Palīgvārdnīca
Leksikoloģija
A|Ā|B|C|Č|D|E|Ē|F|G|Ģ|H|I|Ī|J|K|Ķ|L|Ļ|M|N|Ņ|O|P|R|S|Š|T|U|Ū|V|Z|Ž
ANGLISMS Arī anglicisms. Aizguvums no angļu valodas, piemēram, sports, serviss, dizains.
ANTONĪMIJA Valodas sistēmā nostiprinājies nozīmju pretstatījums. Izplatītākie antonīmiskā pretstata tipi ir divi: pirmkārt, vārdu nozīmes izslēdz viena otru, piemēram, dzīvs un miris, strādāt un nestrādāt, otrkārt, starp nosauktajām pazīmēm iespējamas pārejas pakāpes, piemēram, auksts un karsts, liels un mazs.
ANTONĪMS Vārds, kas pretstatīts citam vārdam pēc kāda nozīmes komponenta. Antonīmi ir, piemēram, liels un mazs, auksts un karsts, dzīvs un miris.
ARGOTISMS Vārds vai vārdkopa, ko lieto argo un kas parasti ir saprotams tikai attiecīgās sociālās grupas pārstāvjiem, piemēram, slapja lieta ‘slepkavība’, krievu гидра ‘zaglis recidīvists’.
ARHAISMS Novecojis vārds, vārdu savienojums, novecojusi gramatiska forma vai konstrukcija, kā vietā mūsdienās lieto citu vārdu, vārdu savienojumu, gramatisku formu vai konstrukciju, piemēram, latviešu valodā vārdi jaunekle ‘jauniete’, sērst ‘ciemoties’, iz ‘no’; daudzskaitļa datīva forma ar -iems.
ASEMANTISKUMS Nozīmes trūkums valodas elementam vai segmentam. Asemantiski ir, piemēram, interfiksi, asemantiskas vai vismaz semantiski neskaidras ir daudzas skaņkopas, no kurām darina jaunu firmu nosaukumus, piemēram, elkor.
BARBARISMS Leksisks aizguvums, kuru aizguvējvalodas sistēmā izjūt kā svešķermeni, kas neiederas literārajā resp. koptajā valodā, kur tā vietā ir cits vārds. Latviešu valodā barbarismi ir, piemēram, vārdi špacierēt, gruzčiks, kūls.
DAUDZNOZĪMĪGUMS Arī polisēmija. Vairāku savstarpēji saistītu nozīmju piemitība vienai valodas vienībai (morfēmai, vārdam, vārdformai, teikumam), piemēram, vārdam sirds ir leksiski semantiskie varianti ‘centrālais asinsrites orgāns’, ‘cilvēka psihes, rakstura, personības emocionālo, morālo īpašību kopums’, ‘centrālā, visnozīmīgākā (piemēram, teritorijas) daļa’, ‘spēļu kāršu suga, ko apzīmē ar sarkanu sirdsveida zīmi’. Konkrētā lietojumā parasti īstenojas tikai viena nozīme. Terminoloģijā termins ir daudznozīmīgs, ja tam vienā un tai pašā nozarē ir divas vai vairākas nozīmes, piemēram, terminoloģija (‘terminu kopums’ un ‘terminzinātne’).
DESEMANTIZĒŠANĀS Valodas vienības (parasti vārda vai morfēmas) sākotnējās nozīmes pilnīgs vai daļējs zudums. Piemēram, latviešu valodā vietniekvārda viss daudzskaitļa ģenitīva forma visu desemantizējoties kļuvusi par priedēkli vis- : visskaistākais, vislabākais. Arī darbības vārdi saitiņas funkcijā ir desemantizējušies: Mēs esam gudri. Cilvēks paliek cilvēks.
DIALEKTISMS Izloksnēs sastopams valodas elements vai parādība, ko parasti nelieto literārajā valodā, piemēram, leksiskais dialektisms – vārds ķutes ‘no žagariem, velēnām u. tml. līdumā sakrautas dedzināmas kaudzes’, derivatīvais dialektisms – piedēklis -in-, kas izmantots īpašības vārdu darināšanā daļā augšzemnieku dialekta izlokšņu (dzelzine karote), gramatiskais dialektisms – vīriešu dzimtes lietojums sieviešu dzimtes vietā latviešu valodas lībiskajās izloksnēs.
DISFĒMISMS Familiārs, vulgārs vārds vai vārdu savienojums, ar ko apzināti aizstāj stilistiski un emocionāli neitrālu tās pašas reālijas apzīmējumu, piemēram, sarunvalodā žņaugties ‘skopoties’, turēt žaunas ‘nerunāt’, krokodils ‘neglīts cilvēks’.
EIFĒMISMS Vārds vai teiciens, ko lieto tabu vārda, vulgārisma vai cita ētisku vai citu iemeslu dēļ ierobežoti lietojama vārda vietā, piemēram, doties uz labākiem medību laukiem ‘nomirt’.
EKSOTISMS Aizgūts vārds vai izteiciens, ar ko nosauc nacionālās reālijas – citām, parasti tālām, nepazīstamām zemēm, kultūrai un paradumiem raksturīgus objektus un parādības, piemēram, činuks (silts, sauss vējš ASV un Kanādā), tobogans (Ziemeļamerikas indiāņu ragavas). Eksotismus daiļliteratūrā mēdz izmantot vietējā kolorīta radīšanai.
EKSPRESĪVĀ LEKSIKA Vārdi, kam piemīt nozīmes papildkomponents ar emocionāli ekspresīvu nokrāsu – mīlinājumu, humoru, cildinājumu, ironiju, nievājumu, nicinājumu, familiaritāti u. tml., piemēram, māmuļa, dižvīrs, gaviļnieks, rīmkalis, stulbenis, muldoņa.
EPONĪMS Īpašvārds, kuram apelativējoties radies sugasvārds, piemēram, uzvārds Galifē > galifē, vietvārds Konjaka > konjaks, vai no kura radies cits jebkura paveida īpašvārds, piemēram, latviešu personvārds Laima kā uzņēmuma nosaukuma Laima motivētājs, uzvārds Bolivars kā valsts nosaukuma Bolīvija motivētājs. Par eponīmu dažkārt mēdz dēvēt arī sugasvārdu, kas radies no īpašvārda, šim īpašvārdam apelativējoties, piemēram, galifē, konjaks, makintošs.
EPOTOPONĪMS Vietvārds, kurš ir apelativējies vai no kura ar vārddarināšanas līdzekļiem darināts sugasvārds, piemēram, Bordo (sal. – krāsas apzīmējums bordo), Šampaņa (sal. šampanietis).
ETIMOLOĢIJA 1. Valodniecības nozare, kurā pēta vārdu izcelšanos un vēsturiskos sakarus ar tās pašas valodas vai citu valodu vārdiem. 2. Konkrēta vārda izcelšanās īpatnību skaidrojums un radniecīgo sakaru uzrādījums.
ETIMONS Vārds, tā sākotnējā forma vai nozīme, no kā cēlies kāds mūsdienu valodas vārds, tā forma vai nozīme, piemēram, vārda paldies! etimons ir vārdkopa palīdzi, Dievs!, aizgūtā vārda veikals etimons ir lietuviešu valodas vārds veikalas ‘darbs; sacerējums’.
ETNIKONS Kopējs nosaukums tautai vai ciltij un teritorijai, piemēram, poļu valodā Włochy ‘Itālija; itālieši’. Etnikonus bieži lietojuši antīkās literatūras autori. Latviešu valodā etnikonus mēdz izmantot sarunvalodas stilā un folklorā, piemēram, tautasdziesmas rindiņā Leišos ņēmu līgaviņu.
ETNOGRĀFISMS Vārds, kas nosauc nacionālās reālijas – ar kādas tautas vai etniskas grupas savdabīgajām ieražām, paradumiem, materiālo vai garīgo kultūru saistītus priekšmetus un parādības, piemēram, etnogrāfismi, kas nosauc latviešu tautas materiālās kultūras priekšmetus, ir puzuris (‘dekors telpu rotāšanai Ziemassvētkos’), cimbole (‘Latgalē izplatīts mūzikas instruments’), sakta (‘dekoratīva saspraude latviešu sieviešu tautastērpā’).
ETNONĪMS Tautas, cilts vai citas etniskas kopības nosaukums, piemēram, dorieši, kurši, latvieši, horvāti.
FAMILIĀRISMS Sarunvalodas vārds vai izteiciens, kas var būt iederīgs ģimenes vai tuvu paziņu un draugu saziņā (piemēram, uzruna vārdā, vietniekvārda tu lietojums), bet neiederas oficiālā situācijā, kur jāievēro noteiktas runas etiķetes prasības.
GENONĪMS Augu ģints, dzimtas, sugas vai šķirnes (taksona) nosaukums, piemēram, lielās nātres, divšķautņu asinszāles, rožu šķirnes ‘Montezuma’, ‘Goldkrone’.
GLOSA Tekstā lietots neparasts, maz pazīstams vai nesaprotams vārds, frāze (vai termins) kopā ar tā skaidrojumu vai tulkojumu (iekavās, parindē u. tml.); arī paskaidrojošs vārds vai frāze, ko tekstam (iekavās, parindē u. tml.) pievieno mazpazīstama vārda nozīmes komentēšanai.
GLOSĀRIJS Alfabētisks tekstā lietotu neparastu, maz pazīstamu, grūti saprotamu vārdu, frāžu (arī terminu) un to skaidrojumu vai tulkojumu (glosu) saraksts, kas parasti mazas vārdnīcas veidā pievienots kādai grāmatai vai rokrakstam.
GRIEĶISMS Arī grēcisms. Aizguvums no grieķu valodas, piemēram, hameleons, labirints, ritms.
ĢERMĀNISMS Aizguvums no vācu valodas, piemēram, slims, brokastis, trepes. Šo aizguvumu avots var būt dažādi vācu valodas varianti – augšvācu valoda, lejasvācu valoda, dialekti u. c. Retumis par ģermānismiem sauc arī aizguvumus no citām ģermāņu valodām.
HETEROTONS Viens no diviem vai vairākiem vienādi rakstāmiem atšķirīgas nozīmes vienas valodas vārdiem ar dažādu zilbes intonāciju, piemēram, vietniekvārds un apstākļa vārds . (Sk. Grīsle R. Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi. Rīga: Zinātne, 2008.)
HIBRĪDVĀRDS Vārds, kas darināts no dažādu valodu cilmes sastāvdaļām. Izšķir saliktos hibrīdvārdus jeb hibrīdsalikteņus (piemēram, luksofors, ludotēka, aerokamanas) un atvasinātos hibrīdvārdus jeb hibrīdatvasinājumus (piemēram, pēceksāmens, ainavists).
HIPERONĪMS Virsjēdziena nosaukums, piemēram, vārds koks ir hiperonīms attieksmē pret vārdiem bērzs, egle, liepa, osis, ozols utt. Hiperonīma nozīme ietilpst hiponīmu nozīmēs.
HIPONĪMS Apakšjēdziena nosaukums, piemēram, vārds tīģeris ir hiponīms attieksmē pret vārdiem zīdītājs un dzīvnieks.
HISTORISMS Vēsturiski ierobežota lietojuma vārds, kas nosauc mūsdienās neaktuālu vai zudušu reāliju un kam nav sinonīma mūsdienu valodā, piemēram, vēsturiskajā metroloģijā lietojami historismi desetīna, garnica, olekts, siets, vērdiņš. Daudzi historismi mūsdienās kļuvuši par vēstures terminiem, piemēram, cunfte, zellis, dzimtbūšana.
HOMOFONS Viens no diviem vai vairākiem vienādi izrunājamiem vienas valodas vārdiem ar atšķirīgu nozīmi. Homofoni var būt dažādi rakstāmi. Latviešu valodā, piemēram, homofoni ir salts ‘auksts’ un salds ‘tāds, kam ir cukura garša’. Homofonus mēdz dēvēt arī par fonētiskajiem homonīmiem.
HOMOGRĀFS Viens no diviem vai vairākiem atšķirīgas nozīmes vienas valodas vārdiem, kurus raksta vienādi, bet dažādi izrunā. Latviešu valodā, piemēram, mērs ‘pilsētas galva’ un mērs ‘mērvienība’.
HOMONĪMIJA Vienas valodas divu vai vairāku dažādas nozīmes vārdu, vārdformu vai morfēmu skanējuma un rakstības vienādība.
HOMONĪMS Viens no diviem vai vairākiem vienādi izrunājamiem un rakstāmiem vienas valodas vārdiem ar atšķirīgu, savstarpēji nesaistītu nozīmi, piemēram, rota ‘karaspēka apakšvienība’ un rota ‘greznuma priekšmets’; akcents ‘uzsvars’ un akcents ‘izrunas īpatnības’.
IEDZĪVOTĀJU NOSAUKUMS Arī katoikonīms. No vietvārda atvasināts vārds, kas apzīmē šajā vietvārdā saucamas apdzīvotas vietas vai teritorijas iedzīvotājus, piemēram, helsinkieši, kurzemnieki, valmierieši, bēnenieki.
INTERNACIONALISMOĪDS Vārds, kas darināts kādā mūsdienu nacionālajā valodā no internacionāliem, galvenokārt klasisko valodu, elementiem (saknēm, celmiem, afiksiem) un kas nav (var nebūt) izplatīts citās valodās. Latviešu valodā darināti, piemēram, internacionalismoīdi terminēma, ludotēka. Ja internacionalismoīds darināts pēc starptautiski produktīva modeļa, tas, nebūdams aizguvums, tomēr var būt internacionālisms, piemēram, termini translatoloģija, terminēma, onomatopoētisms latviešu valodā.
JAUNTERMINS Jaunvārds (arī jauna vārdkopa), kas darināts noteikta jēdziena izteikšanai. Parasti ar jaunterminiem nosauc jaunus jēdzienus, piemēram, attīstoties datorzinātnei, darināti jauntermini datne, saskarne.
JAUNVĀRDS Arī neoloģisms. Vārds, kas darināts no jauna, parasti, – lai nosauktu pirms tam nepazīstamu vai ar svešas cilmes vārdu apzīmētu jēdzienu, literāros tekstos – arī stilistisku funkciju īstenošanai.
JĒDZIENS Priekšmetu un parādību vispārīgo, būtisko pazīmju atspoguļojums apziņā. Valodniecībā tas ir lingvistisko kategoriju semantiskais pamats, zinātniskajā terminoloģijā – būtisks termina izvēles un izpratnes pamats.
JĒDZIENU LAUKS Nestrukturēta tematiski saistītu jēdzienu kopa, kuru sakārtojot veido konkrētas nozares jēdzienu un terminu sistēmu.
KALKS Vārds vai vārdu savienojums, kura morfoloģiskā vai semantiskā struktūra veidota pēc konkrēta citas valodas parauga, parasti, burtiski pārtulkojot citvalodas vārda vai teiciena sastāvdaļas. Piemēram, pēc angļu valodas skyscraper parauga – vācu valodā Wolkenkratzer, latviešu valodā debesskrāpis.
KANONISKAIS PERSONVĀRDS Priekšvārds, ko kādas reliģiskas konfesijas pārstāvji tradicionāli atzīst par ieteicamu un lieto, piemēram, katoļiem raksturīgais Antons, pareizticīgajiem – Aleksandrs, musulmaņiem – Muhameds.
KONOTĀCIJA Valodas vienības jēdzieniskā satura stilistisks uzslāņojums, kas piešķir valodas vienības nozīmei jaunas nianses – stilistisku vai emocionālu ekspresivitāti, tēlainību, runātāja attieksmi, vērtējumu. Konotācija atspoguļo valodā specifiskas kultūras reālijas, atsevišķa indivīda vai sabiedrības grupas runas īpatnības.
KULTŪRAIZGUVUMS Avotteksta vārds, izteiciens, frazeoloģisms, kas, nerodot piemērotu mērķteksta ekvivalentu, tiek burtiski pārcelts (vienāda alfabēta gadījumā – transliterēts, atšķirīga alfabēta gadījumā – transkribēts) mērķtekstā, piemēram, latviešu etnogrāfisms sakta – krievu valodā сакта.
KVAZISINONĪMI Šķietami, neīsti sinonīmi, piemēram, zālājs un zāliens; muklājs un staignājs; dzinējs un motors. Terminoloģijā kvazisinonīmus, kuri izsaka tuvu, tomēr ne identu jēdzienu un kuri savstarpēji nav aizstājami jebkurā kontekstā, parasti izmanto atšķirīgu jēdzienu izteikšanai.
LAMU VĀRDS Vārds, ko lieto, lai savu neapmierinātību, sašutumu izteiktu rupjā, nepieklājīgā veidā vai lai kādu apvainotu, nozākātu, vai aizskartu kāda godu, pašcieņu.
LATĪNISMS Aizguvums no latīņu valodas, piemēram, absolvents, interese, literatūra.
LEKSĒMA Vārds kā abstrakta vispārināta valodas leksikas sistēmas vienība un valodas struktūrelements ar tā gramatisko formu sistēmu un nozīmēm.
LEKSIKA Valodas vārdu krājums kopumā; arī vārdu kopums, kas raksturīgs valodai kādā tās izpausmē, darbības jomā – kādai sociālai vai profesionālai grupai, indivīdam, literāram darbam u. tml.
LEKSIKALIZĒŠANĀS Arī leksikalizācija. Process, kurā kāds afikss, vārdforma vai vārdu savienojums kļūst par atsevišķu vārdu vai tā ekvivalentu. Latviešu valodā ir leksikalizējušās, piemēram, lietvārda lokatīva formas, kļūdamas par apstākļa vārdiem: augšā, vidū, apakšā. Brīvi vārdu savienojumi leksikalizējoties kļūst par frazeoloģismiem: strēbt karstu ‘strauji, pārsteidzīgi rīkoties’, nokārt degunu ‘zaudēt drosmi’, ieplest acis ‘ļoti izbrīnīties’.
LEKSIKAS NORMAS Noteikumi, kas jāievēro leksēmu lietojumā standartvalodā.
LEKSIKAS SLĀNIS Vārdu krājuma daļa, kurā ietilpstošos vārdus vieno kāda kopīgas pazīme (cilme, lietojuma sfēra u.c.).
LEKSIKAS VIENĪBA Valodas vārdu krājuma vienība – vārds (neatkarīgi no tā gramatiskajām kategorijām un iespējamām sintaktiskajām funkcijām).
LEKSIKOLOĢIJA Valodniecības apakšnozare, kurā pēta vārdu, tā leksisko nozīmi, cilmi, stilistiskā lietojuma īpatnības, kā arī valodas leksisko sistēmu kopumā un leksikas grupas pēc to vēsturiskā, sociālā, profesionālā, teritoriālā iedalījuma pazīmēm. Mācība par vārdu un tā lietojuma nosacījumiem ir viens no valodas apguves mācību satura pamatjautājumiem.
LEKSIKOLOGS Leksikoloģijas speciālists.
LEKSIKONS Kādai darbības jomai, literāram darbam, sociālai vai profesionālai grupai vai indivīdam raksturīgu vārdu kopums; arī − kādas darbības jomas (enciklopēdiska vai skaidrojoša) vārdnīca.
LEKSISKA VIENĪBA Vārds, nedalāma vārdkopa vai cits nedalāms vārdu savienojums, arī defiskopa vai defissavienojums, vārda funkcijā, piemēram, vārdi mežs, darbavieta, vārdkopas melnā kaste, kaulu kambaris ‘ļoti novājējis cilvēks vai dzīvnieks’, frazeoloģisms pa galvu pa kaklu ‘lielā steigā’, defissavienojums e-pasts.
LEKSISKAIS AIZGUVUMS No citas valodas aizgūts vārds, piemēram, latviešu valodā no vācu valodas aizgūtie brokastis, slims, no lībiešu valodas – joma, liedags, no angļu valodas – futbols, pudiņš, no lietuviešu valodas – veikals, ģelzis.
LEKSISKAIS DIALEKTISMS Izloksnes vārds, ko literārajā valodā paarsti nelieto vai lieto tikai īpašos stilistiskos nolūkos (literārajā valodā tam parasti atbilst cits vārds), piemēram, sāmenis ‘ziemeļrietumu vējš’, dzervelce ‘varavīksne’, peratāt ‘neskaidri runāt’, vuška ‘aita’.
LEKSISKĀ NOZĪME Vispārināts reālijas (īstenības priekšmeta, parādības, dzīvas būtnes, abstrakta jēdziena) atspoguļojums apziņā. Leksisko nozīmi parasti izsaka vārda sakne vai celms. Gramatisko formu maiņa leksisko nozīmi neietekmē.
LEKSISKĀ PARADIGMA Vārdu grupa, ko vieno viena vai vairākas kopīgas sēmas. Leksiskas paradigmas ir, piemēram, sinonīmu rinda, leksiski semantiskā grupa.
LEKSISKĀ VALENCE Vārda spēja sintaktiski saistīties ar noteiktas leksiskās nozīmes vārdiem, piemēram, darbības vārds sanēt kā darītāja nosaukumu var piesaistīt tikai vārdu bite.
LEKSISKI SEMANTISKAIS VARIANTS Viena no vairākām daudznozīmīga vārda nozīmēm, piemēram, vārda čalot leksiski semantiskie varianti ir ‘tekot radīt burbuļojošu troksni (par ūdeni)’ un ‘ātri, jautri tērzēt’; viena no vārda acs nozīmēm ir ‘īpašam nolūkam izveidots caurums vai cilpa’. Pēc nozīmīguma leksiski semantiskos variantus dala pamatnozīmēs un atvasinātās nozīmēs, pēc tēlainības − tiešās un pārnestās nozīmēs.
LETISMS Arī latvisms. Aizguvums no latviešu valodas, piemēram, līb. kaļāi < latv. kalējs, ig. piilu < latv. pīle.
LITUĀNISMS Arī lietuvisms. Aizguvums no lietuviešu valodas, piemēram, latv. ģimene < liet. giminė (‘dzimta; radinieks’), latv. daile < liet. dailė (‘māksla’).
MĀKSLINIECISKĀS IZTEIKSMES LĪDZEKĻI Daiļrades procesā radušies izteiksmes formas elementi, ko autors izmanto sava komunikatīvā (māklslinieciskā) nolūka īstenošanai un kas kalpo attiecīgā satura pilnīgākai atklāsmei; formā līdzīgi paņēmieni, kas veicina daiļdarba valodas tēlainību (tropi, stilistiskās figūras, fonētiskie, vārddarināšanas, morfoloģiskie, gramatiskie).
MERONĪMIJA Attieksmes starp vārdiem, kas nosauc daļu un veselo, piemēram, grāmata un lappuse, māja un jumts.
MERONĪMS Vārds, kas nosauc cita vārda nosauktās reālijas daļu, piemēram, vārdi galotne, zars, lapa ir vārda koks meronīmi.
METAFORA Tropu veids, nosaukuma pārnesums uz līdzības pamata, resp., kādas reālijas nosaukuma izmantojums citas, līdzīgas reālijas nosaukšanai, piemēram, runas plūdi, mākoņu palags, ledains skatiens. Vairums vārdu pārnesto nozīmju ir metaforiskas, piemēram, salds ar nozīmi ’patīkams’.
METONĪMIJA Tropu veids, nosaukuma pārnesums uz attiecīgo jēdzienu savstrapējās sakarības pamata, resp., kādas reālijas nosaukuma izmantojums citas reālijas nosaukšanai, kam ar pirmo ir kāds jēdzienisks sakars, piemēram, Uzmanīgi soļi aizzagās pa kāpnēm. Metonīmija bieži lietota sarunvalodā, piemēram, Zālē bija tikai pazīstamas sejas. Man patīk Šekspīrs. Katliņš vārās. Izplatīti metonīmiska pārnesuma veidi ir, piemēram, trauks – saturs (izdzert divas kafijas), autors – darbs (lasīt Šekspīru), veselais – daļa (pabarot daudzas mutes).
MODALITĀTE Semantiska kategorija, kas izsaka teksta autora attieksmi, kā arī vērtējumu vai nu par sprieduma saturu, vai arī par situācijas norisi. Modalitātes izpausmes līdzekļi var būt fonoloģiski, piemēram, runas intonācija, leksiski, piemēram, modāli vārdi, un gramatiski, piemēram, darbības vārda izteiksmes.
MONONĪMIJA Tikai viena vārda vai īpašvārdiska nosaukuma piesaiste vienam objektam. Terminoloģijā – attieksme starp reāliju, jēdzienu un terminu, kad konkrētas reālijas jēdziens kādas valodas konkrētas nozares terminu sistēmā ir izteikts ar vienu terminu, kuram nav sinonīmu. Piemēram, valodniecības terminoloģijā mononīmija izpaudusies starp terminu teikums un jēdzienu ‘teikums’ attiecīgās reālijas apzīmēšanai.
MONONĪMS Apzīmējums resp. termins, kuram kādas valodas konkrētas nozares terminu sistēmā konkrēta jēdziena apzīmēšanai nav sinonīma, piemēram, valodniecībā mononīmi ir iekavas, izloksne, morfēma, zilbes intonācija.
NECENZĒTS VĀRDS Nepieklājīgs, rupjš, publiskai lietošanai (t. i., lietošanai sabiedriskās vietās) nepieņemams vārds, piemēram, padauza, slampa, ar kuru, attiecinot to uz kādu cilvēku, šis cilvēks tiek ļauni nozākāts (izsmiets, nievīgi nopelts).
NEITRĀLĀ LEKSIKA Vispārlietojamā vārdu krājuma pamats − vārdi, kas nav piesaistīti noteiktam funkcionālajam stilam un kam nozīmes pamatkomponentā atšķirībā no šo vārdu sinonīmiem (sarunvārdiem, poētismiem, žargonismiem) nepiemīt emocionāli ekspresīvā nokrāsa, piemēram, neitrālajā leksikā liels, varavīksne (sal. ar sinonīmiem, attiecīgi, dižs, dardedze).
NELITERĀRISMS Vārds vai izteiciens, ko lieto neliterārajā sarunvalodā un kam raksturīga izrunas normu un gramatikas likumību neievērošana.
NOMENKLATŪRA Konkrētu kādā zinātnes, ražošanas, mākslas nozarē lietojamu priekšmetu un parasti arī tiem pievienoto saīsināto apzīmējumu (marku, indeksu, tipu un modeļu apzīmējumu u. tml.) kopums vai sistematizēts uzskaitījums. Piemēram, suņu šķirņu nomenklatūrā minēti šādi aļņusuņu nosaukumi: norvēģu melnais aļņusuns, norvēģu pelēkais aļņusuns, Zviedrijas aļņusuns. Ne vienmēr ir iespējams novilkt stingru robežu starp terminoloģiju un nomenklatūru.
NOMENKLATŪRAS VĀRDS Salikto vietas vai institūcijas nosaukumu pamatvārds: vietu nosaukumos tie ir vārdi pilsēta, ciems, kalns, ezers, upe u. tml.; iestāžu, uzņēmumu, organizāciju nosaukumos tie ir vārdi aģentūra, institūts, laboratorija, skola, veikals, aptieka u. tml., piemēram, Engures ezers, Saules aptieka, veikals „Sakta”.
NOZĪME Jēdzieniskais saturs, kas piemīt noteiktam skaņu kompleksam kā valodas vienībai (piemēram, morfēmai, vārdam, teikumam).
NOZĪMES MAIŅA Valodas vienības (parasti − vārda) attiecināšana uz citu konkrēto reāliju konkrētā valodas lietojumā, kas saistīts ar pārmaiņām attiecīgās valodas vienības jēdzieniskajā saturā.
NOZĪMES NIANSE No vārda pamatnozīmes vai sekundārās nozīmes nedaudz atšķirīgs jēdzieniskais saturs, kas neveido patstāvīgu leksiski semantisko variantu, piemēram, vārda ceļš pamatnozīmes ‘speciāli izveidota zemes strēle sauszemes transportlīdzekļu, arī gājēju kustībai’ nianse ‘vieta (upē, ezerā, jūrā) ūdens transportlīdzekļu kustībai’.
NOZĪMES NOBĪDE Ar nozīmes pārnesumu nesaistītas pārmaiņas valodas vienības jēdzieniskajā saturā, piemēram, pašreizējās nozīmes izveidošanās no igauņu valodas aizgūtajam latviešu valodas vārdam laulāt, kam pamatā igauņu laulama ‘dziedāt’.
NOZĪMES PAMATKOMPONENTS Arī denotatīvais komponents. Vārda leksiskās nozīmes daļa – jēdzieniskais saturs bez stilistiskiem, emocionāliem u. c. nozīmes uzslāņojumiem. Nozīmes pamatkomponents piemīt visiem patstāvīgiem vārdiem. Sinonīmiskiem vārdiem, piemēram, gulēt, dusēt un čučēt, nozīmes pamatkomponents ‘būt aizmigušam’ ir vienāds.
NOZĪMES PAPILDKOMPONENTS Arī konotatīvais komponents. Vārda leksiskās nozīmes daļa – nozīmes pamatkomponenta uzslāņojums, kas izsaka runātāja emocionālo attieksmi vai norāda vārda lietojuma sfēru, piemēram, vārds čučēt izsaka pozitīvu attieksmi un lietojams sarunvalodā, vārds dusēt izsaka pozitīvu attieksmi un lietojams poētiskajā valodā.
NOZĪMES PĀRNESUMS 1. Vārda vai izteiciena jēdzieniskā satura maiņa (valodas attīstības procesā vai atsevišķā lietojumā), kam pamatā ir loģiski vai tēlaini asociatīva saikne starp īstenības objektiem; galvenie tēlainā nozīmes pārnesuma paveidi ir metafora un metonīmija. Sk. arī nozīme; metafora; metonīmija; sinekdoha; trops. 2. Terminu darināšanā – vārda nozīmes maiņas paveids, kurā mainās vārda vai citā nozarē lietota termina jēdzieniskais saturs, pamatojoties uz loģiski (arī tehniski) asociatīvām saitēm starp reālijām. Notiek vārda vai citā nozarē lietota termina nozīmes pārnesums vai nu pēc jēdzienu pakļautības klasifikācijas sistēmā (nokrišņi – ne tikai lietus un sniegs, bet arī putekļi), pēc tehniskās vai ārējās analoģijas (sakne, celms, galotne valodniecībā), pēc jēdzienu robežošanās (metrs, litrs – priekšmets un mērvienība, ātrums – īpašība, pazīme un tās kvantitatīvais rādītājs) u. c.
NOZĪMES PRECIZĒJUMS Terminu darināšanā – vārda nozīmes maiņas paveids, kad vispārlietojams vārds, kļūstot par terminu, pamatos saglabā savu pamatnozīmi, tomēr tā iegūst zinātnisku un tehnisku noteiktību, ko izsaka definīcijā, piemēram, vispārlietojamā valodā trauslums – īpašība, kas ietverta īpašības vārdā trausls: ‘tāds, kas viegli drūp, lūst, plaisā’; termina funkcijā trauslums – ‘materiāla spēja sabrukt bez īpašas mehāniskas iedarbības uz to’.
OKAZIONĀLISMS Vārds, kas darināts stilistisku funkciju īstenošanai konkrētā literārā tekstā vai konkrētā runas situācijā. Parasti tas ir tikai viena autora lietots un nekļūst par valodas leksiskās sistēmas daļu, piemēram, krānkafija, rudeņot, izkrekloties, lēkainīgs.
OKSIMORONS Tropu veids, loģiski pretrunīgas pazīmes piedēvēšana kādai reālijai, piemēram, skumjais optimisms, patiesi meli, saldas sāpes, daiļrunīga klusēšana.
PAŠNOZĪMES VĀRDS Arī autosemantisks vārds. Vārds, kas teikumā brīvi lietojams bez noteiktas semantiskas vai sintaktiskas apkaimes, piemēram, vārdi galds, saule, mežs, lēkāt, mosties.
PARAZĪTVĀRDS Kāda cilvēka runātā tekstā daudzkārt izmantots ar teksta saturu nesaistīts vai vāji saistīts vārds, piemēram, ziniet izteikumā rozei, ziniet, vēl vakar, ziniet, pumpurs bija pavisam, ziniet, maziņš.
PARONĪMI Pēc skaniskās un morfoloģiskās uzbūves līdzīgi, bet semantiski atšķirīgi vienas vārdšķiras vārdi, kurus valodas praksē kļūdaini mēdz lietot citu cita vietā, piemēram, jutīgs ‘tāds, kas ātri sajūt kairinājumu’ un jūtīgs ‘tāds, kurā viegli izraisīt jūtas, pārdzīvojumu’, vispārējs ‘tāds, kas attiecas uz visiem, visu, aptver visu, visus’ un vispārīgs ‘tāds, kas saistīts ar kaut ko plašu, nespecializētu, nedetalizētu’.
PARONĪMIJA Divu vai vairāku vienas vārdšķiras atšķirīgas nozīmes vārdu vai vārdformu (retos gadījumos vārdkopu) skaniskās un morfoloģiskās uzbūves līdzība, kuras dēļ valodas praksē tos kļūdaini mēdz lietot citu cita vietā. Piemēram, zālājs ‘platība, kur aug zāle’ un zāliens ‘ar zāli apsēts un kopts laukums apstādījumā, parkā’.
PASĪVAIS VĀRDU KRĀJUMS Kādas valodas vārdu kopums, ko cilvēks saprot, bet saziņā parasti nelieto (savā dzimtajā valodā) un nespēj lietot (svešvalodas saziņā).
PĀRNESTĀ NOZĪME Atvasināta nozīme, kas saglabā spilgtu asociatīvu saikni ar pamatnozīmi vai citu tā paša vārda nozīmi, piemēram, vārdam rūgts vārdu savienojumā rūgti vārdi.
POĒTISMS Dzejisks vārds vai izteiciens, piemēram, šalkot, sarmmatis, vējiem līdzi.
POLONISMS Arī polisms. Aizguvums no poļu valodas, piemēram, ksendzs, vojevodiste, zlots.
POTENCIĀLISMS Nesen darināts neoloģisms, kas vēl nav kļuvis par valodas leksiskās sistēmas daļu, bet var par to kļūt, piemēram, burziņš, jauntermins.
PROFESIONĀLISMS Vārds, vārdkopa vai frazeoloģisms, ko lieto kādas profesijas pārstāvji, piemēram, koks (‘kuģa pavārs’). Profesionālismi, kas iekļaujas literārajā leksikā, ir viens no terminoloģijas papildināšanas avotiem.
PUSKALKS Vārds, kas darināts gan no tulkotiem, gan aizgūtiem vārddarināšanas elementiem, piemēram, uzvārds Saulenbergs (no vācu uzvārda Sonnenberg), fizikas termins antidaļiņa – sal. a. antiparticle, kr. антивещество.
REĢIONĀLISMS Vārds, kas nosauc kādam apvidum raksturīgu (reģionālu) objektu – reljefa veidojumu, dabas parādību vai citu specifisku objektu – vietējā valodā vai tās tautas valodā, kuras pārstāvji objektu vai parādību atklājuši. Reģionālismus parasti netulko, tos aizgūst un lieto tikai reģionālajā nozīmē, un tie ir kopīgi vairākām valodām. Reģionālismi ir, piemēram, vārdi tundra (‘veģetācijas tips’), purga (‘sniegputeņa paveids’), toross (‘ledus krāvums’), fjords (‘jūras līcis ar stāviem krastiem’), klāns (‘ezerpļavu paveids, kāds raksturīgs pļavām pie Lubānas ezera’).
RELATĪVAS NOZĪMES VĀRDS Arī sinsemantisks vārds. Vārds, kam lietojumā nepieciešama noteikta semantiska vai sintaktiska apkaime. Sinsemantiski ir, piemēram, pārejošie darbības vārdi (pasniegt, ņemt), kas, iesaistoties teikumā, saistās ar papildinātāju akuzatīvā.
REVERSĪVS Viens no diviem vārdiem, kas nosauc pretēji virzītas darbības, piemēram, iebraukt un izbraukt, nākt un iet. Reversīvus dažkārt uzskata par antonīmu paveidu.
RUSISMS Arī krievisms. Aizguvums no krievu valodas, piemēram, baznīca, baranka, kolhozs.
SARUNVALODAS VĀRDS Arī sarunvārds. Vārds, ko lieto sarunvalodā un kam raksturīgs semantiskais ekspresivitātes papildkomponents, piemēram, mammucis, šunelis, prātvēders.
SĒMA Vismazākā, sīkāk nedalāmā nozīmes vienība, piemēram, vārda mirdzēt pamatnozīmi veido sēmas ‘izstarot vai atstarot gaismu’, ‘spoži’, ‘nevienmērīgi’.
SEMANTĒMA Vārda daļa – morfēma, kurai piemīt leksiskā nozīme atšķirībā no citas attiecīgā vārda morfēmas, kam ir tikai formālā resp. gramatiskā nozīme.
SEMANTIĶIS Semantikas speciālists.
SEMANTIKA 1. Valodniecības apakšnozare, kurā pēta un apraksta valodas vienību jēdzienisko saturu un nozīmes. Semantika ir cieši saistīta ar semasioloģiju, kurā padziļināti aplūko valodas vienību leksisko nozīmi. 2. Valodas vienībā ietvertais (izteiktais) saturs, nozīmju kopums.
SEMANTISKA KATEGORIJA Uz vienas vai vairāku kopīgu pazīmju pamata izveidota semantisku vienību grupa, piemēram, darītājs, izjutējs, subjekts, objekts; arī vispārīga semantiska pazīme, pēc kuras valodas vienības dala grupās, piemēram, dzīvums, priekšmetiskums, noteiktība.
SEMANTISKAIS LAUKS Valodas līdzekļu kopums, kas atspoguļo kādu īstenības jomu un ko vieno kāds vispārīgs semantisks elements, piemēram, laika semantiskais lauks apvieno gan leksiskos, gan gramatiskos līdzekļus, kas izsaka laika nozīmi.
SEMANTISKĀ DOMINANTE Sinonīmu rindas loceklis, ko uzskata par šīs rindas vārdu nozīmes galveno pārstāvi ar vispārīgāko, stilistiski un emocionāli neitrālāko nozīmi, piemēram, ēst sinonīmu rindā ēst, mieloties, iebaudīt, ieturēties, stiprināties, sukāt, rīt utt.
SEMASIOLOĢIJA Valodniecības nozare, kurā pēta valodas vienību leksisko nozīmi virzienā no vārda uz nosaucamo reāliju. Semasioloģija pēta, piemēram, vārda daudznozīmīgumu.
SINONĪMIJA Divu vai vairāku valodas vienību (vārdu, vārdformu, morfēmu, frazeoloģismu, teikumu) nozīmes vienādums vai tuvums. ◊ absolūtā sinonīmija; leksiskā sinonīmija; gramatiskā sinonīmija.
SINONĪMIKA Sinonīmu kopums kādā valodā vai tekstā, piemēram, literārā darbā. ◊ latviešu valodas sinonīmika; runas verbu sinonīmika.
SINONĪMS 1. Viens no diviem vai vairākiem vārdiem, kam ir vienādas vai tuvas nozīmes, piemēram, runāt, pļāpāt, tērzēt, tērgāt. Plašākā izpratnē sinonīmiju attiecina arī uz citām valodas vienībām (vārdformām, morfēmām, frazeoloģismiem, teikumiem), piemēram, sinonīmiskas ir vārdformas celieties! un celties! pavēles nozīmē; piedēkļi -ien- un -en-, nosaucot mātes, sievas, saimnieces; frazeoloģismi pliks kā zirnis un pliks kā baznīcas žurka. ◊ absolūtais sinonīms (sk.); jēdzieniskais sinonīms (sk.); stilistiskais sinonīms (sk.); kontekstuālais sinonīms (sk.) 2. Terminoloģijā – ikviens no terminiem, kuri izsaka vienu un to pašu jēdzienu un kuri ir savstarpēji aizstājami jebkurā kontekstā, piemēram, termini lietvārds un substantīvs.
SLENGISMS Subliterārs vārds vai cits subliterārs valodas izteiksmes līdzeklis, piemēram, foršs, fikss, moška, feiss, priedēklis da- vārdā dagāja.
SLENGS Subliterārā leksika un citu subliterāro valodas izteiksmes līdzekļu kopums, ko galvenokārt izmanto neformālā mutvārdu saziņā. Terminu slengs palaikam lieto arī kā terminu žargons, argo, sociolekts sinonīmu. ◊ kopējais slengs; speciālais slengs; slenga vārdnīca.
SOMUGRISMS Aizguvums no kādas somugru valodas, piemēram, paisums, muiža, sulainis, laulāt; latviešu valodas somugrismi aizgūti galvenokārt no lībiešu un igauņu valodas.
SPECIĀLĀ LEKSIKA Ierobežota lietojuma vārdi, kas tematiski saistīti ar kādu zinātnes, tehnikas, mākslas vai tautsaimniecības nozari, ar cilvēku nodarbošanos kādā nozarē. Speciālajā leksikā ietilpst gan zinātniski termini, gan profesionālismi. Daļu no speciālās leksikas lieto vispārlietojamā valodā.
SVEŠVĀRDS No citas valodas aizgūts un aizguvējvalodas sistēmai gramatiski pielāgots aizguvums, kura citvalodisko cilmi (pēc atsevišķām fonētiskām un/vai morfoloģiskām pazīmēm) uztver aizguvējvalodas lietotāju vairākums. Latviešu valodā svešvārdi ir, piemēram, asociācija, bloķēšana, dizains, loto.
ŠĶIRKLIS Vārdnīcas teksta vienība, kurā ietilpst skaidrotais vai tulkotais vārds, vārdkopa vai cita leksiska vienība (retāk – vārda daļa), tās gramatiskais vai leksiskais raksturojums, norādes, skaidrojums un/vai tulkojums, vai cita ar šo leksisko vienību saistīta informācija, lietojuma piemēri, zīmējumi, piezīmes u. tml.
TABU 1. Vārda lietošanas aizliegums vai ierobežojumi, ko nosaka, piemēram, māņticība, aizspriedumi, pieklājības normas. 2. Vārds, kura lietošana ir aizliegta vai ierobežota, piemēram, māņticības, aizspriedumu, pieklājības normu dēļ. Latviešu valodā tabu ir leksiskie vulgārismi, daļēji – ar smagām slimībām un nāvi saistītie vārdi, daudzās citās valodās – saimnieciski nozīmīgu vai bīstamu savvaļas dzīvnieku apzīmējumi.
TAUTAS ETIMOLOĢIJA Vārda cilmes nezinātnisks skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam. Tautas etimoloģija, piemēram, saista stacijas nosaukumu Dubulti ar īpašības vārdu dubults, kaut gan patiesībā minētā vietvārda pamatā ir uzvārds Dubelts.
TAUTOLOĢIJA 1. Semantiski savstarpēji identisku vai ļoti līdzīgu izteikuma elementu, arī vienādu vārdu (parasti nevajadzīga) atkārtošana vienā un tai pašā izteikumā, piemēram, pašas visaugstākās virsotnes, nāciet pēc kārtas viens aiz otra, latvietis ir latvietis. 2. Vienas saknes dažādu vārdšķiru vārdu lietojums vienā frāzē, teikumā, piemēram, rakstīt rakstu, domāt dziļas domas, lielu krākšanu krākt. Tautoloģiju izmanto kā stila līdzekli.
TERMINOLOĢIJA Kādas speciālās nozares vai saskarnozaru grupas terminu kopums. Plašākā nozīmē − terminu kopums valodā.
TERMINOLOGS 1. Dažādu speciālo nozaru speciālists, kurš izstrādā savas nozares terminoloģiju atbilstoši teorētiskajā terminzinātnē izvirzītajiem principiem; terminoloģijas speciālists. 2. Terminoloģijas teorētiķis, terminzinātnieks.
TERMINS Konkrētas tematiskās jomas, speciālās nozares jēdziena vārdisks apzīmējums − vārds vai vārdkopa, kas izteic (nosauc un iezīmē) attiecīgās jomas (nozares) noteiktu jēdzienu kā nozares jēdzienu sistēmas sastāvdaļu, piemēram, valodniecības jēdzieni izteikti ar terminiem vārds, īpašvārds, sugasvārds, vārdkopa. Termina sastāvā var būt simboli, piemēram, ß stari.
TIEŠĀ NOZĪME Daudznozīmīga vārda pamatnozīme un daļa atvasināto nozīmju jeb leksiski semantisko variantu, kam mūsdienu valodā nav spilgtas asociatīvās saiknes ar pamatnozīmi, piemēram, vārdam rupjš ir pamatnozīme ‘tāds, kas sastāv no samērā lielām daļiņām’ un tiešā atvasinātā nozīme ‘nepieklājīgs’.
VĀRDS Valodas pamatvienība. Tā ir mazākā patstāvīgā nozīmīgā valodas leksiskās sistēmas vienība – skaņa (resp. burts) vai skaņu (resp. burtu) kombinācija –, kuru izmanto, lai apzīmētu (nosauktu) kādu priekšmetu, parādību, norisi, pazīmi vai citu nojēgumu vai attieksmi starp tiem. Vārdā apvienojas fonētiskā (skaņu resp. burtu kompleksa), gramatiskā (morfoloģiskās struktūras) un semantiskā (nozīmes) pazīme. Vārdu kā teikuma sastāvdaļu rakstos no citiem vārdiem atdala ar atstarpēm.
VĀRDU KRĀJUMS Valodas vārdu kopums, ko valodas lietotājs pazīst, saprot un lieto runā vai rakstos.
VECVĀRDS Senākā periodā lietots vārds, kura apzīmētā reālija mūsdienās nav zaudējusi aktualitāti, bet kā vietā mūsdienās ir cits vārds. Dažās nozares terminu sistēmās vecvārdus mēdz izmantot atšķirīgas, specifiskas reālijas apzīmēšanai, piemēram, biķeris (agrāk ‘kauss’) – viens no kausu veidiem; aizmaksa (aizmaksas cena) – no vecvārda aizmaksāt (sal.: „aizmaksāt skādi”).
VIENKĀRŠRUNA Neliterārās sarunvalodas paveids, kam raksturīga vārdformu un konstrukciju neatbilsme literārajām normām, nevērība pret vārdu un vārdformu izrunu u. tml., piemēram, Viņš ņēma un mani nostučīja.
VIENKĀRŠRUNAS VĀRDS Vārds, ko lieto neliterārajā sarunvalodā un kas liecina par nekoptu runu, nevērīgu attieksmi pret vārdu izvēli un izrunu.
VIENNOZĪMĪGUMS Arī monosēmija. Tikai vienas nozīmes piemitība kādai valodas vienībai (morfēmai, vārdam, vārdformai, teikumam), piemēram, viennozīmīgi ir vārdi saulesdūriens, sirdsapziņa.
VILTUSDRAUGS Dažādās valodās lietots kopīgas cilmes vārds ar atšķirīgu nozīmi. Visbiežāk tas ir latīņu vai grieķu cilmes internacionālisms, piemēram, vārdi dekāde, translācija latviešu valodā un decade, translation angļu valodā. Tas var būt arī mantots vārds, kam radu valodā ir atšķirīga nozīme, piemēram, sal.: latv. brangs − liet. brangus ‘dārgs’, latv. māksla − liet. moksla ‘zinātne’.
VISPĀRLIETOJAMĀ LEKSIKA Vārdi, ko lieto (var lietot) jebkurā funkcionālajā stilā atšķirībā no vārdiem, kurus lieto tikai atsevišķa funkcionālā stila robežās. Vispārlietojamā leksika aptver visu vārdšķiru vārdus, piemēram, ūdens, gaiss, zeme; domāt, runāt, rakstīt; balts, liels, tāls; divi, pieci; un, vai, par, pret.
VULGĀRISMS Familiārai vai rupjai runai raksturīgs nepieklājīgs vārds vai izteiciens, kas neiederas publiskā lietojumā, piemēram, slampa. Latviešu valodai vairāk raksturīgi vulgārismi, kuri vulgāro nokrāsu iegūst tikai īpašā lietojumā, piemēram, cūka, lops, maita, tēviņš (attiecinājumā uz cilvēku).
ZOOMORFISMS Leksikoloģijā − uz cilvēku attiecināts dzīvnieka apzīmējums, piemēram, (par cilvēku) cūka, govs, lauva.
ŽARGONISMS Žargonā lietots vārds vai izteiciens, piemēram, skolēnu žargonā fiška, učene, girla, rubīt ģēlu.
ŽARGONS Neliterārās valodas paveids, ko, parasti sarunvalodā, lieto noteikta sociālā vai profesionālā grupa.