Palīgvārdnīca
Dialektoloģija
A|Ā|B|C|Č|D|E|Ē|F|G|Ģ|H|I|Ī|J|K|Ķ|L|Ļ|M|N|Ņ|O|P|R|S|Š|T|U|Ū|V|Z|Ž
AUGŠZEMNIEKU DIALEKTS Viens no trim latviešu valodas dialektiem, ko runā Latvijas austrumdaļā. Augšzemnieku dialekts lielā mērā atšķiras no citiem dialektiem: tajā, piemēram, stieptās intonācijas vietā runā krītošo, ir lielas atšķirības vokālismā u. c. Augšzemnieku dialektā ietilpst latgalisko jeb nesēlisko izlokšņu un sēlisko izlokšņu grupa.
AUGŠZEMNIEKU IZLOKSNES Latviešu valodas sēliskās un latgaliskās izloksnes, ko runā Latvijas austrumdaļā.
DIALEKTOLOĢIJA Valodniecības nozare, kurā pēta dialektus un izloksnes.
DIALEKTS Plašākā apvidū vēsturiski izveidojies teritoriāls valodas paveids, kuru veido vairākas radniecīgas izlokšņu grupas ar visumā vienādām īpatnībām fonētikā, gramatikā, leksikā. Latviešu valodā ir trīs teritoriālie dialekti augšzemnieku, lībiskais un vidus dialekts.
DIALEKTU ATLANTS Karšu kopums, kurā, izmantojot izoglosas, atspoguļoti dialektālu valodas parādību areāli.
IZLOKŠŅU GRUPA Valodas ziņā tuvi radniecīgu izlokšņu kopums, kas ir mazāks par dialektu un ko vieno šīm izloksnēm raksturīgas valodas īpatnības, piemēram, zemgaliskās izloksnes ar anaptiksi.
IZLOKSNE Nacionālās valodas paveids, ko savstarpējā saziņā lieto samērā nelielas teritorijas iedzīvotāju kopums, piemēram, Bēnes izloksne, Krimuldas izloksne, Šķilbēnu izloksne. Vairākas valodas ziņā radniecīgas izloksnes var veidot izlokšņu grupu vai dialektu.
KURSISKĀS VIDUS IZLOKSNES Izloksnes, kurās runā Kurzemes dienvidos līdz Kuldīgai ziemeļos.
LATGALISKĀS IZLOKSNES Latviešu valodas augšzemnieku dialekta izloksnes, ko runā Latgalē un Ziemeļaustrumvidzemē. Tās atšķiras no šī paša dialekta sēliskajām izloksnēm, piemēram, ar to, ka latgaliskajās izloksnēs ir lauztā zilbes intonācija tur, kur sēliskajās izloksnēs ir kāpjošā intonācija. 
LĪBISKAIS DIALEKTS Viens no trim latviešu valodas dialektiem. Lībiskajam dialektam raksturīgs spēcīgs lībiešu valodas substrāts: tajā  izteikti saīsinātas galazilbes un piedēkļa zilbes un līdzīgi somugru valodām tajā nešķir gramatiskās dzimtes. To runā novados, kur dzīvojuši lībieši − Vidzemes ziemeļrietumos (Vidzemes lībiskās izloksnes) un Kurzemē uz ziemeļiem no Kuldīgas (Kurzemes lībiskās jeb tāmnieku izloksnes). Angļu un vācu valodā palaikam ar vienu un to pašu terminu apzīmē gan lībisko dialektu, gan tāmnieku izloksnes.
LEJZEMNIEKU IZLOKSNES Latviešu valodas vidus dialekta un lībiskā dialekta izloksnes.
SĒLISKĀS IZLOKSNES Latviešu valodas augšzemnieku dialekta izloksnes, ko runā Dienvidaustrumvidzemē un Austrumzemgalē. Tās ir atšķirīgas no šī paša dialekta latgaliskajām izloksnēm, piemēram, ar to, ka sēliskajās izloksnēs sastopama kāpjošā zilbes intonācija un saglabājušās dažas sēļu valodas pēdas. 
STARPDIALEKTS Dialektāls lietojuma paradums, kurā zūd atšķirības starp dialektiem un rodas augstāka ranga veidojums ar plašāku lietojumu nekā vienam dialektam.
TĀMNIEKU IZLOKSNES Latviešu valodas lībiskā dialekta Kurzemes izloksnes. Tāmnieku izloksnēm īpaši raksturīga, piemēram, vārda gala patskaņa redukcija, arī zudums, kā arī divzilbju vārdu īsā saknes patskaņa pagarinājums pirms balsīga līdzskaņa, piemēram, dāb ‘daba’.
VIDUS DIALEKTS Viens no trim latviešu valodas dialektiem, tajā vislabāk saglabājies no baltu pirmvalodas mantotais vokālisms un daļā izlokšņu arī triju zilbju intonāciju sistēma. To runā Vidzemes vidienē, Zemgales līdzenumā un Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas. Vidus dialektā izšķir trīs izlokšņu grupas: Vidzemes, zemgaliskās un kursiskās izloksnes.
ZEMGALISKĀS IZLOKSNES Latviešu valodas vidus dialekta izloksnes, kurās saglabājušās dažas zemgaļu valodas pēdas, piemēram, daļā no šīm izloksnēm – anaptikse.