puķe

Tradicionālā transkripcija

[puķ:e]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pucːĕ]

[p] – nebalsīgais troksnenis

[u] – īsais patskanis

[ķ] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

Divzilbju vārds.

puķ-u+dārz-s

puķ+kop-ēj-s

puķ-u+meldr-s

puķ-u+pod-s

puķ-u+zirn-īt-is

dzeguž+puķ-e

led-us+puķ-e

maij+puķ-īt-e

mār+puķ-īt-e

rudz-u+puķ-e

saul-es+puķ-e

sird-s+puķ-īt-e

ugun-s+puķ-e

puķ+kop+īb-a

puķ+kop+is, puķ+kop+e

puķe – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija
 

N. Juris Puķe – D. Jurim Puķem

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Puķe brīnumjauki smaržo.

2) izteicēja daļa – Šis neparastais augs vecmāmiņas dārzā ir puķe.

3) galvenais loceklis – Puķe vāzē.

4) papildinātājs – Zēns uzsmaidīja un uzdāvināja meitenei puķi.

5) vietas apstāklis – Baltajā puķē bija melni punktiņi.

6) apzīmētājs – Puķes ziedlapiņas izmanto zīlēšanai.

puķe, -es, dsk. ģen. -ķu, s.

1. Dekoratīvs, ziedošs (krāšņuma vai savvaļas) lakstaugs, arī puskrūms.

Stādīt puķes dobē. Aplaistīt puķes. Audzēt puķu dēstus.

Lauku puķes – savvaļas puķes, kas aug pļavās, laukos vai to tuvumā.

Salmu puķe – salmene.

Rudzu puķe – zilā rudzupuķe.

Saules puķe – saulgrieze.

Ziemas puķes sar. – ziemciešu puķes.

Baltā puķe apv. – pļavas pīpene.

„Jūnijs ir tukšs laiks. Gandrīz neviena puķe nezied, tikai pojenes, bet vēlāk nāks lilijas, neļķes, dālijas,” – Inga runāja, skatīdamās uz savu puķu dārzu. Dripe 2, 84.

// Dekoratīvs (ziedošs vai neziedošs) telpu augs.

Puķu galdiņš.

Telpu (arī istabas) puķes – augi, ko audzē telpu dekorēšanai.

Ģerānijai puķu podā nolauzta galotnīte. To jau droši vien tas suns. Ezera 2, 134.

// ģen.: puķu, adj. nozīmē Dekoratīvs (par augiem).

Puķu zirnīši! Nu, pieejiet šādai dobei atvasaras tveicē, noliecieties un ieelpojiet devīgo smaržu! Zigmonte 1, 202.

2. Zieds (parasti ar kātu).

Saplūkt puķes. Pasniegt puķes. Puķu veikals. Piespraust puķi pie cepures.

Uz galda ir zaļa krūzīte un tur samērktas puķes: ievas un smilgas, un gundegas. Akuraters 1, 24.

sal. Acis [meitenei] bij pilnas visa skatītā un smagas kā puķes no rīta rasas. Brigadere 2, 22.

// ģen.; puķu, adj. nozīmē. Tāds, ko gatavo, iegūst no ziediem. Tāds, kam ir ziedu smarža.

Puķu odekolons.

// Ziedu raksts, ornaments.

Servīze ar zelta puķēm.

.. pleciem [Laurai] uzmests bārkstains melns lakats ar neredzēti košām zaļām un sarkanām puķēm .. Upīts 4, 685.

Puķu kāposti – ziedu kāposti.

Laimes puķe – laimespuķe.

Puķu meldrs – puķumeldrs.

Ledus puķes – leduspuķes.

Zilā puķe – idealizēts ilgu, sapņu tēls. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

puķe – puče; puķu pods – vazaunīks 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]

puķe – demin. kâ puķîte ‘ļoti skaists, glīts, izskatīgs’: es, meitîņa, kºâ puķîte;

demin. (darināt) kâ puķîti ‘grezni rotāt, padarīt košu, acīm tīkamu’: mºàte sovu meîtiņu kºâ puķîti darinàja; vaîgi kâ puķes – saka par sasarkušiem, sārtiem vaigiem: b*rni nºàce ìeškâ nùo ^oâra: vaîgi soxkani kºâ puķes; kâ puķe pìe krùtƒm‘ ļoti skaists, daiļš, acīm tīkams’: b*rnis, ka sapucâc, esùot tik·pot k^oâ puķe pìe krùtxm.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 181]

puķes – ziedi 

Caur puķēm – aplinkus (runāt). 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

Kā puķe (parasti savienojumā ar ziedēt) – saka par skaistu, jaunu, pievilcīgu sievieti.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 970–971]

Bioloģijā – viengadīgas puķes, daudzgadīgas puķes.

Uzvārdi – Puķāns, Puķāne; Puķe; Puķēns, Puķēna; Puķītis, Puķīte; Puķudārzs, Puķudārza; Puķuleja; Mežapuķe.
 

Vietvārdi – Mežpuķes, viensēta Talsu novadā; Puķes, savrupvieta Vadakstes pagastā; Puķes, savrupvieta Jaunauces pagastā; Puķes, viensēta Babītes pagastā.

puķe, aizguvums no Baltijas somu valodām. Pamatā ir vārda sakne ar noz. ‘augs ar cauru stublāju’, no kuras atvasinātas citas nozīmes (līb. putk ‘stiebrs, stumbrs, maksts’, s. putki, ig. putk ‘stumbrs, caurule’). Dažādās somugru valodās ar attiecīgo vārdu apzīmē kādu atsevišķu augu, piem., vepsu put’k ‘zirgskābene, suņuburkšķis’ (> kr. nyткu ‘skābenes’). Iespējams, ka vispārinātā noz. ‘puķe’ pēc vārda aizgūšanas izveidojusies latviešu valodā un no šejienes savukārt ieviesusies arī lībiešu valodā, saistoties ar pārveidotu vārda formu, kas tuvāka latviešu vārda formai: put’k (əz), Salacas izloksnē put’t’, puk’k’ ‘puķe’.

Pēc cita uzskata (Endzelīns, Ketunens) puķe šajā nozīmē ir tiešs aizg. no lībiešu valodas.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 85]

angļu – flower

baltkrievu – kветка

franču – fleur

grieķu – λουλούδι

igauņu – lill

ivritā – בלום

krievu – цветок

latīņu – flōs

lietuviešu – gėlė

lībiešu – puţkõz

poļu – kwiat

somu – kukka

ukraiņu – квітка

vācu – die Blume

zviedru – blomma

Vienādas puķītes

Pa visu pasauli. – Zvaigznes. 

Ne sēta, ne plūkta,

Bet istabā zied. – Leduspuķes. 
 

Vasarā neaug pat siltās zemēs, bet, kad ziema, zied pie rūtīm. – Leduspuķes. 

Zilā puķe

Tā zilā ilgu puķe,

Tā nav ne še, ne te,

Tā puķe, tā zilā puķe –

Nez kur tā auguse!

To zilo ilgu puķi

Neviens nav redzējis,

Bet viņas saldo smaršu

Ikviens ir sajutis. –

To puķi, to zilo puķi,

Kur gan lai meklē to?

Cik simtu tūkstoš jūdžu

Pie viņas jāceļo? [Aspazija 1985 : 228]

Puķu mežs

Kaut varētu sāpes un priekus,

ko diena liek izbaudīt,

kā raibus ziedus aiz loga

ik vakarus iedēstīt!

Tad visu acīm drīz zustu

mans nams un kļūtu svešs;

tik kamenes stāstītu dūcot,

kur mūžam zied puķu mežs. [Bārda 1959 : 364]

Puķu lasītāji

Nu spīd saules spožumiņš,

Nu mēs laukā ejam;

Māmiņai būs vainadziņš, –

Puķes sameklējam:

Tītenīšus, nagliņas,

Neaizmirstelītes,

Rudzu puķes, actiņas,

Sārtas magonītes.

Vakarā, kad saule riet,

Atkal mājās steidzam;

Tad tik stāstīšana iet,

Ne tik ātri beidzam. [Rainis 1978 : 47]

***

Tā bija skaista vasara.

Mēs runājām tikai caur puķēm.

Maijā mēs runājām caur pienenēm

un vārdi kā bites atnāca līdz mums,

aplipuši pieneņu putekšiem,

dzelteni.

Jauka runāšanās ir arī caur kaķpēdiņām.

Grūti ir runāt caur ceriņiem –

ceriņu naktīs vārdi sadeg

un paliek sirdī viņu pelni.

Jūlijā mēs runājām caur magonēm

un vārdi palika magoņu galviņās.

Tagad, kad esmu viens un neviens neredz,

es grabinu magoņu pogaļas –

tā es ar tevi sarunājos,

kad esmu viens.

Tad mēs runājām caur nātrēm,

diezgan daudz mēs runājām caur nātrēm.

Varbūt par daudz.

Mums laikam vispār nevajadzēja runāt caur nātrēm.

Jo rudenī,

kad mēs runājām caur gladiolām:

viens – caur parasto rozā,

otrs – caur karmīnsarkano, –

mēs jau vairs nesapratām viens otru.

Bet vēlāk asteres bija

jau pavisam dažādās krāsās:

tu runāji caur violeto,

es – caur dzelteno,

un es nekā vairs nedzirdēju.

Un tad jau viss bija noziedējis.

Vēl bija palikušas

tikai salmenes.

Vakar es ieliku ziemas logus,

un salmenes tur zied starp divām rūtīm.

Es sēžu pie loga

un runāju viens

caur salmenēm.

Es saku:

„Drīz būs leduspuķes.

Caur tām es nerunāšu –

ne vārda.” [Ziedonis 1983 : 301–303]

Cilvēki apskauž nemirstīgos dievus, un dievi nāk pie cilvēkiem, lai plūktu laimes un sāpju puķi, jo laime un sāpes ir tikai cilvēkiem.

Upmalā netālu no ķēniņa pils reiz atrada mazu meitenīti. Varbūt viņu bij atnesis varenais vējš, kas, sagrābis savā klēpī miglaino pavasara nakti, uzlauza ledu, atrāva vaļā upes un atvēra debesīm logus.

Bērns bij satīts pelēkā lakatā, un viņam blakus bij nolikta līka un kreveļaina kādas nezināmas puķes sakne.

Bērnu paņēma pils vārtu sardze un sakni iestādīja mazā māla podā.

„Varbūt tā būs viņas laimes puķe,” tā klusām pie sevis domāja. [Skalbe 1979 : 247]

●

„Nu tad ej paņem manu cepuri.”

„Kur tad šī ir?… Ak tur! Vai kādam putnam esi pakaļ sviedis? Un appušķota! Tu tak sakies, tev tā smaka esot par stipru.”

„No visa krūma, bet ne no viena zieda… Par daudz: tad viņa ir rūgta. No viena zariņa: patīkama. Tas tāpat kā ar tevi!”

„Kas? Ko – kā ar mani?”

„Redz, kad tā par daudz… par daudz ar mani lepojies, tad tu man esi rūgta, bet, kad tā drusciņ, tad tu man varen patīc.” [..]

Tad viņš, it kā locekļus izstaipīdams, izplēta rokas… Ā!… To dzīvi! To laimi!… To jauko laiciņu… To laimi! To laimi!…

„Mana puķe!” [Blaumanis 1993 : 498–501]

●

Mēs ar Aspaziju ejam uz San Salvatora kalnu, garām vēsturiskām piemiņām, skaistām villām, milzu viesnīcām un puķēm, puķēm, puķēm.

Karsti sārtas pilnas rozes,

Savas kuples nogurušas,

Pārkārušās žoga malu.

Tumši melni cipreskoki,

Cieši rindās sastājuši,

Noskatās uz pilnām rozēm. [Rainis 1983 : 42]

Estētiska skaistuma un daudznozīmīgu simbolu piesātinātais puķes tēls uzplaukumu piedzīvoja 17. gadsimta holandiešu vecmeistaru klusajās dabās, atstājot iespaidu uz nākamo paaudžu mākslinieku radošajiem meklējumiem un ietverot plašu amplitūdu no krāšņas ziedu pārpilnības līdz askētiskam formu vienkāršojumam. [Sagatavots pēc: http://www.muzeji.lv/]

Maija Tabaka Rozes gars.

Maija Tabaka Dālija.

Līga Purmale Magoņu lauks.

Helēna Heinrihsone Rožu studija I.

Imants Lancmanis Dāvana manai sievai.

Ieva Iltnere Kā puķe.

Katrīna Avotiņa Sarunas ar rozēm.

Inta Dobrāja Puķu sieva.

Ģederts Eliass Klusā daba ar ziediem.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Gļebs Panteļejevs Rudzu puķes.

Autore A. Otomere.

Autore A. Otomere.

Autore A. Otomere.

Autore M. Purviņa.

Autore M. Purviņa.