Tradicionālā transkripcija

[pũrs]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[puːːrs]

[p] – nebalsīgais troksnenis

[ū] – garais patskanis

[r] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ū.

pūr– – sakne, celms

sgalotne

pūr-a+lād-e

pūrspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. pūr-s pūr-i
Ģ. pūr-a pūr-u
D. pūr-am pūr-iem
A. pūr-u pūr-us
I. ar pūr-u ar pūr-iem
L. pūr-ā pūr-os
V. pūr-s! pūr-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPar godu Latvijas simtgadei Dagdas novadā tika izveidots Latgales līgavas pūrs.

2) izteicēja daļa – Pašadīti cimdi un zeķes, izšūti krekli, austi dvieļi, segas bija meitas pūrs.

3) galvenais loceklisLīgavas pūrs.

4) apzīmētājsPūra lādes vāks bieži vien bija rotāts ar kalumiem.

5) papildinātājs – Jaunas meitas gatavoja pūru – adīja cimdus un zeķes, auda audeklus un izšuva dvieļus.

6) vietas apstāklisVecākās meitas pūrā bija arī govs un zirgs.

atmiņu pūrs, atziņu pūrs, dzejas pūrs, dziesmu pūrs, gudrības pūrs, līgavas pūrs, māsas pūrs, meitas pūrs, dainu pūrs, zināšanu pūrs

pūra lāde, pūra vedēji

bagātīgs pūrs, liels pūrs, mazs pūrs, tukšs pūrs

darināt pūru, dāvāt pūrā, iedot pūrā, likt pūrā, pielocīt pūru, saņemt pūru, taisīt pūru, vest pūru

pūrs 

1. Īpašums, kas pieder līgavai, dodoties laulībā; audumu, apģērbu, veļas krājums, ko sieviete sagatavoja nākamajai ģimenes dzīvei. 

Bagātīgs pūrs. Darināt pūru.

Jaunās sievas pūrā bija māja un zeme.

Pūra lāde etn. – kaste (ar vāku) veļas, drēbju glabāšanai.

// Īpašums, ko sievietei, kad viņa stājas laulībā, dod vecāki vai citi piederīgie.

Vecāki meitai dāvāja pūrā visu ģimenes dzīvei nepieciešamo.

Līgava no radiem saņēma lielu pūru.

2. poēt. Kultūras vērtību, zināšanu, atmiņu u. tml. kopums, kas izveidojies ilgākā laikposmā. 

Tautas dainu pūrs.

Cilvēks ar milzīgu zināšanu pūru.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv]

pūrs

1. etn. Īpašums, ko sievietei, kad viņa stājas laulībā, dod vecāki vai citi piederīgie.

Skuķis, kad izaugs un precēsies, dabūs māju pūrā. Upīts II, 858.

.. vecāki pateica, ka izraudzījušies viņam līgavu – Tiltnieku Ievu. Ievai pūrā nāca līdz divas govis, drēbju skapis un gulta ar spilveniem un veļu, bez tam vēl trīssimt rubļu naudas. Lācis 15, 51.

2. etn. Audumu, veļas, apģērbu krājums, ko sieviete sagatavojusi nākamajai ģimenes dzīvei. 

Pūra lāde – lāde, kurā glabājas šāds krājums. 

Vecmāmiņa .. droši vien kādreiz stāstīja, cik duču dvieļu, cik spilvenu, segu un palagu bija viņas pūrā. Liesma 64, 12, 23.

Tur [klēts] vienā stūrī stāv mātes pūra lāde, tāda pamatīga, ar dzelžiem apkalta, kādu jau vecos laikos taisījuši. Vilks 3, 16.

3. poēt. Kultūras vērtību kopums, kas izveidojies ilgākā laikposmā. Iespaidu, atmiņu kopums, kas izveidojies ilgākā laikposmā. 

No viņa [Ā. Alunāna] atstātā lugu pūra šodien izvēlēties pašus nozīmīgākos darbus nav viegli .. Jaunās Grāmatas 68, 12, 9.

Ja ir runa par mākslas iespaidiem, tad Mirdzai Šmithenei ir ļoti izmeklēts atmiņu pūrs, kur glabājas tikai lieliskas mākslas vērtības. Dzene 3, 155.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

pũrs (li. púras „ein Hohlmass” Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz (vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt, a) die Aussteuer nähen, b) den Aussteuerpaudel zunähen; p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. ja pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, ja tīne – viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pusvalsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. – pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). – jaunais pūrs, das neue Lof – Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

[Sagatavots pēc: ME III : 449]

pūrs – 1. pyurs; pasāgs; pūrā piecdesmit tūkstoši – pīcdesmit tyukstūšu pasāga; darināt pūru (locīt pūru) folkl. – dareit pyuru (lūceit pyuru); pūra lāde – skreine (pyura skreine)

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

prs – pỳurs, vsk. Līgavas pūrs. śìv’ìiś vài maîtys pỳurs skàitìejuôs, kas skaṕiê salykc, – ručńìḱi, godàui, ćìḿd’i, źeḱiś, rytuḿi, kòldrys. mrga poša tàiśìe pỳuru, mùosys i mùoä, ka jùs beja, àr pal’èidźìe tàiśìe pỳuru.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 271]

Iedot pūrā līdz(i) – iemācīt, ieaudzināt (ko) uz visu mūžu.

(Pie)locīt (retāk salocīt) pūru folkl.(sa)gādāt (parasti aužot, adot, izšujot) nepieciešamo nākamajai ģimenes dzīvei. 

Turēt (arī glabāt) (sveci) zem pūra sar. – neizpaust, nedarīt zināmas citiem savas zināšanas, māku.

Pielocīt (dziesmu, dzejas, zināšanu u. tml.) pūru uzkrāt, arī bagātināt garīgo vērtību kopumu.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

Ergonīmi – Pūrs, folkloras kopa Matīšos; Latvietes pūrs, radošā māja Lielvārdē.

pūrs, mantots vārds, lietuviešu pūras ‘pūrs (labības un kartupeļu mērs), sieks; dsk. daudzums’, senindiešu pūraḥ ‘kūka’. Pamatā indoeiropiešu *– ‘pūst; uzpūsts, uztūcis’, no kā arī pūst; atvasin. *pū-ros > baltu *pūras > latviešu pūrs. Vārda sākotnējā nozīme ‘kas uzpūsts, uztūcis; čaugans vai apaļš veidojums’ → apaļš priekšmets ar tukšu vidu, izdobts priekšmets’. Senais pūrs laikam bijis izdobts paliels (apaļš) koka trauks, kas vēlāk aizstāts ar dēļu kasti, arī ar apkaltiem stūriem.

Ar nozīmes pārnesumu no trauka vai tvertnes pūrs 1) ‘līgavas manta (arī tā, ko traukā pūrā nevarēja ielikt, piem., govis), 2) ‘beramu vielu mērs’, kura apjoms vēsturiski mainījies. [Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 91]

angļu – dowry

baltkrievu – пасаг

franču – dot

igauņu – rist

krievu – приданое

lietuviešu – kraitis

poļu – posag 

somu – myötäjäiset

ukraiņu – придане

vācu – die Mitgift

Brūtei jāliek pūrā līdz vecas izperas, lai tās lopos ļaunums nemetas.

Līgava nedrīkst ņemt pūrā līdz adatas, jo tad jaunā dzīvē tā esot kā adata.

Brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenorauti) cimdi un zeķes.

Kad jaunais vedējs nesa ārā brūtes pūru, tad tam bija jāuzliek uz pūra vāka zelta gabals.

Meitas pūru aizvedot, skapī jāieliek akmens, lai neatšķirtos no vecākiem.

Kāzās visi pūri bijuši pārklāti ar baltiem palagiem un ar garām dzīparu jostām apsieti, bet brūtes pūrs pazīšanas dēļ bijis vēl ar staipekņiem izpušķots. Uz visām tīnēm sēdējuši cilvēki virsū un pie visiem tad arī notikusi kaulēšanās.

Otrā kāzu dienā vedēji ņēma brūtes pūru: tīni, aitas un arī govi, kuru gan mēdza vest brūtes māsas, un brauca uz brūtgāna māju. Pūru vedot, vedēji brūtes galā „zaga”, ko varēja (karotes, kausus, kannas, glāzes), un, ja neatņēma, tad aizveda uz brūtgāna māju.

Kod bryutis pyuru nas, tad navar likt iz slīkšņa; taod dzeive byus slykta.

Bryutis pyura gūvu nadreist slaukt, tod vysu laiku gūvis byus kai izslauktys.

Sestdien pēc pusdienas brūtgāns ar saviem biedriem un kādu vecāku cilvēku brauc uz brūtes māju pēc pūra.

Pūru ved ceturtdienās, sestdienās.

Pūrā brūtei ielikta maize, lai tai nav tukšs mūžs. Šo maizi tā pati otrā kāzu dienā devusi kāziniekiem. 

Kad, pūru vedot, ceļā notiek kāds sarežģījums, piem., zirgs paklūp, groža izgrožojas utt., tam neesot laimīga dzīve; bet, ja zirgs izjūdzas, tad tie šķiršoties. 

Ja brūtei pūrā deva līdz govi, tad brūtgānam bija jāliek uz govs ragiem nauda, kuru saņēma brūtes vecāki.

Ja brūtes pūra vedēji zog vistas, tad brūtei visu mūžu būs jākašķējas kā vistai (grūta dzīve).

Krustmātei torītu, kad jāiet nest pāde baznīcā, vajaga pārcilāt savu pūru, lai pāde augot čakli darinātu pūru un būtu centīga.

Ak, Dieviņ, kad nenāktu

Bāliņam līgaviņa!

Man būt’ vaļa lielai augt,

Lielu pūru darināt. [LD 7550-0]

 

Ganos gāju, vīzes pinu,

Liku pūra dibenā.

Jās tautiņas, prasīs pūra,

Es vīzites parādišu. [LD 7629-1]

 

Pūru cēla, pūru cēla,

Pūru manu nevedīs;

Kusīs zirgi, plīsīs rati,

Ceļā zirgus tapinās. [LD 16671-0]

 

Kas grib manu pūru slēgt,

Lai dod ziņu māmiņai:

Māte pūru aizslēguse,

Pie māmiņas atslēdziņa. [LD 25142-2]

 

Citas meitas pūru dara,

Kādu pūru es dariju?

Es klausiju bārgus kungus,

Asariņas slaucidama. [LD 7921-0]

 

Palīdziet, citas māsas,

Pastarei pūru šūt,

Drīzi pūru piedarīt,

Pūram vāku norakstīt. [LD 7784-1]

 

Kas bāram pūru dara,

Kas telites audzinaja?

Dieviņš pūru darinaja,

Māra govis audzinaja. [LD 4894-0]

 

Steidzu pūru, daru pūru,

Nakti miega neguleju,

Nakti miega neguleju,

Pūra cimdus adidama. [LD 7857-0]

 

Kultu, maltu, līgaviņa,

Lai māsiņa pūru dara,

Lai māsiņa pūru dara,

Lai iet drīzi tautiņās. [LD 7683-0]

 

Dari, meita, savu pūru,

Nedarini vaiņadziņu:

Tautas tavu pūru skata,

Ne diženu vaiņadziņu. [LD 7581-0]

 

Es par pūru nebēdaju,

Kad man kurpes kājiņā:

Kad tautiņas pūru prasa,

Es kurpites klabinaju. [LD 16956-0]

 

Bāliņš greizi raudzijās,

Kad cilaja mātes pūru.

Še, brāliti, mātes pūrs,

Dod man tēva novadiņu. [LD 16583-0]

 

Neraugat kupla pūra,

Raugat laba tikumiņa;

Gan dažai kuplis pūrs,

Nava laba tikumiņa. [LD 7768-0]

 

Sazatrūku izaugusi,

Ka miedziņu gulejusi:

Tukšis pūrs, pliks vēders,

Pie vārtiem precinieki. [LD 7831-0]

 

Viena biju, viena pate

Es savai māmiņai.

Vienai man mātes pūrs,

Vienai tēva novadiņš. [LD 3766-0]

 

Tautas saka, mazs man pūrs, –

Dārgi vien gabaliņi;

Kas no jūsu liela pūra,

Kad nav lāga gabaliņu? [LD 25205-3]

 

Seņ gaideju, niu izdzierdu

Nu buoļeņa mīlu vuordu:

Kulltu, molltu, ļaudaveņa,

Lai muoseņa pyuru dora;

Nūkiuluse, samoluse,

Paļeidz pyuru pīdareit;

Paļeidzeise pīdareit,

Izlaid labi tauteņuos. [LD 7686-6]

 

Laime, laime tai muotei,

Kurai auga dāli, meitys:

Cytu pyuru uorā vede,

Cyt’ īškā rytynuoja. [LD 16700-2]

 

Gonūs guoju, gaņa beju,

Gonūs pyuru pīlādieju:

Zamu driebis, viersā driebis,

Vydā boltys vylnuoneitis. [LD 16530-4]

 

Grīzit ceļu, grīzit ceļu,

Tautas vede buorineiti:

Pylnu ceļu gūvu dzyna,

Pazeļteitu pyuru vede. [LD 4886-5]

 

Dori pyuru jauna meita,

Dori vaca muomuleņa;

Jauna meita gūdam dora,

Muomuleņa myužeņam. [LD 7582-0]

 

Gudra muote, gudra meita,

Gudru pyuru pīdareja:

Vydā puški, zam īlūki,

Viersum boltys vyllnaneitis. [LD 16530-10]

 

Maņ mīdzeņš, maņ mīdzeņš

Tukšu pyuru padarē;

Maņ rūceņis natikļeitis

Mani plyku padarē. [LD 7728-0]

 

Man bij dziesmu div’ pūriņi,

Trešā ogu vācelite;

Vāceliti izdziedaju,

Pūram vāku vien pacēlu. [LD 30-10]

 

Vai, māmiņa, vai, māmiņa,

Līčos laba ganišana:

Govis ēda līča zāli,

Pate pūru darinaju. [LD 7553-0]

Gudrais zirgs

Vienam ķēniņam pa naktīm tika izmīdīta labība, sevišķi kvieši. Viņš sūta savus dēlus tīrumu sargāt. Vispirms aiziet vecākais dēls, apgulstas tīruma malā un nekā nenosargā. Otru nakti aiziet vidējais dēls, sāk skaitīt zvaigznes no gara laika, tad aizmieg un arī nekā neredz. Trešo nakti iet jaunākais, ko vecākie brāļi turēja par muļķi. Tas sēd, sēd tīruma malā ilgu laiku – te pamana, ka nāk viens zirgs, lec tam mugurā un tura pie krēpēm cieti. Zirgs jūt, ka nevarēs tikt vaļā, sāk lūgties: „Palaid, lūdzams, mani vaļā, tu dabūsi trīs citus zirgus manā vietā!” Jaunākais brālis atlaiž saķerto zirgu vaļā, un pēc neilga laika atskrien arī patiešām trīs zirgi. Pirmajam zirgam bija viena spalva zelta, otra sidraba; otram bija visa sidraba spalva; bet trešais bija gluži mazs un izskatījās vājš. Muļķa brālis sajem visus zirgus, aizved uz māju un ieliek stallī. Atnāk uz istabu, tēvs prasa: „Nu, dēls, vai nosargāji?” Dēls atbild: „Ko nu pa tumsu nosargāsi?” Vecākie brāļi aiziet uz stalli un ierauga tur divus ļoti skaistus zirgus. Trešais mazais zirdziņš bija palīdis apakš siles, tā kā brāļi to nemaz nepamanīja. Nu brāļi pajem abus skaistos zirgus un tūliņ aizjāj pasaulē laimi meklēt. Rītā aiziet arī jaunākais brālis uz stalli un redz: skaistie zirgi pagalam. Viņš prasa mazajam zirdziņam: „Kur palika abi lielie zirgi. Mazais zirgs atbild: „Tavi brāļi ar tiem aizjāja, bet mēs varam viņus panākt.” „Nu tad dzīsimies viņiem pakaļ!” Mazais zirgs pieceļas kājās, jaunākais brālis sēstas tam mugurā un nu jāj, ka tik vējš svilp gar ausim. Drīz vien jau vecākie brāļi bija panākti. Šie lūdzas, lai piedodot, un jaunākais arī neko nesaka. Nu visi trīs brāļi jāj kopā un nonāk vienā pilsētā. Tur jaunākais brālis pārdod abus skaistos zirgus un dabū par tiem lielu naudu. Tas pats kungs, kas nopirka tos zirgus, piejēma arī jaunāko brāli par kučēru. Vecākie brāļi par to tik pasmējās un aizgāja projām. Jājot uz kunga muižu, muļķa brālis ierauga zemē ļoti skaistu zelta spalvu un paceļ to augšā. Zirgs saka: „Neņem tu to spalvu, tā būs tava nelaime.” Šis nemaz to neievēro un tik jāj tālāk. Muižā kungs tam uzdod zirgus kopt un pieliek tam vēl kādus kalpus klāt. Muļķa brālis ar labprāt izpilda visus darbus, ko tam kungs uzliek. [..] Reiz kučērs atkal stāsta ļaudim pasakas un piemin vienu jaunavu, kas esot visskaistākā pasaulē. Citiem kalpiem nepatīk, ka kučērs var dzīvot brīvā, tie aiziet pie kunga un samelo, ka kučērs zinot, kur dzīvojot visskaistākā meita pasaulē. Kungs vēl bijis neprecējies, kādēļ nu sadomājis visādā ziņā dabūt to skaistāko jaunavu. Viņš licis pasaukt kučēru un pavēlējis tam stingri jo stingri: „Kā tu man atved to skaisto meitu šurp!” Kučērs gan raud un dievojas: „Es tādas meitas nemaz nezinu!” Kungs atbild: „Kad tu zini citiem stāstīt, tad varēsi arī viņu atvest.” Kučērs aiziet atkal raudādams pie sava zirdziņa. Tas pasaka: „Vai es tev nesacīju, ka nevajaga jemt to spalvu? Šī bēda vēl nav liela, bet priekšā būs vēl lielāka bēda. Ej pie kunga un paprasi divas vieglas laiviņas, labi daudz maizes un dzērienus, lai mēs varētu iztikt trīs nedēļas.”

Kučērs arī dabū visas šās lietas, jem tās uz zirga muguras līdz un sāk jāt. Kad piejāj pie vienas upes, zirgs saka savam jātniekam: „Paliec tu še upes krastā, kamēr es aiziešu apskatīties, kur tā meita atrodas!” Pēc ilgāka laika zirgs atnāk atpakaļ un saka: „Brauc tu ar šām laivām pa šo upi jūrā iekšā. Tad ielec ūdenī, paslēpies aiz laivas malas un turies pie tās ar rokām. No otras puses piepeldēs skaistā meita, iekāps laivā un sāks ēst maizi. Nu saķer to pie rokas, sēsties laivā iekšā un airē uz malu.” Kučērs visu tā izdara: saķer skaisto jaunavu un piebrauc atkal upes krasta malā. Tā nu viņš atved meitu pēc trim nedēļām pie kunga. Kungs ir bez gala laimīgs un grib to tūliņ precēt, bet meita tam atbild: „Es tikmēr neiešu pie tevis, kamēr tu nedabūsi atļauju no mana tēva un neatvedīsi manu pūru, kas atrodas jūras dibenā.” Kungs tūliņ pasauc savu kučēru un piekodina tam: „Ja tu man nedabūsi atļauju no jaunavas tēva un neatvedīsi viņas pūru, tad tu vairs dzīvs nepaliksi.”

Kučērs nezina no bēdām ko darīt, aiziet pie sava zirdziņa un izstāsta tam, kas šim nu atkal uzdots. Zirgs saka: „Šī nu ir tā lielākā bēda, kas tev ir priekšā. Tev nevajadzēja jemt to spalvu augšā. Tomēr lūkosim, vai nevarēsim tos uzdevumus izpildīt.” Kučērs sēstas savam zirgam mugurā un jāj plašā pasaulē. Viņš piejāj pie jūras un redz tur skaistu pilsētu. Zirgs saka: „Šī pilsēta stāv uz vienas valzivs muguras, un valzivs ir to šeit atnesusi. To pilsētu ir Mēness nolādējis un pievilcis sev tuvāku.” Kad kučērs izjāj caur pilsētu cauri, tad valzivs tam sacīja: „Kad tu jāj uz Mēnesi, tad paprasi arī par mani, kad es varēšu atkal jūrā peldēt.” No turienes kučērs aizjāj uz Mēnesi un prasīja: „Vai tu atļauj savai meitai precēties ar manu kungu?”

„Atļauju.”

„Vai tā valzivs, kas nes pilsētu uz muguras, varēs drīz atkal jūrā peldēt?”

„Laiks jau ir pienācis, un viņa var peldēt jūrā.”

Atpakaļ jājot, kučērs jāj atkal caur pilsētu, bet valzivij vēl nekā nesaka, lai tā neaiznestu arī šo jūrā. Kad šis jau atstāja pilsētu, valzivs viņam prasīja: „Pasaki man, ko Mēness sacīja, tad es arī tev būšu palīdzīga.”

„Man ir viena liela bēda priekšā, vai tu man varētu palīdzēt?”

„Kas tā par bēdu?”

„Jūras dibenā ir Mēness meitas pūrs, man tas ir jādabū rokā.” Valzivs nu sasauc visas jūras zivis kopā un pasaka: „Uzmeklējiet man Mēness meitas pūru jūras dibenā!” Zivis sāk skraidīt pa visām malām, izskraidās, bet nevar atrast. Tad valzivs sasauc visus jūras vēžus un saka: „Uzmeklējiet man Mēness meitas pūru jūras dibenā!” Daži vēži bija paši zem tā pūra slēpušies un tie arī zināja, kur pūrs atrodas. Tad arī kučērs pastāstīja valzivij, ka tai nu ir atļauts peldēt jūrā, un tā nu iznesa pūru uz krasta. Kučērs aizveda pūru savam kungam, un tas to atdeva skaistai jaunavai. Kungs gribēja tūliņ taisīt kāzas, bet meita vēl iebilda: „Ja tu nepaliksi jaunāks, tad es pie tevis neiešu.”

„Kā tad es varu jaunāks palikt?”

„Es arī biju agrāk vecāka, bet tagad esmu atkal jauna. Es mazgājos un metu kūleni karsta piena katlā, tad ielēcu kublā ar aukstu ūdeni un tā paliku jauna un skaista.”

Kungs lika izvārīt lielu katlu ar pienu un tur blakus nolikt lielu kublu, ko pielēja ar ūdeni. Kungam pašam tomēr bija vēl bailes lēkt vārošā pienā, un tas lika papriekšu savam kučēram izmēģināt. Kučērs aiziet uz savu zirdziņu žēloties par savu nelaimi, bet zirgs to mierina: „Nebaidies neko! Es iešu tev līdz, un, kad es iepūtīšu tai katlā, tad lec droši iekšā. Bet kāp steigšus atkal ārā un lec tai ūdens kublā!”

Kučērs visu tā izdara un pēdīgi iznāk no kubla jaunāks un skaistāks ārā. To redzēdams, arī kungs vairs nebaidās un lec droši vārošā piena katlā iekšā, bet turpat arī paliek un netiek vairs ārā.

Kunga kučērs nu apprecē skaisto Mēness meitu un tad aizbrauc uz savu tēvu. Tēvs no priekiem atstāj viņam visu savu valstību. Tā nu muļķa brālis paliek par ķēniņu un dzīvo laimīgi, bet abiem gudrajiem brāļiem bija jāpaliek par viņa apakšniekiem. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr07/0700117.htm]

Ap pusnakti vecs vecis nācis no Bilskas. Pie Kluča tilta tam piesitusies lepna balta dāma un teikusi: „Pavadi mani līdz krustceļiem, tad es tev došu sava pūra atslēgu.” Vecis nobijies un laidis ļekas vaļā. Bet tai pašā brīdī lepnā dāma sabirusi lielā naudas kaudzē, kura lēni nogrimusi. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140607036/lv]

Viens vīrs noņēmis no nesen apglabātā kapa baltu zīda lenti, kas bijusi piestiprināta pie kapa vaiņaga, un domājis: „Lūk, tā derēs manai sievai ko pagreznoties!”, un aiznesis lenti mājās. Sievai stāstījis, ka to pircis. Sieva vīram, saprotams, ticējusi un noglabājusi lenti pašā pūra dibinā. Nākošā naktī vīram parādījies aplaupītais mironis un atprasījis savu īpašumu, pavēlēdams to nonest atpakaļ uz kapu. Vīrs to neievērojis un paņemto lenti nenesis. Otrā naktī parādījies vīram atkal tas pats un piekodinājis, lai viņu paklausot; ja neklausīšot, būšot slikti. Vīrs tomēr nepaklausījis. Trešajā naktī tas atrasts nožņaugts ar atrasto lenti. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/140211018/lv]

Reiz klausības laikos bijusi žigla, naiga meita; tā, cauru nedēļu muižā izvērpusies, vēl nepiekususi svētnaktī savam pūram vērpt. Bet drīzumā meita nomira. Ļaudis teica: „Svētā meita nomira nelaikā – pārstrādājusies!”

Bet meitas dvēsele vēl nerima: vērpa un vērpa turpat klēts sienā (šķirbā) un vērpj vēl šodien. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/131401005/lv]

Latvju tauta, kas ir ilgu laiku nesusi verdzības jūgu, ir vienmēr bijusi paklausīga un strādīga. Visvairāk viņiem bija jāstrādā tīrumā, bet arī lopu kopšana prasīja daudz darba. Īpaši rudeņos, kad nāca augļu un labības novākšana, visiem bija ko rauties ar darbiem, ko tik nagi nes. Dienā strādāja pa muižu, gāja kārtās, otarniekos, pļāva valakas, naktīs rudenī kūla kungu rijas. Tik nu laika un brīvu brīžu atlikās, ka naktī. Centīgais arājs nedabūja pat nakti labi atpūsties un izgulēties. Pa naktim viņš steidzās nokopt savu druvu, kas dienā nebija iespējams, lai vēlāku graudi neizbirtu. Naktīs viņi pļāva vasarāju un pēdējā gadu simtenī vilka arī kartupeļus, kā mums vectēvi mēdz pastāstīt. Tādēļ ir tagad vēl mēnesi nosauc par kalpu sauli. Mēness spīdēšana rudens naktīs bija liela lieta. Latviešu jauneklim, ko var patiesībā nosaukt par zemes rūķi, arī vajadzēja izlūkoties strādīgu sievu, kas nekurnēdama izturētu visas grūtības un darbus. Tādēļ viņš senāk grieza lielāko vērību tikai uz darbu, zināms, papriekšu lūkojot, vai viņa arī to var mīlēt, un tad tikai vēl lūkoja patīkamu seju un turību. Visa viņas turība senāk pastāvēja no pūra. Tikai bagātākās saimnieku meitas dabūja arī kādu govi pūram līdz. [http://pasakas.lfk.lv/wiki/150701004/lv]

Pūrs – līgavas īpašums, tai precoties. Ar vārdu pūrs saprata kā uz vīra māju līdzņemamās mantas, tā arī pašu tvertni, kurā tās tika ievietotas. Meitas pūrā bija tekstilijas, rotas, vecāku dotie sadzīves priekšmeti un lopi.

Tvertne, kurā uzglabāja pūru, sākotnēji bija cilindrveida drēbju tīne ar aizslēdzamu vāku vai vienkocis. Vēlāk – četrstūru lāde, jaunākos laikos skapis. Sīko pūra lietu un rokdarbu piederumu glabāšanai izmantoja vāceles, cibiņas, groziņus.

Meitas pūrā vajadzēja būt visdažādākajiem darinājumiem: auduma baķiem, jau uzšūtiem krekliem, brunčiem, villainēm, lakatiem, cimdiem, jostām, dvieļiem, galdautiem, palagiem, segām, spilveniem un spilvendrānām. Folklorists Kārlis Straubergs savā grāmatā „Pār deviņi novadiņi.” dod meitas pūra aprakstu no 19. gadsimta:

„Kādā pūra lādē bijuši: 1) dvieļi, 50–100 pāru, 2) galda drānas, 15–20 gab., 3) krekli, viens ducis vīriešu, otrs ducis sieviešu; pūrā lika tikai augšpuses, kuras arī veltīja, 4) palagi, ap 20 gab., 5) villaines, 10–20 gab. (a. ap pleciem apņemamas drānas, b. gultas deķi, c. sagšas – baltās villaines ar pušķiem), 6) galvas drānas (lakati); bijušas zīdenes, mirenes, torcenes, sprancenes, prūsenes, polcenes, kažmirenes, lāmenes, bastenes, kaņupenes, 7) rinduki, 15–20 gab., 8) cimdi, zeķes, prieveti, no katriem 50–100 pāru: prievetus dabūja katrs kāzinieks, pat bērni, 9) kažoki un manteļi arī iederējās pūrā, bet nabadzīgākajām meitām šo gabalu trūka.” 

Pūrs bija nozīmīga materiālā vērtība. Vienlaikus tekstiliju darināšanas process un to izmantošana kāzu rituālos bija nesaraujami saistīta ar tradicionālo pasaules redzējumu. Lietas pašas par sevi nerunā. Likt tām stāstīt par savu laikmetu un tā tradīcijām var tikai ar etnogrāfisko pierakstu un folkloras materiālu palīdzību. [Sagatavots pēc: http://www.aizkrauklesmuzejs.lv/jaunumi/params/post/3633657/ muzeja-krajuma-izstade-purs-skatama-izstazu-nama-no-15septembra-lidz-novemb]

1937. gadā tika publicēta basenieka [Basu iedzīvotāja] Jāņa Šperliņa grāmata „Senās suitu kāzas un ķekatas”, kurā stāstīts par suitu kāzu tradīciju, t. sk. par līgavas pūru un pūra vešanu.

Grāmatā aprakstīts, ka līgavas pūrs sastāvēja no dvieļiem, cimdiem, prievītēm, baltām villainēm, galda drānām, palagiem, pūra zeķēm, sienamauta un dāvanām, kas bija domātas vīra tēvam, vīra mātei, vīra brāļiem un māsām. Palagi, dvieļi bija no liniem, cimdi un zeķes no aitu vilnas. Bagātām meitām pūrā bija 100 dvieļu un 100 pāru cimdu. Pūra cimdi un zeķes bija īpatnēji adīti un izrakstīti. Tie bija no baltas vilnas dzijas, retāk arī no melnas; vēlākos laikos arī no „graznām”, t. i., no krāsainas dzijas. Ņēma dabīgi melnu un baltu vilnu. Tikai zeķu un cimdu kāti (stulmi) vienmēr bija no paškrāsotas vilnas dzijas. Krāsas gatavoja paši no alkšņiem, krūkļiem, bērzu lapām, sūrenēm, meža akmens sūnām, bezlapēm un citiem augiem. Līgavas pūrs atradās lādē, vēlāk lādē un skapī, dažreiz lādē un divos skapjos. Pūrā bija apmēram 24 villaines, 12 palagu, 12 linu kreklu ar izšuvumiem, 12 pāru baltu un 12 pāru greznu zeķu.

Parasti kāzas sāka svinēt svētdienā. Ceturtdienas vakaru pirms kāzām atbrauca pēc pūra. Līgavas vecāki tad sarīkoja nelielas viesības – pūra vešanu. Nokāva sivēnus, pabrūvēja alu un uzaicināja dažus tuvākos radus un vistuvākos kaimiņus. Netrūka arī degvīna. Pūra vešanas svinībās sanāca apmēram 20–30 cilvēku. Pēc pūra atbrauca tautietis ar savu krusttēvu un tautieša brāļi (ja tādu nebija, tad citi radinieki). Šie pēdējie bija pūra vedēji. Pūru veda ar 2–3 ratiem, turklāt tie bija garie darba rati. Kad dzird pūra vedējus braucot, meitas iziet ārā no telpām dziedāt:

Man atbrauca tautu dēls

Ar zvierbuli pūru vest;

Jūdz, brāliti, savu bēri,

Laiž zvierbuli žagaros.

 

Pūru veda, brāliti,

Kur jumta rati?

Nedošu pūriņu

Bez jumta rata,

Lai māsas pūriņu

Nerasinātu.

Kad pūra vedēji iebrauca līgavas mājās, tie tika laipni sagaidīti un palika turpat arī pārnakšņot. Tautietis iedeva līgavai mazu drāniņu, kur iesietas dāvanas, ko tautietis bija nopircis pilsētā: linkainis (nepagatavots), brošas, zīdenis, gredzens. Linkainis bija no pirkta balta audekla, to gatavoja linkaiņu gatavošanas lietpratējas. Linkainis tika sadurts ar skaistām saduramām adatām – brošām. Līgava ar linkaini galvā atstāja visai impozantu iespaidu. Linkainis bija pati nepieciešamākā līgavas tērpa daļa.

Vēlāk līgava tanī pašā drāniņā iesēja savas dāvanas tautietim: zīdeni, kas tautietim būs jāsien ap kaklu kāzu dienā, divus kreklus – vienu linu, otru pirktu (abi izrakstīti, izšūdināti); vienu pāri baltu cimdu un vienu pāri baltu zeķu, ko tautietis valkās kāzu dienā, un vēl vienu pāri cimdu tautieša mātei. Vēlākos laikos tur iesēja divus pārus cimdu un divus pārus zeķu (vienu baltu, otru greznu, t. i., no krāsainām dzijām). Šinī vakarā visi mielojās pie bagāti klātiem galdiem, dziedāja, spēlēja un pavadīja laiku visai omulīgi. No rīta, pēc saules uzlēkšanas, veda pūru. Pūra lāde (arī skapis) atradās klētī, apklāta ar baltu linu palagu un pārsieta ar prievetiem. Līgava, līgavas māte, tautietis un tā brāļi aizgāja uz klēti, pārējie palika pie klēts durvīm. Līgava deva pūru tautietim aizvešanai, bet līgavas vecākais brālis uzsēdās uz pūra lādes un nedeva to. Meitas šinī brīdī dziedāja:

Krupitis uzlēca

Uz māsas pūra,

Lec, krupi, zeme,

Še dālderītis.

Tad tautietis deva līgavas brālim dālderi (vēlākos laikos rubuli), un tas nokāpa no pūra lādes. Tautietis ar saviem brāļiem pūru iecēla ratos. Līgava pasniedza tautietim drāniņu ar dāvanām. Tad meitas dziedāja:

Ceļ tautieti viens pūriņu,

Nelūdz manus bāleliņus;

Kā māsiņa viena pate

Sav’ pūriņu pielocīja.

Dižu pūru darināja,

Cerēj’ tālu vizināt;

Nu āzveda ciemiņos

Tā kā siena tupesiti.

Liec, māsiņa, pūriņe

Baltu linu ērkulīti:

Ko dzīvāsi (strādāsi), kad āziesi

Piermo rītu tautiņās.

Ceļat, tautas, manu pūru,

Sānus vien negāžat:

Mana pūra dubenei

Trīs asaru biķerīši.

Vienu raudu uzaugdama,

Otru – pūru locīdama,

Trešo raudu svētu rītu

Tautiņās āziedama.

Ai, māmiņa, ai, māmiņa,

Laiks man ieti tautiņās:

Klētei grīda ieslīkuse

Mana pūra vietiņe.

Krūmu māte, lapu māte,

Pagan’ manas raibuļites:

Kad es iešu tautiņās,

Ik krūmam ziedu došu;

Ābelei sagšas segšu,

Ozolam dvieļus kāršu;

Tiem mazim bērziņim

Pa pāram baltu cimdu.

Alga būs, alga būs,

Māsas pūra vedējam:

Kam nolauzi zelta rozi

No māsiņas pūra vāka.

Vedat, tautas, manu pūru,

Pa ūdeni nevedat;

Daudz pūre sīku rakstu:

Grimst ūdeņa dubenei.

Dziesmām pavadīti, pūra vedēji aizbrauca uz tautieša mājām. Tautieša mājās netika rīkotas nekādas dzīres, tomēr mājinieki pūra vedējus svinīgi sagaidīja. Tautietis pārveda savai mātei līgavas dāvanu – baltus cimdus. Mājā iebraucot, mājas meitas izgāja pie klēts durvīm un dziedāja:

Tautu meitas pūra lāde

Ar vicem savicēta;

Mūs’ brālīša klētes dores

Sudrabiņa eņģitem.

Tebu, tebu, tav, brāliti,

Šīs vasaras lūkojums,

Pārnes pūru paduse,

Snauz pierme vakare.

Ik nedeļas, pārnedeļas

Čīma (saimnieka vārds) brauc Liepāje,

Meitas pūru izvadājis

Pa Liepāju Liepājam.

Meitu veda tautiņās,

Ietinuši ziernājos.

Dies, nesodi tēva runčus,

Ka tie peles nemedī:

Sagrauzušas pūra lādi,

Izvilkušas dāvaniņas.

Vecā māsa pūru kac,

Jaunā māsa kājas tur;

Jaunā māsa kājas tur,

Lai nekrita dubene.

Pūra vedēji ienesa pūru (lādi un skapi) klētī.

Līgava saņēma no vecākiem arī mantu, ko aizveda tautieša mājās pēc kāzām bez kādām ceremonijām. Turīgākie saimnieki deva līdz savai meitai divus zirgus, piecas govis, piecas vai sešas aitas, vienu lielu cūku un apmēram piecas jaunas cūkas, vienus divjūga braucamos ratus un vienus darba ratus. Mazāk turīgie deva mazāk. Dažreiz deva arī vēl galdu, 2–3 krēslus, gultu, arklu, ecēšas un zirgu aizjūgus. No labības deva pavasarī vasarāju sēklu un dažreiz arī rudzus maizei līdz nākamajam gadam. Līgava atveda sev līdz arī apmēram 12 lindruku un 15–20 jakas. [Sagatavots pēc: Šperliņš : https://www.suitunovads.lv/lv/gramatas_un_publikacijas/suitu_kazas/]

1940.–1941. gadā tika izdota grāmata „Latviešu tautas ticējumi” 4 sējumos. Tajā ievietoti arī daži pūra vešanas apraksti, kuros atklājas, kā tas noticis dažādos novados.

  • Otrā kāzu dienā sataisa pūru vešanai un sasien spilvenus. Spilvenos ieliek pudeli degvīna, sieru, gabalu pīrāga. Tad uz pūra lādes uzsēstas māte un uz spilveniem māsas. Pūru atpirkt nav tik viegli. Jauniķis no sākuma sola maz, teikdams, ka tur iekšā nekā laba neesot, tik vecas skrandas. Māte turas, ka pūrā vizuļojot balti sudraboti krekli un skaistas vilnaines. Arī par spilveniem jāsola maksa, jo māsas stāsta, ka tie no tīrām dūnām taisīti. Kad pūrs atpirkts, jaunive piesien vedējam garu jostu ar mezglu, kurš nu vedējam jāatrod. Kad pūrs jau izvests, tad jaunive ar bajarkām sēstas atkal aiz galda. Viņas jaunākais brālis ar šķīvīti un nazi kāpj uz sola un mēģina nogriezt jaunivei bizi. Jauniķis atkal atpērk bizi, lai negriež. Kad bize ir atpirkta, tad vedēji pērk jaunivi no bajarkām, kas arī nav viegli. Bajarkas grib noplēst labu maksu, bet vedēji negrib dot, jokodami, ka tādu kazu viņiem uz katra soļa būšot diezgan. Kad jaunive ir izpirkta un kāzinieki taisās braukt uz jauniķa sētu, tad ir atkal dažādi kavēkļi priekšā. Dažam ir groži pie dzeņaukšām piesieti, tā ka zirgu nevar pagriezt. Dažam ir zvans piesmērēts ar taukiem un neskan. Dažam pieliktas kamanās vecas slotas un citādi krāmi. (Pierakstīts Asūnē 1925. g.)
  • Pirmodien pēc brokasta izlaiž kāda vedēja un dažu panāksnieku pavadībā brūtes pūru un pēc maltītes, ja brūtgāna mājas netālu, pēc launaga un pēc mešanas brauc arī jaunais pāris ar vedējiem un divreiz tik daudz panāksniekiem uz brūtgāna galu, kur vedējus un jauno pāri ielaiž sētā, bet panāksniekiem aizšauj kārti priekšā. (Ilūkste)
  • Pēc tam dalīja pūru. Jaunā sieva gāja ar diviem panāksniekiem klētī, taisīja pūra lādi vaļā, izņēma no tās dažādas dāvanas, un abiem nesējiem jāaiznes tās uz istabu. Kas meta rubuli, dabūja kreklu, par mazāku dāvanu dabūja dvieli, zeķes vai cimdus utt. (Ilūkste)
  • Brūtes pūru no brūtes mājas izveduši šā: klētī, kur stāv brūtes pūrs, visi pārējie aizslogi apklāti ar vienkāršu drēbi, lai pūrā braucēji nezinātu īsto, kamēr brūtes brālis uz māsas pūra neuzliek vecu sidraba rubli un vairāk, ko dara pakaļ visi pūrā braucēji, kuri sākumā liek mazāk, līdz kamēr diņģējasun salīgst. (Plāņi)
  • Pēc pūra aizvešanas otrā kāzu dienā pārējie vedēji pavadīja brūtgāna brāli vai citu viņa radinieku, kas veda brūti uz brūtgāna māju. Pēc tiem tad pievakarē brauca trešā nodaļa, panāksnieki, allaž pa divi uz viena vedēja. Panāksnieku meitas, kuras veda pūra govis, sauca par pāradu meitām, un tās neskaitīja panāksnieku skaitā. Kad otrā kāzu dienā brūte piebrauca brūtgāna mājā, tad „jaunais puisis”, kurš to izcēla arī no vāģiem, palika pie zirga.Brūte nolika uz zirga cimdu pāri, kuru paņēma vedējs. Īstais „vedējs”, kas bija precējies, gāja brūtei pa priekšu un pārkrustīja durvis ar pātagu. Brūtgāns pats atvēra durvis un ieveda brūti pie rokas istabā. „Jaunais puisis” bija paņēmis no brūtes mājas alus kannu un maizes kukuli līdz, kurus tad ienesa istabā un nolika uz galda. Kad otrā kāzu dienā beidzot piebrauca panāksnieki kā trešais pulks, tad brūtes krusttēvs un krustmāte, saukti par vakargaiļiem, iegāja istabā. Vakargailis tūliņ uzlēca uz krāsns, dziedāja un kakšķināja, kur tad arī piegāja pati vakarvista. Paēduši tie atkal dziedāja un jokoja. (Bērzaune)
  • Brūtes pūru pārveda uz brūtgāna māju jau dienu priekš kāzām. Bagāta brūte dabūj līdz 100 dālderu pūrā līdz, bet pēdējā laikā sāk tā nauda atkal pamazināties. (Ērģeme)
  • Kad brūti veda prom no tēva mājas, tad jaunais vedējs ņēma līdzi pūru un ar visiem kāziniekiem brauca reizā uz jauno māju.Dienu priekš kāzām, sestdienā, tika pūrs pie brūtgāna novests, ko agrāki jokodami nemēdza izdot, kamēr uz katra pūra stūra un paša vidus neuzlika sudraba rubļus, itin kā maksu par pūra glabājumu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/]

Dzīves pūra sēkliņas

Kā milzu kapu kopās nakti skatos

Tais jūras malas melno priežu kāpās,

Kas sakrautas kā veļu kvieši statos.

 

Te dega liesmas: dzisušās nu lāpās

Ne dūmi nekūp vairs; nedz pērkons graujas;

Še nāvīgs grauzējs tārps reiz pāri rāpās.

 

Mēs ejam vieni, sirds ar sirdi skaujas:

Mēs divas sēkliņas no dzīves pūra,

Kas tumsā izsētas no nāves saujas, –

 

Mums līdzās miegā rāmi elpo jūra. [Rainis 1978 : 321]

Jā, Brammanīšu Viļums ņem sievu no diža cēluma – saimnieku Urdzes vecāko meitu Ķērstu. Tie ir pārtikuši saimnieki. Viņš dabūn lielu pūru līdza: divi govis, trīs aitas un vēl visu citu. Brammanīšiem pašiem jau divi govis, vienu viņi nu dod jaunākajam dēlam Ādamam, mēs nopirkām Grietelei arī vienu govi, tā ka mūsu jaunajiem jau no paša viņu dzīves sākuma būs katram sava govs; bet Brammanīšiem ir vēl trešzieme gotena, kas šo pavasari kļūs slaucama: pavēlu, rau, apkūlusēs un nevar vēl sagaidīt; tomēr pēc nedēļas vienas otras vajaga tai atnesties – esot jau labi paaudzinājusēs. Trīs slaucamas govis viņi neturēs, – pērciet to jauno jūs. Brammanīši pagaidīs naudu līdz rudenim. [Janševskis 1983 : 19–20]

– Ezernieku tēv, jums jāzin, ka šis studenta kungs ir nopietns pētnieks un viens no mūsu nākošajiem zinātnes vīriem: viņš ņēmies izpētīt mūsu tautas senatni. Savā disertācijas rakstā, ar kuru, beigdams augstskolu, grib iegūt mācīta vīra grādu, viņš grib sniegt savu pētījumu panākumus par tautas senās ticības un ierašu atliekām un pēdām tagadnes dzīvē. Šo darbu profesori viņam uzdevuši, un viņš nopietni pie tā strādā. Tādēļ droši varat stāstīt visu par senām ierašām un veciem laikiem – tur nekā neizsmies.

– Nu, varu jau pastāstīt, – sacīja vecais Ezernieks, nosēzdamies tuvāk Ievaidam Nedižanam. – Āžaragu pūta pavasariem tie puiši, kas domāja rudeni precēties, lai meitas zin un pasteidzas ar pūra pielocīšanu, kuras vēl nebija to padarījušas un kurām prāts nesās uz pūtējiem. Vasaru tad, ejot svētnaktīm meitās vai arī muižas darbos, tirgū un krogā satiekoties, iepazinās tuvāk un norunāja precēties. Kuriem puišiem tanī gadā neizdevās apprecēties, tie pūta arī vēl citus pavasarus. [Janševskis 1983 : 30–31]

Jā, bet kas tad nu ar mūsu Ievēnu? To bijām gandrīz vai piemirsuši, bet viņa jau ieradusi dažu labu reizi stāvēt pēdējā galā, tādēļ neņems šoreiz mums arī to ļaunā. Par Ievēnu viņu ar vairs nesauc. No toreizējā Ievēna izaugusi gluži krietna un pilnīga Ieva, – pieaugusi jauna meita. Aplūkosim viņu tuvāk! No sejas viņu var saukt par skaistu – bet kā lai skaistumu izstāsta? Pietiks, kad teikšu, ka šis dabas dotais pūrs varēja atsvērt citu mantu trūkumu, neskatoties nemaz uz prāta un sirds pūru, kas bārenei bija par iekšķīgu rotu. Ar saviem tumšajiem matiem un acīm, un jaunības pilnīgumu, un sārtumu sejā viņa Kristini Amaliju kā ēnot apēnoja. No iesākuma Krauklītenei gan tāds Ievas pārākums izskatā dūrās kā skabarga acīs, bet viņa ar laiku sāka par to domāt rāmāk. Viņa lūkoja, kā jau zinām, atsvērt šo trūkumu pie Kristines Amalijas ar drēbēm, uz ko vēlākā laikā īpaši lika lielu svaru, un tad viņa apmierinājās arī ar to, ka Kristine Amalija mantos labu pūru un Krauklīšu ciemu – bet Ieva – pelnurušķe – nekā. Mātesmeitai pret audžumeitu bija tāds pats stāvoklis kā pelnurušķei pasaciņā pret mātesmeitām, – bez tam vēl Ievai trūka brīnumrieksta, kura čaumalā apslēpts greznais apģērbs, ar ko rādīties ķēniņa pilī. Viņas pūrs bija gandrīz arī tikpat liels, ka to varētu ielikt rieksta čaumalā, ja skatās uz pūra lielumu un smagumu – kas vecos un arī vēl tagadējos laikos bijusi un ir jo svarīga lieta. [Apsīšu Jēkabs : http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/ApsJ/ApsJ0404.htm]

– Mana krustmeita jau daiļa, koša, tas taisnība, krustdēl: to saku ne vien es, to runā visā apciemā un ir visā novadā, kur vien viņu pazīst. Bet daiļums, košums vien gan nebūs tas pievilkšanas spēks, kādēļ visi uz viņu vien kājas aun, uz vecāko māsu ne, lai gan tā ir augumā, ir skaistumā arī nav smādējama. Domāju, īstais iemesls būs tas, ka mazajai māsai esi iesolījis dižu daļu. To būs padzirdējušas kaimiņu vaļinieces un citas precību sievas, un tā nu slud pa visām malām patīkamā slava, ka Baibele dabūs pūrā lielu daļu līdzi, un zini: smags pūrs, diža daļa – tas vilināt vilina preciniekus. 

– Nē, nē, krusttēv, nav pūrs vien vainīgs: vecākā māsa dabūn tādu pat pūru. Kālab tai tā nenāk bildinātāji kā Baibelei? Es saku: pašas daba un tikums ir tie īstie precinieku vilcēji un vilinātāji. Viņas lielā darba mīlestība, čaklums, labā sirds un allaž jautrais, priecīgais prāts – tas visiem patīk – tik mums, piederīgiem, kā arī svešiem. Kas tik ar viņu kur iepazīstas, nevar viņu izdaudzināt vien. [Janševskis 2000 : 273]

Katra jaunava drīz vien zinās sava cienītāja nolūkus un stūrēs taisni mērķim pretim. Starp citu pilsētniece ieminēsies, ka viņa savas cepures pate taisa, ka tā labprāt pate vāra ēdienus un labāk omulīgi dzīvo mājā nekā apmeklē visādas balles. Ja cienītājs jau nāk mājā, tad jānoīrē šujamā mašīna un jāstāsta, ka visas kleitas pašas taisītas. Jaunava šai laikā nekad nerādīsies bez rokas darba; pusgatavi darbi visās bodēs pērkami. Precinieka apciemojumiem nedrīkst ļaut stiepties garumā, lai jau pirms kāzām neiestājas apnikšana.

Lauku meitas šaī stāvoklī pārvēdina svētdienās savu pūru, lai puisis redz, cik audeklu baķu un deķu uzcerētajai ir. Ja pūrs tukšs, tad lādē slepeni jāiekrauj daži ar pakulām aptīti lielāki akmeņi un jāizliekas skopai. Gan tad puisis izzinās pūra smagumu. Šai laikmetā meitas nedrīkst valkāt cauru zeķu. [Blaumanis 1994 : 219]

Vīrs nopūtās.

„Slaucēja laulībai ļaužu acīs ir labāks pamats par mūsu,” tas sacīja. „Viņš ir bagāts. Caur Lapiņu Ilzes apprecēšanu viņš paliek vēl bagātāks. Četras govis, zirgs ar visu aizjūgu un divi tūkstoši skaidrā naudā – tas it brangs pūrs, labs pamata akmens laulībai… Mēs turpretim esam tukši, un man bail, ka pie mums nepiepildās vārdi: kur bads pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā!”

„Jānīt, Jānīt, kas tā par runu!… Nelaidīsim bada pa durvīm iekšā. Raugies, vai šitās četras rokas, ņipras un spēcīgas, viņa nevarēs atgaiņāt. Tur nav ko bīties!”

„Ir gan ko bīties. Kāju viņš jau ir iespēris mūsu istabā, mums ir parādi…”

„Tikai divi simti, vīriņ. Simts uz katra, tas nava daudz.”

„Trīs simti, Anniņ. Tu aizmirsti simts rubļu, kas man jādod māsai kā viņas daļa. Trīs simti, trīs simti tas liels parāds priekš tik maza gruntnieciņa, kāds es.” [Blaumanis 1994 : 83]

Bedrītes Aža tādēļ nu šķita laiku esam pienākušu, kur bij jāizspēlē – kā vācieši mēdz teikt – galvenā trumpa. Viņa jau, zināms, sen bij noģiduse, uz ko Reinis dzinās, un saņēma kādā dienā vēstuli. Kas viņai bij rakstījis? Saprotams, Jeannot Mhatthiencque, jo viņa ar citu nesarakstījās. Laipnais, gādīgais tēvs rakstīja, ka esot dzirdējis, Natāle esot brūte, un šis tādēļ steidzoties paziņot mātei, ka no savas puses Natālei pūrā gribot dot zirgu vai astoņdesmit rubļu, trīs govis vai deviņdesmit rubļu un simts rubļu skaidrā naudā. Lai nu Aža rakstot, ko Natāle labāk vēloties – skaidru naudu vien vai zirgu un govis?

Mīļais, labais tēvs! Kas gan viņam tādu nepareizu ziņu bij aiznesis! Natāle brūte! Dieviņ tētiņ, kādas muļķības tie ļaudis reizēm neizmuld! Muļķības, pie kurām ne vārdiņa nav patiesības!… Ažu sapiktoja šāda muldēšana, un viņa savām dusmām par šitādām nepareizām valodām lika sprukt vaļā pret kādu kalpa sievu taisni tādā acumirklī, kad Reini zināja esam sāņistabā un visu dzirdam. Viņa sodīja nelāga puišus, kas laikam izpauduši šo vēsti, gribēdami Natālei celt neslavu, runāja par savas meitas tikumu un neaizmirsa pieminēt tēva apsolīto pūra daļu: zirgu, treju govju un simtu rubļu.

Izbrīnojies Reinis klausījās! Tāds pūrs!… Un tas taču vēl nebija viss, ko Natāle dabūs līdz! No mātes puses tak jau arī kaut kas bij gaidāms! Zināms, zināms – sieva, kas visos gabalos bij tik dūšīga, meitai tukšām rokām neļaus iet tautās. Nē, no tā jau liecināja rota, kas Natālei bij un kuras dēļ to daža saimnieka meita apskauda. [Blaumanis 1993 : 264]

Vārds pūrs izmantots Irmas Grebzdes stāstu krājuma nosaukumā Pūra zirgs (1944).

(Ienāk klusi, bet aši Svešzemnieks. Viņš stipri apbruņojies svešādiem ieročiem. Grezns.)

SVEŠZEMNIEKS.

Deva?

GLŪDS.

Nedod.

SVEŠZEMNIEKS.

Kur šis?

GLŪDS.

Maļ.

SVEŠZEMNIEKS.

Labi, nedzird.

GLŪDS.

Zagsim meitu!

SVEŠZEMNIEKS.

Tev tā meita; man tas pūrs.

GLŪDS.

Kā tev pūrs? Līgts bij: puse!

SVEŠZEMNIEKS.

Visu gribu, ne, – ej viens!

GLŪDS.

Ak tu tāds!

SVEŠZEMNIEKS.

Ķildot gribi?

Teikšu visu saimniekam,

Ka tu nāci meitu zagt.

GLŪDS.

(Klusi.)

Dievs tēvs! – Kad tik saimnieks topu!

Gan jau gūšu tad ij pūru.

SVEŠZEMNIEKS.

(Smejas.)

Vara veic, – cik tev ļaužu?

Simtu manu karavīru. 

GLŪDS.

Ņem ij pūru, kad man meita!

SVEŠZEMNIEKS.

Labi! Ej tad atvil meitu,

Mani ļaudis sargās vārtus,

Pasvilp vien! – aši grābs.

GLŪDS.

Ej tik! ej tik!

SVEŠZEMNIEKS.

Izrīkoji?

Pūrs ir paņemts?

GLŪDS. 

Paņemts pūrs.

SVEŠZEMNIEKS.

Zelts un drēbes?

GLŪDS.

Būs jau, būs.

SVEŠZEMNIEKS.

Jāpaskatās. – Ej nu aši.

(Aiziet. Glūds viens. Nemierīgs staigā apkārt. Ienāk viņa zēns, aši, klusi.)

[Rainis 1981 : 22–24]

Meitenes, vai pūrs jau gatavs?

Pētot dažādu tautu paražas, var ievērot, ka pūram ir divi uzdevumi. No vienas puses, tas mēdz kalpot kā sievas ieguldījums kopīgas dzīves pamatā, no otras puses – kā sievas tiesa ģimenes īpašumā, kuru var izmantot visi ģimenes locekļi, taču laulības šķiršanas vai vīra nāves gadījumā tas parasti kalpo kā nodrošinājums sievietes turpmākajai dzīvei.

Dažās tautās par pūru jārūpējas līgavas tēvam (protams, kopā ar ģimeni), citās – arī nākamajai sievai pašai. Ja par pūru rūpējas arī sieva pati, parasti tam ir vēl viens uzdevums – pēc tā, cik pūrs ir bagāts, spriež par sievietes darba tikumu un mājsaimnieces spējām. Tāpēc kāzās pūru parasti apskata vīra ģimenes pārstāvji un daļu pūra sieva izdāvina vīra radiniekiem.

Austrumu tautām oficiāls pūrs parasti neeksistē. Drīzāk otrādi – vīrs maksā sievas radiniekiem kompensāciju par to, ka atņēmis viņu ģimenei darba rokas. Kādreiz to sauc arī par sievas pirkuma naudu. Tāpat Austrumu tautas uzskata, ka vīrietim ir jāaprūpē sieva tā, lai viņai nekā netrūktu, un tas jādara arī tādā gadījumā, ja laulība tiek šķirta. Tikai tad, ja šķirtā sieva atrod jaunu vīru, agrākā laulātā saistības beidzas. Ir tradīcija, ka tēvam ir jāapdāvina meita ar zināmu naudas summu vai dārglietām, kuras viņa var uzskatīt par savu īpašumu vīra mājās.

Ebrejiem, piemēram, bija pat noteikts minimālais dāvājums, kuru, ja to nespēja sagādāt tēvs, sievietei piešķīra visa kopiena. Līdzīgas tradīcijas ir arī islāma valstīs. Te tēva dāvātas drēbes un dārglietas parasti ir vienīgais īpašums, pār kuru noteicēja ir tikai sieviete. Arī Ķīnā šāds tēva dāvājums ir sievietes varā, taču ir noteikts, ka vīrs to drīkst tērēt, ja runa ir par bērnu izglītību vai vecvecāku uzturu.

Visplašāk pūra tiesības aplūko eiropiešu likumi. Te pūrs ir obligāta laulību sastāvdaļa. Sievietei bez pūra parasti nebija iespējas noslēgt laulību, tāpēc viens no veidiem, kā sodīt nepaklausīgu meitu, bija pūra atņemšana. Dižciltīgu meitu pūru parasti veidoja gan nauda un dārglietas, gan zeme. Dzimtcilvēku pūru – sadzīves priekšmeti. Pūrs parasti bija sievietes īpašuma daļa, kuru viņa saglabāja pat tad, ja neapprecējās un iestājās klosterī.

Arī Latvijā ar pūru saistās svarīgi kāzu rituāli. Pūra jēdzienu atrodam jau senākajos zemnieku likumos. Domājams, ka sākotnēji pūrā varēja būt arī zeme un lopi, bet, tā kā vēlāk tas viss vairāk vai mazāk kļuva par muižnieka īpašumu, galvenā pūra daļa bija rokdarbi, kurus glabāja īpašā košā pūra lādē. To vidū bija palagi, galdauti, dvieļi, krekli, cimdi, zeķes, prievītes, villaines, saktas. Spriežot pēc pūra aprakstiem, šie priekšmeti pūra lādē varēja būt simtos. Protams, būtu grūti iedomāties, ka to visu varētu pagūt izgatavot jaunā sieva. Pētnieki pieļauj, ka liela daļa pūra pārgāja no paaudzes paaudzē – jaunā sieva to tikai pielaboja un papildināja. Par to varētu liecināt arī tas, ka pēc tradīcijas meitas mantoja mātes pūru. Tomēr arī papildināšana prasīja lielu darbu, tāpēc pūra darināšanu meitenes sāka jau kopš bērnu dienām un izmantoja tam katru brīvo brīdi.

Pūrs parasti tika izrādīts kāzās, un bija liels kauns, ja vīramāte to novērtēja par pārāk mazu vai arī secināja, ka cimdu raksti pūrā ir pārāk vienādi. Daļu pūra sieva izdāvināja vīra radiem, daļu ziedoja vīra mājas gariem, lai tie viņu pieņemtu. Īpaša loma pūrā bija baltajiem kāzu cimdiem. Ja pāris nodzīvoja visu mūžu laimīgi, tos deva laulātajiem līdzi kapā.

Arī patlaban spēkā esošais Latvijas Republikas Civillikums nosaka, ka pūrs ir sievas īpašums pat tad, ja to lieto vīrs. Likums pat pieļauj, ka par pūrā dodamo kustamo mantu vīra un sievas radinieki var noslēgt līgumu un sieva vai vīrs divu gadu laikā var pieprasīt no sievas ģimenes pildīt pūra solījumu. Sieva zaudē pūru, ja precējusies bez pūra devēja ziņas. Sievas nāves gadījumā solīto pūru var pieprasīt vīrs, ja viņam jāaudzina mirušās sievietes bērni. [Purēns : https://www.apollo.lv/4981450/meitenes-vai-purs-jau-gatavs]

Rīgā nekustamo īpašumu grāmatas saglabājušās no 1385. gada. Rīgas nekustamo īpašumu grāmatas, kas no 1384. līdz 1418. gadam tika rakstītas latīņu valodā, vēlāk līdz 1579. gadam – viduslejas vācu valodā, publicējis J. G. L. Napierskis. Lai arī te ir pārrāvums no 1418. līdz 1430. gadam, tomēr tās dod ieskatu par mantošanas tiesību stabilitāti un sievietes iesaisti mantošanā un īpašumtiesību realizācijā.

Nekustamo īpašumu grāmatās atspoguļojās gan patstāvīga sievietes rīcība, gan sieviešu aizbildņu darbība dažāda veida nekustamo īpašumu atsavināšanā: pūra nodošana meitas vīra rokās, īpašuma dalīšana, īpaši starp atraitnēm un viņu bērniem, īpašuma nodošana uz mūža laiku trešajai personai, mantošanas līgumi, testamentāri novēlējumi. Piemēram, visai bieži bija īpašumi, ko kopīgi iegādājās vīrs un sieva, un to atsavināšanā bija nepieciešama dzīvesbiedrenes atļauja. [Stikāne 2012 : 29]

Livonijā kanonisko tiesību garā tika sastādīti likumkrājumi, kuros sievietes personiskais īpašums laulībā bija saistīts ar rīta velti (morgengave, Morgengabe). Šis sievietei kāzu rītā dotais dāvinājums sakņojās ģermāņu tiesību paražās, bija kanonisko tiesību atbalstīts un raksturīgs Livonijas pilsētu, kā arī vācu vasaļu sieviešu mantojuma nodrošināšanā. Savukārt vietējo maztautu vidū šāds sieviešu personiskais īpašums dažviet bija paredzēts likumīgi, bet praksē, šķiet, nebija raksturīgs. Rīta velti līgava saņēma kā personīgu, brīvprātīgu dāvinājumu no vīra kāzu rītā, un pēc tradīcijas šis īpašums bija līdzvērtīgs sievietes pūram, ko viņa saņēma kā mantojuma daļu no vecākiem vai aizbildņiem. Šis personiskais īpašums kopumā veicināja sievietes ekonomiskās pozīcijas nostiprināšanos likumīgā laulībā, īpaši atraitnes statusā. Sieviete to varēja iegūt pēc vīra nāves neatkarīgi no bērnu (mantinieku) esamības laulībā. Bez tam saistībā ar šo sievietes personisko īpašumu likumīgā veidā tika paplašinātas sievietes publiskās tiesības, jo, sākot no 13. gs., par rīta velti atraitne varēja nodot likumīgu tiesu zvērestu. [Stikāne 2012 : 63]

Livonijas kara laikā precību alianses, tāpat kā viduslaikos, bija lielvalstu politikas daļa, dalot Livonijas mantojumu. Par zviedru, poļu lietuviešu vai krievu princešu pūru kalpoja Livonijas teritorijas, un neprecēto Livonijas zemeskungu cerības uz mantojumā nododamas hercogistes nodibināšanu bija visciešākajā veidā atkarīgas no precību projekta veiksmīga iznākuma. [Stikāne 2012 : 155]

Džemma Skulme Mans pūrs (1975).

Dokumentālā filma Bagātais pūrs (1958). Režisors Jānis Gaigals, kinostudija „Rīgas kinostudija”.

Dokumentālo filmu cikls Latvju pūrs pielocīts (1–4; 1990–1993). Režisore Brigita Eglīte, kinostudija „Rīgas Dokumentālo filmu studija”.

Dziesminieces Veronikas Porziņģes atstātais mantojums ir ļoti nozīmīga un vērtīga suitu garamantu pūra daļa. Viņa apkopojusi arī pūra vedamās dziesmas.

Man atbrauca tautu dēls

Ar zvierbuli pūru vest;

Jūdz, brāliti, savu bēri,

Laiž zvierbuli žagaros.

Es pūriņu nelocīju,

Pate vien barojos –

Pieci bēri mani vilka,

Līka ķēve pūru velk.

Tautu dēlis sapierdās,

Manu pūru paceldams;

Dziedādama, ne pierzdama

Es pūriņu pielocīju.

Atpakaļ mans pūriņis,

Atpakaļ bāleniņi –

Uz celiņa sazinājši

Slinku maizes arājiņu.

Gauži raud saulite

Ābeļu dārzej:

Žēl bija meitiņa,

Žēl meitas pūriņš;

Žēl meitas pūriņš,

Sudraba dāvanas.

Tautu dēls lielijās

Vienu ziergu pūru vest;

Krauj, māmiņa, uzkraudama

Pāru ziergu vezumiņu.

Ceļ, tautieti, viens pūriņu,

Nelūdz manus bāleniņus –

Kā es viena pielocīju,

Bāleniņus klausīdama.

Pūrvedi, pūrvedi,

Kur jumta rati?

Nedošu pūriņu

Liedināt.

Ceļat, tautas, manu pūru,

Ceļat viegli, ne tik grūti:

Vēl manej pūriņej

Trīs asaru biķerīši:

Div raudāju ūzaugdama,

Trešo – pūru locīdama.

Es jūs lūdzu, ciema puiši,

Par tiltiņu nebrauciet:

Grabēs mans tukšs pūriņis,

Par tiltiņu pārbraucot.

Pūru veda, pūru veda,

Raiba kuņa pakaļ tek;

Kā kuņite netecēs –

Kucens pūra dubenej. [Sagatavots pēc: https://suiti.lv/veronika/]

 

Civillikums. Pūrs

111. Pūrs, ko sievietei laulības gadījumam piešķīruši vecāki, radi vai citas personas, pieder sievai, kaut arī tas būtu nodots vīram.

112. Lai solījums dot pūrā kustamo mantu vērtībā pāri par 700 euro vai nekustamo mantu būtu saistošs, tas izteicams rakstiski.

Pūra solījuma izpildīšanu var prasīt vai nu pati sieva, vai arī viņas labā vīrs, turklāt tiesība prasīt pūra izdošanu noilgst divu gadu laikā no laulības noslēgšanas vai pūra izdošanai noteiktās dienas.

Pūru nevar prasīt, ja laulība noslēgta bez tās personas ziņas un piekrišanas, kas to solījusi.

113. Tiesības, kas pamatotas ar pūra solījumu, nevar atdot trešajām personām; šīs tiesības pāriet mantojuma ceļā tikai uz tās laulības bērniem, kuras noslēgšanas gadījumam pūra solījums dots, un uz vīru, kas palicis ar bērniem. [Civillikums : https://likumi.lv/ta/id/90223-civillikums-pirma-dala-gimenes-tiesibas]

 

Dagdas novadā pielocīts Latgales līgavas pūrs un izveidota pūra grāmata

Par godu Latvijas valsts simtgadei Dagdas novadā tika izveidots Latgales līgavas pūrs, kas sastāv no 100 priekšmetiem. Pūrs tika izveidots, saglabājot un popularizējot senās kāzu tradīcijas. Pūra lādes saturs raksturots grāmatā „Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota”. Lādē ievietoti 100 priekšmeti, kas saistīti ar Dagdas novadu un attiecināmi uz Latgales līgavas 19. gs. pūru.

Meitām gatavošanās kāzām sākās tieši ar pūra veidošanu. Tajā bija gan pašu darinātas lietas, gan mantotas no vecākiem un vecvecākiem – simtiem cimdu, zeķu, jostu, kreklu, dvieļu, palagu. Pūrs bija nepieciešams jaunajai dzīvei un kāzu dienas tradīcijām, jaunā sieva vīra mājās nolika kādu ziedojumu gan uz sliekšņa, gan kūtī, gan klētī, gan pirtiņā.

Ziemās meitas vēdināja pūru, saliekot uz sniega baltos kreklus un palagus, lai saulē balinās, savukārt cimdus un zeķes sakāra uz žoga, cerot, ka puiši pamanīs, cik čakla un strādīga ir meita. Veidojot Latgales pūru, Dagdas iedzīvotāji gan atdarināja, gan dāvināja savas ģimenes relikvijas.

Pūrs sanācis unikāls, atzīst Inta Viļuma. Kad pūrs bija izveidots, tika uzsākts nākamais darbs. Lai tā saturu varētu aplūkot pārskatāmi, bija nepieciešamība veidot rakstisku materiālu, aprakstot pūra lādē ieliktos priekšmetus, to autorus. Pamazām nonākuši pie domas veidot grāmatu. Interesanti, ka tā rakstīta latgaliski, priekšmetu nosaukumiem izmantojot vārdu senos nosaukumus, kas raksturīgi Dagdas pusei.

Iecerēts, ka lāde tiks papildināta, lai Latgales līgavas pūrs kļūtu arvien bagātāks, turpinot saglabāt un popularizēt Dagdas novada kultūras mantojumu.

Kad pūrs bija gatavs, tika veidota grāmata. [Sagatavots pēc: Zute-Vītola 2020 : https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/pecpusdiena/dagdas-novada-pielocits-latgales-ligavas-purs-un-izveidota-pura-.a126194/]

 

Inta Viļuma ir Dagdys nūvoda Folklorys centra vadeituoja. Vīns nu juos svareiguokajim dorbim – 2019. godā izdūtuo „Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomota” – ir izzynūšs materials par Latgolys tradicionaluos kulturys vierteibom Dagdys nūvodā.   [Sagatavots pēc: https://www.youtube.com/watch?v=vgoV1EkCkYc]

 

Nopietnu pētījumu latviešu dejā nav līdz pat 19. gs. otrajai pusei. Pirmie deju un rotaļu popularizētāji ir skolotāji V. Sams (1869–1917) un K. Tarziers, viņi sastāda un Valmierā izdod krājumu „Rotaļas mājai un skolai”. Visas horeogrāfiskās norises viņi iedala trīs grupās, pirmajā grupā ievietojot, pēc viņu domām, latviešiem raksturīgākās norises. Par tipiski latvisku rotaļu krājuma autori uzskata „Kumeliņi, kumeliņi”.

Lapas Mārtiņš (1846–1909) sakārto krājumu „Rotaļnieks”. Rotaļu krājumu skolām ar nosaukumu „Rotaļu pūrs” izdod skolotāja A. Šēnfelde. Pirmie rotaļu un deju krājumi ir domāti galvenokārt kā palīgs skolām, tiem nav lielas pētnieciskas nozīmes. [Spalva 2000/2001 : 108]

 

Radošā māja „Latvietes pūrs”

Radošā māja „Latvietes pūrs” atrodas Lielvārdē un savā būtībā ir izglītības iestāde, kurā ikviens interesents var iegūt jaunas zināšanas, prasmes un iemaņas dažādos rokdarbu veidos, lai spētu darināt sev un saviem mīļajiem gan tautas tērpu, gan jebkuru citu pašdarinātu lietu, kur nepieciešamas rokdarbnieku prasmes. Te ir iespējams apgūt adīšanu, tamborēšanu, izšūšanu, kreklu darināšanu, austo un pīto jostu darināšanu un daudzas citas prasmes.

„Latvietes pūrs” ir Aivitas Heniņas izlolota ideja un sapnis. Rokdarbnieces ne tikai dalās pieredzē ar interesentiem, bet arī pašas darina tautas tērpus un atsevišķas to daļas, pieloka pūra lādes topošajām līgavām un jebkuram interesantam, kam tīk kas neredzētāks, citādāks un personalizētāks, izgatavo jau izsenis latvietes pūrā esošas lietas. [Sagatavots pēc: Heniņa : http://www.latvietespurs.lv/home/par-mums/]

Tērbatas latviešu studentu biedrība „Pīpkalonija” izdeva rakstu krājumu „Pūrs” (1891–1893), kurā tika publicēti vairāki pētījumi par latviešu folkloru un mitoloģiju, dzeju, kā arī teorētiski raksti par sociālisma pamatprincipiem un pirmo reizi izklāstītas Jaunās strāvas idejas.

1897. gadā iznāca Edvarda Treimaņa-Zvārguļa sakārtots oriģināldzejoļu krājums „Dzejas pūrs”.

1913. gadā Rīgā iznāca studentu rakstu krājums „Burtnieka pūrs”. 1931. gadā Atis Ķēniņš izdeva rakstu krājumu „Jaunais pūrs”, kurā tika publicēti raksti par politiskiem un sabiedriskiem jautājumiem. 

Ērģelnieks, komponists un kritiķis Oskars Šepskis izdeva kora un solo dziesmu krājumu, arī mūzikas žurnālu „Dziesmu Pūrs” (1900–1903).

1991. gadā tika izdots Ervina Vēvera darbs „Suitu pūrs”.