paparde

papard- – sakne, vārda celms

-e – galotne

papardes augs, paparžu cers, paparžu dzimta, papardes kāts, papardes lapas, paparžu laputs, papardes maliņas, paparžu nematode, paparžu rinda, papardes sakne, paparžu sēntiņa, papardes stāds, paparžu sugas, papardes uzbūve, papardes zaļums, papardes zieds, paparžu zāģlapsene

dārza papardes, istabas paparde, kokveida papardes, krūmu paparde, vienkāju paparde, zelta paparde

augsta paparde, dekoratīvā paparde, gludā paparde, krāšņa paparde, kupla paparde, liela paparde, maza paparde, melnā paparde, milzīga paparde, parastā paparde, skaista paparde, slapja paparde, spuraina paparde, trausla paparde, zaļa paparde, zema paparde

aiztikt papardi, aplūkot papardi, augt zem papardes, dziedāt par papardēm, fotografēt papardi, gleznot papardi, iegulties papardēs, izrakt papardi, laistīt papardi, lasīt par papardēm, lūkoties uz papardi, pārstādīt papardi, pieskarties papardei, plūkt papardi, raut papardi, rāpot pa papardi, skatīties papardi, stādīt papardi, stāvēt papardēs, vērot papardi, zīmēt papardi

Zied paparde Jāņu nakti

Deviņiem žuburiem;

Devītā žuburā

Zelta poga galiņā. [LD 1630, 3291]

Grieze griež rudzīšos,

Paipaliņa papardēs;

Grieze griež tīrus rudzus,

Paipaliņa papardītes. [LD 2482-0]

Tec, irbīte, šķir papardes,

Meklē savu pereklīti;

Tec, māsiņa, šķir tautiņas,

Meklē savu bāleliņu. [LD 17634-0]

Jānis brēca, Jānis sauca,

Jānim bērni pazuduši,

Jānim bērni pazuduši

Lielajās papardēs.

Nebrēc, Jāni, nesauc, Jāni,

Tavi bērni sētiņā. [LD 32926-0]

Mūžam sila papardei

Zili ziedi neziedeja;

Mūžam kalpa līgaviņa

Laba vārda nedzirdeja. [LD 3609-2]

Līst’, lietiņ, kad līdams,

Nelīst’ Jāņu vakarā:

Salīs manas Jāņu zāles,

Salīs Jāņu papardītes. [LD 617, 741]

Vai tās visas Jāņu zāles,

Ko plūc Jāņu vakarā?

Citas bija Jāņu zāles,

Citas Jāņu papardītes. [LD 804, 3249]

Vysas naktis skaistas naktis,

Jōņu nakte vysskaistōka:

Tad zīdēja papardeite

Zeļteitimi zīdenimi. [LD 1945, 8784]

Papardes zieds

Viens puisis bija dzirdējis, ka Jāņu naktī, pašā pusnaktī, papardes ziedot. Gājis lūkot, vai tā taisnība, jā: pašā Jāņu pusnaktī visas ceru papardes ziedējušas tādiem ziediem kā uguns dzirksteles. Puisis piegrābis pilnu sauju spožo ziedu un gājis uz māju. Bet ceļā viņu apstājuši dažādi zvēri, arī čūskas: lai atdodot tos ziedus! Puisis nelicies ne zinot – iet tikai. Te bijis jāiet muižai cauri (un viņam licies, ka saule jau brokasta laikā) – kungs pretim: „Kur tu biji? Atdod to, kas tev saujā!” Atdevis muļķis. Tikko atdevis, tā nezin kur saule palikusi, kur ne – tumša nakts bijusi, tumša palikusi. Ziedu atņēmējs nebijis vis muižas kungs, bet velns. [LTT 1991 : 477]

●

Teikas stāsta, ka pazīstamās krūmu jeb melnās papardes Jāņa naktī ziedot, bet tikai tās, kas esot jau vairāk gadu no vietas augušas. Ziedu pumpurs vakarā izaugot un taisni pašā pusnaktī izplaukstot un ziedot. Tāds, kas šo ziedu varot uzmeklēt un noraut, paliekot ļoti laimīgs cilvēks; visas viņa vēlēšanās piepildoties. Meklējot jābūt vienam pašam, citiem klāt esot, tas nemaz neziedot. Uz zieda ierodoties dažādi gari, kas cilvēkiem to negribot dot; tādēļ nereti ar tiem izceļoties sīva cīņa.  [LTT 1991 : 477]

●

Jāņu naktī paparde zied ap pašu pusnakti sudraba ziediem. Kas to ziedu iemanto, tas visu zin, visu paredz; pat caur aizslēgtām durvīm tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši, citādi Nelabais to nozog. Kas Jāņu naktī papardes ziedu meklē, tam jābūt vareni drošam: tur rādoties visādi nezvēri, spoki, ķēmi; tomēr nevajag bīties, tad nekas nekaiš; ja sabīstas, tad zvēri nolietā.

Reiz gans Jāņu vakarā pazaudējis govi. Saimnieks nejauki bāries un aiztriecis naktī ganu, lai meklē, kamēr atron. Bet meklējot ganam vīzē iekritis papardes zieds. Šis to nezinājis; tikai brīnojies, ka tik piepeši visas lietas viņam zināmas: gan zinājis to, ka govs patlaban pati pārgājusi, gan ka citi mājās mielojas, gan arī, ka saimnieks pukojies: „Gatavs nelietis! Govs mājā – nu viņš vēl novazājas meklēdams!” Bet pašā tai brīdī piestājies smalks kungs spožiem zābakiem un plijies, un plijies, lai mainot vīzes ar viņa zābakiem. Labi, mainījis arī. Un, skat, līdz nu spožos zābakus apvilcis, nezinājis ne rīta, ne vakara vairs; lielām mokām tikko vēl mājas atradis. [LTT 1991 : 477–478]

●

Jāņa naktī paparde ziedot, kurš to ziedu noraujot, tas paliekot laimīgs. Reiz Jāņa naktī viens vīrs gājis papardes ziedu meklēt, nosēdies zem papardes cera un gaidījis. Taisni priekš pusnakts viņam sācis mākties stiprs miegs virsū un viņš arī apgulies. Paparde uzziedējusi, un zieds aizkritis vīram aiz pastalas, bet viņš pats nekā nav manījis. Vīrs uzmodies un gājis uz māju – kad nogulējis, nogulējis savu laimi. Nāk pie mājas, citi sāk smieties, kur šim viena kāja palikusi. Iet gan kā citi cilvēki, bet vienas kājas nav! Vīrs paskatās pats: ir abas kājas. Nu tik viņš sapratis, ka no papardes zieda kāja palikusi citiem neredzama. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15L0108.htm]

●

Drošsirdīgs zaldāts zinājis, kur paparde zied, un apņēmies to iegūt. Naktī nogājis turp, nostājies zināmā vietā un, krustu mezdams, lasījis dziesmu grāmatā. Nu nākuši visādi spoki, gribējuši viņu aizbaidīt: rādījušies rūcēji zvēri, vēlušās kamoliem čūskas virsū, bet zaldāts nebijies, zinādams, ka tie viņam neko nevar darīt. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15L0106.htm]

●

Dzeivuoja vīns divpadsmit godu vacs puisāns, un jam nazkod stuosteja vacaistāvs par svāta Juoņa dīnas papardeiti. Tam puisānam ļūti gribējuos dabuot papardeitis zīdeņu, un jis ļūti prīceigi gaideja svāta Juoņa nakti. Kod atguoja svāta Juoņa nakts, tys puisāns apsavylka jaunu kraklu, pajēme vērdeņu un nūguoja mekleit papardeites zīdeņu. Jis guoja, guoja, daguoja pi tuos papardeitis zīdeņa, nūruove jū un cīši samīdze sovā rūkā. Koč itei pučeite beja korsta kai guns, tys puisāns turēja jū stypri pierstūs. Tai jis guoja pa ceļu un eimūt dūmuoja: „Kab man byutu pils, tūlaik byutu labi!” Tymā ocumierklī jis atsaroda nazkaidā lelā pilī, kur beja daudz kolpu un kolpyuņu. Tod kolpi apvylka jū zalta tārpā un atnese jam vysaidus gordus iedīņus un dzierīņus. Jis dzeivuoja cīši labi, bet nabeja vys tik prīceigs. Jis vys dūmuoja par tāvu, muoti, par bruolim, muosom, un jam gribējuos nūbraukt iz sātu. Tiuleņ atbrauce zalta roti ar divi zyrgi un tai jis nūbrauce iz sātu. Dabraucis pi sātys, jis īraudzeja sovu mozuokū bruoli stuovūt pi durovu. Jis izkuope nu rotu, daguoja pi bruoļa un vaicuoja: „Kur ir tovs tāvs, muote, bruoli, muosys?” Bruoļs soka: „Tāvs jau tovs nūmiris, bet muote guļ slyma uz nuovis gultys.” Jis daguoja pi muotis, kas gulēja gultā un ļūti rauduoja. Padzeivuojis kaidu laiku, jis nūbrauce otkon iz sovu skaistū pili. Piec divu godu jis vēļ nūbrauce iz sovu dzimtini, izkuope nu rotu, daguoja pi durovu un verās: durovys aizslāgtys un nav nivīna cylvāka. „Kū tu, dāls, tī meklej?” Puisāns atbild: „Atguoju pasavērt sovu tāvu un muoti.” Veceitis soka: „Jī vysi nūmyra nu boda.” Puisāns padūmuoja breidi un soka: „Muna laime nava eista laime”. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

Vasaras saulgrieži, Līgo svētki, Jāņi – šo laiku var saukt dažādi, bet tas ir dabas lielās aktivitātes laiks. Šajā laikā ir daudz gaismas, kura augiem tik nepieciešama. Vainagos un vītnēs, kas paredzētas svētku rituāliem, iepin īstās jāņuzāles. Jāņu vainags un Jāņu pušķis tradicionāli ir veidoti no augiem, kas uzzied šajā laikā. Jāņa tēvam ir ozola vainags, bet Jāņa mātei, jāņubērniem, lopiņiem vainagi ir raibu raibie. Tur ir gan pīpenes un āboliņš, gan dažādas madaras, gan papardes un vībotnes, gan suņuburkšķi un smilgas. Jāņu pušķī vēl pievieno pa kalmes lapu rozetei, reizumis arī pa kādai nātrei.

Leģendām apvīti augi ir papardes, kuras ziedot Jāņu nakti. Un ir arī pietiekami daudz papardes zieda meklētāju. Taču īstenībā papardes ir sporaugi, tātad – nezied. Paparžu lapas ir skaistas, tās bieži tiek izmantotas, gatavojot Jāņu pušķus.

Jāņuzāles izkaltē un uzglabā: tās dod ziemā govīm, kad teļi atnāk, dzērienā. Bērnus ieteic mazgāt jāņuzāļu sulā. [Sagatavots pēc: Eniņa 2004 : 38–47]

●

Latgaļu apdzīvotajā teritorijā sastopami divējādi kapulauki – līdzenie un uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos mirušie glabāti zemē ieraktās četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs. Mirušie reti kad sadedzināti. Kapa bedru pildījumā bieži novērotas sīkas oglītes, kas izskaidrojamas ar bēru ceremonijām; tāpat ar bēru rituālu saistītiem ticējumiem izskaidrojama paparžu likšana sieviešu apbedījumu pagalvī.

Latgaļu uzkalniņu kapos katrā uzkalniņā guldīts viens, reti divi mirušie. Pēc kapa bedres aizbēršanas pāri apbedījumam uzbērts smilšu uzkalniņš. Uzkalniņi veidoti pusmetra augstumā puslodes formā. Uzkalniņa uzbēršanai zeme ņemta no tuvākās apkārtnes, tādēļ ap uzkalniņu novērots it kā grāvītis. Ārējā uzkalniņa forma ir vienīgā iezīme, kas atšķir līdzenos kapulaukus no uzkalniņu kapulaukiem. [Sagatavots pēc: Kultūra Latvijas teritorijā aizvēstures periodā : http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

●

Šķidrumi, vielas, priekšmeti, augļi u. tml., kuri apzīmēti ar „zelta”, paši par sevi (pat nebūdami dievības rokās) ir apveltīti ar pārdabisku spēku. Tie, kas mazgājas zelta rasā vai ēd zelta ābolu, atrod zelta papardes ziedu, iegūst nemirstību vai saglabā mūžīgo jaunību. [Kursīte 1996 : 75]

●

Par to, ka paparde iesaistīta kosmosa pārradīšanas jeb saulgriežu mītā, liecina aušanas motīvs. Jāņu māte paparžu krūmā Jāņu naktī auž sagšu deviņiem dzīpariem – skaitlis 9 ir laika pamatvienības (senās nedēļas) mērs. Aušanas motīva tautasdziesmas parasti sākas ar formulu (vai daļēji saglabājušos formulu), kurā akcentēta haosa (dažādu trokšņu) situācija.

Uz haosa situāciju norāda arī Jāņa sievas (līgavas) pazušanas motīvs. Zīmīgi, ka sieva vai līgava bieži atrodama tieši paparžu krūmā. Paparžu u. c. krūms šai gadījumā, liekas, ir haosa vieta, kur uz pārejas laiku (Jāņiem), kamēr kosmoss un tā atsevišķie elementi netiek sakārtoti, nokļūst Jāņa sieva un, kā var spriest pēc tautasdziesmu materiāla, ne tikai viņa vien, bet senatnē laikam viss cilvēku kopums.

Papardes ziedu saskaņā ar ticējumiem apsargājot dažādi ar viņsauli saistīti spēki – nezvēri, pūķi, burvji, veļi. Kam papardes ziedu izdodas atrast, tas iegūst pārdabiskas spējas, bet arī bagātību, laimi. Viegli (arī folkloriskajos priekšstatos) šis zieds nav iegūstams, un ceļš pie tā gandrīz vienmēr nozīmē viņsaules ceļu vai vismaz saskari ar viņsaules spēkiem. Šķiet, ka papardes zieds simbolizēja saules enerģiju un tā saistīšana ar veļiem (veļi vai Veļu māte kā zieda rāvēji) nozīmēja vai norādīja uz saules kritisko, pārejas stāvokli vasaras saulgriežu naktī.

Zīmīgi, ka kādā no dziesmām paparde līdz ar vībotni nodēvēta par vecu ļaužu Jāņa zālēm. Gan tas, gan vairākas citas liecības norāda uz papardes sakaru ar viņsauli. [Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 149–151]

●

Nākotni zīlējot, Jāņu naktī saplūca arī zināmas puķes, piemēram, jānīšus, aizsprauda istabā vai klētī aiz sijas, baļķu spraugās.

Katrā Latvijas novadā bija savi iecienīti augi, ko Jāņos plūca un vija vainagos, taču visā Latvijā vienlīdz populāri un Jāņu dziesmās minēti ir trīs: vībotnes, papardes un sarkanais āboliņš. [Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 184–185]

●

Jāņuzāles, Jāņazāles – Jāņa/Jāņu vakarā plūktas zāles, kurām tautā piedēvēja burvju spēku. Ar tām pušķoja sētu, mājlopus, cilvēkus, visu, kas bija cilvēka telpai piederīgs. Tās vija Jāņu vainagos un lika galvā. Par zāļu devēju tika uzlūkots pats auglības, sezonas veģetācijas dievs Jānis, arī Māra. Par īstajām Jāņuzālēm uzskatīja āboliņu, papardi, vībotni, buldurjāni, dievredzīti jeb jānīti, nārbuli jeb zilgalvīti, jeb kodeilu, arī citas. Jāņuzāļu bagātībai bija jānodrošina cilvēku, mājlopu, augsnes auglība un ražība līdz nākamajai sezonai. Tautasdziesmās tiek minēta arī viena galvenā jāņuzāle ar deviņiem žuburiem vai ar trim žuburiem. Zelta spīdums, kas tai piemīt, liek domāt, ka tā ir vai nu pati Saule, vai arī Saules enerģiju ietverošs brīnumaugs. Plašākā nozīmē jāņuzāles ietvēra kā sievišķo, tā vīrišķo radošo aspektu. [Sagatavots pēc: Kursīte 2007 : 130]

●

Viena no skaistākajām Jāņu nakts tradīcijām ir papardes zieda meklēšana. Šis zieds uzzied tikai Jāņu naktī ap pusnakti un zied arī tikai īsu brīdi. Ziedi ir gan sudraba, gan zelta, gan arī dimanta. Neskaitāmas tautas tradīcijas vēsta par šo teiksmaino ziedu, tāpat arī neskaitāmi ļaužu pulki ir devušies šo ziedu meklēt, nebaidīdamies no briesmām, kas draud šī zieda meklēšanā. Un, ja arī šis zieds nav sameklējams, taču paliek skaista atmiņa par šo mistisko ceļojumu labklājības un svētības iegūšanā. Papardes ziedus cilvēkiem grūti sameklēt.

Papardes ziedu meklētāji tic, ka veļiem iespējams iegūt šos ziedus. Tā kā papardes ziedus tik grūti uzmeklēt, tad arī ap tiem vijas daudz teiksmainu nostāstu un ticējumu. Papardes ziediem piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Tas zina arī visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. [Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 62–63]

G. Mancelis gan 1654. gadā pārmet latviešiem elkdievību, bet vēsta, ka „Jāņa brāļi un māsas, katri gavilēdami ar dažādām zālēm, miežos un rudzos salasījuši, pāriedami mājās, ar ozola zariem un zālēm appuško vārtus un visas ēkas no iekšas un ārienes, ticēdami ar tādu lietu burvjus un raganas nost dzīt…” [..] Pirms Jāņiem plūktām zālēm ir sevišķs spēks. Pālē uzskatīts, ka zāles arvien labāk plūkt cita daļā, un Cesvainē nevienu nedrīkstējuši par to noķīlāt, pat ja plūc sētā āboliņā. Lubānā galdu nosedz ar kalmēm vai citiem ziediem, Kosā ar lupstāju pušķo istabas, kaltētu dod govīm radībās, Birzgalē pepermentes griež, Jāņu zāles nedrīkst pļaut, smalkās papardes glabā aitām. Arī lopiem jāsajūt svētki [Vīksna 2003 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/76544]

Dolomīti – dārgumu glabātāji Bauskas dabas parkā

Vai esi redzējis sīkpapardi?

Ja nebiologam pajautātu „Kā izskatās paparde?”, atbilde varētu būt: „Nu kā jau paparde!” Pat nespējot precīzi nosaukt, ar ko tieši paparde atšķiras no citiem augiem, arī cilvēkam bez augstākās izglītības bioloģijā priekšstats, kā izskatās paparde, ir. Parasti kā papardi iedomājas augu, kam ir plakaniski izkārtotas ļoti garas un vienlaikus šauras lapas.

Ja cilvēkam ar šādu priekšstatu parādītu sīkpapardes, sekotu izbrīna pilns jautājums: „Kā, vai tad tās arī ir papardes?” To lapiņas nebūt nav garas un šauras, drīzāk apaļīgi ovālas vai rombveida, robotām maliņām. Par to, ka šis augs ir sporaugs, gan šaubas nevarētu būt – apgriežot lapiņu otrādi, var ievērot garenus t. s. sorus jeb sporu mājiņas ar plēvjainu jumtu. Kad sporas nogatavojas, tās izveļas no mājiņas kā tādi brūni mākonīši.

Nepazīt sīkpapardes nav negods, jo Latvijā tās sastopamas vien nedaudzās vietās, turklāt pārsvarā uz dolomīta atsegumiem (cik gan bieži tu ikdienā tos redzi?). Vislabprātāk sīkpapardes aug Daugavas un Lielupes upju ielejās, taču lielākās to atradnes iznīcinātas, izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi. Visas sīkpapardes Latvijā ir aizsargājamas, kā arī iekļautas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā – tātad izzūdošās sugas jeb sugas, kuras sastopamas tik reti, ka to skaits jau samazinājies līdz kritiskai robežai. [Kluša, Opmanis 2015 : http://dziedava.lv/vero/vero.php?nos=bauskas_dp]

Papardes zieds Jāņos, šķiet, simbolizē to pašu, ko sarkanais koks – Saules enerģētisko spēku. To iegūstot, cilvēks var uz laiku nonākt viņsaulē un, topot par garu, kļūt dzīvajiem neredzams. [Kursīte 1996 : 53]

●

Dzeltens attiecas uz Sauli un gaismas dievībām. [..] Paparde, kas Jāņos ir viens no daudzajiem Saules simboliem, zied dzelteniem (biežāk gan zelta) ziediem. [Kursīte 1996 : 69]

Paparžaugu nodalījums

Paparžaugu nodalījums ir ļoti sens. [..] Seno paparžaugu atliekas – lapu un zaru nospiedumus – atrod akmeņoglēs. Senatnē paparžaugi bija ļoti plaši izplatīti dažādās zemeslodes joslās. Daudzas papardes bija ne tikai lakstaugi, bet arī milzīgi koki, kuri dažkārt sasniedza pat līdz 40 m augstumu. Uz Zemes sastopamo paparžaugu sugu kopskaits nav liels, kokveida papardes mūsdienās aug tikai tropu apgabalos.

Paparžaugu nodalījumu iedala 3 klasēs: paparžveidīgo, staipekņveidīgo un ķīļlapjveidīgo klasē.

Pie paparžveidīgo klases pieder dažādas papardes. Tās sastopamas gan mežos, purvos, pļavās, gan arī ūdenī. Mūsu mežos un pļavās augošās papardes ir lakstaugi. To zaļās lapas izaug no īsāka vai garāka sakneņa. Jaunās paparžu lapas attīstības sākumā ir spirāliski ieritinātas. Augsnē paparžu sakneņiem attīstās daudz piesakņu, kas gan nostiprina papardes augu, gan arī piegādā tam ūdeni un minerālvielas. [..] Papardēm nav ne ziedu, ne sēklu. Vairumam paparžu zaļo, plūksnaino daivu apakšpusē vasaras vidū var redzēt dzeltenbrūnus veidojumus, kas sastāv no sporangijiem. Šādas sporangiju kopas sauc par sorām. Sporangijos reduktīvās dalīšanās rezultātā izveidojas haploidālas sporas. Turpretī pats zaļais papardes augs, uz kura lapām veidojas sporas, ir bezdzimumpaaudze – sporofīts, un tā šūnas satur diploidālu hromosomu skaitu. Sporas pēc nogatavošanās izkaisās, nonākušas uz mitras meža augsnes, dīgst, un izveidojas neliela zaļa sirdsveida plātnīte – protallijs, kura diametrs sasniedz apmēram 1 cm. Tā ir papardes dzimumpaaudze – gametofīts. Protallija šūnas ir haploidālas. Protallijs dzīvo tikai īsu laiku. Tā apakšpusē mitotiskās dalīšanās rezultātā veidojas vīrišķās un sievišķās gametas – spermatozoīdi un olšūnas. Apaugļošanās noris ar ūdens pilienu starpniecību. [..] Šādā veidā attīstās mūsu mežos bieži sastopamā melnā ozolpaparde, parastā sievpaparde u. c. Parastajai ērgļpapardei sporas novietojas nepārtrauktā joslā gar lapu daivu malām, to apakšpusē. [..] Sarkanajā grāmatā ierakstītas vairākas paparžu sugas: vārpu ēnpaparde, mūru sīkpaparde, plūksnu sīkpaparde, Brauna cietpaparde un daivainā cietpaparde. [Vimba 1989 : 118–119]

Paparžaugi (Pteridophyta)

Pie paparžaugiem pieder pašas papardes, kā arī kosas un staipekņi.

Paparžaugi ir īsti augstākie augi, ar stumbriem, lapām un arī ar kārtīgām saknēm. Tikai ziedu tiem nav. Latviešu un dažu citu tautu ticējumos un tautasdziesmās gan stāstīts, ka Jāņu naktī papardes uzzied sudraba, zelta vai dimanta ziediem, bet zinātnieki neko tādu nav redzējuši. Viņi paparžaugus, tāpat kā sūnas, dēvē par sporaugiem, jo ir izpētījuši, ka tie vairojas ar sporām.

Paparžaugi ir Latvijā plaši izplatīti, pa lielākai daļai tie aug mežos. [..] Papardes – mežos vai mežu tuvumā: izcirtumos, mežmalas pļavās. [..]

Ērgļpaparde ir pati lielākā mūsu paparde. Kāts ar plūksnainu lapu galā sniedzas pieaugušam cilvēkam līdz jostas vietai vai pat līdz krūtīm. Bērnam – pat pāri galvai. Ērgļpaparžu audzes visbiežāk redz mežu pļaviņās, izcirtumos. Šie augi ir daudzgadīgi, rudenī virszemes daļa nokalst un pavasarī izaug no jauna. Pārziemo tikai saknenis – stumbra pazemes daļa ar saknēm. [..]

Paparžu lapu apakšpusē var saskatīt tumšus punktiņus, tādas kā sīkas kārpiņas. Šajās kārpiņās ienākas sporas. Kad sporas ir nobriedušas, vējš tās kā sīciņus puteklīšus izbārsta pa malu malām. Ja spora nokrīt uz zemes augšanai piemērotā vietā, tā uzdīgst. [..]

Interesanti, ka ērgļpaparžu lapās ir tādas vielas, kas aizkavē pūšanu. Tāpēc ar ērgļpaparžu lapām mēdz izklāt kastes, kurās uzglabā augļus. Lai nepūst. Žāvētas paparžu lapas bāž maisiņos, kurus rudenī liek bišu stropos, lai pasargātu bites no sala. [Baltvilks 1996 : 32–33]

●

Sievpapardes (Athyrium) – [..] Latvijā konstatēta tikai parastā sievpaparde (Athyrium filix-femina). Sastopama bieži ēnainos lapkoku un skujkoku mežos (vērī, gāršā, slapjajā gāršā, dumbrājā) barības vielām bagātā, vāji skābā augsnē. Tas ir līdz 100 cm augsts sporaugs ar īsu, resnu sakneni, kura gals virs augsnes kopā ar iepriekšējo lapu atliekām bieži veido cini. Lapas plātne līdz 100 cm gara, divkārt vai trīskārt plūksnaini dalīta, plati lancetiska. Parasti sievpapardi izmanto tautas medicīnā, audzē arī kā krāšņumaugu. [Meža enciklopēdija 2003 : 294]

●

Latvijas Dabas fonda Paparžu noteicējā ir ievietotas fotogrāfijas un apraksti visām 25 Latvijā zināmām savvaļas paparžu sugām (mūru sīkpaparde, plūksnu sīkpaparde, zaļā sīkpaparde, parastā sievpaparde, vārpu ēnpaparde, zarainā ķekarpaparde, sekstainā ozolpaparde u. c.). Paparžu noteikšana sākas ar uzskatāmu skaidrojumu par to iedalījumu pēc lapas zarojuma. Paparžu noteicēja sastādītāja un zinātniskā redaktore ir Valda Baroniņa. [Sagatavots pēc: Latvijas Dabas fonds 2016 : ldf.lv/sites/default/files/_lielie_faili/Paparzu_noteicejs.pdf]

Muzikāla filma Papardes zieds Ziemassvētku naktī (1991). Režisors V. Pūce.

Dziesma Kad papardes zied. E. Orola vārdi, E. Orola mūzika, izpilda grupa „Roja” un Samanta Tīna.

Dziesma Papardes dziesma. V. Muktupāvela vārdi un mūzika, izpilda V. Muktupāvels.

Dziesma Papardes ziedu pie ikdienas šūt. B. Cīrules vārdi, A. Simsona mūzika, izpilda A. Simsons.

Video: deja „Zelta migla papardē”. A. Daņiļeviča horeogrāfija. Deju lieluzvedums „Lec, saulīte” 2014. gada 22. jūnijā. Dejo deju ansambļa „Daiļrade” solisti Rūta Auziņa un Kaspars Brauns. [https://www.youtube.com/watch?v=QMvH-9XueJo]

●

Gandrīz visā Latvijā Jāņu laikā centrālā vietā ir paparde ar teiksmaino papardes ziedu, kas uzzied Jāņu nakti. Papardes un vībotnes ir burvības zāle arī daudzām citām tautām. Vienīgi par dažiem Latgales novadiem ir ziņas, ka tur papardes motīvs agrāk bijis svešs. Latvijā aug dažādas paparžu pasugas, bet Jāņu papardes vārds visbiežāk tiek attiecināts uz parasto strauspapardi (Matteucia struthiopteris). Pats auga nosaukums daudz nevariē: tautā papardes dēvē arī par paparksnēm, paparkstēm un citādi. [Sagatavots pēc: Rūķe-Draviņa 1991 : 19]

Foto: „Līkloči papardēs” Ilzenē

Jau daudzus gadus Līgo dienā Ilzenes pagastā norisinās riteņbraukšanas sacensības „Līkloči papardēs”. [Sagatavots pēc: http://www.aluksniesiem.lv/sports/foto-likloci-papardes-ilzene-121284]

Papagailis papardēs. Burtu mežģi

Grāmata „Papagailis papardēs. Burtu mežģi” palīdz bērniem iepazīt burtus jautrā un aizraujošā veidā, mežģot mēli un priecējot acis. Katram alfabēta burtam veltīta viena lappuse, kurā rakstnieka Māra Runguļa asprātīgos tekstus lieliski papildina draiskās Valtera Liberta Muzikanta un Gundegas Muzikantes ilustrācijas. [Sagatavots pēc: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/135881-papagailis_papardes_burtu_mezgi.html]