Palīgvārdnīca
Fonētika
A|Ā|B|C|Č|D|E|Ē|F|G|Ģ|H|I|Ī|J|K|Ķ|L|Ļ|M|N|Ņ|O|P|R|S|Š|T|U|Ū|V|Z|Ž
AKŪTS Zīme (´), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto kāpjošās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta, piemēram, sēliskajās izloksnēs vārdā [ká]. Dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai, kā arī rakstībā.
AKTĪVAIS RUNAS ORGĀNS Runas orgāns, kas būtiski un aktīvi piedalās runas skaņu izveidē. Aktīvie runas orgāni ir lūpas, mēle un balss saites.
ARTIKULĀCIJA Runas orgānu saskaņota darbība skaņu veidošanai. 
ASIMILĀCIJA Valodas elementu savstarpēja pielāgošanās, ko nosaka valodas sistēma, piemēram, blakus vai tuvu esošu skaņu savstarpēja ietekmēšanās, nebalsīgajam līdzskanim asimilējoties balsīga līdzskaņa vai balsīgajam nebalsīga līdzskaņa ietekmē (apbraukt, izskriet). Var būt progresīvā un regresīvā asimilācija. Progresīvā asimilācija ir blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās runas plūsmas virzienā, piemēram, drošs [droʃ:]. Regresīvā asimilācija ir blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās runas plūsmai pretējā virzienā, piemēram, mazs [mas:], aizsist [ais:ist], apbraukt [ab:rɑ͜ukt].
BALSĪGS LĪDZSKANIS Līdzskanis, kura izrunai raksturīga balss saišu vibrācija. Latviešu valodā balsīgi līdzskaņi ir b, d, dz, dž, g, ģ, j, l, ļ, m, n, ņ, r, v, z, ž.
BIFONĒMA Fonoloģiska vienība, ko veido divas fonēmas, piemēram, latviešu valodā bifonēmas ir divskaņi ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui.
CIETS LĪDZSKANIS Līdzskanis, kura izrunā mēle nav pie cietajām aukslējām. Piemēram, latviešu literārajā valodā cieti ir līdzskaņi b, c, č, d, dz, dž, f, g, h, k, l, m, n, p, r, s, š, t, v, z, ž
CIRKUMFLEKSS Zīme (˜), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto stieptās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta, piemēram, [saũle]. Dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai.
DALĪŠANA ZILBĒS Zilbju robežu noteikšana. 
DIFTONGISKS SAVIENOJUMS Īsa patskaņa un tam sekojoša skaneņa (l, ļ, m, n, ņ, r) savienojums vienā zilbē, piemēram, dzelme, vilna, rimt, vinda, ķert.
DISIMILĀCIJA Blakus vai tuvu esošas vienādas vai līdzīgas skaņas zušana vai aizstāšana ar citu, atšķirīgu skaņu, piemēram, skalgals > skangals; sliekalas > siekalas. Šķir progresīvo (uz priekšu) un regresīvo (atpakaļ) asimilāciju. 
DIVSKANIS Arī diftongs. Divu patskaņu savienojums vienā zilbē. Divskaņi var būt monofonēmas (viena fonēma) un bifonēmas (divas fonēmas). Mūsdienu latviešu literārajā valodā ir 10 divskaņi: divi divskaņi (ie un o [uo]) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. 
FONĒMA Valodas mazākais funkcionālais skaniskais segments (skaņa), kas spēj mainīt vārda vai vārda morfoloģiskās sastāvdaļas nozīmi, piemēram, vārdu pāros kazas, kāzas, zili, zīli. Fonētiskajā pierakstā fonēmas simboli tiek likti slīpās iekavās, piemēram, /i/ un /ī/. Tradicionāli uzskata, ka mūsdienu latviešu valodā ir 48 fonēmas: 12 patskaņu, 10 divskaņu un 26 līdzskaņu fonēmas. 
FONĒTIKA Valodniecības nozare, kurā pēta dažādu valodu skaņu artikulāciju (artikulārā fonētika), uztveri (auditīvā fonētika) un skaņu intensitāti, frekvenci un ilgumu (akustiskā fonētika).
FONĒTISKAIS VĀRDS Vārdu savienojums, kurā uzsvērta ir tikai viena zilbe, piemēram, kaut kad, it , uz galvas. Daļa no fonētiskajiem vārdiem ir analītiski vārdi.
FONĒTISKĀ ALTERNĀCIJA Regulāra skaņu mija pēc valodā dzīviem fonētiskajiem likumiem, piemēram, mūsdienu latviešu literārajā valodā n tiek runāts kā [ŋ] līdzskaņa k un g priekšā. 
FONĒTISKĀ TRANSKRIPCIJA Rakstības sistēma, kurā, izmantojot īpašus fonētiskos apzīmējumus, iespējami precīzi atspoguļo izrunu. Izšķir lokālās transkripcijas sistēmas un starptautisko transkripcijas sistēmu, kura balstās uz starptautisko fonētisko alfabētu IPA (International Phonetic Alphabet), ko izstrādājusi Starptautiskā fonētikas asociācija (International Phonetics Association).
FONĒTISKIE LĪDZEKĻI Līdzekļi, kas nodrošina runas skanējumu. Latviešu valodas fonētiskie līdzekļi ir valodas skaņa, zilbe, zilbes intonācija, vārda uzsvars, runas intonācija.
FONOLOĢIJA Valodniecības apakšnozare, kurā pēta kādas noteiktas valodas skanisko elementu (skaņu, toņu, uzsvaru un ritma) funkcijas un skaņu saistīšanās likumības. 
GALVENAIS UZSVARS Vārda uzsvars, kas izceļ vienu zilbi vairāk par citām. Latviešu valodā galvenais uzsvars lielāko tiesu saklausāms vārda pirmajā zilbē. 
GARĀ ZILBE Zilbe, kuras kodolu veido garš patskanis, divskanis vai diftongisks savienojums. Latviešu valodā garās zilbes tiek dažādi intonētas. Piemēram, lietvārdu stāvs izrunā ar krītošo, bet īpašības vārdu stāvs – ar stiepto intonāciju.
GARŠ LĪDZSKANIS Līdzskanis, kuru izrunā ar aptuveni dubultu pagarinājumu, latviešu valodā tam parasti nav fonoloģiskās funkcijas. Atbilstoši konkrētās valodas pareizrakstības principiem to atspoguļo vai neatspoguļo rakstos, piemēram, latviešu valodā līdzskanis m ir garš vārdā programma, bet līdzskanis p ir garš vārdā lapa.
GARŠ PATSKANIS Patstāvīga fonēma – patskanis, kas garuma ziņā ir pretstatāms īsam līdzīgas artikulārās kvalitātes patskanim un spēj šķirt vārda nozīmi. Latviešu valodā virs garā patskaņa burta raksta garumzīmi – horizontālu svītriņu. 
GRAVIS Zīme (ˋ), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto krītošās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta. Dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai, kā arī uzsvara apzīmēšanai virs īsā patskaņa.
INTONĀCIJA Prosodiska parādība, ko rada valodas skaņu pamattoņa, intensitātes, tembra un ilguma maiņa un kas spēj mainīt valodas vienības skanējumu, dažkārt – arī semantiku.
IZRUNA Skaņu radīšana ar runas orgāniem konkrētā runas situācijā, izmantojot atmiņā uzkrāto fonoloģisko un leksisko informāciju. 
ĪSĀ ZILBE Zilbe, kuras kodolā nav gara patskaņa, divskaņa vai diftongiska savienojuma, piemēram, latviešu valodā īsās zilbes ir es, ma-na, ka-ba-ta, sa-lik-te-nis.
ĪSS PATSKANIS Patstāvīga fonēma – patskanis, kas garuma ziņā ir pretstatāms garam līdzīgas artikulārās kvalitātes patskanim un spēj šķirt vārda nozīmi, piemēram, latviešu valodā sals ‘aukstums’, bet sāls ‘garšviela, nātrija hlorīds’.
ĪSTS DIVSKANIS Divskanis, kura abi komponenti veido zilbes kodolu. Latviešu literārajā valodā visi divskaņi ir īstie divskaņi.
JUMTIŅŠ Zīme (^), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto lauztās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta, piemēram, vārdā zāle [zâle]. Starptautiskajā fonētiskajā transkripcijā ar jumtiņu apzīmē krītošo zilbes intonāciju. 
KONSONANTISMS Kādas valodas vai dialekta līdzskaņu sistēma.
KONTRAKCIJA Runā – divu skaņu savilkums (kontrahēšanās) vienā, piemēram, dažādām zilbēm piederīgus blakus esošus patskaņus runā mēdz savilkt vienā garā patskanī, piemēram, vārdos neesība, aerobika.
LĪDZSKAŅU MIJA Līdzskaņu mija ir tādas līdzskaņu pārmaiņas, kuru rezultātā sākotnējā līdzskaņa vietā stājas cits līdzskanis. Izšķir pozicionālo un vēsturisko līdzskaņu miju. Pozicionālā līdzskaņu mija notiek sekojošo skaņu ietekmē un atspoguļojas tikai runā, piemēram, izskats. Vēsturiskā līdzskaņu mija radusies senākā valodas attīstības posmā un tiek atspoguļota ne tikai runā, bet arī rakstos. Bieži vien skaņas, kuru ietekmē notikusi mija, ir zudušas. Latviešu valodā izšķir līdzskaņa [j] noteikto miju (skapis – skapja, ērglis – ērgļa), līdzskaņu [t], [d] noteikto miju (meta – mest, snauda – snaust), patskaņu [e], [ē], [i], [ī], divskaņa [ie] noteikto miju (sargs – sardze, tikt – tiec – tieciet).
LĪDZSKANIS Arī konsonants. Valodas skaņa, kuras izrunai raksturīgs troksnis, kas rodas, gaisa plūsmai pārvarot kādu šķērsli runas aparātā. Mūsdienu latviešu literārajā valodā ir 26 līdzskaņi (konsonanti): b, c, č, d, dz, dž, f, g, ģ, h, j, k, ķ, l, ļ, m, n, ņ, p, r, s, š, t, v, z, ž.
MANTOTĀ PATSKAŅU MIJA Arī apofonija. No indoeiropiešu pirmvalodas mantota morfonoloģiska vokālisma mija saknes un afiksu morfēmās, kas izpaužas vārddarināšanā (nes-t : nas-t-a; snig-t : snieg-s; pērk-uon-s, izloksnēs arī pērk-aun-s, pērk-ūn-s) un formveidošanā (vilk-t : velk-u; krau-t : krāv-u). Mantotā patskaņu mija var būt kvantitatīva (nes-t : nēs-ā-t; dzer-t : dzēr-u) un kvalitatīva (zel-t : zaļ-š; krims-t : kremt-u). Latviešu valodā ir trīs mantotās patskaņu mijas rindas –  i-rinda, e-rinda un u-rinda, katrā rindā iespējamas trīs kvantitatīvas pakāpes – pilnā pakāpe (zel-t : zaļ), stiepuma pakāpe (zēl-a : zāl-e) un zuduma pakāpe (zil-s). Vēsturiskajā valodniecībā mantotās patskaņu mijas apzīmēšanai lieto arī terminu ablauts, latviešu valodniecībā – alternācija.
MĪKSTINĀTS LĪDZSKANIS Arī palatilizēts līdzskanis. Līdzskanis, kuru izrunājot papildartikulācijā mēles mugura ir izliekta pie cieto aukslēju priekšējās daļas. 
MĪKSTS LĪDZSKANIS Arī palatāls līdzskanis. Līdzskanis, kuru izrunājot mēle ir pie cietajām aukslējām. Latviešu literārajā valodā mīksti ir līdzskaņi ģ, j, ķ, ļ, ņ.
MĒLENIS Līdzskanis, kuru izrunājot aktīvi darbojas kāda mēles daļa. Atkarībā no tā, kura mēles daļa aktīvi piedalās artikulācijā, mēleņus iedala: priekšējos, vidējos un pakaļējos. Latviešu literārajā valodā priekšējie mēleņi ir c, č, d, dz, dž, l, n, r, s, š, t, z, ž; vidējie mēleņi ir ģ, j, ķ, ļ, ņ; pakaļējie mēleņi ir g, h, k.
NĀSENIS Arī nazāls līdzskanis. Līdzskanis, kuru izrunājot mīkstās aukslējas ir nolaistas, visu skaņas izrunas laiku saglabājas orāls slēgums, gaiss plūst caur deguna dobumu. Latviešu valodā nazāli ir līdzskaņi n, ņ, m un fonēmas /n/ alofons [ŋ]. 
NEBALSĪGS LĪDZSKANIS Fonētikā – līdzskanis, kuru izrunā bez balss saišu vibrācijas, piemēram, latviešu valodā nebalsīgi ir līdzskaņi c, č, f, h, k, ķ, p, s, š, t, v
PAKAĻĒJAIS MĒLENIS Fonētikā – līdzskanis, kura izrunā aktīvi tiek izmantota mēles pakaļējā daļa. Latviešu valodā pakaļējie mēleņi ir līdzskaņi g, h, k un fonēmas /n/ alofons [ŋ].
PALATALIZĀCIJA Līdzskaņa izrunas mīkstinājums, kas rodas, paceļot mēles vidusdaļu pie cietajām aukslējām. Latviešu valodai raksturīgi palatāli līdzskaņi ķ, ģ, ļ un ņ. Šo līdzskaņu izruna ir apzināti jāmācās latviešu valodas apguvējam, kura valodā šādu skaņu nav.
PALATĀLA SKAŅA Skaņa, kuru izrunājot mēles izliekuma augtākais punkts ir pie cietajām aukslējām. Piemēram, latviešu valodā tradicionāli par palatāliem uzskata mīkstos līdzskaņus ģ, j, ķ, ļ, ņ un patskaņus e, ē (šauros un platos), i, ī.
PALĪGUZSVARS Valodas vienības sekundārs izcēlums, kas ir vājāks par galveno uzsvaru. Lai būtu palīguzsvars, latviešu valodā vārdā jābūt vismaz trim zilbēm, piemēram, vārdā laikmetīga ar palīguzsvaru izceļ trešo zilbi tī.
PATSKAŅU MIJA Tā ir tādas fonēmu vēsturiskās pārmaiņas, kad saknē viena patskaņa vietā stājas cits patskanis vai divskanis. Lielākoties tās ir mantotās patskaņu mijas, piemēram, [likt]–[lieku], [līt]–[liet]–[laistīt]; [svērt]–[svȩru]–[svars]–[svārstīt]–[svira]; [zust]–[zūdu]–[zaudēt]. 

Latviešu valodā radusies arī līdzskaņa [n] noteiktā mija, piemēram, [krist]–[krītu], [prast]–[pruotu], [just]–[jūtu]. Sal. ar lietuviešu krintù, prantù, juntù.

Latviešu valodā atsevišķos gadījumos iespējamas arī patskaņu pozicionālās pārmaiņas, kas atspoguļojas tikai runā, proti, divi blakus esoši dažādu zilbju patskaņi saplūst vienā garā patskanī vai divskanī, piemēram, neesi [nēsi]. Otrs pozicionālo pārmaiņu veids attiecas uz e, ē izrunu atkarībā no tā vietas vārdā vai vārdformā un sekojošajām skaņām, piemēram, vārds cēlājs jāizrunā ar plato ē, jo nākamajā zilbē seko patskanis ā, bet cēlējs – ar šauro ē, jo abiem patskaņiem seko šaurinātājas skaņas – līdzskanis j un šaurais patskanis ē. Pozicionālās pārmaiņas rodas, gan darinot jaunus vārdus, gan veidojot dažādas formas. 

PRIEKŠĒJĀS RINDAS PATSKANIS Tradicionālajā latviešu valodas fonētikā – patskanis, kura izrunas laikā mēles izliekuma augstākais punkts ir zem cietajām aukslējām. Latviešu valodā priekšējās rindas patskaņi ir e, ē (šaurais un platais), i, ī .
SAISTĪTAIS UZSVARS Arī saistītais akcents. Uzsvara sistēma, kurā vārda uzsvars ir saistīts ar noteiktu zilbi. Latviešu valodā parasti ir saistītais pirmās zilbes uzsvars.
SKAŅU MIJA Fonoloģiska parādība, kurā valodas skaņas (patskaņi, līdzskaņi) atbilstoši valodas sistēmai pārvēršas fonētiski atšķirīgās skaņās. 
SKANENIS Arī sonants. Skanīgs balsīgs nazāls vai laterāls līdzskanis vai vibrants. Skanenim raksturīgi toņa elementi. Latviešu valodā skaneņi ir līdzskaņi l, ļ, m, n, ņ, r un fonēmas /n/ alofons [ŋ].
SLĒDZENIS Līdzskanis, kuru izrunājot gaisa plūsma mutē uz kādu laiku tiek noslēgta. Latviešu valodā slēdzeņi ir līdzskaņi b, c, č, d, dz, , g, ģ, k, ķ, m, n, ņ, fonēmas /n/ alofons [ŋ], p, t
SLĒGTA ZILBE Zilbe, kas beidzas ar līdzskani, piemēram, man, maiz-nieks, skaists.
SPRAUDZENIS Līdzskanis, kuru izrunājot gaiss plūst pa vienu vai vairākām spraugām starp runas orgāniem. Latviešu valodā spraudzeņi ir līdzskaņi f, h, j, l, ļ, r, s, š, v, z, ž
TAUTOSILLABISKA POZĪCIJA Izvietojums vienā un tai pašā zilbē. Tautosillabiskā pozīcijā latviešu valodā īss patskanis kopā ar sekojošu skaneni veido diftongisku savienojumu, piemēram, vārdos gan, ir.
TEMATISKS PATSKANIS Patskanis, kas savieno darbības vārda sakni ar galotni; mūsdienu valodā to uzskata vai nu par piedēkli (gul-ē-t, dzied-ā-t, tīr-ī-t) vai par galotni (las-a, tīr-a, rakst-a), vai arī par piedēkļa (dzied-am-s, rakst-ām-s, aug-am, las-ām) vai galotnes (nes-at, las-āt, smej-as, smej-amies) daļu.
TILDE 1. Diakritiska zīme (˜), ko ar dažādu nozīmi lieto dažās uz latīņu raksta pamata veidotās rakstībās, piemēram, igauņu õ, spāņu n, kā arī fonētiskajā transkripcijā. Tildi, ar ko apzīmē intonāciju, sauc par cirkumfleksu. 2. Tehniska rakstzīme (~), kuru parasti izmanto vārdnīcās atkārtota vārda vai tā daļas aizstāšanai.
TROKSNENIS Līdzskanis, kura izrunā dominē trokšņa elementi, piemēram, b, c, p, t.
UZSVARS Arī akcents. Valodas vienības izcēlums, izrunājot to ar lielāku intensitāti, retāk – ar lielāku izrunas pamattoņa frekvenci, ilgumu. 
VAĻĒJA ZILBE Arī atvērta zilbe. Zilbe, kas beidzas ar patskani vai divskani, piemēram, mā-ja, sau-le.
VAIRĀKZILBJU VĀRDS Arī vairākzilbīgs vārds. Vārds, kuru veido vairāk nekā viena zilbe. Piemēram, latviešu valodā vairākzilbju vārdi ir ap-se, ap-tin, mei-te-ne, la-bo-ra-to-ri-ja.
VALODAS SKAŅA Mazākā fonētiskā valodas vienība. Latviešu valodas skaņas iedalāmas patskaņos, divskaņos un līdzskaņos.
VIENZILBES VĀRDS Arī vienzilbīgs vārds. Vārds, kuru veido viena zilbe. Piemēram, latviešu valodā vienzilbes vārdi ir es, tu, kas, buks.
VOKALIZĒŠANĀS Arī vokalizācija. Fonoloģisks process, kurā līdzskanis pārvēršas par vokāli (parasti – patskani) vai puspatskani. Latviešu valodā vērojama līdzskaņu j un v vokalizācija, piemēram, vārdā dzejnieks, tev, tievs
VOKĀLIS Patskanis vai divskanis.
VOKĀLISMS Kādas valodas vai dialekta patskaņu un divskaņu sistēma. 
ZILBE 1. Fonētikā – runas vienība, ko veido viena vai vairākas valodas skaņas noteiktā secībā un kam raksturīgs skanīguma pieaugums (zilbes sākums), kulminācija (zilbes kodols, kas ir obligāta zilbes daļa) un atslābums (zilbes beigas). No fizioloģijas viedokļa zilbi veido tāda elpojamo un runas orgānu darbība, kas rada patstāvīgu elpas izdvesumu. Zilbes robeža ir muskuļu sasprieguma vājināšanās moments. Latviešu valodā vārdus var veidot gan viena, gan vairākas zilbes, piemēram, es, tu, kut, mam-ma, ko-mi-si-ja. Fonētiski zilbe ir konvencionāla fikcija. 2. Fonoloģijā – vienība, kuru veido īsa segmentu virkne. Tās kodolā ir vokālis, pirms un pēc kura var būt vai var nebūt viens vai vairāki līdzskaņi. Izplatītākais zilbes tips visās zilbiskajās valodās ir CV (līdzskanis, vokālis).
ZILBES INTONĀCIJA Patstāvīga prosodiska parādība, kuras noteicošie rādītāji ir pamattonis, intensitāte un kvantitāte un kura īstenojas, radot specifisku runas melodiju garajās zilbēs un veicot semantiski un gramatiski diferencējošu funkciju. Latviešu literārajā valodā saklausāmas trīs veidu zilbes intonācijas – krītošā, lauztā un stieptā.
ZILBES ROBEŽA Vienas zilbes beigu daļa un nākamās zilbes sākumdaļa ar raksturīgu muskuļu sasprieguma atslābumu, kam atbilst skanīguma samazinājums. Ievērojot zilbes struktūru, zilbes robeža var būt gan starp zilbes beigām (B) un nākamās zilbes sākumu (S), gan starp zilbes kodolu (K) un nākamās zilbes sākumu (S), gan starp zilbes kodolu (K) un nākamās zilbes kodolu (K), gan starp zilbes beigām (B) un nākamās zilbes kodolu (K).
ZILBISKA SKAŅA Skaņa, kas spēj veidot zilbes kodolu. Latviešu valodā zilbiskas skaņas ir patskaņi, divskaņi, skaneņi.