Palīgvārdnīca
Saziņa
A|Ā|B|C|Č|D|E|Ē|F|G|Ģ|H|I|Ī|J|K|Ķ|L|Ļ|M|N|Ņ|O|P|R|S|Š|T|U|Ū|V|Z|Ž
ADRESANTS Saziņas situācijas dalībnieks (runātājs vai rakstītājs), kurš mutvārdos vai rakstveidā sniedz adresātam paredzēto informāciju.
ADRESĀTS Saziņas situācijas dalībnieks (klausītājs vai lasītājs), kurš saņem viņam paredzēto informāciju un atbilstīgi uz to reaģē.
ARGUMENTĒT Pamatot savu viedokli dažādos veidos. Ir šādi argumentācijas veidi: (1) viedokļa izteikšana, izmantojot objektīvus zinātniskos faktus; (2) viedokļa izteikšana, izmantojot nozares speciālistu atziņas; (3) viedokļa izteikšana, izmantojot savu vai cita pieredzi; (4) viedokļa izteikšana, izmantojot pierādījumus; (5) viedokļa izteikšana, loģiski pamatojot sakarības (jēdziens-spriedums-slēdziens); (6) viedokļa izteikšana, izmantojot ilustratīvo materiālu u. tml.
ARGUMENTS Pamatots spriedums vai apgalvojums kādas domas, idejas patiesuma pierādīšanai, ko izmanto dialogā, strīdā, disputā, diskusijā, polemikā, kā arī zinātniskā pētījumā u. tml.
CAURLŪKOŠANA Lasīšanas paņēmiens, ko izmanto, lai, ātri lasot, iegūtu no teksta vispārīgu informāciju vai atrastu atsevišķas valodas vienības, teksta fragmentus, faktus.
DEBATES Domu apmaiņa par kādu tematu, piemēram, grāmatā vai referātā atklātu problēmu, izsakot viedokli par un pret piedāvāto problēmas risinājumu.
DETALIZĒTA LASĪŠANA Arī lasīšana iedziļinoties. Lasīšanas veids, ko izmanto, lai tekstu uztvertu un saprastu pilnībā.
DIALOGS Divu personu saruna vai šādā formā veidots teksts. Dialogs var būt sadzīves saruna, lietišķa saruna, intervija. Iespējams risināt arī iedomātu dialogu ar grāmatas autoru vai tekstu.
DISKUSIJA Kāda jautājuma, problēmas publiska apspriešana, noskaidrojot to būtību un cenšoties rast risinājumu, pieņemt vienotu lēmumu.
IZLASES KLAUSĪŠANĀS Arī selektīvā klausīšanās. Klausīšanās, lai iegūtu tikai konkrētu informāciju, piemēram, saklausītu tekstā informāciju par personāža rakstura iezīmēm vai ievērotu frazeoloģismus.
IZTEIKSMĪGA RUNA Veids, kā, izmantojot loģisko uzsvaru, pauzes, intonācijas, balss tembru, skaļumu, runas ātrumu, mīmiku, žestus, pozas u. c., pēc iespējas precīzāk atklāt teksta saturu un ietekmēt klausītāju.
IZTEIKUMS Minimāla intonatīvi pabeigta saziņas vienība, kam var būt noteikts strukturāls paraugs un ko rakstos norobežo ar teikuma beigu pieturzīmi. Lielākā daļa izteikumu ir teikumi konkrētā runas situācijā. Tie var būt ar pilnu vai nepilnu teikuma struktūru.
KLAUSĪŠANĀS Runas darbība, kurā informācija tiek uztverta ar dzirdi. Šķir aktīvo un pasīvo klausīšanos, izlases, kritisko un vispārējo klausīšanos.
KLAUSĪTĀJA KULTŪRA Personas spēja uztvert ar dzirdi runātāja komunikatīvo nolūku, apzināties klausīšanās mērķi, prognozēt galvenās domas attīstību, analizēt un vērtēt informāciju no personīgās pieredzes viedokļa, ievērot klausītāja neverbālās uzvedības kultūru (nepārtraukt runātāju, uzmanīgi klausīties, izrādīt interesi arī ar mīmiku, žestiem, pozu). Šī spēja ir apzināti jāizkopj.
KOMUNIKATĪVAIS NOLŪKS Arī saziņas nolūks. Nodoms, ar kādu indivīds iesaistās sarunā vai sarakstē, sniedz vai iegūst informāciju. No komunikatīvā nolūka atkarīgs saziņas temats, valodas līdzekļu izvēle un lietojums, arī saziņas apstākļi un runas uzvedība.
KOMUNIKATĪVĀ KOMPETENCE Sistēmiska vairāklīmeņu parādība, kuru raksturo komunikatīvo normu pārzināšana, spēja ar valodas līdzekļiem īstenot dažādus saziņas uzdevumus, prasme orientēties dažādās saziņas situācijās, veidot un uztvert mutvārdu un rakstveida tekstu, sasniegt saziņas mērķi, kā arī novērtēt saziņas efektivitāti.
KOMUNIKATĪVĀS PRASMES Runāšanas, rakstīšanas, klausīšanās, lasīšanas prasmes, kas nepieciešamas, lai pilnvērtīgi sazinātos.
KOMUNIKĀCIJA J Arī saziņa. Saskarsmes process starp dažādām personām, kura laikā notiek informācijas apmaiņa, izmantojot valodu vai citas zīmes. Saziņa var notikt starp personām, personai pašai ar sevi, tieši vai netieši, mutvārdos vai rakstveidā utt.
KRITISKĀ KLAUSĪŠANĀS Klausīšanās veids, lai izvērtētu dzirdēto, izteiktu un pamatotu savu viedokli.
ĶERMEŅA VALODA Mīmikas, žestu, pozu izmantošana, lai papildinātu verbālo informāciju, parādītu attieksmi pret saziņas priekšmetu un dalībniekiem. Reizēm ķermeņa valodu izmanto, lai kompensētu valodas zināšanu nepietiekamību.
LASĪŠANA Runas darbība, kuras laikā tiek uztverts drukātais vai rakstītais teksts, iegūta tajā esošā informācija.
LASĪŠANAS VEIDS Lasīšanai izvēlēto paņēmienu kopums atbilstoši lasīšanas mērķim un uzdevumiem, piemērām, lasīšana lomās, klusā lasīšana; lasīšana, prognozējot notikumu gaitu, veicot dažādas atzīmes; lasīšana iedziļinoties jeb detalizētā lasīšana, caurlūkošana, pārlūkošana u. c.
LASĪTĀJA KULTŪRA Spēja apzināties lasīšanas mērķi un izvēlēties atbilstīgu teksta lasīšanas veidu, uztvert autora komunikatīvo nolūku, novērtēt lasīto, ievērot higiēnas normas un cieņpilnu attieksmi pret grāmatu, plašsaziņas līdzekļiem.
MONOLOGS Vienas personas runa, negaidot sarunas partnera atbildes reakciju.
NEVERBĀLĀ SAZIŅA Informācijas apmaiņa, izmantojot ķermeņa valodu – žestus, mīmiku, pozas u. c.
PĀRLŪKOŠANA Ātra lasīšana, lai iegūtu vispārīgu priekšstatu par teksta saturu, īsā laikā novērtētu tā lietderību, izvēlētos interesēm un vajadzībām atbilstošu lasāmo darbu.
PUBLISKĀ RUNA Kopta mutvārdu runa, kuru izmanto publiskajā saziņā auditorijas priekšā.
RAKSTĪŠANA Runas darbība, ar īpašām zīmēm un rakstīšanas paņēmieniem izsakot domas rakstos.
RAKSTĪTĀJA KULTŪRA Personas spēja veidot rakstveida tekstu, ievērojot pareizrakstības, interpunkcijas, tekstveides prasības un estētikas normām atbilstīgus noformējuma noteikumus.
RAKSTĪTPRASME Prasme sniegt vai iegūt informāciju, izmantojot rakstu zīmes un ievērojot rakstītāja kultūru.
RUNAS AKTS Mērķtiecīga runas darbība, kas tiek veikta saskaņā ar sabiedrībā nostiprinātām saziņas normām. Runas aktu veido viens izteikums vai arī izteikumu kopums – teksts.
RUNAS ŽANRS Teksts, kas veidots pēc noteiktiem nacionālajā kultūrā nostiprinātiem kanoniem un ko nosaka runas situācija un saziņas mērķis, piemēram, referāts, recenzija, telefona saruna, sporta komentārs, laika ziņas, reklāma. Noteikts runas žanrs var ietilpt vienā funkcionālajā stilā vai arī ietvert vairāku funkcionālo stilu pazīmes. Piemēram, zinātnisks teksta komentārs, raksts, referāts, ziņojums, apskats, recenzija, anotācija, monogrāfija u.tml. ir zinātniskās valodas stila runas žanri.
RUNAS DARBĪBA Runas izpausme konkrētā saziņas situācijā. Ir šādi runas darbības veidi: klausīšanās, runāšana, lasīšana, rakstīšana.
RUNAS ETIĶETE Kādā sabiedrībā pieņemto rakstīto un nerakstīto runas uzvedības noteikumu, normu kopums, kas attiecas uz izteikumu saturu, formu, secību, raksturu un situatīvo iederīgumu, kā arī kinestētikas izmantojumu.
RUNAS KULTŪRA Arī valodas kultūra. Verbālo un neverbālo līdzekļu izmantošana saziņas procesā atbilstoši valodas un saziņas normām.
RUNAS UZVEDĪBA Verbālo un neverbālo pazīmju komplekss, kas ietver runātāja izturēšanos runas laikā, mīmiku, žestus, kinētiskos signālus un lingvistiskā varianta izvēli atbilstoši sabiedrībā pieņemtajām komunikatīvajām normām. Runas uzvedība ir stereotipiska, pierasta, tāpēc tā izpaužas stereotipiskos izteikumos, runas klišejās, no vienas puses, un pilnīgi individuālās konkrētajai personībai raksturīgās runas izpausmēs, no otras puses.
RUNAS UZVEDĪBAS KORIĢĒŠANA Runas labošana un precizēšana atbilstoši saziņas situācijas vajadzībām.
RUNAS UZVEDĪBAS NACIONĀLĀ SPECIFIKA Īpatnības, kas raksturīgas konkrētā etnosa pārstāvju saziņai dzimtajā valodā. Tas nozīmē, ka stilistiskie izteiksmes līdzekļi, kam raksturīgs noteikts stilistiskais marķējums, dažādās kultūrās var būt saistīti ar atšķirīgām komunikatīvajām situācijām, dažādiem uzvedības stereotipiem. Piemēram, dažādām tautām saziņai vienā un tajā pašā situācijā (tēva un dēla saruna, vīrieša un sievietes, vīra un sievas, skolotāja un skolēna, saimnieka un ciemiņa, priekšnieka un padotā saruna u.tml.) var piemist atšķirīga stilistiskā tonalitāte.
RUNĀŠANA Process, kurā notiek domu izteikšana mutvārdos.
RUNĀTĀJA KULTŪRA Izkopta spēja veidot mutvārdu tekstu atbilstīgi komunikatīvajam nolūkam un adresātam, precizēt savu runu atbilstīgi klausītāja vajadzībai, ievērot runātāja neverbālās uzvedības kultūru.
RUNĀTĀJS Indivīds, kurš saziņā izmanto mutvārdu runu.
SARUNA Mutvārdu saziņa starp divām vai vairākām personām.
SARUNAS PARTNERIS Persona, ar kuru notiek mutvārdu saziņa (saruna).
SAZIŅA Arī komunikācija. Saskarsmes process, kurā personas savstarpēji viens otram, cits citam sniedz informāciju par savām domām, idejām, faktiem, uzskatiem, u. tml., šim nolūkam izmantojot valodu vai citas zīmes.
SAZIŅAS KULTŪRA Spēja orientēties saziņas situācijā, izmantot atbilstošus valodas līdzekļus mutvārdos un rakstveidā, ievērot valodas, runas kultūras un sabiedrībā pieņemtās etiķetes normas. Apgūstot saziņas kultūru, skolēns apgūst prasmi atbilstīgi saziņas situācijai lietot gan verbālos (vārdi, izteikumi, kas tiek izmantoti klausoties, runājot, lasot un rakstot), gan neverbālos saziņas līdzekļus (mīmika, žesti, poza u. tml.).
SAZIŅAS SITUĀCIJA Apstākļi, kuros norisinās saziņa. Komunikācijā nepieciešami saziņas partneri (adresants, adresāts), saturs (temats), iekšējie nosacījumi (motīvs, mērķis), ārējie apstākļi (vieta un laiks), kas ir saziņas situācijas komponenti.
SAZIŅAS VEIDS Veids, kādā norisinās saziņa un tiek sniegta un iegūta informācija. Var būt mutvārdu un rakstveida, monoloģiskā un dialoģiskā, tiešā un netiešā, kontakta un attālinātā, starppersonu, grupu, masu, formāla un neformāla informatīva, izglītojoša, izklaidējoša u. c. saziņa.
STĀSTĪJUMS Runas darbība, kuras laikā tiek radīts mutvārdu vai rakstveida teksts par redzēto, dzirdēto, lasīto, piedzīvoto u. c.