pļava

pļav- – sakne, vārda celms

-a – galotne

pļavas augi, pļavas līcis, pļavas puķes, pļavas zāle

līča pļava, palienes pļava, siena pļava

dabiskā pļava, līdzena pļava, mitra pļava, sausa pļava, skaista pļava, slapja pļava, vērtīga pļava

aizaugusi pļava, appludināt pļavu, brist pa pļavu, gulēt pļavā, ierīkot pļavu, kopta pļava, kultivēta pļava, nopļaut pļavu, nopļauta pļava, nosusināt pļavu, pārpurvojusies pļava, priecāties par pļavu, staigāt pa pļavu

Pļava – tīrumu māte.

Plyka pļava vīnmār sierma.

Tukšā pļavā vējš tāļu pūš.

Ko tu čīksti, vai tā tava pļava?

Kad pļavu iet pļaut, tad zāle aizvien gara.

Slapjas pļavas, ja nav bijis dziļš sniegs, jātīrī vecā mēnesī.

Ja vecā mēnesī braucot pa pļavu, tad neaugot zāle.

Ja pirmo reizi pļavā iet pļaut, tad jānoplūc viena sauja zāles un jānoslauka izkapts, lai pļaušana labāki veiktos.

Ja pļavās ir daudz sarkanā āboliņa, tad būs slapjš siena laiks.

Ja pļavā ir daudz purveglīšu, tad sagaidāma slikta raža.

Pļavā jābeidz pļaut jaunā mēnesī, lai nākošā gadā būtu liela siena raža.

Nopļautā pļavā trīs dienas pēc pļaušanas govis nelaiž, lai govis piena nenorauj.

Pļavā ēdot, lai kukaiņi ēdienā nelēktu, bļodas vidū jāiesprauž smilga, tad nelēks.

Kad nokasītas pļavas otrreiz kasa, tad nāks bada gadi.

Ja pirmais atāls pļavās labi aug, tad labāk izdodas pirmā rudzu sēja; bet, ja vēlākais atāls aug labāki, tad krietnāki paaugs vēlākā rudzu sēja.

Jo cyukas sarūk pļavas, tod nuokūšuo vosora byus slapņa.

Ja nopļautā pļavā vārnas kasās, tad nākoša ziemā aitas nīkst.

Ja rudenī var visas pļavas labā laikā nopļaut, tad būs gara ziema.

Ziedi, ziedi, āra pļava,

Zied’, māsiņa, brāliņos!

Ziediem pļava nolīkuse,

Ielokiem brāļu (brāļa) māsa. [LD 5736-0]

Kam ta tāda āra pļava

Dzelteniem ziediņiem?

Kam ta tāda brāļa māsa,

Augstu nesa vainadziņu? [LD 20487-3]

Kam ta tāda daiļa pļava,

Kam tie daiļi pļāvejiņi?

Mana tēva daiļa pļava,

Tautu dēli pļāvejiņi. [LD 28637-0]

Kam ta tāda ziedu pļava,

Zābakaini pļāvejiņi?

Tā māsiņas ziedu pļava,

Bāleliņi pļāvejiņi. [LD 28638-0]

Kam ta tāda puķu pļava,

Kur māsiņas pāri gāja?

Ta brāliša puķu pļava,

Ko pļaun Jāņu vakarā. [LD 32565-0]

Kāda pļava bez āboļa?

Kura māsa bez brāliša?

Pura pļava bez āboļa,

Sērdienite bez brāliša. [LD 4090-1]

Dod, Dieviņ, šodien sauli,

Šodien saules vajadzeja:

Man nopļauta zīžu pļava

Sarkanā āboliņa. [LD 28611-0]

Pieder pļava, kad nopļauta,

Jo pieder, kad sakasta;

Pieder meita ar vainagu,

Jo pieder ar autiņu. [LD 24807-6]

Daiļa pļava, kad nopļauta,

Vēl daiļaka, kad sagrābta;

Daiļa māsa bāliņam,

Vēl daiļaka tautu meita. [LD 11695-0]

Tev, Dieviņ, daudz kalpiņ’,

Ko tie tevim laba dara?

Zeltu kalni neeceti,

Zīdu pļava nenopļauta. [LD 33734-8]

Ziediem pļava nolīkusi,

Ielokiem brāļa māsa.

Kas, pļaviņa, tev’ locija?

Man’ locija māmuliņa. [LD 5736-1]

Ziedi, ziedi, āra pļava,

Nu es vaira neziedešu:

Man’ ziediņi nobiruši

Tautu galda galiņā. [LD 24805-0]

Bāliņ, tava ziedu pļava

Treju kungu robežā;

Kad iedams sienu pļaut,

Piesajozi zobentiņu. [LD 28607-0]

Liela biju, ganos gāju,

Ne par vienu nebēdaju:

Vaj bij pļava, vaj druviņa,

Pāri laidu ganidama. [LD 29326-3]

Bij man viena āra pļava

Bāliņos audzejama;

Sarkans vērsis lauku pieri,

Tas to pļavu nošļokaja. [LD 34458-2]

Es bij’ liela nebēdniece,

Kad es augu bāliņos:

Gov’s ganiju pļavmalā,

Pļavā viju vainadziņu. [LD 29325-0]

Ziedi, ziedi, ziedu pļava,

Tevi gaida noziedot;

Audzi, audzi, brāļu māsa,

Tevi gaida uzaugot. [LD 1930-4]

Liela pļava, reta zāle,

Liela ceļa maliņā;

Liela rada mūs’ māsiņa

Kalpam kāju avajiņa. [LD 22284-1]

Precej’ mani trejas tautas,

Es trejadi atsaciju:

Vienam bija maz maizites,

Otram sīva māmulite,

Trešajam tautiešam

Sila zeme, rāva pļava. [LD 15166-8]

Es sariebu brālitim

Pašā darba laiciņā:

Pļavā dūru grābekliti,

Kāpu tautas kumelāi.

Te, brāliti, tava pļava,

Tavs darits grābeklitis! [LD 17864-6]

Sakies jel, tautu dēls,

Kur tu mani nolūkoji?

Vaj rijā, vaj pļavā,

Vaj pie tēva dzirnutiņas?

Ne rijā, ne pļavā,

Smalkā linu audeklā. [LD 10599-2]

Kurbads

 [..] Kurbads nu paliek apakšzemē. Nekā darīt! jāņem vāle, jājož zobins un jāiet padoms meklēt. Būtu vēl jele savas rūlīšu stabulītes atminējies, kas zin, vai te neizlīdzētu. Bet tā jau iet: vajadzīgā brīdī esi kā aizgrūsts.

Tā nu iet, iet, kamēr saiet mājiņu, kur durvju priekšā neredzīgs vecītis turpat sētas vidū lopus gana.

„Kāpēc tad te sētas priekšā lopus mērdēt? Tālāku ganības treknas jo treknas.”

„Jā, ir gan treknas, bet tās pļavas pieder sumpurnim, nedrīkstu.”

„Kur tad sumpurnis dzīvo, vai tagad mājā?”

„Acumirklī gan mājā nebūs; bet tas vienalga, ir tad nedrīkstu viņa pļavās ganīt, jo tur mežā sumpurnim pļavas sargs, varens putns.”

„Vai tad tas tik briesmīgs ir?”

„Nebūtu nemaz briesmīgs, bet – ko tur teikt? – vīrs pats spīlēs: ja nenosargā, sumpurnis atriebjas. Tā labi aizpērn sumpurņa putns man mazliet atvēl sava kunga pļavās paganīt, bet reče nu – sumpurnis klāt, izzīž man acis un nosit ar krusu tagad gadu no gada putnam bērnus. Sumpurnim gan esot zāļu trauciņš, kā acis atdabūt, tomēr, kā tiksi pie zālēm?”

„Sirmgalvi, gribu tevi no sumpurņa atsvabināt, ja tik tu zinātu man pateikt, kā no šīs apakšzemes laukā tikt.”

„Ja tu sumpurni pārvarētu, tad sumpurņa putns aiz pateicības tevi aiznestu uz virszemi.”

„Tā, tad labi! Laidi tūdaļ lopus viņa pļavās, lai tieku pie kaušanās.” Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs. Kurbads grābj sumpurni aiz suņa rīkles, piesper ar kāju pie zemes un velē ar vāli tik briesmīgi, kamēr suņa gabals sāpēs pateic, kur veselības zāļu trauciņu nolicis. Kurbads piedur sumpurni ar zobinu pie zemes, aiziet pēc zāļu trauciņa un aptraipa ar zālēm vecīša acis. Vecītis atdabū savu acu gaišumu. Bet par to laiku sumpurnis izrāvies no zobiņa asmeņa un krīt Kurbadam virsū. Kurbads liek vienreiz ar vāli – nekas, liek otrreiz – nekas, tik pakrīt; liek trešreiz – sumpurnis nostirina kāju un atstiepjas. Vecītis prieka pilns ved mudīgi vien savu glābēju pie putna ligzdas, jo viņš zin, ka tagad putna bērniem krusa gaidāma. Noiet pie ligzdas: putnēni, kā labi tupeži, guļ ligzdā; bet vēl pliki. Kamēr šie tur skatās, nāk krusa šņākdama, krākdama. Bet Kurbads apsedz kailos putnēnus kā varēdams un izglābj no krusas sitieniem. Tikko krusa pāriet, sumpurņa putns arī pārskrien un nostājas zirga lielumā Kurbadam iepretim sacīdams: „Caur tevi nu vienreiz mani bērni pieaugs. Kā lai tevim atmaksāju?”

„Es citas maksas nevēlos, kā tikai virszemē tikt!” [..] [Trīs vēja mezgli 1988 : 62–63]

Vīrs sievas darbos

Vīrs sievai sacīja: „Mīļā sieviņ, padari līdz pusdienai visu, kas pa mājām darāms, ka pēc pusdienas vari nākt pie siena.” Šī atbild: „Jā, jā, mīļais vīriņ, bet šodien tas nevar sanākt: man jāmazgā drānas, jāķērnā sviests, jācep maize un tad vēl pie siena – to nevaru!”

„Nevari, nevari!” vīrs atrūc, „nu tad ej tu uz pļavu, es tavus darbus līdz pusdienai apņemos padarīt un pavakarē vēl būšu pie siena.” Labi, samijās: sieva aizgāja uz pļavu vīra darbos, vīrs palika mājā sievas darbos. Bet vīrs sadomāja: ko ta gari locīties – padarīs visus darbus uz reizi labāki. Un nu pienesa drānu kublu pilnu ar ūdeni, samērca drānas, uzsēja sviesta ķērni mugurā, maizes abru pierāva pie drānu kubla labi tuvu un tad sāka strādāt: ar kājām, abrā iekāpis, mīcīja maizi, ar rokām mazgāja drānas un ar muguru locīdamies kūla sviestu. Iesākumā nekas, veicās itin labi; bet kad sviests bija sakūlies un lielā muskulā sāka pa ķērni dauzīties, tad itin piepeši atsprāga ķērne vaļā – un šim viss ķērnes piens aizlīst aiz kakla. Kā aizlīst aiz kakla, tā šis ar joni saraujas un apgāž drānu kublu taisni maizes abrā iekšā.

„Nu, tu piķis!” šis nospļaujas, „laime, ka neviens neredzēja!” Bet kur nu neredzēja? Tai pašā brīdī veras durvis vaļā: sievas māte atnākusi pie meitas šo to aprunāties, un tā nu ierauga, kas te par lietām. Bet znots bija manīgs, viņš tev tāds ķērnespienains, mīklains ies sievas mātei rādīties! Slēpjas, kur pieticis, un ātrumā ielec par nelaimi cūku dzēriena traukā.

Sievas māte ienāk, izgrozās – vai tevi! kāda apgriezta pasaule: maizes mīklā sārms un melni krekli, ķērnes piens pa grīdu kur nekur, un cūku traukā cilvēks mazgājas nenoģērbies ar ķērni mugurā. Viņa, nabadzīte, saņem jau rokas un sāks Dievu lūgt, ka znots ārprātā; bet te, par laimi, nāks arī meita no pļavas mājā, azaidā, un tā nu pilnā kaklā sāk smieties, stāstīdama mātei: tā un tā. Bet vīrs, no cūku dzēriena izrāpdamies, tad atzinās gan: „Es labāki cauru vasaru viens pats pie siena dzīvoju, nekā otrā reizē ar sievas darbiem apkraujos.” [Trīs vēja mezgli 1988 : 544–545]

Siena pļaušana ir viens no vasaras svarīgākajiem darbiem. Katrā novadā bija savas paražas, rituāli, ticējumi, kas saistīti ar darbu pļavā. Suitiem bija raksturīgs, ka lieknas pļavās pļaujot zāli, tika vilkti tīrākie un baltākie krekli; pļavā nedrīkstēja iet netīrs vai noplīsis; izkapti kapinot, vīri nekad nerunā; dodoties uz pļavu siena darbos, līdzi parasti ņēma spainīti ar putru; pļavā strādājot, nedrīkstēja nedz bārties, nedz strīdēties. [Sagatavots pēc: https://www.suitunovads.lv/lv/suitu_tradicijas/]

Bioloģiski vērtīgās pļavas

Ziedošas vasaras pļavas ar lielu augu sugu dažādību ir tradicionāla iezīme Latvijas ainavā, taču bioloģiski vērtīgajām pļavām piemīt ne tikai estētiskā loma vien – tās nodrošina mājvietu daudzām bezmugurkaulnieku un putnu sugām, ir bagātīga ārstniecības augu krātuve. Latvijas Dabas fonds bioloģiski vērtīgu pļavu jeb zālāju nominējis par gada dzīvotni, diemžēl šo teritoriju skaits arvien samazinās gan intensīvās lauksaimniecības dēļ, gan, gluži otrādi, apsaimniekošanas trūkuma dēļ – kad pļavas aizaug ar krūmiem un invazīvām sugām.

Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vecākā ekoloģe Laura Grīnberga stāsta, ka bioloģiski vērtīgs zālājs ir dabiska pļava, kura veidojusies sen neartās platībās, ir neielabota, nemēslota, ekstensīvi apsaimniekota un kurā vērojama liela augu sugu daudzveidība – uz vienu kvadrātmetru no 30 līdz pat 60 sugām. Kultivētajos zālājos vai atmatās šāda daudzveidība nav vērojama, tajos aug ne vairāk par 20 sugām. Tomēr noteicošais nav tikai augu sugu skaits, bet arī veids – ir izveidots saraksts, kurā ir 55 indikatorsugas, pēc kurām tiek noteikts, vai pļava saucama par bioloģiski vērtīgu zālāju. Ja pļavā ar vairāk nekā dažiem eksemplāriem pārstāvēta, piemēram, sviesta pika, Eiropas saulpurene, bezdelīgactiņa, mārsils, dzegužpirkstīte, naktsvijole, gaiļbiksīte vai kāds cits no sarakstā atrodamajiem augiem, tad ir pamatots iemesls domāt, ka pļava ir dabiska. Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti ir izstrādājuši metodiku, kā noteikt un atpazīt bioloģiski vērtīgas pļavas. Dabiskās pļavas ir atšķirīgas – tās var būt sausas un atrasties priežu mežu ielokos vai kāpu teritorijās, tās var būt arī palieņu pļavas kādas upes krastā vai mēreni mitras ganības, un šie aspekti ietekmē indikatorsugu daudzumu.

Bioloģiski vērtīgās pļavas ir nozīmīga dzīvotne dažādām sugām – augu daudzveidība nodrošina dzīvesvietu daudzām kukaiņu un zirnekļu sugām, kā arī specifiskām gliemežu sugām, līdz ar to šādās pļavās ir barības bāze dažādiem putniem un zīdītājiem.  Bezmugurkaulnieku sugu, kas saistītas ar bioloģiski vērtīgām pļavām, ir vairāk nekā tūkstotis. Ja zaudēsim šādas pļavas, tad zaudēsim arī daudzas no šīm sugām, jo ir kukaiņi, kas specifiski saistīti ar kādu konkrētu augu, piemēram, mārsila zilenītis barojas un dēj oliņas tikai uz mārsiliem, kas ir viena no bioloģiski vērtīga zālāja indikatorsugām. Aizsargājamais grīšļu ķauķis ir viena no tām putnu sugām, kas ir jau gandrīz izzudusi Latvijā, jo tas dzīvo dabiskās palieņu pļavās, kur no augiem dominē grīšļi, bet šo pļavu vairs nav daudz.

Ģeogrāfijas doktore Solvita Rūsiņa uzsver – ir svarīgi šādus zālājus uzturēt tieši ekoloģisko funkciju dēļ. Pēdējos gadus Eiropā ir veikti daudzi pētījumi par lopbarību un noskaidrots, ka dabisko pļavu zāle ir daudz bagātāka ar bioloģiski aktīvām vielām, līdz ar to piens, ko iegūst no govs vai kazas, kas ir ēdusi šādu zāli, ir bioloģiski vērtīgāks nekā tāds, kas iegūts intensīvajā lauksaimniecībā. Turklāt mainās arī garšas un smaržas īpašības produktiem, piemēram, sieram, ko iegūst no šāda piena. Dabisko pļavu augu sugas daudz izmantotas selekcijai – gan lopbarības, gan krāšņumziedu. Dabiska pļava, piemēram, upes krastā, darbojas arī kā buferis, kas pasargā ūdeņus no lauksaimniecības zemju noteku piesārņojuma, regulē barības vielu nokļūšanu ūdenī, kā arī pasargā no erozijas. Turklāt dabisks zālājs daudz labāk nekā mežs uztver organisko vielu plūsmu.

Bioloģiski vērtīgas pļavas ir bagātīgs ārstniecības augu avots, tās ir labas ganības bitēm, turklāt augi nav mēsloti ar minerālmēsliem, tātad ir teju ekoloģiski. Aptuveni puse no augiem, kas atrodami dabiskajās pļavās, ir aizsargājami augi, kas sevišķi jāsaudzē, jo tie spēj augt tikai dabiskos apstākļos. Neaizvietojama ir šādu pļavu kultūrvēsturiskā nozīme. Abas speciālistes uzskata, ka dabiskās pļavas nozīmības ziņā ir līdzvērtīgas jebkuram arhitektūras piemineklim, tā ir vieta, kur roku rokā darbojas cilvēks un daba, folklorā ar to saistītas dažādas paražas, ticējumi, nozīmīga loma pļavai ar tās estētisko un materiālo bagātību ir vasaras saulgriežu jeb Līgo svētku norisē. Visas bioloģiski vērtīgās pļavas, kas atrodas Latvijā, ir apdraudētas un ietilpst Eiropas aizsargājamo biotopu sarakstā. [Sagatavots pēc: Melberga 2015 :  https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/biologiski-vertigas-plavas-14101043]

Kas ir pļava, un kā tā veidojusies?

Pļava ir ekosistēma, ko veido daudzgadīgu lakstaugu sabiedrības. Pļavas parasti ir izveidojušās ilgstošas ganīšanas un pļaušanas rezultātā.

Mūsu valsts atrodas mežu zonā. Tas nozīmē, ka gandrīz neviena pļava pie mums nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā netiek īpaši uzturēta – ganīta vai pļauta. Ja pļavas netiek ganītas vai pļautas, tās pamazām aizaug ar kokiem vai krūmiem.

Ja jau pļava ir cilvēka uzturēta ekosistēma, tad vai patiešām pie mums nebija pļavu sugu tajos senajos laikos, kad cilvēki vēl nenodarbojās ar lauksaimniecību? Nelielās platībās pļavas pie mums ir pastāvējušas arī bez cilvēka palīdzības. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem mūsu mežos bija daudz vairāk lielo zālēdāju dzīvnieku nekā tagad. Viņi ganījās mežos, kur ne tikai nograuza lakstaugus, bet pamielojās arī ar jauno koku dīgstiem. Tā viņi „iekopa” nelielas mežu pļavas vai lauces, kur koki nevarēja ieaugt, ja pārāk garšoja sumbriem vai aļņiem.

Arī mūsdienās pļavas var veidoties dabiski. Piemēram, bebrs ir izveidojis aizsprostu uz kādas upes – applūdinājis ieleju un aizvācis kokus. Pēc kāda laika, kad aizsprosta apkaimē vairs nav to koku, kas garšo bebriem, bebrs savu ūdenskrātuvi pamet un dodas uz citu vietu taisīt jaunu aizsprostu. Vecais aizsprosts vairs netiek uzturēts un pēc kāda laika sabrūk. Bijušās ūdenskrātuves vietā nu ir „bebru pļava” – klaja platība, kurā aug pļavu augi. Taču desmit gadu laikā šī vieta aizaug ar kokiem un krūmiem – pļavas vietu atkal ieņem mežs.

Cilvēkiem nereti šķiet, ka īstās dabas vērtības atrodamas dziļos mežos un purvos, un varbūt vēl ezeru salās un vecos parkos un ka pļava nav nekas īpašs, jo pļavas ir visur un mēs ikdienā staigājam tām pāri. Tā nav taisnība. Pirmkārt, pļavās sastopama vairāk nekā puse no Latvijas Sarkanās grāmatas sugām, tātad reto sugu pļavās ir vairāk nekā jebkurā citā biotopā. Otrkārt, ne viss, kas izskatās pēc pļavas, patiesībā arī ir pļava.

Lielākā daļa Latvijas laukos redzamo zālāju nav īstas pļavas – vai nu tās nesen tikušas artas, lakstaugi tajās ir iesēti ar sēklām, vai arī tās ir mēslotas. Abos gadījumos šajās vietās ir pavisam neliels sugu skaits. Kamolzāļu vai timotiņa tīraudzi botāniķi sauc par zālāju, nevis par pļavu. Arī atmatas (nesen pamesti tīrumi vai dārzi) vēl nav pļavas.

Biologus visvairāk interesē neielabotas pļavas – tādas, kas ilgāku laiku nav tikušas ne artas, ne mēslotas, ne sētas. Neielabotās pļavās var sastapt ap 400 dažādu augu sugu – apmēram trešo daļu no visas Latvijas augu sugu skaita. Daudzas no šīm sugām ir retas un aizsargājamas. Pļavās ligzdo ļoti daudz putnu sugu, to skaitā arī Eiropā par lielu retumu kļuvusī grieze. Tāpat pļavās ir milzīga kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugu daudzveidība.

Jo pļava ir vecāka, jo tā vērtīgāka bioloģiskās daudzveidības ziņā. Pašā pļavas veidošanās sākumā, piemēram, pēc meža nociršanas vai pēc tīruma pamešanas, tajā ir pavisam neliels sugu skaits. Atmatā ir sastopamas galvenokārt tīruma nezāles; izcirtumā arī aug nezāles un tās sugas, kas saglabājušās no meža zemsedzes.

Ja pļava tiek turpmāk katru gadu pļauta vai ganīta, to pamazām pamet meža sugas un nezāles, jo tās nav pielāgojušās regulārai nopļaušanai vai noplūkšanai. Sāk augt tādas sugas, kurām pļaušana netraucē, un gadu no gada sugu skaits šādā pļavā palielinās.

Ja pļavu pārtrauc izmantot, tajā sugu skaits pakāpeniski samazinās, kamēr tā aizaug ar krūmiem vai kokiem.

Latvijas pļavu biotopu klasifikācija

To, kādi augi aug pļavā, nosaka mitrums, augsnes auglīgums un augsnes skābums. Pļavas klasificējot, tās parasti iedala pamata tipos pēc to mitruma:

• sausajās pļavās,
• mēreni mitrajās pļavās,
• mitrajās pļavās
• slapjajās pļavās.

Vēl izdala ruderalizētās pļavas – nevis pēc mitruma, bet pēc bagātās augsnes.

Katram tipam iedala vairākus apakštipus, kuriem katram raksturīgs savs augsnes auglīgums un skābums.

Sausas pļavas, kā jau rāda to nosaukums, atrodamas sausās vietās. Šeit sastopami sausu augsni mīloši augi, un nereti to zelmenis ir nesaslēdzies – augi nenosedz visu augsni. Bieži vien sausajās pļavās lielu daļu virsmas veido sūnas un ķērpji. Pie sauso pļavu tipa pieder: kāpu pļavas, smiltāju pļavas, klinšu pļavas, stepju pļavas, saulainu mežmalu pļavas un ēnainu mežmalu pļavas.

Visnabadzīgākā augsne ir kāpu pļavās. Tās sastopamas jūrmalas kāpās, kas agrāk izmantotas ganīšanai. Šajās pļavās skrajas audzes veido iesirmā kāpsmildzene, mazais mārsils, piecputekšņlapu radzene, zilganā kelērija, mazā mauraga, smilts grīslis, apaļlapu pulkstenīte, kalnu norgalvīte, matainais āboliņš un citi.

Minerālvielām nedaudz bagātāka augsne ir smiltāju pļavās, kas sastopamas iekšzemē. Zelmenis arī šeit ir skrajš. Te dominē aitu auzene, šaurlapu skarene, dažkārt arī ziemzaļā kosa, un parasti sastopama arī apaļlapu pulkstenīte, dzirkstelīte, klinšu noraga, kodīgais laimiņš, lauka vībotne un parastais pelašķis.

Uz dolomīta un kaļķakmens atsegumiem arī Latvijā ir sastopamas klinšu pļavas. Tās ir ļoti retas, un tajās aug atvašu saulrietenis, trejzobu akmeņlauzīte, kodīgais laimiņš, kā arī citas laimiņu sugas.

Sausās, ar kalciju bagātās augsnēs sastopams arī tāds pļavu apakštips, ko sauc par stepju pļavām. Tās sastopamas galvenokārt lielo upju – Daugavas, Ventas, Gaujas –, kā arī to pieteku krastos terašu nogāzēs un uz pašām terasēm. Taču tās ir arī citur, kur augsnē daudz kalcija (tas nozīmē, ka stepju pļavās augsne nav skāba; kāpu pļavās un smiltāju pļavās ir skāba augsne), piemēram, vecos grants karjeros. Šeit noteikti sastopama lielziedu vīgrieze (nejauciet ar parasto vīgriezi, kas sastopama mitrās pļavās), kā arī spradzene, īstā madara, kailā pļavlauzīte, kamolainā pulkstenīte, lielā dzelzene, ziemeļu madara, vidējā ceļteka, kalnu āboliņš un citas. Stepju pļavām raksturīga liela sugu daudzveidība un daudz krāšņi ziedošu puķu.

Kā atsevišķus pļavu apakštipus izdala arī saulainu mežmalu pļavas, kur sastopams parastais ancītis, kamolainā pulkstenīte, parastā raudene, lielā dzelzene, kā arī asinssārtā gandrene, Alpu āboliņš, melnā dedestiņa, un ēnainu mežmalu pļavas (lielā dzelzene, ziemeļu madara, zirgu āboliņš, parastais ancītis, birztalu nārbulis un citi).

Par mēreni mitrām ir saucama lielākā daļa Latvijas pļavu. Tām raksturīga samērā auglīga augsne un vidēji bagāti mitruma apstākļi visu veģetācijas periodu vai tā lielāko daļu. Pie mēreni mitrajām pļavām pieskaitāmi šādi pļavu apakštipi: vilkakūlas pļavas, atmatu pļavas un īstās pļavas.

Visnabadzīgākā augsne ir vilkakūlas pļavās. Tajās bez vilkakūlas sastopama arī parastā trīsene, parastā smilga, parastā smaržzāle, dūkstu madara, čemurainā un mazā mauraga, bālganais grīslis, aitu auzene, pazvilā misiņsmilga, sila virsis un citas sugas.

Ganībās un vecās atmatās, skābā vai vidēji skābā augsnē sastopamās pļavas sauc par atmatu pļavām. Tajās daudz zemo augu sugu – tādu, kam lapas sakārtotas rozetē vai kam veidojas guloši vai ložņājoši stublāji. Parasti šajās pļavās sastopamas parastais pelašķis, parastais vizulis, velēnu radzene, pļavas timotiņš, parastā ziepenīte, parastā smaržzāle, parastā smilga, sarkanā auzene, parastā sekstaine, rudens vēlpiene, šaurlapu ceļteka, mazā zilgalvīte, ložņu āboliņš un citas sugas.

Auglīgās un vidēji mitrās augsnēs sastopamas īstās pļavas. To zelmenis ir blīvs, samērā augsts un tam raksturīgi vairāki stāvi. Šajās pļavās visvairāk sastopamas vidēji augstas graudzāles, un tās izmanto siena pļaušanai. Tur sastopama augstā dižauza, pļavas auzene, pūkainā pļavlauzīte, pļavas timotiņš, meža suņuburkšķis, Sibīrijas latvānis, pļavas pulkstenīte un citas sugas.

Pie mitrajām pļavām pieder šādi pļavu apakštipi: ļoti auglīgas palieņu pļavas, pļavas un ganības auglīgā un mēreni mitrā augsnē, mēreni auglīgas pļavas vietās ar mainīgu mitruma režīmu un jūrmalas pļavas.

Ļoti auglīgās palieņu pļavas ir sastopamas upju un ezeru palienēs un tiek izmantotas siena pļaušanai. Šeit parasti aug pļavas lapsaste, purva skarene, garlapu veronika, pļavas ķērsa, pļavas spulgnaglene, ložņu gundega un citas sugas.

Pļavas un ganības auglīgā un mēreni auglīgā augsnē atrodamas samērā bieži mitrās ieplakās, upju un ezeru palienēs un mitrās nogāzēs. Tās ir izmantotas gan pļaušanai, gan ganīšanai. Te sastopama meža zirdzene, ciņu grīslis, lēdzerkste, purva dadzis, pļavas bitene, sāres grīslis, ziemeļu madara, pļavas spulgnaglene, purva purene, purva gandrene, purva neaizmirstule un citas sugas.

Mēreni auglīgas pļavas vietās ar mainīgu mitruma režīmu pavasaros un lietainā laikā ir bagātīgi mitras, bet vasarā var izžūt pavisam sausas. Tās veidojušās plašās starppauguru ieplakās un upju un ezeru palienēs un atrodamas samērā reti. Šeit parasta suga ir zilganā molīnija, Hosta grīslis, zilganais grīslis, sāres grīslis, parastā ciņusmilga, ziemeļu madara, pļavas spulgnaglene un ložņu gundega.

Jūrmalas pļavas sastopamas iesāļās augsnēs jūrmalā. Tās sastopamas ļoti reti Rīgas jūras līča krastā, lielo upju grīvu apkaimē, Liepājas ezera krastā. No retām sugām jūrmalas pļavās var sastapt sarkano auzeni, ložņu smilgu, niedru lapsasti, jūrmalas āžloku, jūrmalas miķelīti, jūrmalas armēriju, jūrmalas āžloku, jūrmalas ceļmalīti. Nozīmīgākās jūrmalas pļavas Latvijā ir Randu pļavas, kas aizņem apmēram 200 hektārus jūras piekrastē starp Ainažiem un Salacgrīvu.

Slapjās pļavas atrodamas tādās vietās, kur gandrīz visu gadu virs augsnes turas ūdens. Pie tām pieder: acidofilas zemo grīšļu pļavas, kalcifilas zemo grīšļu pļavas un augsto grīšļu pļavas.

Acidofilajām (skābumu mīlošām) zemo grīšļu pļavām raksturīga nabadzīga un skāba augsne. Te sastopama dzelzszāle, sāres grīslis, purva vārnkāja, parastā trīsene, parastā ciņusmilga, šaurlapu spilve, purva madara, dūkstu madara, pļavas bitene, trejlapu puplaksis, pļavas spulgnaglene, purva atālene, purva jāņeglīte, purva rūgtdille, purva kazroze un citas sugas.

Kalcifilās (kalciju mīlošās) zemo grīšļu pļavas sastopamas vietās, kur izplūst ar kalciju bagātu avotu ūdeņi. Visbiežāk tās veidojušās upju ielejās un ezeru ieplakās uz nogāzēm vai to krastos. Te sastopams sāres grīslis, Hosta grīslis, zilganais grīslis, kā arī daudzas aizsargājamas sugas – Devela grīslis, stāvlapu dzegužpirkstīte, purva dzeguzene, rūsganā melncere, odu gimnadēnija. Šīs augu sabiedrības tiek pieskaitītas arī zāļu purviem, taču, tā kā šajās pļavās kūdras slānis ir vidēji 5 cm biezs (tipiskā purvā kūdras slānim jābūt vismaz 30 cm biezam), tad apskatītas arī pļavu klasifikācijā.

Augsto grīšļu pļavas ir slapjas pļavas, kas veidojušās upju un ezeru palienēs, aizaugušās vecupēs un dīķos, starppauguru ieplakās un reljefa padziļinājumos uz slapjām kūdras augsnēm. Parasti tajās aug slaidais grīslis, krastmalas grīslis, pūslīšu grīslis, purva madara un bruņu ķiverene, uzpūstais grīslis, parastais miežubrālis, Eiropas vilknadze, purva skarene, parastā skarene. [Sagatavots pēc: Znotiņa : http://latvijas.daba.lv/biotopi/plavas.shtml#v128]

Dokumentālā filma Stāsts par pļavām. Režisors Kaspars Goba, inscenējumu veidojis Dainis Kļava, scenārijs – filmu studijas ELM MEDIA autoru kopdarbs. [http://www.piecistastipardabu.lv/?page_id=11]

Dziesma Pļavas ķemmēšana A. Rezevskas mūzika un vārdi, izpilda N. Rutulis.

Dziesma Jau ziediem rotātas pļavas. I. Kalniņa mūzika, E. Veidenbauma vārdi, izpilda jauktais koris.

Dziesma Starp pienenēm pļavā. M. Bergmaņa mūzika un vārdi, izpilda grupa „Lustīgais Blumīzers”.

Dziesma Baltās pļavas.  R. Eizenšmita mūzika, M. Svīķes vārdi, izpilda R. Eizenšmits.

Dziesma Madaru pļavā.  M. Lasmaņa mūzika, Z. Voicišas vārdi, izpilda V. Baļčunaite un M. Ruskis.

Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000) Latvijā ir šādi aizsargājamie pļavu biotopi:

• augsto lakstaugu jūrmalas pļavas;
• iesirmās kāpsmildzenes Corynephorus canescens pļavas;
• kailās pļavauzītes Helictotrichon pratense pļavas;
• mēreni mitras jūrmalas pļavas ar Baltijas doni Juncus balticus;
• meža (parkveida) pļavas;
• pļavas un ganības ar kadiķi Juniperus communis;
• sausas jūrmalas pļavas ar jūrmalas armēriju Armeria maritima;
• skrajas lakstaugu audzes uz dolomīta atsegumiem;
• slapjās jūrmalas pļavas ar jūrmalas āžloku Triglochin maritimum;
• stāvās vilkakūlas Nardus stricta pļavas;
• stepes timotiņa Phleum phleoides pļavas;
• zilganās kelērijas Koeleria glauca pļavas;
• zilganās molīnijas Molinia caerulea pļavas;
• zilganās seslērijas Sesleria caerulea pļavas;

Žerāra doņa Juncus gerardii audzes. [Sagatavots pēc: Znotiņa: http://latvijas.daba.lv/biotopi/plavas.shtml#v128]

●

Inciema apkaimes mikrotoponīmu kartē atrodami vairāki pļavu nosaukumi.

[Jurģītis: http://www.dabasretumi.lv/Raksti/IJurInciems.htm]

●

Par pļavu daudzveidību vairāk var lasīt: http://ldf.lv/sites/default/files/faili/Publikacijas/Brosuras/bvz_indikatorsugas-iepazisim_plavas.pdf.