Tradicionālā transkripcija

[pìls¥ta]


Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pilsæːːtɑ̆]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[l] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[¥] – garais, platais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ē.



pilsakne

-sētsakne

-a galotne

pilsēt – vārda celms




pil-sēt+būv-niec-īb-a

pil-sēt+būv-niec-isk-s

pil-sēt+būv-niek-s

pil-sēt+ciem-at-s

pil-sēt+tip-a

pil-sēt+valst-s

galv-as+pil-sēt-a

liel+pil-sēt-a

maz+pil-sēt-a




pilsēta – patstāvīgs vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
 

 

vsk.

dsk.

N.

pilsēt-a

pilsēt-as

Ģ.

pilsēt-as

pilsēt-u

D.

pilsēt-ai

pilsēt-ām

A.

pilsēt-u

pilsēt-as

I.

ar pilsēt-u

ar pilsēt-ām

L.

pilsēt-ā

pilsēt-ās

V.

pilsēt-a!

pilsēt-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Pilsēta šajos gados ir kļuvusi skaistāka.

2) izteicēja daļaBaldone arī ir pilsēta.

3) galvenais loceklisVientuļā pilsēta.

4) papildinātājs – Esmu pateicīga savai dzimtajai pilsētai.

5) vietas apstāklisPilsētā ir rātslaukums.

6) apzīmētājsPilsētas centrā ir piemineklis.



pilsētas arhitekts, pilsētas autobuss, pilsētas centrs, pilsētas dome, pilsētas plāns, pilsētas smarža, pilsētas tiesības, pilsētas transports, pilsētas troksnis, pilsētas ūdensvads, pilsētas valde, pilsētas vārti
 

dārzu pilsēta, ostas pilsēta, provinces pilsēta, saules pilsēta, spoku pilsēta, studentu pilsēta
 

jauna pilsēta, liela pilsēta, maza pilsēta, sena pilsēta, skaista pilsēta, tālākā pilsēta, tuvākā pilsēta, veca pilsēta
 

atklāta pilsēta, dzīvot pilsētā, iebraukt pilsētā, izbraukt ārpus pilsētas, mirusī pilsēta, sakopta pilsēta



pilsēta, -as, s.

Liela, biezi apdzīvota vieta ar rūpniecības, tirdzniecības, kultūras, veselības aizsardzības, administratīvi politiska centra nozīmi.

Pilsētas bibliotēkas.

.. [skolā] atkārtojām pie lielās kartes pilsētas pie upēm, valstis un galvas pilsētas .. BirznieksUpītis II, 255.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


pilsēta mīsts, pilsāta
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


Vēsturē pilsēta, viduslaiku pilsēta.
 

Ekonomikāpilsēta, rūpniecības pilsēta.
 

Celtniecībā ­– atklāta pilsēta, daudzfunkciju pilsēta, monofunkcionāla pilsēta, tirdzniecības pilsēta, vienfunkcijas pilsēta, vietējās pakļautības pilsēta.


pilsēta; vārds ir saliktenis, kura pirmajā daļā pils (sk.) un otrajā daļā sēta, kas cilmes ziņā saistīta ar sēta ‘žogs’ (sk.). 17. gs. literatūrā arī noz. ‘pilsēta’ lietots ar vārds pils: „ķēniņa pils Rīga” (Linaud 33), arī jelgava (sk. tālāk). Jēdzienu ‘pils’ (‘cietoksnis’) un ‘pilsēta’ saistīšana ir bijusi parasta arī citās valodās: skr. Горадъ sākotnēji ‘cietokšņa siena, cietoksnis’ → ‘pilsēta’; v. Burg ‘pils, cietoksnis’, sākotnēji ‘nocietināta augstiene’ → ‘nocietināta pils’ (10. gs.) → ‘pilsēta ar nocietinātu pili’ (12. gs.) → ‘pilsēta’ (vidusaugšvācu valodā).

Ar 18. gs. latviešu valodā par vispārīgu apzīmējumu kļūst saliktenis ar pils-. Senākajos rakstos blakus formai pilsēta (pylssaeta, Elg I 217) biežāk sastopama forma pilsāts (Für 2 262, Lg I 494, St I 195) vai pilsāta (Lj 191). 19. gs. sastopamas formas gan ar -sēta, gan -sāts. Pēc K.Ulmaņa – Vidzemē lietota forma pilsēta, Kurzemē pilsāts (U I 201), kaut gan kurzemnieka K.Valdemāra vārdnīcās pirmajā vietā vai arī kā vienīgā dota forma pilsēta (pilsēta V 1 103, pilsēta, -sāts V 2 168). Liter. valodā nostabilizējusies forma pilsēta, ko rakstos pirmais par labāku ieteicis K. Harders (Wel 1, 89 un 152). Šo formu lietojis arī J. Alunāns (Dziesmiņas, 1856 25 u. c.), un viņa paraugs laikam ietekmēja liter. valodas tradīciju.

Vārda pilsāts otrā daļa -sāts saistāma ar apv. sāts, sāta ‘pļava, ganības, lauks’ (parasti vietvārdos; sal. pr. Satho ‘pļava Sambijā’). Šis apzīmējums pārnests arī uz apdzīvoto vietu nosaukumiem (Sāti, Sātiņi, Vecsāti u. c.). Tipisks piemērs vārda pārnesumam ir 19. gs. otrajā pusē ierīkotā Jaunsātu muiža pie Kabiles – uzplēšot muižas laukiem meža pļavu, kas saukta par sātu. (Plāķis 2 320)

Vietvārdi ar sāt– ir g. k. Kurzemē, tāpēc tas šķiet kuršu valodas vārds, kas iesaistīts arī saliktenī ar pils- un tādā veidā izplatījies citos novados. Tur tas mainījis formu pēc vārda sēta parauga. Formas maiņa varēja notikt viegli, ja ievēro, ka izloksnēs sāts lietots arī ar noz. ‘sēta’ (ME III 819). Runātāju apziņā zūdot agrākajai vārda sāts nozīmei, arī Kurzemē jau 19. gs. pamazām ieviesās salikteņa forma pilsēta.

Vārda pilsāts sākotnējā noz. varēja būt ‘pils lauks’ – vieta pils priekšā vai ap to, kas ar laiku ieguva noz. ‘pils ciems’. Uz to, ka sāts varēja būt ieguvis noz. ‘ciems’, norāda J. Langija piezīme par šādu vārda nozīmi 17. gs. lietuviešu valodā (iespējams, kādā izloksnē; Lj 191). Raksturīgs piemērs vārda sāts sākotnējās nozīmes (‘pļava, lauks’) paplašināšanai ir 13. gs. vāciskotais kuršu apzīmējums Pilsaten (laikam < pilsāts) ‘Klaipēdas novads’.
[Sagatavots pēc: Karulis II 1992 : 50–51]


angļu  city

baltkrievu – горад

čigānu  foros; forjus

franču  ville

grieķu – πόλη

igauņu  linn

ivritā  שטאָט

krievu  город

latīņu  urbs

lietuviešu  miestas

poļu  miasto

somu  kaupunki

ukraiņu  міст

vācu – die Stadt

zviedru  stad



Ja sapnī staigā pa pilsētu, tad būs jāiet bēru godā. 


Rīdzenieki šurp nākdami,
Prasa alus biķerīšu;
Es redzēju pilsētā,
Kā no piestas putru strēba. [LD 19407-5]

 

Es mazais vīriņš biju,
Ar varīti lielījos:
Ar krūtiemi kalnus gāžu,
Ar rokām atbīdēju;
Rīga bija gana liela,
To aizspraužu aiz cepures;
Jelgaviņa maz’ pilsēta,
To pasitu padusē. [LD 13186-12]


Kā uzcelta Rīgas pilsēta

Sensenos laikos Rīgā, apmēram tur, kur tagad pilsētas grāvis, tecēja upīte Daugavā – saukta par Rīdziņu. Kad ļaudis gribēja tikt pāri šai upei, tad viens liels Milzis pār pleciem pārnesa viņus, jo tad tur nebija ne tilta, ne paceļama plosta. Milzis iemita alā pie Kārļa vārtiem, apcietinājumu tuvumā.

Reiz tumšā jo tumšā naktī skaņi saucieni uzmodināja Milzi tur alā. Piecēlās viņš, bet, nevarēdams aiz tumsas nekā saredzēt, aizdedzināja vējlukturi un lika gaismai spīdēt nakts tumsībā. Te viņš ieraudzīja otrā upes malā nabaga bērnu stāvam. Tas ļoti raudāja, lūgdamies, lai ceļot pāri upei. Milzis pārbrida upei, uzcēla bērnu plecā, pārnesa savā alā un uztaisīja tam vietu nakts guļai. Otrā rītā bērns bija pazudis, bet, kur tas bija gulējis, tur atradās tīrs zelts. Zeltu Milzis lielā mucā glabājis savā alā. Bet, kad Milzis drīz pēc tam nomiris, tad ar to naudu uzcēluši Rīgas pilsētu. Milža bildi turpretim ar visu bērnu uzstādījuši mūžīgai piemiņai apmēram tai vietā, kur viņa ala atradusies.


Kāds pilsētnieks stāsta: „Reiz ziemā es braucu no pilsētas uz laukiem. Te, kur gadījies, kur ne, nāk rūkdams pretī liels lācis. Es živai no kamanām laukā un rudzos iekšā!” Laucinieks pabrīnās: „Ko? Ziemu rudzos?” – „Vai tad nu man bija laika apskatīties, vai tie bija rudzi vai mieži,” atsaka pilsētnieks.



Afišas


Afišas, afišas – pilsētu dvēseles –

krāsainas, kliedzošas kā dāmu zeķes,

asiņu sarkanas, melnas un dzeltēnas,

no katra stūra man, staba un pievārtes

uzbāžas ciešāk kā pusnaktī netikles.

 

Afišas, afišas – pilsētas sakraments –

izrāžu, bāru un mītiņu kalendārs,

mīlu es, mīlu jūs

kā savā zēnībā

kājbumbu, boksu un saldējumvafeles. [..] [Čaks 1971 : 32]

 

 

Iela


Šai pilsētā, kur dzīvojam mēs visi,

Ir iela šaura, dīvaina un īsa.

Aiz bulvāriem tai sākums. Viņai beigas

Pie garas, tumšas ielas nomalē,

Kur strādnieki un amatnieki dzīvo

Ar savām sāpēm, ģimenēm un ilgām. [..] [Čaks 1971 : 301]

 

 

Veltījums


Pilsētas varenie trokšņi un stihiskie spēki, un griba

Pantmēros manos lai izskan kā svinīgas mūzikas ritmi.

Ceļi starp gotisko tempļu visaugstākām telpām un velvēm

Cilvēkā sasaista šaubas, dvēseli mūžam lai uzceļ.

Irstošos spēkus no jauna kopā tu samet un apjoz.

Cīņā pēc guvumiem jauniem un cilvēka bezgala varas.

Rītos, kad miglās vēl tīta sāk pilsēta snaudošā mosties,

Varenos locekļus savus pēc atpūtas staipot un locot,

Tramvajs kad ierūcas, auto sāk drebināt sienas un rūtis,

Ormaņa rati pa oļiem sāk tarkšķēt kā šauteņu zalves,

Iedrebas dvēsele mana no mostošā spēka un alkas.

Pilsēta, tevi es slavēšu ar savu dvēseli mūžos,

Pilsēta, pilsēta mana! [Čaks 1971 : 346]

 

 

Oda


Pilsētas dominante,

pilsētas augstākā smaile,

pirmais mīļotās Rīgas

no tālienes redzamais vaibsts –

lai tev mūžīgi dzied

Rīgas galvenais gailis

par to galveno visu,

kas mums dvēselēs kaist! [..] [Vācietis 1983 : 8]

 

 

***


Kopš bērna kājas, mīļā pilsēta,

tev esmu izprecēts,

un baltiem lielceļiem

vairs neatdabūt mani atpakaļ,

vai pāri Sarkandaugavai

stāv melnas dūmu cipreses

vai pavasars gar kanālu iet

caurspīdīgi zaļš. [..] [Vācietis 1983 : 60]




Jānis Brekte (1920–1985) – gleznotājs. Strādājis akvareļa, retāk eļļas tehnikā. Viens no populārākajiem un ražīgākajiem sava laika akvarelistiem. Gleznojis ainavas, ziedus, klusās dabas, ostas skatus. Daudz darbu veltīts pilsētas ainavai. Sevišķu atzinību ieguvis ar Rīgas skatiem.

 

Jānis Brekte Vecrīga.

 

Arnis Zupiņš Talsi.

Jānis Jaunsudrabiņš Pilsētas nomale.

 

Vilhelms Purvītis Mazpilsētas nomale.


Vilhelms Purvītis  Pilsētas nomale.

 

Johans Valters Tirgus Jelgavā.


Līga Purmale Brīnišķīgā pilsēta.

 

Maija Tabaka Pilsētas Madonna.

 

Paulis Postažs Pilsēta.

 

Madara Gulbis Pilsēta.

 

Ģederts Eliass Pilsētas ainava.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]


Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.

 

Autore M. Purviņa.

 

Autore Dz. Knohenfelde.


Vecrīgas arhitektūra. [http://www.citariga.lv/]



K. Gobas dokumentālā filma Saldumu pilsēta (2010).

Stāsts par Latvijas saldumu meistariem un saldumu ražošanas vēsturi Latvijā kopš tās rūpnieciskiem sākumiem. Kā 1870. gadā Teodors Rigerts uzsāka šokolādes ražošanu Rīgā un kā AS Laima to turpina šodien. Par Vilhelma Ķuzes ģimeni un Staburadzes spēju pasaule.
[Sagatavots pēc: http://www.kinokino.lv/]


Dziesma Pilsēta, kurā piedzimst vējš. Māra Čaklā vārdi, Imanta Kalniņa mūzika, izpilda grupa „Liepājas brāļi”.
 

Dziesma Pilsēta naktīs. Ozola vārdi un mūzika, izpilda Ozols un Nātre.


Livonijas pilsētas

Livonijas laikmetā mainījās Latvijas un Igaunijas teritoriju senā apdzīvotības ģeogrāfiskā struktūra. Attīstoties tirdzniecībai un amatniecībai, Livonijā izveidojās miesti un pilsētas. Daļa no tiem veidojās seno pirmsvācu laiku apdzīvoto centru vietā, piemēram, Rīga, Koknese, Cēsis u. c. Turpretī tādas Livonijas tirgotāju un amatnieku apmetnes kā Ventspils (Windau), Jelgava (Mitau) un Piltene izveidojās jaunās vietās. Vienlaikus Livonijas laikmeta sākumā, līdz ar politiskās patstāvības zaudēšanu, panīka vai pilnīgi izzuda vairāki lieli un seni vietējo tautību centri, tādi kā zemgaļu Tērvete un Mežotne, lībiešu Daugmale vai latgaļu Jersika un Beverīna.­­

Miesti Livonijā parasti veidojās pie ordeņa un bīskapu pilīm, apmetoties tur gan vācu, gan vietējiem amatniekiem un tirgotājiem. Laika gaitā lielākie un organizētākie miesti ieguva pilsētas tiesības, tiesību normas, kuras noteica apdzīvotas vietas tiesisko stāvokli, tiesu un pārvaldes iekārtu, tirdzniecības normas, iedzīvotāju tiesības un pienākumus. Katra pilsēta nespēja radīt sev patstāvīgas tiesību normas pati, tāpēc tās pārņēma no citām senākām pilsētām. Tā viduslaiku Eiropā radās pilsētu dzimtas, kur vienas bija pilsētas mātes jeb metropoles (no grieķu mēter ­ ‘māte’ ­ un latīņu polis ­‘pilsēta’), kas deva tiesības, un pilsētas meitas (filia), kas ņēma tiesības. Latvijas teritorijā pirmā pilsētas tiesības 1225. g. ieguva Rīga. Sākumā tās bija Visbijas jeb Gotlandes tiesības (iura Gottlandiae), bet vēlāk tās nomainīja ar Hamburgas tiesībām. Pēc Rīgas parauga Visbijas ­Rīgas vai Hamburgas ­Rīgas tiesības ieguva citi Livonijas apdzīvotie centri. Zināms, ka vienlaicīgi ar Rīgu pilsētas tiesības bijušas Cēsīm, 1277. g. ­ Koknesei, 1296. g. ­ Limbažiem, 1323. g. ­ Valmierai (Wolmar), 1356. g. ­ Straupei (Roop), 1378. g. ­ Ventspilij, Kuldīgai un Aizputei. Grūti pateikt, kad pilsētas tiesības ieguvusi Piltene, taču zināms, ka 1557. g. tās vēlreiz apstiprinātas.

Līdzīgi viduslaiku Rietumeiropai, arī Livonijā pilsētu dažādu tautību iedzīvotāji ­ pilsētnieki (Burger) ­ tāpat kā bruņniecība, garīdzniecība un zemniecība, kļuva par īpašu viduslaiku sabiedrības sociālu kopību ar līdzīgu pasaules uztveri, ekonomiskajiem un politiskajiem centieniem, tradīcijām un kultūru. Tomēr, salīdzinot ar vadošajām Rietumeiropas pilsētām, Livonijas pilsētas, izņemot Rīgu, Tallinu un Tērbatu, bija nelielas un maz atšķīrās no miestiem. Šī iemesla dēļ tās politiski atradās ordeņa vai bīskapu pakļautībā, bet ekonomiski kalpoja kā lauksaimniecības preču savāktuves Rīgas tirdzniecībai (Latvijas teritorijā).

Lielākā un nozīmīgākā no visām Livonijas pilsētām bija Rīga. Sākotnēji Rīgas teritoriju apdzīvoja lībieši, sēļi, kurši un latgaļi. 1202. g. Rīgā ieradās vācu namnieki (cives), kurus Vācijā bija savervējis bīskapa Alberta brālis Engelberts. Acīmredzot neatkarīgi no tautības jau 13. gs. sākumā izveidojās Rīgas pilsoņu kopība, kas sāka uzstāties ar kopīgām ekonomiskajām un politiskajām prasībām, tādējādi līdzās bīskapiem un ordenim kļūdami par svarīgu politisku, ekonomisku un arī militāru faktoru Austrumbaltijā. [..]

Rīdziniekiem jau kopš 13. gs. pirmajiem gadu desmitiem bija sava vadība. 1210. g. minēti Rīgas vecākie (seniores), kas aizstāvēja un reprezentēja pilsētu. Pēc atbrīvošanās no senjoru ­– bīskapa Alberta un Dānijas karaļa Valdemāra II ­– varas rīdzinieki ieguva sev pašvaldības orgānu ­ rāti (consilium civitatis, Stadtrat). Pirmo reizi rāte minēta 1226. g., taču domājams, ka tā pastāvējusi jau nedaudz agrāk. 
[Klišāns 1996 : http://www.historia.lv/]


Rīgas pilsēta attīstījās ļoti strauji. 1282. gadā Rīga iestājās Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībā Hanzā. Hanzas savienību kā pilsētu savienību tirdzniecības attīstīšanai, pirātu apkarošanai Baltijas jūrā sāka veidot vācu tirgotāji; pēc Latvijas teritorijas iekarošanas tajā ietilpa arī Rīga, Ventspils, Kuldīga, Cēsis, Valmiera, Straupe un Koknese. Šī savienība kontrolēja visu tirdzniecību Baltijas jūrā. Rīgas tirgotāji guva peļņu no starpniecības tirdzniecībā ar Krieviju. XV gadsimtā Rīgai savienība ar Hanzu kļuva neizdevīga un tā sadarbību pārtrauca.

1225. gadā Rīga ieguva pilsētas tiesības. Rīgas pilsoņi bija brīvi ļaudis, kas nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. Pilsētniekiem arī bija lielākas tiesības, nekā tas bija uz laukiem, tādēļ daudzi laucinieki devās uz pilsētu un apmetās uz dzīvi tur. Lai kļūtu par pilsoni, vajadzēja Rīgā nodzīvot vienu gadu un vienu dienu, tad muižkungam vairs nebija varas pār zemnieku. Rīdzinieku interesēs bija, lai viņu pilsēta ātrāk pieaug un uzzeļ, tādēļ zemnieku bēgļus arī labprāt uzņēma.
[http://valoda.ailab.lv/]

 

Ziņas par Latvijas 77 pilsētām vārdos, skaitļos un attēlos. [http://www.liis.lv/]

 

Pilsētu interneta portāli. [http://pilseta24.lv/]

 

Ludza ir ne vien Latvijas vecākā pilsēta, bet arī vienīgā pilsēta, kuru ieskauj pieci ezeri. Ludzas pilsētas pirmsākumi meklējami Lielā Ludzas ezera krastos, Ludzas Mazais ezers ir lieliska ludzāniešu atpūtas vieta karstajās vasaras dienās – Zaldātu radziņā ir iekārtotas ērtas atpūtas vietas un pludmale, bērnu rotaļu un sporta laukumi. Zvirgzdenes ezera salas ir botāniskais liegums, un tā krastos vasarās krāšņi zied ludzāniešu dārzi, Runtortas un Dunakļu ezeri ir labas makšķerēšanas vietas. Tūristiem aizraujoši būs laivu braucieni no Lielā Ludzas ezera.
[Sagatavots pēc: http://www.ludza.lv/]