purvs

purv- – sakne, vārda celms

-s – galotne

purva ainava, purva akacis, purva apmetne, purva arkls, purva atvars, purva augi, purvu augsnes, purva baltirbe, purva bebrs, purva bērzs, purva ceļš, purva ciņi, purva čūska, purva diedzene, purva dievkrēsliņš, purva drudzis, purva dūkstis, purva dūņas, purva dzeguze, purva dzērvenes, purva dzīvnieki, purva gāze, purva kosa, purva ķauķis, purva laipa, purva lāmas, purvu liegums, purva meliorācija, purva neaizmirstules, purva nosusināšana, purva ogas, purva pamatne, purva piekūns, purva pienene, purva priede, purva purenes, purva pūce, purva reljefs, purva rūda, purva sapropelis, purva sākums, purva slīkšņa, purva sloka, purva strazds, purva sviestbeka, purva šeihcērija, purva taka, purva tehnika, purva teteris, purva traktors, purva uzrūgums, purva ūdens, purva vaivariņš, purva varde, purva veģetācija, purva veltnis, purva vijolīte, purva virsa

dūņu purvs, ielejas purvs, kūdras purvs, pārejas purvs, pļavas purvs, sūnu purvs, ūdensšķirtnes purvs, zāļu purvs

akačains purvs, augstais purvs, klajš purvs, liels purvs, milzīgs purvs, mitrs purvs, plašs purvs, plikais purvs, sauss purvs, slapjš purvs, staigns purvs, tālais purvs, tuvais purvs, zaļš purvs, zemais purvs

aizaudzis purvs, aizsargājamais purvs, braukt uz purvu, brist pa purvu, fotografēt purvu, gleznot purvu, grimt purvā, iebraukt purvā, iet uz purvu, meliorēt purvu, necaurejams purvs, staigāt pa purvu, stigt purvā, tuvoties purvam, zīmēt purvu

Rubina kā purva teteris.

Galva kā purva cinis.

Labāk līdz kaklam purvā brienu, bet ne iegātņos iemu.

Grīslis neaug tīrumā, bet purvā.

Kādā purvā iebridis, tādas ogas jālasa.

Ja rudenī purvu neizpļausi, pavasarī jumtu noplēsīsi.

Gaudo kā Tautura pura vilki.

Purvā ejot, jāpārmet krusts, tad nerādās čūskas.

Kad rudenī purva bērzi dzeltāni un meža bērzi zaļi, tad būs sausa vasara.

Kad purva bērzi pirmie nodzelt, tad nākošā vasarā ielejās gaidāma laba raža.

Purvā, gani, nedzeniet,

Purvs pieder iegātņam,

Purvs pieder iegātņam,

Tam nav tēva tīrumiņa. [LD 3827-2]

Slīpenieši Dievu lūdza,

Lai aizsalst dūņu purvs,

Lai varetu zagšus zagt

Nitauriešu dzeltanites. [LD 13467-0]

Viņpus purva rozes zied,

Šaipus purva magoniņas,

Pašā purva vidiņā

Dzeltanā kliņģerīte. [LD 6506-0]

Audz purvā, purva bērzs,

Purvā tevim nolīgot;

Ai, bārgā brāļu māsa,

Tev brāļos nodzīvot. [LD 11634-0]

Aiz ta purva gara meža,

Tur aug mana līgaviņa;

Auga man div’ bēriši,

Staiga purva bridējiņi. [LD 15905-2]

Ai, asā purva zāle,

Purvā tev nolīgot;

Ai, bargā mātes meita,

Vienai tev nodzīvot! [LD 21713-1]

Augat, mani dumbri zirgi,

Dumbra purva bridejiņi;

Aiz tā liela dumbra purva,

Tur aug mana līgaviņa. [LD 15905-11]

Cērtu cirvi akmenī,

Cērtu purva sūniņā;

Vairāk līda akmenī,

Nekā purva sūniņā. [LD 34371-0]

Man māmiņa piesacīja,

Purvā lopu neganīt:

Purvā auga gara zāle,

Tur telītes maldījās. [LD 28852-1]

Žagatiņa žažinaja

Purva bērza galiņā:

Dēlu māte noslīkuse

Purvā rāva ūdenī. [LD 23379-0]

Ēd, telīte, purva zāli,

Nedzer purva ūdentiņu,

Gan es tevi padzirdīšu

Avotiņa lejiņā. [LD 28985-0]

Kam, māsiņ, purvā bridi?

Purvā tev kājas mirka;

Kam, māsiņ, tautās gāji?

Tautās slikta dzīvošana. [LD 23954-0]

Eita, puiši, raudzīties,

Vaj dzelteja purva bērzi;

Ja dzelteja purva bērzi,

Laiks meitiņas bildināt. [LD 13768-0]

Purvā dzerti es neiešu,

Purvā sīki kukainiši;

Pie atraitņa es neiešu

Drauga bērnu raudināt. [LD 9716-2]

Gosniņ’ mana ziedaļiņa

Negribeja purvā brist,

Negribeja purvā brist,

Lai ziediņi nenobirst. [LD 29028-1]

Ēdat, govis, zemes zāli,

Lai stāv purva pūkainite,

Lai stāv purva pūkainite

Tautu dēlu kumeļam. [LD 28987-1]

Dzeriet, mani bāleliņi,

Purva rāva ūdentiņu,

Kam jūs mani iedevāti

Purva zemes arājam. [LD 19616-0]

Kā rokpelnis pili nopeln

Reiz dzīvoja nabags rokpelnis. Un kā jau nu katram rokpelnim šaura pārtika, tā arī šim: ko šodien nopelnījis, tas rītu jāapēd. Bet reiz rokpelnim uznāca tādas nedienas, ka veselu nedēļu nebij ne maizes kumosiņa, ko mutē bāzt. Izprasās vienā vietā darbu, otrā, nekur dabūt. Neko darīt – jāiet uz svešu pusi darbu meklēt. Rokpelnis paņem savu nūju un aiziet. Kādā purvmalā nabadziņš apsēžas uz ciņa un, smagi nopūzdamies, pats pie sevis nočukst: „Lai nu dievs zina! Ēdis neesmu, tāļāk paiet nevaru, būs laikam uz šā ciņa badā jānomirst!”

Un, līdzko šos vārdus izteicis, te vīrs paceļ acis un saraujas: spoža karīte četriem baltiem zirgiem nāk aulekšiem vien viņam virsū. Viņš izlec stāvus, paceļ savu nūju un domā no zirgiem atgaiņāties, lai nesabrauktu. Bet biklie zirgi sabaidās no viņa nūjas, ieskrien purvā un iestieg ar visu karīti. Kučiera karītei nemaz nav, tik vecs, sirms vīrs sēž karītē un mokās, lai ārā tiktu. Rokpelnim, to redzot, iešaujas prātā šādas domas: „Ta ta jauki! Ja nu manā vietā būtu gadījies kāds blēdis, kam otra labums pie nagiem līp, tas tagad aplaupītu dārgo iejūgu, zeltīto karīti un aizietu stāvu bagāts. Bet es to nedarīšu, labāk palīdzēšu no purva izkulties.”

Bet, līdzko rokpelnis domā palīdzēt, te zirgi sāk ņemties, sāk ņemties un paši izbrien no purva. [..] [Sagatavots pēc: Džūkstes pasakas 1980 : 141]

Kā cēlušies purvi

Sākumā ūdens vien bijis. Velns toreiz bijis Dieva labākais kalps. Reiz Dievs saka Velnam, lai no jūras dibena izgrābj zemes un iznes. Velns vienu sauju ieber mutē, otru uznes Dievam. Dievs izsēj zemi, teikdams: „Lai aug un plešas, un lai zāle aug uz tās!” Tā aug kalni un lejas. Velnam mutē arī sāk augt zeme. Velns nevar izturēt, izspļauj, un tā ceļas purvi.

Dievs apskaities uz Velnu un nosviedis to zemē. Velnam pieder purvi; tā tam ir trešā daļa pasaules. [LTT 1991 : 140]

Teika par Kapara purvu

Veci ļaudis stāsta, ka tas agrāk ir bijis liels ezers. Ezera dibenā atrodoties lieli kapara slāņu krājumi. Tagad šinī purvā ir ļoti liela sūna, kurā cilvēks dažā vietā iegrimst līdz ceļgaliem. Purvs apaudzis ar priedēm, un neviens cilvēks nevarot iziet cauri neapmaldījies, jo, kurš iet caur šo purvu, tas vienmēr apmaldās. Veci ļaudis tic, ka dibenā atrodoties kapars, kurš maldinājot cilvēka garu. Veci ļaudis šo purvu nosaukuši par Kapara purvu. [LTT 1991 : 150]

Smerdukla purvs

Misas mežā ir Smerdukla purvs. Tagad gan tas ir nosusināts, pat ogas vairs neaug. Bet senos laikos tur esot, kā mana tēvamāte stāstīja, ezers bijis. Viņa pati vēl esot redzējusi kuģu mastus ārā rēgojamies. [LTT 1991 : 151]

Teika par Acaino purvu

Vācu laikā, kad pie Acainā purva stādījuši kokus, purvā noticis liels sprādziens. Stāsta, ka purvā augot brīnumskaista puķe. To neviens nevarot redzēt, izņemot to laiku, kad tā ziedot, jo tad tā paceļoties virs ūdens. Puķe ziedot ik pa simts gadiem reizi, un, pumpuram vaļā raisoties, notiek liels sprādziens. Stāsta, tā esot apburta princese un dzīvojot purva bezdibenī skaistā pilī. Virs ūdens tā drīkstot parādīties pa simts gadiem reizi kā puķe. Puķe esot spilgti sarkana, un, kas to dabū redzēt, kļūstot par laimīgāko cilvēku visā pasaulē. Koku stādītāji tūdaļ skrējuši purvā skatīties, bet redzējuši tikai ūdeni kustamies. [LTT 1991 : 149–150]

Purvi

Senāk Saukas un Miņaukas ezeri bijuši uz mata vienā lielumā. Reiz abi ezeri saķildojušies: kuram vairāk ūdens? Nekā darīt – nodabūjuši lielu kausu un sākuši ūdeņus mērīt. Gandrīz jau beiguši, un Saukas ezers paredzējis, ka iznāks abiem vienādi; te gudrenieks iesaucies: „Miņauka, brāl, skat, kas tur gaisā brauc!” Miņauka paskatījies, bet tamēr Sauka nozadzis Miņaukam vienu kausu ūdens. Patlaban taisījies ieliet sev, te Miņauka satvēris kausu, izrāvis Saukam no rokām un sviedis ar visu ūdeni, cik kausā bijis, pa roku galiem. Kauss nokritis Saukas ezera galā plakaniski; viss ūdens izlijis, caur ko izcēlies Kausiņu purvs. [LTT 1991 : 143]

Purvi

Netālu no Sarkanmuižas, Lazdonas draudzē, atrodas tā sauktais Logotas purvs. Vecos laikos Sarkanmuižas Slāpes ezerā dzīvojis milzīgi liels zvērs, ko saukuši par Logotu. Šis nezvērs aprijis un saplosījis visus cilvēkus un lopus, kas tik nākuši ezera tuvumā. Tā kā lielceļš arī nav necik tālu no ezera, tad nezvēram bijis laupījuma diezgan, jo tas pat pa lielceļu braucošos ceļavīrus netaupījis. Apkārtnes ļaudis nezinājuši no bailēm, ko darīt, jo, kad ceļinieki, no zvēra bīdamies, vairs negājuši pa to ceļu, tad tas sācis arvien tālāk no ezera iet medībās. Tādēļ ka nezvērs bijis ļoti liels un stiprs, tad to nevarējuši nekā pārspēt. Te reiz gadījies zaldātu pulkam iet pa to ceļu. Arī tiem ticis stāstīts par neganto Logotu. Divi stipri un dūšīgi zaldāti apņēmušies Logotu nogalināt. Tie negājuši vis pa lielceļu, bet pavisam no otras puses, jo gribējuši nezvēram slepeni piekļūt. Bet, tikko tikuši pie tagadējā Logotu purva, tad nezvērs tos tūliņ pamanījis un tiem uzbrucis. Bet zaldāti to ar sagaidījuši un sākuši cirst ar zobeniem. Bijis gan liels cīniņš, bet pēdīgi tak nezvēru pārspējuši un nogalinājuši: nogalināto Logotu turpat aprakuši. Tad vēl tur purva nebijis, bet tikai vēlāk, Logotai sapūstot, zemē iegrimusi, un tā izcēlies purvs. Tagad jau purvā ir nelieli dīķīši. Kad Logota pavisam sapūšot, tad būšot tajā vietā tik liels ezers, cik liela bijusi Logota. Purvs nosaukts pēc zvēra vārda par Logotas purvu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0401.htm]

Svešinieku viltība

Vecos laikos bijis no jūrmalas līdz Daugavai nepārejams purvs, un vidzemnieki nevarējuši tikt klāt pie Rīgas, kuru toreiz tas svešais kuģinieks sācis taisīt, izprasīdams vienam saimniekam tik daudz zemes, ko ar vērša ādu var apklāt, lai varētu kuģi izlādēt. Saimnieks atvēlējis, bet svešais sagriezis ādu siksnā un apstiepis prāvu zemes gabalu. [Sen to Rīgu daudzināja 1973 : 29–30]

Kāds puisis salīga pie kunga par ganu. Grūti bija ganam noganīt lielo pulku: kungam bija kādas sešdesmit govis. Gans sadomāja un pārdeva visas govis. Tik vien astes viņš sev paturēja. Gans paņēma astes, salika visas rindā liela, staigna pura malā. Pats kliedz: „Nāciet palīgā, visas govis purā iestiga, nevaru viens izvilkt.” Atnāca pats kungs un sāka vilkt. Kā vilka, aste vien palika rokā. Vilks otru – kā vilka, tā pats iestiga purā un noslīka. Bet gans nu bija bagāts vīrs, viņš apprecēja sievu un dzīvoja laimīgi. [LTA 1960 : 44]

●

Kāds barons apmaldījies. Piegājis pie kāda zemnieka puiša, kas tīrumā aris, un prasījis: „Vai tu, puiš, navarētu pataikt to cel uz to muiž?” Puisis gribējis baronu piemānīt. Parādījis tam ceļu, kas gājis purvā iekšā. „Tur, cienīgs, žēlīgs barona lielskungs, ir ceļš.” Barons iedevis puisim vienu rubli naudas un teicis: „Se tev, mans bērns, par tav lab cel rādisen.”

Bijusi jau vakara krēsla. Barons skrējis pa ceļu uz muižu un iestidzis purvā. Tomēr ar lielām pūlēm sasniedzis muižu. Otrā dienā licis blēdīgo puisi saukt uz muižu. Puisis noķēris stirniņu un nesis to uz muižu, lai barons būtu žēlīgāks. Ieraudzījis stirniņu, tas sācis kliegt: „Glābet, glābet, man uzbrūk meze zvēr!”

Aiz bailēm barons nosviedis naudas maku puisim pie kājām. Puisis paņēmis naudu un atstājis muižu. [LTA 1960 : 46–47]

●

Kāds bagāts barons grib uzcienāt savus viesus ar dzērvju cepeti. Par to viņš dod pavāram attiecīgu rīkojumu. Labi. Pavārs dabū trīs dzērves un virtuvē tās cep. Bet pa to laiku virtuvē ienāk viņa trīs darbabiedri, citi muižas kalpotāji, ož smaržīgo cepeti un lūdzas no tā kādu gabaliņu nogaršošanai. Pavārs, labs cilvēks, ņem un katram nogriež pa dzērves kājai. Uz viesu galda nu trīs dzērves aiziet tā, ka katrai nu tik viena kāja.

To pamana mājas tēvs. Viņš pasauc pavāru un prasa paskaidrojumu. Pavārs atbild: „Dzērvēm jau, kungs, vairāk nekad nav kā tikai viena kāja.”

Kungs: „Tas nevar būt!”

Pavārs: „Nu labi, kungs, ja neticat, tad rīt no rīta iesim – un es jums parādīšu, ka arī dzīvām dzērvēm ir tikai viena kāja.”

Labi. Rīt no rīta kungs ar pavāru iet. Pavārs kungu aizved purva malā, kur dzērves guļ, stāvēdamas tikai uz vienas kājas. „Nu redziet,” saka pavārs, „vai man nav taisnība, ka dzērvēm tikai viena kāja?”

Bet aizdomīgais kungs izņem svilpi un uzsvelpj. Dzērves sabaidās, izlaiž arī otru kāju un paceļ galvu.

Kungs nu uz pavāru dusmīgi teic: „Nu, vai tu redzi, ka dzērvēm ir divas kājas? Tu vakar esi melojis!”

Pavārs: „Nē, kungs, te jau ir tā kļūda; ja jūs vakar būtu svilpuši, tad jau tās dzērves uz galda arī būtu to otru kāju izlaidušas.” [LTA 1960 : 93]

Latviešu tautas rotaļa „Pūri, meži”

Pūri, meži, kolni, lejas,

Kur muoseņu izdevem.

Nav nivīnas uoru pļovas,

Kur teleites paganeit.

Osa, osa pūra zuole,

Aiz osuma nazīdē.

Borga, borga sveša muote,

Aiz borguma narunuo.

Rotaļnieki stāv dārziņā, daži pāros vai pa vienam dārziņa vidū. Dziedot panta lēno daļu, visi iet pa apli, bet vidējie pastaigājas pretējā virzienā.

Dziedot panta straujo daļu, katrs vidējais izvēlas kādu no dārziņa un griežas pārmaiņus labajos un kreisajos elkoņos. Reizēm aplī stāvošie, gribēdami vidējos nokausēt, straujo daļu atkārto vairākas reizes. Tad vidējiem, nesamazinot ātrumu, jāgriežas, līdz sāk dziedāt nākamā panta lēno daļu. Nu uzlūdzēji iestājas dārziņā, bet uzlūgtie paliek vidū. [Muktupāvels 1989 : 61]

●

Reiz ezeru krastos izveidotās apmetnes ar laiku kļuva par purva apmetnēm, jo ezeri aizauga un pārpurvojās. Tā Sārnates ezera vietā izveidojās augstais purvs.

Sārnates apmetnē purvainā augsnē atrastas 25 mājokļu paliekas, kā arī vairāki sadzīves priekšmeti un koka darbarīki. Daži izgreznoti ar dzīvnieku figūrām. Piemēram, kausiņu un karošu rokturu galu rotājumi – pīļu un gulbju galvas. Pagaidām nav skaidrs, kādam nolūkam kalpoja no koka stumbra gatavotie cilvēku tēli. Iespējams, tie bija elki. [Sagatavots pēc: Marnica 2009 : 97]

●

Likteņdievību labvēlību vai nelabvēlību pret cilvēku bieži izsaka vieta, kur dievība atrodas: kalns, leja, ūdens, purvs, akmens, liepa, ābele, tumšs kakts u. c. [..] Gulēdama zaļa zīda palagā, Laima parasti ir cilvēkam labvēlīga. Turpretī, kad Laima, Dēkla vai Kārta guļ zem akmens, ūdenī, purvā, tā īsti ir Nelaimes (vai Laimes, kas pagriezusi cilvēkam nelabvēlīgo vaigu) guļasvieta.

Nelabvēlīga likteņa zīme ir Laimas sēdēšana vai stāvēšana ūdenī, purvā, ielejā, vērmeļu krūmā.

Pretstats „augša – leja” ar nozīmi „labvēlīgais – nelabvēlīgais” vērojams arī darbībā. Laima ceļ cilvēku kalnā, Nelaime grūž ūdenī, purvā, Laima velk sausumā, Nelaime slapjumā.

Arī spoki (īpaši vadātāji un maldinātāji) bieži nomaldina cilvēku, ieved to purvā, bedrē, alā, ezerā u. tml. Tādās reizēs, ja tomēr izdodas no vadātāja atkratīties, mēdz teikt: „Man bija vadātājs piesities” vai arī „Man bija maldons piesities”. [Sagatavots pēc: Kursīte 1996 : 190–346]

„Latvijas Valsts mežu” pārvaldījumā tātad ir meži, ezeri, svētvietas, pilskalni, čiekurkaltes, dažas no hercoga Jēkaba mantotas teritorijas Gambijā un Tobago, meža muzeji un arī purvi. Viens no tādiem ir Palša purvs, ap 800 ha liels. Purvā tiek iegūta kūdra, kad tur bijām, cilvēki krāva piramīdiņās brūnsarkanus kūdras ķieģelīšus žāvēties, izskatījās, ka tiek veikti kādi priekšdarbi faraona piramīdas celtniecībai. Te purva ezeriņos mitinās zosis, purvam piegulošajā mežā riesto rubeņi, pa lāmām un neceļiem ar kvadricikliem dragā netālās Jumurdas ezera viesu mājas klienti. Tos gan mežsaimnieki sākuši tramdīt prom, jo rubeņiem pret šādām atrakcijām ir pretenzijas. Gar purva dienvidu malu iet kādus 4 km garš pilnīgi taisns meža ceļš… [Ziedonis, Ziedonis 2006 : 232–233]

Purvs ir pārlieku mitrs Zemes virsas nogabals, kurā pastāvīga vai ilgstoša periodiska mitruma apstākļos izveidojies ne mazāk kā 30 cm biezs kūdras slānis un purva veģetācija. Purvs rodas, aizaugot ūdenstilpei vai pārpurvojoties sauszemei. Pēc veģetācijas, augu barošanās īpatnībām un kūdras nogulu rakstura izšķir zemos jeb zāļu (eitrofiskos), pārejas (mezotrofiskos) un augstos jeb sūnu (oligotrofiskos) purvus. Pilns purva evolūcijas cikls ietver tā attīstību no zemā purva uz pārejas purvu un tālāk uz augsto purvu. Purvi veidojas dažādi, parasti – aizaugot ūdenstilpei. Straujāk aizaug tās, kurām ir maza caurtece vai neliels dziļums. Seklos ezeros aizaugšana sākas pakāpeniski no piekrastes seklumjoslas – parādās grīšļi, vilkvālītes un citi mitraudži. Palielinoties dziļumam, aug meldri, ūdensrozes un citi peldošie un iegremdētie ūdensaugi. Atmirstot augiem, veidojas ezerkūdra. Ūdenstilpe pamazām samazinās. Ja ezera krasti ir stāvi un piekrastē ir liels dziļums, ezers pāraug – ūdens virsmu pārklāj peldošie ūdensaugi, kas savienojas ar krastu. Atmirstot šiem ūdensaugiem, veidojas peldošs kūdras slānis, kurā pamazām sāk augt sauszemes mitraudži – grīšļi, kosas. Peldošā kūdras slāņa un augāja biezums var sasniegt 2 m. Šo ūdenstilpes daļu sauc par slīkšņu. Tās izskats rada mānīgu priekšstatu par cietzemi, taču mazākās slodzes iedarbībā tas viegli iegrimst. Pieaugot slīkšņas biezumam un pamazām tai virzoties uz ezera vidu, kūdras slānis sasniedz ezera dibenu vai arī daļa kūdras smaguma spēka ietekmē atraujas no peldošās pamatmasas un nosēžas ezera dibenā. Sauszemes pārpurvošanos veicina vairāki faktori, kas nereti darbojas vienlaikus. Liela ietekme ir atmosfēras nokrišņiem, ja tuvu virszemei atrodas ūdens mazcaurlaidīgu iežu slāņi vai reljefa pazeminājumos ir vāja drenāža. Podzolaugsnēs pārpurvošanos sekmē oršteina slānis. Purvu veidošanos izraisa arī tuvu virszemei esošs gruntsūdens vai tā līmeņa maiņa. Jūru un upju krastos purvi veidojas applūstošajās piekrastēs. Sausa klimata apstākļos purvs var veidoties, ezeram izsīkstot. Vispirms rodas sāļūdens purvs, bet vēlāk – solončaks. Purvu kopplatība pasaulē ir 450 milj. ha, bet to izvietojums ir nevienmērīgs. Visvairāk purvu ir ziemeļu puslodes mērenajā joslā. Lielas pārpurvotas teritorijas ir arī citās klimatiskajās joslās Dienvidamerikā (Brazīlijā), Āzijā (Indijā), Āfrikā, kur to rašanos veicina lielais nokrišņu daudzums un līdzenais reljefs. Eirāzijas un Ziemeļamerikas arktiskajā joslā sastopami sasaluma purvi bez kūdras, ar grīšļu biocenozēm. Okeānu piekrastē Centrālajā un Dienvidamerikā, Centrālajā Āfrikā, Austrālijā plešas mangroves, kas arī ir savdabīgi purvi. Purvi uzkrāj ūdeni, tādējādi ietekmējot tuvākās apkārtnes klimatu un ūdens režīmu. Purvi attīra piesārņotos lietusūdeņus un virszemes ūdeņus. Ja nosusina purvus, pazeminās gruntsūdens līmenis un ūdens notece kļūst neregulāra. Purvos veidojas kūdra. Pēc kūdras kārtas biezuma purvus iedala seklajos purvos (kūdras biezums līdz 1 m); vidēji dziļajos purvos (1–2 m) un dziļajos purvos (>2 m). Purvos veidojas purvaugsnes. Latvijā kūdras uzkrāšanās ātrums ir 0,6–1,2 mm gadā. [..] Rietumeiropā purvi praktiski neatjaunojas, tāpēc, piemēram, Vācijā purvu izmantošana kūdras ieguvei ir aizliegta. Purvi aizņem 10 % Latvijas teritorijas. Gandrīz 50 % no tiem ir zemie purvi, bet 42 % – augstie purvi. Visvairāk purvu ir Piejūras zemienē un Austrumlatvijas līdzenumā. Purvu vai to daļu aizsardzībai izveidoti 37 purvu liegumi, 51 dzērvenāju liegums. Latvijas lielākajā purvā – Teiču purvā [..] – izveidots Teiču rezervāts. [Ancāne 2000 : 228–229]

●

Teiču Dabas rezervāts dibināts 1982. gadā un ir jaunākais un lielākais dabas rezervāts Latvijā. Kopējā platība 19 337 ha. [..]

Rezervāts izveidots, lai saglabātu Latvijas lielāko sūnu purva masīvu – Teiču purvu ar tam raksturīgo floru un faunu – un nodrošinātu teritorijas ekosistēmu dabisku attīstību. Teiču purvs kopš 1995. gada ir atzīts par starptautiski nozīmīgu mitrāju (Ramsāres vietu), īpaši – par ūdensputniem nozīmīgu dzīves vidi.

Pirmos vispārīgos pētījumus 20. gs. sākumā Teiču purvā veica Pēteris Nomals, kurš izstrādāja pirmo Latvijas purvu karti. Bioloģijas institūta zinātnieki septiņdesmitajos gados Teičos sāka sistemātiskus ornitofaunas pētījumus. Pēc zinātniskā pamatojuma izstrādes un Bioloģijas institūta iniciatīvas tika dibināts Teiču rezervāts, kas atradās Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pakļautībā. 1987. gadā tika izstrādāts šā rezervāta zonējums. [..] Teiču rezervāta lielāko daļu aizņem purvs. Purva vērtību nosaka vairāki faktori, piemēram, tā dabiskums, teritorijas lielums, sugu un biotopu daudzveidība, Latvijas un Eiropas faunas un floras reto sugu sastopamība. Teiču purva masīva lielāko daļu aizņem augstais jeb sūnu purvs ar dabisku ciņu-lāmu struktūru un vairākām izteiktām kupolveida virsotnēm, kas paceļas virs pārējās purva teritorijas līdz 7 m augstumā. Purva ainavā izceļas nelielas purva priedītes un bērzi, bet virs sfagnu paklāja paceļas virši, vaivariņi, dzērvenes, zilenes, lācenes, andromedas un kasandras. Zāļu un pārejas purvi aizņem nelielas platības galvenokārt ezeru krastos. Tajos floras un faunas bagātība ir daudz lielāka nekā sūnu purvos. Dominē dažādi grīšļi, purva rūgtdille, vārnkāja, trejlapu puplaksis un vairākas orhideju sugas. [Latvijas nacionālie parki un rezervāti 2005 : 26–27]

●

Purvājs ir purvaiņu meža augšanas apstākļu tips reljefa pazeminājumos un augsto purvu malā nabadzīgās sfagnu kūdras augsnēs. Mežā aug mazražīgas, līdz 12 m augstas priedes, reizēm ar purva bērza un nīkulīgu egļu piejaukumu. Pameža vai nu nav, vai tas ir rets, un to veido kadiķi un krūkļi. Zemsedzē aug spilves, virši, lācenes, vaivariņi, dzērvenes, andromedas, zilenes, sūnas. Purvāji aizņem ~1 % no mežu kopplatības Latvijā. Pēc nosusināšanas purvājs pārveidojas par mētru vai viršu kūdreni. [Ancāne 2000 : 228]

●

Izcirtumi un degumi strauji aizaug ar viršiem un nereti pārveidojas par augstajiem purviem. [..] Purvāja grunts noturība ļoti zema, tādēļ mežizstrādi veic ziemas salā un ciršanas atliekas ieklāj treilēšanas ceļos. Nosusināšana palielina audžu produktivitāti par 2 bonitātes klasēm. [Meža enciklopēdija 2003 : 267]

●

Purvaugsnes veidojas vietās, kur ir mitruma pārpalikums un ilgstoši uzkrājas ūdens. Šīm augsnēm humusa vietā rodas kūdras horizonts, jo ir apgrūtināta skābekļa iekļūšana augsnē un augu atliekas sadalās lēni un nepilnīgi. Zem kūdras slāņa veidojas gleja horizonts. Purvaugsnes izplatītas tundras, mērenās joslas mežu apgabalā, mežastepes mitrākajos apvidos un stepes zonā upju ielejās vai citos mitros pazeminājumos. Latvijā izšķir zemā jeb zāļu purva, pārejas purva un augstā jeb sūnu purva augsnes. Zāļu purvaugsnei kūdras slāņa biezums var būt >50 cm, kūdra ir labi sadalījusies, krāsa melna vai tumši brūna. [..] Gleja slānis ir zilganpelēks vai zaļganpelēks, blīvs. Pārejas purvaugsnei kūdras slānis ir >50 cm. Kūdra ir vāji sadalījusies, reakcija – vāji skāba, maz pelnvielu, kalcija un slāpekļa. Sūnu purvaugsnei kūdra ir vāji sadalījusies, gaiši brūnā vai sarkanbrūnā krāsā, reakcija – stipri skāba. Purvaugšņu ķīmiskās, fizikālās un bioloģiskās īpašības strauji mainās pēc to nosusināšanas. [Ancāne 2000 : 228]

●

Zemais purvs (arī zāļu purvs) veidojas ieplakās, upju ielejās, kur pieplūst gruntsūdens vai ar minerālvielām bagāti upes ūdeņi un kur ir mazcaurlaidīga pamatne, kā arī aizaugot ezeriem. Zemo purvu virsa ir līdzena, parasti – ieliekta. Šeit aug 20–40 ziedaugu sugu. Raksturīgākie ir dažādu sugu grīšļi, doņi, skarenes, purva vārnkāji, niedres, ciesas, spilves. Ir blīva un daudzveidīga sūnu sega. Sausākās vietās aug bērzi, melnalkšņi, kārkli. Pēc dominējošo augu un kūdras botāniskā sastāva izšķir zāļu, alkšņu, grīšļu, niedru un citu zemo purvu kūdras apakštipus. Latvijā zemie purvi aizņem pusi no purvu kopplatības. Sevišķi daudz to ir Lubāna līdzenumā, kur atrodas plašākais Latvijas purvu masīvs (~40 000 ha). Lielākie zemie purvi ir Peikstuļnīcas-Salas purvs (7606 ha; Ludzas un Balvu raj. [tagad novads]), Sedas tīrelis (7582 ha; no kuriem zemais purvs ir 6300 ha; Valkas raj. [tagad novads]). [Ancāne 2000 : 302]

●

Augstais purvs jeb sūnu purvs ir kūdras veidots lēzens kupolveida pacēlums. Tas veidojas no pārejas purva, kas radies, tālāk attīstoties zemajam purvam. Augstais purvs ūdeni gūst pārsvarā no atmosfēras nokrišņiem. Barības vielu trūkuma dēļ augājs sugu sastāva ziņā kļūst nabadzīgāks, sastopamas 12–15 ziedaugu sugas. Izplatītas ir spilves, dzērvenes, vaivariņi un zilenes. Visu purvu klāj sfagnu sūna. Aug kropli bērzi un priedes, kas ar laiku iznīkst. Pēc dominējošiem augiem un kūdras sastāva izšķir spilvu kūdru un sfagnu kūdru. Purva virsa ir izliekta – centrālajā daļā tā var būt par 7 m augstāka nekā purva malās. [..] Lielākie augstie purvi ir Teiču purvu masīvs, Cenas tīrelis, Ķemeru-Smārdes tīrelis. [Ancāne 2000 : 28–29]

●

Pārejas purvi ir pārejas stadija no zāļu purva uz sūnu purvu. Tajos sastop gan zāļu purvam, gan sūnu purvam raksturīgās augu sugas. Kā barojas zāļu purvs – kur tas ņem ūdeni un minerālvielas? Pārejas purvs, tāpat kā zāļu purvs, pieder pie minerotrofajiem purviem – tādiem, kuri saņem ūdeni un barības vielas no gruntsūdeņiem. Taču pārejas purvos biezāka kūdras slāņa dēļ šī barības vielu pieplūde ir traucēta, tādēļ barošanās apstākļi trūcīgāki nekā zāļu purvos un ir piemēroti ne tikai zāļu purva augiem, bet arī ļoti pieticīgajām sūnu purva sugām. [Znotiņa : http://latvijas.daba.lv/biotopi/purvi.shtml#v207]

●

Gandrīz ceturto daļu no visas Ķemeru Nacionālā parka teritorijas aizņem purvi – vērtīga daudzu reto augu un dzīvnieku sugu atradne, kā arī nozīmīgs posms ūdens apritē. Nacionālajā parkā ir sastopami visi trīs purvu tipi. [..] Nacionālā parka teritorijā ir arī tādi augstie purvi, kuru atjaunošana meliorācijas un kūdras ieguves dēļ tuvāko simtu gadu laikā ir neiespējama. Šādi purvi ir Slokas purvs, Vecais purvs, Labais purvs un Mazais tīrelis. Savukārt zem vairākiem purviem, piemēram, Lielā Ķemeru tīreļa, Raganu purva un Slokas purva, ūdeņiem saskaroties ar ģipša slāņiem, veidojas sērūdeņradis, kas daudzviet Ķemeru apkaimē avotu veidā izplūst zemes virspusē. [Latvijas nacionālie parki un rezervāti 2005 : 44]

●

Purvi Latvijā sākuši veidoties pirms ~8000 gadiem un 2000. gadu sākumā aizņem 6400 km². Purvos uzkrājušies 19,8 mlj m³ kūdras, un tajos akumulēti ~12 km³ ūdens. Kūdras slāņa biezums Latvijas purvos palielinās vidēji par 1 mm gadā, un purvos, kuros iespējama kūdras ieguve, ik gadus uzkrājas papildus 1,5 mlj m³ kūdras, kas enerģijas ziņā līdzinās 150 000 t akmeņogļu. Kūdras rūpniecisko ieguvi reglamentē ekoloģiski un ekonomiski argumentēti normatīvi. Ik gadus iegūtās kūdras daudzums nepārsniedz 0,2 % no kūdras krājumiem.

Pārpurvošanās procesā samazinās ekosistēmas spēja akumulēt saules enerģiju, un biosfēras līmenī pārpurvošanās vērtējama kā vides degradācija. Tai pašā laikā purvs ir vienīgā vieta, kur aug purva ogas (lācenes, dzērvenes), apm. 50 aizsargājamo augu sugu un uzturas daudzas putnu sugas.

Latvijas purvs ir cilvēku sabiedrības apdzīvotas un apsaimniekotas teritorijas sastāvdaļa, ar kuru saistīti šādi pasākumi un izmantošanas veidi:

1) daļas purva kā specifisku ekosistēmu saglabāšana dabas lieguma veidā;

2) hidrotehniskā meliorācija un augstražīgu mežu audzēšana;

3) pakaišu, brikešu un kompostējamās kūdras, kā arī ķīmiskās pārstrādes izejvielu ieguve un izmantoto platību obligāta rekultivācija;

4) dzērveņu un citu ogu ievākšana;

5) zemo purvu pārveidošana lauksaimniecības zemēs. [Meža enciklopēdija 2003 : 267]

●

Artura Ozola dienu zinātniskajā konferencē 1973. gadā Vallija Dambe uzstājās ar referātu „Purvu nomenklatūras vārdi Latvijas PSR toponīmijā”. Referāta kopsavilkums:

I. Referātā ietverti purvu nomenklatūras vārdi, kas reģistrēti aptuveni līdz [20. gs.] 30. gadiem kādreizējo kuršu (lībiešu), zemgaļu un sēļu teritorijā.

Toponīmijā nomenklatūras vārdi parasti ir vārdkopu un salikteņu pēdējā daļā, bet reizēm tie paši kļuvuši par toponīmiem (hidronīmiem) – (tīrelis, Tīrelis jeb Tīreļa purvs).

II. Sastopamas dažādas leksēmas: purvs, tīrelis, alksna, apara, bala, bezdibenis, boloto, cērpājs, cinaite, čāpste, čīkstele, daubars, degums (svilums, zemdega), dīķis, dumbēris, dūksnājs, dūksts, dzelve, džūkstene, ezers (vecezers), grebis, lanka, lāma, līguotne, liekne, lugovaja, luksts, mārcis, palde, pāzis, pelce, peļķe, plasa, plauva, plecis, ploga, pluocis, pūlis, pūņa, puope, raista, rāviņš, sils, spīliens, strigans, sūnāklis, šaltiņš, tēce, vads, valks, vandzieris, vēre, viga u. c., kas mēdz raksturot attiecīgā purva īpatnības.

Purva savdabības raksturošanai palīdz arī saliktie nomenklatūras vārdi: grimstošais purvs, klajais purvs, kūdras purvs (zemes malkas purvs), mūkuošais purvs, plikais purvs, sausais purvs, sūnu purvs, tīrpurs, zāļu purvs u. tml.

III. Vērojami valodu kontakti (bala, peļķe; boloto, lugovaja; pāzis?, vēre? u. c.).

IV. Konstatējamas dažādas izlokšņu īpatnības, kas bieži pamato secinājumus par kādreizējo kuršu (lībiešu), zemgaļu un sēļu dzīves vietām (purvs, pūrvs, purvis, purs, pūrs, pūr (pl), puors u. c.). [Sagatavots pēc: Dambe 2012 : 196]

Spēlfilma Purva bridējs (1966). Režisors L. Leimanis.

Filma Purvi atkāpjas (1962). Režisors V. Krūmiņš.

Filma Uz purviem atkarotās zemes (1967). Režisore I. Mass.

Dokumentālā filma Seda. Purva ļaudis (2004). Režisors K. Goba.

Dziesma Purva bruņurupucis. P. Brūvera vārdi, M. Lasmaņa mūzika, izpilda Valmieras Mūzikas skolas koris.

Dziesma Purvu brydu. Grupas „ElektroFolk” vārdi, tautas mūzika, izpilda grupa „ElektroFolk”.

Dziesma Pār purviem, pār mežiem. Latviešu tautasdziesma. Izpilda A. Pumpure.

Dziesma Tīreļa purvā. Grupas „Skyforger” vārdi, mūzika, izpilda grupa „Skyforger”.

Lielākie Latvijas purvi

[Latvijas daba 1997 : 198]

●

Video: Teiču purvs. [https://www.youtube.com/watch?v=aVhtLOL16hA]

●

Video: U. Puišelis Kūdras purvs. [https://www.youtube.com/watch?v=9rsANNB66LU]

●

Video: Durbes purvs. [https://www.youtube.com/watch?v=BvUzuoJjfi0]

Cenas tīreļa purva taka

Cenas tīrelis ir īpaši aizsargājama teritorija – dabas liegums. Tas atrodas aptuveni 30 km attālumā no Rīgas centra, Mārupes un Babītes pagastā. Cenas tīreļa piecus kilometrus garā laipu taka veidota apļa veidā, sniedzot iespēju apskatīt pēc iespējas lielāku purva teritoriju ar tā dažādo floru un faunu.

Cilvēki izsenis ir baidījušies no purviem. Iemesli tam ir visdažādākie: gan racionāli pamatoti, gan ar mistikas plīvuru klāti. Purvs biedē ar saviem viltīgajiem akačiem, maldugunīm, reibinošām smaržām, īpatnējām skaņām un pat ar racionāli neizskaidrojamām parādībām. Tomēr cilvēki bieži met izaicinājumu purvam un dodas pētīt tā noslēpumaino pasauli. Varbūt tieši tā radās pirmā doma iekārtot drošu taku pāri purva akačiem. Tas ir izklaidējošs, izglītojošs un drošs veids, kā ieskatīties šajā interesantajā pasaulē.

Takas pusceļā ir apmēram 12 metrus augsts skatu tornis, no kurienes var plašāk pavērties uz apkārtni un uz pavisam negaidītu objektu – sena ceļa aprisēm. Cenas tīreli šķērso 1. pasaules kara laikā izbūvēts ceļš kara tehnikas un armijas transportēšanas vajadzībām. Iekārtojot purva dabas taku, tika nolemts daļēji atjaunot arī nelielu šī ceļa fragmentu 20–30 m garumā, lai interesentiem būtu iespēja iepazīties ar militārās būvniecības specifiku. [Sagatavots pēc: http://www.rigasmezi.lv/lv/mezi/par_meziem___fakti_/atputas_iespejas/?doc=1314]

Ziemassvētku kauju atceres pasākumi Tīreļpurvā

Ziemassvētku kaujas norisinājās Tīreļpurvā Pirmā pasaules kara laikā no 1916. gada 23. decembra līdz 29. decembrim (pēc vecā stila). Vācu armija šajā frontes iecirknī bija uzbūvējusi 30 km garu aizsardzības līniju, ko dēvēja par „Vācu valni”. Tā sastāvēja no zemes vaļņa, kurš vietām pārsniedza 2,5 m augstumu un kura iekšpuse un ārpuse tika nostiprināta ar baļķiem un dēļiem. Vaļņa priekšpusē tika izrakts plats grāvis, kura priekšpuse tika pastiprināta ar dzeloņdrāšu nožogojumiem vairākās rindās. Daļa no šīs līnijas atradās Ložmetējkalna ložmetēju flankējošās uguns joslā. Pārraut šo līniju tika uzticēts latviešu strēlnieku pulkiem. Tagad notiek latviešu strēlnieku kauju un varonības atceres pasākumi Tīreļpurvā. [Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/teatri-skatuve-iestudets-ziverta-tirelpurvs.a154679/]