Palīgvārdnīca
Tekstveide
A|Ā|B|C|Č|D|E|Ē|F|G|Ģ|H|I|Ī|J|K|Ķ|L|Ļ|M|N|Ņ|O|P|R|S|Š|T|U|Ū|V|Z|Ž
ADAPTĒŠANA Arī adaptācija. Oriģinālteksta vai tā tulkojuma pielāgošana (atvieglošana) mācību vai citiem mērķiem, ievērojot adresāta izglītības vai informētības līmeni un no tā atkarīgās uztveres spējas; arī – starptautisku standartu vai citu normatīvu aktu pielāgošana konkrētiem vietējiem apstākļiem vai situācijai.
ALŪZIJA Stilistisks paņēmiens, kura pamatā ir mājiens, norāde uz kādu adresātam zināmu literāru darbu, vēsturisku vai mītisku personu vai notikumu, piemēram, dzejas rindas Un zini – nav augsta tā ideja, Kas nepazīst cilvēka žēluma (P. Ērmanis) ietver norādi uz Raiņa vārdiem Un zini – augstākā ideja, Tā nepazīst cilvēka žēluma.
APRAKSTS Secīgs objekta vai objektu grupas (priekšmeta, dzīvas būtnes, parādības, vielas) attēlojums; teksta tips kāda priekšmeta vai priekšmetu grupu, parādību vai dzīvu būtņu pazīmju secīgam izklāstam mutvārdos vai rakstos. Atkarībā no stāstītāja attieksmes pret novēroto objektu, kā arī no tā, kādi valodas līdzekļi tiek izmantoti, aprakstot objektus, izšķir lietišķos un mākslinieciskos aprakstus.
ATSAUCE Norāde par citas personas domu izmantojumu; runātāja vai rakstītāja netieši izteikts mājiens uz kādu objektu, personu vai parādību. Publikācijā – norāde uz citu publikāciju.
ATSTĀSTĪJUMS Dzirdēta vai lasīta teksta satura izklāsts; jauna teksta radīšana mutvārdos vai rakstos, izmantojot pamattekstu; atstāstīšanas rezultāts. ◊ apraksta tipa atstāstījums; atstāstījums tuvu tekstam; izlases atstāstījums; radošais atstāstījums.
AUTENTISKS TEKSTS Teksts, kas saskan ar oriģinālu; teksts, kam pamatā pirmavots. Autentisku tekstu izmanto valodas mācībā, lai apgūtu oriģinālvalodas līdzekļu lietojumu mutvārdos un rakstos.
CITĀTS Cita domu precīza atkārtošana savā tekstā. Citātiem vienmēr norāda autoru un avotu, no kurienes tas iegūts.
DAIĻLITERATŪRAS STILS Funkcionāls literārās valodas paveids, ko lieto daiļliteratūrā. Daiļliteratūras stilā izmanto visu citu stilu elementus, to raksturo emocionāli ekspresīvu un aktualizētu (arī okazionālu) valodas līdzekļu lietojums, tropu un stilistisku figūru izmantojums. Daiļliteratūras valoda ir daudzveidīga, tāpēc mūsdienu stilistikā to ne vienmēr uzskata par vienotu stilu.
DAIĻLITERATŪRAS VALODA Valoda, ko lieto kā dzīves tēlaina atspoguļojuma līdzekli dažādu žanru daiļdarbos.
DIKTĀTS Rakstudarbs, kuru uztver ar dzirdi un pieraksta. Valodas mācību procesā atbilstīgi mērķim izmanto dažādus diktāta veidus – atmiņas diktātu, atsevišķu teikumu diktātu, izlases diktātu, diktātu ar uzdevumu, kontroldiktātu, radošo diktātu u. c.
DISKURSS Teksts mijiedarbē ar apkārtējo pasauli – sociāliem, psiholoģiskiem, kultūras un citiem faktoriem. Runātais vai rakstītais teksts kā valodas saziņas akts.
DOMRAKSTS Arī sacerējums. Rakstudarbs, kurā autors atklāj savas domas par kādu tematu. Valodas mācību procesā atkarībā no mērķa izmanto dažādu domrakstu veidus: brīvo domrakstu, domrakstu pēc attēla, filmas, skaņdarba u. c., domrakstu pēc balstvārdiem, pēc izvirzītās hipotēzes, moto, mācību domrakstu, kontroldomrakstu, diagnosticējošo domrakstu, individuālo vai kolektīvo domrakstu, domrakstu pāros vai grupā, klasē vai mājās rakstītu domrakstu u. c.
ESEJA Neliels prozas darbs, apcere, kurā autors pauž savu subjektīvi emocionālo attieksmi pret apceramo parādību vai jautājumu. Īss analītisks pārskats vai izskaidrojums par kādu tematu.
FRĀZE Atsevišķā teikumā vai teikuma daļā ietverta patstāvīga, intonatīvi pabeigta, sintaktiski strukturēta runas vienība, kas izsaka noteiktu domu. Svešvalodas mācību procesā frāzes klasificē pēc to nozīmēm vai gramatiskajām pazīmēm un izmanto tekstveides mācībā.
FUNKCIONĀLAIS STILS Vēsturiski izveidojies valodas paveids, ko raksturo noteikta funkcionēšanas sfēra un ar to saistīta specifisku valodas līdzekļu atlase. Latviešu valodniecībā tradicionāli šķir piecus valodas funkcionālos paveidus jeb stilus: zinātnisko stilu, lietišķo stilu, publicistikas stilu, sarunvalodas stilu, daiļliteratūras stilu. Valodas funkcionālo stilu raksturo gan specifisku valodas līdzekļu lietojums, gan arī stilistiski ekspresīvu un vispārlietojamu valodas līdzekļu lietojuma biežums.
INDIVIDUĀLAIS STILS Valodas līdzekļu atlases un kombinēšanas individuālo īpatnību kopums.
INTERVIJA 1. Kādas personas vadīta iepriekš mērķtiecīgi sagatavota saruna ar citu personu vai personu grupu, lai iegūtu noteikta satura informāciju, noskaidrotu citu runas dalībnieku viedokli par kādu jautājumu. Valodu apguves procesā intervija ir mācību paņēmiens, ko izmanto, lai pilnveidotu valodas apguvēja saziņas un valodas lietojuma kompetenci, kā arī sociālās sadarbības prasmes. 2. Viena no zinātniskās pētīšanas metodēm, kas ietver īpaši sagatavotus jautājumus respondentam, lai iegūtu zinātniskam pētījumam nepieciešamu informāciju.
IRONIJA Tropu veids, pozitīvas nozīmes vārda lietojums negatīvā nozīmē, lai izteiktu izsmieklu, piemēram, Tu nu gan esi labiņais! ar nozīmi ‘Tu esi slikts’.
IZTEICIENS Bieži lietots, ekspresīvs vārdu savienojums, spilgti, kodolīgi izteikta doma. Vairākās valodu apguves programmās, piemēram, minimālisma programmā, izteicienu apguve un lietošana ir viens no svarīgākajiem mācību satura jautājumiem.
KALAMBŪRS Stilistiska figūra, vārdspēle, kas balstīta uz viena vārda dažādām nozīmēm vai dažādu vārdu vienādu vai līdzīgu skanējumu. Kalambūru bieži izmanto kā komisma radīšanas līdzekli anekdotēs, piemēram, – Dakter, sakiet, lūdzu, vai siļķes ir veselīgas? – Nezinu, neviena pie manis ārstēties nav nākusi.
KONSPEKTS Sistemātisks, loģiski saistīts īss (piem., teksta, runas) satura pieraksts, kurā apvienots plāns, tēzes, izraksti vai vismaz divi no šiem pieraksta tipiem.
KONTEKSTS Teksts, teksta daļa, kas ir nepieciešama vai pietiekama kādas tekstā lietotās valodas vienības nozīmes noteikšanai.
LIETIŠĶAIS STILS Funkcionālais stils, ko lieto oficiālos dokumentos. Lietišķo rakstu stilā lieto emocionāli neitrālus izteiksmes līdzekļus, to raksturo standartizēta, maksimāli unificēta izteiksme, stingras un lēni mainīgas normas, izteiksmes līdzekļu ekonomija, speciālās terminoloģijas lietojums, liels lietvārdu īpatsvars, sarežģītas uzbūves salikti teikumi, daudz leksisku un sintaktisku atkārtojumu. Latviešu valodas lietišķo rakstu stilam raksturīga citvalodu ietekme.
LITERĀRĀ SARUNVALODA Funkcionāls literārās valodas paveids jeb stils – sarunvaloda, kurā visos valodas līmeņos (fonētikā, gramatikā, leksikā) ievēro literārās valodas normas. Literārajā sarunvalodā tiek izmantoti mazāk oficiāli izteiksmes līdzekļi, ir vairāk jaunrades elementu, brīvākas teikuma konstrukcijas u. tml.
MORFOSTILISTIKA Stilistikas apakšnozare, kurā pēta morfēmu un gramatisko formu lietojuma stilistisko un emocionālo ekspresivitāti.
NETIEŠĀ RUNA Personas izteikuma atstāstījums palīgteikuma veidā, piemēram, Tēvs teica, lai Mārtiņš panākot šurp.
NOĢIEDAMĀ RUNA Citas personas runas vai domu attēlojuma veids, kas robežojas ar tiešo un netiešo runu. Piemēram: Mārtiņš pameta ar galvu: ko tad citu, to jau vien tagad dzirdēja.
PAMATINFORMĀCIJA Stilistikā – valodas vienību jēdzieniskais saturs pretstatā papildinformācijai, piemēram, vārda leksiskajā nozīmē pamatinformācija ir nozīmes pamatkomponents.
PAPILDINFORMĀCIJA Stilistikā – valodas vienību stilistiskās un emocionālās ekspresivitātes elementi pretstatā jēdzieniskajam saturam jeb pamatinformācijai. Papildinformācija norāda uz saziņas situāciju (piemēram, oficiāla, lietišķa vai sadzīves situācija) un izsaka runātāja vai rakstītāja subjektīvo attieksmi pret runas priekšmetu un adresātu.
PARAFRĀZE Aprakstoša izteiksme, domas pārstāstīšana saviem vārdiem, vienlaikus saglabājot autora attieksmi un teksta noskaņu.
PARALĒLISMS Stilistikā − stilistiska figūra, teikumu vai teikuma daļu uzbūves vienādība, piemēram, Mazāk naudas izdosi, vairāk lietu iegūsi. Neviens putniņš tā nepūta, Kā pūš sila balodītis; Neviens mani tā nemīl, Kā mīlēja tautu dēls.
PARATEKSTS Grāmatas vāka noformējums, autora vārds, virsraksts, priekšvārds, ievads vai ilustrācijas, kas tiek pievienoti, sagatavojot tekstu izdošanai. Valodu apguvē paratekstu izmanto, mācot patstāvīgi izvēlēties grāmatas, kas nepieciešamas savu interešu un vajadzību apmierināšanai, piemēram, liekot uzminēt, kāds varētu būt grāmatas saturs, spriežot pēc vāka noformējuma vai virsraksta, kā arī sagatavojot izmantoto tekstu atsauces.
PASKAIDROJUMS 1. Īss valodas parādības apraksts, ko var sniegt valodas apguvēja dzimtajā valodā vai mērķvalodā, salīdzinot apgūstamās valodas elementus ar attiecīgiem dzimtās valodas elementiem, izmantojot kontekstu, demonstrāciju vai vizuālos materiālus. 2. Lietišķā stila teksts, kurā apraksta izteikuma, darbības vai bezdarbības iemeslu.
PĀRSPRIEDUMS Teksta tips, kurā secīgi, argumentēti tiek atklātas pārdomas par kādu jautājumu, izsakot vērtējumu un secinājumus. Valodas mācību procesā apgūst prasmi pamatot savu viedokli dažādos veidos, piemēram, izmantojot objektīvus zinātniskos faktus; izmantojot savu vai cita pieredzi; balstoties uz pierādījumiem; loģiski pamatojot sakarības (jēdziens – spriedums – slēdziens). Pārspriedums var būt mākslinieciski kritiska apcere, kurā pausta attieksme pret kādu literatūras vai mākslas parādību, kā arī analītisks pārskats vai pētījums par kādu vēsturisku tematu vai problēmu.
PERIFRĀZE Stilistisks paņēmiens, tropu veids, ko izmanto galvenokārt daiļliteratūrā, publicistikā, sarunvalodā, veidojot tēlainus, aprakstošus vārdu savienojumus, kas nosauc kādu raksturīgu reālijas pazīmi vai pazīmes un ko lieto viena vārda vietā, piemēram, tuksneša kuģis ‘kamielis’, zvēru karalis ‘lauva’.
PLĀNS Kāda vēl veidojama teksta, darbības vai objekta tekstuāls vai vizuāls modelis; kāda satura posmu secīgs uzskaitījums, kas ļauj spriest par attiecīgo saturu kopumā; teksta daļa, kur sistematizētā veidā pēctecīgi minēti tekstā ietvertie jautājumi.
PUBLICISTIKAS STILS Funkcionāls valodas paveids, ko lieto laikrakstos, žurnālos, elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, publicistiska rakstura grāmatās, radio un televīzijas pārraidēs, dažādās runās, piemēram, preses apskatā, intervijā, reportāžā u. c. Publicistikas stilā izmanto gan zinātniskā stila, gan daiļliteratūras, gan sarunvalodas stila elementus. Publicistikas stila raksturīgākās pazīmes ir aktualitāte, mērķtiecīgums, konkrētība, plašs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu lietojums, daudz īpašvārdu, plašāk pazīstamu terminu un profesionālismu, skaitļu, citātu un saīsinājumu. Publicistikas valoda ir daudzveidīga, tāpēc mūsdienu stilistikā to ne vienmēr uzskata par vienotu stilu.
PUBLICISTIKAS VALODA Valoda, ko izmanto plašsaziņas līdzekļos: presē, radio, televīzijā, interneta portālos u. c.
RAKSTUDARBS Plānveidīgi izkārtots domu izklāsts par noteiktu tematu rakstos. Valodas mācību procesā apgūst dažādus rakstudarbus – atstāstījumu, diktātu, domrakstu, sacerējumu, norakstu. Rakstu darbus izmanto arī citu mācību priekšmetu satura apguvei un pārbaudei.
REDIĢĒŠANA Teksta, atsevišķu vārdu vai frāžu pārbaudīšana, precizēšana, salīdzināšana ar paraugu, labošana pirms publiskošanas. Rediģēšana ir viens no metodiskajiem paņēmieniem tekstveides mācībā.
REFERĀTS Sistēmisks, izvērsts teorētisko atziņu apkopojums par noteiktu tematu mutvārdos un rakstos; publisks ziņojums par noteiktu tematu apspriedē, sanāksmē, konferencē, kongresā u.tml.; priekšlasījums. Valodas un citu mācību priekšmetu satura apguves procesā referātu raksta un lasa, lai mācītos analizēt faktus, notikumus, teorētiskajā literatūrā apgūtās atziņas, pētījuma rezultātus, izteikt vispārinājumus, ieteikumus, prognozes, publiski uzstāties u. c.
SACERĒJUMS Autora domu izpaudums vārdos (dzejolī, stāstā, romānā, rakstā u. c.), arī skaņās, vizuālos tēlos u. tml.
SARUNVALODA Valodas paveids, ko lieto ikdienas mutvārdu saziņā. Sarunvalodai raksturīgs spontāns lietojums, plašs stilizējošo līdzekļu spektrs, novirzes no literārās valodas normām, specifiska teikuma un teksta uzbūve, daudzveidīgs neverbālās saziņas līdzekļu izmantojums, īpašas ekstralingvistiskās pazīmes. Rakstos sarunvalodu visbiežāk izmanto daiļliteratūrā, kā arī privāta rakstura tekstos – neoficiālās vēstulēs, elektroniskajā sarakstē, dienasgrāmatās u. c.
SARUNVALODAS STILS Funkcionāls valodas paveids, ko lieto ikdienas mutvārdu saziņā. Sarunvalodas stilā plaši izmanto emocionāli ekspresīvus valodas izteiksmes līdzekļus, sarunvalodas vārdus, neliterārajā paveidā – arī neliterāro leksiku, žargonu u. tml. Sarunvalodas stilam raksturīga liekvārdība, reducēti un aprauti izteikumi, vienkāršas sintaktiskās uzbūves teikumi.
STILA KĻŪDA Stilistiski un/vai emocionāli ekspresīvu valodas līdzekļu lietojums neiederīgā saziņas situācijā, piemēram, sarunvalodas vārdu lietojums zinātniskajā stilā vai nemotivēts poētismu vai zinātniskā stila elementu lietojums publicistikā.
STILISTIKA Valodniecības nozare, kurā pēta valodas funkcionālos paveidus jeb stilus, kā arī stilistiski un emocionāli ekspresīvos izteiksmes līdzekļus visos valodas līmeņos un to izmantojumu konkrētā saziņas situācijā.
STILISTISKA FIGŪRA Sintaktiska konstrukcija (vai cits sintagmātisks izteiksmes līdzeklis), kas rada vai pastiprina teksta izteiksmīgumu jeb ekspresiju, piemēram, anafora, epifora, polisindetons, asindetons, paralēlisms. Plašā nozīmē stilistiska figūra ir jebkurš stilistisks paņēmiens.
STILISTISKAIS SINONĪMS Viens no diviem vai vairākiem sinonīmiem, kuru nozīmēs ir atšķirīgas stilistiskā un/vai emocionālā satura jeb nozīmes papildkomponenta sēmas. Stilistiskie sinonīmi ir, piemēram, gulēt, dusēt (poēt.), čučēt (sar.).
STILISTISKĀ EKSPRESIVITĀTE Arī stilistiskā ekspresija. Izteiksmīgums, ko kādai valodas vienībai (vārdam, morfēmai, vārdformai, teikumam) piešķir stilistisks nozīmes papildkomponents, kas norāda uz lietojuma ierobežojumu noteiktā saziņas sfērā. Stilistiski ekspresīvi ir, piemēram, poētismi, sarunvalodas vārdi, vienkāršrunas vārdi. Stilistiskā un emocionālā ekspresivitāte kopā veido papildinformāciju.
STILISTISKS PAŅĒMIENS Valodas līdzekļu izmantojums teksta izteiksmīguma jeb ekspresivitātes radīšanai vai pastiprināšanai. Biežāk sastopamie stilistiskie paņēmieni ir tropi un stilistiskās figūras.
STILS Laika gaitā un dažādu sociālo un profesionālo slāņu lietojumā konkrētās situācijās mainīgs (konkrētām situācijām piemērots) valodas paveids, ko raksturo noteikta valodas līdzekļu atlase un kombinēšana atbilstoši saziņas mērķim un saziņas situācijai.
TĒLAINĪBA Īpašība, ko tekstam piešķir tēlainu izteiksmes līdzekļu (piemēram, tropu) lietojums.
TĒLS Abstraktas idejas iemiesojums ar fiziskām sajūtām (redzi, dzirdi, ožu, tausti) uztveramā veidā. Tēlu valodiskā izpausme ir vārdu pārnestās nozīmes (dziļas zināšanas, karsta mīlestība) un tropi (vārda jēga sakuplojusi, vārds apaudzis ar jaunām nozīmēm).
TEKSTA LINGVISTIKA Valodniecības apakšnozare, kurā pēta tekstu sintaktiskā, stilistiskā, pragmatiskā un citos aspektos.
TEKSTA TIPS Arī teksta veids. Teksts ar savu atšķirīgu, noteiktu struktūru un valodas līdzekļu lietojumu. Tekstus var klasificēt pēc dažādām pazīmēm: pēc stila, piemēram, lietišķais teksts (ziņas laikrakstā, problēmraksts, intervija, līgums, darījumu vēstule, reklāmas teksts, informācijas buklets tūristiem, oficiāls apsveikums valsts svētkos, likums u. c.), pēc teksta veidošanai izmantotā runas veida, piemēram, stāstījums, ziņojums, pārskats, referāts; pēc teksta veidošanas un izmantošanas mērķa, piemēram, mācību teksts, lasāmais teksts u. c.
TEKSTS Mutvārdos izteikts vai rakstveidā fiksēts loģiski strukturēts, funkcionāli vienots jēdzieniski saistītu izteikumu kopums vai atsevišķs izteikums; autora vēstījums, arī piebildes, remarkas (parasti daiļdarbos, publicistiskos sacerējumos).
TEKSTVEIDE Saistīta teksta veidošana atbilstīgi autora saziņas nolūkam, funkcionālā stila un runas žanra prasībām, pareizrunas un pareizrakstības normām. Valodas mācību procesā tekstveide ir viens no mācību satura jautājumiem.
TEMATS Rakstudarba (sacerējuma, pētījuma, referāta, literāra darba) vai mutvārdu runas (priekšlasījuma, stāstījuma) satura pamatidejas formulējums; jautājums, par ko runā un raksta.
UZMETUMS Sākotnējais teksta variants, kas parasti vēl ir rediģējams un labojams; galveno ideju fiksējums. Valodas mācību procesā šo paņēmienu izmanto, apgūstot tekstveidi.
VĒSTĪJUMS Ziņa, ziņojums, paziņojums; teksta tips, kurā mutvārdos vai rakstveidā izklāstīts kāds notikums hronoloģiskā secībā. Valodas mācību procesā pakāpeniski apgūst prasmi sakārtot notikumus loģiskā secībā, raksturot notikumu norises vietu, laiku, dalībniekus.
ZINĀTNES VALODA Valoda, ko izmanto zinātniskajā un tehniskajā literatūrā: monogrāfijās, rakstos, kvalifikācijas darbos u. c.
ZINĀTNISKAIS STILS Funkcionāls valodas paveids, ko lieto zinātniskajā un tehniskajā literatūrā. Zinātniskajā stilā lieto emocionāli neitrālus izteiksmes līdzekļus šo stilu raksturo objektīvums, vispārīgums, loģiskums un precizitāte, speciālās terminoloģijas un abstraktas nozīmes vārdu lietojums, liels lietvārdu īpatsvars, vienlīdzīgu teikuma locekļu un apzīmētāju virknes, salikti pakārtoti un jaukti salikti saikļa teikumi, daudz ciešamās kārtas un vispārinātas personas teikumu.