Palīgvārdnīca
Valodniecība
A|Ā|B|C|Č|D|E|Ē|F|G|Ģ|H|I|Ī|J|K|Ķ|L|Ļ|M|N|Ņ|O|P|R|S|Š|T|U|Ū|V|Z|Ž
AGLUTINATĪVĀS VALODAS Valodas, kurās vārdu darināšanai un gramatisko formu veidošanai izmanto aglutināciju. Aglutinatīvajās valodās vārda sakne nemainās, katrs afikss ir viennozīmīgs (izsaka tikai vienu gramatisko nozīmi), standartizēts (vienas gramatiskās nozīmes izteikšanai visos gadījumos tiek pievienots viens un tas pats afikss), sakne arī bez afiksiem veido patstāvīgu vārdu, morfēmas ir patstāvīgas, robežas starp tām skaidras, noteiktas. Pie aglutinatīvajām valodām pieder tirku, somugru, kaukāziešu, mongoļu, tungusu-mandžūru, dravīdu, indonēziešu, paleoaziātu, bantu un citu valodu saimju valodas, kā arī japāņu, korejiešu un esperanto valoda.Sk. arī aglutinācija; izolējošās valodas; fleksīvās valodas; inkorporējošās valodas.
BALTU FILOLOĢIJA Zinātne par baltu valodām, literatūru un folkloru to savstarpējā sakarā un saistībā ar baltu tautu dzīvi, kultūru un vēsturi.
BALTU VALODAS Indoeiropiešu valodu saimes grupa, kurā šķir austrumbaltu (latviešu, leišu jeb lietuviešu) un rietumbaltu (prūšu, jātvingu, galindu) valodas. Dzīvās baltu valodas ir latviešu un lietuviešu valoda.
DZIMTĀ VALODA Valoda, kuru cilvēks apgūst no dzimšanas; ģimenes valoda, kurā ar bērnu runā vecāki. Ja vecāki ģimenē runā dažādās valodās vai bērns agrā bērnībā nonāk citas valodas vidē, viņam var būt divas dzimtās valodas.
ESPERANTO Starptautiska mākslīgā valoda, kuras zīmju sistēmā izmantoti galvenokārt Eiropas izplatītāko dabisko valodu leksikas elementi. Esperanto pamatā ir latīņu alfabēts un pēc aglutinācijas principa veidota vārddarināšanas un gramatikas sistēma. Valodas nosaukuma pamatā ir tās radītāja ārsta Ludviga Zamenhofa pseidonīms (ar nozīmi ‘cerošs, cerīgs’). ◊ esperanto kursi.
ETNOLINGVISTIKA Valodniecības apakšnozare, kurā pēta etnosa valodas, kultūras un psiholoģijas faktoru savstarpējo mijiedarbi valodas funkcionēšanas un attīstības procesā. Etnolingvistikas zinātne tiecas noskaidrot, kādas saziņas formas un līdzekļi ir raksturīgi konkrētām etniskām vai sociālām grupām, ar kādiem līdzekļiem un kādā veidā valodā tiek atspoguļoti kultūras priekšstati konkrētā runātāju kolektīvā.
FLEKSĪVĀS VALODAS Valodas, kurās gramatiskās nozīmes izsaka galvenokārt ar īpašu elementu — ārējo vai iekšējo fleksiju. Pie fleksīvajām valodām pieder, piemēram, indoeiropiešu un semītu valodas. Semītu valodās ir iekšējā fleksija — transfikss. Indoeiropiešu valodās ir galvenokārt ārējā fleksija — galotne, kas bieži vien vienlaikus var izteikt vairākas gramatiskās nozīmes, piemēram, latviešu valodā lietvārdu locījumu galotnes izsaka locījuma, skaitļa un dzimtes nozīmi.
ĢENEALOĢISKĀ VALODU KLASIFIKĀCIJA Valodu iedalījums pēc radniecības un saiknes ar kādu no pirmvalodām. Radniecīgas valodas apvieno valodu saimēs, piemēram, indoeiropiešu, somugru, tirku valodu saime, ko atbilstoši radniecības pakāpei sīkāk iedala valodu grupās un apakšgrupās, piemēram, indoeiropiešu valodu saimes ķeltu valodu grupas britu apakšgrupa.
ĢERMĀŅU VALODAS Indoeiropiešu valodu saimes valodu grupa, kurā šķir ziemeļģermāņu jeb skandināvu (dāņu, īslandiešu, norvēģu, zviedru, fēru), rietumģermāņu (afrikandu, angļu, nīderlandiešu, vācu, frīzu) un austrumģermāņu (mirusī vestgotu un ostgotu) valodas.
HIBRĪDVALODA Valoda, kas radusies valodu saskarē, vienai valodai uzņemot sevī citas valodas elementus, galvenokārt leksēmas, un vienkāršojot gramatiku. Tādējādi veidojas jaukta valoda, kurā uzkrājas ģenētiski neviendabīgs leksiskais materiāls, neviendabīgi sintaktiskie un morfoloģiskie modeļi u. c.
HIPERTEKSTS Datorizētas informācijas pārlūkošanas un izguves sistēma, kas lietotājam ļauj izgūt informāciju no savstarpēji saistītiem dokumentiem neatkarīgi no to izvietojuma datora atmiņā.
INDOEIROPIEŠU VALODU SAIME Valodu saime, kas izplatīta Eiropā, Āzijā, kā arī citās pasaules daļās un ko veido indiešu, irāņu, slāvu, baltu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, čigānu valodu grupas, grieķu, albāņu un armēņu valoda, kā arī vairākas mirušu valodu – hetu, tohāru – grupas. Indoeiropiešu valodas sākotnēji pārsvarā ir fleksīvas valodas ar bagātu formu sistēmu.
INFORMĀCIJAS VALODA Specializēta mākslīgā valoda, ko izmanto nepārprotamam informācijas pierakstam zinātnē, ekonomikā, tehnikā, lai nodrošinātu precizitāti un pilnīgumu informācijas pārraides, glabāšanas, apstrādes un izmantošanas procesos dažādās informācijas sitēmās. Informācijas valodas ir daudzveidīgas, kam pamatā ir to lietošanas apstākļu īpatnības, piemēram, pierakstiem matemātikā lieto zīmes > (‘lielāks par’), < (‘mazāks par’), = (‘vienlīdzīgs, vienāds ar’).
INKORPORĒJOŠĀS VALODAS Arī  polisintētiskās valodas. Valodas, kurās izmanto inkorporāciju. Gramatiskās nozīmes tajās izsaka nevis atsevišķs vārds, bet vesels teikums. Pie inkorporējošajām valodām pieder vairākas paleoaziātu (čukču, korjaku, nivhu), indiāņu (irokēzu, dakotu, acteku) valodas un basku valoda.
INTERLINGVISTIKA Valodniecības apakšnozare, kurā pēta sazināšanās iespējas daudzvalodības apstākļos un dažādu (galvenokārt mākslīgo) palīgvalodu, piemēram, esperanto, matemātiskās valodas, mašīntulkošanas valodas u. tml., veidošanu un lietošanu.
IZOLĒJOŠĀS VALODAS Arī  amorfās valodas, sakņu valodas. Valodas, kurās vārdi parasti sastāv no vienas vai vairākām saknēm bez afiksiem, piemēram, ķīniešu valodā guņ ‘darbs’, žeņ ‘cilvēks’, guņžeņ ‘strādnieks’. Vārdi nav lokāmi, gramatiskās nozīmes un sintaktiskos sakarus izsaka galvenokārt ar vārdu kārtu, piemēram, ķīniešu valodā Vo bu pa ta ‘Es nebaidos viņa’, bet Ta bu pa vo ‘Viņš nebaidās manis’, arī ar palīgvārdiem, ar muzikālo uzsvaru, intonāciju. Izolējošajās valodās ir arī vārdi (gan patstāvīgie, gan palīgvārdi), ar kuriem var izteikt gramatiskās nozīmes, piemēram, daudzskaitli ķīniešu valodā izsaka ar meņ – guņžeņmeņ ‘strādnieki’, īslaicīgu darbību – ar darbības vārda atkārtojumu kaņ-kaņ ‘paskatīties’. Pie izolējošajām valodām pieder ķīniešu, vjetnamiešu, birmiešu un citas sinotibetiešu saimes valodas, kā arī dažas Rietumāfrikas valodas.
KOGNITĪVĀ VALODNIECĪBA Arī kognitīvā lingvistika. Valodniecības virziens, kurā pēta valodas saistību ar izziņu un domāšanu, piemēram, konstatē tipveida shēmas, kas pastāv valodas lietotāju apziņā un ir pasaules valodiskās kategorizācijas pamats.
KOLEKTĪVĀ DIVVALODĪBA Arī kolektīvais bilingvisms. Divu valodu regulāra funkcionēšana vienā valodas kolektīvā. Kolektīvais bilingvisms attīstās tad, kad individuālā bilingvisma izplatība populācijā ir sasniegusi pietiekami augstu līmeni un starp abu valodu kolektīviem ir tieši kontakti.
KORPUSA LINGVISTIKA Valodniecības apakšnozare, kas analīzei izmanto elektroniski uzkrātu tekstu kopumu. Parasti šī kopuma apjoms ir ļoti liels – miljons vai vairāk vārdlietojumu.
KREOLISKĀ VALODA Valoda, kas no pidžina dabiskā veidā izveidojusies par kāda etnosa dzimto valodu, salīdzinājumā ar pidžinu papildus iegūstot sociolingvistiskās funkcijas, plašāku vārdu krājumu un savu gramatisko struktūru. Piemēram, jidišs ir kreoliskā valoda, kas izveidojusies uz vācu valodas bāzes. Bahamu salās, Rietumnigērijā, Jaungvinejā u. c. ir kreoliskās valodas, kas izveidojušās uz angļu un franču valodas pamata.
KREOLIZĀCIJA Process, kurā pēc ilgāka dabiska attīstības posma no pidžina izveidojas kreoliskā valoda, kas kļūst par kāda etnosa dzimto valodu, piemēram, bišlamā kreoliskā valoda Vanuatu, haitiešu kreoliskā valoda Haiti salā.
LATVIEŠU FILOLOĢIJA Baltu filoloģijas sastāvdaļa – zinātne par latviešu valodu, literatūru un folkloru to savstarpējā sakarā un saistībā ar latviešu tautas dzīvi, kultūru, vēsturi.
LATVIEŠU VALODA Indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas valoda, viena no divām dzīvajām baltu valodām blakus lietuviešu valodai. Valsts valoda Latvijā. Rakstības pamatā ir latīņu alfabēts.
LĪMENIS Valodas apakšsistēma – fonētika, morfoloģija, sintakse –, kurā ietilpst viena veida savstarpēji saistīti elementi. Starp dažādiem valodas līmeņiem ir hierarhiskas attieksmes, piemēram, sintakses līmenis balstās uz morfoloģijas līmeni, kurš, savukārt, uz fonētikas līmeni. Valodas līmeņi nav tieši novērojami, tie ir izsecināmi, analizējot valodas lietojumu.
LETIKA Visu latviešu valodā izdoto grāmatu, periodikas un sīkiespieddarbu kopums neatkarīgi no izdošanas vietas; arī latviešu autoru darbu tulkojumi, literatūra un raksti par latviešiem (tautu, valodu, literatūru, etnogrāfiju, vēsturi).
LETISTIKA Arī latvistika. Zinātņu kopums – baltistikas sastāvdaļa, kurā ietilpst latviešu valodniecība, latviešu tautas literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – latviešu filoloģija.
LETONIKA Literatūra par Latviju – grāmatas, periodika, sīkiespieddarbi – neatkarīgi no izdošanas vietas un valodas, arī rokraksti u. c. arhivālijas.
LIETIŠĶĀ VALODNIECĪBA Valodniecības nozare, kurā valodas uzbūves un funkcionēšanas teorētiskā pētniecība tiek veikta aktuāla valodas praktiskā lietojuma mērķiem. Lietišķajā valodniecībā ietilpst, piemēram, datorlingvisika, matemātiskā lingvistika, korpuslingvistika, mašīntulkošana, praktiskā leksikogrāfija un terminogrāfija, valodu mācību metodika, tulkošanas metodoloģija, valodas normēšana.
LIETUVIEŠU FILOLOĢIJA Baltu filoloģijas sastāvdaļa – zinātne par lietuviešu valodu, literatūru un folkloru to savstarpējā sakarā un saistībā ar lietuviešu tautas dzīvi, kultūru un vēsturi.
LIETUVIEŠU VALODA Indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas valoda, viena no divām dzīvajām baltu valodām blakus latviešu valodai. Valsts valoda Lietuvā. Rakstības pamatā ir latīņu alfabēts.
LINGUA FRANCA Atšķirīgu valodu lietotāju regulāri izmantota kopīga saziņas valoda, piemēram, Indijā saziņā starp etnosiem izmanto angļu valodu.
LINGVISTISKAIS DZĪVĪGUMS Arī lingvistiskā vitalitāte. Valodas dzīvotspēja, patstāvīgums, ko sekmē augsti attīstīta nacionālā kultūra un kas uztur valodu arī svešu ietekmju apstākļos, stiprinot nacionālo pašapziņu.
LINGVISTISKĀ ASIMILĀCIJA Valodas kolektīva pāreja uz citu valodu, saglabājot etnosa apziņu. Lingvistiskās asimilācijas procesi parasti aizsākas tad, kad valodas kolektīvs nonāk ekonomiskos, politiskos un kultūras sakaros ar ekonomiski stiprāku un politiski dominējošu valodas kolektīvu.
LINGVISTISKĀ ATTIEKSME Dažādu etnosu, sociālo grupu un indivīdu subjektīvo faktoru komplekss – valodas uztveres īpatnības, attieksme pret dažādām valodām un valodas situācijas regulēšanas mehānismiem.
LINGVISTISKĀ KOPIENA Arī valodas kopiena. Cilvēku kopums, kas savstarpējā saziņā izmanto vienu un to pašu valodu vai valodas paveidu, piemēram, izloksni.
LINGVISTISKĀ MINORITĀTE Minoritāte, kuras noteikšanā galvenais kritērijs ir valoda.
LINGVISTISKĀ PIEEJA Tulkošanā – pieeja tulkošanas procesam un tulkojumam kā šī procesa rezultātam, kad tulkojums tiek vienkāršoti uztverts kā avotteksta lingvistisko (fonoloģisko, morfoloģisko, sintaktisko, leksisko, frazeoloģisko u. c.) vienību aizstāšana ar atbilstošām mērķteksta vienībām, neievērojot ekstralingvistiskos un starpkultūru saziņai raksturīgos faktorus.
LINGVISTISKĀ PRAGMATIKA Valodniecības apakšnozare, kurā pēta valodas lietojumu saziņā, piemēram, konstatē un formulē veiksmīgas saziņas nosacījumus, veido runas aktu tipoloģiju, pēta nozīmes, ko izteikums iegūst runas situācijā, resp., izteikuma tiešā un slēptā satura attieksmes.
LINGVISTISKĀ SITUĀCIJA Valodas funkcionēšanas apstākļu kopums, kas raksturo kādā sabiedrībā konkrētā brīdī runāto valodu pozīcijas – to, cik un kādas valodas tiek lietotas attiecīgajā areālā, cik cilvēku un kādu apstākļu ietekmē tajās runā, kāda ir kolektīva locekļu attieksme pret šīm valodām u. c.
LINGVISTISKĀ VARIETĀTE Ekstralingvistisko faktoru (vecuma, dzimuma, grupu, reģionu, vēstures periodu u. tml.) iedarbības ietekmēts valodas paveids, piemēram, studentu valoda, Briseles valoda.
LINGVOKARTOGRĀFIJA Valodas faktu ģeogrāfiskās izplatības attēlošana ar kartogrāfijas līdzekļiem.
LITERĀRĀ VALODA Sabiedriski atzīts, vēsturiski nostiprinājies visai tautai kopīgs valodas paveids, ar kuru nodrošina mutvārdu un rakstu saziņu starp dažādu dialektu lietotājiem. Literāro valodu izmanto oficiālā saziņā, to mērķtiecīgi kopj un normē, apgūst skolā, izmanto profesionālā darbībā, lietišķā saskarē, zinātnē, publicistikā, daiļliteratūrā.
LITUĀNISTIKA Arī lietuvistika. Zinātņu kopums – baltistikas sastāvdaļa, kurā ietilpst lietuviešu valodniecība, lietuviešu tautas literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – lietuviešu filoloģija.
MAJORITĀTE Etnoss, kas kādā valstī pēc noteiktām raksturīgām iezīmēm skaitliski ir lielāks nekā pārējā valsts iedzīvotāju daļa vai ir ievērojami lielāks par otru lielāko etnisko grupu.
MAKROLINGVISTIKA Valodniecības nozare, kurā pēta valodu plašā mērogā saistījumā ar tās lietotāju vidi.
MAKROSOCIOLINGVISTIKA Sociolingvistikas nozare, kurā pēta valodas funkcionēšanu lielā valodas kolektīvā un valodas un kolektīva savstarpējo mijiedarbību (attiecības starp valodu un sabiedrību).
MATEMĀTISKĀ LINGVISTIKA Lietišķās valodniecības apakšnozare, kurā pēta matemātisko metožu izmantošanas iespējas valodas izpētē un aprakstīšanā.
MĀCĪBVALODA Valoda, kurā tiek apgūtas zināšanas izglītības sistēmas ietvaros.
MĀKSLĪGĀ VALODA Pēc dabisko valodu parauga mākslīgi izstrādāta zīmju sistēma, ko izmanto sfērās, kurās dabiskās valodas lietošana ir (vai šķiet) neefektīva vai nav iespējama. Mākslīgās valodas var būt domātas starptautiskajai saziņai, piemēram, esperanto. Tās var būt arī īpaši veidotas tehnisko zīmju un simbolu sistēmas, piemēram, programmēšanas valodas, informācijas valodas. Pretstats – dabiskā valoda.
MŪSDIENU VALODNIECĪBA 1. Valodniecības nozare, kurā pēta valodu, tās struktūru, funkcionēšanu, stabilo un mainīgo valodas lietojumā pašreizējā laikposmā un noteiktā iepriekšējā posma intervālā, kas dažādām valodām var būt atšķirīgs. Latviešu valodniecībā jēdzienā ‘mūsdienas’ mēdz ietvert visu latviešu literārās valodas attīstības periodu, sākot ar 19. gs. beigām, vai, jaunākajā laikā, laikposmu kopš 20. gs. sākuma, resp., kopš latviešu valodnieku K. Mīlenbaha un J. Endzelīna darbības laika. Mūsdienu valodniecību parasti sastata ar vēsturisko valodniecību. Sk. arī vēsturiskā valodniecība; sinhronā valodniecība. 2. Jebkuras ievirzes valodnieciskie pētījumi, kas tiek veikti mūsdienās.
METAVALODA Jēdzienu, terminu, zīmju u. tml. sistēma, ar ko atspoguļo citas jēdzienu, terminu, zīmju u. tml. sistēmas īpašības; valoda, ko izmanto pašas valodas aprakstīšanai. Svarīga metavalodas sastāvdaļa ir termini.
MIKROLINGVISTIKA Valodniecības nozare, kurā pēta valodas sistēmas un apakšsistēmu iekšējos procesus un sakarības, valodas vienību savstarpējās attieksmes, līdzīgo, sastatāmo un atšķirīgo, pretstatāmo u. tml.
MIKROSOCIOLINGVISTIKA Sociolingvistikas nozare, kurā pēta mijiedarbību starp valodu un indivīdu, piemēram, pēta variantu izvēli indivīda runā, iemeslus, kas ietekmē stilu, izrunas mainīšanos, otras valodas apguves motivāciju.
MINORITĀTE Cilvēku kopums, kas pēc noteiktām raksturīgām iezīmēm, piemēram, pēc iedzīvotāju nacionālās, etniskās vai valodas piederības, attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vidū ir mazākumā.
MINORITĀTES VALODA Valoda, kas atšķiras no valsts oficiālās valodas un ko tradicionāli lieto skaitliski neliela (par pārējo iedzīvotāju daļu mazāka) valsts iedzīvotāju grupa.
MIRUSI VALODA Valoda, kas vairs netiek regulāri lietota aktīvā mutvārdu un rakstveida saziņā, piemēram, ģimenē, bet var būt saglabājusies vai nu tikai rakstu pieminekļos, vai mākslīgā reglamentētā lietošanā.
MORFOLOĢISKĀ VALODU KLASIFIKĀCIJA Tipoloģiskās valodu klasifikācijas visvairāk izstrādātais veids, kurā valodas tiek iedalītas pēc vārdu morfēmiskās uzbūves (vai valodā ir piedēkļi, priedēkļi, galotnes, kādas ir to kombinēšanās iespējas) un gramatisko nozīmju izteikšanas līdzekļiem (ar galotni, piedēkļiem, priedēkļiem, skaņu miju vai citādi). Pēc šīs klasifikācijas izšķir četrus valodu tipus: izolējošās valodas, aglutinatīvās valodas, fleksīvās valodas, inkorporējošās valodas.
NACIONĀLĀ MINORITĀTE Arī mazākumtautība. Valsts iedzīvotāji, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no pamatnācijas, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši šajā valstī un uzskata sevi par piederīgiem valstij un sabiedrībai.
NACIONĀLĀ VALODA Kādai nācijai – vēsturiskai cilvēku kopībai ar kopīgu etnisko teritoriju, ekonomisko dzīvi, kultūru, psiholoģiskām īpatnībām u. tml. – kopīga valoda, kurā ietilpst dažādi valodas paveidi: literārā valoda, sarunvaloda, teritoriālie dialekti, sociolekti, profesiolekti u. tml. Nacionālo valodu oficiālajā lietojumā un saskarē ar citām valodām pārstāv literārā valoda.
NEIROLINGVISTIKA Starpdisciplināra zinātnes nozare, kurā pēta smadzeņu darbības, valodas un runas attieksmes, piemēram, cenšas noteikt smadzeņu daļas, kas saistītas ar valodu un runu, pēta smadzeņu pusložu asimetriju, kā arī smadzeņu darbības traucējumu izraisītas valodas lietojuma īpatnības saistībā ar šo īpatnību medicīniskajiem cēloņiem.
NORMĒTĀ VALODA Uz literārās valodas normām balstītais kodificētais valodas variants.
OFICIĀLĀ VALODA Valoda, kam valstī piešķirts oficiālo dokumentu valodas statuss. Valstīs ar vairākām vietējām valodām var būt vairākas oficiālās valodas. Piemēram, Eiropas Savienībā katrai dalībvalsts valsts valodai piešķirts Eiropas Savienības oficiālas valodas statuss, kas nosaka to lietojumu tiesību aktos. Dažās valstīs šo terminu lieto kā sinonīmu valsts valodai.
ORIĢINĀLVALODA Valoda, kurā tapis tulkojamais teksts.
OTRĀ VALODA Kādas valsts sabiedrības vairākuma (majoritātes) vai ar likumu oficiālas (valsts) valodas statusā pasludināta valoda, kuru lieto kā sazināšanās līdzekli (valsts valodu) attiecīgajā valstī un kuru mācās, apgūst un lieto minoritātes pārstāvis, kuram tā nav dzimtā valoda.
PASĪVĀ VALODA Tulkošanā – valoda (avotvaloda), kuru tulks vai tulkotājs ir apguvis pietiekamā līmenī, lai no tās tekstu tulkotu, bet ne tik pietiekamā līmenī, lai spētu tajā tekstu tulkot. Parasti tā ir tulka vai tulkotāja apgūtā svešvaloda.
PIDŽINS Arī pidžinvaloda. Vienkāršota, funkcionāli ierobežota valoda, kāda parasti izveidojas dažādu (divu vai vairāku) valodu lietotāju saskarsmē, ja nav noteikta vienota oficiālā valoda, un kam raksturīgs vienas valodas primitivizēts variants ar citas valodas leksikas un gramatikas elementu piejaukumu. Pidžins nav dzimtā valoda nevienam no tās lietotājiem. To parasti izmanto dažādos darījumos kā starpnacionālo saziņas līdzekli.
PIRMĀ VALODA Valoda, kuru cilvēks hronoloģiski apgūst pirmo. Parasti tā ir dzimtā valoda.
PIRMVALODA Hipotētiski, izmantojot salīdzināmi vēsturisko metodi, rekonstruējama valoda (izlokšņu kopums), no kuras izveidojušās divas vai vairākas cilmes ziņā radniecīgas valodu grupas.
PRAGMATIKA Valodniecības nozare, kurā atbilstoši praktiskajām vajadzībām pēta attieksmes starp zīmju sistēmām un to lietotājiem, piemēram, cilvēku mijiedarbību ar zīmju, tai skaitā ar valodas, starpniecību. Lingvistiskā pragmatika pēta valodas lietojumu saziņā: saziņas nosacījumus, runas aktus, izteikumu nozīmes maiņu atkarībā no situācijas u. c.
RADNIECĪGAS VALODAS Valodas, kurās ir līdzīgas pazīmes un regulāras (valodas parādību) atbilsmes, ko nosaka izcelšanās no kopīga pirmavota.
RAKSTĪBA Rakstisku sazināšanās līdzekļu sistēma, ko veido rakstzīmju kopums un to izmantošanas principi. Tā aptver grafēmiku, pareizrakstību jeb ortogrāfiju un interpunkciju.
RAKSTU VALODA 1. Valoda, kurai ir rakstības tradīcijas. 2. Rakstos lietota valoda, kas atšķiras no runātās galvenokārt ar specifisku vārdu, vārdu formu un izteikumu struktūras izveidi un lietojumu.
ROMĀŅU FILOLOĢIJA Zinātne par romāņu valodām, literatūru un folkloru to savstarpējā saistībā ar romāņu tautu dzīvi, kultūru un vēsturi.
ROMĀŅU VALODAS Indoeiropiešu valodu saimes valodu grupa, kurā šķir rietumu – ibēru (spāņu, portugāļu, galisiešu, katalāņu), gallu (franču, provansiešu), retoromāņu, sardīniešu – un austrumu (itāļu, rumāņu, mirusī dalmāciešu) valodas.
ROMĀNISTIKA Zinātņu kopums, kurā ietilpst romāņu valodniecība, romāņu tautu (franču, itāļu, spāņu, portugāļu, rumāņu, moldāvu, katalāņu u. c.) literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – romāņu filoloģija.
RUNA Valodas kā potenciāli cilvēka apziņā esošas abstraktas zīmju sistēmas konkrēta izpausme tekstā mutvārdos ar maņu orgāniem uztveramā veidā. Runā valodas līdzekļus izmanto cilvēku saziņai sabiedrībā. Ar runu saprot gan pašu runāšanas, t. i., runātā teksta radīšanas, procesu, gan šī procesa rezultātu. Plašākā nozīmē – valodas konkrētā izpausme gan mutvārdos, gan rakstos.
RUSISTIKA Zinātņu kopums, kurā ietilpst krievu (Krievijas pamatiedzīvotāju) valodniecība, krievu literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – krievu filoloģija.
SINHRONISKĀ VALODNIECĪBA Arī sinhroniskā lingvistika. Valodniecības nozare, kurā pēta valodu kā vienotu sistēmu tās pašreizējā stāvoklī vai kādā noteiktā tās vēsturiskās attīstības laikposmā.
SINTĒTISKĀS VALODAS Valodas, kurās dominē sintētiskas formas. Šajās valodās gramatiskās nozīmes galvenokārt izsaka vārda ietvaros ar paša vārda formām (izmantota afiksācija, iekšējā fleksija, uzsvars, supletīvisms u. tml.). Sintētiskās valodas var būt aglutinatīvas (piemēram, somu valoda) un fleksīvas (piemēram, latviešu valoda). Pie tipiskām sintētiskajām valodām pieder senās indoeiropiešu valodas — sanskrits, sengrieķu, latīņu, gotu, senslāvu valoda, no mūsdienu valodām lielā mērā sintētiskas ir, piemēram, latviešu, lietuviešu, čehu, krievu valoda.
SLĀVISTIKA Zinātņu kopums, kurā ietilpst slāvu valodniecība, slāvu tautu (austrumslāvu – krievu, ukraiņu, baltkrievu; rietumslāvu – poļu, čehu, slovāku, kašubu, sorbu un polabiešu; dienvidslāvu – bulgāru, serbu, horvātu, slovēņu, bosniešu, melnkalniešu, maķedoniešu, senslāvu) literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – slāvu filoloģija.
SLĀVU FILOLOĢIJA Zinātne par slāvu valodām, literatūru un folkloru to savstarpējā saistībā ar slāvu tautu dzīvi, kultūru un vēsturi.
SLĀVU VALODAS Indoeiropiešu valodu saimes valodu grupa, kurā šķir austrumslāvu (krievu, ukraiņu, baltkrievu), rietumslāvu (poļu, čehu, slovaku, sorbu), dienvidslāvu (bulgāru, maķedoniešu, serbu, horvātu, bosniešu, slovēņu) valodas.
SOCIOLEKTS Valodas paveids, kas raksturīgs noteiktam sabiedrības slānim, atsevišķai sociālai grupai vai ar noteiktu nodarbošanos saistītam runātāju kolektīvam.
SOCIOLINGVISTIKA Zinātnes nozare, kurā pēta sociāli būtiskus valodas aspektus, valodas funkcijas sabiedrībā un sociālo faktoru iedarbību uz valodu.
SOCIOLINGVISTISKĀ FUNKCIJA Valodas lietojums dažādās sabiedrības saziņas sfērās, piemēram, valsts varas un pārvaldes institūcijās (parlamentā, valsts aparātā, tiesu varā, policijā, bruņotajos spēkos u. tml.), izglītībā, ražošanā, tirdzniecībā u. c.
SOCIOLINGVISTISKĀ NORMA Lingvistiskās normas varietāte iederībai konkrētos saziņas apstākļos.
SOMUGRU VALODU SAIME Valodu saime, kuras valodās runā daļā Ziemeļaustrumeiropas un Ziemeļrietumāzijas. Somugru valodas pārsvarā ir aglutinatīvas, daudzām no tām raksturīgs liels locījumu skaits nomenu paradigmās. Somugru valodu saimē ietilpst Baltijas jūras somu valodu grupa (lībiešu, igauņu, votu, somu, karēļu, ižoru, vepsu valoda), sāmu valoda, Volgas somu valodu grupa (mordviešu un mariešu valoda), Permas somu valodu grupa (komiešu, komiešu-permiešu, udmurtu valoda), ugru valodu grupa (hantu, mansu, ungāru valoda).
SPECIĀLĀ VALODA Arī speciālā lietojuma valoda, SLV. Zinātnes valodas sastāvdaļa, ko lieto konkrētas nozares speciālistu profesionālajā saziņā un kam raksturīgs specifisko izteiksmes līdzekļu – terminu – lietojums.
STANDARTIZĒŠANA Arī standartizācija. Process, kurā tiek izstrādāts ar kompetentas valdības institūcijas rīkojumu apstiprināms dokuments (standarts), kas nosaka vienotu paraugu saistošai tā īstenošanai praksē, bez būtiskām individuālām atšķirībām, piemēram, terminoloģijas jomā standartizēšanai pakļauti terminoloģijas darba principi un metodes, definīciju veidošana, terminu vārdnīcas tipi, arī noteiktas tematiskas grupas termini.
STARPNIEKVALODA Valoda, ar kuras starpniecību aizgūst vārdus vai citas valodas vienības vai kuru izmanto starpniecībai tekstu tulkošanā.
STARPVALODA Individuāls, mainīgs valodas paveids vai lietojums, kam raksturīgas divu valodu pazīmes. Šāda valoda var veidoties svešvalodas apguves procesā, pārejā no dzimtās valodas uz apgūstamo.
STRUKTURĀLĀ VALODNIECĪBA Arī strukturālā lingvistika. Valodniecības virziens, kurā, balstoties uz uzskatu par valodu kā zīmju sistēmu, pēta galvenokārt valodas struktūru, t. i., valodas sistēmas elementu iekšējos, būtiskos, stabilos sakarus.
SVEŠVALODA Valoda, kura indivīdam nav dzimtā valoda un kurai apguves vietā nav valsts valodas statusa. Svešvalodu apgūst apzinātā, pedagoģiski organizētā mācību procesā, taču saziņā to parasti nelieto.
TAUTA Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība (nācija, tautība, radniecīgu cilšu grupa u. tml.), kurai parasti raksturīga kopīga valoda, kultūra, domāšanas veids, arī teritorija.
TIPOLOĢIJA Valodu, valodas parādību un/vai valodas vienību klasifikācija tipos pēc kādām kopējām vispārinātām pazīmēm, piemēram, valodu tipoloģiskajā klasifikācijā valodas iedala tipos pēc valodu struktūras līdzības neatkarīgi no valodu radniecības.
TIPOLOĢISKĀ VALODNIECĪBA Arī tipoloģiskā lingvistika. Valodniecības nozare, kurā, salīdzinot valodas neatkarīgi no to radniecības, noskaidro kopīgās pazīmes, konstatē tipiskās parādības un valodas universālijas un izstrādā valodu tipoloģiskās klasifikācijas principus.
TIPOLOĢISKĀ VALODU KLASIFIKĀCIJA Valodu iedalījums tipos pēc to uzbūves līdzības neatkarīgi no radniecības. Tipoloģiskajai valodu klasifikācijai var izmantot dažādas pazīmes, piemēram, morfoloģiskās, sintaktiskās, arī fonētiskās un semantiskās.
VALODA Zīmju sistēma kā cilvēku sazināšanās, domu formulēšanas un izteikšanas līdzeklis informācijas fiksēšanai, saglabāšanai un tālāknodošanai. Valodai ir runas, rakstu un žestu forma, kas atšķiras ne tikai pēc saziņas kanāla (vizuālais vai audiālais), bet arī pēc satura un struktūras: rakstu valodā vārdi ir literārāki, teikumi garāki, bet runai raksturīgi īsi, kontekstā balstīti izteikumi un neliterāra leksika. Valodai ir civilizācijas un sociāletnisko kopību pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījums.
VALODAS APAKŠSISTĒMA <span >Viena veida savstarpēji saistītas valodas vienības un kategorijas, kas ir sakārtotas noteiktā hierarhijā un ko pēta attiecīgā valodniecības apakšnozare, piemēram, fonoloģija pēta skaņas, uzsvarus, toņus; morfoloģija – priedēkļus, piedēkļus, saknes, galotnes, izskaņas; leksikoloģija – sinonīmus, antonīmus, homonīmus u. c. Valodas apakšsistēmas nav tieši novērojamas valodā, bet ir izsecināmas, apgūstot izpratni par valodas sistēmu.
VALODAS ATDZĪVINĀŠANA Arī valodas revitalizēšana. Jaunu vai atjaunotu sociolingvistisko funkciju piešķiršana kādai valodai, piemēram, valsts varas un pārvaldes valodas funkciju piešķiršana īru un velsiešu valodai 20. gs. beigās.
VALODAS ATDZIMŠANA Process, kurā, apzināti īstenojot noteiktu valodas politikas pasākumu kompleksu, tiek atjaunota izzudusi valoda. Piemēram, korniešu valodas atjaunošana, kas notika gandrīz gadsimtu pēc tās izzušanas. Valodas atdzimšana iespējama, ja valoda saglabājusies vismaz vienā no sociolingvistiskajām funkcijām, piemēram, kā ģimenes vai kulta valoda.
VALODAS ATLANTS Sistematizēts karšu kopums, kurā ar izoglosām vai citām kartogrāfiskām zīmēm atspoguļota valodas parādību ģeogrāfiskā izplatība.
VALODAS EKSPANSIJA Valodas lietojuma robežu vai ietekmes sfēras un sociolingvistisko funkciju paplašināšana (parasti uz citas valodas rēķina).
VALODAS ELEMENTS Valodas vienības sastāvdaļa. Valodas elementa konkrētā izpausme un izpratne ir atkarīga no attiecīgās valodas vienības vietas valodas sistēmas vienību hierarhijā, piemēram, zilbes vokāliskais elements ir patskanis vai divskanis.
VALODAS FUNKCIJA Valodas nozīme, uzdevums, jēga sabiedrības un indivīda dzīvē. Nozīmīgākās valodas funkcijas ir saziņas jeb komunikatīvā funkcija, izziņas jeb kognitīvā funkcija, domāšanas un domu izteikšanas funkcija. Atsevišķi mēdz minēt arī vēl citas funkcijas, piemēram, saziņas jeb komunikatīvo funkciju sīkāk raksturo nosaucošā funkcija, kontaktveidošanas funkcija, informācijas apmaiņas funkcija, attieksmju un emociju izteikšanas funkcija, instruēšanas funkcija, iztēles funkcija u. c. Dažādās funkcijas valodā ir ciešā mijiedarbībā, tās izdala atsevišķi, lai izprastu valodas lietojuma daudzveidīgo dabu.
VALODAS KULTŪRA 1. Valodniecības apakšnozare, kurā pēta valodu kā kultūrvērtību, izzina valodas sistēmas attīstības tendences un likumības, izstrādā ieteikumus valodas optimālam lietojumam, risina aktuālus valodas standartizācijas jautājumus, sekmējot izteiksmes skaidrību, bagātību un valodas ilgtspējīgu attīstību. 2. Prasme mutvārdu saziņā un rakstu valodā lietot literāro valodu, meistarīgi izvēlēties saziņas situācijai, runas mērķim un saturam atbilstošus valodas līdzekļus un spēja apzināties koptas valodas lomu un nozīmi personības un sabiedrības attīstībā. Valodas kultūra ir cilvēka kopējās kultūras sastāvdaļa, viņa domāšanas attīstības un valodas meistarības rādītājs.
VALODAS LIKUMĪBAS Valodā tradicionāli izveidojušās valodas sistēmas elementu objektīvi pastāvošās kopsakarības, kas, regulāri atkārtojoties, ir valodas normu pamats.
VALODAS LIKUMI Uz valodas likumībām balstīti un, respektējot valodas normas, veidoti normatīvi formulējumi, piemēram, par garā patskaņa ā lietošanu daudzskaitļa 1. un 2. personas formās darbības vārdiem, kas nenoteiksmē beidzas ar -īt, -īties, -ināt, -ināties (mēs rakstām, aicinām; jūs rakstāt, aicināt).
VALODAS NĀVE Situācija, kad valoda vairs aktīvi nepilda nevienu sociolingvistisko funkciju un nav cilvēku, kas attiecīgo valodu uzskatītu par savu dzimto valodu.
VALODAS NOMAIŅA Ilgstošs sociolingvistisks process, vienas valodas pakāpeniska aizstāšana ar citu dažās vai visās sociolingvistiskajās funkcijās, līdz valoda ir mirusi kā, piemēram, senprūšu un kuršu valoda.
VALODAS NORMA Valodas likumība, kas valodas lietojumā, regulāri atkārtojoties, kļuvusi par vispārpieņemtu lietojuma variantu. Normas valodā piemēro izrunas, gramatikas, pareizrakstības, vārddarināšanas un vārda lietojuma gadījumos. Valodnieki valodas normas teorētiski izzina, apraksta, pamato, attīstot un kopjot literāro valodu.
VALODAS NORMĒŠANA Normas noteikšana – process, kas saistīts ar valodas likumību izzināšanu, fiksēšanu, pamatošanu, uzturēšanu un popularizēšanu.
VALODAS NOTURĪBA Valodas stāvokis, kādu spēj uzturēt valodas kolektīvs, vismaz dažās sociolingvistiskajās funkcijās saglabājot savu valodu nelabvēlīgos ekonomiskos un politiskos apstākļos.
VALODAS PAŠNĀVĪBA Kādas valodas runātāju kopuma (šķietami) brīvprātīga atteikšanās no savas valodas; vecāku nevēlēšanās savu valodu nodot bērniem.
VALODAS PĒTĪŠANAS METODE Paņēmienu komplekss, sistēma, ko izmanto valodas pētīšanā.
VALODAS POLITIKA Valsts politikas sastāvdaļa, kas nosaka valstī lietoto valodu statusu un funkciju sadalījumu, valodu lietotāju lingvistiskās tiesības, sekmē valodu izpēti un attīstību, nosaka valodu apguves kārtību un izmantojumu izglītībā.
VALODAS SISTĒMA Iekšēji organizēts, formas un satura resp. nozīmes ziņā savstarpēji saistītu un nosacītu valodas elementu strukturēts kopums. Starp valodas sistēmas elementiem pastāv noteikta hierarhija – vienkāršākie veido sarežģītākos un ir to sastāvdaļas. Valodas sistēma ir daudzpakāpju struktūra ar vairākām apakšsistēmām.
VALODAS SITUĀCIJA Lingvistiskā aina, kas raksturo vienā un tajā pašā sabiedrībā runāto valodu pozīcijas: cik un kādas valodas kādā areālā lieto, cik cilvēku noteiktu apstākļu ietekmē tajās runā, kāda ir kolektīva locekļu attieksme pret šīm valodām.
VALODAS STATUSA ATJAUNOŠANA Process, kad valodai tiek atjaunots (augstāks) oficiālais statuss. Piemēram, reģiona oficiālās valodas statusa piešķiršana katalāņu valodai 1978. gadā; angļu valodas akceptēšana Singapūrā un Malaizijā pēc ilgāka kolonizatoru valodas nolieguma perioda.
VALODAS STRUKTŪRA Valodas sistēmas elementu iekšējie būtiskie, stabilie sakari, valodas likumību noteiktas attieksmes starp sistēmas elementiem.
VALODAS TIPS Valodu tipoloģiskās klasifikācijas iedalījuma vienība, kurā valodas iekļaujas pēc vispārīgām būtiskām valodas struktūras iezīmēm, neņemot vērā visas attiecīgās valodas īpatnības. Pēc šī iedalījuma šķir izolējošās, aglutinatīvās, fleksīvās, inkorporējošās valodas.
VALODAS UNIVERSĀLIJA Arī lingvistiskā universālija. Parādība, kas sastopama visās vai gandrīz visās valodās, piemēram, visās valodās ir nomeni, darbības vārdi un vietniekvārdi (morfoloģiskās universālijas), visās valodās ir sakārtojuma sakars un saikļi (sintaktiskās universālijas), visās valodās ir īpašvārdi, frazeoloģismi, iespējama vārdu lietošana pārnestā nozīmē (leksiski semantiskās universālijas).
VALODAS VIENĪBA Valodas sistēmas sastāvdaļa (fonēma, morfēma, vārds, vārdu savienojums, teikums, teksts) ar noteiktu ārējo formu (noformējumu) un semantisko funkciju.
VALODAS ZĪME Divpusēja valodas vienība, kam ir materiālais apvalks (apzīmējošais) un nozīme jeb saturs (apzīmējamais). Minimālā valodas zīme ir morfēma, galvenā relatīvi patstāvīgā valodas zīme ir vārds, bet pilnīgas komunikatīvās zīmes ir teikums un teksts.
VALODNIECĪBA Arī lingvistika. Zinātne par valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību. Valodniecība dalās daudzās apakšnozarēs, atkarībā no valodas pētīšanas aspekta tā var būt mūsdienu un vēsturiskā, sinhroniska un diahroniska, salīdzināma un sastatāma, statiska un dinamiska, vispārīga un atsevišķu valodu un valodu grupu valodniecība.
VALODU GRUPA Tuvu radniecīgu valodu kopa, kas attīstījusies, nošķiroties valodu saimes pirmvalodas dialektiem, piemēram, indoeiropiešu valodu saimē ietilpst baltu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, slāvu, indiešu, irāņu un citas valodu grupas. Dažas valodu grupas ir plašas un tiek dalītas apakšgrupās, piemēram, ģermāņu valodu grupa – ziemeļģermāņu, rietumģermāņu un austrumģermāņu valodu apakšgrupā.
VALODU RADNIECĪBA Kopīgu pazīmju un regulāru atbilsmju piemitība no kopīga pirmavota cēlušos valodu fonētikā, gramatikā, leksikā.
VALODU SAIME Radniecīgu valodu kopums, kurā var ietilpt vairākas radniecīgu valodu grupas.
VALODU SASKARE Arī valodu kontakti. Ģeogrāfisku, vēsturisku, ekonomisku un sociālu apstākļu noteikta valodiskā saskarsme starp dažādu valodu runātājiem. Valodu kontaktu sekas var būt valodu savstarpēja ietekmēšanās.
VALSTS VALODA Valoda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un kam ir noteikts juridiskais statuss, saskaņā ar kuru tā valstī tiek izmantota tiesību aktos, tiesvedībā, lietvedībā un veic visas sabiedriskās funkcijas, sekmējot sabiedrības integrāciju. Parasti valsts valoda ir tās nācijas valoda, kas izveidojusi valsti vai ir vadošā valstī. Retāk valstī ir vairākas valsts valodas.
VISPĀRĪGĀ VALODNIECĪBA Valodniecības nozare, kurā pēta valodas būtību, funkcijas, cilmi un attīstību, valodas sociālās funkcijas, sakarus ar procesiem sabiedrībā, valodas un domāšanas sakaru, valodu uzbūves universālās iezīmes, klasificē pasaules valodas, izstrādā valodas pētīšanas metodes un paņēmienus.