Tradicionālā transkripcija

[p¦rkuôns]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pæːrku͜oˀns]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[ē] – garais, platais patskanis

[r] – skanenis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[uo] – divskanis

[n] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortgramma – ē.



pērkon– – sakne, vārda celms

-sgalotne




pērkon+amol-iņ-š

pērkon+dārd-ien-s

pērkon+dārd+s

pērkon+dimd-oš-s

pērkon+dun+a

pērkon+kaz-a

pēkoņ+krust-s

pērkoņ+krust-iet-is

pērkon+liet-us

pērkon+ne-gais-s

Pērkon+tēv-s

pērkon+veid-a


pērkon+veid+īg-s




pērkonspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk. (reti)

N.

pērkon-s

(pērkon-i)

Ģ.

pērkon-a

(pērkon-u)

D.

pērkon-am

(pērkon-iem)

A.

pērkon-u

(pērkon-us)

I.

ar pērkon-u

(ar pērkon-iem)

L.

pērkon-ā

(pērkon-os)

V.

pērkon!

(pērkon-i!)


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPamalē ducināja pērkons.

2) izteicēja daļa – Izrādījās, ka dīvainais troksnis ir pērkons.

3) galvenais loceklisSpēcīgais pērkons.

4) papildinātājs – Karstajā vasaras dienā varēja dzirdēt pērkonu rūcam.

5) apzīmētājsPērkona laikā nedrīkst stāvēt zem kokiem.



pērkona duna, pērkona lietus, pērkona negaiss, pērkona zīme

 

pērkons dārd, pērkons ducina, pērkons rūc



pērkons, v.

Stipra skaņa, ko rada elektriskā izlāde atmosfērā. 

Pērkons rūc, dun, ducina, grand. Pērkona grāvieni, dārdi, grandi. Pērkona negaiss, lietus.

pārn. Kara pērkoni. Dusmu pērkoni.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 822]


pērkons, -a, v.

Skaņas parādība, ko negaisā izraisa elektriskie lādiņi (zibens).

Dobjš pērkons. Pērkona duna. Tālumā ducina pērkons. Sadzirdēt pērkonu. Nobīties no pērkona grāviena. Vairākdārdienu pērkons.

Bet sestdien taisni pa dienvida laiku nodunēja pirmais pērkons. Upīts 4, 127.

Gaiss dunēja no pērkona dārdiem … Tikai līt vēl nelija, lai gan zibeņi šaudījās .. Ezera 1, 292.

// Laikapstākļi, kam ir raksturīgs zibens un tā izraisītās skaņas parādības.

Ap pašu pusdienu uznāca pērkons .. Apšķīda uguns, bet spēriens – .. ausis aizkrita .. Sudrabu Edžus 3, 189.

Laiks bija karsts, sutīgs. Gluži kā uz pērkonu. Lāms 2, 26.

// ģen.: pērkona, adj. nozīmē Tāds, kam ir raksturīga zibens un tā izraisītās skaņas parādības rašanās (par laikapstākļiem).

Pērkona lietus.

.. sākās nemitīga šalkoņa. Uzliesmoja zilas ugunis, un nodārdēja gaiss. .. negaidot bija uznācis pērkona negaiss. Vāczemnieks 1, 53.

// pārnSpēcīgu, dobju trokšņu kopums.

Ojāru Vācieti .. allaž pavadīja saldie aplausu pērkoni, jo viņa dzejoļi ir dzīvi un pacilāti. Literatūra un Māksla 56, 2, 1.

// pārnSpēcīga dusmu, naida izpausme.

.. pērkoni un zibeņi aumaļām nāca no kanceles, bet, cik daudzus tie ķēra, cik daudziem paslīdēja garām, to neviens pasacīt nespēja .. Dorbe 6, 108.

Pērkona (arī uguns) krusts (arī zīme)  ugunskrusts. Latviešu rotājošajā rakstā ļoti daudzveidīgos variantos bieži sastopama pērkona zīme jeb zaru krusts .. Dabas un vēstures kalendārs 72, 242.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


pērkons  pārkiuņs; pērkons rūc (dārd, rīb) – pārkiuņs grauš (grudynoj, graudoj) 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


p¦rkuôns. viênc sàimi¡ks metis kàudzi pļavã. p¦rkuônc nãcis aûkšã. šis lâd¡jiês ùn saũkãjiês kàudzes galã. bràucis mãjã, ùn mãja nuod¥gusi. pêc p¦rkuôņa jàu viê·nâdi i v¥sâks.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe III 1983 : 19]

 

p¥rkuonis. kâ p¥rkuoņa spêriens nuô skaĩdrām debesīm – saka par ko negaidītu. tas viņah nãc kâ p¥rkou spêrepc nuô skaĩdrah debesih.
[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine II 2000 : 139]  


pērkons – pērkonduna, pērkongranda, pērkondārdi 
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 294]


(Kā) pērkons (arī pērkona spēriens, zibens) no skaidrām debesīm, arī kā pērkona spērienssaka par ko negaidītu.

 

Deviņi pērkoni! sar. – izsaucas izbrīnā, pārsteigumā, arī sašutumā, dusmās.

 

Ka (arī kaut) tevi pērkons (arī deviņi pērkoni) saspertu (arī nospertu)! sar. – izsaucas lielās dusmās, naidā, lādoties.

 

Lai (arī kaut) pērkons mani sasper (arī nosper)! sar. – izsaucas, ko apgalvojot, apzvērot.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Kā pērkonssaka par ļoti bargu, skaļu, varenu balsi.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 892]


UzvārdiPērkons, Pērkone; Pērkonis, Pērkone.

 

VietvārdiPērkoni, viensētas; Pērkoni, skrajciems Balvu novadā; Pērkonu purvs, purvs Alūksnes novadā; Pērkone, vidējciems Nīcas novadā; Pērkonkalns, kalns Amatas novadā; Jaunpērkoni, viensēta; Kalnpērkoni, viensēta; Lielpērkoni, viensēta; Mazpērkoni, viensēta.

 

ErgonīmiPērkons un dēli, SIA; Pērkons, rokgrupa; Pērkons, hokeja klubs.


pērkons, mantots vārds; apv. perkonis, pērkūns; lš. perkEnas, pr. percunis ‘t. p.’, narev. Pjarkus ‘pagānu (dievs)’, laikam ‘Pērkons’, skr. Перунъ dieva nosaukums (senāk ‘pērkons’), Перынь ‘augstiene, kas veltīta Perunam’, bkr. Пярýн, apv. перýн ‘pērkons’, alb. Perëndi ‘dievs, kungs’ (< Përen-di ‘Pērkondievs’; Toporovs). Pamatā laikam ide *per- ‘sist’ paplašinātā sakne *perk-. Vārds vairākās valodās saistīts gan ar lielu koku, galvenokārt ozola, nosaukumu, gan ar akmeņu vai klinšu apzīmējumiem. Dažās valodās ar šās cilmes vārdu apzīmēta augstiene, piem., go. Fairguni < *perkOunŠo– ‘kalnājs’. Šo nosaukumu savstarpējais sakars izskaidrojams ar pirmatnējā cilvēka priekšstatu par dabas parādību mītisko kopsakarību, kas izpaužas arī šo parādību apzīmējumos; pērkons bieži iespēra ozolos, un pērkona grāvieni skaļi atbalsojās kalnos, stāvos upju krastos, klintīs, tāpēc nosaukumos šīs parādības un vietas saistīja. Vārda pērkons sākotnējā nozīme ‘sitējs’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 672–673]


angļu – thunder

baltkrievu – гром

čigānu – grumos

grieķu – βροντή

igauņu – äike

itāļu – tuono

krievu – гром

latīņu – tonitrus

lietuviešu – pērkūnas; griaustinis

lībiešu – pițki

poļu – grzmot

somu – ukkonen

ukraiņu – грім

vācu – der Donner

zviedru – åska



pērkons no skaidrām debesīm.

 

No kurienes pērkons, no turienes labs laiks.

 

Kad tevi pērkons saspertu!

 

Kur pērkons rūc, tur arī sper.

 

Pērkona lietus kuplina druvas.

 

Bubina kā pērkona dievs.

 

Pulkā kā pērkons, karā kā zaķis.

 

Kur lielais pērkons, tur mazais lietus.

 

Lai tevi deviņi pērkoni, bet es to izdarīšu.

 

Kur pērkons sper, tur lietus līst.


Pērkons iesper tur, kur apslēptas kādas mantas vai kāds naudas pods.

 

Pērkona negaisā vajag mest krustus, tad zibens nenosper.

 

Pērkona laikā nedrīkstot svilpot, dziedāt, kliegt un stipri runāt, lai pērkons mājā neiespertu.

 

Pērkona laikā nedrīkst strādāt.

 

Pavasarī zemē var sēdēt tad, kad pirmais pērkons bijis, tad nesaslims.

 

Ja ir pērkons bijis, tad var iet basām kājām.

 

Kad vasaru saulainā dienā pļavās uz zāles lapām ir redzamas tādas kā putas, tad sagaidāms pērkons.

 

No kuras puses pavasarī nāk pirmais pērkona negaiss, no tās puses visu vasaru lietus nāk.

 

Ja pirmais pērkons pavasarī aiziet gar malu, tad vasaru tai apvidū nav pērkona.

 

Ja pirmais pērkona lietus nāk no vakariem, tad sagaidāma slapja vasara, ja no rītiem, tad sausa vasara, bet, ja no ziemeļiem, tad auksta un, ja no dienvidiem, tad karsta vasara.

 

Ja pavasarī agri uznāk pērkons, tad būs ražīga vasara.

 

Ja pavasarī pirmais pērkona debess pāriet pāri un nelīst, tad būs sausa vasara.

 

Ja pērkons rūc no dienvidiem vai no rītiem, tad raža būs laba. Ja rūc no rietumiem, tad gaidāma neraža.

 

Ja pērkons aizrūc ledu upēs un ezeros, tad būs auksta vasara.

 

Kad ķirši zied un ir pērkons, tad vasarā būs daudz augļu.

 

Pēc pērkona laika sagaidāms auksts laiks.

 

Ja priekš Jāņiem pērkons rūc pa nakti, tad būs neauglīga vasara.

 

Kad rudeņos vēlu pērkons rūc, tad būs vēls un slapjš pavasaris.

 

Pirmo pērkonu dzirdot, nauda ķešā jāžvadzina, lai tai gadā naudas neaptrūkst.

 

Kad pavasarī pirmo reizi dzird pērkonu rūcam, tad jāsit ar naudu pa pieri, lai būtu daudz naudas.

 

Kad pirmo reiz pērkonu dzird, tad ar akmeni jāspaida galva, pēc tam akmens jānoliek tanī pašā vietā, kur bijis, tad galva nesāp.

 

Kad pirmo reiz dzird pērkonu, tad jāņem trīs reiz no zemes smiltis un jāapspaida piere, lai tai gadā galva nesāp.

 

Kad pavasari dzird pirmo reizi pērkonu, tad vajag trīs reizes kūleni mest, lai pērkons nenospertu un pats visu gadu būtu vesels.

 

Pirmo pērkonu dzirdot, kūleni met, lai mugura nesāp.

 

Ja pirmo pērkonu dzird ārā, tad nesāpēs galva, ja istabā, tad visu gadu sāpēs galva.

 

Lai nebūtu no pērkona bail, tad jādzer pērkona lietus ūdens.

 

Ja bailes no pērkona, tad jāēd zivs acs.

 

Pirmā pērkona lietū jāiet ārā ar kailu galvu, tad mati augs kupli.

 

Pirmo reiz pērkonu dzirdot, ir jāpurinās, lai vasarā nebūtu blusu.

 

Ja pērkona laikā stāv zem liela koka, tad ātri nosper. Labāk uz klaja lauka stāvēt.

 

Kad pērkons aizrūc vistu perējot, tad perējums neizdosies. Tad pērkons satricinot olas.

 

Ja mugura sāp, tad, pirmo reizi dzirdot pērkonu rūcam, jāmet pārkūleņi, tad nesāpēs.

 

Pērkona laikā nedrīkst melnu suni glaudīt, jo tas pievelkot pērkonu.

 

Lietus laikā, kad ir pērkons, nedrīkst slaukt govis, jo tad slaucēju nospers.

 

Pērkona laikā iznesams podiņš pagalmā un jāapgāž, tad pērkons nespers mājā.

 

Daudz pavasara pērkonu vēsta labu vasaru.

 

Pērkona laikā nevajag pie loga sēdēt, jo tas pievelk pērkonu.

 

Pērkona laikā nedrīkst skriet, bet jāiet pamazām, citādi iesper.

 

Pērkona laikā nedrīkst suni turēt istabā, lai mājā neiespertu.

 

Pērkona laikā nedrīkst stāvēt apakš koka.

 

Pērkona uguni var tikai ar saldu pienu nodzēst.

 

Ja pērkons nosper cilvēku, tad tas jāliek zemē. Zeme izvelk vainu, un cilvēks kļūst vesels.

 

Kad pērkons ar negaisu nāk, tad plēš kārklus, pēc kam mākoņi izšķiras uz abām pusēm.

 

Ja pērkona laikā visi katli būs apgāzti otrādi, tad pērkons nekad mājā neiespers.

 

Ja sapnī redz pērkonu, tad būs ķildas un bāršanās.



Liels, dižs dundurs rūc kā pērkons. – Lidmašīna.


Rūc kā lauva – nav lauva; sper kā zirgs – nav zirgs. – Pērkons un zibens.

 

Skrien līču loču, rūkdams, sperdams. – Pērkons un zibens.

 

Vērsis māva Vāczemē, šai zemē atskanēja. – Pērkons.

 

Viņā saulē malku cirta, šinī saulē atskanēja. – Pērkons.

 

Kungs brauc, zeme trīc. – Pērkons.

 

Bez roku klaudzina. – Pērkons.

 

Līka ķēve pa gaisu skrien, uguns zobos. – Pērkons un zibens.

 

Jodi kaujas, dzirksteles met. – Pērkons un zibens.



Pērkons rūca, pērkons dūca,

Es par viņu nebēdāju,

Es ganīju savas govis

Baltā ziedu ābolā. [LD 29307-0]

 

Mans pastaris bāleliņš

Sēž uz mana pūra vāka,

Sēž uz mana pūra vāka,

pērkons rībināja,

pērkons rībināja,

Kā zibins zibināja. [LD 16691-0]

 

Pērkons rūca, zibinēja,

Sasper zelta ozoliņu;

Trīs gadiņi Saule raud,

Zelta zarus lasīdama. [LD 34047-10]

 

Zāļu dienas vakarā

Pērkons Jāni stipri rāja,

Kam tas nāca tautiņās

Nepušķotu cepurīti. [LD 32963-0]

 

Es neiešu tautiņās

Bez vecaja bāleliņa:

Mans vecais bāleliņš

pērkons ducināja. [LD 18001-0]

 

Liets nāk līdams,

Pērkons grauzdams;

Puiss nāk smiedams,

Man roku sniegdams. [LD 10180-1]

 

Pērkons jāja precībās,

Saule gāja vedējos;

Saules meitas apsedzās

Ar sudraba vilnainīti. [LD 33891-0]

 

Pērkons brauca pa debesi

Deviņiem kumeļiem;

Bāliņš māsu tautās laida

Deviņiem bērajiem. [LD 18031-0]

 

Pērkons spēra ozolā

Deviņiem zibeņiem:

Trīs zibeņi celmu skalda,

Seši skalda galotnīti. [LD 33713-0]

 

Pērkons vede vedekliņu,

No Vāczemes pāriedams.

Ved, Pērkon, šai zemē,

Še ir labi klajumiņi. [LD 33714-0]

 

Pērkons brauca pa jūriņu

Putošā laiviņā.

Brauc, Pērkon, Vidzemē,

Apraudzīt Vidzemītes:

Vidzemnieki gauži lūdz, –

Miežiem asni novītuši. [LD 33711-1]

 

Mēness ņēma Saules meitu,

Pērkons jāja panākstos.

Pa vārtiemi iejājoti

Nosper zelta ābelīti.

Trīs gadiņi Saule raud,

Zelta zarus lasīdama. [LD 34047-3]

 

Pērkons brauca par jūriņu,

Aiz jūriņas sievas ņemt.

Saul’ ar pūru pakaļ brauca,

Visus mežus veltīdama:

Ozolam zelta jostu,

Kļavam zelta pirkstainīšus,

Sīkajiem kārkliņiem

Zelta grieztus gredzeniņus. [LD 34039-8]

 

Visas zvaigznes izskaitīju,

Auseklīša vien nevaida.

Auseklīts aiztecēja

Saules meitas lūkoties.

Pērkons brauca pa debesīm,

Ar Saulīti bārdamies:

Saule viņu neklausīja,

Izdev’ meitu Ausekļam.

Pērkons, Saulei tītīdams,

Nosper zelta ozoliņu.

Saules meita gauži raud,

Zelta zarus lasīdama.

Visus zarus salasīja,

Galotnītes vien nevaida.

Ceturtā gadiņā

Dabuj’ pašu galotnīti. [LD 34047-17]

 

Rūc, rūc, pērkonīt,

Skaldi tiltu Daugavā,

Lai nenāk Poļi, Leiši

Šinīras zemītē. [LD 32149-1]

 

Pērkona tēvam

Deviņi dēli:

Trīs grauda, trīs spēra,

Trīs zibinēja. [LD 33704-2]

 

Tautu dēla pagalmā

Pieci velni zem akmiņa;

Man pērkoņa kumeliņi,

Visus piecus saspārdīja. [LD 19054-0]

 

Dieva dēli sarājās

Ar Pērkona vagarīti:

Zīda kalni neecēti,

Zelta pļavas nenopļautas. [LD 33756-0]


No pērkona izglābtais ķēniņa dēls

Vecos laikos, bērnam dzimstot, Laimes māte arvien nolēmusi viņa likteni. Tā vienam bagātam kungam arī piedzimis dēls, un Laimes māte pasacījusi, kad šis dēls būšot divdesmit gadu vecs, tad viņu pērkons nosperšot.

Tas bijis kungam vienīgais dēls, un tēvs to dikti mīlējis. Tēvs nu visādi gudrojis, kā dēlu paslēpt no pērkona. Pēdīgi viņš izdomājis izrakt lielu, dziļu pagrabu, uzmūrēt tam biezu akmeņu velvi virsū, priekšā aiztaisīt stipras dzelzu durvis un uz mūra velves vēl sadzīt daudz smilšu virsū.

Tai dienā, kad dēls palicis taisni divdesmit gadu vecs, pie debess arī sākuši celties mākoņi, kas kāpuši arvien augstāku, un drīz vien jau bijis gaidāms pērkons. Kungs nu sūtījis dēlu, lai ejot tai pagrabā slēpties, bet dēls tam atbildējis: „Ja Dievs būs licis man mirt, tad neglābs mani arī tas pagrabs.”

Pēc šiem vārdiem dēls uzkāpis vienā kalnā un lūdzis Dievu. Tūliņ arī uznācis bargs pērkons un norībējis viens stiprs spēriens. Bijis sasperts viss mūra pagrabs ar dzelzu durvim, bet dēls kalnā palicis gluži vesels.
[Sagatavots pēc: http://www.ailab.lv]


Pērkons nosper Velnu

Pērkons ceļas tad, kad Velns strīdas ar Dievu. „Tu mani nenositīsi, es noslēpšos.” „Nē, nenoslēpsies.” „Es cilvēkā ielīdīšu un noslēpšos.” „Kad cilvēku nosperšu, tad piedošu viņam grēkus, bet tevi vispirms dabūšu.” Tāpēc pērkona laikā vajaga sēdēt mājā, aizdedzināt sveci un lūgt Dievu.
[LTT 1991 : 48]

 

Līgotņu kalns

Vecauces pagastā netālu no Auces pilsētiņas atrodas Līgotņu kalns. Veci ļaudis stāsta, ka tur kalnā reiz bijusi stalta pils, kur valdīja bargs kungs. Viņš Dievam nav ticējis un savus apakšniekus visādi spīdzinājis, tā ka tie daudzreiz bēdās Dievu lūguši un vēlējušies, kaut varētu zemē iegrimt. Kādreiz pērkona negaisā kungs atkal dzīrojis pilī, un, kad zibeņi spoži laistījušies un pērkons dārdējis, sulaiņi rāvušies kaktos, pils kungs smējies un zaimojis Dievu, tad pils nogrimusi. Pērkona laikā vēl tagad varot dzirdēt, ka tur, kur stāvējusi pils, zem zemes dzirdami smiekli un dzīrošana. Un veci ļaudis saka, ja kāds Jaungada naktī trīsreiz kails apskriešot kalnam apkārt, tad pils izcelšoties.
[LTT 1989 : 60]

 

Kādēļ irbes tik mazas

Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela kā tagad viss augums. Un nu var iedomāties, kad tik lielas toreiz gaisā cēlušās, kas tas par troksni tad būs bijis. Bet vienreiz Pērkons jājis itin zemu, zemu. Līdzko sagriezis kumeļu gar meža bogu – te sprukt! irbes gaisā. Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies. Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas, cik pašām toreiz sirds liela bijusi.
[LTT 1991 : 434]

 

Pērkons, gaisā stāvēdams, smeļot no jūrām, ezeriem, upēm ūdeni un tad laižot par lietu atkal zemē. Bet tāpēc, ka smēliens ir smags, liels, – izceļoties briesmīgs rībiens. Pērkons pats retam sperot, bet vairāk viņa nerīša dēls, lai gan tēvam nemaz tas nepatīkot, ka šis tā spārdoties. Bet, ja pats Pērkons kādreiz vajadzīgā vietā iesperot, tad tur esot atrodama bulta vai lode. Ar šo bultu varot dažas slimības dziedināt.
[LTT 1991 : 47]

 

Vienreiz Velns Dievam nozadzis Sauli un ieslēdzis to ellē aiz deviņām durvīm. Dievs gājis meklēt Sauli. Kā piegājis pie elles, tā saticis Velna vecāko dēlu, tas bijis Dievam krustdēls. Dievs prasījis savam krustdēlam, vai viņa tēvs neesot nozadzis šam sauli. Jā, atteicis krustdēls, šā tēvs Sauli esot aizslēdzis aiz deviņām durvīm. Par to Velns sadusmojies un sacirtis dēlu deviņos gabalos. Dievs par spīti šos visus gabalus palaidis par Pērkoni: trīs gabali sperot, trīs zibeņojot un trīs rūcot.
[LTT 1991 : 46–47]

 

Reiz siena laikā vīrs gājis kaudzei kārti cirst, lai varētu drīzi sauso sienu samest. Vēl kārts nebijusi nocirsta, te vecais Pērkona tēvs ducina, bargu lietu apsolīdams. Vīram sausais siens tā iežēlojies, ka dusmās rādījis cirvi Pērkona tēvam, sacīdams: „Nu, raugi man tik vēl ducināt un manu sauso sienu saliedēt, tad laidīšu tūliņ ar cirvi pa zobiem!”

Bet, līdz šos vārdus izteicis, te acumirklī zibens zaimotāju nospēris.
[LTT 1991 : 47]

 

Pērkons nosper lietuvēnu

Karstā dienvidus laikā viens saimnieks aizgājis uz piedarbu gulēt. Kā sapinīs, kā pusnomodā viņš redzējis, ka viena meitenīte sarkanās drēbītēs kāpj no rijas augšas zemē, danāk pie šā un sāk šo žņaugt. Saimnieks gribējis to projām dzīt, bet nespējis nevienu locekli kustināt. Beidzot ar lielām mokām pakustinājis kreisās kājas mazo pirkstiņu, un tad meitenīte likusi šo mierā. Saimnieks nu prasījis, kas šī tāda esot, tad viņa sacījusi, ka šī esot nomušīts meitas bērns. Saimnieks atkal prasījis, kādēļ šī žņaudzot cilvēkus. Meitene atbildējusi, ka uz parītam būšot pērkons, tas šo nosperšot, tad šai būšot miers un šī vairs nevienam neaiztikšot. To izstāstījusi, viņa pazudusi. Trešā dienā arī patiešām bijis pērkons, kas iespēris rijā, un no tā laika lietuvēns vairs piedarbā neesot manīts.
[http://valoda.ailab.lv/]


Pērkona zīme jeb ugunskrusts

Pērkona zīme tiek saukta par svastiku (svasti sanskritā nozīmē ‘laime’). Svastika ir laimes, saules enerģijas un uguns zīme. Pērkona zīme veidota no diviem sakrustotiem zibeņiem. Tā lietota kā ļaunuma atbaidītājs un pasargātājs no nevēlamām dabas parādībām. Latviešu ornamentikā var sastapt apmēram 300 šīs zīmes variāciju. To bieži vien iekaļ bronzas gredzenos, un ar to rotātas arī sagšas.

Latviešu folklorā Pērkona zīme simbolizē gaismu, uguni un dzīvību. Šī zīme atrodama daudzās svētvietās (piemēram, Pokaiņos) uz tādiem akmeņiem, kur saule spīdējusi. Svastika tur pildījusi aizsardzības zīmes funkciju.

Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams izrakumos atrastajās lietās (datējamas aptuveni ar 3.–4. gs.).
[Sagatavots pēc: Krūmiņa 2013 : 40–43]

 

No debess parādībām sevišķa bijība bija pret pērkonu. Raksturīgi daudzi aizliegumi pērkona laikā.

Pērkons saistīts ar uzskatu, ka tas nāk kā Dieva sods. Kad pērkons rūc, tad Dieviņš baras; veci ļaudis teica: „Kad Dievs strādā, visiem jābūt mierā.” Pērkona laikā nedrīkst ātri skriet, nedrīkst suni pie sevis turēt, zem lieliem kokiem stāties un nazi līdzi nēsāt – tad pērkons neiespers. Ir arī uzskats, ka pērkona laikā Dieviņš braukā padebešos ar ratiem un pērkona grāvieni ceļoties no Dieviņa ratu rībēšanas. Pērkonu izskaidro arī ar velna gaiņāšanu, kurš slēpjas no pērkona pirtīs, rijās, šķūņos un augstos kokos; ja pērkona laikā šajās vietās atrodas arī cilvēks, līdz ar velnu tādās vietās viņu var arī nospert. Lai no mājām atvairītu velnu, tiek likta krustā krāsns slota un kruķi uz celiņa. Uzskatīja, ka pērkona negaisu var novirzīt, ja iešķeļ pīlādža kociņu vai kārklu vai liek kārklu krustus ap siena gubām vai kaudzi. Nedrīkst sēdēt uz akmens pērkona lietus laikā, jo zem tā slēpjas velns, tāpat nedrīkst bārties un lamāties. Pērkona laikā nedrīkst neko strādāt, ne ēst. Ja bērni dīdījās, veci ļaudis tos norāja un sacīja: „Stāviet nu mierīgi, kad nāks Vecais tēvs, tad jūs ar zibeņu rīkstēm kuls.” Pērkona laikā bija jānovērš visas iespējas velnam kaut kur patverties – jāaiztaisa durvis, logi, krāsns aizlaideņi, jāapgāž uz mutes katli, podi un spaiņi. Velns var palīst arī zem koka saknēm, tāpēc nedrīkst stāvēt zem kokiem.

Pērkona uguni var nodzēst vienīgi ar pienu. Viena no pērkona dienām ir Pētera diena, pa daļai arī Krusta diena, uz kurām sevišķi attiecas minētie aizliegumi.

Pēc pērkona laika arī tika spriests par gaidāmo laiku. Ja pērkons ir ziemā, būs lieli vēji. Ja pērkons aizrūc ledu upēs un ezeros, būs auksta vasara; ja tas apgrauž sniegu, tad tas nekūst, bet diltin dilst. Uzskatīja, ka pērkona aprūkts sniegs der pret sāpēm. Agrs pērkons pavasarī ir uz labu – būs karsta vasara, bagāts gads.
[Sagatavots pēc: http://archive.today/]



Kas spēj ziemu aizdzīt?

 

Ziema kalna ziemeļpusē

Sniega cietoksnī vēl mīt,

Sabozusies drūmi klusē,

Nepadosies arī rīt.

 

Velti ziemas smagās durvis

Rausta brašs un spēcīgs vējš.

Lai nāk pērkons, tas ir burvis,

Tas lai ziemu projām mēž!

 

Pērkons tālē nikni baras:

– Ziema, laiks uz upi iet –

Lazdām jau ir zelta skaras,

Gravā māllēpenes zied. –

 

Ziemai ūdens mutē smeļas,

Pērkons rībina, ko māk,

Un pa gaišo zibens ceļu

Zaļais pavasaris nāk. [Auziņš 1979 : 20–21]

 

 

Labi ir vasaru pērkonam

 

Dimdaru – dim, dimdaru – dam!

Lai nu kam labi, lai nu kam –

labi ir vasaru pērkonam!

 

Rudzus un kviešus auklēdams, tas

ducina lēnītēm ārēs.

Apmīļo mežus un birztalas,

medum liek šūnoties kārēs.

 

Dimdaru – dim, dimdaru – dam!

Lai nu kam labi, lai nu kam –

labi ir vasaru pērkonam!

 

Ar savu roku svētīgu tas

izper no dzīves šī ļaunu.

Un no visbaltākās vadmalas

pašuj šo pasauli jaunu.

 

Dimdaru – dim, dimdaru – dam!

Lai nu kam labi, lai nu kam –

labi ir vasaru pērkonam! [Briedis 1990 : 41]

 

 

Manai tēvuzemei

 

Zvaigznes debesīs lai laistās

Un lai brīžiem Pērkons rūc

Lai ir mūsu pļavas skaistas

Un lai ziedos bites dūc

 

Lai mirdz varavīksne koša

Pāri visai pamalei

Lai tev vienmēr gaita droša

Kad pa savu tēvu zemi ej. [Brūveris 2004 : 36]

 

 

***

 

Kas mērījis ir agronoma rūpi

Un sāpi par šiem laukiem vējainiem?

Skrej vasara kā pajūgs dunot, kūpot,

Aiz sējas laika aizsmeldzis ir siens.

 

Ik pakalns, leja tā kā plauksta lūkots,

Bet kvieši jau ar sāpi klāt sev sien,

Un, rūpju pavediens lai nesatrūktu,

No pērkonsētas pērkondēli brien.

 

Neviens šo rūpi nevar izmērīt,

Tā dzima sen un lielāka augs rīt,

To neņemt, neaizaust un neaizadīt.

 

Tam sava druva līdzi jāizdzied,

Caur zibeni ar vārpām jāiziet –

Tam, kas šai dzīvē atnācis ir radīt. [Ļūdēns 1980 : 30]

 

 

***

 

Zilajā debesu velvē,

Pērkona brīnišķā pilī,

Kur mājo mūžīga gaisma,

Kur nemitas priecība jauka,

Sabrauc Baltijas dievi

Klausīties Likteņa tēvu,

Kurš baltas, nebaltas dienas

Gan nolēma raibajā mūžā.

 

Pērkona sirmajiem zirgi

Stāvēja sedloti galmā:

Caur sedliem gaismiņa ausa,

Caur iemauktiem saulīte lēca.

[..]

Dievu un Pērkona dēli

Pagalmā ieradās jāšus;

Tiem bija zeltoti sedli

Un iemaukti dimanta kalti.

[..]

 

Pērkons nu pacēlās, teikdams:

„Likteņa lēmumam nākas

Ir dieviem padoties pašiem;

Bet apsolos tomēr pie sevim

Apsargāt latviešu tautu.

[..]

 

Vienmēr tuvumā būšu

Dabā es latviešu tautai,

Tā dzirdēs Pērkona balsi

Un – nezaudēs Pērkona vārdu!

Vēlēju arī jums citiem

Darīt šai priekšzīmei pakaļ

Ikkatram savējā vietā

Un savējā noliktā kārtā!” [Pumpurs 1972 : 9–11]


Silmačos Kukažiņai dzīvo viena meita un Tilta krogā – otra. Abas ir saimnieces, un Kukažiņai būtu visai vieglas vecuma dienas, ja tā reiz būtu skaidrībā, pie kuras meitas tai labāki dzīvot.[..]

Padzīvo tā nedēļas divas pie Jūliņas Tilta krogā, kur tai savs kluss kambarītis, kurā neiespiežas nekāds troksnis iz kroga istabas, kad Kukažiņa top nemierīga, vīkšķas vien, vīkšķas, it kā kad rītu vai parītu būtu jābrauc vai uz pašu Rīgu.

„Jāaiziet līdz tai Grietiņai. Diezin vai ir vesela.”

„Nu, ej, ej, mammiņ,” saka Jūliņa, Tilta krodziniece, ja laiks ir labs. Bet, ja taisās uz lietu, tad arī pats krodzinieks ierunājas: „Kur nu tagad, mam, iesi? Vakara pusē guļ biezi debeši… dzirdēju, tā kā rūca vai pērkons…”

„Lai nu pērkons, nebīstos es no pērkona… Dieviņš sargā visus un visur… Tas lietus nu gan tāds nepatīkams.” [Poruks 1989 : 124–125]

 

Es [Elziņa] būtu pavisam bēdīga atgriezusies no klēts iespaidiem, ja piepeši man virs pašas galvas nebūtu atskanējis kāds stiprs burkšķis, līdzīgs mazam pērkonam. Kas tas? Es sākot nobijos, bet burkšķis atkal atkārtojās un tā turpinājās vairāk reižu vienādos rīboņos. „Savāds pērkons,” es brīnījos, „jāj kā koka zirgā, un kur tad zibens?” Māmiņa smējās un teica, ka laikam tas esot pērkona puika, kas tur ālējoties, tas vēl zibeni neprotot uzlaist. Bet drīzi vien arī noskaidrojās pērkona cēlonis: tas bija lielais veļas rullis, kas tur burkšķēja, jo meitas patlaban rullēja veļu. [Aspazija 1968 : 138–139]

 

Likās, ka tur, lielajā debesu malas abrā, rūgst spēcīga rudzu maize, jo mākoņi līdzīgi mīklai cēlās arvienu augstāk biezi un necaurredzami. Beidzot tie galīgi pārvēlās apvāršņa malai, un katrs pērkona rībiens tos pasvieda rāvienu vairāk pret debesu vidu. Tie zaudēja savu sapņainumu, kļūdami melni, un varēja redzēt, ka vairs tikai viens vienīgs mākonis bij izplēties no vakariem līdz rītiem un devās augšup. [..] Beidzot, atstādams abus galus nopakaļ, mākoņa vidus kā apaļš kalns ātri sāka doties uz priekšu, katru mirkli mezdams zibeņus, kuri vai nu salūza gaisā, vai skrēja taisni zemē. [..] Kamēr apgabali, ko padebešu ēna vēl nebij skārusi, laistījās un mirdzēja, aiz tās jau locījās galotnes un straumes lija bez apstāšanās un, dodamās tālāk, nolieca pļavas un druvas. Piepeši liels pērkona spēriens nodimdēja taisni aiz dārza, un pēc vislielākā klusuma mirklī vējš vienā rāvienā nolieca galotnes, nesdams pa gaisu, ko varēja pacelt. Piepeši visi redzēja, ka liels zibenis nokrīt birzī. Tam tūlīt sekoja tāds pērkona grāviens, ka ērzelis aplokā aiz bailēm pakrita un tad, uzlēcis kājās, aizaulekšoja, izskatīdamies it kā liesmojošs zibeņu gaismā. Un tūlīt sāka līt lietus stāvām, pirkstu resnām straumēm un lija gandrīz veselu stundu. Nekas nebij redzams tā blāvajā spīdumā, ne arī dzirdams, vienīgi ūdens līšana un pērkona rībieni. Un, kad tas beidzot mitējās un atspīdēja saule, no laukiem nāca it kā rubeņu rubināšana, jo grāvji bij atdabūjuši savas pavasara balsis [..]. Apvāršņi atkal atguva plašumu, un šur tur stāvi dūmi cēlās gaisā no ēkām, kurās pērkons bij iespēris. Arī Straumēniem šis negaiss bij postu nodarījis: lielais bērzs birzs malā bij pāršķelts no augšas līdz apakšai [..].

Bet atmiņa par šo negaisu Straumēnos neizzuda līdz ar sēra smaku, ko pērkons atstāja gaisā.
[Virza 1991 : 54–55]

 

Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk. Klusums –

kā izpuvusi serde vītolā. Pērkons visapkārt – kā

sulas koka pārkārtā. Pērkons kā čaula apkārt

dzīvībai olā.

Man nav vairs spēka plīst no iekšpuses uz āru.

Plēsiet mani no ārpuses uz iekšu!

Es esmu tukšs kā jaundzimušā plaušas pirms elpas.

(Iekliedzies manī, gaiss!)

Es esmu tukšs kā kaps pirms nāves. (Piepildi

mani, smilts!) Es esmu zemes sauja zem debess.

(Sper manī, pērkon!)

Pērkons staigā apkārt un tuvāk nenāk. Klusums kā

pensionārs mirst bez darba. Bezmiega naktī

slimais gaida miegu.

Tuksnesī beduīns mirst no slāpēm. Birzī kliedz

vālodzes. Sausumā zemdega. Pērkons staigā

apkārt un tuvumā nenāk. [..] [Ziedonis 1978 : 71]

 

Vārds pērkons izmantots Augusta Saulieša stāstā Pērkons (1904).


PRINCESE (iekarst). Es nedabūšu virsroku! Pagaidi, kā es dabūšu virsroku! Es sapulcēšu visu pili un tad tev likšu savus riekstus kost. Ar kādām burvībām tu tagad izkūlies, to nevar sazināt, bet tad gan tik viegli neies. Es tev uzdošu mīklas minēt, un, kad tu tās nevarēsi atminēt, visiem tūliņ acis atpletīsies, kas tu par ķēniņu. Un tad tevi ar kaunu un apsmieklu padzīs pasaulē.

[..]

PRINCESE (dedzīgāk.) Kaut tu ar savu minēšanu mēli norītu! – Bet atmini manu mīklu: rej kā suns, mauj kā vērsis, pogā kā lakstīgala …

SPRĪDĪTIS (atņemdamies). … runā kā cilvēks, skan kā pulkstens, rūc kā pērkons. Nav nevienas mutes un atbild tūkstoš mutēm. Tā ir atbalss, princese Zeltīte. [Brigadere 1956 : 76–77]

 

MIKUS. Mīļā Krustiņa māt, viss jau vēl var griezties uz labu.

MĀTE. Nekad, nekad, nekad… Kamēr tie vārdi man izgājuši no mutes, tikām man tā vien ir, kā kad pusdzīva vairs būtu. Nekur nevaru rimt… Viss man izliekas par šauru… par zemu… gaiss tik grūts – kā lietuvēns tas man guļ uz krūtīm…

MIKUS. Varbūt tādēļ, ka pērkons tuvojas. [Blaumanis 1983 : 74]

 

ĢIRTS (arī palicis aizdomīgs). Mēģiniet izskaidrot vēl vienu lietu!

SAULESKALNS. Ja vien tas ir manos spēkos…

ĢIRTS. Kā jūs tikāt garām vienā gabalā manam vilku sunim?

(Pauze.)

SAULESKALNS. Ir cilvēki, ko suņi nerej.

ĢIRTS. Arī nekož? Un jūs esat viens no tiem?

SAULESKALNS (ar smaidu). Acīmredzot.

ĢIRTS. Edmund, koridorā uz vadža ir mana pistole. Paskaties, kas noticis ar suni.

(Edmunds prom.)

Es jautāšu vēlreiz: kā jūs tikāt garām manam vilku sunim?

SAULESKALNS. Es viņu nekur neredzēju.

TEKLA. Varbūt Džeks ir nobijies no pērkona un palīdis zem mājas. Ģirts viņam nekad neļauj nākt istabā.
[Siliņš 1995 : 265]



Rīgā tapis lielākais ielu mākslas darbs Baltijā „Saule, Pērkons, Daugava”

[2014. gada maija beigās] Rīgā tapis Baltijā lielākais ēkas sienas zīmējums „Saule, Pērkons, Daugava”. To veidojuši Latvijā pazīstamie ielu mākslinieki KIWIE un RUDENS STENCIL festivāla „Blank Canvas” laikā, popularizējot ielu mākslas un grafiti kultūru. Mākslas darbs saplūdina seno ar mūsdienīgo, liekot domāt par mūžīgām vērtībām.

„Saule. Pērkons. Daugava” attēlo tāda paša nosaukuma dziesmu. Iespaidīgais zīmējums, kas realizēts grafiti tehnikā, brīvi pieejams apskatei Tallinas ielā 46 (starp Čaka un Barona ielu).

„Brīdī, kad atradām šo sienu, bija skaidrs – jāveido kaut kas masīvs un iespaidīgs. Diezgan ātri nonācām pie idejas radīt remiksu starp tradicionālo un jauno, veidojot vēl nebijušu savienojumu. Ēkas zīmējums tapis, iedvesmojoties no 1938. gada Dziesmu svētku plakāta,” par „Saule. Pērkons. Daugava” ideju stāsta ielu mākslinieks KIWIE.

„Dziesmu un deju svētkos šo dziesmu izpilda kā neoficiālo himnu. Vārdi ir no Raiņa poēmas „Daugava”. Tikai retais mūsdienu cilvēks apzinās šīs poēmas vārdu nopietnību un patiesumu. Interesants fakts, ka Rainis poēmu sarakstīja pirms 100 gadiem, taču, palūkojoties uz pašreizējiem notikumiem, ir skaidrs, ka fundamentāli problēmjautājumi ir palikuši un procesi sabiedrībā ir gaužām līdzīgi jau iepriekš redzētajiem un piedzīvotajiem,” par projekta ideju pārdomās dalās ielu mākslinieks RUDENS STENCIL (Dainis Rudens).

Siena, uz kuras veidots krāsojums, ir 22 m augsta un 35 m plata, kopumā aptverot 800 m2 zīmējuma. Mākslas darba izveidošana prasīja vairāk nekā 16 dienas, strādājot katru dienu no rīta līdz vakaram. Zīmējuma tapšana sasaucas ar dziesmu – mākslinieki krāsoja gan saulē un karstumā, gan negaisa un pērkona laikā.

Izstrādājot zīmējuma konceptu, tā izveidē piedalījās latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte un latvju zīmju pazinējs un mākslinieks Modris Tenisons, kurš detalizēti sekoja līdzi zīmējuma izstrādei no pirmās līdz pēdējai mākslas darba tapšanas dienai. Diskutējot ar Andri Gaili, mākslinieki spēja padziļināti izprast vēstures faktus un laiku, kas saistās ar poēmas „Daugava” tapšanas laiku. Sienas krāsojumu realizēt palīdzēja jaunais mākslinieks Ēriks Caune. 800 m2 apjomīgais ielu mākslas projekts tapis sadarbībā ar Rīga 2014 un mājas saimnieka atbalstu.

Mākslas darba atklāšanā piedalījās kopkoris Airas Birziņas vadībā, apvienojoties dalībniekiem no koriem „Balsis”, „Norise” un „Soare”. [TVNET 2014 : http://www.tvnet.lv/]

 

Tas, ka pērkoni un zibeņi parasti apmeklē lielus un vientuļus kokus, esot saistīts ne tik daudz ar pašiem kokiem, cik ar āderēm, uz kurām tie aug. Augstspriegums, kas vienmēr strāvojis ap Veltas Tomas dzeju, raksturu un likteni, arī ir dziļu un spēcīgu āderu radīts un nosacīts. [Zālīte 1997 : 239]


Daudzām kultūrām pērkons, tāpat kā zibens, izsaka dievišķo spēku un to uzskata par augstāko dievību atribūtu. Senie ģermāņi ticēja, ka pērkons rodas no tā, ka Donars (skandināviem – Tors) sviež savu āmuru. Bībelē pērkons ir Dieva balss, jo īpaši tad, kad Dievs ir dusmīgs. Ķīnā ticēja, ka pērkons rodas, kad debesu pūķis sāk kustēties.
[Sagatavots pēc: HSV 1994 : 110–111]

 

Pērkons ir viena no augstākajām dievībām. Saukts gan par Pērkona tēvu, gan Veco tēvu, gan arī Dieviņu. Viņam blakus ir Pērkona māte, Pērkona meitas, Pērkona dēli (5, 6 vai 9) un vedekla. Kā Pērkonam, tā arī viņa ģimenei tiek piedēvēta negaisu vai lietus parādību radīšana.

Pērkonam ir melni zirgi vai svina ķēve (mākoņi), pasakās tiek minēti arī balti zirgi. Pērkona ieroči ir zibens (deviņi zibeņi), zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode, milna vai ugunīga milna. Pasakās Pērkona pretinieki ir dažādi zaimotāji, jodi, velni un ļauni veļi, ar kuriem Pērkons cīnās.

Folklorā tiek minētas Pērkona varenās dusmas, viņa priekšā dreb zeme un pazeme. Tomēr Pērkons netiek uzskatīts par ļaunu. Viņš ir lietus devējs, tādējādi auglības nodrošinātājs. Pērkons ražo arī medu – dievu ēdienu.

Debesu kāzās Pērkons ir gan panāksnieks, gan precinieks, gan līgavas vedējs, kāzu rīkotājs un velšu dalītājs.

Pērkons tiek saukts arī par debesu kalēju. Kalēja galvenais uzdevums ir pagatavot Saules meitas līgavas rotas un dieva dēla bruņojumu cīņai ar ļaunām varām.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija II 1994 : 215–216]

 

Pērkons ir taisnības, auglības un kara dievs, arī Dieva ienaidnieks. Ar zibeņiem un dārdināšanu viņš soda ļaunumu, dod laukiem lietu un palīdz karavīriem karalaukā. Bieži vien tas atainots kā bargs bārdains vīrs, kas jāj uz melna zirga ar kara cirvi vai zobenu rokā.
[Sagatavots pēc: http://skyforger.lv/]



Igors Leontjevs Pērkons Bauskā (2012). 


Jānis Plēpis Pērkons (1938). [Latviešu tēlotāja māksla 1986]

 

Jānis Plēpis Pērkons Jāņu naktī (1938). [Latviešu tēlotāja māksla 1986]


Janis Rozentāls Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu (1910; freska un mozaīka; Rīgas Latviešu biedrības nama fasāde).



Spēlfilma Pērkona negaiss (1967). Režisors Kārlis Piesis. Filma uzņemta pēc R. Blaumaņa stāsta Pērkona negaiss motīviem.

 

Animācijas filma Mākonītis un Mākonīte (1975). Režisore Roze Stiebra.


Dziesma Dzeltenie aizkari. S. Kaldupes vārdi, E. Zariņa mūzika.

 

Kora dziesma Saule, Pērkons, Daugava. Raiņa vārdi, M. Brauna mūzika.

 

Dziesma Mākonis. I. Grāveres vārdi, I. Ulmaņa mūzika.

 

Dziesma Latvijā. J. Akuratera vārdi, P. Barisona mūzika.

 

Latviešu tautasdziesma Saules meitas kāzas.

 

Dziesma Mākonītis un Mākonīte. Raiņa vārdi, I. Kalniņa mūzika.


Pērkona negaiss Latvijā vasaras periodā ir diezgan bieža parādība. No maija līdz augustam pērkona negaisi vidēji ir 17 reizes, bet maksimāls skaits ir bijis virs 40 (1961. gadā Priekuļos).

Pērkona negaiss sākas ar to, ka debesīs pēkšņi savelkas biezi mākoņi, kuri ātri aug augstumā, kļūst tumšāki un draudīgāki. Tad jau ducina pērkons, zibeņo un sākas spēcīgas lietusgāzes.
[Sagatavots pēc: http://www.meteo.lv/]

 

Pērkona negaisa laikā nedrīkst atrasties uz ezera vai citas ūdenskrātuves, peldēties, makšķerēt zivis. Ir jāattālinās no ūdenskrātuves drošā attālumā, jo ūdens labi vada elektrību.

Kalnos vajadzētu turēties tālāk no virsotnēm un augstām klinšu smailēm. Jācenšas nokļūt līdz kalna pakājei. Metāla priekšmeti, kā alpīnistu uzkabe, cērtes, katli, ir jāieliek mugursomā un jānovieto 20–30 metru attālumā no savas atrašanās vietas.
[Sagatavots pēc: http://www.vugd.gov.lv/]

 

Grupa „Pēkons”

Grupa „Pērkons” ir leģendāra Latvijas rokgrupa, kas dibināta 1981. gadā. To izveidoja Juris Kulakovs un daži bijušie rokgrupas „Menuets” dalībnieki.

Sākotnēji grupas „Pērkons” mūzikā bija vērojama rokenrola un smagā roka ietekme. 1983. gadā grupas darbība tika aizliegta, taču 1984. gadā tā atsāka koncertdarbību ar nosaukumu „Kolhoza „Padomju Latvija” ansamblis”. 1985. gadā grupa tika aizliegta atkal, jo pēc „Pērkona” koncerta Ogrē satrakojušies jaunieši izdemolēja vilciena vagonus.

1987. gadā grupa atkal atsāka koncertēt un 1989. gadā „Mikrofona” dziesmu aptaujā ieguva 1. vietu.

Grupas sastāvā ir Juris Kulakovs, dziesmu autors un taustiņinstrumentālists, vokālisti Ieva Akurātere un Raimonds Bartaševičs, basģitārists Juris Sējāns, soloģitārists Leons Sējāns un bundzinieks Ikars Ruņģis.

Atmodas laikā grupas „Pērkons” daiļrade simbolizēja pretestību visam padomiskajam. Tautā īpaši populāras dziesmas ar Klāva Elsberga un Māra Melgalva tekstiem.

Grupas „Pērkons” albumi: Mākslas darbi; Zibens pa dibenu; Ei, jūs tur!; Balle u. c.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija IV 2007 : 726; http://www.delfi.lv/]