Tradicionālā transkripcija

[pamãte]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pɑmɑːte]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[m] – skanenis

[ã] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Trīszilbju vārds.

Ortogramma – ā.



pa- priedēklis

-māt-sakne

-egalotne

pamāt- – vārda celms



pamāte < māte




pamātepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk. dsk.

N.

pamāt-e pamāt-es

Ģ.

pamāt-es pamāš-u

D.

pamāt-ei pamāt-ēm

A.

pamāt-i pamāt-es

I.

ar pamāt-i ar pamāt-ēm

L.

pamāt-ē pamāt-ēs

V.

pamāt! pamāt-es!


Teikumā var būt:

1)  teikuma priekšmets Pamāte izvārīja pusdienu zupu vīram un trim viņa dēliem.

2)  izteicējsDziedātāja ir meitenes pamāte.

3)  apzīmētājsPamātes māja ir gaiša un silta.

4)  papildinātājs – Bērni ieraudzīja pamāti, kas nāca viņiem pretī.

5)  vietas apstāklisPamātē pamodās nožēla.



pamātes māja

 

bērnu pamāte, meitenes pamāte, zēna pamāte

 

barga pamāte, laba pamāte, ļauna pamāte, nikna pamāte, rūpīga pamāte, valdonīga pamāte



pamāte

Tēva sieva attiecībā pret sava vīra iepriekšējās laulības bērniem (parasti, ja bērnu īstā māte ir mirusi).

Valdonīga pamāte. Uzaugt pie pamātes. Meitene dzīvo kopā ar savu gadu jaunāko pusmāsu, pamāti un tēvu.

Pārn.: Dzimtene katram ir māte, sveša zeme – pamāte.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/mlvv/]


pamāte

Tēva sieva attiecībā pret viņa agrākā laulībā dzimušiem bērniem (parasti, ja īstā māte ir mirusi).

Pietrūka Jānītim mātes aizvēja, tā visa dzīve kļuva pret viņu skarba. Tēvs pārveda mājā pamāti – dusmīgu sievu. Sakse 14, 44.

.. pamātes sakūdītais tēvs arvienu nostājās viņas pusē, un pusbrāļi un pusmāsas sekoja vecāku piemēram. Purs 9, 108.

Man bija stāstīts, ka mana tēva īstā māte nomirusi, manam tēvam mazam esot; šitā esot viņam tik pamāte. Doku A 1, 10.

sal. Bet piecstāvu pilsēta nepazīst žēlastības. Kā barga pamāte tā izdzen savu pabērnu baru dūmainā rītā. Lācis 5, 36.

pārn. Ziema – bargā, nežēlīgā pamāte stindzina līdz dvēselei. Lāms 1, 33.

[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


pamãte – die Stiefmutter: nejājat lȩpnas tautas! man pamāte māmuļīte. [Sagatavots pēc: ME III : 68]


pamāte – pamuote; sveša muote (poēt.)

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


pamãtei jàu pamãtes, kas ir labas. [Kagaine, Raģe 1978 : 527]


pamāte – sveša māte, svešā māte, svešmāte, jaunmāte

[Sinonīmu vārdnīca skolām 2001 : 276]


VietvārdiPamātes ezers, Nesaules ezera cits nosaukums, Alūksnes novads.


angļu – stepmother

baltkrievu – мачыха

franču – belle-mère

igauņu – kelder

krievu – мачеха

latīņu – est iniusta noverca

lietuviešu – pamotė

poļu – piwnica

somu – äitipuol

spāņu – madrastra

vācu – die Stiefmutter

zviedru – styvmor



Labāk māte ar vieni aci nekā pamāte ar abām.

 

Labāk mātes rīkstes nekā pamātes medus maize.

 

Mātes vērmeles saldākas par pamātes medu.


Silta, silta šodien saule,

Vēl siltāka vakar bij;

Mīļa, mīļa man pamāte,

Vēl mīļāka īsta māte. [LD 4218-4]

 

Gauži raud sērdienīši,

Redz pamāti pārvedam.

– Neraudat jūs, bērniņi,

Būšu māte, ne pamāte. [LD 5116-2]

 

Saki tiesu tu, tautieti,

Vaj tev māte, vaj pamāte?

Ja būs māte, sagšu segšu,

Ja pamāte, villainīti. [LD 25336-4]

 

Es uzaugu pie pamātes,

Aizved mani pabērnos.

Tā nedaru pabērnim,

pamāte man darīja. [LD 5190-1]


 Bārenīte un mātesmeita akā

Ļaunai mātei bijusi sava īsta meita un pameita. Reiz pamāte likusi nabaga sērdienītei iet uz aku ar sietiņu ūdeni smelt.

Kā nu pameita aizgājusi un noliekusies pēc ūdens, tā pamāte iegrūdusi viņu akā. Akas dibenā bijis caurums, sērdienīte ielīdusi tai caurumā un gājusi arvien dziļāki un dziļāki. Tā viņa nonākusi vienā laukā, kur ieraudzījusi ābelīti. Ābelīte lūgusi, lai nopurinot viņai ābolus, un tā sērdienīte nopurinājusi arī.

Tālāk iedama, viņa sastapusi vienu govi, kas bijusi ķēdē satinusies, Govs lūgusi: „Mīļā meitī, atsitini mani!”

Sērdienīte atsitinājusi, tad gājusi atkal tālāk un ieraudzījusi vienu maizes cepli. Tas ceplis lūdzis: „Mīļā meitī, sašau to maizi krāsnī!”

Sērdienīte ātri vien sašāvusi maizi krāsnī, gājusi tālāk un ieraudzījusi vienu pili. Tai pilī dzīvojis viens apburts pilskungs, un sērdienīte nu palikusi pie tā pilskunga par kalponi. Reiz pilskungs taisījies iet kur tālu uz medībām un aiziedams teicis sērdienītei: „Visos kambaros tu vari iet, bet tai vienā kambarī tu neej!”

Meitene nu palikusi viena pati pilī. Ilgi viņa nevarējusi nociesties un pēdīgi tomēr iegājusi arī aizliegtā kambarī. Viņa tur atradusi trīs bukus, viens bijis dimanta, otrs zelta, trešais sudraba.

Sērdienīte nu uzsēdusies sudraba bukam mugurā un sākusi jāt atpakaļ uz māju. Kad viņa piejājusi pie maizes cepļa, tas teicis: „Meitī, izvalkā manu maizi!”

Meitene ātri izvalkājusi maizi un steigusies atkal projām un nonākusi pie govs. Govs teikusi: „Meitī, izslauc mani!”

Viņa nu ātri izslaukusi govi, jājusi tālāk un atjājusi pie ābelītes. Ābelīte atkal teikusi: „Meitī, nopurini man ābolus!” Meitene arī ātri vien nopurinājusi ābolus un steigusies projām. Par to laiku kungs pārnācis mājās un tūliņ redzējis, ka nav vairs ne sudraba buka, ne meitenes. Viņš dzinies bēgļiem pakaļ, pienācis pie cepļa un prasījis: „Vai tu te neredzēji meiteni ar sudraba buku garām jājam?”

Ceplis atbild: „Nē, nē, nē! Neesmu ne viena redzējis garām jājam.”

Tad kungs pieskrien pie govs un prasa: „Vai tu te neredzēji meiteni ar sudraba buku garām jājam?”

Govs arī atbild: ,,Nē, nē, nē! Neesmu neviena redzējusi garām jājam.”

Nu kungs piesteidzas arī pie ābelītes un prasa: „Vai tu te neesi redzējusi meiteni ar sudraba buku garām jājam?”

Tāpat arī ābelīte atbild: „Nē, nē, nē! Neesmu neviena redzējusi garām jājam.”

Tikmēr sērdienīte jau bijusi laimīgi piejājusi pie tā cauruma un iznākusi ar visu buku akā ūdens virsū. Buks nu izlēcis ar visu sērdienīti no akas laukā.

Pamātei palicis žēl, ka sērdienīte dabūjusi tādu sudraba buku. Viņa nu raida arī savu meitu uz aku ar sietiņu ūdeni smelt. Kā meita smeļ ūdeni, tā pamāte pagrūž un meita iekrīt akā. Šī nu iziet tāpat pa caurumu uz kādu lauku kā sērdienīte. Pie ābeles nonākot, tā lūgusi: „Mīļā meitī, nopurini man ābolus!”

Meita atteikusi: „Man ir jāsteidzas, nav vaļas!”

Nonākusi pie govs, tā atkal lūgusi: „Mīļā meitī, attin mani!” Meita tik atteikusi: „Man ir jāsteidzas, nav vaļas!”

Tāpat piegājusi pie cepļa, kas lūdzis: „Mīļā meitī, sašau maizi krāsnī!”

Meita tāpat atteikusi: „Man ir jāsteidzas, nav vaļas!”

Tā nu meitene gājusi tālāk, kamēr nonākusi pie pils. Viņa tāpat sākusi kalpot tam pilskungam. Reiz tam kungam atkal bijis jāiet uz medībām, un tas pieteicis meitai, ka visur viņa var staigāt, bet lai tik neiet tai un tai kambarī. Meita nevarējusi nociest un tūliņ iegājusi aizliegtā kambarī, kā tik kungs aizgājis projām. Tagad tai kambarī bijuši tikai divi buki: viens dimanta, otrs zelta. Meita steigšus paņēmusi dimanta buku un jājusi uz mājām. Meitai garām jājot, ceplis to lūdzis: „Meitī, izvalkā manu maizi!”

Meita atteikusi: „Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!” Govs lūgusi: „Meitī, izslauc mani!”

Meita atteikusi: „Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!” Ābelīte lūgusi: „Meitī, nopurini man ābolus!”

Meita atkal atbildējusi: „Nav vaļas, nav vaļas, man jāsteidzas!”

Kungs drīz pārnācis mājā un arī redzējis, ka nav vairs ne dimanta buka, ne meitas. Viņš tūliņ dzinies pakaļ, nonācis līdz ceplim un prasījis: „Vai tu neredzēji meitu ar dimanta buku garām pajājam?”

Ceplis atbildējis: „Ja, ja, ja, tagadīt kā pajāja!”

Tāpat stāstījusi arī govs un ābelīte. Kungs nu viegli noķēris meitu, pārplēsis to uz pusēm un ielaidis pa to caurumu akā. Nākošā rītā pamāte gājusi uz aku ūdens smelt un atradusi tur savu meitu beigtu. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas]

 

Bārenīte un mātes meita pirtī

Vienai mātei divas meitas: viena īstā meita un otra pameita. Īsto meitu māte ļoti mīl un lutina, bet pameitai liek darīt visus grūtos darbus. Reiz pamāte nodomā pameitu nogalināt un sūta to uz riju gulēt, ticēdama, ka viņu tur velni nomocīs.

Pameita vakarā paņēma gaili, aizgāja rijā un likās uz cepļa gulēt. Ap pusnakti rijā sanāca velni. Viens velns aizgāja pameitu lūgt uz balli, bet pameita teica: „Kur es lai iemu ar melnu muti?”

Velns aizgāja pēc ūdens ar sietu, ilgu laiku viņš smēla ūdeni, bet nevarēja piesmelt. Tad viņš atnāca uz riju un pastāstīja meitai, ka šis nevarot sietā ūdens piesmelt. Pameita sacīja, lai ņemot spaini. Drīz ūdens bija atnests un pameita nomazgājusies. Velns lūdza, lai ejot nu uz balli, bet pameita atbildēja: „Kur lai iemu, ka man zābaku nav?”

Velns atnes zābakus un lūdz uz balli, bet pameita saka, ka šai kleitas neesot. Velns atnes kleitu un lūdz uz balli, bet pameita saka: „Kas es par brūti bez gredzena?”

Velns atnes gredzenu un lūdz uz balli, bet pameita saka: „Kur lai iemu bez naudas?”

Velns atnes veselu sieku zelta naudas un lūdz uz balli, bet pameita paņem gaili, un tas sāk dziedāt. Velni visi aizbēg projām un visu pamet pameitai.

Pameita rītā atnāk uz māju. Pamāte viņai prasa, kur viņa ņēmusi drēbes un naudu? Pameita arī visu pastāsta, bet pamāte nu nākamā naktī sūta savu meitu uz riju. Vakarā pamātes meita aiziet un liekas tūliņ uz cepļa gulēt. Naktī sanāk velni un lūdz pamātes meitu uz balli. Šī ir arī ar mieru. Velni nu sāk viņu mocīt, kamēr nomoka beigtu un tad pašu iebāž lodziņā.

No rīta pamāte, nevarēdama sagaidīt savas meitas, iet viņai pakaļ. Viņa redz, ka meita pa logu skatās, un priecīga skrien turpu. Piegājusi tuvāk, viņa redz, ka meita ir nedzīva, un sāk gauži raudāt. No tā laika pamāte vēl vairāk spieda savu pameitu pie grūta darba. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

 

Bārenis pie niknās pamātes

Kādam puisēnam bij grūtas dienas: nikna pamāte to nevar ieraudzīt ne acu galā. Reiz puisēns aizbrauc tēvam uz tirgu līdz. Tēvs tirgū grib puisēnam zirgu nopirkt; bet puisēns saka: „Tēt, tie zirgi man par dārgu, brauksim labāk mājā!”

Labi. Ceļā tie satiek vecu sirmgalvi, kam tāds zirdziņš, kā ne paiet. Puisēnam vājais krabiņš iekrīt acīs. Viņš lūdz tēvu, lai to viņam pērkot. Tēvs gan pretojas, kur tādu likšot; bet, kad nu lūdzās, lai notiek arī. Puisēns pārved savu krabiņu mājā un sāk to kopt. Un skaties tik, par vienu nedēļu kakls kā ritenis, mugura kā lāva. Tas pamātei vēl jo vairāk rieba. Zirgs ar puisēnu esot pilni velna! Kādu dienu pamāte nevar vairs savas dusmas savaldīt, viņa apņemas puisēnu ar velna rutku nonāvēt. Bet labais zirgs puisītim izlīdz. Un kā tas gadījās? Zirgs, pamātes nodomu izzinājis, stāv bēdīgs, nodūris galvu pie siles: ne ēd, ne ir. Puisēns, to redzēdams, prasa: „Diezin, zirdziņ, kas tev noticis?”

Zirgs tūlīt sāk runāt un atbildēt: „Kā nenoskumt? Pamāte tevi grib nolietāt. Viņa iedrupinājusi piena maizē velna rutku. Neēd vis, dēliņ, pienamaizi, citādi būsi pagalam!”

Puisēns paklausa un paliek dzīvs. Otrā dienā zirgs atkal bēdīgs.

„Kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis?”

„Jā, pamāte izvārījusi tev velna rutka putru. Neēd!”

Puisēns paklausa un neēd. Bet nu pamāte nevar vairs izbrīnēties, kas puisēnam padomu piedod. Viņa aiziet pie raganas, lai tā pasacītu, kas puisēna padomu devējs. Ragana atbild: „Treknais zirgs stallī. Kauj zirgu nost, tad puisēnu nonāvēsi!”

Labi. Kaušot nost.

Trešā dienā zirgs atkal bēdīgs. „Kas nu tev, labo zirdziņ, uzgājis?”

„Jā, pamāte mani nokaus. Bet nekas; tik paklausi mani, tad būs labi. Ja nu pamāte mani kaus, tad pienāc labi tuvu, lai manas asinis varētu tev uz cepuri uzsprāgt! Cepuri aproc dārzā. Tai vietā izaugs zelta bumbiere zelta augļiem. Tu vari augļus ēst, cik gribi; bet, ja pamāte ēdīs, tad tik paskaties, kas notiks.”

Puisēns tā dara. Zirgu kaujot, tam uzsprāgst viena asins pile uz cepures. Cepuri tas aprok dārzā. Tur izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Puisēnam augļi ļoti smeķ. Pamāte to ieskatās, tai arī kārums uznāk. Bet līdz ko vecene vienu augli apēd, tā atkrīt augšpēdu un izdziest. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]



Dzimtenē

 

[..]

Kokam zari plati plešas,

Cits pret citu sadursmē,

Saknes saknēm netop svešas,

Visas vienā zemītē

Dzimtenē.

 

Kokam zarus vētra sita,

Vētra – zaru pamāte;

Citi lūza, citi krita

Kad tik paliek galotne:

Dzimtene.

 

Kad tik paliek galotnīte,

Kur var atskriet dvēselīte,

Piekususi bārenīte,

Žāvēt spārnus saulītē  –

Dzimtenē. [Aspazija 1940 : 300]


Pietrūka Jānītim mātes aizvēja, tā visa dzīve kļuva pret viņu skarba. Tēvs pārveda mājās pamāti – dusmīgu sievu, no kuras zaļajām acīm Jānītim bija bailes. Viņam likās, ka pamāte noslēgusi savu sirdi deviņām atslēgām, lai no tām neizlauztos neviens mīļuma putns. Bet varbūt viņai tādu nemaz nebija, varbūt tur mājoja tikai melni niknuma kraukļi, kuru ķērcieni skrēja pret Jānīti kā asi lamu vārdi. [Sakse 1998 : 28–29]

 

Lielas pelēkas sviedru lāses karājās viņai uz pieres. Tai brīdī kaķis, lēkdams no mūra, apsitās viņai ap kājām. Pameita satrūkās, un plācenis iekrita pelnos.

Pamāte par to iesita viņai ar krāsns kruķi un izdzina viņu mežā. [Skalbe 1957 : 277]

 

Leikartu Lība apprecēja savu Sīpolu un jau pašā sākumā pagalam pārsteidza pasauli.

Visi, kas viņu pazina, bij sagaidījuši nežēlīgu pamāti nelaiķes Sīpolienes bāriņiem un īstu muižkungu pašam atraitnim. Bet pirmajās lieldienās viņa iznāca no baznīcas ar zīda lakatu cēli atmestā galvā, skuķus pie rokas vezdama. Abiem gluži jaunas rūtainas parķa kleitiņas mugurā, kurpes kājās, matu ērkuļi gludi nosukāti un sapīti strupā biželē, bet tai galā plīvojās plata sarkana lenta. Vēl no kalniņa nākdama, viņa pieķēra roku vienai, norāva no plecam pielipušu baznīcas zirnekļa staipekni, pieķēra otrai, ar delnas virspusi norausa gar degunu. „Kāpēc tu, bērniņ, neizšņauc?” dzirdēja viņu pamācām. „Vienmēr vajag izšņaukt, lai nestiepjas.” Sievas aiz pārsteiguma un izbrīna pirmajā brīdī neattapās, ko teikt, tad saskatījās un beidzot paklakšināja mēles. Tad, lūk, kā! [Upīts 1951 : 458–459]

 

Prīdim laiks klāt bij, ka skolā jāiet, bet tēvs norunāja, ka tādam nīkulim vēl kādu gadu tāpat mājā jāpaaugas; lai mācot pamāte, cik prazdama. Līze ar labprāt uzņēmās to grāmatā, galvsgabalos un meldiņos ielauzīt, un gāja no pirmā gala gan labi: bet Prīdis drīz apnika: sūdzējās, ka galva reibstot, ka klibā kāja tirpstot un palaidās slinkumā un nerātnībā. Līze solīja gan rīkstes, gan āboļus – viss velti! Grieta Prīdi aizstāvēja un slepeni sūdzēja tēvam, ka pamāte lāgā ierādīt un mazajos neieraugot. [Neikens 1924 : 37]


Sprīdītis. Lienīte. Bērni. Pamāte.

PAMĀTE.

Kas tad tā par klaberjakti! Es jums gan rādīšu! Tie esot bērni! Tā esot pasaule! Ierauga segu uz grīdas.

Vaj manu, vaj manu! Mana sega! Mana jaunā sega! Pērn tikko iemetās pirmais caurums. Tādi bērni, tādi bērni! Kāds labums no tiem pasaulē gaidāms! Nu jau pastara diena būs drīz klāt! Es jums gan rādīšu!

Bērni noslēpušies čukst aiz smiekliem, aiz bailēm. Pamāte meklē. Dzenas bērniem pakaļ; bērni pa vienam vien izbēg pa durvīm. Sprīdītis pamēģina slēpties pa pagultēm, tad uzmūk uz krāsns. Pamāte skatās apkārt nav neviena bērna vairs, tikai Sprīdītis uz krāsns.

Ā! Ak tu tur esi, bendes maiss! Domā es tevi nevaru dabūt rokā.

Lēkā gar krāsni. Sprīdītis uz krāsns uz visām četrām; kurā stūrī pamāte, viņš atkal uz otru stūri.

Nu, pagaidi tik tu man! Būtu man tik kāds metamais pie rokas! Kaitini tik tu mani! Tu mani pieminēsi! Būtu man tik kas ko zvelt!

Ierauga ripu uz grīdas.

Ā, ripas tu man taisīsi! Nu, pagaidi! Nu mēs esam šķirti ļaudis! Nu tu vari kārt zobus vadzī. Prasīsi tik tu man ēst! Nekā, kundziņ! Trīsreiz pa dienu pērienu, to tu dabūsi. Tad tu paliksi kā pūpēdis, tad tu – –

Kad jau pamāte Sprīdītim teju klāt, ieskrien Lienīte.

LIENĪTE.

Šķūten, Šķūten! Biezā putra piedegusi! Biezā putra piedegusi!

PAMĀTE (nomet ripu).

Ak tu Kungs! Ko es esmu nogrēkoj’si, ka tu man tādu krustu uzlicis!

Paceļ dūri pret Sprīdīti.

Bet tu mani pieminēsi!

Izskrien ārā.

[..]

LIENĪTE noskatās zobgalīgi. Nu, lien nu lien no krāsns zemē! Te nu bij lielais drošinieks! Pe! Bēg uz krāsns. Bail no pēriena. Es nu gan uz krāsns nebēgtu.

Sprīdītis lien nošļucis zemē, sameklē savu ķeblīti un sēžas pie darba.

LIENĪTE.

Joz nu tik siksnu ap vēderu. Trīs dienas jau tu putras ne paost nedabūsi. Pamāte kā pūķis.

SPRĪDĪTIS.

Ak, laid mani mierā. Tu tik esi vainīga!

LIENĪTE.

Kā, es?

SPRĪIDĪTIS (atņemdams).

Kā, es? Kas ta’ rāva jauno segu no gultas. Par to viņa tik tā saskaitās.

LIENĪTE (saskaitusies).

Un kas tad taisīja ripas, kas tad mizoja stabules, kas tad izjauca mums rotaļu? [Brigadere 1988 : 15–16]

 

VIKTORS. Tā sieviešu ziņkārība tūliņ tiks apmierināta. Mēs te apspriedīsim svarīgas lietas. Paps ir aizbraucis. Paps drīzi būs klāt. Paps atvedīs vienu dāmu līdz. Vai jūs ziniet, kas šī dāma būs?

VISI TRĪS. Mūsu pamāte.

VIKTORS. Kas ir pamāte?

AUSTRA (nicinoši). Viena ragana.

VIKTORS. Kas mēs esam?

VISI TRĪS. Meža zvēri.

VIKTORS. Ko tad tā ragana ar mums darīs?

AUSTRA. Viņa mūs apburs.

VISVALDS (ņirgādamies). Bo-o! Viņa mūs apburs! Še tev piga! Viņa mūs dīdīs. Dzīvus viņa mūs dīdīs.

KĀRLĪTS (vairāk kā uz sevi). Tā…?

VIKTORS. Jā, viņa mūs dīdīs. Bet ai – ko?

VISVALDS. Viņa mūs viksēs. „Cirta pliķi, plūca matus, kāju spēra pabenķī”.

AUSTRA. Un nedos mums ēst. Es vēl vakar lasīju vienu pasaku: kāda pamāte deva savai pameitai pelus ēst un visgrūtākos darbus strādāt. [Blaumanis 1997 : 307–308]



Izvērtējot vācu mācītāju un luterticības lomu Latvijas kultūrvēsturē, varam sacīt, ka pagātnē tā mūsu tautai varbūt ir bijusi barga pamāte, kas tomēr to mācījusi uz labu, mudinājusi uz kristīgu dzīvošanu, veicinājusi izglītību un skolas, jā, tā pat aizsākusi dziesmu svētku tradīciju, organizējot pirmos svētkus Dikļos (Juris Neikens) un Dobelē (Augusts Bīlenšteins). Taču šo pozitīvo atziņu pilnā mērā spējam apjaust tikai šobrīd, kad vecās kaislības un strīdi norimuši, kad vācbaltieši jau sen atgriezušies vēsturiskajā dzimtenē, kad sākam objektīvāk izvērtēt mūsu kopējo vēsturi. [Stradiņš 1996 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/39006]



Josifs Kuzkovskis Pamāte (1967).



Spēlfima Pūt, vējiņi! (1973). Režisors G. Priede, kinostudija „Rīgas kinostudija”.

Spēlfilma Sprīdītis (1985). Režisors G. Piesis, kinostudija „Rīgas kinostudija”, „Barrandov”.

Spēlfilma Maija un Paija (1990). Režisors G. Priede, kinostudija „Rīgas kinostudija”.

Spēlfilma Kurpe (1998). Režisore L. Pakalniņa, kinostudija „Kompānija Hargla”.


Dziesma Pelnrušķīte. R. Paula mūzika, V. Artava vārdi.


Statistika rāda, ka mūsdienās visizplatītākais ģimenes modelis ir jauktais: ģimenes sistēmā ir pamāte vai patēvs. Nesaprašanās un emocionāli izaicinājumi ir neizbēgami.

Jauktā ģimenes modelī ikvienam ir savas gaidas un situācijas redzējums. Neizrunātais un neapzinātais vienmēr radīs konfliktu. Neīstenotās cerības bieži rada vilšanos, dusmas un aizvainojumu. Vienmēr svarīgi domāt un runāt par to, vai gaidas ir reālas un taisnīgas, vai pārējie ģimenes locekļi ir informēti par gaidām. Būtiski neaizmirst, ka mēs varam kontrolēt tikai sevi un savas emocionālās reakcijas. Mums nav spējas ietekmēt un kontrolēt otra uzvedību un emocijas. Neaizmirstam būt godīgi arī paši pret sevi un savām gaidām par pamātes vai patēva lomu. Attiecības ar bērnu, kurš nav pamātes vai patēva  bioloģiskais bērns, un bērnam ar pamāti vai patēvu nereti ir sarežģītas un reālā dzīve liek piedzīvot un kopā pārvarēt ne mazums grūtību. [Sagatavots pēc: Jozauska 2013 : http://paligsvecakiem.lv/2013/04/pamates-un-patevi]

 

Atgriežoties pie ļaunās pamātes – viņa noteikti pat nenojauta, cik patiesībā lielu pakalpojumu izdara Pelnrušķītei, likdama izlasīt zirņus un kaņepes no pelniem. Viņa iebēra stopu zirņu pelnos un uzsauca: „Kad izlasi tos zirņus, tad vari iet…”

Nākamajā dzīru dienā bārenītei bija jāizlasa stops kaņepju no pelniem. Trešajā dzīru dienā pamāte iebērusi stopu sinepju pelnos: lai izlasot.

Montesori pedagoģijā šādiem uzdevumiem dots nosaukums “praktiskās dzīves vingrinājumi”, kas tiek uzskatīti par pamatu visam pārējam. Iespējams, sākumā nav skaidrs, tieši kāds gan rīsu bēršanai no vienas krūzes citā sakars ar praktisko dzīvi. Tomēr sakars ir. Berot rīsus, bērns trenējas uzdevumu paveikt, neko neizberot uz galda/paplātes. Kad ar rīsiem tas izdodas, krūzītē ielej ūdeni un atkārto to pašu vingrinājumu, tādējādi apgūstot dzīvē noderīgu iemaņu – ieliet, neko neizlaistot. [Sagatavots pēc: Krūmiņa : http://www.satori.lv/article/ko-nenojauta-launa-pamate]