Tradicionālā transkripcija

[papade]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pɑpɑrde]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[d] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds.



papard-sakne, vārda celms

-egalotne



papard-e

↓→papard+īt-e

             


paparž+aug-i

ciet+papard-e

ēn+papard-e

ērgļ+papard-e

jāņ+papard-e

ķekar+papard-e

ozol+papard-e

purv+papard-e

pūs-l-īš+papard-e

siev+papard-e

sīk+papard-e

straus+papard-e

vairog+papard-e


paparž+veid+īg-s, paparž+veid+īg-a




papardepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

vsk.

dsk.

N.

papard-e

papard-es

Ģ.

papard-es

paparž-u

D.

papard-ei

papard-ēm

A.

papard-i

papard-es

I.

ar papard-i

ar papard-ēm

L.

papard-ē

papard-ēs

V.

papard-e!

papard-es!


N. Kristaps Paparde – D. Kristapam Papardem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPaparde visbiežāk aug mežos.

2) izteicēja daļa Paparkste jau ir tā pati paparde.

3) galvenais loceklisMilzīgā paparde.

4) papildinātājs – Botāniķi atrada neparastu papardi.

5) vietas apstāklisPapardē ieraudzījām melnus punktiņus.

6) apzīmētājsPapardes maliņas bija krokotas.



papardes augs, paparžu cers, paparžu dzimta, papardes kāts, papardes lapas, paparžu laputs, papardes maliņas, paparžu nematode, paparžu rinda, papardes sakne, paparžu sēntiņa, papardes stāds, paparžu sugas, papardes uzbūve, papardes zaļums, papardes zieds, paparžu zāģlapsene

 

dārza papardes, istabas paparde, kokveida papardes, krūmu paparde, vienkāju paparde, zelta paparde

 

augsta paparde, dekoratīvā paparde, gludā paparde, krāšņa paparde, kupla paparde, liela paparde, maza paparde, melnā paparde, milzīga paparde, parastā paparde, skaista paparde, slapja paparde, spuraina paparde, trausla paparde, zaļa paparde, zema paparde

 

aiztikt papardi, aplūkot papardi, augt zem papardes, dziedāt par papardēm, fotografēt papardi, gleznot papardi, iegulties papardēs, izrakt papardi, laistīt papardi, lasīt par papardēm, lūkoties uz papardi, pārstādīt papardi, pieskarties papardei, plūkt papardi, raut papardi, rāpot pa papardi, skatīties papardi, stādīt papardi, stāvēt papardēs, vērot papardi, zīmēt papardi



paparde, s.

Daudzgadīgs sporaugs ar lielām plūksnaini šķeltām vai dalītām lapām.

Melnā paparde. Paparžu dzimta.

Papardes zieds – pēc tautas ticējumiem – zieds, kas uzplaukst papardei Jāņu naktī un nes laimi (parasti mīlētājiem).  [Sagatavots pēc: LVV 2006 : 772]

 

paparde, dsk. ģen. -žu, s. lietv.

Sporaugs ar lielām plūksnaini šķeltām vai dalītām lapām, sastopams mežos vai kā istabas augs.

Izcirtuma gravās bija daudz paparžu, vienas bija parastās,              citas – kā kupls pušķis uz viena kāta. Podā uz palodzes aug krāšņa paparde. Paparžu rinda [Filicales].

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


paparde, -es, dsk. ģen. -žu, s.

1. dsk.; bot. Paparžaugu klase, kurā ietilpst augi ar vienveidīgām sporām, parasti divkārt vai trīskārt plūksnainām lancetiska apveida lapām.

2. Šīs klases augs (piemēram, strauspaparde).

Papardes ziedspēc tautas ticējumiem – zieds, kas uzplaukst papardei un nes laimi mīlētājiem.

Uģu grava biezi pieaugusi elkšņiem, ievām, kārkliem un visiem tiem neskaitāmajiem sīkmaņiem, kas meklēja aizēnu un leknu trūdu zemi tāpat kā papardes. Upīts 4, 689.

Papardes ir vieni no skaistākajiem krāšņumaugiem. Lai gan tās nezied, tomēr grezno, dekoratīvo lapu dēļ tās plaši lieto telpu dekorēšanai un pušķiem. Dindonis 1, 203.

Sevišķi skaistas ir kokveida papardes – relikti augi, kas saglabājušies no paleozoja ēras tikai nedaudzās zemeslodes vietās. Ērgle 3, 19.

Varbūt… laime ir Līgonakts papardes zieds, kas uzzied vienīgi cilvēku sapņos – dzīvē to velti meklēt… Eglons 2, 320.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


papaxde, das Farnkraut: arī paparda, papardis, papards, paparīte, paparksne, paparkste, paparksts, paparkstiņa, paparkši, paparšiņa, paparkliņa, paparnīte, paparņi, paparži, paparziņa, paparzītis, paperde, paperži. Jāņa paparde, Adlerfarn.

[Sagatavots pēc: ME III : 80]


paparde – paparde

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


paparde – paparksts apv., pabaržis apv.


Augu aizsardzībālielā paparžu laputs, paparžu nematode, paparžu zāģlapsene.

 

Botānikāpaparde, paparžu sēntiņa, purvpaparžu dzimta, sievpaparžu dzimta, vairogpaparžu dzimta.


UzvārdiPaparde.

 

VietvārdiPaparde, dzelzceļa stacija Alūksnes novadā; Papardes, mazciems Aizkraukles novadā; Papardes, viensēta Alūksnes novadā; Papardes, viensēta Daugavpils novadā; Papardes, viensēta Dobeles novadā; Papardes, viensēta Rēzeknes novadā; Papardes, viensēta Talsu novadā; Papardes stūris, mežs Burtnieku novadā; Papardes ziedi, viensēta Daugavpils novadā.

 

ErgonīmiPapardes, veikals Dobeles novadā; Papardes, senioru klubs Lībagos; Paparde, viesnīca Daugavpilī; Paparde Mežserviss, SIA Ventspils novadā; Papardes, zemnieku saimniecība Dagdā; Papardes zieds, kafejnīca Dagdā; Papardes zieds, Latvijas ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija; Zaļā paparde, nedzirdīgo orientēšanās klubs, biedrība.


paparde, mantots vārds, lš. papártis, papatis (< papart@s), pr. vietv. Paparthen, kr., ukr. пáпорть, bulg. пáпpam,

a-s. fearn, a. fern, v. Farn (kraut). Vārdā ir reduplicēta sakne *par- < ide. *por- no saknes pamatformas *per-, ar kuras atvasinājumiem daudzās valodās apzīmē putna spārnu vai spalvu. Papardes nosaukums darināts divējādi – ar n un t saknes paplašinājumā. No pirmā varianta la. apv. paparnis, dem. paparnīte. No otrā varianta t > d izveidojusies literāra forma paparde; sākotnējā forma laikam i-celms *papardis > apv. papards (ģen. -s).

Izloksnēs ir vairākas vārda variācijas ar celma maiņu vai ar t-un –d– pārveidojumu palatalizācijas rezultātā un dažādās kombinācijās ar piedēkļiem: paparda, papardis, papards, paparīte, paparksne, paparkste, paparksts, paparkšķi, paparži u. c.  [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 652]


angļu fern

baltkrievu папараць

franču fougère

grieķu φτέρη

igauņu sõnajalg

krievu папоротник

lietuviešu papartis

poļu paproć

somu saniainen

ukraiņu папороть

vācu der Farn

zviedru fern



 

 


Jāņa vakarā vajag iet uz mežu un iegulties papardēs. Pusnaktī papardes sāks ziedēt ar zelta ziediem un tūliņ arī parādīsies visādi zvēri. Kas no briesmām nesabīsies, tas varēs dabūt vienu papardes ziedu. To ziedu vajag glabāt zem kājas, vislabāk apakš ādas. Kas tādu ziedu dabū, tas visu zina: kur aprakta nauda, kur atrodas pazudusi lieta.

Lai Jāņu naktī dabūtu redzēt papardes ziediņu, tad vajadzīgs apvilkt ar dzelzs nūju trīs riņķus ap papardi un pašam nostāties šo riņķu vidū pie papardes. Pēc tam paparde jāpārklāj ar melnu zīda drēbi. Kad tuvojas pusnakts, tad ap papardi salasās velni, raganas, pūķi un taisa troksni, gribēdami tikt riņķa vidū un aizdzīt prom nelūgto viesi, lai neviens nedabūtu papardes ziedu. Tomēr uz tiem nav jāgriež vērība, bet cieši jāskatās uz papardi. Taisni plkst. 12 jānoņem drēbe un, skatoties uz papardi, jāmet velniem virsū. Tie nobijušies aizbēg, un tajā pašā laikā parādās brīnišķīgais zieds.

Paparde zied ar zelta ziediem, skatīties jāiet ar vīzēm. Ja ziedi iekrīt vīzēs, tad nekad netrūkst naudas.

Jāņa naktī pulksten 12 zied paparde ar sidraba ziediem, bet tikai tādiem cilvēkiem laimējas tos redzēt, kas tai gadā precējas.

Ja kur Jāņu naktī redz papardi ziedot, tad tai vietā esot aprakta zelta nauda.

Jāņa naktī jārok papardes sakne, kuru lieto pret cērmēm un īpaši pret bantes tārpu.

Ja pavasarī mežā apsalst papardes, tad tā ir zīme, ka rudenī agri salnas. Tāpēc labība jāsēj agri, lai rudenī nenosaltu.

Jāņa naktī vīzes jāapaun ačgārniski, ar purniem uz papēžiem, tad jāsatinas baltā palagā un jāuzmeklē papardes zieds. Tad var iet, kur grib, un darīt, ko grib, neviens neredz.

Jāņa naktī zied paparde ar krāšņiem ziediem. Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari, un tikai drošs cilvēks var to iegūt.

Jāņa naktī jāiziet uz papardēm un jāpaklāj zīda nēzdodziņš. Papardes ziedot ziedus nobirdina nēzdodziņā. Nēzdodziņš ir jāaizsien un jāpaglabā. Tad visu var zināt, kas notiek pasaulē.

Uz slotas kātu Jāņu naktī ir jālec 8 reizes ap 8, kas ir uzvilkts uz zemes. Tanī laikā nedrīkst sarunāties un arī ne smieties. Kad ir to izdarījis, tad uz slotas kāta jāšus ir jāaizlec līdz tuvākam papardes pudurim, bet tikai vienam: tad tas redzēs papardes ziedu ziedam.

Kas Jāņu naktī paklāj zem papardes zīda segu, tas redz papardes zeltīto ziedu.

Jāņa naktī vajaga gulēt zem papardēm, tad dabūjot redzēt, kā tās pašā pusnaktī zied. Viņas noziedot vienā acumirklī. Papardes ziedot sudrabotiem, pēc citu nostāstiem zelta vai pat dimanta ziediem. Kad papardes ziedus ieliekot kāju apavās, tad varot iet, kur gribot, bet neviens to nedzirdot. Tāds cilvēks kļūstot laimīgs: viņš varot atsaukt tālus, neredzamus cilvēkus, kad tikai klusām to vēloties.

Zāļu vakarā jāiet uz mežu un jānostājas pie kādas papardes. Tēva reizi skaitot, ar dzelzs nūju jāapvelk sev un papardei pēc iespējas liels riņķis un jāgaida, līdz paparde uzziedēs. Kas dabūjis papardes ziedu, tas uz visu mūžu laimīgs.

Pa Jāņiem vajaga stāvēt pie papardes, tad pusnaktī var redzēt žurku uz pīlādža ziediņa papardes galā. Kas žurku var nosist, ziediņu noķert un palikt pagalvē, tas varot redzēt, kas uz priekšu notikšot.

Ja grib visu zināt, kas pasaulē notiek, Jāņu naktī jāsargā papardes zieds, kad tas pusnaktī uzzied, tas jānorauj, ar nazi jāiegriež rokā un rētā jāieliek zieds, pēc kam vaina jāaizdziedē; tad visu mūžu zinās, kas pasaulē notiek.

Ja Jāņu nakti redz papardes ziedu, bet to nenorauj, tad tam tai gadā jāmirst.

Jāņa dienas rītā jānogriež papardes kāts pie pašas pamatnes, uz nogriezuma būs redzams kāds ’burts’, [ō], [uo]. ‘], ar to burtu sāksies nākamā vīra vai sievas vārds.



 

 



Zied paparde Jāņu nakti

Deviņiem žuburiem;

Devītā žuburā

Zelta poga galiņā. [LD 1630, 3291]

 

Grieze griež rudzīšos,

Paipaliņa papardēs;

Grieze griež tīrus rudzus,

Paipaliņa papardītes. [LD 2482-0]

 

Tec, irbīte, šķir papardes,

Meklē savu pereklīti;

Tec, māsiņa, šķir tautiņas,

Meklē savu bāleliņu. [LD 17634-0]

 

Jānis brēca, Jānis sauca,

Jānim bērni pazuduši,

Jānim bērni pazuduši

Lielajās papardēs.

Nebrēc, Jāni, nesauc, Jāni,

Tavi bērni sētiņā. [LD 32926-0]

 

Mūžam sila papardei

Zili ziedi neziedeja;

Mūžam kalpa līgaviņa

Laba vārda nedzirdeja. [LD 3609-2]

 

Līst’, lietiņ, kad līdams,

Nelīst’ Jāņu vakarā:

Salīs manas Jāņu zāles,

Salīs Jāņu papardītes. [LD 617, 741]

 

Vai tās visas Jāņu zāles,

Ko plūc Jāņu vakarā?

Citas bija Jāņu zāles,

Citas Jāņu papardītes. [LD 804, 3249]

 

Vysas naktis skaistas naktis,

Jōņu nakte vysskaistōka:

Tad zīdēja papardeite

Zeļteitimi zīdenimi. [LD 1945, 8784]


Papardes zieds

Viens puisis bija dzirdējis, ka Jāņu naktī, pašā pusnaktī, papardes ziedot. Gājis lūkot, vai tā taisnība, jā: pašā Jāņu pusnaktī visas ceru papardes ziedējušas tādiem ziediem kā uguns dzirksteles. Puisis piegrābis pilnu sauju spožo ziedu un gājis uz māju. Bet ceļā viņu apstājuši dažādi zvēri, arī čūskas: lai atdodot tos ziedus! Puisis nelicies ne zinot – iet tikai. Te bijis jāiet muižai cauri (un viņam licies, ka saule jau brokasta laikā) – kungs pretim: „Kur tu biji? Atdod to, kas tev saujā!” Atdevis muļķis. Tikko atdevis, tā nezin kur saule palikusi, kur ne – tumša nakts bijusi, tumša palikusi. Ziedu atņēmējs nebijis vis muižas kungs, bet velns. [LTT 1991 : 477]

Teikas stāsta, ka pazīstamās krūmu jeb melnās papardes Jāņa naktī ziedot, bet tikai tās, kas esot jau vairāk gadu no vietas augušas. Ziedu pumpurs vakarā izaugot un taisni pašā pusnaktī izplaukstot un ziedot. Tāds, kas šo ziedu varot uzmeklēt un noraut, paliekot ļoti laimīgs cilvēks; visas viņa vēlēšanās piepildoties. Meklējot jābūt vienam pašam, citiem klāt esot, tas nemaz neziedot. Uz zieda ierodoties dažādi gari, kas cilvēkiem to negribot dot; tādēļ nereti ar tiem izceļoties sīva cīņa.  [LTT 1991 : 477]

Jāņu naktī paparde zied ap pašu pusnakti sudraba ziediem. Kas to ziedu iemanto, tas visu zin, visu paredz; pat caur aizslēgtām durvīm tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši, citādi Nelabais to nozog. Kas Jāņu naktī papardes ziedu meklē, tam jābūt vareni drošam: tur rādoties visādi nezvēri, spoki, ķēmi; tomēr nevajag bīties, tad nekas nekaiš; ja sabīstas, tad zvēri nolietā.

Reiz gans Jāņu vakarā pazaudējis govi. Saimnieks nejauki bāries un aiztriecis naktī ganu, lai meklē, kamēr atron. Bet meklējot ganam vīzē iekritis papardes zieds. Šis to nezinājis; tikai brīnojies, ka tik piepeši visas lietas viņam zināmas: gan zinājis to, ka govs patlaban pati pārgājusi, gan ka citi mājās mielojas, gan arī, ka saimnieks pukojies: „Gatavs nelietis! Govs mājā – nu viņš vēl novazājas meklēdams!” Bet pašā tai brīdī piestājies smalks kungs spožiem zābakiem un plijies, un plijies, lai mainot vīzes ar viņa zābakiem. Labi, mainījis arī. Un, skat, līdz nu spožos zābakus apvilcis, nezinājis ne rīta, ne vakara vairs; lielām mokām tikko vēl mājas atradis.

[LTT 1991 : 477–478]

 

Jāņa naktī paparde ziedot, kurš to ziedu noraujot, tas paliekot laimīgs. Reiz Jāņa naktī viens vīrs gājis papardes ziedu meklēt, nosēdies zem papardes cera un gaidījis. Taisni priekš pusnakts viņam sācis mākties stiprs miegs virsū un viņš arī apgulies. Paparde uzziedējusi, un zieds aizkritis vīram aiz pastalas, bet viņš pats nekā nav manījis. Vīrs uzmodies un gājis uz māju – kad nogulējis, nogulējis savu laimi. Nāk pie mājas, citi sāk smieties, kur šim viena kāja palikusi. Iet gan kā citi cilvēki, bet vienas kājas nav! Vīrs paskatās pats: ir abas kājas. Nu tik viņš sapratis, ka no papardes zieda kāja palikusi citiem neredzama.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15L0108.htm]

 

Drošsirdīgs zaldāts zinājis, kur paparde zied, un apņēmies to iegūt. Naktī nogājis turp, nostājies zināmā vietā un, krustu mezdams, lasījis dziesmu grāmatā. Nu nākuši visādi spoki, gribējuši viņu aizbaidīt: rādījušies rūcēji zvēri, vēlušās kamoliem čūskas virsū, bet zaldāts nebijies, zinādams, ka tie viņam neko nevar darīt.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15L0106.htm]

 

Dzeivuoja vīns divpadsmit godu vacs puisāns, un jam nazkod stuosteja vacaistāvs par svāta Juoņa dīnas papardeiti. Tam puisānam ļūti gribējuos dabuot papardeitis zīdeņu, un jis ļūti prīceigi gaideja svāta Juoņa nakti. Kod atguoja svāta Juoņa nakts, tys puisāns apsavylka jaunu kraklu, pajēme vērdeņu un nūguoja mekleit papardeites zīdeņu. Jis guoja, guoja, daguoja pi tuos papardeitis zīdeņa, nūruove jū un cīši samīdze sovā rūkā. Koč itei pučeite beja korsta kai guns, tys puisāns turēja jū stypri pierstūs. Tai jis guoja pa ceļu un eimūt dūmuoja: „Kab man byutu pils, tūlaik byutu labi!” Tymā ocumierklī jis atsaroda nazkaidā lelā pilī, kur beja daudz kolpu un kolpyuņu. Tod kolpi apvylka jū zalta tārpā un atnese jam vysaidus gordus iedīņus un dzierīņus. Jis dzeivuoja cīši labi, bet nabeja vys tik prīceigs. Jis vys dūmuoja par tāvu, muoti, par bruolim, muosom, un jam gribējuos nūbraukt iz sātu. Tiuleņ atbrauce zalta roti ar divi zyrgi un tai jis nūbrauce iz sātu. Dabraucis pi sātys, jis īraudzeja sovu mozuokū bruoli stuovūt pi durovu. Jis izkuope nu rotu, daguoja pi bruoļa un vaicuoja: „Kur ir tovs tāvs, muote, bruoli, muosys?” Bruoļs soka: „Tāvs jau tovs nūmiris, bet muote guļ slyma uz nuovis gultys.” Jis daguoja pi muotis, kas gulēja gultā un ļūti rauduoja. Padzeivuojis kaidu laiku, jis nūbrauce otkon iz sovu skaistū pili. Piec divu godu jis vēļ nūbrauce iz sovu dzimtini, izkuope nu rotu, daguoja pi durovu un verās: durovys aizslāgtys un nav nivīna cylvāka. „Kū tu, dāls, tī meklej?” Puisāns atbild: „Atguoju pasavērt sovu tāvu un muoti.” Veceitis soka: „Jī vysi nūmyra nu boda.” Puisāns padūmuoja breidi un soka: „Muna laime nava eista laime”.

[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]


Vasaras saulgrieži, Līgo svētki, Jāņi – šo laiku var saukt dažādi, bet tas ir dabas lielās aktivitātes laiks. Šajā laikā ir daudz gaismas, kura augiem tik nepieciešama. Vainagos un vītnēs, kas paredzētas svētku rituāliem, iepin īstās jāņuzāles. Jāņu vainags un Jāņu pušķis tradicionāli ir veidoti no augiem, kas uzzied šajā laikā. Jāņa tēvam ir ozola vainags, bet Jāņa mātei, jāņubērniem, lopiņiem vainagi ir raibu raibie. Tur ir gan pīpenes un āboliņš, gan dažādas madaras, gan papardes un vībotnes, gan suņuburkšķi un smilgas. Jāņu pušķī vēl pievieno pa kalmes lapu rozetei, reizumis arī pa kādai nātrei.

Leģendām apvīti augi ir papardes, kuras ziedot Jāņu nakti. Un ir arī pietiekami daudz papardes zieda meklētāju. Taču īstenībā papardes ir sporaugi, tātad – nezied. Paparžu lapas ir skaistas, tās bieži tiek izmantotas, gatavojot Jāņu pušķus.

Jāņuzāles izkaltē un uzglabā: tās dod ziemā govīm, kad teļi atnāk, dzērienā. Bērnus ieteic mazgāt jāņuzāļu sulā. [Sagatavots pēc: Eniņa 2004 : 38–47]

 

Latgaļu apdzīvotajā teritorijā sastopami divējādi kapulauki – līdzenie un uzkalniņu kapulauki. Līdzenajos kapulaukos mirušie glabāti zemē ieraktās četrstūrainās vai ovālās kapa bedrēs. Mirušie reti kad sadedzināti. Kapa bedru pildījumā bieži novērotas sīkas oglītes, kas izskaidrojamas ar bēru ceremonijām; tāpat ar bēru rituālu saistītiem ticējumiem izskaidrojama paparžu likšana sieviešu apbedījumu pagalvī.

Latgaļu uzkalniņu kapos katrā uzkalniņā guldīts viens, reti divi mirušie. Pēc kapa bedres aizbēršanas pāri apbedījumam uzbērts smilšu uzkalniņš. Uzkalniņi veidoti pusmetra augstumā puslodes formā. Uzkalniņa uzbēršanai zeme ņemta no tuvākās apkārtnes, tādēļ ap uzkalniņu novērots it kā grāvītis. Ārējā uzkalniņa forma ir vienīgā iezīme, kas atšķir līdzenos kapulaukus no uzkalniņu kapulaukiem.

[Sagatavots pēc: Kultūra Latvijas teritorijā aizvēstures periodā : http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kullat1/teksts1.htm]

 

Šķidrumi, vielas, priekšmeti, augļi u. tml., kuri apzīmēti ar „zelta”, paši par sevi (pat nebūdami dievības rokās) ir apveltīti ar pārdabisku spēku. Tie, kas mazgājas zelta rasā vai ēd zelta ābolu, atrod zelta papardes ziedu, iegūst nemirstību vai saglabā mūžīgo jaunību. [Kursīte 1996 : 75]

 

Par to, ka paparde iesaistīta kosmosa pārradīšanas jeb saulgriežu mītā, liecina aušanas motīvs. Jāņu māte paparžu krūmā Jāņu naktī auž sagšu deviņiem dzīpariem – skaitlis 9 ir laika pamatvienības (senās nedēļas) mērs. Aušanas motīva tautasdziesmas parasti sākas ar formulu (vai daļēji saglabājušos formulu), kurā akcentēta haosa (dažādu trokšņu) situācija.

Uz haosa situāciju norāda arī Jāņa sievas (līgavas) pazušanas motīvs. Zīmīgi, ka sieva vai līgava bieži atrodama tieši paparžu krūmā. Paparžu u. c. krūms šai gadījumā, liekas, ir haosa vieta, kur uz pārejas laiku (Jāņiem), kamēr kosmoss un tā atsevišķie elementi netiek sakārtoti, nokļūst Jāņa sieva un, kā var spriest pēc tautasdziesmu materiāla, ne tikai viņa vien, bet senatnē laikam viss cilvēku kopums.

Papardes ziedu saskaņā ar ticējumiem apsargājot dažādi ar viņsauli saistīti spēki – nezvēri, pūķi, burvji, veļi. Kam papardes ziedu izdodas atrast, tas iegūst pārdabiskas spējas, bet arī bagātību, laimi. Viegli (arī folkloriskajos priekšstatos) šis zieds nav iegūstams, un ceļš pie tā gandrīz vienmēr nozīmē viņsaules ceļu vai vismaz saskari ar viņsaules spēkiem. Šķiet, ka papardes zieds simbolizēja saules enerģiju un tā saistīšana ar veļiem (veļi vai Veļu māte kā zieda rāvēji) nozīmēja vai norādīja uz saules kritisko, pārejas stāvokli vasaras saulgriežu naktī.

Zīmīgi, ka kādā no dziesmām paparde līdz ar vībotni nodēvēta par vecu ļaužu Jāņa zālēm. Gan tas, gan vairākas citas liecības norāda uz papardes sakaru ar viņsauli.

[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 149–151]

 

Nākotni zīlējot, Jāņu naktī saplūca arī zināmas puķes, piemēram, jānīšus, aizsprauda istabā vai klētī aiz sijas, baļķu spraugās.

Katrā Latvijas novadā bija savi iecienīti augi, ko Jāņos plūca un vija vainagos, taču visā Latvijā vienlīdz populāri un Jāņu dziesmās minēti ir trīs: vībotnes, papardes un sarkanais āboliņš.

[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 184–185]

 

Jāņuzāles, Jāņazāles – Jāņa/Jāņu vakarā plūktas zāles, kurām tautā piedēvēja burvju spēku. Ar tām pušķoja sētu, mājlopus, cilvēkus, visu, kas bija cilvēka telpai piederīgs. Tās vija Jāņu vainagos un lika galvā. Par zāļu devēju tika uzlūkots pats auglības, sezonas veģetācijas dievs Jānis, arī Māra. Par īstajām Jāņuzālēm uzskatīja āboliņu, papardi, vībotni, buldurjāni, dievredzīti jeb jānīti, nārbuli jeb zilgalvīti, jeb kodeilu, arī citas. Jāņuzāļu bagātībai bija jānodrošina cilvēku, mājlopu, augsnes auglība un ražība līdz nākamajai sezonai. Tautasdziesmās tiek minēta arī viena galvenā jāņuzāle ar deviņiem žuburiem vai ar trim žuburiem. Zelta spīdums, kas tai piemīt, liek domāt, ka tā ir vai nu pati Saule, vai arī Saules enerģiju ietverošs brīnumaugs. Plašākā nozīmē jāņuzāles ietvēra kā sievišķo, tā vīrišķo radošo aspektu.

[Sagatavots pēc: Kursīte 2007 : 130]

Viena no skaistākajām Jāņu nakts tradīcijām ir papardes zieda meklēšana. Šis zieds uzzied tikai Jāņu naktī ap pusnakti un zied arī tikai īsu brīdi. Ziedi ir gan sudraba, gan zelta, gan arī dimanta. Neskaitāmas tautas tradīcijas vēsta par šo teiksmaino ziedu, tāpat arī neskaitāmi ļaužu pulki ir devušies šo ziedu meklēt, nebaidīdamies no briesmām, kas draud šī zieda meklēšanā. Un, ja arī šis zieds nav sameklējams, taču paliek skaista atmiņa par šo mistisko ceļojumu labklājības un svētības iegūšanā. Papardes ziedus cilvēkiem grūti sameklēt.

Papardes ziedu meklētāji tic, ka veļiem iespējams iegūt šos ziedus. Tā kā papardes ziedus tik grūti uzmeklēt, tad arī ap tiem vijas daudz teiksmainu nostāstu un ticējumu. Papardes ziediem piedēvē brīnišķīgu spēku. Ja kādam laimējas papardes ziedu iegūt, tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Tas zina arī visus pagātnes un nākotnes noslēpumus. [Sagatavots pēc: Līdeks 1991 : 62–63]



Paipuisīts!

 

Plikpaurains paipuisīts Pūpēdis

papardēs paslēpties paspēj.

 

Plikpaurains paipuisīts Pūpēdis

papardēs paslepus pīpo! [Baltvilks 1994 : 32]

                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                             

 

 Papardes zieds

                                 

Tik pārāk reti to dabon rokā:

Pēc simtu un atkal simtu gadiem,

Kad izmirst ģints ar radu radiem,

Tad, no neviena neuziets

Dziļtumšā meža biezumā,

Pilnmēneša bālā spožumā,

Visapkārt ietverts staru lokā,

    Zied papardes zieds.

 

Bet, kas nu tomēr to dabon rokā,

Tas gaišredzīgs top kā mags un burvis:

Viņš redz, ka lejup nokarājas

No debesīm sidraba virvītes,

Kur uzkāpj un nokāpj dvēseles.

Un pats tas pa rožu pazarītēm

Kāpj augšup līdz mākoņu nomalītēm

Un atrauj vaļā laimes durvis.

 

Bet tad visi viesuļi saceļas,

Un visi velni un raganas

Skrej, lai to tvertu uz pēdām tūlīt:

Kas augstāk kāpis, jo zemāk krīt…

Un, kā jau iepriekš var paredzēt,

Šai cīņā viņš nevar uzvarēt

Un krīt –                  

 

Bet turpat, kur viņš pakritis

Un kur tam izrauts ticis zieds,

Turpat, skat, skat:

Mazs sēkliņas graudiņš izbiris –

Un atkal pēc simtu un simtu gadiem,

Kad ģintis izmirs ar radu radiem,

Dziļmeža biezoknī neuziets,

Tas uzplauks pilnmēneša spožā lokā –

                              

Un atkal ies kāds, kas to meklē rokā. [Aspazija 1985 : 243–244]                                              

 

                 

Papardes zieds

                                           

Papardes zieda ilgumā

Vien tavam mūžam

Ziedēšu līdzi.

 

Bet tumsa izkusīs

Zeltītās ugunīs

Līdz galam,

Un sudraba sēkla

Ienāksies

Vientulībai. [Avotiņa 1991 : 91]

 

 

                  Papardes zieds

                                                        

Tālu miglā tie kalni, tās lejas,

Kurp man vienreiz vēl gribētos iet

Redzēt daiļas un laimīgas sejas,

Dziedāt dziesmas un vainagus siet.

 

Tālu miglā un likteņa baismā

Ceļi aizveras – diezgan ir iets.

Tikai atmiņa sudraba gaismā

Deg ap mani kā papardes zieds. [Ziemeļnieks 1991 : 93]

 

 

Papardes zieds

 

Kad visi meži laimē līgo,

Tad paparde reiz gadā zied.

Kad visi meži laimē līgo,

Tu meklē ziedu brīnišķo

Un dzirdi: gavilē un dzied.

Kad visi meži laimē līgo,

Tad paparde reiz zeltā zied. [Krūza 1991 : 92]


Pinkaine uzoda āpša pēdas. Viņa lieliem soļiem gāja to meklēt. Letenīte tipināja pakaļ mātei. Bet Ķetaurītis skraidīja starp papardēm un apbrīnoja jāņtārpiņu spožos lukturīšus.

[Jansons 2000 : 66]

 

Papardes zieds

Jāņu naktī kāds puisis un meita nošķīrās no ugunskura.

 Kad viņi iegāja nakts tumsā, sirdis tiem sāka stiprāk pukstēt.

„Ko mēs darīsim?” meita bikli jautāja.

Meža klusums viņiem atbildēja.

      „Iesim meklēt papardes ziedu,” puisis teica, un elpa viņam aizrāvās. Jo papardes zieds atdarās tikai Jāņu nakti, īsu brīdi starp vakara blāzmu un rīta gaismu, un, kas viņu atrod, ir laimīgs.

  „Iesim,” meita čukstēja tikpat klusu kā tumsa tur, mežā.

  Rokās saķērušies, viņi līda zem elkšņu pazarēm, kuras bij vēl saldi pietvīkušas no vakara saules.

Tad viņi izšķīrās un gāja meklēt papardes ziedu.

„Kad es atradīšu, es tevi saukšu,” puisis teica.

„Un, ja tu neatradīsi, tad es došu tev savu,” meita atsaucās.

Viņi noliekušies taustījās rokām caur meža tumsu un šķirstīja paparžu cerus. Viņi atrada tur Jāņu tārpiņus un lika tos viens otram uz delnas kā dimanta lāses.

  Bet papardes zieda nebija. [Skalbe 1979 : 146]

 

Uzreiz es apskatos: neesmu vairs dārzā, bet aiz mūsu birzs, starp lielajām papardēm. Un es skatos uz papardēm un brīnos: tās aug un aug un izplešas vai gandrīz lielākas kā mūsu birzs. Te uz reizi es pamanu, ka nav vairs diena, bet krēsla, un visās malās jau dzird līgojam, un Jāņu bērnu ugunis atspīd. Bet starp papardēm staigā cilvēki, man sveši, un rāda uz augšu. Es paskatos un ieraugu: visas papardes mirdz vienos ziedos, gluži kā apsudrabotas. Un viens uz mani saka: „Ej norauj kādu ziedu: tas atnes laimi.” Es izstiepju roku un – pamostos. Biju tikai mazu brītiņu gulējis. [Niedra 1991 : 102]

 

Mijkrēslī viss bija sagatavots, un no četrām debespusēm pa pūstuma vārtiem pļavā ieplūda jāņabērni. Virs nokalnes pacēlās degoša darvas muca garā kārtī, bet pie ozola – augstu sakrauts gunskurs. Kolnasolieši zināja daudz līgo dziesmu, taču Jāņa diena nebija Baznīcas svētku listē, tāpēc to sagaidīja un pavadīja bez tās karsmes, kas piemita katoļu svētku svinēšanai. Pliki nepeldējās, kā citur ierasts. Sievas un meitas ar dvieļiem un slotām tikai savāca rasu, lai, saulei lecot, norīvētos. Papardes ziedu arī nemeklēja, jo Baznīca tādu papardes zieda meklēšanu neatļāva. Vīriem galvenais bija laba kompānija, alus, siers un dziesmas, meitām un sievām – dziesmas un jāņuzāles, kurām šonakt piemita maģisks spēks. Vaiņagos savītas un klēpjiem izkaltētas, tās glabāja cauru gadu, lai izlietotu simt dažādām vajadzībām, – pīpenes, buldurjānis, rasenes, vībotnes, madaras, pat dzeldīgās nātres – deva govīm, kad tās atslaucās, lika zīdaiņiem pie pirtīžu vanniņām; turēja skapjos un zem sliekšņa pret skauģiem, ļauniem cilvēkiem, slimībām. [Ābele 2014 : 107]


MĀRIS.

Vai jums jau tukšas upes un akas?

SNIEDZE.

Tukšas un sausas. Ne piliena smakas! –

Žņaudzējs tak dien un nakti bur,

Zem vākiem avotus tur.

MĀRIS.

Un nav neviena, kas pretī stājas?

SNIEDZE.

Kas to dos! Katrs tik bēg, kam kājas. –

Tie esot vīri! Kā atnāk diena,

Žņaudzējam atkal jau dzīvība viena,

Nešpetnim! – Māte vien teica šorīt:

Nu tavs kazlēns par upuri krīt. –

Ahu! Dabūs šis redzēt pigu!

Es tik uz mežu pa šauro stigu!

Te zinu es paparžu pudurīti,

Tur uztaisīšu tam midzenīti. –

Lai nāk tad velns, viegli vai grūti –

Lai nāk! Griezīšu pretī krūti. [Brigadere 1956 : 253]



G. Mancelis gan 1654. gadā pārmet latviešiem elkdievību, bet vēsta, ka „Jāņa brāļi un māsas, katri gavilēdami ar dažādām zālēm, miežos un rudzos salasījuši, pāriedami mājās, ar ozola zariem un zālēm appuško vārtus un visas ēkas no iekšas un ārienes, ticēdami ar tādu lietu burvjus un raganas nost dzīt…” [..] Pirms Jāņiem plūktām zālēm ir sevišķs spēks. Pālē uzskatīts, ka zāles arvien labāk plūkt cita daļā, un Cesvainē nevienu nedrīkstējuši par to noķīlāt, pat ja plūc sētā āboliņā. Lubānā galdu nosedz ar kalmēm vai citiem ziediem, Kosā ar lupstāju pušķo istabas, kaltētu dod govīm radībās, Birzgalē pepermentes griež, Jāņu zāles nedrīkst pļaut, smalkās papardes glabā aitām. Arī lopiem jāsajūt svētki.

     [Vīksna 2003 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/76544]

 

Dolomīti – dārgumu glabātāji Bauskas dabas parkā

Vai esi redzējis sīkpapardi?

Ja nebiologam pajautātu „Kā izskatās paparde?”, atbilde varētu būt: „Nu kā jau paparde!” Pat nespējot precīzi nosaukt, ar ko tieši paparde atšķiras no citiem augiem, arī cilvēkam bez augstākās izglītības bioloģijā priekšstats, kā izskatās paparde, ir. Parasti kā papardi iedomājas augu, kam ir plakaniski izkārtotas ļoti garas un vienlaikus šauras lapas.

Ja cilvēkam ar šādu priekšstatu parādītu sīkpapardes, sekotu izbrīna pilns jautājums: „Kā, vai tad tās arī ir papardes?” To lapiņas nebūt nav garas un šauras, drīzāk apaļīgi ovālas vai rombveida, robotām maliņām. Par to, ka šis augs ir sporaugs, gan šaubas nevarētu būt – apgriežot lapiņu otrādi, var ievērot garenus t. s. sorus jeb sporu mājiņas ar plēvjainu jumtu. Kad sporas nogatavojas, tās izveļas no mājiņas kā tādi brūni mākonīši.

Nepazīt sīkpapardes nav negods, jo Latvijā tās sastopamas vien nedaudzās vietās, turklāt pārsvarā uz dolomīta atsegumiem (cik gan bieži tu ikdienā tos redzi?). Vislabprātāk sīkpapardes aug Daugavas un Lielupes upju ielejās, taču lielākās to atradnes iznīcinātas, izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi. Visas sīkpapardes Latvijā ir aizsargājamas, kā arī iekļautas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā – tātad izzūdošās sugas jeb sugas, kuras sastopamas tik reti, ka to skaits jau samazinājies līdz kritiskai robežai.

[Kluša, Opmanis 2015 : http://dziedava.lv/vero/vero.php?nos=bauskas_dp]


 

Papardes zieds Jāņos, šķiet, simbolizē to pašu, ko sarkanais koks – Saules enerģētisko spēku. To iegūstot, cilvēks var uz laiku nonākt viņsaulē un, topot par garu, kļūt dzīvajiem neredzams. [Kursīte 1996 : 53]

 

Dzeltens attiecas uz Sauli un gaismas dievībām. [..] Paparde, kas Jāņos ir viens no daudzajiem Saules simboliem, zied dzelteniem (biežāk gan zelta) ziediem. [Kursīte 1996 : 69]


Paparžaugu nodalījums

Paparžaugu nodalījums ir ļoti sens. [..] Seno paparžaugu atliekas – lapu un zaru nospiedumus – atrod akmeņoglēs. Senatnē paparžaugi bija ļoti plaši izplatīti dažādās zemeslodes joslās. Daudzas papardes bija ne tikai lakstaugi, bet arī milzīgi koki, kuri dažkārt sasniedza pat līdz 40 m augstumu. Uz Zemes sastopamo paparžaugu sugu kopskaits nav liels, kokveida papardes mūsdienās aug tikai tropu apgabalos.

Paparžaugu nodalījumu iedala 3 klasēs: paparžveidīgo, staipekņveidīgo un ķīļlapjveidīgo klasē.

Pie paparžveidīgo klases pieder dažādas papardes. Tās sastopamas gan mežos, purvos, pļavās, gan arī ūdenī. Mūsu mežos un pļavās augošās papardes ir lakstaugi. To zaļās lapas izaug no īsāka vai garāka sakneņa. Jaunās paparžu lapas attīstības sākumā ir spirāliski ieritinātas. Augsnē paparžu sakneņiem attīstās daudz piesakņu, kas gan nostiprina papardes augu, gan arī piegādā tam ūdeni un minerālvielas. [..] Papardēm nav ne ziedu, ne sēklu. Vairumam paparžu zaļo, plūksnaino daivu apakšpusē vasaras vidū var redzēt dzeltenbrūnus veidojumus, kas sastāv no sporangijiem. Šādas sporangiju kopas sauc par sorām. Sporangijos reduktīvās dalīšanās rezultātā izveidojas haploidālas sporas. Turpretī pats zaļais papardes augs, uz kura lapām veidojas sporas, ir bezdzimumpaaudze – sporofīts, un tā šūnas satur diploidālu hromosomu skaitu. Sporas pēc nogatavošanās izkaisās, nonākušas uz mitras meža augsnes, dīgst, un izveidojas neliela zaļa sirdsveida plātnīte – protallijs, kura diametrs sasniedz apmēram 1 cm. Tā ir papardes dzimumpaaudze – gametofīts. Protallija šūnas ir haploidālas. Protallijs dzīvo tikai īsu laiku. Tā apakšpusē mitotiskās dalīšanās rezultātā veidojas vīrišķās un sievišķās gametas – spermatozoīdi un olšūnas. Apaugļošanās noris ar ūdens pilienu starpniecību. [..] Šādā veidā attīstās mūsu mežos bieži sastopamā melnā ozolpaparde, parastā sievpaparde u. c. Parastajai ērgļpapardei soras novietojas nepārtrauktā joslā gar lapu daivu malām, to apakšpusē. [..] Sarkanajā grāmatā ierakstītas vairākas paparžu sugas: vārpu ēnpaparde, mūru sīkpaparde, plūksnu sīkpaparde, Brauna cietpaparde un daivainā cietpaparde.

[Vimba 1989 : 118–119]

 

Paparžaugi (Pteridophyta)

Pie paparžaugiem pieder pašas papardes, kā arī kosas un staipekņi.

Paparžaugi ir īsti augstākie augi, ar stumbriem, lapām un arī ar kārtīgām saknēm. Tikai ziedu tiem nav. Latviešu un dažu citu tautu ticējumos un tautasdziesmās gan stāstīts, ka Jāņu naktī papardes uzzied sudraba, zelta vai dimanta ziediem, bet zinātnieki neko tādu nav redzējuši. Viņi paparžaugus, tāpat kā sūnas, dēvē par sporaugiem, jo ir izpētījuši, ka tie vairojas ar sporām.

Paparžaugi ir Latvijā plaši izplatīti, pa lielākai daļai tie aug mežos. [..] Papardes – mežos vai mežu tuvumā: izcirtumos, mežmalas pļavās. [..]

Ērgļpaparde ir pati lielākā mūsu paparde. Kāts ar plūksnainu lapu galā sniedzas pieaugušam cilvēkam līdz jostas vietai vai pat līdz krūtīm. Bērnam – pat pāri galvai. Ērgļpaparžu audzes visbiežāk redz mežu pļaviņās, izcirtumos. Šie augi ir daudzgadīgi, rudenī virszemes daļa nokalst un pavasarī izaug no jauna. Pārziemo tikai saknenis – stumbra pazemes daļa ar saknēm. [..]

Paparžu lapu apakšpusē var saskatīt tumšus punktiņus, tādas kā sīkas kārpiņas. Šajās kārpiņās ienākas sporas. Kad sporas ir nobriedušas, vējš tās kā sīciņus puteklīšus izbārsta pa malu malām. Ja spora nokrīt uz zemes augšanai piemērotā vietā, tā uzdīgst. [..]

Interesanti, ka ērgļpaparžu lapās ir tādas vielas, kas aizkavē pūšanu. Tāpēc ar ērgļpaparžu lapām mēdz izklāt kastes, kurās uzglabā augļus. Lai nepūst. Žāvētas paparžu lapas bāž maisiņos, kurus rudenī liek bišu stropos, lai pasargātu bites no sala.

[Baltvilks 1996 : 32–33] 

 

Sievpapardes (Athyrium) – [..] Latvijā konstatēta tikai parastā sievpaparde (Athyrium filix-femina). Sastopama bieži ēnainos lapkoku un skujkoku mežos (vērī, gāršā, slapjajā gāršā, dumbrājā) barības vielām bagātā, vāji skābā augsnē. Tas ir līdz 100 cm augsts sporaugs ar īsu, resnu sakneni, kura gals virs augsnes kopā ar iepriekšējo lapu atliekām bieži veido cini. Lapas plātne līdz 100 cm gara, divkārt vai trīskārt plūksnaini dalīta, plati lancetiska. Parasti sievpapardi izmanto tautas medicīnā, audzē arī kā krāšņumaugu.

[Meža enciklopēdija 2003 : 294]

 

Latvijas Dabas fonda Paparžu noteicējā ir ievietotas fotogrāfijas un apraksti visām 25 Latvijā zināmām savvaļas paparžu sugām (mūru sīkpaparde, plūksnu sīkpaparde, zaļā sīkpaparde, parastā sievpaparde, vārpu ēnpaparde, zarainā ķekarpaparde, sekstainā ozolpaparde u. c.). Paparžu noteikšana sākas ar uzskatāmu skaidrojumu par to iedalījumu pēc lapas zarojuma. Paparžu noteicēja sastādītāja un zinātniskā redaktore ir Valda Baroniņa.

[Sagatavots pēc: Latvijas Dabas fonds 2016 : ldf.lv/sites/default/files/_lielie_faili/Paparzu_noteicejs.pdf]



K. Lapsa-Kalniņa Papardes zieds.


Koka paliktnis Paparde.

 

Tīra sudraba monēta, veltīta Jāņu nakts simbolam – papardes ziedam

Sudraba monētas aversā attēlots saulgriežu mītiskais elements – papardes zieds. Ticējumā teikts, ka paparde zied tikai gada īsākajā naktī – Jāņu naktī. Gar monētas malu iekalts uzraksts latīņu valodā „SOLSTITIUM AESTIVUM BALTICUM” (BALTU VASARAS SAULGRIEŽI).

 

[Sagatavots pēc: https://www.monetunams.lv/citi-metali/monetas/tira-sudraba-moneta-saulgriezi]


M. Kundziņš Parastā strauspaparde. [Kundziņš 1985 : 52]

Papardes. Foto Dz. Knohenfelde.

Papardes. Foto Dz. Knohenfelde.

Paparde. Foto D. Knohenfelde.

Paparde. Foto D. Knohenfelde.

Paparde. Foto D. Knohenfelde.


 



Muzikāla filma Papardes zieds Ziemassvētku naktī (1991). Režisors V. Pūce.


Dziesma Kad papardes zied. E. Orola vārdi, E. Orola mūzika, izpilda grupa „Roja” un Samanta Tīna.

 

Dziesma Papardes dziesma. V. Muktupāvela vārdi un mūzika, izpilda V. Muktupāvels.

 

Dziesma Papardes ziedu pie ikdienas šūt. B. Cīrules vārdi, A. Simsona mūzika, izpilda A. Simsons.


Video: deja „Zelta migla papardē”. A. Daņiļeviča horeogrāfija. Deju lieluzvedums „Lec, saulīte” 2014. gada 22. jūnijā. Dejo deju ansambļa „Daiļrade” solisti Rūta Auziņa un Kaspars Brauns.

[https://www.youtube.com/watch?v=QMvH-9XueJo]

 

Gandrīz visā Latvijā Jāņu laikā centrālā vietā ir paparde ar teiksmaino papardes ziedu, kas uzzied Jāņu nakti. Papardes un vībotnes ir burvības zāle arī daudzām citām tautām. Vienīgi par dažiem Latgales novadiem ir ziņas, ka tur papardes motīvs agrāk bijis svešs. Latvijā aug dažādas paparžu pasugas, bet Jāņu papardes vārds visbiežāk tiek attiecināts uz parasto strauspapardi (Matteucia struthiopteris). Pats auga nosaukums daudz nevariē: tautā papardes dēvē arī par paparksnēm, paparkstēm un citādi.

[Sagatavots pēc: Rūķe-Draviņa 1991 : 19]

 

Foto: „Līkloči papardēs” Ilzenē

Jau daudzus gadus Līgo dienā Ilzenes pagastā norisinās riteņbraukšanas sacensības „Līkloči papardēs”.

[Sagatavots pēc: http://www.aluksniesiem.lv/sports/foto-likloci-papardes-ilzene-121284]

 

Papagailis papardēs. Burtu mežģi

Grāmata „Papagailis papardēs. Burtu mežģi” palīdz bērniem iepazīt burtus jautrā un aizraujošā veidā, mežģot mēli un priecējot acis. Katram alfabēta burtam veltīta viena lappuse, kurā rakstnieka Māra Runguļa asprātīgos tekstus lieliski papildina draiskās Valtera Liberta Muzikanta un Gundegas Muzikantes ilustrācijas.

 

[Sagatavots pēc: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/135881-papagailis_papardes_burtu_mezgi.html]