Tradicionālā transkripcija

[priêks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pri͜eˀks]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[r]’skanenis’.’]

[ie] ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.



prieksakne, vārda celms

-sgalotne




auto+priek-s

dubult+priek-s

dzīv-es+priek-s (→ dzīv-es-priec+īg-s)

priek-a+māj-a

priek-a+meit-a

priek-a+nam-s

priek+piln-s

vaļ-as+priek-s




priekspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija
 

 

vsk.

dsk.

N.

priek-s

priek-i

Ģ.

priek-a

priek-u

D.

priek-am

priek-iem

A.

priek-u

priek-us

I.

ar priek-u

ar priek-iem

L.

priek-ā

priek-os

V.

priek-s!

priek-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Vecāku prieks par maniem sasniegumiem bija liels.

2) izteicēja daļaTas, mīļo dēliņ, ir darba prieks!

3) galvenais loceklisPrieks par paveikto.

4) papildinātājs – Vecāmāte piedzīvoja lielu prieku.

5) veida apstāklisSirds nodrebēja priekā.

6) apzīmētājsPār mātes vaigiem lija prieka asaras.



prieka asaras, prieka dienas, prieka vēsts
 

prieks par bērniem, prieks par dāvanu, prieks par draugiem, prieks par grāmatu, prieks par panākumiem, prieks par vecākiem, prieks par veiksmi, prieks par vērtējumu
 

ceļošanas prieks, darba prieks, dzīves prieks, izzināšanas prieks, izziņas prieks, mātes prieks, radīšanas prieks, svētku prieks, tēva prieks, vaļas prieks
 

bezgalīgs prieks, kopīgs prieks, liels prieks
 

dalīts prieks, izjust prieku, raudāt aiz prieka, smieties aiz prieka, strādāt ar prieku, pārdzīvot lielu prieku, lēkāt no priekiem



prieks, -a, v.

1. vsk. Pacilājošs, līksms, rosinošs emocionālais stāvoklis.

Satikšanās prieks. Prieks par labu grāmatu. Pārdzīvot gaišu prieku. Raudāt prieka asaras.

2. Tas, kas izraisa šādu emocionālo stāvokli. 

Ziemas prieki. Bērni ir vecāku prieks. Prieka vēsts

Uz tiem priekiem sar. pieminot, atzīmējot priecīgu notikumu.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 876–877]


prieks, -a, v.

1. parasti vsk. Pozitīvs intensīvs emocionāls stāvoklis, kam raksturīgs pacilāts garastāvoklis, izteikta labsajūta, gatavība aktīvai rīcībai un ko parasti izraisa realizēti uzdevumi, sasniegti mērķi vai pilnīgas iespējas produktīvai, rezultatīvai darbībai, rīcībai.

Prieks satikties ar draugiem. Strādāt par prieku sev un citiem.

Prieks ir intensīvs jūtu saviļņojums, kas atraisa, kāpina un ceļ visus dzīvības spēkus. J. A. Jansons l, 75.

Prieks un sāpes – tie jau ir tikai emociju pretpoli .. Klints l, 168.

Vai tu neesi aizmirsis to prieku, kāds sirdī ir vienīgi bērnībā un pavasarī? J. Kalniņš 2, 6.

.. šis ārēji necilais mākslinieks ar vijoli sniedzis cilvēkiem pacilājošu, gaišu prieku. Dzene 3, 156.

sal. .. asaras klusi kāpa viņam [ķēniņam] acīs kā silts zilgans ziemas prieks, kurš paceļas no balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. K. Skalbe 1. 93.

pārn. Dej dzirksteles [ugunskurā] savā ārprāta priekā .. Brīdaka 3, 56.

pārn. Pagalmā zied liels un kopīgs prieks – Mīlu zvēr cits citam ceriņzari. Sirmbārdis 3, 103.

2. parasti dsk. Tas (notikums, parādība, apstāklis u. tml.), kas izraisa šādu emocionālu stāvokli, arī apmierinājumu, labsajūtu.

Pāris nedēļu pagāja vienos priekos: izlaiduma balle, izlaiduma ekskursija. Skujiņš 12, 131.

Dzīves prieks – dzīvesprieks.

Izgaisa īgnums, zuda apnika, bet to vietā ieviesās dzīves prieks un jautrs prāts. Zeiboltu J. IV. 120.

Vaļas prieks – vaļasprieks.

Uz filatēliju nekādi nevaru iekarst, nav laika un naudas lepnākiem vaļas priekiem .. Brīdaka 9, 124. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


prieks – prīca; prīceiba; ļuste
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


priêks, arī prìeks priêks, arī prìeks; -a, -àm, -u, dskģen. -u.

viņàm vàr nùo acìm nùolasît, vài i kâc priêks vài bdas./ mazìm brìm [Ziemsvētkos] dãvinãja pepèrkùokus ùn ba`tmàizes kukulĩšus, kohpetes. bri tâ prìecãjās us tùo egli, bràm tak li¡làis prìeks; priêks (arī priêki) v¡jã – saka, ja nenotiek vai nevar notikt kas iepriekš gaidīts, paredzēts, cerēts. kaûč kas tâc adgadâs, – nu i visi mani priêki v¡jã, es vis nevarêšu tùr bràukt.
[Sagatavots pēc: Kagaine III 1983 : 129]


prieks – prieca novec., līksme, līksmība, gaviles, sirdsprieks, lustes barb


prieks – bēdas, skumjas


Ka prieks – saka, ja kāds ko ir (ļoti) labi veicis, izdarījis.


Priekā! sar. – izsaucas, uzaicinot kopā iedzert.


Peldēt priekā justies ļoti priecīgam.


Acu prieks tas, kas ir ļoti mīļš, tuvs.


(Pārāk) dārgs prieks sar. tas, ko nevar atļauties (piemēram, līdzekļu trūkuma dēļ).


Lēts prieks sar. tas, ko var atļauties, kam pietiek līdzekļu. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Pedagoģijāizzināšanas prieks, izziņas prieks.
 

Tūrismā vaļasprieks.


UzvārdiPrieks, Prieka; Priecums, Priecuma.
 

VietvārdiPrieka upe, upe Priekulē; Priekas, zemniekmāja Naudītē; Prieka dīķis, dīķis Vārmē; Prieka kalns, kalns Galgauskā; Prieka kalns, kalns Jaunpilī; Priekalauki, zemniekmāja Tetelē; Prieka laukums, laukums Liepājā; Prieka leja, leja Lazdonā; Prieka tilts, tilts Vārmē; Prieki, zemniekmāja Demenē; Prieki, viensēta Lašos; Prieki, jaunsaimniecība Pampāļos; Mežprieki, māja Kalvenē; Prieklauki, jaunsaimniecība Kurcumā.
 

Ergonīmi – Autoprieks, autoskola.


prieks, arh. prieka, apv. prieca. Pēc tradicionālā uzskata (Endzelīns, Trautmanis, bet Pokornijs „laikam”) pamatā ide. *prāi– : *prī- ‘ieredzēt, saudzēt; mierīgs un jautrs noskaņojums’, no kā kr. приятель, ‘draugs’, (arh.) приять (ssl. prijati) ‘labvēlīgi attiekties’. Skaņumijā *prēi– (Trautmanis) > ab. *prie-, no kā la. prieks. Šāds risinājums tomēr ir apšaubāms, jo no ide. *prāi– skaņumijā *prēi– ir neparasta parādība.

Iespējams cits vārda cilmes risinājums: no ide. *(s)p(h)er– ‘raustīt, spert, mest’ (no kā la. spert) atv-a *prei-k- > ab. *priek-, no kā *priekas > la. prieks. No tās pašas saknes atv-a *preu– kr. прыгать ‘lēkt’, v. Freude ‘prieks’.

Kauz. priecēt, priecināt. Verbs priecāties atvasināts no prieca.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 80–81]


angļu  joy

baltkrievu – задавальненне

franču  plaisir

grieķu  ευχαρίστηση

igauņu  rõõm

ivritā – תענוג

krievu  радость

latīņu  laetitita

lietuviešu – džiaugsmas

poļu – radość

somu – ilo

ukraiņu – задоволення

vācu – die Freude; das Vergnügen

zviedru – nöje



Priecīgs kā cīrulis pavasarī.
 

Kas priecīgs, tas runīgs.
 

Maz kas vajadzīgs pie prieka, priecīgam netrūkst nenieka.
 

Kur prieks, tur bēdas.
 

Tavi prieki ir arī mani prieki.
 

Nav tādu prieku, kas neapnīk.
 

Nav tādu prieku pasaulē, kas neapniktu, nav tādu bēdu pasaulē, kuru neizciestu. 
 

Prīcas un bādas taipat ir augstim kai i zamim.
 

Prieki un asaras vienā kulītē.
 

Kas tev to prieku var liegt.
 

Dalīti prieki – divkārši prieki, dalītas bēdas – pusbēdas. 
 

Kas jūt prieku, tas arī jūt bēdas.
 

Kas vienam prieks, tas otram bēdas.
 

Prieks būs piecelties un vecu vaigu godāt.
 

Prieks ir taisnību darīt, bet ļaundarītājam bailes.
 

Īsts prieks nav pērkams un paķerams. 
 

Maz vajaga pie prieka, priecīgam netrūkst ne nieka.
 

Nevajaga par daudz priecāties, jo pēc priekiem nāk bēdas. 

 

Ja tev prieks par cita laimi būs, cita laime tava kļūs. 
 

Kas vienam nederīgs un lieks, tas otram iegūts prieks.
 

Visi prieki apnīk, visas bēdas var pārciest.
 

Prieks ir vislabākais ārsts.
 

Drīz prieki smaida, drīz bēdas gaida. 
 

Pēc priekiem nāk bēdas, pēc lietus nāk saule.
 

Ar raudamiem raudi, ar līksmiem prieku baudi.
 

Priecīgums ir dvēseles atraisītība, kas mūs aplaimo bērnā, putna lidojumā un dziesmā, kā arī mirdz pretī no sirmgalvja sejas, kad godkāre, mantkārība un alkas nomestas kā pārāk šauras drānas. Tomēr vissvētlaimīgāko prieku esmu redzējusi dažu ārprātīgo sejā. [Z. Mauriņa]

 

Gribētos dzīvot tik brīvi, tik brīvi un pilnīgi dzīvot,

Lai savu sajūsmu varētu izjust kā prieku, kas brīvo! [A. Čaks]

 

Ja priekā smieties – kas ir cits kā mīlēt! [Rainis]


Prieki, prieki tētiņam,

Kad zaļoja rudzu lauks!

Vēl jo prieki dēliņam,

Kad svētīta līgaviņa. [LD 1056]

 

Vai, manu lielu prieku,

Ko es daudzi priecājos!

Pērn bij kāzas – trai-rai-rai!

Šogad pirtī – vai, vai, vai! [LD 1065]

 

Staigā māte dziedādama

No namiņa uz ustabu,

Kā tai bija nedziedāt,

Divi prieki atradusi:

Pirtī jaunu arājiņu,

Stallī labu kumeliņu.[LD 1146²]

 

Priecājies, māmulīte,

Nu tev prieki pārnākuši:

Stallī baltas avitiņas,

Gultāi sagšu audējiņa! [LD 1145]

 

Es prieciņu nevarēju,

Brāļa duru daiedama,

Atradusi bāliņam

Jaunu kārtu šūpulīti. [LD 1264]

 

Druvā eimu, druvā teku,

Druvā man visi prieki:

Druvā man saule lēca,

Druvā saule norietēja. [LD 27963]

 

Raibas vien man telītes

Kā raibās magonītes,

Pati prieka nevarēju,

Raibas vien ganīdama. [LD 29043¹]

 

Prieka, prieka vīriņam
Par lielo rudzu lauku;
Vēl lielāka prieka bija,
Kad tikuse līgaviņa. [LD 28100-0]

 

Ne no prieka es dziedāju,
Ne no prieka gavilēju:
Pilna sirds man bēdiņu,
Pilnas acis asariņu. [LD 128-3]

 

Kad redzēju skaistu zēnu,
Tad no prieka noraudāju;
Kad tas mani bildināja,
Tad no prieka gavilēju. [LD 100030]

Laba māsiņ’ i nākuse,
Vēl labāka nenākuse:
Prieks man bija saņemot,
Žēlabiņas pavadot. [LD 26669-0]

Tautiešam ir liels prieks,
Man ir liela noskumšan’:
Dzirdēj’ savu augumiņ’
Baznīcā uzsaucam. [LD 15885-1]

Kūmām gāju, neliedzos,
Sava rada bērniņam;
Tas man bija lielais prieks,
Kad pādiņa pretim nāce. [LD 1295-1]

Ēdat, manas raibas govis,
Pildait savus vēderiņus;
Kad būsit paēdušas,
Man būs prieks raudzīties. [LD 29007-0]


Prieka, mana liela prieka, līgo, līgo!
Vilnis grieza rudzu lauku, līgo, līgo!
Prieka, mana otra prieka, līgo, līgo!
Stallī bēri kumeliņi, līgo, līgo!
Stallī bēri kumeliņi, līgo, līgo!
Raibas govis laidarā, līgo, līgo! [LD 28108-1]

Divējād’, divējād’
Ar māsiņu ciemoties:
Prieks man bija sajemot,
Žēlabiņas palaižot. [LD 26669-1]


Prieki bija arājam,
Prieks arāja līgavai,
Redzēj’ savu rudzu lauku
Zelta miglu miglojam. [LD 28102-0]

 

Meži rūca, meži šņāca,
Bites gāja kumuriem;
Man bij tādis lielis prieks,
Man ielīda ozolā. [LD 30360-0]

Ai, daiļaja ciema meita,

Dailis tavis augumiņis!
Dailis tavis augumiņis,
Prieks man tevi uzskatīt. [LD 5371-0]

Labāk gāju dziedādama,
Ne ap otru runādama.
Kad dziedāju, prieks man bij,
Kad runāju, bēdas nāce. [LD 800-1]

Nu mun luste, nu mun prieks
Ar kundziņu karē iet:
Nu mun tēvs zirgu pirka,
Māt’ ieloka mētelīti. [LD 32103-2]

 

Kungs man raksta grāmatiņu,
Lai taisos karā jāt.
Karā jāšu, nepalikšu,
Kāda prieka še dzīvot,
Kāda prieka še dzīvot:
Cits ņem manu līgaviņu. [LD 32083-0]


Kā brālis pūķi pārvar un māsu izglābj

[..] Zeme nodimdēja, vējš nošvīkstēja gar ausīm, un sešspārnis pie pirmās māsas – pie līdakas – mājas klāt. Tagad sešspārnu kumeļš saka: „Kāp, puisīti brālīti, zemē un ieej pie līdakas, sava māsasvīra, izrunāties, kas tālāk darāms. Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties.”

Brālis ieiet pie māsas, māsai no prieka asaras birst, bet līdakas pašulaik nav mājā. Māsa paēdina, apguldina brāli un tad vēro, vai vīrs drīz nerastos. Pret vakaru līdaka pārnāk, bet, tikko sešspārņa pēdas ieraudzījis, tas pārbīstas, izsaukdamies: „Sieviņ, apžēlojies, saki – vai tās nav pūķa pēdas?”

„Nav jele, nav, mans brālis atjāja pie mums ciemoties.”

„Nu tad varu par cilvēku pārvērsties.”

Līdaka nu paliek par cilvēku un ieiet iekšā. Sievasbrālis tam pretim, un nu abi tik mīļi, it kā gadiem būtu redzējušies. Tomēr ilgi prieks māsasvīram acīs nespīguļo: drīz tas iedomājas par savu bargo likteni un tad itin bēdīgs nopūšas, sacīdams: „Kaut, brālīt, tu spētu mani no pūķa nagiem atpestīt, tad būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru par lāci un mani pašu par līdaku. Man ir tava jaunākā māsa par sievu, ērglim tava vidējā māsa un lācim – pati vecākā. Tomēr viens pats tu pūķi nepārvarēsi, ej tādēļ citurīt pie mana brāļa ērgļa, tas tev varbūt palīdzēs, es esmu par vāju palīdzēt. Citurīt, saulītei lecot, man atkal jāpaliek par līdaku.”

No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie otra māsasvīra – ērgļa. Sešspārnis ar vanagu un vēzi aiziet mežā atdusēties, bet brālis ieiet pie māsas – ērgļa mājā. [..]

No rīta brālis uzlec savam sešspārnim mugurā un noskrien pie trešā māsasvīra – lāča. [..]

No rīta brālis pasauc savu sešspārni. Zeme nodimd, vējš nožvīkst, un sešspārnis acumirklī ar vanagu un vēzi klāt. Lācis, to redzēdams, domā, ka pats pūķis atskrējis, bet brālis viņu mierina: „Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie mani biedri: vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.”

„Tas labi, brālīt! Kad tev tāds jājamais zirgs, kad tev tādi palīgi, tad pūķi pārspēsim kā nabagu. Pūķis dzīvo stiprā klints pilī, tādēļ steigsimies visi uz turieni.”

Viens divi – visi pie pūķa klints klāt. [..]

Klints durvis nokrakšķēja un sagāzās; pašas klintis nodrebēja, un nu sešspārnis ar lāci ņēmās smaļi: drīz zeme dārdēja, drīz klints gabali brakšķēja; drīz bija dzirdami rūcieni; drīz tumši dūcieni. Tā tas gāja līdz pusvakarei, kamēr tad lielais tracis apklusa un sešspārnis asiņains, lācis asiņains atstāja pūķa mitekli: darbs nu bija pastrādāts, pūķis sasaistīts. [..]

Visi trīs – lācis, ērglis, līdaka – tagad nokrīt brālim pie kājām un, pārvērzdamies par cilvēkiem, saka tā: „Paldies, ka nāci ar savu sešspārni, ar saviem biedriem mūs no pūķa nagiem atpestīt. Tagad būsim arvien cilvēki; nu esam laimīgi – un līdz ar mums arī tavas māsas, mūsu sievas, laimīgas; viņas tagad ir ķēniņienes un mēs tie paši ķēniņi, kas senāk. Pūķis mira, mēs dzīvosim. Tik jāsteidzas uz mājām, jo pavalstnieki diezgan pēc mums bēdājušies un diezgan ilgi gaidījuši.”
„Steigties, steigties!” brālis atbild. „Gan jau to panāksit, bet, pēc manām domām, būtu šādi darāms: iesim visi papriekšu pie manām māsām, paņemsim tās un tad dosimies uz nonāvētā pūķa pili, kur daiļā meita palika. Mums jau jāredz, kur tā paliek; nedrīkstam aizmirst, ka tā bija mūsu vislielākā izpalīdzētāja.”

Tā notiek. Visi aizsteidzas uz pūķa pili meitu apraudzīt. Ak tu manu dieniņu, kur tā bija priecīga, asaras raudādama, puisītim brālītim tūlīt gar kaklu! Šņukstēdama, elsēdama meita saka tā: „Paldies, puisīt, ka mani no pūķa nagiem izglābi. Man pieder liela valsts, ko no sava tēva mantoju, bet ķēniņa šai valstī vēl nav. Esi tādēļ tu mans ķēniņš, es būšu tava ķēniņiene. Sešspārnim turpretim kā vislielākajam varonim vajadzētu atkal palikt šinī uzvarētā pūķa pilī dzīvot.”

Un nu visi šķīrās: sešspārnis paliek pūķa pilī, vanags aizlaižas, vēzis ielec ūdenī, brālis apņem savu ķēniņieni un aiziet uz savu valsti, visas trīs māsas ar saviem ķēniņiem atkal aizsteidzas uz savām valstīm. Visi bija priecīgi un laimīgi.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Vīrs uzvar lāci un lapsu

[..] Lapsa palikusi pie vārtiem gaidot, bet vīrs iegājis klētī, paņēmis maisu un tad gājis vistu stallī saķert vistas. Bet sieva pamanījusi un uzprasījusi, ko viņš grib darīt. Vīrs sievai visu izstāstījis no gala līdz beigām, kā tam šodien izgājis, un teicis, ka viņš negribot lapsu piemānīt.

„Tu muļķis tāds!” sieva iesaukusies. „Iebāz labāk maisā suņus un uzlaid tos lapsai virsū – dabūsi vēl ādu!”

„O, sievai ir gan taisnība,” vīrs nodomājis, „varbūt patiesi pasaulē vajag labu ar ļaunu atmaksāt.” Sabāzis maisā suņus un stiepis maisu pie lapsas.

Lapsa dancojusi vien no lieliem priekiem. „Nu tikai es turēšu maltīti,” viņa prātojusi. Vīrs atraisījis maisu. Šī tūlīt gaida, līdz nāks pirmā vista ārā, tā ķers to ciet. Bet suņi kā tikuši laukā, tā tūlīt lapsai virsū. Šī, nabadzīte, samanījusies, ka nu vairs nav labi, un laidusi kājām vaļu. Te jau, te jau suņi būs tūlīt virsū, bet atkal lapsa kaut kā pasitas sāņus. Beidzot tak sasniegusi savu alu un alā iekšā. Galīgi nabadzīte bijusi nokususi. 
[Sagatavots pēc: Trīs vēja mezgli 1988 : 16]


Teika par Rēznas ezera izcelšanos

Vecos laikos tajā vietā, kur tagad Rēznas ezers, dzīvojusi svētmeita vai avota laumiņa Rēzna. Viņa gājusi ik rītus uz avotu ūdeni smelt. Kādā laimes brīdī tā gavilēdama apgāzusi šai ielejā savu krūzi, un tā radies šis ezers, kurš mirdz vēl šodien visiem par prieku.
[LTT 1991 : 269]


Kāds tēvs reiz pārvedis desu un iedevis dēlēnam, teikdams: „Dod brālītim pusi, jo dalīti prieki ir dubultprieki.” – „Bet dalīta desa ir pusdesa.”



Sniega vīrs


Pirmais sniegs! Pirmais sniegs!

Bērniem lielu lielais prieks!

Sniega viļas lielas veļas,

Sniega vīrs uz kalna ceļas

Milzīgs, resnis tā kā vāts,

Nasku roku darināts. [..]

Visi ņemas, visi karo –

Pārveikt milzi lielo, garo;

Visiem sejā laistās prieks, –

Pirmais sniegs! Pirmais sniegs! [Plūdonis 1981 : 46–47]

 

 

Muša


Satikdama zirnekli pavisam negaidīti –

tīklā,

muša jūtas tā kā

mīklā rozīne.

 

 Ko tas nozīmē? – tā vaicā pienācējam,

izdzirdot to klusi smejam,

bet jau nākamajā mirklī

saka paldies vējam.

 

Atgriezusies savā aerodromā,

muša domā – – –

 

Netraucējiet –

šodien muša ir pavisam sliktā omā,

nepatīk pat saules duša,

viss prieks par lidojumu

pušu. [Viks 1987 : 10]

 

 

Dziesmiņa par prieku


Māmiņa nopirka meitiņai kaķīti,

Ai, kāds bij meitiņai prieks!

Tētis nopirka dēlam sunīti,

Nu tik tie varēs skriet!

 

Atnāca vasara saulaina, jauka,

Vecāki aizveda bērnus uz laukiem,

Bet suni un kaķi mežā trieca,

Jo žigulī tādiem nebija vietas.

 

Un laukos suņu, kaķu, cik uziet,

Bet rudenī jaunus vecāki pirks,

Atkal būs dēlam un meitiņai prieks,

Bet kaut kur mežā žēli gaudos suns,

suns – bezpajumtnieks… [Pavlovskis 1987 : 76]

 
 


Prieks


Prieks saduļķo mūsu asinis

kā, caurejot avotu, govs.

Kā valga dvaša uz spoguļa, uz mūsu skaidrības prieks.

Prieks daļa no zvēra, prieks atraugas.

Tik aeroplāns, teleskops, lifts un – sāpes

Mūs augšup kā lūgšanas ceļ. [Čaks 1971 : 419]

 


Prieks


Prieks ir daudzējādos veidos plaucis,

Dzied ar ūdeni un vēju gulgo –

Cits to, vagu dzenot, augšup jaucis,

Cits to sajutis ar zvaigzni spulgo.

 

Prieks ir daudzējādos veidos plaucis,

Man tas novēlēts kā dziļas bēdas.

Ne es aicinājis to, ne saucis,

Atkal atstājis tas vaigā pēdas. [Eglītis 1993 : 50]

 

 

Dziesmiņa par prieku


Un, ja nu kādreiz nozākāts

Un triekts, un lamāts tieku,

Es apsēžos un uzrakstu

Vienu dziesmiņu par prieku.

 

Par prieku sev es uzrakstu

Par savu paša prieku,

Un no šīs savas dziesmiņas

Pats priecīgāks es tieku.

 

Jo nevajaga nemaz daudz –

Kādreiz pavisam nieku,

Lai uzrakstītu sev par prieku

Dziesmiņu par prieku.

 

Un, ja nu arī tu kaut kā

To neatrodi lieku, –

Tu arī vari uzdziedāt

Šo dziesmiņu par prieku.

 

Par prieku sev, par prieku tev

Un ļautiņiem par prieku.

Ja grib – lai citi arī dzied.

Jo – kur lai es to lieku? [Ziedonis 1983 : 178–179]

 

 

***


ak, kā man gribētos beidzot aizmigt

un nekad vairs nepamosties!

lietu kārtība šai pasaulē taču no tā

nemainīsies

tāpat līs

un spīdēs saule

tāpat snigs

un priekam nopakaļ

posts ies [Briedis 2009 : 71]


Nu visas dejas kurpes ceļoja uz kurpnieka Zariņa pagrabu un nāca no turienes ārā ar jaunām pazolēm, ar kurām tik viegli varēja dejot. Kas viņas valkāja, tie slīdēja bez rūpēm visam pāri. Nekāds grūtums tiem neķērās klāt. Tumšais kara laiks, kas nospieda pilsētu, bij beidzies, un prieks bij atvēries visiem kā viegls ceļš. Visa pilsēta dejoja. [Skalbe 1952 : 274]

 

Uztveres prieks. Zaļas krāsas prieks. Uzlikt bērnam roku uz galvas.

Gulbji lido pa diviem. Dzeguze kūko vientulīga. Mazs vējiņš skrien pa ceļu, sagriežas virpulī un uzrauj putekļus gaisā. [..]

Ja ir tāds jēdziens „uztveres prieks”, tad jābūt arī jēdzienam „uztveres bēdas”. [..]

Es to redzu, tās ir manas uztveres bēdas. Lielajā pagrabā pašā vidū treji kartupeļi pūdē citus. Es viņus redzu. Man viņi neiziet no prāta.

Es redzu un nevaru priecāties. Nevaru arī aizbēgt. Jūs neļaujat. Mans uztveres prieks ved mani projām, jūs nelaižat. Atkal es nokrītu no putna ceļa debesīs pie suņu būdas sliekšņa un aplieku sev ķēdi ap kaklu: sargā māju, sargā savējos. [Ziedonis 1971 : 63–64]

 

Daudz prieka man gājis secen. Tāpat kā jums arī. Ir tādas likumības, kuras, prieku meklējot, mēs gandrīz nemaz neizmantojam. Palīdzēšanas prieks. [Ziedonis 1971 : 21]

 

Par rakstīšanas procesu, par radīšanas prieku raksta Rainis:

„Vislielākais prieks strādāt, kad darbs vēl pašā sākumā, neskaidrs, daudz var fantazēt, nenokārtots haoss. Tad viss dzītin dzen pēc skaidrības, nokārtošanas, lai varētu darbu pārredzēt un tad patiesi nopietni strādāt. Pat dienas izliekas par īsām, nogurums vakarā un naktī ir traucējums, kuru ar varu gribētu nobīdīt. Bet kad nu panākta skaidrība, viss pārredzams, – tad piepeši darbs izliekas šaurs, sekls, mazs, nau vairs nekādas perspektīvas, kuras patiesībā bija iestāstītas tikai no necaurredzamā, tādēļ it kā plašā miglas aizsega.”

[Rainis XXIV 1986 : 220]


MAIJA (lūdzoši paceļ rokas pret visiem, lai nedusmojas. Tad atkal pie Laimas).

Laima klausi, Laima klausi!

Vai tu vienu dusmām ļausi?

Kur tu staigā, saules zaigā,

Zvēri rotā, putni klaigā,

Tērces palo, strauti čalo,

Druvu druvas priekā balo!

Kad pār iztvīkušo āri

Pacel baltu spārnu pāri,

Tavas rokas, valgme garo,

Visas acis priekā staro!

Visa laba devējiņa,

Vai lai tevi nejūt viņa?

Vai lai viņa dusmu plūdā

Mūžam nogrimst ēnu zūdā

Viena, atmestā un liekā?

Cel to saulē, cel to priekā!

Dod tai kājām kalpot līksmi,

Dod tai rokām darba tīksmi,

Dod tai acīm tavu kvēlu,

Dod tai sirdij tavu žēlu!

LAIMA. Kas daudz prasa, lai pats dara,

Citās rokās mana vara.

MAIJA. Kam tad lai prasu?

LAIMA. Savai sirdij.

MAIJA (stāv mirkli kā neziņā, tad atgriežas, metas pie Paijas).

Vai tu gribi redzēt prieku,

Redzēt daiļās Laimas vaigu?

PAIJA. Gribu. [Brigadere 1956 : 211–212]

 

 

GUNDEGA. Kas sāpju nebijās, tas nebīsies ar draudu.

Kam sāpju brūces prieks ir slēdzis ciet,

Kā samtkurpēm var visam pāri iet.

KARALIS (apņēmies).

Nu tad – – man negribējās gan par to –

Bet, ja jau tā, – tad teikšu beidzamo:

Ir pavēlēts – hm – jā – ir nospriests – nu –

Ja kur un kā – kāds satiek ubagu,

Tad – lai – lai – –

SAIVA (ātri).

Neatstāj to dzīvu. Tā!

GUNDEGA. Kā bez valodas, tad

Ko? Sakat, teicat, – vai tas taisnība?

Visi klusē un izvairās, tikai Sniedze dusmās un spītē rāda dūres.

GUNDEGA. Nu ko tad vairāk? Tad jau labi. Darat

Tik savu. Jums tas spēks, jūs varat, –

Bet es ar savu darīt zināšu,

Es nāvi tam no lūpām skūpstīju,

Nekas no viņa mani nevar šķirt:

Prieks būtu bijis dzīvot, prieks būs mirt! [Brigadere 1956 : 334–335]



Eseja par prieku

Prieks ir kosmisks spēks.

Līdzi ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks. Taču tā nav piedeva, bet esības galvenā sastāvdaļa. Esības prieks.

Dzīvesprieks un dzīves prieki ir dažādas lietas. Iespējams, ka tās pat ir pretējas lietas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi pazaudēt dzīvesprieku.

Dzīvesprieku ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme, instinkts, tas realizējas pat vissmagākajos apstākļos. Tas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm.

Kucēna prieks. Nemotivēta līksmība. Kucēns nedomā, kāpēc viņš dzīvo. Viņš dzīvo prieka pēc. Prieka pēc viņš ķer savu asti… [..] Prieka pēc.

Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Citas nopietnas motivācijas nav. Mums tikai dažbrīd šķiet, ka dzīvojam, lai, piemēram:

 kaut ko dižu dzīvē paveiktu,

 lai atstātu aiz sevis „kaut ko paliekošu”. (Mēs labi zinām, ka tie ir maldi  visas pēdas dzēš vējš – agrāk vai vēlāk – visas pēdas.)

Īstenībā mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs rakstām dzejoļus, gleznojam, aram zemi, stādām kartupeļus, virpojam detaļas. Mēs radām.

Tas ir radīšanas prieks. Kustības prieks.

Viss ir kustībā – galaktikas, zvaigznes, mūsu asinsķermenīši, atomi, kas šaudās katrā mūsu audā, domas, jūtas – viss. Tas ir bezgalīgs prieka karuselis. Un tomēr – dažiem paliek slikta dūša karuselī. Un viņš meklē dzīvē vēl kaut ko bez prieka. Bez prieka viņš meklē vēl kaut ko bez prieka. Un viņš neko neatrod, ja nu vienīgi dažus priekus. Dažas izpriecas. Taču tās ir kā sērkociņi, kas ātri izdeg. Prieki, kas nesakņojas lielajā eksistenciālā prieka atskārsmē, izsmeļ sevi un atkārtojoties vairs nedod prieku. Izpriecas ir lūpukrāsa dzīvei, kamēr prieks ir dzīves spārni.

Cilvēku bez dzīves prieka vispār nav. Pati esība ir prieks. Varbūt esība nav jūsu prieks? Tad tā ir kāda cita cilvēka prieks. Tas ir dabas, kosmiskās aprites prieks, Dieva prieks.

Ikdiena, jūs teiksiet, sniedz jums maz prieka. Tā sakot, jūs runājat par dzīves priekiem, par izpriecām, bet mēs jau vienojāmies, ka tas nav viens un tas pats. Jūs tomēr spītīgi meklējat prieku. Vai tas jāmeklē? Vai jums nepietiek ar prieku, ka esat? Priecāsimies par to, ka esat dzīvi, jo, kā smejies, jūs ļoti, ļoti ilgi būsit miruši. Paldies! Man bija liels prieks[Zālīte 1997 : 251–252]


Dziesma Dziesmiņa par prieku. Imanta Ziedoņa vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Viktors Lapčenoks.
 

Dziesma Kad nekas nav palicis tevī. Leona Brieža vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda grupa „Credo”.
 

Dziesma Ceļojums (Priekā!). Kaspara Dimitera vārdi, Zigmara Liepiņa mūzika, izpilda Mirdza Zīvere, Imants Vanzovičs.
 

Dziesma Mata galā. Ainara Mielava vārdi, Ainara Mielava, Ginta Solas mūzika, izpilda Ainars Mielavs.


Kas ir prieks?

Vai var definēt prieku? Nīče ir teicis: „Dzīve ir prieka avots”, tātad viens variants jau ir. DZĪVE IR PRIEKS! Vai tas ir dzīvesprieks? To var formulēt dažādi. N. Rērihs ir minējis: „Prieks ir īpaša gudrība”, jā, tas ir interesants variants, vai ir jābūt īpašam vai gudram, lai piedzīvotu prieku? Iespējams, ka priecāties ir jāprot un tas varētu būt saistīts ar to, par ko tieši mums ir prieks. Seneka secina: „Virsotni ir sasniedzis tas, kas zina, kas ir prieka vērts.” Prieks ir vērtīgs, prieks tā ir vērtība. Prieka gaidas arī ir prieks?

[..] Prieks ir priecīgs vārdiņš. Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Prieka pēc mēs darām daudzas tīkamas un derīgas lietas dzīvē. Prieku var atrast visur, un nepārtraukti ir kāds iemesls par kaut ko priecāties. Laime un prieks iet roku rokā. Ja tu proti priecāties, tad tu esi laimīgs… ja tu esi laimīgs, tad tu esi priecīgs… ja sāksi kļūt priecīgs, tad būsi arī laimīgs… un tā var turpināt bezgalīgi… un to sauc par dzīvesprieku.
[Vidžupa : http://www.durga.lv/]

 

Dzīvespriekam: vīrs, kas sievai ada zeķes

„Adīt man iemācīja vecāmāte jau zēna gados,” stāsta skrīverietis Kaspars Šteinbergs, kuram ir divi vaļasprieki – adīšana un dejošana tautas deju kolektīvā.

„Vairāk adīšanai esmu pievērsies tikai pēdējā gada laikā – kopš sāku pārdot dziju. Adu sava prieka pēc un laiku īsinādams, gaidot pircējus. Noadu zeķes meitām un sievai, bet sieva atkal man, – tā ir interesantāk.”

[..]

„Vasarā adīšanai laika neatliek, tas ir vaļasprieks ziemas vakariem – adu un klausos televīzijā ziņas. Trijās dienās tā pa vakariem pāri varu noadīt. Visvieglāk adīt, ja dzija ir balta, bet, ja tumša, – grūtāk saskatīt valdziņus.”
[Mikasenoka 2011 : http://www.dzirkstele.lv/]