papīru. (Dod viņam papīru.) [Blaumanis 1949 : 56–57]



Latviešu rakstnieks nevar atļauties rakstīt

Guntis Berelis nosacīti iedala visus rakstītājus divās galējībās – profesionāļos un diletantos. Tās nav kvalitatīvas lietas, viņš uzsver. Profesionāļi ir ķertie, kuri raksta diendienā un grib to darīt. Diletants sēž savā kantorī vai tamlīdzīgi, un tad viņam piemetas fiksā ideja, viņš uzbliež gabalu, un tam varbūt pat nav nekādas vainas, tad nospļaujas un gadu gadiem neko neraksta. Bet profesionāļi ir tie, kuri veido literatūras maģistrālo sižetu. Ja nevaru atļauties rakstīt prozu, tad varu rediģēt, par ko man maksā astoņas reizes vairāk nekā par oriģināltekstiem, vērtējot pēc patērētā laika.

Sistēma, kurā rakstnieks var nopelnīt dienišķo iztiku, taču nevar atļauties rakstīt, idejas līmenī gan esot bijusi iecerēta līdzīga kā daudzās citās Eiropas valstīs – ka par valsts budžeta naudas sadalījumu kultūrai jālemj neatkarīgiem Kultūrkapitāla fonda ekspertiem. Vienīgi naudas, ko dalīt, nav. [Ozoliņš 2012 : 10–11]

 

Intervija ar Izraēlas prezidentu Šimonu Peresu

Jūs reiz stāstījāt, ka dažreiz grēkojat, rakstot dzeju atvilktnei”. Vai darāt to joprojām?

Rakstu gan – ne tāpēc, ka būtu dzejnieks, bet, ja man ir brīvas pāris stundas, es vienmēr kaut ko rakstu. Dzeju es rakstu par mieru un mīlestību, par dabu, bet tas jau atkarīgs no garastāvokļa.

Jūs esat nenogurdināms optimists.

Vai tikai es esmu optimists? Nē, visa vēsture tomēr ir optimistiska un attīstās uz labo pusi. Kad bērni saka vecākiem – paldies par mums dāvāto dzīvi, bet nestāstiet mums par saviem lielajiem sasniegumiem –, es viņiem piekrītu. Kādu gan pasauli mēs esam radījuši – ar kariem, naidu un aizdomām. Mūsu bērni grib citādu pasauli, viņi negrib, lai mēs redzam, ko viņi raksta vai skatās savos datoros. Tā ir viņu pasaule, un tā pieder viņiem. Pagātnē karaļi bija nabadzīgāki nekā vairākums mūsdienu pasaules iedzīvotāju. Kad karalim sāpēja zobs, viņš varēja tikai sēdēt un raudāt, jo nebija ne antibiotiku, ne zobārsta, lai viņam palīdzētu. Pat karaļiem nebija tekoša ūdens vai tālruņa, lai ātri ar kādu pārrunātu, kas gan viņam kaiš. Kas gan tas par karali? [Tomsone 2013]


Naaizmērstulei veltītais skolēnu radošo darbu konkurss

Latviešu valodas un literatūras skolotājas Monikas Pušņakovas rosināta, 2006. gada pavasarī Aglonas vidusskolā aizsākta tradīcija rīkot rakstniecei Naaizmērstulei (īstajā vārdā – Rozālija Tabine) veltītu Latgales lauku skolu jaunrades darbu konkursu.

Katru gadu rudenī tiek izvēlēts kāds iztēli rosinošs citāts no Naaizmērstules daiļrades, skolēni raksta un iesūta organizatoriem savus radošos darbus: esejas, dzejoļus, tēlojumus, apceres, skečus, pasakas u. tml. Noslēguma pasākums Aglonā parasti notiek 17. martā – rakstnieces miršanas dienā. Uz šo pasākumu ierodas visi iesūtīto darbu autori (piemēram, 2012. gadā tika iesūtīti 197 darbi).
[Sagatavots pēc: Malahovskis 2012 : 14]

 

Literārās un rakstu valodas aizsākumi

Par literatūru līdz 16. gs. toreizējā Livonijā ir maz ziņu. Pirmo ar roku rakstīto grāmatu izplatība saistīta ar pareizticīgo misijām, tāpēc tās bija rakstītas senslāvu rakstā. Pašā Livonijā 13. gs. radās arī divas hronikas, kas gan nav rakstītas latviešu valodā, bet ir pirmās liecības par seno latviešu dzīvi 12. un 13. gs. Indriķa Livonijas hronika ir sarakstīta latīņu valodā, bet Atskaņu hronika – vidusaugšvācu valodā.

Pirmie plašākie 16. gs. teksti latviešu valodā ir tēvreizes. Atšķirību dēļ tās tiek dēvētas autoru vārdos (Grunava, Bruno, Gisberta un Hāzentētera). Rīgas amatnieki runāja gan vācu, gan latviešu valodā, lietvedības dokumentos mēdza rakstīt pāris teikumus latviski.

Par rakstu un literārās valodas pirmsākumu var runāt 16. gs., kad tika izdotas pirmās grāmatas latviešu valodā. Ir ziņas, ka pirmā grāmata izdota 1525. gadā, taču tā nav atrasta. Vēstures ziņas liecina, ka Lībekā ir aizturēts kāds tirgotājs ar mucu, kura ir bijusi pilna ar grāmatām. Šīs grāmatas bija paredzētas sūtīšanai uz Livoniju, bet Lībekas valde nolēmusi grāmatas sadedzināt. Lai arī grāmatu teksti nav atrasti, domājams, ka šāda grāmata patiešām ir bijusi, jo nākamie katehismi – 1585. gadā (katoļu katehisms) un 1586. gadā (luterāņu katehisms) – bez iepriekšējas garīgas terminoloģijas iestrādēm nebūtu izdoti. Trešā grāmata, ko var minēt no tā sauktajām pirmajām grāmatām, ir 1587. gadā izdotā dziesmu grāmata Nevācu psalmi.

1588. gadā savu darbību uzsāka pirmā grāmatu spiestuve Rīgā. To vadīja Nikolajs Mollīns, kas Rīgā bija ieradies no Antverpenes. Savas darbības laikā N. Mollīns iespiedis daudzus darbus vācu, latīņu un zviedru valodā, kā arī vienu latviešu valodā. Tas bija luterāņu rokasgrāmatas otrais izdevums.

17. gs. latviešu literatūras attīstībā vērojams garīgās rakstniecības uzplaukums un laicīgās literatūras sākotne. Georgs Elgers pieminams ne tikai tāpēc, ka viņš 1621. gadā izdeva Garīgas katoļu dziesmas, bet tāpēc, ka uzskatīja, ka lejasvācu ortogrāfija ir pilnīgi nepieņemama latviešu valodas sistēmai. Viņš izvēlējās poļu ortogrāfiju. G. Elgers apzīmē vārdu beigās locījumu galotnes, patskaņus.

Nozīmīgs ir Georga Manceļa (1593–1654), vācu tautības mācītāja, devums. Izdodams pārstrādātu un papildinātu luterāņu rokasgrāmatas izdevumu Lettisch Vade mecum (1631), vārdnīcu Lettus un Phraseologia lettica (abi 1638), viņš sāk pārkārtot latviešu ortogrāfiju, mēģina šķirt plato un šauro e, raksta vārdu galotnes, izmanto dažus līdzskaņu mīkstinājumus, tos pārsvītrojot, ievieš h kā garumzīmi. Zemnieku vidē labi apguvis latviešu valodu, viņš to izmantoja arī savos darbos: tulkojumi kļuva skaidrāki un saprotamāki, tika izmantotas tautas parunas un sakāmvārdi. G. Mancelis darina arī salikteņus. Šajā laikā ienāk arī pirmie internacionālismi.

G. Manceļa laikabiedrs vācietis Pauls Einhorns pēta latviešu tautas etnogrāfiju, kultūru un pirmo reizi lieto jēdzienu latvieši un latviešu tauta.

17. gs. beigās Ernsts Gliks, vācu tautības mācītājs, iztulko Bībeli. E. Glika veiktais tulkojums saglabājas līdz pat 19. gs. beigām. 17. gs. parādās arī laicīga satura raksti. Nozīmīgāko 17. gs. latviešu valodas gramatiku Pirmais īsas latviešu valodas mācības mēģinājums (1685) sarakstījis Kurzemes superintendants Heinrijs Ādolfijs.

18. un 19. gs. ievērojamākais Baltijas vācu apgaismotājs bija Garlībs Helvigs Merķelis (1769–1860). Viņa grāmatā Latvieši (Die Letten, 1796) paustās idejas ietekmēja latviešu tautības literātus, īpaši jaunlatviešus.

No 18. gs. autoriem noteikti jāmin arī vācu mācītājs Gothards Frīdrihs Stenders (1714–1796), kurš rakstīja latviešu dzimtcilvēkiem adresētus laicīga satura prozas un dzejas darbus, taču nozīmīgākais viņa devums ir progresīva ābece (Bildu ābice, 1787) un pirmā populārzinātniskā grāmata Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas (1774, 1776, 1796). G. F. Stenders latviešu valodu bija apguvis tik labi, ka spēja izstrādāt ilgi nepārspētu gramatiku un vārdnīcu.
[Sagatavots pēc: http://www.valoda.lv/]