Pupa folklorā

Man bij viena balta pupa,
Es to pupu zemē sēju.
Tā izauga liela, gara
Līdz pašām debesīm.
Es uzkāpu debesīs
Pa tiem pupas zariņiem. [LD 34035-1]

Man uzauga divas pupas
Līdz pašām debesīm;
Es uzkāpu debesīs
Pa pupiņu lapiņām. [LD 34035-4]
Dabuj’ vienu baltu pupu,-
Kur es viņu iestādīšu?
Stādīj’ smilšu kalniņā
Pašā kalna galiņā,
Lai tā auga, lai lapoja
Līdz pašām debesīm.
Es uzkāpu debesīs
Pa pupiņas lapiņām,
Es redzēju Dieva dēlu
Kumeliņu seglojot. [LD 34036]

Man bij viena balta pupa
Kur es viņu iestādīšu?
Stādij’ rožu dārziņāi
Baltajāi smiltiņā.
Tā uzauga kupla, gara
Līdz pašāmi debesīm.
Es uzkāpu debesīs
Pa pupiņas zariņiem,
Es redzēju Dieva dēlus
Kumeliņus seglojot.
Kur tu jāji, Dieva dēls,
Kumeliņu apseglojis?
– Jāšu sievas lūkoties,
Saules meitas precībās. [LD 34046-0]

Citas tautas dziesmas par pupu.

Garā pupa

Senos laikos pie kādas bargas pamātes dzīvojusi kāda čakla sērdienīte, kurai pamāte gandrīz nav varējusi darbu vien piedot. Lai tomēr izmācītu sērdienīti, tad pamāte kādu dienu tīšu prātu iebērusi pupas pelnos un likusi sērdienītei tās izlasīt.

Sērdienīte lasījusi, lasījusi, lasījusi, bet, kā par brīnumu, viena pupa palikusi pelnos. Nu pupa pelnos sākusi augt. Augusi, augusi, līdz izaugusi līdz pašām debesīm. Sērdienīte apdomājusies un sākusi kāpt pa pupu uz augšu, jo viņa debesīs domājusi sastapt savu mirušo, labo māti.

Tā viņa kāpusi, kāpusi, līdz beigu beigās arī nonākusi debesīs. Uzkāpusi debesīs, viņa ieraudzījusi kādu mazu mājiņu un gājusi iekšā. Iegājusi iekšā, viņa atrod gultā guļam kādu vecu, slimu vecīti, kurš lūdzies, lai sērdienīte viņam izkurinot pirti. Sērdienīte ir arī ar mieru. Vecītis saka: „Malkas man nav, bet tur aiz tās kūts ir veci zirga kauli, tos var labi lietot malkas vietā, ūdens vietā var lietot vircu, jo tīrs ūdens šeit tuvumā nekur nav. Slotas vietu var itin labi izpildīt kāda nosprāguša zirga aste, un to tu dabūsi, aizejot tur aiz tās kūts tajā kalniņa galā.”

Sērdienītei žēlums pārņem sirdi, dzirdot visus vecīša vārdus. Viņa, ne vārda neteikusi, aiztek uz attālo mežu un pārnes malku, no kādas tālas upītes pārnes tīru ūdeni un no mīkstiem bērzu žagariem pagatavo it mīkstu slotu. Izkurinājusi pirti un sasildījusi ūdeni, viņa iet pie slimā vecīša un lūdz uz pirti.

Vecītis saka: „Esmu slims un tamdēļ pats nevaru aiziet. Mīļo meit, paņem mani aiz kājām un aizvelc vilkšus uz pirti.”

Bet sērdienīte dabūja kādus ratiņus, iesēdināju tur vecīti iekšā un tā aizvilka uz pirti. Pirtī sērdienīte noper vecīšam arī muguru. Pēc pirts sērdienīte atkal pārvelk ratiņus mājās un iegulda vecīti gultā.

Pēc pirts vecītis saka: „Mīļo meit, tu esi izdarījusi man lielu pakalpojumu, tamdēļ ej klētī un tur uz šķirsta atradīsi trīs mazākus šķirstiņus. Ņem, kuru tu gribi, tikai neņem to lielo, kur tas kaķis sēž virsū.”

Sērdienīte no sākuma negrib nekādu algu pieņemt, bet galu galā arī ieiet klētī un paņem visu to mazāko un no ārpuses neglītāko šķirstiņu. Nu viņa attaisa šķirstiņu vaļā, un ko viņa redz – šķirstiņš pilns ar visādām skaistām un dārgām lietām.

Nu sērdienīte kāpj it priecīga atkal pa pupu lejā un izstāsta visu pamatīgi savai pamātei, kādā kārtā viņa pie šķirstiņa tikusi.

Nu pamāte grib, lai viņas meita arī tiek pie tādas bagātības, tamdēļ arī savai meitai liek lasīt pupas no pelniem. Īstā meita lasa, lasa, līdz gandrīz visas izlasa arī, bet atstāj tīšām vienu pupu pelnos. Nu atstātā pupa aug, aug līdz izaug līdz pašām debesīm.

Nu arī īstā meita it priecīga dodas pa pupu uz augšu. Kāpj, kāpj, līdz beigu beigās nonāk līdz pašām debesīm. Te nu īstā meita atrod kādu mazu mājiņu, bet mājiņā kādu slimu vecīti. Vecītis it žēli lūdzas, lai īstā meita izkurinot viņam pirti, jo viņš esot slims un tamdēļ nevarot pats sev pirti izkurināt. Īstā meita no sākuma neparko negrib pirti kurināt, bet beigu beigās viņa ir arī ar mieru. Nu viņa it pikta uzprasa vecīšam, kur ir malka, ūdens un slotas. Vecītis atbild: „Malkas man nav, bet tur aiz kūts ir veci zirga kauli, tos var labi lietot malkas vietā, ūdens vietā var lietot vircu, jo tīrs ūdens šeit tuvumā nekur nav, bet slotas vietā var ņemt veca zirga asti, kurš tur nosprādzis guļ kalniņā.”

Īstā meita arī izkurina pirti no veciem zirga kauliem, uzsilda vircu un noliek par slotu veca zirga asti. To izdarījusi, nu viņa iet pateikt, lai nu vecītis nākot uz pirti.

Bet vecītis saka: „Mīļā meit, es esmu slims, un tamdēļ aizvelc mani uz pirti, jo manas vecās kājas vairs man neklausa.”

Īstā meita nu arī paņem vecīti aiz kājām un, kā tarkš vien, velk uz pirti prom. Pirtī viņa arī noberž vecīšam muguru un pēc tam atkal aiz kājām aizvelk atpakaļ uz māju un iesviež gultā.

Nu vecītis saka meitai: „Par savu pakalpojumu tu dabūsi algu. Ieej tur klētiņā, tur uz viena liela šķirsta atradīsies trīs mazāki šķirstiņi. Ņem, kuru tu gribi, tikai neņem to lielo šķirstu, uz kura kaķis sēž virsū.”

Nu mātes meita it priecīga steidzas klētī, notrenc kaķi un paņem lielo un skaisto šķirstiņu. Pēc tam viņa itin priecīga kāpj atkal pa pupu lejā, un, tā kā ir jau tumšs, tad viņa šķirstiņu pa nakts melnumu noglabā klētī.

Otrā rītā nu visi iet raudzīt meitas lielo bagātību. Bet, līdzko paver durvis, tā izšaujas liela uguns liesma un aprij reizē ir klēti, ir māju.

Tā nu meita, daudz gribēdama, galu galā pazaudēja it visu.
[Latviešu tautas pasakas 1966 : 319.–323. lpp.] 

 
Ticējumi par pupām.