prieks

priek– – sakne, vārda celms

-s – galotne

prieka asaras, prieka dienas, prieka vēsts
 

prieks par bērniem, prieks par dāvanu, prieks par draugiem, prieks par grāmatu, prieks par panākumiem, prieks par vecākiem, prieks par veiksmi, prieks par vērtējumu
 

ceļošanas prieks, darba prieks, dzīves prieks, izzināšanas prieks, izziņas prieks, mātes prieks, radīšanas prieks, svētku prieks, tēva prieks, vaļas prieks
 

bezgalīgs prieks, kopīgs prieks, liels prieks
 

dalīts prieks, izjust prieku, raudāt aiz prieka, smieties aiz prieka, strādāt ar prieku, pārdzīvot lielu prieku, lēkāt no priekiem

Priecīgs kā cīrulis pavasarī.
 

Kas priecīgs, tas runīgs.
 

Maz kas vajadzīgs pie prieka, priecīgam netrūkst nenieka.
 

Kur prieks, tur bēdas.
 

Tavi prieki ir arī mani prieki.
 

Nav tādu prieku, kas neapnīk.
 

Nav tādu prieku pasaulē, kas neapniktu, nav tādu bēdu pasaulē, kuru neizciestu. 
 

Prīcas un bādas taipat ir augstim kai i zamim.
 

Prieki un asaras vienā kulītē.
 

Kas tev to prieku var liegt.
 

Dalīti prieki – divkārši prieki, dalītas bēdas – pusbēdas. 
 

Kas jūt prieku, tas arī jūt bēdas.
 

Kas vienam prieks, tas otram bēdas.
 

Prieks būs piecelties un vecu vaigu godāt.
 

Prieks ir taisnību darīt, bet ļaundarītājam bailes.
 

Īsts prieks nav pērkams un paķerams. 
 

Maz vajaga pie prieka, priecīgam netrūkst ne nieka.
 

Nevajaga par daudz priecāties, jo pēc priekiem nāk bēdas. 

Ja tev prieks par cita laimi būs, cita laime tava kļūs. 
 

Kas vienam nederīgs un lieks, tas otram iegūts prieks.
 

Visi prieki apnīk, visas bēdas var pārciest.
 

Prieks ir vislabākais ārsts.
 

Drīz prieki smaida, drīz bēdas gaida. 
 

Pēc priekiem nāk bēdas, pēc lietus nāk saule.
 

Ar raudamiem raudi, ar līksmiem prieku baudi.
 

Priecīgums ir dvēseles atraisītība, kas mūs aplaimo bērnā, putna lidojumā un dziesmā, kā arī mirdz pretī no sirmgalvja sejas, kad godkāre, mantkārība un alkas nomestas kā pārāk šauras drānas. Tomēr vissvētlaimīgāko prieku esmu redzējusi dažu ārprātīgo sejā. [Z. Mauriņa]

Gribētos dzīvot tik brīvi, tik brīvi un pilnīgi dzīvot,

Lai savu sajūsmu varētu izjust kā prieku, kas brīvo! [A. Čaks]

Ja priekā smieties – kas ir cits kā mīlēt! [Rainis]

Prieki, prieki tētiņam,

Kad zaļoja rudzu lauks!

Vēl jo prieki dēliņam,

Kad svētīta līgaviņa. [LD 1056]

Vai, manu lielu prieku,

Ko es daudzi priecājos!

Pērn bij kāzas – trai-rai-rai!

Šogad pirtī – vai, vai, vai! [LD 1065]

Staigā māte dziedādama

No namiņa uz ustabu,

Kā tai bija nedziedāt,

Divi prieki atradusi:

Pirtī jaunu arājiņu,

Stallī labu kumeliņu.[LD 1146²]

Priecājies, māmulīte,

Nu tev prieki pārnākuši:

Stallī baltas avitiņas,

Gultāi sagšu audējiņa! [LD 1145]

Es prieciņu nevarēju,

Brāļa duru daiedama,

Atradusi bāliņam

Jaunu kārtu šūpulīti. [LD 1264]

Druvā eimu, druvā teku,

Druvā man visi prieki:

Druvā man saule lēca,

Druvā saule norietēja. [LD 27963]

Raibas vien man telītes

Kā raibās magonītes,

Pati prieka nevarēju,

Raibas vien ganīdama. [LD 29043¹]

Prieka, prieka vīriņam
Par lielo rudzu lauku;
Vēl lielāka prieka bija,
Kad tikuse līgaviņa. [LD 28100-0]

Ne no prieka es dziedāju,
Ne no prieka gavilēju:
Pilna sirds man bēdiņu,
Pilnas acis asariņu. [LD 128-3]

Kad redzēju skaistu zēnu,
Tad no prieka noraudāju;
Kad tas mani bildināja,
Tad no prieka gavilēju. [LD 10003–0]

Laba māsiņ’ i nākuse,
Vēl labāka nenākuse:
Prieks man bija saņemot,
Žēlabiņas pavadot. [LD 26669-0]

Tautiešam ir liels prieks,
Man ir liela noskumšan’:
Dzirdēj’ savu augumiņ’
Baznīcā uzsaucam. [LD 15885-1]

Kūmām gāju, neliedzos,
Sava rada bērniņam;
Tas man bija lielais prieks,
Kad pādiņa pretim nāce. [LD 1295-1]

Ēdat, manas raibas govis,
Pildait savus vēderiņus;
Kad būsit paēdušas,
Man būs prieks raudzīties. [LD 29007-0]

Prieka, mana liela prieka, līgo, līgo!
Vilnis grieza rudzu lauku, līgo, līgo!
Prieka, mana otra prieka, līgo, līgo!
Stallī bēri kumeliņi, līgo, līgo!
Stallī bēri kumeliņi, līgo, līgo!
Raibas govis laidarā, līgo, līgo! [LD 28108-1]

Divējād’, divējād’
Ar māsiņu ciemoties:
Prieks man bija sajemot,
Žēlabiņas palaižot. [LD 26669-1]

Prieki bija arājam,
Prieks arāja līgavai,
Redzēj’ savu rudzu lauku
Zelta miglu miglojam. [LD 28102-0]

Meži rūca, meži šņāca,
Bites gāja kumuriem;
Man bij tādis lielis prieks,
Man ielīda ozolā. [LD 30360-0]

Ai, daiļaja ciema meita,

Dailis tavis augumiņis!
Dailis tavis augumiņis,
Prieks man tevi uzskatīt. [LD 5371-0]

Labāk gāju dziedādama,
Ne ap otru runādama.
Kad dziedāju, prieks man bij,
Kad runāju, bēdas nāce. [LD 800-1]

Nu mun luste, nu mun prieks
Ar kundziņu karē iet:
Nu mun tēvs zirgu pirka,
Māt’ ieloka mētelīti. [LD 32103-2]

Kungs man raksta grāmatiņu,
Lai taisos karā jāt.
Karā jāšu, nepalikšu,
Kāda prieka še dzīvot,
Kāda prieka še dzīvot:
Cits ņem manu līgaviņu. [LD 32083-0]

Kā brālis pūķi pārvar un māsu izglābj

[..] Zeme nodimdēja, vējš nošvīkstēja gar ausīm, un sešspārnis pie pirmās māsas – pie līdakas – mājas klāt. Tagad sešspārnu kumeļš saka: „Kāp, puisīti brālīti, zemē un ieej pie līdakas, sava māsasvīra, izrunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties.”

Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birst, bet līdakas pašulaik nav mājā. Māsa paēdina, apguldina brāli un tad vēro, vai vīrs drīz nerastos. Pret vakaru līdaka pārnāk, bet, tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies: „Sieviņ, apžēlojies, saki – vai tās nav pūķa pēdas?”

„Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”

„Nu tad varu par cilvēku pārvērsties.”

Līdaka nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievasbrālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr ilgi prieks māsasvīram acīs nespīguļo: drīz tas iedomājas par savu bargo likteni un tad itin bēdīgs nopūšas, sacīdams: „Kaut, brālīt, tu spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru par lāci un mani pašu par līdaku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim tava vidējā māsa un lācim – pati vecākā. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa ērgļa, tas tev varbūt palīdzēs, es esmu par vāju palīdzēt. Citurīt, saulītei lecot, man atkal jāpaliek par līdaku.”

No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie otra māsasvīra – ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas – ērgļa mājā. [..]

No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie trešā māsasvīra – lāča. [..]

No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nožvīkst, un sešspārnis acumirklī ar vanagu un vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis, bet brālis viņu mierina: „Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.”

„Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni.”

Viens divi – visi pie pūķa klints klāt. [..]

Klints durvis nokrakšķēja un sagāzās; pašas klintis nodrebēja, un nu sešspārnis ar lāci ņēmās smaļi: drīz zeme dārdēja, drīz klints gabali brakšķēja; drīz bija dzirdami rūcieni; drīz tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei, kamēr tad lielais tracis apklusa un sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāja pūķa mitekli: darbs nu bija pastrādāts, pūķis sasaistīts. [..]

Visi trīs – lācis, ērglis, līdaka – tagad nokrīt brālim pie kājām un, pārvērzdamies par cilvēkiem, saka tā: „Paldies, ka nāci ar savu sešspārni, ar saviem biedriem mūs no pūķa nagiem atpestīt. Tagad būsim arvien cilvēki; nu esam laimīgi – un līdz ar mums arī tavas māsas, mūsu sievas, laimīgas; viņas tagad ir ķēniņienes un mēs tie paši ķēniņi, kas senāk. Pūķis mira, mēs dzīvosim. Tik jāsteidzas uz mājām, jo pavalstnieki diezgan pēc mums bēdājušies un diezgan ilgi gaidījuši.”
„Steigties, steigties!” brālis atbild. „Gan jau to panāksit, bet, pēc manām domām, būtu šādi darāms: iesim visi papriekšu pie manām māsām, paņemsim tās un tad dosimies uz nonāvētā pūķa pili, kur daiļā meita palika. Mums jau jāredz, kur tā paliek; nedrīkstam aizmirst, ka tā bija mūsu vislielākā izpalīdzētāja.”

Tā notiek. Visi aizsteidzas uz pūķa pili meitu apraudzīt. Ak tu manu dieniņu, kur tā bija priecīga, asaras raudādama, puisītim brālītim tūlīt gar kaklu! Šņukstēdama, elsēdama meita saka tā: „Paldies, puisīt, ka mani no pūķa nagiem izglābi. Man pieder liela valsts, ko no sava tēva mantoju, bet ķēniņa šai valstī vēl nav. Esi tādēļ tu mans ķēniņš, es būšu tava ķēniņiene. Sešspārnim turpretim kā vislielākajam varonim vajadzētu atkal palikt šinī uzvarētā pūķa pilī dzīvot.”

Un nu visi šķīrās: sešspārnis paliek pūķa pilī, vanags aizlaižas, vēzis ielec ūdenī, brālis apņem savu ķēniņieni un aiziet uz savu valsti, visas trīs māsas ar saviem ķēniņiem atkal aizsteidzas uz savām valstīm. Visi bija priecīgi un laimīgi.
[http://valoda.ailab.lv/]

Vīrs uzvar lāci un lapsu

[..] Lapsa palikusi pie vārtiem gaidot, bet vīrs iegājis klētī, paņēmis maisu un tad gājis vistu stallī saķert vistas. Bet sieva pamanījusi un uzprasījusi, ko viņš grib darīt. Vīrs sievai visu izstāstījis no gala līdz beigām, kā tam šodien izgājis, un teicis, ka viņš negribot lapsu piemānīt.

„Tu muļķis tāds!” sieva iesaukusies. „Iebāz labāk maisā suņus un uzlaid tos lapsai virsū – dabūsi vēl ādu!”

„O, sievai ir gan taisnība,” vīrs nodomājis, „varbūt patiesi pasaulē vajag labu ar ļaunu atmaksāt.” Sabāzis maisā suņus un stiepis maisu pie lapsas.

Lapsa dancojusi vien no lieliem priekiem. „Nu tikai es turēšu maltīti,” viņa prātojusi. Vīrs atraisījis maisu. Šī tūlīt gaida, līdz nāks pirmā vista ārā, tā ķers to ciet. Bet suņi kā tikuši laukā, tā tūlīt lapsai virsū. Šī, nabadzīte, samanījusies, ka nu vairs nav labi, un laidusi kājām vaļu. Te jau, te jau suņi būs tūlīt virsū, bet atkal lapsa kaut kā pasitas sāņus. Beidzot tak sasniegusi savu alu un alā iekšā. Galīgi nabadzīte bijusi nokususi. 
[Sagatavots pēc: Trīs vēja mezgli 1988 : 16]

Teika par Rēznas ezera izcelšanos

Vecos laikos tajā vietā, kur tagad Rēznas ezers, dzīvojusi svētmeita vai avota laumiņa Rēzna. Viņa gājusi ik rītus uz avotu ūdeni smelt. Kādā laimes brīdī tā gavilēdama apgāzusi šai ielejā savu krūzi, un tā radies šis ezers, kurš mirdz vēl šodien visiem par prieku.
[LTT 1991 : 269]

Kāds tēvs reiz pārvedis desu un iedevis dēlēnam, teikdams: „Dod brālītim pusi, jo dalīti prieki ir dubultprieki.” – „Bet dalīta desa ir pusdesa.”

Eseja par prieku

Prieks ir kosmisks spēks.

Līdzi ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks. Taču tā nav piedeva, bet esības galvenā sastāvdaļa. Esības prieks.

Dzīvesprieks un dzīves prieki ir dažādas lietas. Iespējams, ka tās pat ir pretējas lietas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi pazaudēt dzīvesprieku.

Dzīvesprieku ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme, instinkts, tas realizējas pat vissmagākajos apstākļos. Tas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm.

Kucēna prieks. Nemotivēta līksmība. Kucēns nedomā, kāpēc viņš dzīvo. Viņš dzīvo prieka pēc. Prieka pēc viņš ķer savu asti… [..] Prieka pēc.

Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Citas nopietnas motivācijas nav. Mums tikai dažbrīd šķiet, ka dzīvojam, lai, piemēram:

– kaut ko dižu dzīvē paveiktu,

– lai atstātu aiz sevis „kaut ko paliekošu”. (Mēs labi zinām, ka tie ir maldi – visas pēdas dzēš vējš – agrāk vai vēlāk – visas pēdas.)

Īstenībā mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs rakstām dzejoļus, gleznojam, aram zemi, stādām kartupeļus, virpojam detaļas. Mēs radām.

Tas ir radīšanas prieks. Kustības prieks.

Viss ir kustībā – galaktikas, zvaigznes, mūsu asinsķermenīši, atomi, kas šaudās katrā mūsu audā, domas, jūtas – viss. Tas ir bezgalīgs prieka karuselis. Un tomēr – dažiem paliek slikta dūša karuselī. Un viņš meklē dzīvē vēl kaut ko bez prieka. Bez prieka viņš meklē vēl kaut ko bez prieka. Un viņš neko neatrod, ja nu vienīgi dažus priekus. Dažas izpriecas. Taču tās ir kā sērkociņi, kas ātri izdeg. Prieki, kas nesakņojas lielajā eksistenciālā prieka atskārsmē, izsmeļ sevi un atkārtojoties vairs nedod prieku. Izpriecas ir lūpukrāsa dzīvei, kamēr prieks ir dzīves spārni.

Cilvēku bez dzīves prieka vispār nav. Pati esība ir prieks. Varbūt esība nav jūsu prieks? Tad tā ir kāda cita cilvēka prieks. Tas ir dabas, kosmiskās aprites prieks, Dieva prieks.

Ikdiena, jūs teiksiet, sniedz jums maz prieka. Tā sakot, jūs runājat par dzīves priekiem, par izpriecām, bet mēs jau vienojāmies, ka tas nav viens un tas pats. Jūs tomēr spītīgi meklējat prieku. Vai tas jāmeklē? Vai jums nepietiek ar prieku, ka esat? Priecāsimies par to, ka esat dzīvi, jo, kā smejies, jūs ļoti, ļoti ilgi būsit miruši. Paldies! Man bija liels prieks… [Zālīte 1997 : 251–252]

Dziesma Dziesmiņa par prieku. Imanta Ziedoņa vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Viktors Lapčenoks.
 

Dziesma Kad nekas nav palicis tevī. Leona Brieža vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda grupa „Credo”.
 

Dziesma Ceļojums (Priekā!). Kaspara Dimitera vārdi, Zigmara Liepiņa mūzika, izpilda Mirdza Zīvere, Imants Vanzovičs.
 

Dziesma Mata galā. Ainara Mielava vārdi, Ainara Mielava, Ginta Solas mūzika, izpilda Ainars Mielavs.

Kas ir prieks?

Vai var definēt prieku? Nīče ir teicis: „Dzīve ir prieka avots”, tātad viens variants jau ir. DZĪVE IR PRIEKS! Vai tas ir dzīvesprieks? To var formulēt dažādi. N. Rērihs ir minējis: „Prieks ir īpaša gudrība”, jā, tas ir interesants variants, vai ir jābūt īpašam vai gudram, lai piedzīvotu prieku? Iespējams, ka priecāties ir jāprot un tas varētu būt saistīts ar to, par ko tieši mums ir prieks. Seneka secina: „Virsotni ir sasniedzis tas, kas zina, kas ir prieka vērts.” Prieks ir vērtīgs, prieks tā ir vērtība. Prieka gaidas arī ir prieks?

[..] Prieks ir priecīgs vārdiņš. Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Prieka pēc mēs darām daudzas tīkamas un derīgas lietas dzīvē. Prieku var atrast visur, un nepārtraukti ir kāds iemesls par kaut ko priecāties. Laime un prieks iet roku rokā. Ja tu proti priecāties, tad tu esi laimīgs… ja tu esi laimīgs, tad tu esi priecīgs… ja sāksi kļūt priecīgs, tad būsi arī laimīgs… un tā var turpināt bezgalīgi… un to sauc par dzīvesprieku.
[Vidžupa : http://www.durga.lv/]

Dzīvespriekam: vīrs, kas sievai ada zeķes

„Adīt man iemācīja vecāmāte jau zēna gados,” stāsta skrīverietis Kaspars Šteinbergs, kuram ir divi vaļasprieki – adīšana un dejošana tautas deju kolektīvā.

„Vairāk adīšanai esmu pievērsies tikai pēdējā gada laikā – kopš sāku pārdot dziju. Adu sava prieka pēc un laiku īsinādams, gaidot pircējus. Noadu zeķes meitām un sievai, bet sieva atkal man, – tā ir interesantāk.”

[..]

„Vasarā adīšanai laika neatliek, tas ir vaļasprieks ziemas vakariem – adu un klausos televīzijā ziņas. Trijās dienās tā pa vakariem pāri varu noadīt. Visvieglāk adīt, ja dzija ir balta, bet, ja tumša, – grūtāk saskatīt valdziņus.”
[Mikasenoka 2011 : http://www.dzirkstele.lv/]