Palīgvārdnīca
Rakstība
A|Ā|B|C|Č|D|E|Ē|F|G|Ģ|H|I|Ī|J|K|Ķ|L|Ļ|M|N|Ņ|O|P|R|S|Š|T|U|Ū|V|Z|Ž
ALFABĒTS Noteiktā secībā sakārtots zīmju (parasti burtu) kopums valodā. Latviešu valodas alfabētam pamatā ir latīņu alfabēts, tajā ir 33 burti: a, ā, b, c, č, d, e, ē, f, g, ģ, h, i, ī, j, k, ķ, l, ļ, m, n, ņ, o, p, r, s, š, t, u, ū, v, z, ž.
ANTĪKVA Latīņu raksta veids, kam raksturīgi burti ar noapaļotām kontūrām, piemēram, A a, B b, C c. Lielie burti izveidojušies no kapitālraksta, mazie – no karolingu minuskuļa. Antīkva lietota kopš 14.–15. gs. līdz mūsdienām.
ARĀBU RAKSTS Konsonantisks skaņu raksts, kas izveidojies 6. gs. sākumā un izplatīts arābu zemēs, Irānā, Afganistānā, Pakistānā u. c. Arābu raksta pamatā ir 28 burti līdzskaņu apzīmēšanai. Trīs no tiem (alifs, vāvs, jā) tiek izmantoti arī garo patskaņu (ā, ū, ī) apzīmēšanai. Savienojoties savā starpā, burti maina grafisko formu. Daudziem burtiem atkarībā no novietojuma vārdā ir četri veidi (izolētais, sākuma, vidus un beigu). Raksta līmeniski no labās puses uz kreiso.Paraugs: ‏(الاسم) كتابه بالصور أو النقوش تعبر عن الحروف والألفاظ‏
ĀTRRAKSTS Arī stenogrāfija. Runas ātrai pierakstīšanai piemērota vienkāršota burtu saistraksta sistēma, kurā izmanto īpašas rakstzīmes un saīsinājumus. Ātrraksts veidojies 1.–2. gs. p. m. ē. latīņu rakstībā paralēli kapitālrakstam ikdienas vajadzībām. Termins stenogrāfija lietots kopš 17. gs. Mūsdienu ātrraksta principi izstrādāti 19. gs. 30. gados Vācijā. Ātrraksta sistēma latviešu valodai izstrādāta 20. gs. sākumā.
BURTS Grafiska zīme valodas skaņas vai skaņu kopas apzīmēšanai rakstos. Latviešu valodā skaņu var apzīmēt viens burts (a, b), burts ar diakritisku zīmi (ā, č, ķ) vai burtkopa (dz, ) un viens burts var apzīmēt vairākas skaņas, piemēram, burts o apzīmē trīs skaņas: [o], [ō], [uo].
DEFISRAKSTĪJUMS Saliktas leksiskas vai sintaktiskas vienības rakstījums, sastāvdaļu saistīšanai izmantojot defisi, piemēram, latviešu valodā Saule-Sleine, Ziemeļreina-Vestfālene; angļu valodā state-of-the-art (‘tāds, kas attiecināms uz jaunākiem paņēmieniem, aprīkojumu’).
DIAKRITISKĀ ZĪME Papildu zīme, ko raksta virs vai zem burta, blakus vai pāri tam, piemēram, latviešu valodā diakritiskā zīme norāda uz skaņas garumu (ā, ē, ī, ū), mīkstinājumu (ģ, ķ, ļ, ņ), kā arī uz šņācošu kvalitāti (č, š, ž, dž). Īpašas diakritiskās zīmes lieto fonētiskajā transkripcijā, piemēram, zilbes intonācijas zīmes.
DIGRAFS No diviem burtiem veidota burtkopa vienas fonēmas apzīmēšanai, piemēram, dz latviešu valodā, сh [h] vācu valodā, sz [s] ungāru valodā.
DUBULTOJUMS Kāda burta atkārtojums vārdā. Latviešu valodā ir līdzskaņu dubultojums, piemēram, kanna, villaine.
FRAKTŪRA Gotiskā raksta veids, kam raksturīgi izlocīti, ornamentāli burti ar asiem stūriem. Latviešu rakstībā fraktūra lietota no 16. gs. līdz 20. gs. 30. gadiem.Paraugs:
GLAGOLICA Senslāvu rakstībā izmantots raksta veids, kas pēc alfabēta sastāva, burtu izkārtojuma, skaniskās nozīmes līdzīgs kirilicai, bet atšķiras burtu forma. Glagolicā ir 40 burtu. Glagolica plaši izmantota 9. gs. Morāvijā, no kurienes izplatījusies Bulgārijā un Horvātijā, kur lietota līdz 18. gs. beigām. Retumis izmantota arī senajā Krievijā.Sk. arī kirilica; raksts.
GOTISKAIS RAKSTS Latīņu raksta veids, kam raksturīgi burti ar stūrainām, asām, lauztām formām. Gotiskais raksts izveidojies 10. gs. Itālijā, izplatījies Rietumeiropā un Ziemeļeiropā. Mūsdienās vairs nelieto.Paraugs:
GRAFĒMA Funkcionāla kādas valodas rakstzīmju sistēmas pamatvienība dažādos tās rakstības stila variantos, piemēram, grafēmas „a” varianti ir mazais a, lielais A, kursivētie a, A u.tml. Grafēma var apzīmēt noteiktu fonēmu, zilbi, vārdu.
GRAFĒMIKA 1. Valodniecības nozare, kurā pēta valodas vienību atveidi ar rakstzīmēm. 2. Rakstzīmju kopums, ko izmanto valodas vienību (fonēmu, zilbju, morfēmu u.tml.) atveidei. Valodas mācību procesā tiek apgūta māka rakstīt noteikta veidojuma burtus, burtus savienot vārdos, lai tālāk veidotu teikumus, tekstu, ievērojot ortogrāfijas, interpunkcijas un stilistikas nosacījumus teksta izveidē.
GRAFĒTIKA 1. Kādas valodas burtu un citu grafisko zīmju kopums (sistēma), kas rakstos atspoguļo attiecīgās valodas skaņas. Grafētika ikvienai valodai ir īpatnēja. Tā tiek veidota atbilstoši katras valodas skaniskajai sistēmai, piemēram, izmantojot krievu valodas grafētiku, rakstām: Волга. Щерба. Иванов, bet izmantojot latviešu valodas grafētiku: Volga, Ščerba, Ivanov. Latviešu valodas grafētikā izmantoti latīņu alfabēta burti. 2. Grafisko zīmju pētniecības joma.
GRAFOLOĢIJA Mācība par cilvēka rokrakstu, savstarpējām likumsakarībām starp rokrakstu, raksturu un cilvēka psihisko stāvokli.
GRIEĶU ALFABĒTS Alfabēts, kas veidojies uz feniķiešu alfabēta pamata 10. gs. beigās – 9. gs. sākumā p. m. ē. Sākotnēji tajā ir 27 burti. 5.–4. gs. p. m. ē. izveidojies grieķu alfabēts, kurā ir 24 burti – 7 patskaņu un 17 līdzskaņu apzīmēšanai. Šo alfabētu vēl mūsdienās lieto jaungrieķu valodā. Grieķu alfabēts: alfa Αα, beta Ββ, gamma Γγ, delta Δδ, epsilons Εε, zēta Ζζ , ēta Ηη, tēta Θθ, jota Ιι, kapa Κκ, lambda Λλ, mī Μμ, nī Νν, ksī Ξξ, omikrons Οο, pī Ππ, ro Ρρ, sigma Σσς, tau Ττ, ipsilons Υυ, fī Φφ, hī Χχ, psī Ψψ, omega Ωω
GRIEĶU RAKSTS Skaņu raksts, kas 10. gs. beigās – 9. gs. sākumā p.m.ē. izveidojies no feniķiešu raksta. Grieķu rakstā ieviestas zīmes arī patskaņu apzīmēšanai. Rakstīšanas virziens sākotnēji ir no labās puses uz kreiso, vēlāk – no kreisās puses uz labo. Paraugs: πικτόγραμμα
HIEROGLIFS Ideogrāfiska rakstzīme (stilizēts zīmējums), kas apzīmē vārdu, zilbi vai atsevišķu skaņu. Hieroglifi pazīstami kopš 4. gt. p. m. ē. ēģiptiešu, vēlāk – ķīniešu, hetu-luviešu u. c. valodās. Mūsdienās hieroglifus lieto, piemēram, ķīniešu un japāņu valodā.
HIEROGLIFU RAKSTS Ideogrāfiskā raksta veids, kurā zīmes sākotnēji attēloja konkrētus priekšmetus, vēlāk — vārdus, līdzskaņu kopas, atsevišķus līdzskaņus. Paraugs: 象形文字, 古代石壁.
IDEOGRAMMA Nosacīts attēls vai zīmējums, ar kuru ideogrāfiskajā rakstā apzīmē noteiktas nozīmes vārdus vai morfēmas. Ideogrammām var būt tieša vai simboliska nozīme.
IDEOGRĀFISKAIS RAKSTS Raksta veids, kurā zīmes (ideogrammas) apzīmē noteiktas nozīmes vārdus vai morfēmas. Ideogrāfiskais raksts veidojās, piktogrammām pakāpeniski pārtopot par ideogrammām.
INDIEŠU RAKSTS Zilbju raksts, ko lieto Indijā, Bangladešā, Pakistānā, Nepālā, Šrilankā, arī Centrālāzijā, Tibetā, Birmā, Indoķīnas pussalā, Indonēzijā. Senākais indiešu raksts sastopams rakstu pieminekļos, kas datējami ar 3.–2. gt. p.m.ē. No 3. gs. p.m.ē. saglabājušies rakstu pieminekļi brahmi rakstā, no kura veidojušies visi mūsdienu indiešu raksta veidi, kas ir vairāki desmiti. Šķir trīs indiešu raksta atzarus – ziemeļu, dienvidu un dienvidaustrumu. Raksta no kreisās puses uz labo.
INTONOGRAMMA Grafisks intonācijas attēls – skaņas pamattoņa līkne.
KAPITĀLRAKSTS Senākais grafiskais latīņu raksta veids, kurā ir tikai stāvi vienāda augstuma lielie burti (majuskuļi), starp vārdiem un teikumiem parasti nav atdalījuma zīmju vai arī tos atdala pret burta vidu novietoti punkti, piemēram, NVMINI·DOMVS. Raksts radies Senajā Romā, pilnībā izveidojies ap m. ē. sākumu. Kapitālraksta burtu formas gandrīz nemainītas tiek lietotas mūsdienu poligrāfijā.
KIRILICA Senslāvu rakstībā izmantots raksta veids, kas 9. gs. beigās – 10. gs. sākumā veidots uz grieķu unciāļu raksta (austrumgrieķu alfabēta) pamata, to papildinot ar vairākiem burtiem, piemēram, ar ж, ш, ъ, ь. Burtu grafiskais izskats veidots pēc bizantiešu parauga. Izmantotas papildzīmes, piemēram, piedvesuma un uzsvara apzīmēšanai. Ar burtiem apzīmēti arī skaitļi. Kirilicu izmantojuši dienvidslāvi, austrumslāvi, kādu laiku – rietumslāvi. Krievijā kirilica ieviesta 10.–11. gs. Uz kirilicas pamata veidots mūsdienu krievu alfabēts.
KURSĪVS Ātrraksta veids, kas 1.–2. gs. rakstos lietots latīņu un grieķu rakstībā, bet 9. gs. bizantiešu-grieķu rakstos guvis izplatību kancelejas, diplomātiskajā un tirdzniecības sarakstē.
ĶĪĻU RAKSTS Raksta veids, kurā zīmes (ideogrammas), kas sastāv no ķīļveida kombinācijām, apzīmē vārdus. Rakstīts sākotnēji vertikālos stabiņos no labās puses uz kreiso, vēlāk – horizontāli no kreisās puses uz labo, galvenokārt uz māla plāksnītēm.
LATĪŅU ALFABĒTS Alfabēts, kas izveidojies uz etrusku lietotā rietumgrieķu alfabēta pamata ap 7.–6. gs. p.m.ē. Nostabilizējies 2. gs. p.m.ē. Klasiskajā latīņu alfabētā ir 23 burti: a,b, c, d, e, f, g, h, i, k, l, m, n, o, p, q, r, s, t, v, x, y, z. Tas ir pamatā daudzu pasaules valodu alfabētiem, arī latviešu valodas alfabētam.
LATĪŅU RAKSTS Vokāliski konsonantisks skaņu raksts, kas izveidojies no etrusku lietotā rietumgrieķu raksta varianta vai tieši no grieķu raksta ap 7.–6. gs. p.m.ē. Lietots Romā, izplatījies Romas impērijā, ir pamatā daudzu Eiropas valodu rakstībai. Klasiskajā latīņu rakstā ir 23 burti (5 patskaņu, 18 līdzskaņu apzīmēšanai). Attīstības gaitā mainījušās latīņu raksta burtu formas un grafiskais veids (kapitālraksts, ātrraksts, unciāļu raksts, majuskuļu raksts, minuskuļu raksts, gotiskais raksts, antīkva).
LIGATŪRA Burts, kas izveidojies, apvienojot vienā divus vai vairākus burtus, piemēram, æ (< ae), œ (< oe), serbu alfabētā љ (< ль), њ (< нь).
MAJUSKULIS Alfabēta lielais burts (galvenokārt latīņu un grieķu rakstā). Līdz 4. gs. latīņu rakstā un 8.–9. gs. grieķu rakstā lietoja tikai majuskuļus. Pēc mazo burtu (minuskuļu) izveidošanās majuskuļus lieto īpašos gadījumos – teikuma sākumā, īpašvārdos u.c.
MĪKSTINĀJUMA ZĪME Diakritiskā zīme, kas norāda, ka līdzskanis ir mīksts. To attēlo ar komatu zem burta, piemēram, latviešu valodā ķ, ļ, ņ, rokrakstā mēdz izmantot ieslīpu svītru, ar kuru pārsvītro līdzskaņa apakšējo daļu.
MINUSKULIS Alfabēta mazais burts (galvenokārt latīņu un grieķu rakstā). Minuskuļu raksts veidojies no ikdienā lietotā ātrraksta. Burtu līnijas sākotnēji bija vairāk noapaļotas nekā majuskuļiem. Latīņu minuskuļus sāka lietot 4. gs., bet grieķu – 8.–9. gs.
NEREDZĪGO RAKSTS Arī Braila raksts. Ar tausti uztverama, no caurumotām iespiedzīmēm reljefi veidota starptautiska rakstu sistēma neredzīgajiem. Izgudrojis franču pedagogs L. Brails 1829. gadā. Braila raksta pamatā ir 6 reljefi punkti, kurus kombinējot iegūst 63 rakstzīmes.
PIKTOGRAMMA Zīmētās rakstības elements – stilizēts attēls vai zīmējums, ko izmanto par rakstzīmi; arī – teksts, kas rakstīts ar šādām zīmēm. Mūsdienās piktogrammas izmanto reklāmās un izkārtnēs, piemēram, ar nazi un dakšiņu apzīmē restorānu vai kafejnīcu.
PIKTOGRĀFISKĀ RAKSTĪBA Viens no rakstības veidiem (vai: viena no valodas vienību atveides sistēmām), kurā informāciju fiksē un nodod tālāk stilizēti attēli, resp., piktogrammas.
PRAKTISKĀ TRANSKRIPCIJA Kādas valodas vārdu (īpašvārdu, aizgūstamo sugasvārdu) izrunas ortogrāfiska atveide citā valodā. Latviešu valodā praktiskā transkripcija balstās uz citvalodu skaņu atbilstību latviešu valodai vai aizstāšanu ar fonētiski tuvām latviešu valodas skaņām un pierakstu latviešu alfabēta burtiem, kā arī saskaņā ar latviešu ortogrāfiju un gramatiku. Praktiskajā transkripcijā daļēji izmanto transliterāciju, piemēram, a. Shakespeare − latv. Šekspīrs, a. Lake Placid − latv. Leikplesida, fr. abat-jour − latv. abažūrs.
RAKSTS Noteikta veida grafisko zīmju kopums un to kombinēšanās principi informācijas fiksēšanai un tālāknodošanai.
RAKSTZĪME Burts, cipars vai jebkura cita simboliska zīme, kuru izmanto informācijas (datu) grafiskai attēlošanai vai kodēšanai datu apstrādes sistēmās.
RŪNU RAKSTS Senģermāņu raksts, kurā īpašas grafiskās zīmes tika iegrieztas kokā, izkaltas akmenī u. tml. un sākotnēji tika izmantotas kā maģiskas zīmes. Šis fonogrāfiskais raksts lietots Skandināvijā.
SKAŅU RAKSTS Arī fonētiskais raksts. Raksts, kurā grafiskā zīme ir atsevišķas skaņas vai fonēmas apzīmējums. Latviešu valodā pamatos ir skaņu, resp., fonētiskais, raksts, tikai dažos gadījumos viena grafiskā zīme (burts) apzīmē vairākas fonēmas, piemēram, burts o apzīmē [o], [ō], [uo].
SKANISKĀ RAKSTĪBA Arī fonogrāfiskā rakstība. Valodas vienību pieraksta sistēma, kurā ar rakstzīmēm atveido valodas skaniskos elementus – zilbes un skaņas. Šai pieraksta sistēmai ir divi paveidi: zilbju raksts un skaņu raksts.
SLĪPRAKSTS Arī kursīvs. Uz labo pusi ieslīps, rokrakstam līdzīgs raksts, ko lieto galvenokārt teksta izcelšanai vai iezīmēšanai, piemēram, vārds ļaudis ir 6. deklinācijas lietvārds.
ŠĶIRTRAKSTĪJUMS Saliktas leksiskas vai sintaktiskas vienības rakstījums, kurā katrs vārds rakstīts atsevišķi, tos nesavienojot. Šķirtrakstījumā raksta vārdkopas, vārdu savienojumus, teicienus. Pretstats – koprakstījums. Atšķirīgo rakstību mēdz izmantot nozīmes šķiršanai, piemēram, vārdu savienojums var būt (tā tiešām var būt) un saliktenis varbūt (varbūt atnākšu); arī darba vieta un darbavieta.
TRANSKRIPCIJA Valodas skaņu pieraksts, izmantojot īpašas zīmes. Valodas apguvē lieto fonētisko transkripciju, kas iespējami precīzi atspoguļo izrunu. Transkripcija palīdz izprast valodas ortogrāfiskās īpatnības, apgūt burtu un skaņu atbilsmi, atveidot runu svešvalodā.
TRANSLITERĀCIJA Vienas valodas, vienas grafētikas sistēmas burtu un burtkopu rakstījuma atveidošana ar atbilstošiem citas sistēmas burtiem un burtkopām, piemēram, krievu valodā rakstīto īpašvārdu Волга, Щерба transliterējumi latviešu valodas grafētikā ir Volga, Ščerba.
ZILBJU RAKSTS Raksts, kurā grafiskā zīme ir zilbes apzīmējums, piemēram, asīriešu, babiloniešu, hetu, persiešu valodā, rietumsemītu grupas valodās.