Tradicionālā transkripcija

[pùolis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[…..]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[ùo] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[l] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



pol-sakne, vārda celms

-isgalotne






polispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā  deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

 pol-is

 poļ-i

Ģ.

 poļ-a

 poļ-u

D.

 pol-im

 poļ-iem

A.

 pol-i

 poļ-us

I.

 ar pol-i

 ar poļ-iem

L.

 pol-ī

 poļ-os

V.

 pol-i!

 poļ-i!

 


Teikumā var būt:

  1. teikuma priekšmets Polis ir poļu tautas pārstāvis.
  2. izteicēja daļa ­– Valodnieks Staņislavs Františeks Kolbuševskis (Stanisław Franciszek Kolbuszewski) ir polis.
  3. galvenais loceklisDrosmīgais polis.
  4. papildinātājs – Ekspedīcijā satikām vairākus poļus.
  5. pielikums – Polis Andžejs Vajda (Andrzej Wajda) bija izcils kinorežisors.
  6. vietas apstāklisJaunajā polī uzvirmoja svētas dusmas par virsnieka izturēšanos.

 

apzīmētājsVairāki poļu valodnieki ir pētījuši latviešu valodu.



poļu apavi, poļu armija, poļu āboli, poļa cepure, poļu dumpis, poļu kultūra, poļu kungi, poļu laiki, poļu literatūra, poļu mācītājs, poļu muižnieks, poļu mūzika, poļu pans, poļu raksturs, poļu skola, poļu tauta, poļu tautastērps, poļu tirgus, poļu valoda, poļu Vidzeme, poļu zeme, Latvijas polis, Lietuvas polis, Polijas polis, īsts polis, jauns polis, stalts polis



poļi, dsk. v. lietv.

Tauta, Polijas pamatiedzīvotāji.

Poļu valoda. Poļu kultūra. Poļu mūzika, glezniecība. Poļu tautastērps.

polis -ļa, dsk. ģen. -ļu, poliete dsk. ģen. -šu. Šīs tautas piederīgais.

Latvijas polis.

 

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv]


poļi, -u, v. polis -ļa, v. poliete -es, dsk. ģen. -šu, s.

 

 

1. dsk., v. Rietumslāvu tauta, Polijas pamatiedzīvotāji.

Poļu valoda. Poļu māksla.

Mūsdienu poļu literatūra ir bagāta savdabīgiem, spilgtiem talantiem. Jaunās Grāmatas 69, 12, 18.

Šeit [operas uvertīrā], tāpat kā piedevā spēlētajā mazurkā (ar kori), visspilgtāk izpaudās poļu mūzikas krāšņais tautas kolorīts. M. Zariņš 3, 19.

Pēc Livonijas kara poļi ieguva Vidzemi un Latgali. Dabas kalendārs 82, 109.

 

2. arī vsk. Šīs tautas piederīgais.

Pusmūža sieviete, pēc tautības poliete, ir atbraukusi ekskursijā no dzimtās Varšavas. Jaunās Grāmatas 66, 12, 9.

 

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


pùolis
Serbigal, puôlis 2 Neu-Salis, Ruj., pùolis 2 Kl., Nerft, Preili, puõlis Līn., Tr., Iw., AP., f. puoliẽte, puolene, puolietene U.,

1) pùolis Wolm., C., PS., Arrasch, puôlis 2 Behnen, Widdrisch, puõlis Nigr., N.-Bartau, Kandau, Selg., Lautb., Dond., Doblen, Ekau, Salis, Zögenhof, Jürg., der Pole,
f. die Polin. puoļu laiki, die Zeit, da Livland unter polnischer Herrschaft Stand. – puolīši, Name, den die Livländer den infläntischen Bauern geben U.;

2) ein eigensinniger od. vernagelter Mensch
Mag. XIII, 2, 57. niķu od. stiķu puolis, ein Spassmacher: tu tikai esi tāds stiķu puolis Kav. niķu puoļi par vari nelikuši Pēteri mierā MWM. VIII, 246. niķu puoļi vandījās ar saviem juokiem pa skaistuļu vidu Vēr. II, 349. niķu puoli! tāda žākstīšanās nav laba Vīt. 64. – strīdu puolis, ein zänkischer Mensch Grünh., Bauske.
[Sagatavots pēc: ME III : 456]


polis, poliete subst. pūļs, pūlīte; poļu valoda – pūļu volūda

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

 

 (etnon.) poļaks, (dem.) poļaceņš; pūļs, (dem.) pūleits; pūliskys, -a; pūļu (gen. qual.); (sar.) poļaku; Pūlejis (gen. qual.)

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


poļaks s. – poļaks, vec. pùolis. mùižu pùrvàļńìi b́ìe poļai. dàuć poļaku b́ìe baźńeîckùņǵi.

poļacnc – poļu tautības bērns.

poļačka – poliete.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998b : 257]


Niķu polis (arī pods, maiss) sar. – niķīgs cilvēks (parasti bērns).

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Piesiets kā pie poļu vezumanevarēt tikt vaļā no kaut kā paša uzsākta.

[Sagatavots pēc: LFV II 1996 : 183]

 

 Sirdeigs kai poļaks (Dricāni) – saka par ļoti dusmīgu cilvēku.


Ryža kai poļačka (Dricāni) – saka par rudmati.


Etnolingvistikāpolis, poliete, poļi, poļu tauta.

Sociolģijāpolis, poliete, poļi, poļu tauta.


UzvārdiPolis, Pole; Polītis, Polīte; Augšpolis, Augšpole; Jaunpolis, Jaunpole; Mazpolis, Mazpole; Poļaks, Poļaka; Poļakovs, Poļakova; Pūlis, Pūle.


VietvārdiPolis, zemniekmāja; Poļi, zemniekmāja Bīriņos; Polis, pļava Pociemā; Poļa dīķis, pļava Īvandē; Poļa grava Jaunlaicenē; Poļa kalns Taurupē; Poļa pakausis, pakalns Vaivē; Poļa purvs Remtē; Poļa rājums, pļava Iecavā; Poļu ciems Nīcā; Poļu dīķis Bārtā; Poļu gāte Rīgā; Poļu kalns Lejasciemā; Poļu mežs Grobiņā; Poļu purvs Tirzā; Polītis, pļava Mežotnē; Jaunpoļi, jaunsaimniecība Ozolmuižā; Vecpoļi, zemniekmāja Milzkalnē; Poļupīte Tirzā; Polāni, zemniekmāja Secē; Polietes ceļš Zalvē u. c.


Ergonīmi –  Rīgas Itas Kozakēvičas Poļu vidusskola,  Latvijas Poļu savienība, Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzija, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzija.


Poļu valodas vārds ir atvasināts no poļu pole ‘lauks, tīrums’, kā pamatā laikam ide. pel– ‘gaišs, pelēks’. Tātad vārds sākumā attiecināts uz lauku ļaudīm pretstatā mežiniekiem. Vēsturiski ar šo vārdu vispirms saistījusies cilts poļāni (pie Vartas upes). Vārda polis forma latviešu valodā laikam izveidojusies viduslejasvācu pōl ‘polis’ ietekmē. Formu varēja ietekmēt arī latviešu apvidvārds puõlis ‘vērsis, govs bez ragiem’.

 [Sagatavots pēc: Karulis 1992b : 73–74]


angļu – Pole

baltkrievu – паля́к

franču –  pôle

igauņu – poolakas

krievu – поляк

latīņu – polus

lietuviešu – lenkas

lībiešu – pūoļak

poļu – polak

somu – puolalainen

spāņu – polacos

ukraiņu – поля́к

vācu –  der Pole

zviedru – Polack



Patīk manim poļa josta,

Patīk poļa cepurite;

I es būtu poļa sieva,

Ja māmiņa mani dotu. [LD 9641-8]

 

Smalki vērpu, vēvers auda,

Pa kundziski šūdināju.

Dieviņš zina, es nezinu,

Kāds būs polis nēsātājs. [LD 7042]

 

Līgojam divas vien,

Kur mēs trešo dabusim?

Iesim pāri par upiti,

Tur mēs trešo dabusim;

Vaj būs polis, vaj būs leitis,

Vaj dižens tēva dēls. [LD 32873-3]

 

Poli, poli, leiti, leiti,

Kam tu nāci šai zemē?

Tev nav rada gājumiņa

Ne cālīša lielumā. [LFK 861, 1206]

 

Rūci, rūci, pērkoniti,

Skaldi tiltu Daugavā,

Lai nenāca poļi, leiši

Manā tēvu zemitē. [LD 32149-0]

 

Bijām poļi, bijām krievi,

Bijām lieli naidenieki.

Nu palikām draugi, radi,

Nu māsiņu iedevām. [LD 52857-263]

 

Panāksnieku tēviņama

Leišu svārki mugurāja,

Leišu svārki mugurāja,

Poļu mice galviņāja,

Poļu mice galviņāja,

Teļu nagu zābaciņi. [LD 20595-0]

 

Šitie puiši lielijās,

Pieci pāri zābaciņu.

Es redzeju baznicā

Poļu lapčas kājiņā. [LD 20638-0]

 

Es naīšu pi poļaka,

Lai īt muna muosa,

Poļakam taida runa:

Vys dušiņka muna! [LD 52865-389]


Poļi Latvijā veido vienu no vēsturiskajām minoritātēm, jo dzīvo šeit gadsimtiem ilgi un ir cieši saistīti ar latviešu tautas un zemes likteni. Vēstures avotos fiksētās liecības par latviešu un poļu sakariem iesniedzas aptuveni četrus gadsimtus tālā senatnē. Tiešās saiknes starp Poliju un Latviju datētas, sākot ar XVI gadsimtu, tāpēc mūsdienu Latvijā dzīvojošiem poļiem ir vairākus simtus gadu ilga vēsture, kura sākas 1561. gadā, t. i., Sigismunda Augusta valdīšanas laikā [Durejko 1995 : 126]. Piebildīsim, ka Latgale no 1561. līdz 1772. gadam (tātad – vairāk nekā 200 gadu) bija Polijas un Lietuvas karalistes sastāvā; Vidzeme poļu varā bija no 1561. līdz 1629. gadam, bet Kurzemes un Zemgales hercogiste no 1561. līdz 1795. gadam atradās lēņtiesiskā atkarībā no Polijas karaļa, būdama Polijas un Lietuvas vasaļvalsts. 1600.–1629. gadā tagadējās Latvijas teritorijā notika poļu–zviedru karš, kurā Polijas karaspēks būtībā bija komplektēts lielā mērā no lietuviešiem. Arī šajā laikā, ievērojot Polijas–Lietuvas valstī pastāvošos sociālpolitiskos apstākļus, poļu valoda un tradīcijas bija neapšaubāmi valdošās, bet visi lietuviešu augstmaņi – pilnībā vai gandrīz pārpoļoti. Tomēr vēsturnieku darbos, kā tas uzskatāmi redzams pašā poļu–zviedru kara nosaukumā, bieži vien dominē tikai poļu vārds [Jēkabsons  1996 : 9].

 

1629. gadā Altmarkas pamiera rezultātā tika sadalīta Vidzemes teritorija Zviedru Vidzemē un Polijas Inflantijā (Latgalē), kura savukārt Polijas–Lietuvas sastāvā palika līdz pirmajai karaļvalsts dalīšanai 1772. gadā, kad tā tika iekļauta Krievijas impērijā.

 

Tieši ar Latgales teritoriju visciešāk saistīta poļu kultūra, valoda un katoļu reliģija, latviešu un poļu kopīgā vēsture. Reliģiskajam faktoram ir sevišķa loma Latgales kultūras, sabiedriskajā un politiskajā attīstībā, un latviešu skatījumā uz poļiem. Kā liecina vēstures materiāli,  pēc 1863. gada sacelšanās poļu muižniecība dzīvoja izolēti. Attieksme pret zemniekiem neatšķīrās no vācu muižniecības attieksmes citās Latvijas daļās – katram, kurš kaut ko gribēja dzīvē sasniegt, vajadzēja runāt poliski un kļūt par poli. Šādos apstākļos ļoti daudzi vietējie iedzīvotāji ar neapšaubāmi latvisku izcelsmi uzskatīja sevi par poļiem, bieži jaucot tautību ar katoļu ticību.

 

Viena no nozīmīgākajām nacionālajām grupām Latgalē, tāpat Ilūkstes apriņķī un Liepājā, kā arī Rīgā 19. un 20. gs. mijā nenoliedzami bija poļi. Viņu lielākā daļa Latvijā bija ieradusies jau pēc t. s. poļu laikiem no poļu etniskajām guberņām un Lietuvas, un tikai neliels skaits šeit bija apmeties agrāk. 1921. gadā Latvijā dzīvoja 52,2 tūkst. poļu, no kuriem 40,9 tūkst. bija Latvijas pilsoņi. 21. gs. sākumā Latvijā dzīvo gandrīz 60 tūkst. poļu. Turklāt poļu minoritāte pagājušajā gadsimtā uzrādījusi skaitlisko stabilitāti – nedaudz vairāk par 2 % no Latvijas iedzīvotāju skaita.

 

[Sagatavots pēc: Vulāne 2006 : 155–156]



Baltijas jūra

[..]

Šo ūdeni –

nedzert,

bet nākt būs un –

redzēt:

tas zaļgani tuvs ir

un zilgani tāls,

un nav tajā –

niedru,

vien somu un zviedru,

un latviešu

sviedru

un asiņu sāls.

 

Vien krievu

un poļu,

un somu, un zviedru,

un latviešu

sviedru un asiņu sāls. [Vācietis 1982 : 37]

 

 

Tadenavas saules pērklis

 

Pirmie lielie notikumi –

Visus apņem Tadenava,

Tēva muiža Augšgalē,

Pilskalnē pie Ilūkstmiesta.

 

Latgalietis dzimis,

Zemgaliets, puslietavietis –

Trejas latvju, leišu ciltis

Kopā rokās sadevušās.

 

Mickeviča „Pan Tadeušs”

Muižai deva savu vārdu,

– Un jūs zināt, tas bij varons,

 Kas pret cara varu gāja.

 

Teju manu dzimtu gadu

Bija poļu lielais dumpis, –

Karātavu Muravjovs

Tad vēl paspēja to apspiest.

 

Lielā laikā iekšā dzimu:

Manā mūžā bij vēl lemts

Redzēt brīvu poļu tautu,

Brīvus brāļus lietaviešus.

 

Kāda bija Tadenava?

Manas acis neaptvēra;

Pēcāk es to neredzēju,

Un vai redzēšu vairs tagad?

 

Citi ļaudis man to saka:

Zaļi dārzi, vecas liepas,

Zaļi iegrimusi māja,

Tā kā visas latvju muižas.

 

Visa sirds uz tevi laužas,

Bet es neiešu, – es zinu:

Tagad savu saules pērkli

Asarām es pieraudātu. [Rainis 1978 : 334–335] 


„Pan Zemit,” griezās pie manis kaimiņš polis, augstsirdīgs leģionārs un galants kavaliers (par panu viņš uzrunāja katru nekrievu), „es rīt aizbraucu. Te vairs nevar. Te ir karstāk kā frontē.”

„Pa uzbrukuma laiku?” smējos es. [..]

„Jūs būsit aizsnaudušies un redzējuši senās Kolchidas drakonu,” dzeļoši piezīmēja brunets kapitāns ar Juŗa ordeni, kas jutās aizkārts, jo, acīmredzot, pats bij ietilpis šinī astē. „Protams, jūs būsit redzējuši veco drakonu … „

„Kas apsargā Jura kavalieŗus,” piebilda polis pavisam lēni.

„Atsauciet savus vārdus.”

„Nē.”

 Kapitāns piecēlās un pasniedza polim vizītkarti. Jaunais pans darīja to pašu. [Ezeriņš 1962 : 110]

 

BAIBELE. Kam nepatiks braukt Ninives miestā tirgū, kur redz ne vien pulka pašu puišu, bet arī poļu panus, leišu bajārus, ir zviedru virsniekus, un visi tie lūko Kursas meitas. Tevi pašu tur arī nolūkoja.

 

KRŪTAIŅU SAIMNIECE. Ja tik vēl atrasit Ninives miestu. Divi sievas, ko viņugad apbedīja netālu no manis, dzirdēju runājam, ka no tā neesot vairs ne ziņas, ne miņas: zviedru un poļu karā nodedzināts. Pat Ninives vārds esot aizmirsts. Kā vienīgā atmiņā no visa miesta atlikušas vēl tik Miesta mājas. [Janševskis 2000 : 10] 


JAKUBOVSKIS. Maija, nesmejaties par mani šinī brīdī! Es jūs mīlu, ārprātīgi mīlu! Es laimīgi paņēmu šo acumirkli, lai jums to reiz teiktu – jūs vairāties no manis. Es jums dzenos pakaļ jau veselu gadu.

 

MAIJA. Tāpat kā visām citām meitenēm.

 

JAKUBOVSKIS. Lai jūs kaitinātu! Un priekš kā tad viņas ir, ja ne priekš karavīra, kas viņas spēj ņemt? Bet jūs esat gluži kas cits – jūs es esmu iemīlējis kā muļķa skolaspuika, kāds es biju pie sava tēva – skolotāja.

 

MAIJA. Kad jūsu tēvs bija skolotājs, vai tad viņš jums to iemācījis, meitenēm pakaļ skriet un plītēt?

 

JAKUBOVSKIS. Nē, to man iemācīja mūsu laiks, mūsu kara laiks. Bet es protu vēl lasīt un rakstīt; es satiekos ar virsniekiem un labākiem ļaudīm, – Heils tā nevar, viņš ir zemas kārtas. Man ir nauda un dārgumi, Heils ir plikadīda. Es esmu poļu muižnieks, jūs taču saprotat.

 

MAIJA. Saprotu, saprotu: kad jūs jau tik augstu pacelts no paša dzimuma, kam tad jums jāmokās ar lasīšanu un rakstīšanu? Heilam nu gan jābūt izglītotam, lai tas kas būtu. Viņam arī nau karā gūtas naudas un dārgumu, viņam jābūt toties krietnam tikumam. [Rainis 1981a : 181]

 

JAKUBOVSKIS (ar zobenu sizdams uz galda). Man jādabū gandarījums! – Jādabū gandarījums! Tie nolādētie! – Sātans un zviedris! Es gan to bandu sakratīšu!

 

SKUDRĪTIS (pievirzās atkal Jakubovskim klāt). Mēs viņus sakratīsim, tos velnus! – Jā, bet kā?

 

KĀDS SERŽANTS (no vietējiem). Tie zviedri ir pārāk lepni un augstprātīgi! – Nau jau viņi vien ne virsnieki, ne kareivji! Nekad jau nebūtu poļus padzinuši, kad mēs nebūtu bijuši viņu karotāji! Nu viņi gatavi katru apvainot, kas nedara viņu prātu. [Rainis 1981a : 212]

 

LIENĪTE (tūliņ sāk stāstīt, nenogaidījusi uzaicinājuma). Es aizvedu Maijiņu uz alu – es gribēju redzēt, kā viņa skūpstīsies ar standartjunkuru, ar poli, bet polis sāka viņu tūliņ sist, kam viņa nemīlot, un tad viņa deva viņam lakatu, lai palaižot vaļā, un tad viņa nolieca galvu, un tad polis ar zobenu nocirta viņai galvu, un tad pats sāka kliegt un iesvieda zobenu strautiņā, un pats aizskrēja, un Skudrītis sāka kliegt, un es arī sāku kliegt, un tad es iznācu no paslēptuves, un tad es lūdzu Maijiņu celties augšā, un, kad es viņu glaudīju, tad viņa iekrācās un man palika bail, un es arī aizskrēju projām, lai nesacītu, ka es viņu ar zobenu nokāvu! Un es viņai puķes uzliku. [Rainis 1981a : 303–304]

 

STENKA (izvilcis zobenu no maksts).

Nu tu, zobens, spīdi smiedamies,

Asus zobus ņirgdams, – būs ko kost!

Būs ko dzert, ka tev pār lūpām līs!

Mēs nu gribam kara kājām pastaigāt,

Rokas brīvā vaļā pastaipīt,

Acs lai redz, kā zemē raustās nodurts tatārs,

Kauliem rūsa metas, stepē guļot vien.

 

VIENS BAJĀRS. Ko tu? Tatārus? – Tie palīdz mums pret poļiem.

 

STENKA. Alga viena: polis, tatārs, kad tik man tiek prieks.

 

ANDREJS RAZINS. Alga viena nau: ar poļiem mums ir miers!

 

STENKA. Salkans miers jau gads, – vai dūša apšķeb!

 

SEVRUKS. Mēs pret tatāriem šurp aicināti.

 

FROLS RAZINS. Dzird jau gan: pret poļiem?

 

SEVRUKS. Neiesim.

 

BAJĀRS. To mēs redzēsim, kā neiesat.

 

JERMOLOVS. Poļi tomēr kristīgi, kaut latīņi.

Izkaut pagānus ik brīdi var, kaut miers, –

Dievs to svētīs – šie, lūk, ticīgi cik necik.

 

[Rainis 1981b : 439–440]



Poļu zinātnieks pēta valodas īpatnības Krāslavas pierobežā


Ar Miroslavu Jankovjaku satikāmies nejauši Krāslavas muzejā, kur viņš smēlās informāciju par pilsētas un tās apkārtnes vēsturi. Viņš mācās aspirantūrā Poļu zinātņu akadēmijas Slāvistikas institūtā Varšavā un raksta disertāciju par sociolingvistisko situāciju Krāslavas rajonā. Agrāk studējis poļu un baltkrievu filoloģiju, tagad pasniedz baltkrievu valodu Austrumeiropas institūtā. Viņa disertācija top sadarbībā ar Latviešu valodas institūtu un Latvijas Universitāti. Jau studiju laikā viņu interesējušas valstis, kas savulaik bijušas Žečpospoļitas sastāvā – Lietuva un Latvija. Baltkrievu valodu Miroslavs apguvis ātri, nedaudz ielauzījies latviešu mēlē un iecerējis mēneša laikā sarunvalodas līmenī apgūt latviešu valodu, jo citādi būšot grūti rakstīt darbu. Viņš brīvi runā arī vācu un angļu valodā, bet kā nākamās studēšot lietuviešu un igauņu valodu.

 

Miroslavu interesē ne tikai valodas, bet arī vēsture, it īpaši poļu laiki Latgalē. Šobrīd Miroslavs veic sava darba interesantāko daļu – vāc materiālus par baltkrievu un poļu valodas īpatnībām un to lietošanu trijos Krāslavas pierobežas pagastos – Indrā, Kaplavā un Piedrujā, kā arī pašā pilsētā. Viņš pēta valodas izmantošanu ikdienā – skolā, valsts iestādēs, ģimenē un baznīcā. Vākt materiālus sācis jau 2004. gadā, taču toreiz klājies grūtāk. Tagad Miroslavu jau pazīstot un vietējie viņu uzņemot sirsnīgi, pat liekot galdā gardas pusdienas. Miroslavs atzīst, ka Latgalē ļaudis esot ļoti viesmīlīgi un mīlot parunāt. Miroslavs stāsta, ka valsts iestādēs nekad pirmais nesākot runāt, jo vēloties zināt, kā viņu uzrunās, un lielākoties tā esot latviešu valoda. Citādi esot veikalos, kur pārsvarā runājot krieviski. „Cilvēku pašapziņa, ja runājam par tautību, gan ir interesanta,” saka Miroslavs. Kādā ciemā iedzīvotāji viņam stādījušies priekšā kā poļi, taču sarunas laikā viena večiņa pēkšņi izmetusi: „Ir gan mums, baltkrieviem, grūti.” Savulaik Krāslavas pierobežā ieplūdis daudz baltkrievu no Braslavas, pirms kara daudzi mācījušies poļu skolā, un sevis uzdošana par poļiem esot prestiža lieta, atzīst Miroslavs. Taču poļu valodā ģimenēs palikušas galvenokārt tikai lūgšanas, bet ikdienas sarunvalodā valdot dažādu valodu juceklis.

 

 [Sagatavots pēc: Baranovska 2005 : http://www.latgaleslaiks.lv/lv/2005/8/26/25297]

 


Etnonīms polis un tā atvasinājumi reizēm sastopami latviešu valodas izloksnēs ēdienu nosaukumos. Kā norāda B. Bušmane [1993: 17, 20), tie ir vārdkopnosaukumi, kuros atkarīgajam komponentam puoļu ir nozīme ‘tāds, kas neatbilst, nav saistīts ar vietējām tradīcijām; tāds, kas ieviesies no citurienes’: puoļu zupa Skultē – zupa, kuras galvenais aizdars ir sagriezti un apcepti cūkgaļas gabaliņi – circenīši. Grūbu un kartupeļu biezputra Tērvetē ir puoļu putra, savukārt  puoļu sviests Dzērbenē nozīmē kartupeļu biezeni, puoļu sviests Vainižos – no ķimenēm un sāls gatavotu aizdaru.

 

Vērtējot etnonīma polis izmantojumu plašākā lingvokulturoloģiskā kontekstā, ir pamats domāt, ka netiešā nominācija ar šo leksēmu parasti saistīta ar stereotipisko attieksmi pret svešo, citādo kā nekvalitatīvu, pieņemtajām normām neatbilstīgu. Kā zināms, jau kopš seniem laikiem cilvēks sabiedrību dalījis savējos un svešos un līdz ar to – augstu un zemu vērtējamos cilvēkos. Ja kontaktējas dažādu etnosu pārstāvji, lielāka uzmanība parasti tiek pievērsta neparastajam, atšķirīgajam, acīs krītošajam, kas bieži vien tiek akcentēts ar dažādiem valodas līdzekļiem, absolutizēts un novērtēts kā kaut kas nepieņemams, neiederīgs, nepareizs vai pat smieklīgs un slikts, jo atšķiras no ierastās pasaulainas. Īpaši spilgti šis skatījums atspoguļojas folklorā.

[Vulāne 2006 : 156]

 

Latviešu tautasdziesmas, kurās minēti poļi, biežuma ziņā ieņem 6. vietu no visām tautasdziesmām, kurās izmantots kāds no etnosu nosaukumiem (kopā – 21). Folklorists Jānis Rozenbergs [Rozenbergs 1975 101–103] konstatējis, ka Kr. Barona „Latvju Dainās” etnonīms poļi un tā varianti lietots 172 tautasdziesmu variantos. Vidzemē iegūti 105 varianti, Kurzemē –19 , Zemgalē – 16, Latgalē – 13; bez tuvāk precizētām vietām – 20 variantu. Savukārt Latviešu folkloras krātuves rokrakstu fonda materiālos papildus atrasti 205 varianti. No tiem ar etnonīmu poļi reģistrēti 160 varianti, ar poļaks (poļaciņš, poļačka) – 36 varianti un 9 varianti ar toponīmiem Varšava, Polija, Polša.

 

Kā liecina J. Rozenberga apkopotais materiāls, tautasdziesmās dominē vārda polis lietojums dažādās vārdkopās, kuras izmantotas gan tiešā, gan arī (retumis) pārnestā nozīmē: apaļpoļu zemīte, apaļpūļu zemeite; inderpoļu zeltainītes, zemīte; poļu/a: cepurīte, ērzelis, galva, garš kažociņš, jaunas meitas, josta, kauli, kumeliņi, kungi, ķēniņš, lakstīgalas, lapčas, lastaugi/ lēstaugi, ļaudis, mala, meita, mice, muižas, muižnieciņš, mūrētāji, nauda, pans, pils, robežas, razbainieki, sētīna, sieva, sivēni, strazdiņš, tauta, tekuļi, virsnieki, vīrs, zeme, zemīte. Izmantots arī pamatnosaukums polis un tā fonētiskie varianti un atvasinājumi, piemēram, pūļs, polīts, poleniņš, poļaciņš, poļacini, poleceni, polecini, poļacāni, poļačka, polečka, apaļpoļi; poliski, pūliski, poliskis, poliskus. Kā liecina tikai valodas vienību uzskaitījums, pamatā leksēma polis izmantota daudzskaitļa formā, lai nosauktu etnosu (Polijā, Latvijā, Lietuvā mītošos poļus). Tautasdziesmu vēsturiski semantiskā analīze savukārt liecina par, iespējams, tikai Latvijas telpai raksturīgu vārda nozīmes paplašinājumu, proti, par poļiem dēvēti arī latgalieši. Piemēram:

  •  Ar biteiti Reigā brauču
  • Treis zērneiši  vazumā
  • Reigys kungi breiņējās: Kōds pūļam kumeļeņš! (LD 2461,1 (I)).

 

Līdz ar to arī vārdu savienojumos poļu zeme, apaļpoļu zemīte u. tml. šķiramas šīs divas nozīmes – poļi/latgalieši, Polija/Latgale. Vidzemnieki un arī citu novadu latvieši XVII – XIX gs. un pat vēl XX gs. sākumā nereti ir izmantojuši vārdu polis, (polīši, poliene) gan neitrālai Inflantijas (Latgales) latviešu nosaukšanai, gan arī nicīgai apsaukāšanai. Ironiska attieksme atspoguļota arī vairākās tautasdziesmās.

 

[Sagatavots pēc Vulāne; 2006: 159–160]

 

Latgaliešu pareizrakstības vārdnīcās kā literārā norma lietotas tikai leksēmas pūļs, pūlīte, savukārt izlokšņu materiāls liecina, ka tiek izmantoti vairāki varianti ar identu semantiku: pūli, pūļs, pūlīte, pūleits un poļaki, poļaks, poļačka, poļaceņš. J. Rozenbergs ir izteicis pieņēmumu, ka rusisms poļaks latgalisko izlokšņu leksikā ieviesies pēc Latgales iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā, to apstiprina šīs leksēmas trūkums senākas cilmes folkloras tekstos. Latgaliskajās izloksnēs leksēmai poļaks piemīt arī nozīme ‘stārķis’ (Kaunatā).

 

Līdzīgi kā Lietuvā un Baltkrievijā, Latgalē funkcionē vairākas poļu ’iesauka’


Poļi veido 96 % Polijas populācijas, bet lielākās minoritātes ir vācieši, ukraiņi, lietuvieši, krievi, ebreji un baltkrievi. Pēdējos gados iedzīvotāju skaits samazinās lielās emigrācijas un dzimstības samazinājuma dēļ.
 

Poļu valoda ir dzimtā valoda apmēram 40 miljoniem poļu. Poļu minoritāte dzīvo daudzās valstīs: Argentīnā, ASV, Austrijā Austrālijā, Baltkrievijā, Brazīlijā, Čehijā, Francijā, Īrijā, Jaunzēlandē, Latvijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Krievijā, Slovākijā, Rumānijā, Ukrainā, Vācijā, Kanādā u. c.

 

Viens no garākajiem vārdiem poļu valodā ir konstantynopoli­tańczykowianeczkówna ar nozīmi ‘neprecējusies Konstantinopoles iedzīvotāja meita’, kas ir vairāk joks, nekā īstenībā lietojams vārds.

 

[Sagatavots pēc: http://lingvo.info/lv/lingvopedia/polish]

 

Poļi lieto savas valodas mēnešu nosaukumus, kuri pamatā atbilst sezonāliem veģetācijas procesiem un dabas parādībām: styczeń, luty, marzec, kwiecień, maj, czerwiec, lipiec, sierpień, wrzesień, październik,  listopad, grudzień.

 

Latvijā darbojas piecas poļu skolas: Daugavpils Juzefa Pilsudska Valsts poļu ģimnāzija, Daugavpils             29. poļu pirmsskolas izglītības iestāde, Krāslavas grāfu Plāteru vārdā nosauktā poļu pamatskola, Rēzeknes Stefana Batorija Valsts poļu ģimnāzija, Rīgas Itas Kozakēvičas Poļu vidusskola.

 

[Sagatavots pēc: www.liaa.gov.lv]

 

 

Poļa karte

 

Kopš 2008. gada „Poļa karti” sāka izsniegt poļu izcelsmes personām no bijušām Žečpospoļitas austrumu zemēm. Lai to iegūtu, bija nepieciešamas poļu valodas un kultūras pamatzināšanas, ka arī senči – Žečposoļitas pilsoņi (citiem vārdiem, Polijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Lietuvas, kā arī daļas Krievijas, Latvijas, Igaunijas, Moldāvijas un Slovākijas).

 

Poļa karte ir dokuments, kas apliecina piederību pie poļu tautas.

 

Tās īpašniekam Polijas Republikas teritorijā būs tieši tādas pašas tiesības kā Polijas Republikas pilsoņiem:

 

  • varēs nodarboties ar saimniecisko darbību vai iekārtoties darbā kā visi Polijas Republikas pilsoņi (bez speciālām atļaujām ārzemniekiem),
  • varēs izmantot bezmaksas medicīnisko palīdzību tāpat kā visi Polijas Republikas pilsoņi,
  • varēs saņemts bezmaksas izglītību tāpat kā visi Polijas Republikas pilsoņi, bet tai pašā laikā pretendēt uz paaugstināto stipendiju, kas pienākas ārzemniekiem,
  • iebraucot Polijā, uz robežas nevajag uzrādīt naudas līdzekļus kā tas jādara ārzemniekiem.
 

 Tāpat poļa karte dod tiesības:

  • apmeklēt bez maksas valsts muzejus,
  • saņemt 37 % lielu atlaidi dzelzceļa biļetēm,
  • bez maksas saņemt ilgtermiņa uzturēšanās vīzu.
 

Lai saņemtu poļa karti:

  • jābūt kādas bijušās PSRS republikas pilsonim,
  • jāprot poļu valoda vismaz pamatlīmenī un jāuzskata tā par dzimto valodu,
  • jāzina un jāievēro poļu tradīcijas un ierašas;
  • jāpierāda, ka vismaz viens no vecākiem, vecāmāte, vectēvs, vecvecmāte vai vecvectēvs bija poļi pēc tautības vai arī viņiem bija Polijas Republikas pilsonība, vai jāuzrāda izziņa no Polijas organizācijas, kas apliecina aktīvu darbību par labu poļu valodai un kultūrai vai arī poļu minoritātei vismaz trīs gadus ilgā laika posmā .
 

Poļa karti izsniedz konsuls pēc iesniedzēja dzīves vietas. Pieteikums jāiesniedz rakstiskā formā, pievienojot nepieciešamos dokumentus.

 

 Poļa kartes derīguma termiņš ir 10 gadu no izdošanas brīža. Karte kļūst nederīga, ja tās īpašnieks pārceļas uz pastāvīgu dzīvesvietu Polijā, iegūst Polijas Republikas pilsonību, vai arī tā tiek īpašniekam oficiāli noņemta.

 

Bērns var iegūt poļa karti, ja abi vecāki to jau ir ieguvuši vai arī viens no vecākiem ir šo karti ieguvis, bet otrs (konsula klātbūtnē) piekrīt kartes piešķiršanai bērnam. Karte, ko saņem bērns, kļūst nederīga pēc viena gada, kopš bērns kļūst pilngadīgs. Tad tā ir jāpagarina.

 

[Sagatavots pēc: http://www.polska.lv/info/centrs/lv/katalog/Informacija/2/Pola_karte/71]