Tradicionālā transkripcija
[pasaka]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[pɑsɑkɑ]
[p] – nebalsīgais troksnenis
[a] – īsais patskanis
[s] – nebalsīgais līdzskanis
[a] – īsais patskanis
[k] – nebalsīgais līdzskanis
[a] – īsais patskanis
Trīszilbju vārds.
pa- – priedēklis
-sak- – sakne
-a – galotne
pasak- – vārda celms
pasaka – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
vsk. |
dsk. |
N. |
pasak-a |
pasak-as |
Ģ. |
pasak-as |
pasak-u |
D. |
pasak-ai |
pasak-ām |
A. |
pasak-u |
pasak-as |
I. |
ar pasak-u |
ar pasak-ām |
L. |
pasak-ā |
pasak-ās |
V. |
pasak-a! |
pasak-as! |
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Pasakas ir bērnu mīļākā lasāmviela.
2) izteicēja daļa – Viens no daiļliteratūras žanriem ir literārās pasakas.
3) galvenais loceklis – Brīnumu pasakas.
4) papildinātājs – Vecmāmiņ, pastāsti man pasaku par Sarkangalvīti un vilku.
5) apzīmētājs – Bērnībā ikviens grib nokļūt pasaku valstībā.
6) apstāklis – Ja dzīvē viss notiktu kā pasakā!
pasaku filma, pasaku grāmata, pasaku kamols, pasaku krājums, pasaku tēls
brīnumu pasakas, dzīvnieku pasakas, sadzīves pasakas, tautas pasakas
gara pasaka, interesanta pasaka, īsa pasaka, literārā pasaka
pētīt pasakas, pierakstīt pasakas, sacerēt pasakas, stāstīt pasaku, zināt pasakas
pasaka, s.
1. Tautas daiļrades vai literārs (parasti prozas) sacerējums, kam raksturīga fantastika.
Latviešu tautas pasakas. Sadzīves, dzīvnieku pasakas. Literārās pasakas autors. Pasaku teicējs, stāstītājs. Pasaku tēli.
Kā pasakā – ļoti skaisti, labi, arī neticami.
2. dsk.; sar. Izdomājums, blēņas,
Nestāsti nu pasakas! Tās ir tīrās pasakas.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 799]
pasaka, -as, s.
1. Vēstītājas folkloras sacerējums, kam ir raksturīga fantastika. Attiecīgais vēstītājas folkloras žanrs.
Vākt tautas pasakas. Publicēt tautas pasakas. Tautas pasaku krājumi. Pasaku grāmata. Stāstīt bērniem pasakas.
Dzīvnieku pasakas – pasakas, kur galvenie varoņi ir dzīvnieki.
Brīnumu pasakas – pasakas ar daudziem fantastikas elementiem sižetā.
Sadzīves pasakas – pasakas, kam raksturīgs sadzīves vides attēlojums un reālistiski tēli.
Pasaku kamols – pasaku kopums, ko kāds zina.
Pārlaižu acis tīri izkoptajam dārzam, un ir tā, it kā es būtu ienācis bērnībā dzirdēto pasaku valstī. Preilis 1, 18.
sal. Es redzu! Lauskis tāds kā pasakā: Mazs vīriņš lielā, baltā kažokā, Un galva apkaklē kā pazudusi, Tik degungaliņā Tam gara ledus tapa piesalusi! Aspazija 3, 140.
// Parasti savienojumā „literārā pasaka”: daiļdarbs, kam raksturīga fantastika, sižeta un tēlu tuvība šādam vēstītājas folkloras sacerējumam. Attiecīgais daiļliteratūras žanrs.
K. Skalbes pasakas.
// pārn. Tas, kas ir neparasti skaists, arī ļoti labs.
Tā nebija platmale, bet pasaka! Koši zaļā krāsa atsita kaut ko vidēju starp aļģes un rudzu zelmeņa zaļumu. A. Grigulis 12, 27.
2. parasti dsk. Nepatiesas, melīgas, arī nepamatotas ziņas. Nieki, muļķības, arī baumas.
Melst tukšas pasakas.
Tev tika skaļas pasakas par mīļo tēti, kas aizbraucis garā, garā komandējumā. Mamma tev sacerēja vēstules no viņa. Spāre 6, 279.
Kā pasaka – saka par ko neparasti skaistu, arī ļoti labu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
pasaka – puorsoka; pasaku princese – puorsokys priņcese; pasaku taka – puorsoku styga; pasaku grāmata – puorsoku gruomota
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]
pasaka, demin. pasacĩna. 1. kas mâc¡ja lasît, ti¡ b¥ri lasija pasakas ùn stâstus visâdus pa čigãnim. pasakâs jàu i pũķi a deviņãm ga`vãm ùn septiņãm.
2. dsk. Pļāpas, tenkas. taĩsa uz gàisu tâdas pasakas, es ne·maz neklaũsuôs.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 566]
Malt pasakas sar. – runāt ko nepatiesu, runāt niekus.
(Kā) no pasakas (arī no pasaku grāmatas) izkāpis pareti – saka par dzīvu būtni, kas atgādina pasakas tēlu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]
Folklorā – pasaka.
Literatūrzinātnē – literārā pasaka.
Uzvārdi – Pasaciņa.
Ergonīmi – Pasaka, bistro; Pasaku nams, bērnu izklaides un attīstības centrs; Pasaciņa, bērnu rotaļu istaba Rīgā; Pasaciņa, pirmsskolas izglītības iestāde; www.pasakas.net.lv, pasaku portāls.
pasaka, mantots vārds; lš. pãsaka, ‘t. p.’. Atvasināts no verba sacīt, sal. apv. saka ‘teika, sakāmais’. Vārda nozīme no senāka ‘sakāmais, pastāstāmais’ → ‘pasacītais, pastāstītais’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 656]
angļu – fairy-tale; tale
baltkrievu – казка
čigānu – parameša; paramiša
grieķu – παραμύθι
igauņu – muinasjutt
itāļu – fiaba
krievu – сказка
latīņu – fabula
lietuviešu – pasaka
lībiešu – muininīž
poļu – bajka
somu – satu
ukraiņu – казка
vācu – das Märchen
zviedru – saga
Pa Miķeļiem jāstāsta pasakas, tad labi barojas cūkas.
Mūžīgā pasaka
Vecos laikos dzīvoja ķēniņš, kas bija liels pasaku mīļotājs. Viņš savā galmā pulcināja ļaudis, kas mācēja stāstīt daudz pasaku. Kādreiz ķēniņš izsludināja pa visu valsti, lai piesakās ļaudis, kas prot stāstīt pasaku, kura nekad nebeidzas. Kas tādu mācēšot, tam viņš atstāšot savu ķēniņa valstību un došot princesi par sievu. Bet, kura pasaka izbeigsies, tam stāstītājam nocirtīšot galvu. Pieteicās daudzi augstmaņi, bet viņu stāstītās pasakas izbeidzās, dažam pēc pusgada, gada vai diviem gadiem.
Kādu dienu pie ķēniņa ieradās ganu zēns Ansītis. Viņš lūdza kalpiem, lai viņu ielaižot pie ķēniņa. Kalpi negribēja laist. Ķēniņš dabūja to zināt un lika ielaist. Kad Ansītis ienāca, ķēniņš viņu vēl brīdināja, ja pasaka beigsies, viņam slikti klāšoties. Ansītis droši atbildēja, ka viņam neesot bailes un viņš droši varot stāstīt.
Ansītis iesāka tā: „Reiz dzīvoja ļoti bagāts un varens ķēniņš. Viņa slava tika daudzināta pa tālām aizjūras zemēm. Ķēniņa bagātība arvienu vēl vairojās. Kādu reizi viņš lika uzbūvēt lielu šķūni, kur novietot zeltītos kviešu graudus. Viss būtu labi, ja amatnieki nebūtu atstājuši mazu caurumiņu, pa kuru var ielīst viens sisenis. Siseņi, augstu lidodami, bija ievērojuši šo mazo caurumiņu, un nu notikās – nāca viens sisenis un paņēma vienu graudu. Nāca atkal viens sisenis un paņēma vienu graudu. Nāca atkal viens sisenis un paņēma vienu graudu.”
Kad Ansītis jau divus gadus bija stāstījis to pašu – nāca viens sisenis un paņēma vienu graudu –, ķēniņš dusmās iekliedzās: „Vai vēl tie siseņi nav paēduši?”
Uz ķēniņa dusmām Ansītis atbildēja: „Augstais ķēniņ, viss gaiss ir vēl pilns siseņu. Tie pat aizsedz gaišo saulīti, un rets saules stariņš apspīd mūsu zemi. Jauni siseņu bari jau mākoņos redzami. Tie visi ir izsalkuši.”
Beidzot ķēniņš neizturēja un teica: „Ansīt, tava pasaciņa tiešām nebeidzas. Tu esi lielākais pasaku stāstītājs. Ņem manu valsti un manu meitu par sievu. Tu to esi nopelnījis. Bet, kad tu taisīsi sev labības klēti, pielūko, lai strādnieki neatstāj jumtā caurumiņu siseņiem.”
[LTP 1989 : 292–293]
Lienīte pamostas četros no rīta: „Māmiņ, pastāsti man pasaciņu!”
Māte: „Pagaidi bērniņ, drīz pārnāks tētis, viņš mums stāstīs pasaciņu.”
●
Tēvs liek gulēt dēlu un stāsta viņam pasaku:
– Reiz dzīvoja bagāts vīrs. Viņš sev nopirka vislabāko datoru un veselu kaudzi licencētu programmu.
– Tēt, kas tas ir – licencēts?
– Guli, dēliņ, es taču tev teicu – tā ir pasaka…
Ar Miķeļa dienu beidzās visi zemes darbi un sākās vakarēšana, kad gāja cits pie cita ciemos un darīja dažādus darbus: vērpa, auda, adīja cimdus un zeķes u. tml. Vakarēšanā piedalījās arī dziesmu, pasaku un nostāstu teicējas. Nāca veci un jauni, līdzi nesot darāmo.
Tā kā ar Miķeļiem sākās arī veļu laiks, kad uzskatīja, ka mirušo radu gari nāk ciemos pie dzīvajiem ģimenes locekļiem, lai mirušo garus netraucētu, strādāja darbus, kas neradīja troksni. Veļu laikā vakarēšanā tika minētas mīklas, stāstītas pasakas un teikas, kā arī dažādi nostāsti. Vakarēšanas uzdevums bija ne vien izklaidēt, bet arī pamācīt, dot padomu un izglītot gan dažādās ar saimniecību saistītās lietās, gan sievietēm mājturībā un citās jomās.
Pasaku stāstīšana un mīklu minēšana parasti notika tikai līdz Ziemas saulgriežiem, jo citādi, dienai kļūstot garākai, arī mēle izstiepjoties garāka.
[Sagatavots pēc: http://www.latvijaspirts.lv/]
Ābolu stunda
Mums tiešām ir jauka skola
Un priecīgs tās stundu zvans,
Kas pasakas stāstīt sola
Un pats kā pasaka skan.
Kad ierodas skolotāja,
Mums skaitļi par draugiem kļūst,
Mēs zīmējam sauli un mājas,
Kā upes teikumi plūst.
Uz globusa viļņojas jūra,
Kur milzīgi kuģi iet.
Un patīk mums fizkultūra,
Kad varam lēkāt un skriet. [..] [Vējāns 1987 : 85]
Pasakai nenāk miegs
Kāpēc tu grāmatu pagalvī liec?
Pasaka teica –
tai nenākot miegs.
Nevarot aizmigt vēl,
ak tu viena! –
Eglīte, zalkšu karaliene.
Stāstīšu viņai
tagad par sevi,
kā tēti es mīlu
un, mammucīt, tevi.
Tu paliksi priede,
un tētis būs osis.
Nekad nevienu
es nenodošu.
No smiltīm un vēja
tu iztikt spēsi,
bet mūžam kā apse
nedrebēsi. [Misiņa 1987 : 46]
Grāmatu draugs
Ir jābūt mājās „Zīļukam”,
Varbūt tas kādam aizdots?
Kam?
Ir jābūt! Plaukts ir pārmalts jau.
Uz galda meklēju. Zem galda…
Nav.
Man mājās bija „Pasakas”.
Varbūt kāds paņēmis?
Bet kas?
Ir jābūt! Skapis pārmalts jau.
Zem skapja meklēju. Aiz skapja…
Nav!
Bij jābūt „Zvaigžņu sietiņam”,
Bet nevar sadzīt pēdas tam,
Pat papīrgrozs ir pārmalts jau,
Bij grāmata. Kad vajag – nav…
Būs visa māja jāpārjauc –
To grāmatu tik daudz, tik daudz…
Nes tētis klāt vai katru dienu,
Bet atrast nevaru nevienu! [Osmanis 1987 : 28]
Sētmalītes gulētājs
„ Ko tu stāsti?” Jūs man prasāt.
„Pasaka, ne dzīves gājums!”
– Ak, vai katris dzīves gājums
Nav tik pasaka un sapnis?
Sapņa veidā tagad rādās
Manim pirmās bērna miņas,
Kad es pūlos atcerēties
Viņus tālos saules gadus.
Lēni mostas, kāpj no dzelmes
Miglas plankums, gaišs un gaišāks,
Veras skaidre, šķiras krāsas,
Līnijas un ainas dalās.
Iznirst pirmā bērna miņa:
Bērns pie žoga, aukles rokās,
Apkārt saule – „ Kur tā vieta?”
– Tēva muiža Tadenava. [..] [Rainis 1970 : 13]
Lasīšana
Manā istabā
aug
pasakas kā
baravikas mežmalā,
un
istabā manā
aug
dzejoļi kā
kartupeļi tīrumā.
Un es ikdienas
ražu novācu –
lasu pasakas un
dzejoļus lasu. [Neibarts 2004 : 17]
Vakara pasaka
Jūnija vakarā
reiz no pagalma akas
izkāpa zvaigžņota
vakara pasaka.
Izlaida zaļganos
staru matus,
lika Mēnesim apkalt
zvaigžņu ratus.
Uzmeta plecos sev
zilo ceriņu mēteli,
iejūdza ratos
balto svēteli.
Pasauca mani
klusām pie sevis,
sacīja – brauksim …
un mēs braucām pie Tevis.
Tā es auļoju
Tevis zagti.
Zem svēteļa spārniem
sašķīda naktis.
Tā es taujāju
Tevis vienas.
Zem svēteļa spārniem
sadega dienas …
Jūnija vakaros
bieži no vecās akas
izkāpj vēl zvaigžņota
vakara pasaka.
Iedod man Mēness grožus,
Mierina – tava būšu …
Un es joņoju tā – visu mūžu. [Krūklis 1981 : 9–10]
Pāri
Kaut bez saules, kaut bez dziesmām –
Beidzot tak caur melnām liesmām –
Nonāksi tak galu galā
klusā svētlaimīgo salā.
Katrā zarā, kur tik iesi,
varavīksnes dvieli siesi –
Septiņ’ varavīksnas krāsas
kļūs tev septiņ’ mīļas māsas …
Tagad tev tik viena prātā:
tumši sārtā…
Tur tev’ gaiši zilā glāstīs,
dzeltainas dzintara pasaciņas
klusi dzilkdama stāstīs… [Bārda 1990 : 153]
Pasaciņa
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Ātri ātri steidzas viņa,
Rokā zelta pātadziņa.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas –
Līdzko jaunie sapņi beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju;
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Sidraboti pakaviņi,
Zili puķu iemauktiņi;
Pavadā kā pērles sienas
Senās, mīļās bērnu dienas.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas. [Aspazija 1959 : 84]
Pasaka
Atjāja puteņi baltos zirgos,
Māsiņa birztala tecēja pretī,
Brālis kalējs smēdē kala,
Nebūs kalšanai gala.
Kalējam, sērdienim, – rokas kā vāles.
Ļaudis atnāca bēdas sūdzēt,
Nāca pie kalēja, lūdza un lūdza:
– Izkal mums laimi! –
Bet kalējs klusēja,
Plēšas pūta bez gala –
Zobenu kala.
Kalējam, sērdienim, – pleci kā kluči.
Ļaudis atnāca, pakaušus kasīja,
Tiepās un prasīja:
– Izkal mums laimi! –
Bet kalējs klusēja,
Veseri cilāja bez gala –
Izkapti kala.
Kalējam, sērdienim, – pirksti kā atspoles.
Ļaudis pie kalēja nāca un skrēja,
Pavēlēja:
– Izkal mums laimi! –
Bet kalējs klusēja,
Viņa plaukstā sudrabs dusēja,
Kalējs klusēja bez gala –
Saktu kala.
Sirotājs nāca –
Zobenu satika.
Kvieši nāca –
Izkapti satika.
Meitene nāca –
Saktu satika.
Tauta nāca –
Savu dzīvību satika.
Atkal atjāja puteņi baltos zirgos,
Māsiņa birztala tecēja pretī,
Brālis kalējs smēdē kala,
Nebūs kalšanai gala! [Ļūdēns 1980 : 14–15]
Jurītis dārzā izgāja gan, taču atgriezās tukšām rokām, jo doniņu nebija varējis ieraudzīt.
Vēlāk, gulēt iedams, puisēns lūdza vecmāmiņu pastāstīt kādu pasaku, jo tā viņš bija pieradis – iemigt, klausoties pasakas.
– Labi, – sacīja vecmāmiņa, – tikai šoreiz es tev pastāstīšu kaut ko citu – daudz nopietnāku nekā pasaku… Klausies uzmanīgi! Tas būs patiess stāsts par kādu mazu meitenīti Ilzīti, kas piedzīvoja visbriesmīgāko, ko vien cilvēks var iedomāties, – karu. [Rinkule-Zemzare 1986 : 6]
●
Apmierināts apsēžos savā agrākajā vietā un raugos apkārt. Mans tēvs velk plēšu līksti, un es dzirdu savādu, drūmu šņākšanu. Reizēm pat atskan tādi kā sāpīgi vaidi, kā nopūtas. Man paliek gluži baigi.
– Tēt, kas tajās plēšās tik smagi elš? – es jautāju tēvam.
– Tas ir dzelzs puika, kas plēšās ieslodzīts, – tēvs saka pēc brītiņa.
– Dzelzs puika? – es brīnos. – Kas tas tāds par dzelzs puiku?
– Vai tad tu nezini pasaku par dzelzs puiku? – tēvs saka un paraugās uz mani. Tad paliek domīgs, ieliek ugunī jaunu dzelzs gabalu, uzber ogles, un, kad, plēšām smagi šņācot, uguns sarkani uzliesmo, viņš sāk pasaku par dzelzs puiku. [Paegle 1961 : 7–8]
●
Es izkāpu no grāvja un gāju gar tīruma malu. Vējā līgojās dzelteni dzintara kvieši, sudraba rudzi un skarotas auzas, it kā feju auskari. Bet visiem pa vidu, – ak tu manu nedienu! – rēgojās velna auzas, melnas un treknas, un dzīrās labo sēklu vai nomākt. Māte arvien sirdījās par šīm velna auzām, ka tās nemaz nevarot iznīdēt ne ar arklu, ne ar ecēšām, it kā pats velns tās tur būtu iekaisījis labai sēklai par spīti.
Man arī iešāvās prātā pasaka par velna auzām. Kad dieviņš savās dusmās bij Ādamu un Ievu no paradīzes izdzinis, viņš pēc tam par tiem žēlojies, ka viņiem nu būs badā jānobeidzas, un viņš izsūtījis kādu eņģeli ar labības maisu tiem pakaļ. Eņģelis sācis labību izsēt, bet te arī velns klāt un min uz graudiem virsū. Eņģelis gan paspējis velnu aizdzīt, bet pēdējais, projām skriedams, paguvis mazākais uz dažiem graudiem uzspļaut. Tās bijušas taisni auzas, kas tad no velna spļāviena pārvērtušās par nezālēm un palikušas melnas.
[Aspazija 1968 : 150–151]
●
Kad skolotājs bij apsolījies par visu gādāt, tad vecenīte, labi apmierināta, izgāja ar Anniņu skolas istabā un skolotājs ar savu viesi iegāja atkal otrā istabā, kur nosēdās savās pirmajās vietās.
„Es nezinu, kā jūs, skolotāja kungs, varat to panest, kad visi rupji ļaudis mācas ar savām pasakām virsū kā tagad pat. Es būtu jau dažu labu izsūtījis ārā. Es tā neizturētu,” viesis sacīja, pīpi uztaisīdams.
„Kādu rupjību jūs šai vecenītei pārmetat?” skolotājs jautāja.
„Es jau teicu. Tad vēl: kāda krustmāte šī jums ir? Mani arī izgodāja par dēlu,” viesis drusku lepni atbildēja.
„Rupjība nav nedz viena, nedz otra,” – tā skolotājs domādams sacīja. „Tā stāstīšana ir tādu vecu māmuliņu pazīstams vājumiņš, kurš iesākas gan pie darīšanas, bet noklīst sāņus. Še viņa nemaz negribēja pasaku teikt, bet pierādīt, ka viņai ir stiprs iemesls dot bērnu nevis sava apgabala skolā, bet citur. [..]”
[Kaudzītes 1980 : 17]
●
Vārds pasaka izmantots daiļdarbu nosaukumos:
Kārļa Skalbes literāro pasaku grāmatā Ziemas pasakas (1913);
Imanta Ziedoņa literāro pasaku grāmatās Krāsainas pasakas (1973), Lāču pasaka (1976), Visādas pasakas (1980), Blēņas un pasakas (1980), Pasaka par bizi (1997);
Annas Sakses literāro pasaku grāmatās Pasakas par ziediem (1966), Pasakas mazajiem (1960);
Māras Cielēnas literāro pasaku grāmatās Pasakas par brīnum mazajiem (2000), Pilsētas pasakas un pasaules pasakas (2001).
RUTA. Draudziņ…
ARTURS. Vai tu atceries pirmos gadus Zviedrijā?
RUTA. Tādas lietas jau neaizmirst.
ARTURS. Kad dzīvojām pie Jekstēm vienā istabiņā? – Es strādāju fabrikā, lielās dzelzs ripās urbu caurumus un griezu vindas… Vai man bija ar kādu ko runāt? Ne valodas, ne tematu. Un vasaru naktis saldējuma fabrikā…
RUTA. Artur! Tu esi tik dūšīgs!
ARTURS. Spēku es guvu, domādams par jums. Atceroties mūsu jauko Rīgas laiku. Tu atceries, kā mēs studentu gados gājām uz operu? – un Olīts! Kā Olīts bija iemīļojis Miškiņu! (Apmīļo lācīti.) Vienmēr visur bija jāvāc līdzi. – (Vīrišķīgi, pašapmierinoši.) Es viņai pat pasakas vakaros lasīju priekšā! [Rīdzinieks 1995 : 192]
●
VIŅŠ (atcerēdamies). Alvas zaldātiņi,
Guļus, tupus, stāvus, skrejus
Puisēntiņam uzticību zvērējušie
Plintainīši,
Uz gludās grīdas,
Uz tabakas kastīšu torņiem un piramīdām,
Uz Grilparcera kopoto rakstu tiltiņiem
Uzstādāmie cilvēciņi.
Pasaku klucīši,
Divi duči
Bez viena kuba,
No brālēna, pusaudzīša,
Pārmantotā mantu guba,
Divdesmit trīs pasaku lauskas,
Kad tās saliek,
Caurums
Nenovēršami paliek –
Pazaudētais, divdesmit ceturtais,
Sešas kuba virsmas bilžainas,
No lietu sateces izrautas ainas,
Nekad neiegūstamā,
Pārpilni plūstošā
Nepilnība. [Pētersons 1984 : 41–43]
Klusuma burvis – Kārlis Skalbe
Savās pasakās un dzejās Skalbe ir radījis tēlu, kas sevī nes latviešu kluso skaistumu. Vienalga, vai tas ir Nabaga Bramins, Bendes meitiņa, Kaķītis, vai tā ir Leļļu lāpītāja, Ziemassvētku eņģelis, Skursteņslauķis, Muļķītis vai arī kāds no „Garās Pupas” tēliem, visi viņi ir viena un tā paša Skalbes varoņa variācijas. Viņu pamata krāsas ir tās pašas, tikai vienam trūkst viena atēna un otram atkal cita. Šo Skalbes tēlu es esmu iemīlējusi, viņam līdzīgs, es domāju, ir bijis Pēteris Vītelis, Kauguriešu dumpja klusais varonis, kas savu īsto glorificētāju vēl gaida.
Kāds tad nu ir šis Skalbes cilvēks, ko dažādos kostīmos un dažādās kulisēs sastopam visos viņa darbos?
Vispirms viņš ir bagātnieks, kaut gan tie, kas prot skatīties tikai fiziskām acīm, pierādīdami savu pašu nabadzību, viņu varbūt sauks par skrandinieku. Bet bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet tas, kam nekā vairāk nevajag un kam vienmēr ir ko dot. Kaķītis spēj atņemt ķēniņa sāpes, Mazais puisis ar zelta matiem (pasakā „Ūdens māte”) pat izlepušai princesei var kaut ko iedot, bet princeses zelta gabalus viņš neņem, nezinādams, ko ar tiem iesākt. Tāpat arī Pelīte („Pasaka par Pelīti”) spēj princi atgriezt dzīvei. Un te slēpjas Skalbes saules spēks: lai kāds būtu cik mazs un nabags būdams, arvienu vēl viņš spēj otram kaut ko iedot, ja tuvojas tam nesavtīgi, iejūtīgi un pazemīgi, ar dāvināšanas prieku sirdī. Mēs visi pārāk viegli pārvēršamies sīktirgotājos, gribēdami, lai par visu mums atalgo, turpretī Skalbes tēliem piemīt liela dižciltība, viņi spēj dod, nekā sev neprasīdami, un to spēj tikai bagātais un stiprais. Dāvināšanas prieks Skalbes tēlus padara lielus, tos paceļ augsti pāri ikdienai, kur parasti valda vecās Zuvs mācība: „Kampt un rīt, kampt un rīt!” Dāvināšanas prieks izstaro mierinājumu un maiguma varu: ja Pelīte princim varēja dāvināt laimi, varēja aizpildīt tukšumu viņa krūtīs, tad nemaz nav iedomājams, ka zemes virsū dzīvo kāds cilvēks, kas būtu lieks un nevienam nevajadzīgs, jo pat vispelēkākais cilvēks taču būs mazliet nozīmīgāks par Pelīti.
Pasaka par Pelīti no Skalbes pasakām man vismīļākā, un Pelīte, man šķiet, zināja lielo dzīves gudrību, kuru daudzi visā mūžā nespēj iemācīties: viņa prata dot, prata ņemt un prata arī aiziet – un tas varbūt tas grūtākais. Domājot par šo pasaku, es nekad nezinu, ko vairāk apbrīnot: Skalbi, kas divās mazās lappusītēs tik daudz pateicis, no visiem pasaku meistariem – un tādi katrs ar savu vienreizīgo skaistumu ir Andersens, Vailds un Skalbe – laikam gan neviens nav uzrakstījis tik īsu pasaku. Vai arī apbrīnot princi, kam bija tik jūtīga sirds, ka viņš uzklausīja Pelīti un saprata viņas valodu, vai arī mazo, pelēko Pelīti, kas nāca tad, kad bija nepieciešama, un nāca tikai tik ilgi, cik tas bija nepieciešams. Ja tie, kas šķietas esam lielāki par Pelīti, to iemācītos, tad pārmetuma nātres, strīdu dadži un vilšanās vērmeles izzustu dzīves dārzā. [..] [Mauriņa 1990 : 48–49]
●
Maniem [Dž. Skulmes] bērniem stāsti par „Ģērķēnu” govīm patika labāk nekā pasakas. Es arī pati tos ļoti spilgti izdzīvoju. [..] Pasaku stāstīšana man neko labi neveicās, bet patiesie stāsti no lauku dzīves, no manas bērnības, no pašas pieredzētā bija tik aizraujoši, ka bērni tos prasīja vēl un vēl. Neko nevajadzēja izdomāt. Stāstīju to, kas man bija ļoti dārgs, bet zudis. Gribējās to atkal un atkal izdzīvot un tajā atgriezties. Šajos vakaru stāstos es atgriezos savu laimīgo dienu zemē. [Blaua 2009 : 75, 76]
Pasaku jaunā, nežēlīgā ekrāndzīve
Mūsdienu filmu plakāti ietērpj Sniegbaltīti bruņās, dod viņai zobenu un vairogu, bet Ansītim un Grietiņai – pistoles un arbaletu. Filmu saturs – identisks. Pasakas vairs neatgādina nostalģiskus bērnības stāstus pirms gulētiešanas, bet gan kļuvušas par filmu budžeta atpelnīšanas līdzekļiem, tiecoties kļūt par kases grāvējiem.
Tādas mūsdienu filmas kā Šreks (Shrek) un Brāļi Grimmi (The Brothers Grimm) apvieno sevī vairākus pasaku elementus. Tiek radīts pavisam jauns stāsts no tā, kas bērnu folklorā ir atpazīstams. Diemžēl vairākos gadījumos pasakas tiek pārveidotas līdz tādam līmenim, ka no oriģināla ir palicis tikai pats nosaukums. [..]
„Man liekas, ka lielākā daļa režisoru ir pārņemti ar alkatību un naudaskāri, tāpēc viņi cenšas atrast ko tādu, kas pēc iespējas vairāk un stiprāk piesaistītu cilvēku uzmanību un patiku. Savā ziņā tā arī ir kā atsauce uz oriģinālversijām, kad pasakas nebija cenzētas un nebija domātas bērniem. Tas viss viņiem vienkārši ir eksperiments,” domā kino skatītāja Emma.
Viņa pielīdzina pasaku moderno ekranizāciju absurdam. Lai gan tādi režisori kā Terijs Giljams (Terry Gilliam) atdzīvina visiem zināmus tēlus no dažādām kultūrām un mitoloģijām, tomēr mūsdienu Holivuda vairāk izmanto bērnu pasakas kā komercijas produktu.
Teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis norāda, ka Holivudā „nežēlīgo pasaku” idejas ieviesējs ir bijis [..] pieminētais režisors, kuru noteikti nevarētu dēvēt par lētas komercprodukcijas veidotāju. Viņa kinolenti Brāļi Grimmi Naumanis raksturo kā barokālu šausmu filmu, kurā brāļu dzīve mijas ar sižetiem no šo rakstnieku pasakām. Filmai bijuši samērā labi komercpanākumi. Grimmu daiļrades pētnieki atzīmējuši ietekmi no vācu, dāņu, holandiešu, franču un skandināvu folkloras. Kopš tā laika Holivudā tiek bieži izmantoti brāļu Grimmu literāri apstrādātie dažādu Eiropas tautu pasaku sižeti.
„Komerckino jau vispār ir tāda „mode” – zagt visu un visur, kur nav piesiets. Kādēļ lai tie nebūtu brāļu Grimmu pasaku sižeti? Turklāt šajās jaunajās kinopasakās netiek vis ekranizēta kāda konkrēta baismu pasaka tīrā veidā, bet gan palienēti dažādi motīvi, kuri tiek papildināti ar mūsdienu kinotehnoloģiju specefektiem un jaunām sižeta detaļām, kādas nu ir spējīgi sacerēt tie scenāristi, kuri veido šo filmu literāro pamatu,” stāsta kritiķis.
Viņš norāda, ka rezultāts sanāk kā nu kuro reizi. Personiski Naumanis uzskata, ka ne Sarkangalvītes mūsdienu adaptācija, ne filma par Sniegbaltīti, ne arī svaigākā šausmene par pieaugušo Ansīša un Grietiņas piedzīvojumiem ar raganu slepkavošanu nav nedz labs kino, nedz arī laba izklaide. Lai arī minētajās filmās piedalās labi aktieri, tā ir tikai primitīva lielīšanās ar specefektiem.
Režisori sāk zaudēt asumu uz jaunu filmu ideju radīšanu, par klasisko pasaku mūsdienu ekranizējumiem spriež video montētāja Herta Taube. To varot pielīdzināt vampīru tematikas komerciālajam uzvaras gājienam, kas aizsākās ar filmu Krēsla (Twilight) un seriālu Vampīra dienasgrāmatas (The Vampire Diaries). Pasaku žanrā viņa kā par šo arhetipu uzskata animācijas filmu Šreks.
„Tur tiek apvienoti vairāki pasaku tēli, radot plašas iespējas veidot humoristisku kopējo filmas stāstījumu. Būtībā par šo filmu fanoja gan bērni, gan pieaugušie. Pasaku noskaņu radīja arī Harija Potera burvestības filmu sērija. Tā kā grāmatas beidzās, beidzās arī ekranizācijas – jāsāk rakņāties pa vecākiem grāmatu plauktiem,” norāda Herta [Taube].
Viņasprāt, pasaku tematika jau nevienam tā īsti nevar nepatikt. Mēs katrs esam bijis bērns un esam dzirdējuši pasakas pie savas gultas vai sēžot skolas solā. Tās tiek saistītas ar siltām atmiņām.
[..]
Latvijas Radio reklāmas pakalpojumu daļas vadītājs Andris Morkāns, kurš bijis aktieris, kā arī bērnu pasaku teicējs, rosina skatīties plašāk: „Spēle ar laiku nodarbinājusi cilvēci kopš tās pirmsākumiem, kur laikmetu pārcelšana mākslā nav bijusi tendēta tikai uz mūsdienām. Piemēram, pa gadsimtiem tiek „mētātas” operas; tas īpaši bija populāri kino un teātra vidē 60. gados, kad tas tehniski kļuva iespējams. Mēdz jau arī pārcelt ne tikai uz nākotni, bet arī uz nekādu laiku.” A. Morkāns norāda, ka katrā mākslas darbā tomēr ir jāsaprot vēstījums – kāpēc notiek vai nenotiek laika pārcelšana. Kā vienu no aspektiem laiku saplūšanai viņš min tehnoloģiju attīstību, kad mūsdienu kino viss ir kļuvis iespējams. Laika nepārcelšanu mūsdienu filmās eksperts uzskata dažreiz pat par sarežģītāku nekā pārcelšana, kur tehniskās iespējas var izmantot daudz mazāk, jo filmēt „mūsdienu vidē” ir lētāk.
Mūsdienu rimeikus jeb pārfilmējumus viņš pielīdzina tautasdziesmu variācijām: „Daudzu teicēju tautasdziesmas ir ļoti līdzīgas un tomēr ne vienādas. Arī mākslā – vienreiz jau tāda Sniegbaltīte ir bijusi, nu ko tad – taisīt kopijas? Garlaicīgi, tāpēc jāizdomā cita versija.”
[..]
Pēc kino eksperta Viktora Freiberga domām pasaku jaunās filmu versijas liecina par stāstu izsīkumu kino. Kā piemērus viņš min Sniegbaltīti un mednieku, filmu Spogulīt, spogulīt (Mirror Mirror), Sarkangalvīti (Red Riding Hood) un Dorotiju un Ozas raganas (Dorothy and the Witches of Oz). Eksperts norāda, ka tas ir novērojams arī lielajā rimeiku skaitā, īpaši Eiropas filmās.
„Pasakas ir stāsti, kurus visi zina, un skatītājiem nepatīk svešas lietas. Te gan galvenokārt domāju netradicionālus naratīva strukturēšanas veidus, jo pasakas ar savu pamata sižeta prognozētību, iespējams, daudziem sagādā baudu, ja tiek papildinātas ar noteiktām izmaiņām,” stāsta Freibergs.
Viņš atzīst, ka zināmais kopā ar pārsteiguma momentu sniedz baudu noteiktai auditorijai. Tas ir saglabājies latentā formā kopš bērnības. Eksperts norāda: „Mazi bērni mīl klausīties vienu un to pašu pasaku vai stāstu vairākkārt.”
Freibergs pielīdzina pasaku filmu mūsdienu versijas klajam mārketinga trikam. Palielinot auditorijas vecumu, pasaku inscenējums kļūst par sava veida otrreizējās lietošanas produktu. Notiek stāsta recycling (angļu val. – pārstrādāšana otrreizējai lietošanai), padarot spinofus par leģitīmu veidu atgriezties bērnības surogātatmiņās.
„Skatītājs neskatās filmu vai nelasa grāmatu, kuru bērnībā redzējis vai lasījis, bet konstruē atmiņas, kam nav nekāda sakara ar bērnu dienām. Bez tam tas ir arī visai cinisks veids kā pelnīt vairāk naudas [kino] studijām, jo pasaka, kurā pēc savas būtības pastāv šausmu stāsta elementi, šos kino elementus izvirza kā galvenos. Neesmu vēl redzējis tādus jauno pasaku variantus, kuriem būtu īpaša vērtība kino,” atzīst eksperts.
Līdzīgs viedoklis ir kinozinātniekam Ābramam Kleckinam: „Man šāda tipa filmas ir mūsdienu tirgus kino parasta produkcija, kā to izprot un veido šīs industrijas pārstāvji. Tautas un klasiskās literārās pasakas, kurām nereti piemīt arī izklaides industrijā tik ļoti iemīļotās vardarbības un cietsirdības elementi, tiek pielāgotas mūsdienu gaumei.” [Baturs 2013 : http://mansmedijs.lu.lv/]
Voldemārs Matvejs Ceļā uz rožaino pasaku pili (ne vēlāk par 1910. gadu).
Maija Tabaka Pasaka (2009).
Ēvalds Dajevskis Pasaku namiņš (1933).
Vija Zariņa Pasakaina sajūta (2008).
Niklāvs Strunke Ilustrācija latviešu tautas pasakai Niedrīšu Vidvuds (1927; akvarelis).
Rihards Zariņš Pasaka (1898).
Animācijas filma Zaļā pasaka (1977). Režisore Roze Stiebra.
Animācijas filma Uzpasaka (1986). Režisore Roze Stiebra.
Animācijas filma Sēd uz sliekšņa pasaciņa (1987). Režisore Roze Stiebra.
Dziesma Pasaka. D. Avotiņas vārdi, I. Vīgnera mūzika.
Dziesma Dzeltenie aizkari. S. Kaldupes vārdi, E. Zariņa mūzika.
Dziesma Pasakā. L. Reinika un M. Freimaņa vārdi un mūzika.
Dziesma Princesīte. K. Dimitera vārdi un mūzika.
Dziesma Aicinājums. Aspazijas vārdi, R. Paula mūzika.
Dziesma Tu, mana Āfrika, mana Antarktīda. K. Dimitera vārdi un mūzika.
Dziesma Pasaciņa. Aspazijas vārdi, P. Šūberta mūzika.
Tautas pasakas
Pasaka ir prozas sacerējums, kam raksturīgs reālu parādību atspoguļojums fantastiskā aspektā. Tautas pasakām nav viena konkrēta autora, tās radušās, pasakas stāstot no paaudzes paaudzē.
Tautas pasakās savijas tautas uzskati, mākslinieciskās fantāzijas, arī reālās dzīves novērojumi.
Tautas pasakām ir 3 galvenie paveidi: pasakas par dzīvniekiem, brīnumu pasakas un sadzīves pasakas. Dzīvnieku un brīnumu pasakās vairāk dominē fantastika, savukārt sadzīves pasakās ir reālās dzīves tēlojums.
Latviešu tautas pasakām vērojama tuvība ar citu tautu pasakām, piemēram, krievu, vācu, lietuviešu, igauņu.
Apmēram viena desmitā daļa tautas pasaku ir pasakas par dzīvniekiem. Parasti šajās pasakās darbojas tikai Latvijā sastopamie dzīvnieki, pasakās ir atspoguļotas šo dzīvnieku dzīvesveida un izskata īpatnības. Dzīvnieku pasakās populāri tēli ir lapsa, vilks, lācis, ezis, zaķis, dažādi putni un mājdzīvnieki.
Brīnumu pasakas ir gan daudzveidīgas saturā, gan bagātas ar tēliem. Dabas un sabiedrības spēki iemiesoti fantastikas tēlos, kuros apvienots reālais ar pārspīlēto, piem., Dieva un Velna tēls, koku rāvēji. Šo pasaku galvenais pozitīvais tēls ir trešais tēvadēls, muļķītis. Populārākie brīnumu pasaku sižeti ir cīņa ar daudzgalvainu pūķi, arī velnu, kādas apburtas princeses atbrīvošana, bārenītes un mātesmeitas attiecības. Brīnumu pasakās galvenajam varonim ir jāpārvar dažādi pārbaudījumu, tad tas saņem apbalvojumu – bagātību, princeses roku un sirdi.
Sadzīves pasakās darbība norisinās galvenokārt zemnieka sētā un tās tuvākajā apkārtnē, piemēram, muižā, baznīcā vai krogā. Galvenās personas ir zemnieks, mācītājs, kungs – reāli tēli, tomēr darbība reizumis notiek īstenībai neraksturīgās situācijās. Šajās pasakās ir daudz satīras un humora. Tajās lielākoties notiek zemnieku vēršanās pret kungiem – kungs lielākoties atstāts muļķa lomā.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija IV 2007 : 685]
Tautas pasaku vākšana
Latviešu tautas pasaku vākšana un publicēšana sākās 19. gs. 70. gados. 1887. gadā F. Brīvzemnieks krievu valodā publicēja 148 latviešu tautas pasakas un teikas, tās iznāca krājumā Etnogrāfijas materiālu krājums, latviešu valodā iznāca krājums Mūsu tautas pasakas.
A. Lerhis-Puškaitis apkopoja visas līdz 19. gs. beigām savāktās tautas pasakas un teikas krājumā 7 sējumos Latviešu tautas teikas un pasakas (1891–1903).
20. gs. 20.–30. gados tika izdotas P. Šmita sakārtotais krājums 15 sējumos Latviešu pasakas un teikas (1925–1937) un Latgaliešu pasakas (1937).
Padomju laikā tika publicēti vairāki latviešu tautas pasaku krājumi: Latviešu pasakas (4 sēj. 1946–1950), Latviešu tautas pasakas (1956), Tauta par baznīcu un mācītājiem (1963), Latviešu tautas pasakas: pasakas par dzīvniekiem (1964), Brīnumu pasakas (1966) un Sadzīves pasakas (1967).
Līdz 21. gadsimtam bija sakrāti vairāk nekā 35 tūkstoši latviešu tautas pasaku pierakstu.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija IV 2007 : 685]
Literārās pasakas
Literārā pasaka ir sacerējums, visbiežāk prozas, retāk dzejas formā. Atšķirībā no tautas pasakām tās sarakstījis konkrēts autors.
Viduslaikos ar pasaku saprata darbu, kurā nav ne patiesības, ne līdzības ar to, kas notiek dzīvē, tāpēc autoram bija ļoti pārliecinoši jāmelo. Mūsdienās pasaka ir irealitātes un citas pasaules sinonīms.
Literārajās pasakās ir izmantoti folkloras un mitoloģijas tēli un sižeti.
Eiropā 17. gs. literārās pasakas žanru aizsācis franču dzejnieks Šarls Pero.
18. gs. un 19. gs. pirmajā pusē literāro pasaku autori Eiropā ir K. Brentāno, V. Haufs, E. T. A. Hofmanis, Novāliss, J. L. Tīks. Tomēr par literārās pasakas žanra izkopēju uzskata dāņu rakstnieku H. K. Andersenu. 19. gs. beigās spilgts literāro pasaku rakstītājs ir angļu rakstnieks O. Vailds.
Latvijā par literārās pasakas aizsācēju var uzskatīt G. F. Stenderu, 18. gs. otrajā pusē tiek izdota viņa grāmata Jaukas pasakas in stāsti (1766). Viņa pasakās vērojams didaktiskais aspekts un morāle.
19. gs. beigās literārās pasakas rakstījis arī R. Blaumanis. Spožākā no tām ir Velniņi.
20. gs. sākumā literārās pasakas raksta J. Akuraters, A. Brigadere (Mare), Andrievs Niedra (Zemnieka dēls), J. Poruks (Puteklītis; Zelta adata; Ofira zemes dārgumi).
J. Poruks latviešu literatūrā aizsāka arī satīriskās pasakas žanru (Amors, stārķis Sarkanstilbis un runcis Šņuris).
20. gs. literāro pasaku augstā līmenī izkopj K. Skalbe. Viņš publicē 76 literārās pasakas, kas iznāk piecās grāmatās.
20. gs. 20. gados literārās pasakas raksta arī E. Birznieks-Upītis (krājums Nīnas pasaciņas), 40. gados – J. Širmanis (Pīkstīte; Kriksis Meža mājā).
Pēc II pasaules kara literārās pasakas rakstījuši Ž. Grīva, S. Kaldupe, A. Sakse, M. Stāraste, I. Ziedonis.
20. gs. 80. un 90. gados literārās pasakas publicē Viks (Sarežģītais zvirbulēns; Klaids pasaku zemē; Tīģerēns Ņuks).
90. gados un 21. gs. sākumā izdoti vairāki M. Cielēnas literāro pasaku krājumi (Tuksaks un Mamolis; Pulksteņu nakts gaitas). Šajā laikā literārās pasakas publicē arī L. Briedis (Mazais mazītiņais), M. Čaklais (Divi dzīvi zaldātiņi un citas pasakas), D. Dreika (Burvi, mans burvi…).
20. gs. beigās literārās pasakas žanrā nozīmīgus darbus radījuši arī N. Ikstena, J. Zvirgzdiņš, K. Elsbergs, M. Melgavs.
[Sagatavots pēc: Latvijas enciklopēdija IV 2007 : 206]
Literāro pasaku autore Māra Cielēna
Māra Cielēna raksta dzeju un bērnu literārās pasakas. Par saviem darbiem viņa ir saņēmusi arī vairākus apbalvojumus, piemēram, Pastariņa prēmiju.
M. Cielēnas dzejoļiem un pasakām ir raksturīga iztēles bagātība, sirsnīgums un apcerīgums, iespējams, tieši tāpēc viņas pasakās ir izteikti un nu jau visiem zināmi tēli, kā Balonpuika, Princese, kura dzīvo priedē, un citi. M. Cielēna ir arī tulkojusi bērnu pasakas no krievu, angļu, vācu un pat bengāļu valodas.
Starp ievērojamākajiem un nozīmīgākajiem rakstnieces darbiem ir:
- viņas pirmā pasaku grāmata – Tuksaks un Mamolis (1992);
- pasaku grāmata Pulksteņu nakts gaitas (1997). 2008. gadā izdota Veras Singajevskas ierunāta šīs pasakas klausāmgrāmatas versija;
- Pilsētas pasakas un pasaules pasakas (2001);
- pasaka Princese Aurēlija un kokspoki (2011);
Māras Cielēnas pasakas apvienotas arī vienā lielā grāmatā ar atbilstošu nosaukumu Pasakas.
[Sagatavots pēc: http://www.idejuforums.lv/]
●
Pasaku portālā www.pasakas.net.lv bērni var klausīties latviešu un citu tautu pasakas un teikas, šūpuļdziesmas, tajā atrodamas arī animācijas filmas, kā arī iespējams spēlēt spēles. Portāls 2009. gadā atzīts par vienu no izcilākajiem Eiropas nozīmīgākajā konkursā Prix Europe.
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/]