Tradicionālā transkripcija

[pļava]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pʎɑvɑ]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[ļ] – mīkstais ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

[v] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



pļav-sakne, vārda celms

-agalotne



pļava

→pļav+ain-s, pļav+ain-a

→pļav+el-e

→ pļav+en-e

→pļav+e+niek-i

     → pļav+iņ-a

                      →pļav-iņ+iet-is (<Pļav-iņ-as)

→pļav+niek-s

 


pļav+mal-a


pļav+kop+is, pļav+kop+e

pļav+kop+īb-a

pļav+mal+e

 




lietvārdspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

pļav-a

pļav-as

Ģ.

pļav-as

pļav-u

D.

pļav-ai

pļav-ām

A.

pļav-u

pļav-as

I.

ar pļav-u

ar pļav-ām

L.

pļav-ā

pļav-ās

V.

pļav-a!

pļav-as!

 

 


N. Jānis PļavaD. Jānim Pļavam


Teikumā var būt:

1)     teikuma priekšmets Šī pļava atrodas pie upes un pavasarī applūst.

2)     izteicēja daļa – Vieta, kur pļauj zāli sienam, ir pļava.

3)     galvenais loceklisZiedošā pļava.

4)     papildinātājs – Meža pļavu parasti pļāvām jūnija beigās.

5)     apzīmētājs – Puse no Latvijas Sarkanās grāmatas augiem ir pļavas augi.

6)     vietas apstāklisLatvijas pļavās aug gandrīz 400 paparžaugu un ziedaugu sugu.  



pļavas augi, pļavas līcis, pļavas puķes, pļavas zāle

 

līča pļava, palienes pļava, siena pļava

 

dabiskā pļava, līdzena pļava, mitra pļava, sausa pļava, skaista pļava, slapja pļava, vērtīga pļava

 

aizaugusi pļava, appludināt pļavu, brist pa pļavu, gulēt pļavā, ierīkot pļavu, kopta pļava, kultivēta pļava, nopļaut pļavu, nopļauta pļava, nosusināt pļavu, pārpurvojusies pļava, priecāties par pļavu, staigāt pa pļavu



pļava, s. lietv.

Zālaugu platība, kur zāli izmanto pļaušanai vai ganīšanai; zālājs (mēreni vēsa, nokrišņiem bagāta klimata joslās), kurā ir bieza lakstaugu (galvenokārt graudaugu) sega.

Dabiskā pļava. Palienes pļava. Līča pļava. Meža pļavas. Pļavu augi, puķes. Saplūkt pļavā margrietiņas, purenes. Nopļaut pļavu.

Siena pļava – pļava, kurā gatavo sienu.

Randu pļavas – zemas pļavas gar jūras krastu, ko uzplūdu periodā pārskalo jūra.

 .. vējā viļņoja pļava. Āboliņš, timotiņš, pļavas ziedi un zāle, vēl pilna smagas rasas. (G. Janovskis)

// ģen. Tāds, kas parasti aug šādā pļavā, zālājā (par augiem, to sugām).

Pļavas kosa, skarene, ķimene. Pļavu auzene.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]

 


pļava, -as, s.

Dabisko vai sēto zālaugu platība, kur zāli izmanto pļaušanai vai ganīšanai. Zālājs (mēreni vēsā, nokrišņiem bagāta klimata joslās), kurā ir bieza lakstaugu (galvenokārt graudaugu) sega.

Dabiskā pļava. Palienes pļava. Līča pļava. Alpīnā pļava. Pļavu augi. Pļavu augsnes. Ierīkot pļavu. Nopļaut pļavu.

Siena pļavapļava, kurā gatavo sienu.

Galvenās mūsu republikas augu kopas ir mežs, pļava un purvs. Švinka 1, 183.

.. man vislabāk bija šeit, kur strauti no meža pļavām vēl nesa tik tīrus ūdeņus, ka varēja padzerties no saujas. Ezera 17, 23.

Pļava pārpurvojusies, jo grāvis nu jau pārdesmit gadu nebija tīrīts. Bels 6. 333.

// ģen.: pļavas, retāk pļavu, adj. nozīmē Tāds, kas parasti aug šādā platībā, zālājā (par augiem, to sugām).

Pļavas kosa. Pļavas ķērsa. Pļavas ķimene. Pļavas salvija.

Kopš Linneja laikiem augus nosauc sugas un ģints vārdā: meža priede, mīkstā roze, pļavu auzene. Galenieks 2, 15.

// ģen.: pļavu, adj. nozīmē Tāds, kas parasti ir sastopams šādā platībā, zālājā (par savvaļas dzīvniekiem, to sugām).

Pļavu ķirzaka.

  [Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]

 


pļava, die Wiese, der Heuschlag.
Zu pļaũt I; vgl. li. pjova „Wiese” KZ. LI, 64.
[Sagatavots pēc: ME III :
367]

pļāva (li. pjova „Wiese”) U., pļãve Karls., pļàve 2 Mar. n. RKr. XV, 132,
3) wohl für richtiges pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze
̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.
[Sagatavots pēc: ME III : 367
368]


pļava pļova; (lanka) luksts; dārza pļaviņa – asāks; palieņu pļava – kluonu pļova (kluons)

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


pļavaṕļava. ṕļavuôs aûk naînuôda zuôļa. `èiča ṕļavys jìr pa uṕiś krostàm. `èiča                 ṕļavuôs – loba, ḿeîksta zuôļa. pùra ṕļavâ ćîš slaṕńiś. èirìeļa vài  `ìntàukys ṕļavâ igrîśi i isc*i krỳḿi. kryûšļûtâ ṕļavâ àr nàu lobys zuôļiś. źixdÍińiś ṕļavys jìr tuôdys ṕļavys, kuru zuô`i źix²i nàāt.

[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 255]


pļava – lanka, tērce, liekņa, paliene, plūdene, lunka, tērpums, luksts, lēkna, lāms, plocis, randa, sviltene


Agronomijā – applūstošā pļava, applūstoša pļava, augsta līmeņa pļava, dabiskā pļava, ilggadīgā pļava, kontinentālā pļava, kultivētā pļava, līča pļava, neapplūstošā pļava, palienes pļava, pārstepjotā pļava, sausienes pļava, vidēja līmeņa pļava, zema līmeņa pļava, zemienes pļava.

Botānikā – pļavas timotiņš; pļavas auzene; pļavas pulkstenīte; pļavas lapsaste; pļavas ķērsa, pļavas spulgnaglene.


UzvārdiPļava; Pļavnieks, Pļavniece; Pļaviņš, Pļaviņa.

 

ErgonīmiEB pļava, SIA Ances pagastā; Dunduru pļavas, SIA Prodes pagastā; Iedvesmu pļava, biedrība Rīgā; Pļavas, restorāns Ainažos; Pļavmuižas Saieta nams, kultūras iestāde Laucienas pagastā; Zvaigžņu pļava, SIA Rīgā.

 

VietvārdiPļava, viensēta Preiļu pagastā; Baltā pļava, viensēta Sutru pagastā; Dzērves pļava, apvidus Užavas pagastā; Dzērvju pļavas, nekustamais īpašums Mārupes pagastā; Elkšņu Pļavas, viensēta Rožkalnu pagastā; Jēlās pļavas sēkļi, sēklis Jaunalūksnes pagastā; Kalnu mājas pļava, pļava Inciema apkārtnē; Lakstīgalu pļavas, nekustamais īpašums Mārupes pagastā; Liepas pļavas, viensēta Otaņķu pagastā; Melnā pļava, purvs Jaunlutriņu pagastā; Miezītes pļavas, pilsētas daļa Jelgavā; Pasakainās pļavas, nekustamais īpašums Mārupes pagastā; Pļaviņas, pilsēta; Pļavas iela, iela Rīgā, Cēsīs; Pļavu ciems, ciems Laucienas pagastā; Pļavu iela, iela Liepājā, Viļānos; Sulaiņu pļava, pļaviņa Gaujas palienē; Stūru pļavas, zemes gabals Babītes pagastā; Zaļā Pļava, mazciems Sutru pagastā, Aizpļavas, pļava Nirzas pagastā; Ābrampļavas, pļava Dunalkas pagastā; Ašķpļavas, purvs Ances pagastā, Bērzpļavas, viensēta Dundagas pagastā; Garāspļavas strauts, strauts Eglaines pagastā; Garpļavas, viensēta Sīļukalna pagastā; Jaunpļavas, skrajciems Zentenes pagastā; Jaunpļavas, viensēta Dundagas pagastā; Kalnpļava, viensēta Varakļānu pagastā; Līčupļavas, viensēta Vecumu pagastā; Pļavarāji, viensēta Padures pagastā; Zaļmežpļava, upes līcis Straupes pagastā.

 

Latviešu valodā ir vairāki simti pļavu nosaukumu, kuros izmantots šis nomenklatūras vārds, piemēram Abula pļavas Blomes pagastā, Āmuru pļava Zaubes pagastā, Bajāru pļavas Otaņķu pagastā, Jūzupu pļavas Nautrēnu pagastā, Lupatu pļavas Annas pagastā, Mežītu pļavas Trikātas pagastā, Zelta pļava Inciema apkaimē u. tml.

[Sagatavots pēc: https://vietvardi.lgia.gov.lv/vv/to_www.saraksts?)


pļava, mantots vārds; iespējams, sens atvasinājums ar galotni -a no darbības vārda pļaut pagātnes formas pļāva un patskaņa īsinājumu saknē. Sal. apvidvārds pļāva, pļāve ‘pļava, pļauja, pļaujamā labība’ no pļaut pagātnes formas.

[Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 72]


angļu meadow

baltkrievu луг

čigānu félda

franču prairie

igauņu aas

krievu луг

latīņupratum

lietuviešu pieva

lībiešu āinamǭ

poļu łąka

somuNiitty

spāņu prado

ukraiņu лука

vācu der Wiese

zviedru äng



Pļava – tīrumu māte.

Plyka pļava vīnmār sierma.

Tukšā pļavā vējš tāļu pūš.

Ko tu čīksti, vai tā tava pļava?

Kad pļavu iet pļaut, tad zāle aizvien gara.


Slapjas pļavas, ja nav bijis dziļš sniegs, jātīrī vecā mēnesī.

Ja vecā mēnesī braucot pa pļavu, tad neaugot zāle.

Ja pirmo reizi pļavā iet pļaut, tad jānoplūc viena sauja zāles un jānoslauka izkapts, lai pļaušana labāki veiktos.

Ja pļavās ir daudz sarkanā āboliņa, tad būs slapjš siena laiks.

Ja pļavā ir daudz purveglīšu, tad sagaidāma slikta raža.

Pļavā jābeidz pļaut jaunā mēnesī, lai nākošā gadā būtu liela siena raža.

Nopļautā pļavā trīs dienas pēc pļaušanas govis nelaiž, lai govis piena nenorauj.

Pļavā ēdot, lai kukaiņi ēdienā nelēktu, bļodas vidū jāiesprauž smilga, tad nelēks.

Kad nokasītas pļavas otrreiz kasa, tad nāks bada gadi.

Ja pirmais atāls pļavās labi aug, tad labāk izdodas pirmā rudzu sēja; bet, ja vēlākais atāls aug labāki, tad krietnāki paaugs vēlākā rudzu sēja.

Jo cyukas sarūk pļavas, tod nuokūšuo vosora byus slapņa.

Ja nopļautā pļavā vārnas kasās, tad nākoša ziemā aitas nīkst.

Ja rudenī var visas pļavas labā laikā nopļaut, tad būs gara ziema.

 



Liela, liela pļava, divi gani, viens zelta, otrs sudraba. – Debess, saule un mēness.

 

Liela, zila pļava, pilna zelta aitiņu, un ganiņš vidū. – Debess, zvaigznes un mēness.

 

Zila pļava, baltas aitas,

Tāds ganiņš kā tabakas radziņš. – Debess, zvaigznes un mēness.

 

Pilna pļava baltu aitiņu, skaists gans, vēl skaistāks zaglis, kā nāk – tā visas nozog. – Debess, zvaigznes, mēness un saule.

 

Pilna pļava baltu kazu,

Viens pats āzis dukurē. – Debess, zvaigznes un mēness.

 

Zila pļava, baltas aitas, divi zelta ganītāji. – Debesis un zvaigznes, mēness, saule.

 

Balta pļava, melnas avis. – Grāmata.



Ziedi, ziedi, āra pļava,

Zied’, māsiņa, brāliņos!

Ziediem pļava nolīkuse,

Ielokiem brāļu (brāļa) māsa. [LD 5736-0]

 

Kam ta tāda āra pļava

Dzelteniem ziediņiem?

Kam ta tāda brāļa māsa,

Augstu nesa vainadziņu? [LD 20487-3]

 

Kam ta tāda daiļa pļava,

Kam tie daiļi pļāvejiņi?

Mana tēva daiļa pļava,

Tautu dēli pļāvejiņi. [LD 28637-0]

 

Kam ta tāda ziedu pļava,

Zābakaini pļāvejiņi?

Tā māsiņas ziedu pļava,

Bāleliņi pļāvejiņi. [LD 28638-0]

 

Kam ta tāda puķu pļava,

Kur māsiņas pāri gāja?

Ta brāliša puķu pļava,

Ko pļaun Jāņu vakarā. [LD 32565-0]

 

Kāda pļava bez āboļa?

Kura māsa bez brāliša?

Pura pļava bez āboļa,

Sērdienite bez brāliša. [LD 4090-1]

 

Dod, Dieviņ, šodien sauli,

Šodien saules vajadzeja:

Man nopļauta zīžu pļava

Sarkanā āboliņa. [LD 28611-0

 

Pieder pļava, kad nopļauta,

Jo pieder, kad sakasta;

Pieder meita ar vainagu,

Jo pieder ar autiņu. [LD 24807-6]

 

Daiļa pļava, kad nopļauta,

Vēl daiļaka, kad sagrābta;

Daiļa māsa bāliņam,

Vēl daiļaka tautu meita. [LD 11695-0]

 

Tev, Dieviņ, daudz kalpiņ’,

Ko tie tevim laba dara?

Zeltu kalni neeceti,

Zīdu pļava nenopļauta. [LD 33734-8]

 

Ziediem pļava nolīkusi,

Ielokiem brāļa māsa.

Kas, pļaviņa, tev’ locija?

Man’ locija māmuliņa. [LD 5736-1]

 

Ziedi, ziedi, āra pļava,

Nu es vaira neziedešu:

Man’ ziediņi nobiruši

Tautu galda galiņā. [LD 24805-0]

 

Bāliņ, tava ziedu pļava

Treju kungu robežā;

Kad iedams sienu pļaut,

Piesajozi zobentiņu. [LD 28607-0]

 

Liela biju, ganos gāju,

Ne par vienu nebēdaju:

Vaj bij pļava, vaj druviņa,

Pāri laidu ganidama. [LD 29326-3]

 

Bij man viena āra pļava

Bāliņos audzejama;

Sarkans vērsis lauku pieri,

Tas to pļavu nošļokaja. [LD 34458-2]

 

Es bij’ liela nebēdniece,

Kad es augu bāliņos:

Gov’s ganiju pļavmalā,

Pļavā viju vainadziņu. [LD 29325-0]

 

Ziedi, ziedi, ziedu pļava,

Tevi gaida noziedot;

Audzi, audzi, brāļu māsa,

Tevi gaida uzaugot. [LD 1930-4]

 

Liela pļava, reta zāle,

Liela ceļa maliņā;

Liela rada mūs’ māsiņa

Kalpam kāju avajiņa. [LD 22284-1]

 

Precej’ mani trejas tautas,

Es trejadi atsaciju:

Vienam bija maz maizites,

Otram sīva māmulite,

Trešajam tautiešam

Sila zeme, rāva pļava. [LD 15166-8]

 

Es sariebu brālitim

Pašā darba laiciņā:

Pļavā dūru grābekliti,

Kāpu tautas kumelāi.

Te, brāliti, tava pļava,

Tavs darits grābeklitis! [LD 17864-6]

 

Sakies jel, tautu dēls,

Kur tu mani nolūkoji?

Vaj rijā, vaj pļavā,

Vaj pie tēva dzirnutiņas?

Ne rijā, ne pļavā,

Smalkā linu audeklā. [LD 10599-2]

 


Kurbads

 [..] Kurbads nu paliek apakšzemē. Nekā darīt! jāņem vāle, jājož zobins un jāiet padoms meklēt. Būtu vēl jele savas rūlīšu stabulītes atminējies, kas zin, vai te neizlīdzētu. Bet tā jau iet: vajadzīgā brīdī esi kā aizgrūsts.

Tā nu iet, iet, kamēr saiet mājiņu, kur durvju priekšā neredzīgs vecītis turpat sētas vidū lopus gana.

„Kāpēc tad te sētas priekšā lopus mērdēt? Tālāku ganības treknas jo treknas.”

„Jā, ir gan treknas, bet tās pļavas pieder sumpurnim, nedrīkstu.”

„Kur tad sumpurnis dzīvo, vai tagad mājā?”

„Acumirklī gan mājā nebūs; bet tas vienalga, ir tad nedrīkstu viņa pļavās ganīt, jo tur mežā sumpurnim pļavas sargs, varens putns.”

„Vai tad tas tik briesmīgs ir?”

„Nebūtu nemaz briesmīgs, bet – ko tur teikt? – vīrs pats spīlēs: ja nenosargā, sumpurnis atriebjas. Tā labi aizpērn sumpurņa putns man mazliet atvēl sava kunga pļavās paganīt, bet reče nu – sumpurnis klāt, izzīž man acis un nosit ar krusu tagad gadu no gada putnam bērnus. Sumpurnim gan esot zāļu trauciņš, kā acis atdabūt, tomēr, kā tiksi pie zālēm?”

„Sirmgalvi, gribu tevi no sumpurņa atsvabināt, ja tik tu zinātu man pateikt, kā no šīs apakšzemes laukā tikt.”

„Ja tu sumpurni pārvarētu, tad sumpurņa putns aiz pateicības tevi aiznestu uz virszemi.”

„Tā, tad labi! Laidi tūdaļ lopus viņa pļavās, lai tieku pie kaušanās.” Lopi pļavās, sumpurnis klāt, dumpis gatavs. Kurbads grābj sumpurni aiz suņa rīkles, piesper ar kāju pie zemes un velē ar vāli tik briesmīgi, kamēr suņa gabals sāpēs pateic, kur veselības zāļu trauciņu nolicis. Kurbads piedur sumpurni ar zobinu pie zemes, aiziet pēc zāļu trauciņa un aptraipa ar zālēm vecīša acis. Vecītis atdabū savu acu gaišumu. Bet par to laiku sumpurnis izrāvies no zobiņa asmeņa un krīt Kurbadam virsū. Kurbads liek vienreiz ar vāli – nekas, liek otrreiz – nekas, tik pakrīt; liek trešreiz – sumpurnis nostirina kāju un atstiepjas. Vecītis prieka pilns ved mudīgi vien savu glābēju pie putna ligzdas, jo viņš zin, ka tagad putna bērniem krusa gaidāma. Noiet pie ligzdas: putnēni, kā labi tupeži, guļ ligzdā; bet vēl pliki. Kamēr šie tur skatās, nāk krusa šņākdama, krākdama. Bet Kurbads apsedz kailos putnēnus kā varēdams un izglābj no krusas sitieniem. Tikko krusa pāriet, sumpurņa putns arī pārskrien un nostājas zirga lielumā Kurbadam iepretim sacīdams: „Caur tevi nu vienreiz mani bērni pieaugs. Kā lai tevim atmaksāju?”

„Es citas maksas nevēlos, kā tikai virszemē tikt!” [..]

 [Sagatavots pēc: Trīs vēja mezgli 1988 : 62–63]

 

Vīrs sievas darbos

Vīrs sievai sacīja: „Mīļā sieviņ, padari līdz pusdienai visu, kas pa mājām darāms, ka pēc pusdienas vari nākt pie siena.” Šī atbild: „Jā, jā, mīļais vīriņ, bet šodien tas nevar sanākt: man jāmazgā drānas, jāķērnā sviests, jācep maize un tad vēl pie siena – to nevaru!”

„Nevari, nevari!” vīrs atrūc, „nu tad ej tu uz pļavu, es tavus darbus līdz pusdienai apņemos padarīt un pavakarē vēl būšu pie siena.” Labi, samijās: sieva aizgāja uz pļavu vīra darbos, vīrs palika mājā sievas darbos. Bet vīrs sadomāja: ko ta gari locīties – padarīs visus darbus uz reizi labāki. Un nu pienesa drānu kublu pilnu ar ūdeni, samērca drānas, uzsēja sviesta ķērni mugurā, maizes abru pierāva pie drānu kubla labi tuvu un tad sāka strādāt: ar kājām, abrā iekāpis, mīcīja maizi, ar rokām mazgāja drānas un ar muguru locīdamies kūla sviestu. Iesākumā nekas, veicās itin labi; bet kad sviests bija sakūlies un lielā muskulā sāka pa ķērni dauzīties, tad itin piepeši atsprāga ķērne vaļā – un šim viss ķērnes piens aizlīst aiz kakla. Kā aizlīst aiz kakla, tā šis ar joni saraujas un apgāž drānu kublu taisni maizes abrā iekšā.

„Nu, tu piķis!” šis nospļaujas, „laime, ka neviens neredzēja!” Bet kur nu neredzēja? Tai pašā brīdī veras durvis vaļā: sievas māte atnākusi pie meitas šo to aprunāties, un tā nu ierauga, kas te par lietām. Bet znots bija manīgs, viņš tev tāds ķērnespienains, mīklains ies sievas mātei rādīties! Slēpjas, kur pieticis, un ātrumā ielec par nelaimi cūku dzēriena traukā.

Sievas māte ienāk, izgrozās – vai tevi! kāda apgriezta pasaule: maizes mīklā sārms un melni krekli, ķērnes piens pa grīdu kur nekur, un cūku traukā cilvēks mazgājas nenoģērbies ar ķērni mugurā. Viņa, nabadzīte, saņem jau rokas un sāks Dievu lūgt, ka znots ārprātā; bet te, par laimi, nāks arī meita no pļavas mājā, azaidā, un tā nu pilnā kaklā sāk smieties, stāstīdama mātei: tā un tā. Bet vīrs, no cūku dzēriena izrāpdamies, tad atzinās gan: „Es labāki cauru vasaru viens pats pie siena dzīvoju, nekā otrā reizē ar sievas darbiem apkraujos.”

[Trīs vēja mezgli 1988 : 544–545] 


Siena pļaušana ir viens no vasaras svarīgākajiem darbiem. Katrā novadā bija savas paražas, rituāli, ticējumi, kas saistīti ar darbu pļavā. Suitiem bija raksturīgs, ka

lieknas pļavās pļaujot zāli, tika vilkti tīrākie un baltākie krekli; 

pļavā nedrīkstēja iet netīrs vai noplīsis; 

izkapti kapinot, vīri nekad nerunā;

dodoties uz pļavu siena darbos, līdzi parasti ņēma spainīti ar putru;

pļavā strādājot, nedrīkstēja nedz bārties, nedz strīdēties.

[Sagatavots pēc: https://www.suitunovads.lv/lv/suitu_tradicijas/]



Pļava

 

1

Es ieeju pļavā

Kas tad tas?

Te, liekas, ir staigājis

Kaķēns mazs.

Pretī smaida kā vārdiņš mīļš,

Kā jauna un laba ziņa

Vesels pulks

Mazu un jautru kaķpēdiņu.

 

2

Vecvecā dārzā

Pie dīķa kā atmiņas

Aizaugoša

Sīksīka meitene kleitiņā zilā

Un acīm kā rasa

Man saka:

– Neaizmirsti tūlīt… –

Ko tad, neaizmirstulīt?

 

3

Saule karstiem pirkstiem

piesit pie taustiņiem

pļavas zaļajā klaviatūrā

 

tajās vietās gundegas

iedegas

 

un tie

kas prot lasīt notis

var izdziedāt dziesmu

 

4

Drīz pļaus sienu.

Atkal būs puķēm bēres.

Un mirušas tās vēl ilgi kliegs

Savās smaržās.

Tā būs.

Bet tagad pa pļavu pastaigājas

Smaidošas stārķukājas. [Zālīte 1977 : 16–17]

 

 

***

 

skan pļavā saules trioleta

un bišu kontrabasi dūc

stiepj vasara man rokas pretī

skan pļavā saules trioleta

es puķu apkampienos metos –

lai margrietiņas mani plūc

skan pļavā saules trioleta

un sirds kā bite saldi dūc [Kerliņa 2015 : http://www.la.lv/skan-plava-saules-trioleta/]

 

 

Pēcjāņu motīvs

 

Rītausma iedzirkstas rasotā pļavā.

Vakara blāzma pamalē bālē.

Kas tur vēl trīsuļo dziestošā zvaigznē

Tumšajā naktē un zaļajā zālē?

 

Kas tur, uz ēnainām taciņām, spīgo,

Dumbrā plaiksnās, damaksnī ālējas?

Kas tur vēl spokojas, kas tur vēl jokojas

Tumšajā naktē un zaļajā zālē?

 

Kas tur vēl meklē ugunspuķi

Sidraba rasā un miglainā tālē?

Kas tur vēl ziedina papardīti

Tumšajā naktē un zaļajā zālē?

 

Izplēn zem pelniem Jāņunakts guntiņas,

Debess rasu pa biķeriem salej.

Kas tur vēl iezibas, kas tur vēl iesmeldzas

Tumšajā naktē un zaļajā zālē?

 

Pļāvēji spailē, un ziedoša pļava,

Birdinot rasu, sagulstas vālā –

Smilgas un puķes, kas vainagos vijās

Tumšajā naktē un zaļajā zālē. [Gūtmanis 2007 : 193]

 


 

Pļavas ap Straumēniem jau trīs reizes bij mainījušas savu krāsu līdz ar puķēm, kas tajās izplauka un noziedēja. Tagad tās bij brūni sarkanas un vietām iedzeltenas, un dienās, kad pār klajumu pūta vējš, pašķirdams garās smilgas, šis vasaras izaustais paklājs, pa kuru tikai saule pastaigājās, laistījās nepārredzami. Bites še saskrēja no visām pusēm veseliem mākoņiem. Ar sīkajām zemes bitēm še jaucās kopā resnās un daudzkrāsainās kamenes un māju bites, un katra dzīvoja savā nodabā, dūkdama tā, it kā tā viena pati būtu pasaulē. Tāpat kā visa pārējā radība, viņas dzīvoja un strādāja ieslēgtas savā klusumā, ko Radītājs ir apvilcis katrai dzīvai būtnei, lai tās nesajauktos un nepārtraukta paliktos pasaules mūžīgā dažādība.

Katru dienas cēlienu šīs pļavas bij savādākas, bet sevišķi brīnišķīgas tās izskatījās agros rītos, kad pa nakti bagātīgi uzkritušā rasa bij noliekusi zāļu un smilgu galotnes. Tad viss klajums laistījās kā daždažādu dārgakmeņu piesēts. Ja kāds, nebēdādams par mitrumu, tādās reizēs nogulās garākajās zālēs, viņam atvērās pasakaina pasaule. Pāri viņam nokārās ķekarainās smilgas, un rasas pilieni, nezin kā ieķērušies tajās, spīdēja balti, bet zem tām, mazākās zālēs, pilieni mirdzēja zili, zaļi vai sarkani. Tos tādus padarīja ziedi, kas tajos atstarojās. Rasenēs bieži bij nogulušies pilieni baloža olas lielumā, un dažreiz varēja redzēt, ka tajos minūtēm ilgi, ragus kustinādams, noraudzījās sienāzis vai cits kukainis, vērodams savu atspīdumu. Zirneklis, no sava tīkla šo pasauli apglūnēdams, devās allaž virsū rasas pilienam, mušas attēlu tajā noturējis par pašu mušu, un izjauca šo jauko panorāmu vienā acumirklī. Pilnīgi saslapinājies, zibeņa ātrumā tas uzskrēja atpakaļ savā paslēptuvē. Tā Radītājs šajās pļavās bij sadzinis neskaitāmas dzīvības, lai katra no tām izspēlētu savas spēles un pēc tam nobeigtos vai nu dabīgā, vai varmācīgā nāvē. Še varēja guļot vērot, kā pasaule izplešas lielajā un mazajā, un katrā ir sava bezgalība, par kuru domājot jūk visi prāti.

[Virza 1989 : 87–88]

 

Vasarā vai puse Jaunpiebalgas zaļām segām noklāta. Gaujas darbs. Un arī mazās upes, piemēram, Tulija, tās pašas Gaujas pieteka, māk pārplūst, māk pļavas kopt. Vasarā tur zuzēja, stiepās augšup zāļu stiebri, visa apvārsnī ietvertā pļavu bļoda ziedēja, kūpēja, smaržoja, upē šaudījās un plīkšķināja zivis, vībotnēs, grīslī un smilgās ložņāja un tarkšķināja griezes, meldru kātos plīvinājās zilie upes tauriņi. Jauka dzīve pļavās.

Kad manās rokās nokļuva Derīgu grāmatu nodaļas izdotie stāsti par romiešiem, upe, kas čaloja tēva pļavās, dīvainā kārtā vienmēr izskaloja krastā senos varoņus un dievus, Tulija ieplūda Tibrā. [..] Piebalgas upīte, lēzenie, zāļainie krasti, kārklu plunkšķēšana straumē, visa rāmā pļavu dzīve gan lāgā neiekļāvās bargajās leģendās par tālo pilsētu un valsti, bet, kad pēc Jāņiem skanēja un švīkstēja izkaptis, varēja iedomāties, ka šķind romiešu šķēpi, un zāļu pulki bija barbaru pulki zaļos vamžos. Zaļu zvēru gan nebija, un barbari taču tērpās zvēru ādās, bet galu galā tas bija sīkums. Pie Tulijas kāvās Tulliji.

Ziemu uz Tulijas pļavām slīdēja ragavas. Viegli čīkstēdamas tās aizzibinājās pa gravām un meža spraugām, renēm un muklājiem, sasalušā zeme visur piedāvājās sliecēm: brauciet, lūdzami. [..] Pļavās gaida augstas siena kaudzes. [Sudrabkalns b. g. : 96–97]

 

 


Atkal mājās.

Pa kreisi zema istaba ar salmu jumtu. Aiz tās dārzs ar ziedošiem augļu kokiem. Perspektīvē redzami pakalni, birzis, pļavas, meži, upe. Pavasara vakars.

 

Pirmais skats.

SPRĪDĪTIS.

(Sprīdītis priekšā pa labi ar savu lāpstu kā no gara ceļa nākdams. Skatās brīnīdamies apkārt.)

Mājās! Es esmu atkal mājās!… Istaba ar veco salmu jumtu … birzis … pļavas … meži! Tavu brīnumu! Sapņaini. Gulbītis kā pie ceļa apstājās, tā es pa to pašu ceļu gāju … gāju … Garām saules kalnam, garām Meža mātes pilij … Uz Laimīgo zemi … Tā vectētiņš teica. Un rau, kur ceļš ietecēja un nobeidzās! (Ieiet iekšā.)

[Brigadere : https://www.letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=225&q=p%C4%BCavas#2626222]



Bioloģiski vērtīgās pļavas

Ziedošas vasaras pļavas ar lielu augu sugu dažādību ir tradicionāla iezīme Latvijas ainavā, taču bioloģiski vērtīgajām pļavām piemīt ne tikai estētiskā loma vien – tās nodrošina mājvietu daudzām bezmugurkaulnieku un putnu sugām, ir bagātīga ārstniecības augu krātuve. Latvijas Dabas fonds bioloģiski vērtīgu pļavu jeb zālāju nominējis par gada dzīvotni, diemžēl šo teritoriju skaits arvien samazinās gan intensīvās lauksaimniecības dēļ, gan, gluži otrādi, apsaimniekošanas trūkuma dēļ – kad pļavas aizaug ar krūmiem un invazīvām sugām.

Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vecākā ekoloģe Laura Grīnberga stāsta, ka bioloģiski vērtīgs zālājs ir dabiska pļava, kura veidojusies sen neartās platībās, ir neielabota, nemēslota, ekstensīvi apsaimniekota un kurā vērojama liela augu sugu daudzveidība – uz vienu kvadrātmetru no 30 līdz pat 60 sugām. Kultivētajos zālājos vai atmatās šāda daudzveidība nav vērojama, tajos aug ne vairāk par 20 sugām. Tomēr noteicošais nav tikai augu sugu skaits, bet arī veids – ir izveidots saraksts, kurā ir                   55 indikatorsugas, pēc kurām tiek noteikts, vai pļava saucama par bioloģiski vērtīgu zālāju. Ja pļavā ar vairāk nekā dažiem eksemplāriem pārstāvēta, piemēram, sviesta pika, Eiropas saulpurene, bezdelīgactiņa, mārsils, dzegužpirkstīte, naktsvijole, gaiļbiksīte vai kāds cits no sarakstā atrodamajiem augiem, tad ir pamatots iemesls domāt, ka pļava ir dabiska. Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti ir izstrādājuši metodiku, kā noteikt un atpazīt bioloģiski vērtīgas pļavas. Dabiskās pļavas ir atšķirīgas – tās var būt sausas un atrasties priežu mežu ielokos vai kāpu teritorijās, tās var būt arī palieņu pļavas kādas upes krastā vai mēreni mitras ganības, un šie aspekti ietekmē indikatorsugu daudzumu.

Bioloģiski vērtīgās pļavas ir nozīmīga dzīvotne dažādām sugām – augu daudzveidība nodrošina dzīvesvietu daudzām kukaiņu un zirnekļu sugām, kā arī specifiskām gliemežu sugām, līdz ar to šādās pļavās ir barības bāze dažādiem putniem un zīdītājiem.  Bezmugurkaulnieku sugu, kas saistītas ar bioloģiski vērtīgām pļavām, ir vairāk nekā tūkstotis. Ja zaudēsim šādas pļavas, tad zaudēsim arī daudzas no šīm sugām, jo ir kukaiņi, kas specifiski saistīti ar kādu konkrētu augu, piemēram, mārsila zilenītis barojas un dēj oliņas tikai uz mārsiliem, kas ir viena no bioloģiski vērtīga zālāja indikatorsugām. Aizsargājamais grīšļu ķauķis ir viena no tām putnu sugām, kas ir jau gandrīz izzudusi Latvijā, jo tas dzīvo dabiskās palieņu pļavās, kur no augiem dominē grīšļi, bet šo pļavu vairs nav daudz.

Ģeogrāfijas doktore Solvita Rūsiņa uzsver – ir svarīgi šādus zālājus uzturēt tieši ekoloģisko funkciju dēļ. Pēdējos gadus Eiropā ir veikti daudzi pētījumi par lopbarību un noskaidrots, ka dabisko pļavu zāle ir daudz bagātāka ar bioloģiski aktīvām vielām, līdz ar to piens, ko iegūst no govs vai kazas, kas ir ēdusi šādu zāli, ir bioloģiski vērtīgāks nekā tāds, kas iegūts intensīvajā lauksaimniecībā. Turklāt mainās arī garšas un smaržas īpašības produktiem, piemēram, sieram, ko iegūst no šāda piena. Dabisko pļavu augu sugas daudz izmantotas selekcijai – gan lopbarības, gan krāšņumziedu. Dabiska pļava, piemēram, upes krastā, darbojas arī kā buferis, kas pasargā ūdeņus no lauksaimniecības zemju noteku piesārņojuma, regulē barības vielu nokļūšanu ūdenī, kā arī pasargā no erozijas. Turklāt dabisks zālājs daudz labāk nekā mežs uztver organisko vielu plūsmu.

Bioloģiski vērtīgas pļavas ir bagātīgs ārstniecības augu avots, tās ir labas ganības bitēm, turklāt augi nav mēsloti ar minerālmēsliem, tātad ir teju ekoloģiski. Aptuveni puse no augiem, kas atrodami dabiskajās pļavās, ir aizsargājami augi, kas sevišķi jāsaudzē, jo tie spēj augt tikai dabiskos apstākļos. Neaizvietojama ir šādu pļavu kultūrvēsturiskā nozīme. Abas speciālistes uzskata, ka dabiskās pļavas nozīmības ziņā ir līdzvērtīgas jebkuram arhitektūras piemineklim, tā ir vieta, kur roku rokā darbojas cilvēks un daba, folklorā ar to saistītas dažādas paražas, ticējumi, nozīmīga loma pļavai ar tās estētisko un materiālo bagātību ir vasaras saulgriežu jeb Līgo svētku norisē. Visas bioloģiski vērtīgās pļavas, kas atrodas Latvijā, ir apdraudētas un ietilpst Eiropas aizsargājamo biotopu sarakstā.

[Sagatavots pēc: Melberga 2015 :  https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/biologiski-vertigas-plavas-14101043]


Kas ir pļava, un kā tā veidojusies?

Pļava ir ekosistēma, ko veido daudzgadīgu lakstaugu sabiedrības. Pļavas parasti ir izveidojušās ilgstošas ganīšanas un pļaušanas rezultātā.

Mūsu valsts atrodas mežu zonā. Tas nozīmē, ka gandrīz neviena pļava pie mums nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā netiek īpaši uzturēta – ganīta vai pļauta. Ja pļavas netiek ganītas vai pļautas, tās pamazām aizaug ar kokiem vai krūmiem.

Ja jau pļava ir cilvēka uzturēta ekosistēma, tad vai patiešām pie mums nebija pļavu sugu tajos senajos laikos, kad cilvēki vēl nenodarbojās ar lauksaimniecību? Nelielās platībās pļavas pie mums ir pastāvējušas arī bez cilvēka palīdzības. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem mūsu mežos bija daudz vairāk lielo zālēdāju dzīvnieku nekā tagad. Viņi ganījās mežos, kur ne tikai nograuza lakstaugus, bet pamielojās arī ar jauno koku dīgstiem. Tā viņi „iekopa” nelielas mežu pļavas vai lauces, kur koki nevarēja ieaugt, ja pārāk garšoja sumbriem vai aļņiem.

Arī mūsdienās pļavas var veidoties dabiski. Piemēram, bebrs ir izveidojis aizsprostu uz kādas upes – applūdinājis ieleju un aizvācis kokus. Pēc kāda laika, kad aizsprosta apkaimē vairs nav to koku, kas garšo bebriem, bebrs savu ūdenskrātuvi pamet un dodas uz citu vietu taisīt jaunu aizsprostu. Vecais aizsprosts vairs netiek uzturēts un pēc kāda laika sabrūk. Bijušās ūdenskrātuves vietā nu ir „bebru pļava” – klaja platība, kurā aug pļavu augi. Taču desmit gadu laikā šī vieta aizaug ar kokiem un krūmiem – pļavas vietu atkal ieņem mežs.

 Cilvēkiem nereti šķiet, ka īstās dabas vērtības atrodamas dziļos mežos un purvos, un varbūt vēl ezeru salās un vecos parkos un ka pļava nav nekas īpašs, jo pļavas ir visur un mēs ikdienā staigājam tām pāri. Tā nav taisnība. Pirmkārt, pļavās sastopama vairāk nekā puse no Latvijas Sarkanās grāmatas sugām, tātad reto sugu pļavās ir vairāk nekā jebkurā citā biotopā. Otrkārt, ne viss, kas izskatās pēc pļavas, patiesībā arī ir pļava.

Lielākā daļa Latvijas laukos redzamo zālāju nav īstas pļavas – vai nu tās nesen tikušas artas, lakstaugi tajās ir iesēti ar sēklām, vai arī tās ir mēslotas. Abos gadījumos šajās vietās ir pavisam neliels sugu skaits. Kamolzāļu vai timotiņa tīraudzi botāniķi sauc par zālāju, nevis par pļavu. Arī atmatas (nesen pamesti tīrumi vai dārzi) vēl nav pļavas.

Biologus visvairāk interesē neielabotas pļavas – tādas, kas ilgāku laiku nav tikušas ne artas, ne mēslotas, ne sētas. Neielabotās pļavās var sastapt ap 400 dažādu augu sugu – apmēram trešo daļu no visas Latvijas augu sugu skaita. Daudzas no šīm sugām ir retas un aizsargājamas. Pļavās ligzdo ļoti daudz putnu sugu, to skaitā arī Eiropā par lielu retumu kļuvusī grieze. Tāpat pļavās ir milzīga kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugu daudzveidība.

Jo pļava ir vecāka, jo tā vērtīgāka bioloģiskās daudzveidības ziņā. Pašā pļavas veidošanās sākumā, piemēram, pēc meža nociršanas vai pēc tīruma pamešanas, tajā ir pavisam neliels sugu skaits. Atmatā ir sastopamas galvenokārt tīruma nezāles; izcirtumā arī aug nezāles un tās sugas, kas saglabājušās no meža zemsedzes.

Ja pļava tiek turpmāk katru gadu pļauta vai ganīta, to pamazām pamet meža sugas un nezāles, jo tās nav pielāgojušās regulārai nopļaušanai vai noplūkšanai. Sāk augt tādas sugas, kurām pļaušana netraucē, un gadu no gada sugu skaits šādā pļavā palielinās.

Ja pļavu pārtrauc izmantot, tajā sugu skaits pakāpeniski samazinās, kamēr tā aizaug ar krūmiem vai kokiem.

 

 Latvijas pļavu biotopu klasifikācija

 

To, kādi augi aug pļavā, nosaka mitrums, augsnes auglīgums un augsnes skābums. Pļavas klasificējot, tās parasti iedala pamata tipos pēc to mitruma:

·    sausajās pļavās,

·    mēreni mitrajās pļavās,

·    mitrajās pļavās

·    slapjajās pļavās.

Vēl izdala ruderalizētās pļavas – nevis pēc mitruma, bet pēc bagātās augsnes.

Katram tipam iedala vairākus apakštipus, kuriem katram raksturīgs savs augsnes auglīgums un skābums.

Sausas pļavas, kā jau rāda to nosaukums, atrodamas sausās vietās. Šeit sastopami sausu augsni mīloši augi, un nereti to zelmenis ir nesaslēdzies – augi nenosedz visu augsni. Bieži vien sausajās pļavās lielu daļu virsmas veido sūnas un ķērpji. Pie sauso pļavu tipa pieder: kāpu pļavas, smiltāju pļavas, klinšu pļavas, stepju pļavas, saulainu mežmalu pļavas un ēnainu mežmalu pļavas.

Visnabadzīgākā augsne ir kāpu pļavās. Tās sastopamas jūrmalas kāpās, kas agrāk izmantotas ganīšanai. Šajās pļavās skrajas audzes veido iesirmā kāpsmildzene, mazais mārsils, piecputekšņlapu radzene, zilganā kelērija, mazā mauraga, smilts grīslis, apaļlapu pulkstenīte, kalnu norgalvīte, matainais āboliņš un citi.

Minerālvielām nedaudz bagātāka augsne ir smiltāju pļavās, kas sastopamas iekšzemē. Zelmenis arī šeit ir skrajš. Te dominē aitu auzene, šaurlapu skarene, dažkārt arī ziemzaļā kosa, un parasti sastopama arī apaļlapu pulkstenīte, dzirkstelīte, klinšu noraga, kodīgais laimiņš, lauka vībotne un parastais pelašķis.

Uz dolomīta un kaļķakmens atsegumiem arī Latvijā ir sastopamas klinšu pļavas. Tās ir ļoti retas, un tajās aug atvašu saulrietenis, trejzobu akmeņlauzīte, kodīgais laimiņš, kā arī citas laimiņu sugas.

Sausās, ar kalciju bagātās augsnēs sastopams arī tāds pļavu apakštips, ko sauc par stepju pļavām. Tās sastopamas galvenokārt lielo upju – Daugavas, Ventas, Gaujas –, kā arī to pieteku krastos terašu nogāzēs un uz pašām terasēm. Taču tās ir arī citur, kur augsnē daudz kalcija (tas nozīmē, ka stepju pļavās augsne nav skāba; kāpu pļavās un smiltāju pļavās ir skāba augsne), piemēram, vecos grants karjeros. Šeit noteikti sastopama lielziedu vīgrieze (nejauciet ar parasto vīgriezi, kas sastopama mitrās pļavās), kā arī spradzene, īstā madara, kailā pļavlauzīte, kamolainā pulkstenīte, lielā dzelzene, ziemeļu madara, vidējā ceļteka, kalnu āboliņš un citas. Stepju pļavām raksturīga liela sugu daudzveidība un daudz krāšņi ziedošu puķu.

Kā atsevišķus pļavu apakštipus izdala arī saulainu mežmalu pļavas, kur sastopams parastais ancītis, kamolainā pulkstenīte, parastā raudene, lielā dzelzene, kā arī asinssārtā gandrene, Alpu āboliņš, melnā dedestiņa, un ēnainu mežmalu pļavas (lielā dzelzene, ziemeļu madara, zirgu āboliņš, parastais ancītis, birztalu nārbulis un citi).

 Par mēreni mitrām ir saucama lielākā daļa Latvijas pļavu. Tām raksturīga samērā auglīga augsne un vidēji bagāti mitruma apstākļi visu veģetācijas periodu vai tā lielāko daļu. Pie mēreni mitrajām pļavām pieskaitāmi šādi pļavu apakštipi: vilkakūlas pļavas, atmatu pļavas un īstās pļavas.

Visnabadzīgākā augsne ir vilkakūlas pļavās. Tajās bez vilkakūlas sastopama arī parastā trīsene, parastā smilga, parastā smaržzāle, dūkstu madara, čemurainā un mazā mauraga, bālganais grīslis, aitu auzene, pazvilā misiņsmilga, sila virsis un citas sugas.

Ganībās un vecās atmatās, skābā vai vidēji skābā augsnē sastopamās pļavas sauc par atmatu pļavām. Tajās daudz zemo augu sugu – tādu, kam lapas sakārtotas rozetē vai kam veidojas guloši vai ložņājoši stublāji. Parasti šajās pļavās sastopamas parastais pelašķis, parastais vizulis, velēnu radzene, pļavas timotiņš, parastā ziepenīte, parastā smaržzāle, parastā smilga, sarkanā auzene, parastā sekstaine, rudens vēlpiene, šaurlapu ceļteka, mazā zilgalvīte, ložņu āboliņš un citas sugas.

Auglīgās un vidēji mitrās augsnēs sastopamas īstās pļavas. To zelmenis ir blīvs, samērā augsts un tam raksturīgi vairāki stāvi. Šajās pļavās visvairāk sastopamas vidēji augstas graudzāles, un tās izmanto siena pļaušanai. Tur sastopama augstā dižauza, pļavas auzene, pūkainā pļavlauzīte, pļavas timotiņš, meža suņuburkšķis, Sibīrijas latvānis, pļavas pulkstenīte un citas sugas.

Pie mitrajām pļavām pieder šādi pļavu apakštipi: ļoti auglīgas palieņu pļavas, pļavas un ganības auglīgā un mēreni mitrā augsnē, mēreni auglīgas pļavas vietās ar mainīgu mitruma režīmu un jūrmalas pļavas.

Ļoti auglīgās palieņu pļavas ir sastopamas upju un ezeru palienēs un tiek izmantotas siena pļaušanai. Šeit parasti aug pļavas lapsaste, purva skarene, garlapu veronika, pļavas ķērsa, pļavas spulgnaglene, ložņu gundega un citas sugas.

Pļavas un ganības auglīgā un mēreni auglīgā augsnē atrodamas samērā bieži mitrās ieplakās, upju un ezeru palienēs un mitrās nogāzēs. Tās ir izmantotas gan pļaušanai, gan ganīšanai. Te sastopama meža zirdzene, ciņu grīslis, lēdzerkste, purva dadzis, pļavas bitene, sāres grīslis, ziemeļu madara, pļavas spulgnaglene, purva purene, purva gandrene, purva neaizmirstule un citas sugas.

Mēreni auglīgas pļavas vietās ar mainīgu mitruma režīmu pavasaros un lietainā laikā ir bagātīgi mitras, bet vasarā var izžūt pavisam sausas. Tās veidojušās plašās starppauguru ieplakās un upju un ezeru palienēs un atrodamas samērā reti. Šeit parasta suga ir zilganā molīnija, Hosta grīslis, zilganais grīslis, sāres grīslis, parastā ciņusmilga, ziemeļu madara, pļavas spulgnaglene un ložņu gundega.

Jūrmalas pļavas sastopamas iesāļās augsnēs jūrmalā. Tās sastopamas ļoti reti Rīgas jūras līča krastā, lielo upju grīvu apkaimē, Liepājas ezera krastā. No retām sugām jūrmalas pļavās var sastapt sarkano auzeni, ložņu smilgu, niedru lapsasti, jūrmalas āžloku, jūrmalas miķelīti, jūrmalas armēriju, jūrmalas āžloku, jūrmalas ceļmalīti. Nozīmīgākās jūrmalas pļavas Latvijā ir Randu pļavas, kas aizņem apmēram 200 hektārus jūras piekrastē starp Ainažiem un Salacgrīvu.

 Slapjās pļavas atrodamas tādās vietās, kur gandrīz visu gadu virs augsnes turas ūdens. Pie tām pieder: acidofilas zemo grīšļu pļavas, kalcifilas zemo grīšļu pļavas un augsto grīšļu pļavas.

Acidofilajām (skābumu mīlošām) zemo grīšļu pļavām raksturīga nabadzīga un skāba augsne. Te sastopama dzelzszāle, sāres grīslis, purva vārnkāja, parastā trīsene, parastā ciņusmilga, šaurlapu spilve, purva madara, dūkstu madara, pļavas bitene, trejlapu puplaksis, pļavas spulgnaglene, purva atālene, purva jāņeglīte, purva rūgtdille, purva kazroze un citas sugas.

Kalcifilās (kalciju mīlošās) zemo grīšļu pļavas sastopamas vietās, kur izplūst ar kalciju bagātu avotu ūdeņi. Visbiežāk tās veidojušās upju ielejās un ezeru ieplakās uz nogāzēm vai to krastos. Te sastopams sāres grīslis, Hosta grīslis, zilganais grīslis, kā arī daudzas aizsargājamas sugas – Devela grīslis, stāvlapu dzegužpirkstīte, purva dzeguzene, rūsganā melncere, odu gimnadēnija. Šīs augu sabiedrības tiek pieskaitītas arī zāļu purviem, taču, tā kā šajās pļavās kūdras slānis ir vidēji 5 cm biezs (tipiskā purvā kūdras slānim jābūt vismaz 30 cm biezam), tad apskatītas arī pļavu klasifikācijā.

Augsto grīšļu pļavas ir slapjas pļavas, kas veidojušās upju un ezeru palienēs, aizaugušās vecupēs un dīķos, starppauguru ieplakās un reljefa padziļinājumos uz slapjām kūdras augsnēm. Parasti tajās aug slaidais grīslis, krastmalas grīslis, pūslīšu grīslis, purva madara un bruņu ķiverene, uzpūstais grīslis, parastais miežubrālis, Eiropas vilknadze, purva skarene, parastā skarene.

 [Sagatavots pēc: Znotiņa : http://latvijas.daba.lv/biotopi/plavas.shtml#v128]



I. DidrihsoneJaunkundze pļavā.

[http://www.remaksla.lv/lv/kanvas/fantazija/jaunkundze-plava-1]

 

J. Jaunsudrabiņš Pļaviņa.

[http://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/jaunsudrabins-janis/plavina-5326/]

 

E. Jēkabsone Siena pļava.

[http://startupart.lv/?product=glezna-siena-plava]

 

R. Krišjānis Krāsaina pļava.

[http://zimulisunota.lv/]

 

Ā. Melnārs Siena talka.

[http://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/melnars-adolfs/siena-talka-5364/]

 

J. Rozentāls Siena laiks.

[http://memorialiemuzeji.lv/muzeja-prieksmets/janis-rozentals-siena-laiks-1903-audeklsella-48×97-rtmm-99077/]

 

J. Saulriets Ziedoša pļava.

[http://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/saulriets-janis/ziedosa-plava-6771/]

 

Ā. Skride. Siena laiks.

[http://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/skride-arijs/siena-laiks-4793/]

 

E. Vinters Pļava.

[http://paintings.lv/lv/artist/30]

 

E. Vinters Pļava pie upītes.

[http://paintings.lv/lv/artist/30]

 

E. Vinters Ciemats pļavā.

[http://paintings.lv/lv/artist/30]

 

E. Vinters Pļava vakara saulē.

[http://paintings.lv/lv/artist/30]

 

E. Vinters Pļava pavasarī.

[https://www.artembassy.lv/lv/2028-plava-pavasari.php?page=5]

 


Autore A. Vulāne.



Dokumentālā filma Stāsts par pļavām. Režisors Kaspars Goba, inscenējumu veidojis Dainis Kļava, scenārijs – filmu studijas ELM MEDIA autoru kopdarbs. [http://www.piecistastipardabu.lv/?page_id=11]


Dziesma Pļavas ķemmēšana A. Rezevskas mūzika un vārdi, izpilda N. Rutulis.

Dziesma Jau ziediem rotātas pļavas. I. Kalniņa mūzika, E. Veidenbauma vārdi, izpilda jauktais koris.

Dziesma Starp pienenēm pļavā. M. Bergmaņa mūzika un vārdi, izpilda grupa „Lustīgais Blumīzers”.

Dziesma Baltās pļavas.  R. Eizenšmita mūzika, M. Svīķes vārdi, izpilda R. Eizenšmits.

Dziesma Madaru pļavā.  M. Lasmaņa mūzika, Z. Voicišas vārdi, izpilda V. Baļčunaite un M. Ruskis.


Saskaņā ar Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu (2000) Latvijā ir šādi aizsargājamie pļavu biotopi:

·    augsto lakstaugu jūrmalas pļavas;

·    iesirmās kāpsmildzenes Corynephorus canescens pļavas;

·    kailās pļavauzītes Helictotrichon pratense pļavas;

·    mēreni mitras jūrmalas pļavas ar Baltijas doni Juncus balticus;

·    meža (parkveida) pļavas;

·    pļavas un ganības ar kadiķi Juniperus communis;

·    sausas jūrmalas pļavas ar jūrmalas armēriju Armeria maritima;

·    skrajas lakstaugu audzes uz dolomīta atsegumiem;

·    slapjās jūrmalas pļavas ar jūrmalas āžloku Triglochin maritimum;

·    stāvās vilkakūlas Nardus stricta pļavas;

·    stepes timotiņa Phleum phleoides pļavas;

·    zilganās kelērijas Koeleria glauca pļavas;

·    zilganās molīnijas Molinia caerulea pļavas;

·    zilganās seslērijas Sesleria caerulea pļavas;

·    Žerāra doņa Juncus gerardii audzes.

[Sagatavots pēc: Znotiņa: http://latvijas.daba.lv/biotopi/plavas.shtml#v128]

 

Inciema apkaimes mikrotoponīmu kartē atrodami vairāki pļavu nosaukumi.

[Jurģītis: http://www.dabasretumi.lv/Raksti/IJurInciems.htm]

 

Par pļavu daudzveidību vairāk var lasīt: http://ldf.lv/sites/default/files/

faili/Publikacijas/Brosuras/

bvz_indikatorsugas-iepazisim_plavas.pdf