Tradicionālā transkripcija

[pìrc]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pirʦ]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[r] – skanenis

[c] – nebalsīgais troksnenis

 

Vienzilbes vārds.

Ortogramma – ts.



pirtsakne, vārda celms

-sgalotne




pirt-s+augš-a

pirt-s+krāsn-s

pirt-s+slot-a

asin-s+pirt-s


pirt-s+kur+is

 




pirtspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, sestā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

pirt-s

pirt-is

Ģ.

pirt-s

pirt-u

D.

pirt-ij

pirt-īm

A.

pirt-i

pirt-is

I.

ar pirt-i

ar pirt-īm

L.

pirt-ī

pirt-īs

V.

pirt-s!

pirt-is!


Dsk. ģenitīvā nav mijas labskaņas dēļ.


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Pirts latviešu folklorā ir svēta vieta.

2) izteicēja daļaViens no dabīgajiem ārstniecības un relaksācijas veidiem ir pirts.

3) galvenais loceklisVientuļa pirts.

4) apzīmētājsPirts siltums mazina muskuļu sāpes un noņem nogurumu.

5) papildinātājs – Pirti parasti būvē nedaudz tālāk no saimniecības ēkām.

6) vietas apstāklisPirtī nesvilpo, lai neizsauktu velnu.



pirts akmeņi, pirts durvis, pirts dvielis, pirts gariņš, pirts lāva, pirts vieta


guļbūves pirts, lauku pirts, krievu pirts, somu pirts, vingrojumi pirtī


ārstnieciskā pirts, melnā pirts, publiskā pirts


celt pirti, doties pirtī, dziedinošā pirts, kurināt pirti, mazgāties pirtī, pārdot pirti, pērties pirtī



pirts, -ts, dsk. ģen. -tu, s.

Celtne, telpa ķermeņa mazgāšanai, arī veselības uzlabošanas procedūrām. 

Pirts lāva. Izkurināt pirti. Mazgāties, pērties pirtī. Karsts kā pirtī. Romiešu pirts.

Somu pirts plašs telpu komplekss, kurā ietilpst lāvas telpa ar augstu gaisa temperatūru, dušas telpa, atpūtas telpa un apeldbaseins; sauna. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 857]


pirts, pirts, dsk. ģen. pirtu, s.

1. Celtne vai telpu kopums, kas ir īpaši iekārtots mazgāšanās vajadzībām, arī veselības uzlabošanas procedūrām.

Lauku pirts. Dūmu pirts. Tvaika pirts. Pirts diena. Kurināt pirti. Nomazgāties pirtī.

Krievu pirts – pirts, kas sastāv no uzgaidāmās telpas, ģērbtuves, mazgājamās un lāvas telpas un kur ir augsta temperatūra, ūdens temperatūras krasa maiņa, ar ūdens tvaikiem piesātināts gaiss.

Somu pirts – pirts, kas sastāv no lāvas telpas, dušas telpas, atpūtas telpas un peldbaseina (ar aukstu ūdeni) un kur ir augsta temperatūra, sauss gaiss.

Romiešu pirts – pirts ar divdaļīgu lāvas telpu un ļoti sausu gaisu.

Caurlaides tipa pirts – pretepidēmiska pirts, kur notiek pilnīga sanitārā apdare (mazgāšanās, matu apgriešana, veļas un drēbju dezinfekcija).

Pirts krāsns – pirtskrāsns.

Pirts slota – pirtsslota.

Pirts vārdi – maģiskas formulas, kuras skaitīja pirtī ejot, peroties uz iznākot no pirts.

2. Mazgāšanās, veselības uzlabošanas procedūras šādā celtnē, telpu kopumā.

Dzert tēju pēc pirts.

Asins pirts – asinspirts.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


pirts – pierts; izkarsēties pirtī – izasutynuot piertī
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


pìrts pìerć. Pirts. pìertiś jùmtàm noglu na`ìtava. pìertiś – pirtaugšā. kuô pìertiê – saka, ja telpā ir pārāk karsts. ìskrìt kuô pìertiê iz gòrs – saka, ja ienākot kur, jūtas ļoti neveikli.  
[Sagatavots pēc: Reķēna II 1998 : 243]


Sakurt (arī sakurināt) pirti (kādam) sar. – izteikt bargu rājienu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


VietvārdiPirtnieki, mājas; Pirtsvieta, skrajciems; Pirtsmežs, skarjciems; Pirtssala, savrupvieta; Pirtslīcis, mežs; Pirtsmeža purvs; Pirtsmežs; Pirts mežs; Pirtskalniņš, kalns; Pirtsleja, pļava; Pirtsgaru kapsēta; Pirtsgaru grāvis; Pirtsupīte.


ErgonīmiBaltā pirts, publiskā pirts.


pirts, lš. pirtìs, skr. пьрть ‘t. p.’, kr. пáперть ‘baznīcas priekša, lievenis’ (← ‘pirtspriekša’), apv. перть ‘karēļu dzīvojamā māja’. Tās pašas cilmes kā pērt. Pamatā ide. *per– ‘sist’, zudumpakāpē *py> b. *pir-. Apv. pirināt ‘atkārtoti, ilgstoši pērt (pirtī)’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 690]


angļu  bath-house

baltkrievu  лазні

franču  bains

grieķu  βαλανείου

igauņu – untumnieks

krievu – баня

latīņu  balneum

lietuviešu  pirtis

poļu  łażnia

somu  saunan

ukraiņu  лазні

vācu – das Bad

zviedru  badhuset



Ne katrs, kas pirtī dzimis, māk pirti kurināt. 


Smejies, smejies, ka otram pirts deg, ka tik tev pašam istaba nenodeg. 


Nelien otra pirtī kašķi meklēt. 


Kādu pirti kurini, tādā peries. 


Pirts svētāka nekā baznīca: baznīcā iet ar drānām, pirtī pliks. 


Ej nu zini, kas tam pirti kūris. 


Pirts – saimes veselība. 


Pirts zemnieka dakteris. 


Pirts jābūvē vecā mēnesī, bet ne jaunā, jo citādi pirts ir sūra.


Pirtī iet vislabāk vecā mēnesī, jo tad nepiemetas kašķis un miesa tiek tīra.


Pirtī, garu metot un peroties, saka: „Sūrums āra, saldums iekšā! Pats sēž vietā, pātaga rokā.”


Pirtī nedrīkst viens otru saukt vārdā, bet par vilciņu, jo tad nepiemetīsies ļaunums.


Ja sestdienas vakarā atstājot pirtī spaini ar siltu ūdeni un iekšā slotu, tad Laima nākot mazgāties. Atstājējam viņa būšot palīdzīga.


No pirts atnācis, nedrīkst dzert, kamēr nav kādu drusku ēdis, citādi paliek aizmirstīgs.


Lai ļaunums nepiesistos, tad, pirtī ģērbjoties, vajagot vienmēr drēbes gabalu ačgārniski uzvilkt.


Ja sapnī redz pirti, tad būs nabadzība vai slimums.


Ja pa sapņiem mazgājas pirtī vai netīrā ūdenī, tad dabū kādu slimību.


Ja pirtī peras ar jaunu bērza slotu, tad miesa paliek balta.


Lai meitai būtu veselība un laime, tad pēc pēršanās, no pirts ārā nākot, jāsaka: „Peries nu, Laimas māmiņa, zelta slotiņu sudraba lapiņām!” Priekš iznākšanas no pirts jānomazgā lāva, tad atkal jāsaka: „Lai būtu laba vietiņa, kur Laimai apsēsties.”


Kad pirts ir izkurināta, tad priekš ļaužu aicināšanas pērties pirts kūrējs uzmet garu, sacīdams: „Šis kausiņš gariņiem!” Pēc visu nopēršanās beidzamais atstāj tīru ūdeni un slotu un, ārā iedams, nosaka: „Nu, Laimīt, peries tu!”


Pirtī, kad beidz mazgāties, vajag samest stipru garu, jo pēc tam vēl Māra iet mazgāties.


Tai vietā, kur ar slotu uzsit pirmo sitienu, pirmoreiz pirtī būdams, tur drēbes vienmēr visvairāk plīstot.


No pirts nākot, jāskaita tēva reize, lai nākošā nedēļā ļauni cilvēki neko nevar padarīt.


No pirts atnākot, jāapēd kumoss maizes, lai nesvīstu.


Ja pirtī, uz krāsns metot garu, plīst akmens, skauģim acs plīsusi.


Ja, pirtī mazgājoties, apdziest uguns, tad tur ir apmetušies gari.



Vīrs pirtī, bārda laukā. – Burkāns aug zemē. 

 

Iet uz pirti visi balti; melns, cits pelēks. – Cāļi perēklī. 

 

Viena pirtiņa, simtu lodziņu. – Malkas grēda. 

 

Melns pirtī ieiet, sarkans iziet. – Novārīts vēzis. 


Tiesas nams bez tiesneša, bet pērienu dabū. – Pirts

Sieva sēž kaktā, pilns klēpis rāceņu. – Pirts krāsns. 



Sakās vīri piekusuši,

Rudzu riju izkūluši;

Kā sieviņas nepiekusa,

Laimes pirtī pērdamies. [LD 1236-0]

 

Tēvs ar māti sabārās,

Pirtī malku skaldīdami:

Tēvs grib dēlu arājiņu,

Māte meitu malējiņu. [LD 1168-3]

 

Ko, puisīti, tu lielies,

Kas jel tevi nepazina?

Vieni paši goda svārki,

Tie pirtī, baznīcā. [LD 20453-4]


Laima vilka zaļu jostu
Deviņiem līkumiem;
To apjoza sieviņām,
Laimas pirtī peroties.
[LD 1109-1]

 

Kur ellē vīra māte,
Ka neredz staigājot?
Pirtī cepa auzu maizi,
Ar dūrēm dūrēdama,
Ar dūrēm dūrēdama,
Ar ķīļiem ķīlēdama.
[LD 23512-2]


Sērdienītes vārpstiņa

„Labais tētiņ, vai tev nav mana vārpstiņa?”

„Ir gan, meitiņ, bet bez maksas nedošu: izkurini man pirti; uz lauka ir maitas kauli – tā laba malka; laidarā ir virca – tas labs ūdens; grāvī ir ērkšķi – tur laba pirts slota.”

Bet sērdienīte domājusi: „Tā gan nē: kas nu ar kauliem ies krāsni kurināt, kas vircu nesīs pirts ūdenim, kas ērkšķus ņems pirts slotai. Iztecēšu uz mežu pēc žagariem, uz avotu pēc ūdens, uz birzi pēc slotas.” 
[Brigadere 1923 : 28]

 

Pirts Dievam (lietuviešu tautas pasaka)

Reiz dzīvoja divas māsas. Viņas izkurināja pirti. Viena pakāpās debesīs pie Dieva un saka:

– Iesim pirtī mazgāties! Tikai kā lai tevi izceļu no debesīm?

Dievs saka:

– Svied mani, un es iekritīšu pirtī.

Viņa ņēma Dievu un glīti izcēla.

Māsa atkal jautā:

– Kā lai es tevi noģērbju?

– Plēšus noplēs.

Bet viņa Dievu glīti noģērba.

– Kā lai es tevi noperu?

– Paņem rīksti un noper.

Viņa saplūca rūtu zariņus un nopēra Dievu.

– Kā lai es tevi apģērbju?

– Met, un es apģērbšos.

Māsa ņēma un glīti apģērba Dievu. Un atkal jautā:

– Kā lai es tevi ieceļu debesīs?

– Svied, un es ieķeršos debesīs.

Viņa ņēma un glīti iecēla dievu Debesīs. Dievs tad saka:

– Ņem šo lādi un pieber ar zeltu.

Tad otrā māsa izkurināja pirti un aizgāja pie Dieva. Saka:

– Vai iesim mazgāties?

Dievs noskuma un saka:

– Iešu.

Viņa jautā:

– Kā lai es tevi izceļu?

Dievs saka:

– Svied, un es iekritīšu pirtī.

Māsiņa ņēma un iesvieda Dievu pirtī! Tad atkal jautā:

– Kā lai es tevi noģērbju?

– Plēšus noplēs.

Viņa plēšus arī noplēsa. Tad jautā:

– Kā lai es tevi noperu?

– Paņem rīksti un noper.

Viņa paņēma rīksti un nopēra.

– Kā lai es tevi apģērbju?

– Met, un es apģērbšos.

Viņa nu meta drēbes, un Dievs apģērbās.

– Kā lai es tevi ieceļu debesīs?

– Svied, un es ieķeršos.

Viņa ņēma, svieda debesīs, Dievs tur tiešām ieķērās. Un pati arī ieķērās. Dievs tad saka:

– Paņem šo lādi.

Viņa nokāpa dziedādama. Nokāpusi atvēra lādi. Tur bija čūskas, kas apēda viņu.
[http://www.pasakas.net/]


Usmas ezers

Valgales purvos, kur tagad ir pļavas, senatnē bijis ezers, kam vēl nebijis nekāda nosaukuma. Ja ezeram neesot nekāda vārda, tad viņš nevarot stāvēt uz vietas. Tādēļ arī ezers pacēlies augšā un sācis laisties pa gaisu. Kur tagad ir Usma, senos laikos stāvējusi pirtiņa. Māte nesusi bērnu pirtiņā mazgāt. Te ezers ar briesmīgu šņākšanu laidies pa gaisu. Bērns iesaucies: „Memm, Usma nāk!” Ezers nu uz reizi nokritis zemē, un ļaudis to nosaukuši par Usmu. Bet vieta, kur stāvējusi pirtiņa, palikusi par salu.
[http://valoda.ailab.lv/]


Pirts

Latviešu pirti veidoja lielāka un mazāka telpa. Pirts priekštelpai tikai vēlākos laikos izveidoja griestus, senāk to nebija – ieejot pirtī, skatiens atdūrās jumtā. Drēbes cilvēki nolika uz ļoti vienkārša sola vai arī pakarināja uz sienā iedzītiem vadžiem. Pašai pirtij bija zemi griesti, bet kaktā pie priekštelpas sienas atradās krāsns. Krāsns kurtuve tika ierīkota dziļākā vai seklākā bedrē, lai zemos griestus pasargātu no ugunsnelaimes. Virs kurtuves salika daudz apaļu laukakmeņu, kas, sakarsēti un aplieti ar aukstu ūdeni, radīja pirtī nepieciešamo tvaiku.

Skursteņi tika ierīkoti tikai visjaunākā laika pirtīm. Kurināšanas laikā pirtī vienmēr bija dūmi. Kad akmeņi bija sakarsuši un uguns izkūrusies, uz akmeņiem uzlēja aukstu ūdeni un telpu piepildīja tvaiks. Kad pēdējie dūmi un pirmais tvaiks ar pirtsslotu no sienām un griestiem tika noslaucīti un no telpas izlaisti, tad aiztaisīja logu ailes un durvis un pēršanās varēja sākties.

Iepretim krāsnij pie sienas, apmēram 2–3 pēdas no grīdas, atradās pāris pēdu plats sols, ko latvieši sauc par lāvu vai pālu. Pirts apmeklētāji svīzdami gulēja uz šā sola un pārmaiņus pēra cits citu ar lapotu bērzu zaru slotu, ik pa brīdim iemērcot to karstā ūdenī.

Pirtsslotas visam gadam sēja vasaras sākumā, jo tad lapas ilgāk turas pie zariem. Tās sēja platas, plakanas un uzkāra klētsaugšā, kur tās labi saglabājās. Parasti šāda pirtsslota derēja tikai vienai reizei, jo pēc lietošanas tā zaudēja lapas un bija jāizmet. Nolietotās slotas sauca par izpērām (no vārda „izpērt”).

Pirts latviešiem vienmēr bijusi lielā godā. Dainās to sauc par Māras vai Laimas pirti, jo abas bija klāt svarīgajā brīdī – kad pirtī tika pieņemta jauna dzīvība. Pirts bija vislabākā vieta bērna dzimšanai, jo tā parasti bija celta upes vai dīķa malā, nostāk no citām ēkām un bija higiēniski vispiemērotākā vieta latviešu zemnieku sētā.

Pēc bērna dzimšanas un raudzībām seko vēl kāds rituāls, kas cieši saistīts ar pirti, – pirtīžas, kad māte iet pirtī mazgāties kopā ar bērnu, bet pēc tam seko mielasts. Ticēja, ka pirtīžas veicina bērna veselību un labklājību, kā arī novērš ļaunumu gan no mātes, gan bērna. Pirtīžās piedalījās tikai sievietes, bērna saņēmēja un sievas, kas palīdzējušas mātei radībās. Pirti šajā reizē nekurināja ar egles malku, jo tad bērns izaugot kašķīgs un nesaticīgs. Arī pirts slota bija īpaši sienama. Bērnu uz pirti aiznesa tikai vienreiz, bet mātei pirtī bija jāiet trīs svētvakarus pēc kārtas un jāperas ar to pašu slotu. [Sagatavots pēc: http://www.pirtslietas.lv/]



Pārvēršanās

 

Pirmdien,

kad bij ūdens jāsanes no akas, –

pārvērtos par gliemezi

uz takas.

 

Otrdien,

kad malka bija jāsaskalda šķilās, –

pārvērtos par mākoni

pie debess zilās.

 

Trešdien,

kad bij grīda jāizslauka, –

pārvērtos par mušiņu

uz cukurtrauka.

 

Ceturtdien,

kad kreklam nācās piešūt pogu, –

pārvērtos par mežvīnu,

kas apvij logu.

 

Piektdien,

kad bij jāiet ravēt kartupeļi, –

pārvērtos par aploku,

kur ganās teļi.

 

Sestdien,

kad bij jāmazgājas pirtī, –

pārvērtos par puķupodu

ar mirti. [Briedis 1990 : 26]

 

 

Pēc pirts

 

Šovakar mēs pirtī bijām –

visi sēžam kūpēdami.

 

Kartupeļi katlā bija –

arī tie sēž kūpēdami.

 

Mēs ap galdu apkārt kūpam –

kartupeļi vidiņā. [Ļūdēns 1998 : 26]

 

 

Vecā pirtiņa

 

Aiz rudzu stūrīša,

Pie bērzu birzīša,

Zaļā pļavmalī

Pavēnī

Vecā pirtiņa sēd.

 

Sēd gluži salīkusi

Un lietū izmirkusi –

Ar salmu boļeni

Un dūmu seģeni

Kā melna vecenīte,

Kā ubadzīte.

 

Tai lodziņš viens pats

Kā tumša acs.

Bet bezzobu mutē

Īss, nozelēts luļķīts

Drebēdams turas

Un kuras…

 

Ak, manu pelēko večulīt!

Uz rudeni tevi jau projām grib dzīt!

Tu sēdot un pīpējot, pīpējot –

Bet sildīt nemaz mūs vairs negribot!

 

Tad atnākšot jauna – ar cigāriem

Un strīpainiem silegļu lindrakiem.

Kad tā sev dūmu seģeni siešot –

Pat circeņi klēpī no karstuma diešot…

 

Sestdienas vakars

Gurdeni tumst,

Vecā pirtiņa

Sēd un skumst… [Bārda 1970 : 24]



Pirts karsta

 

Pirts karsta,

Pa akmeņiem gariņi lēkā –

Uzsvied vēl šalti ūdeņa salta –

Ai, kā tie čukstēties sāk,

It kā atzītos mīlestībā.

 

Pirts karsta,

Uz lāvas vēl smārds

No kaimiņu meiteņu miesām.

Kāds uzsauc – garu!

Bērzslotas lapiņas pielīp.

Un atmēkšē šērvi no muguras nosvīdušās…

Pats sevi izpēris –

Dvēselē jauns,

Ūdens no ķipīša

Pāri sarkušam augumam lejas…

 

Drēbju pat nevajag –

Sēta arī bez tām

Vienmēr ir pieņēmusi

Izmazgājušos. [Kūkojs 2003 : 60]



Var būt, ka tas patiesi bija nepieklājīgi, bet es gāju pirtī kopā ar meitiešiem. Es tur nekā nevarēju darīt. Desmitreiz labāk būtu gājis ar puisiešiem, bet tas nebij iespējams. Pats es nomazgāties vēl nejēdzu, un vectēva nagos tikt – tās bija briesmīgas mokas. Reiz jau to biju izbaudījis. Viņš mani vispirms uzcēla uz lāvas un sameta tādu garu, ka es rīstījos vien. Tur nu man vajadzēja bez kurnēšanas gulēt, griezt pēc kārtas visas puses uz augšu un likties nopērties. Slota bija maiga un smaržīga, bet āda dega tai vietā, kur sitiens ķēra. Beigās es krišus nokritu no lāvas un klupu pie saltā ūdens kubla, lai cik necik atvilktu elpu.

Pa garaiņu un krēslas pilno pirti es maisījos pa sieviešu vidu, pat nenojauzdams, ka esmu te nepiederīgs. [Jaunsudrabiņš 1971 : 147–148]

 

Pirts atradās nost no citām ēkām, vecu vītolu paēnā, pie upītes, kas tecēja gar mājām, ievīdamās pļavu nepārredzamā plašumā. Te bija priekšiņa, nolemta drēbēm, bet aiz tās pa zemām durvīm varēja ieiet pašā pirtī, kur bija tumsība, un mazais lodziņš apspīdēja tikai nelielu laukumu, derēdams vairāk dūmu iziešanai nekā gaismai ienākšanai. Tikai atverot plati durvis, varēja redzēt lielo, no zemes akmeņiem sakrauto krāsni un melnas lāvas gar sienām, ķirpjus un plato ozola baļļu. [Virza 1989 : 34]

 

Mērnieks, daudzmaz taisni darīdams, vienam nevarēja dot divus labumus vai arī, kā citi sprieda, taisnāk nemaz nevarēja darīt, kā darījis, – tomēr īsto iemeslu tie apslēpa, tādēļ ka tas citiem izliktos smieklīgs, un šis ienaida cēlonis bija tēvutēvu pirts!

Ārīgi viņa neizskatījās nekā lieliski. Bija veca, nokvēpusi butka, nebija arī nekāda lielā, reizē varēja pērties daudz, ja cilvēki pieci; bet – neraugi vīru pēc cepures – viņas teicamās īpašības pacēla pirti tā acīs jo augstā cienā, kam gadījies tik vienreiz viņā pērties, tam, varēja teikt, pirts iemīlējās kā līgava.

Cik patīkama bija viņā siltuma: ne tev sāpēja galva, ne acis, nedz arī dūmi kodās rīklē! Tad vēl omulīgā lāviņa un pirts slotiņas, kas ar teicamo siltumu tapušas it mīkstas un sautīgas! Cik viegli te nācās bērniem izpērt sarus, cik viegli aizdzīt kašķi un citas vājības! Cik lokani palika kauli tam, kam kaulos staigāja niknā dūrēja! Tiešam, pirts, šī pati Prātiņu Irbes pirts, bija tālu izslavēta klīnika. Viņai bija liels pievilcīgs spēks: kas reiz viņā pēries, tas lūkoja, ja vien bija aizsniedzams, pērties vēl otrreiz, tā ka dažu labu sestdienas vakaru aiz ciemiņiem pēršanās vilkās līdz pašai pusnaktij. [..]

Baļķis iekrīt pēc baļķa un pārvēršas drīz oglēs. Kaimiņi mierīgi noskatās, kā iznīkst pirts atlieka, – lai nīkst; viņu mieram nu nekas nestāvēs ceļā.
       Lietus pāriet, saulīte noskaidrojas, tā spīd tik silti, kā gadiem nav spīdējusi; tā spīd kaimiņu sirdīs un silda tās ar savu mīļo siltumu. No pirts paceļas kūpošs dūmu stabs, izgaisdams debess zilumā, līdz ar dūmiem izgaist arī senatnes nemiera un naida atmiņas. Kaimiņi noiet katrs savā sētā, bet līdz nes dārgumu, ko atraduši pirts pelnos: mieru un saderību.

Pirts bij nozudusi, tur bija tik vairs gruveši. „Bet jauna dzīve zeļ no gruvešiem.” Šie dziesminieka vārdi piepildījās arī pie abiem kaimiņiem. No pirts gruvešiem tiešām zēla jauna dzīve, mierīga un saderīga. Kaimiņi bij mācījušies, ka miers un saticība nekrīt no gaisa zemē, tie arī ir grūti kopjami un audzējami. Bet, jo grūtākas pūles, jo skaistāks zieds un auglis. Šās pūles ir pacietība, panesība un lēnprātība. Bet viņas nav veltīgas. Viņu auglis ir miers. Un, kur miers, tur labklājība un laime. [Apsīšu J. 1952 : 74]


BUNGATIŅŠ. Kas man ir? Es jau tev vakar sacīju – nava miera. Tādi pārmetumi! Esmu tik netīrs palicis, pa šiem kaktiem vārtīdamies.
PUPIŅA. Vai, brālīt, par to jau šodien arī sestdiena! Būs pirts. Nomazgāsies, izpērsies.
BUNGATIŅŠ. Kas to dos!

PUPIŅA. Nu, Lauris jau tevi solījās aizvest.

BUNGATIŅŠ. Lauris, puika, gan solījās, bet, launagu ēdot, Pieters aizliedza.

PUPIŅA. Par ko?

BUNGATIŅŠ. Tāda apkraupējuša pasaules gājēja godīgu ļaužu pirtī nedrīkstot laist.

PUPIŅA. Apkraupējuša?

BUNGATIŅŠ. Tiesa jau ir. Nezinu gandrīz pats vairs nemaz, kad esmu pēries. Vienā vietā pirts nemaz nav, otrā nekurina tai sestdienā, kad es tur esmu, trešā negadās, kas aizved. Visu nedēļu es tā priecājos, sak, te, Skurās, nu brangi izvītēšos, un nu atkal nekā. [Blaumanis 1983 : 361]

 

SAMTCEPURE. Visi dūmu dūmi, visi sodrēju sodrēji, visi lēvaiņi piecsimt gadus uz manas galvas biruši!

MAIJA. Bet tava galva ir mīksta kā samts. Ļauj paglaudīt.

Pirtiņā iedegas uguns.

KAUPIŅŠ. Ekstāzē.

Pirtiņa kuras! Pirtiņa kuras!

SAMTCEPURE. Pirtiņa! Pirtiņa!

VELĒNU VECĪTIS. Meitiņ, meitiņ, izdari man darbiņu!

MAIJA. Kā vajaga, vectētiņ?

VELĒNU VECĪTIS. Noper mani pirtiņā.

MAIJA. Ar mīļu prātu, vectētiņ. Ja tik tev pa prātam izdarīšu. – Dod ko uzmest garu!

VELĒNU VECĪTIS. Pavardā būs maitas kauls. Ar to uzmet garu.

MAIJA. Ko tu runā, vectētiņ? Kas tad ar maitas kaulu garu met? Es gan zinu! Priekš kam man mans kausiņš? Lūk! Uzmetīšu garu, būs rožu smarža pirtiņā.

Nozūd pirtiņā.

KAUPIŅŠ. Ai, ai, ai!

SAMTCEPURE. Ai, ai, ai!

MAIJA. Iznāk.

Gars tik mīlīgs un maigs kā pūpolu vālīte. – Kur ņemšu slotiņu?

VELĒNU VECĪTIS. Ērkšķu krūms pirtsgalā. Tur nolauz slotiņu.

MAIJA. Vectētiņ, vectētiņ, nu tu gan esi aizmirsis, kā pirtī peras. Kas tad no ērkšķiem slotiņu griež! – Pag, man tak ir slotiņa! Lūk, še! Nopēršu ar liepziedu slotiņu! Bet kur ņemšu ziepes?

VELĒNU VECĪTIS. Izņem akmeni no paslieksnes. Tās būs ziepes.

MAIJA. Nē, vectētiņ, tās nu gan nebūs ziepes! Lūk, mans putu gabaliņš! Tās būs ziepes! – Nu nāc pirtī, tētiņ!

VELĒNU VECĪTIS. Nevaru paiet, meitiņ. Paņem mani aiz bārdas un aizvelc!

MAIJA. Ak tu, jocīgais vectētiņ! Lai viņu aiz bārdas pirtī velk! – Nu nāc, aiznesīšu!

VELĒNU VECĪTIS. Es esmu smags, meitiņ! Visi pīšļu pīšļi man kaulos!

MAIJA. Bet man zemes spēks un zemes asins kaulos!

(Uzceļ Velēnu vecīti un ieved to pirtī.) [Brigadere 1978 : 63–65]



Melnā pirts

Senos laikos, kad ķieģeļi bija deficīts, mūsu senči būvēja melnās pirtis bez skursteņiem. Dūmi kurināšanas laikā piepildīja telpu un laika gaitā konservējoši piesūcināja koksni. Tolaik ļoti svarīga bija malkas izvēle, jo daļa kvēpu nosēdās uz sienām un peroties nonāca uz ādas. Melnā pirts ir pilnīgi sterila, jo dūmi dezinficē visu, kam vien tiek klāt. Te nav ne vēsts no koksni bojājošām sēnēm, arī cilvēku pārnēsātās infekcijas slimības karstajos dūmos iet bojā. Latgalieši joprojām ir pārliecināti, ka melnā pirtiņa ir veselīgāka un iznīcina slimības, akmeņu krāvums ilgi saglabā siltumu, un, uzlejot ūdeni, gars ir viegls, mīlīgs un smaržīgs. [Tooma 2004 : 56]



Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas projekts „Zudusī Latvija” (www.zudusilatvija.lv) apvieno unikālu informāciju par zudušām vai izmaiņu skartām Latvijas kultūrvēsturiskām vērtībām. Vairākās 20. gs. sākuma fotogrāfijās iemūžinātas arī pirtis:

Pirts Skrudalienas miestā;

Pirts ēka ezera krastā Auciemā;

Pirts lauku sētā Vaiņodes pagastā.



Animācijas filma Zaķīšu pirtiņa (1979). Režisore Roze Stiebra.


Dziesma Zaķīšu pirtiņa. Viļa Plūdoņa vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, izpilda grupa „Menuets.”


Dziesma Somu pirts. Arnolda Auziņa vārdi, Raimonda Paula mūzika, izpilda Ojārs Grīnbergs.


Padomi, kā pareizi atjaunot šķidruma balansu organismā

Pirtī nav ieteicams dzert aukstu ūdeni vai citus  aukstus dzērienus, jo pēc neilga brīža no jauna radīsies slāpju sajūta. Aukstu dzērienu lietošana pirtī rada nevēlamu temperatūras kontrastu organismā. Lai dzeramās tējas pirtī būtu siltas, tās var ņemt līdz uz pirti jau iepriekš pagatavotas un ielietas termosā. Ideāli,  ja tēja tiek pagatavota tieši pirtī, uzreiz pēc iznākšanas no pērtuves.

Pirts apmeklējuma laikā ieteicams  lēnā garā izdzert dažas glāzes šķidruma, katrai glāzei atvēlot vismaz 10 min. Savukārt pēc pirts slāpju remdēšanai ieteicams lēnām izdzert 150–200 g šķidruma. Pēc 2–3 stundām var izdzert vēl  glāzi.
[Sagatavots pēc: http://www.pirtslietas.lv/]