Palīgvārdnīca

Abreviatūru, resp., saīsinājumu salikteņu, darināšana. Abreviācijas rezultātā rodas saīsinājums vai iniciāļsaliktenis. Šaurākā izpratnē abreviācija tiek definēta kā abreviatūru, resp., saīsinājumu salikteņu, darināšana no vārdu savienojuma vai salikteņa sastāvdaļu sākumburtiem vai sākumdaļām. Cilmes ziņā abreviatūras var iedalīt vairākās grupās – latviskas cilmes (agr. ← agrākais, AIP ← Augstākās izglītības padome, GNP ← Gaujas Nacionālais parks), aizgūto (vai tulkoto) vārdu un nosaukumu īsinājums (abs. ← absolūts, ANO ← Apvienoto nāciju organizācija, ES ← Eiropas Savienība), aizgūtās abreviatūras (f. ← forte, ft ← foot (pēda), CV ← curriculum vitae, I.N.R.I. ← Iesus Nazarenus Rex Iudaeorum, DOS ← Disk Operating System (diska operāciju sistēma)).

Darbības vārda laika formas nozīme attiecībā pret runas momentu, piemēram, tagadne sakrīt ar runas momentu: Es pašlaik lasu, pagātne izsaka laiku pirms runas momenta: Tu vakar gāji uz teātri, nākotne – laiku pēc runas momenta: Mēs rīt iesim viesos.

Arī adaptācija. Oriģinālteksta vai tā tulkojuma pielāgošana (atvieglošana) mācību vai citiem mērķiem, ievērojot adresāta izglītības vai informētības līmeni un no tā atkarīgās uztveres spējas; arī – starptautisku standartu vai citu normatīvu aktu pielāgošana konkrētiem vietējiem apstākļiem vai situācijai.

Arī adjektivācija. Konversijas paveids, kurā notiek dažādu vārdšķiru vārdu pāreja īpašības vārdos, piemēram, latviešu valodā adjektivējusies darbības vārda divdabja forma apdāvināts teikumā: Mūsu klasē mācās ļoti apdāvināta (t. i., ‘spējīga’) meitene.

Vārds, kas konversijas ceļā kļuvis par īpašības vārdu, piemēram, latviešu valodā darbības vārdu balt, salt, silt divdabja formu adjektivējumi balts, salts, silts, arī apdāvināts ‘spējīgs’.

Saziņas situācijas dalībnieks (runātājs vai rakstītājs), kurš mutvārdos vai rakstveidā sniedz adresātam paredzēto informāciju.

Saziņas situācijas dalībnieks (klausītājs vai lasītājs), kurš saņem viņam paredzēto informāciju un atbilstīgi uz to reaģē.

Tāds, kas ir sintaktiski atkarīgs no darbības vārda, piemēram, latviešu valodā adverbāls lietvārda ģenitīvs ir vārdkopās bīties soda, alkt prieka, nepazīt laimes, adverbāls akuzatīvs – vārdkopās dzert ūdeni, makšķerēt zivis.

Arī adverbācija. Konversijas paveids, kurā notiek dažādu vārdšķiru vārdu pāreja apstākļa vārdos. Parasti adverbējas atsevišķas vārdformas, piemēram, latviešu valodā adverbējušās lietvārdu lauks, iekša lokatīva formas: Es šodien neesmu bijis laukā; Nāciet, lūdzu, visi iekšā!

Vārds, kas konversijas ceļā kļuvis par apstākļa vārdu, piemēram, latviešu valodā lietvārda lokatīva formu adverbējumi ārā, priekšā, zemē, darbības vārdu tupt, skriet, saukt divdabja formu adverbējumi tupus, skriešus, sauktin.

Vārdu darināšana vai gramatisko formu veidošana, izmantojot afiksus, piemēram, atvasinājumi zem-niek-s; pa-zeme, vārdformas saul-e, saul-es, saul-ei, saul-i, saul-ē.

Morfēma, kas, pievienodamās vārda saknei vai celmam, veic vārddarināšanas vai formveidošanas līdzekļa funkciju, izsakot noteiktu leksisku vai gramatisku semantiku.

Valodas, kurās vārdu darināšanai un gramatisko formu veidošanai izmanto aglutināciju. Aglutinatīvajās valodās vārda sakne nemainās, katrs afikss ir viennozīmīgs (izsaka tikai vienu gramatisko nozīmi), standartizēts (vienas gramatiskās nozīmes izteikšanai visos gadījumos tiek pievienots viens un tas pats afikss), sakne arī bez afiksiem veido patstāvīgu vārdu, morfēmas ir patstāvīgas, robežas starp tām skaidras, noteiktas. Pie aglutinatīvajām valodām pieder tirku, somugru, kaukāziešu, mongoļu, tungusu-mandžūru, dravīdu, indonēziešu, paleoaziātu, bantu un citu valodu saimju valodas, kā arī japāņu, korejiešu un esperanto valoda.Sk. arī aglutinācija; izolējošās valodas; fleksīvās valodas; inkorporējošās valodas.

Zīme (´), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto kāpjošās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta, piemēram, sēliskajās izloksnēs vārdā kā [ká]. Dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai, kā arī rakstībā.

No vārdkopas (vārdkoptermina, vārdkopnosaukuma) vārdu vai salikteņa komponentu sākumburtiem darināts īsinājums, ko izrunā kā vārdu, piemēram, lāzers (a. laser – no light amplification by stimulated emission of radiation), UNESCO (no a. United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization), LAPA ← Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības, ALA ← Amerikas Latviešu apvienība.

Runas orgāns, kas būtiski un aktīvi piedalās runas skaņu izveidē. Aktīvie runas orgāni ir lūpas, mēle un balss saites.

Locījums, kas izsaka tiešo objektu, parasti blakus pārejošiem darbības vārdiem, piemēram, latviešu valodā nest somu, lasīt vēstuli, satikt draugu. 

Stilistisks paņēmiens, kura pamatā ir mājiens, norāde uz kādu adresātam zināmu literāru darbu, vēsturisku vai mītisku personu vai notikumu, piemēram, dzejas rindas Un zini – nav augsta tā ideja, Kas nepazīst cilvēka žēluma (P. Ērmanis) ietver norādi uz Raiņa vārdiem Un zini – augstākā ideja, Tā nepazīst cilvēka žēluma.

Noteiktā secībā sakārtots zīmju (parasti burtu) kopums valodā. Latviešu valodas alfabētam pamatā ir latīņu alfabēts, tajā ir 33 burti: a, ā, b, c, č, d, e, ē, f, g, ģ, h, i, ī, j, k, ķ, l, ļ, m, n, ņ, o, p, r, s, š, t, u, ū, v, z, ž.

Gramatiskā forma, ko gramatisko nozīmju izteikšanai veido patstāvīgs vārds kopā ar palīgvārdu vai palīgvārda funkcijā lietotu vārdu, piemēram, latviešu valodā darbības vārda salikto laiku un ciešamās kārtas formas: esmu lasījusi, biju lasījusi, tiek lasīts, tiks lasīts. Vēsturiskajā valodniecībā šajā nozīmē lietoti arī termini aprakstoša forma, perifrastiska forma.

Arī anglicisms. Aizguvums no angļu valodas, piemēram, sports, serviss, dizains.

Latīņu raksta veids, kam raksturīgi burti ar noapaļotām kontūrām, piemēram, A a, B b, C c. Lielie burti izveidojušies no kapitālraksta, mazie – no karolingu minuskuļa. Antīkva lietota kopš 14.–15. gs. līdz mūsdienām.

Valodas sistēmā nostiprinājies nozīmju pretstatījums. Izplatītākie antonīmiskā pretstata tipi ir divi: pirmkārt, vārdu nozīmes izslēdz viena otru, piemēram, dzīvs un miris, strādāt un nestrādāt, otrkārt, starp nosauktajām pazīmēm iespējamas pārejas pakāpes, piemēram, auksts un karsts, liels un mazs.

Vārds, kas pretstatīts citam vārdam pēc kāda nozīmes komponenta. Antonīmi ir, piemēram, liels un mazs, auksts un karsts, dzīvs un miris.

Vārdnīca, kurā sistematizētas kādas valodas pretējas nozīmes leksiskās vienības. Kārtojuma pamatā – antonīmu pāri. Antonīmus var izkārtot alfabētiski un tematiski, var dot tikai antonīmu pārus un var arī skaidrot to nozīmi.

Onomastikas apakšnozare, kurā pēta personvārdus.

Īpašvārda pārtapšana par sugasvārdu (nepievienojot papildu vārddarināšanas līdzekļus), piemēram, uzvārds Oms > oms (mērvienība), uzvārds Rentgens > rentgens, vietvārds Konjaka > konjaks.

Secīgs objekta vai objektu grupas (priekšmeta, dzīvas būtnes, parādības, vielas) attēlojums; teksta tips kāda priekšmeta vai priekšmetu grupu, parādību vai dzīvu būtņu pazīmju secīgam izklāstam mutvārdos vai rakstos. Atkarībā no stāstītāja attieksmes pret novēroto objektu, kā arī no tā, kādi valodas līdzekļi tiek izmantoti, aprakstot objektus, izšķir lietišķos un mākslinieciskos aprakstus.

Arī adverbs. Nelokāma vārdšķira, kas izsaka darbības, īpašības, apstākļa vai, retāk, priekšmeta pazīmi, kam var būt salīdzināmās pakāpes un ko teikumā lieto apstākļa funkcijā, piemēram, skaisti dziedāt, runāt visskaļāk, koši sarkans, ļoti ātri iet.

Teikuma palīgloceklis, kas nosauc darbības apstākļus – vietu, laiku, veidu, mēru, cēloni, nolūku – vai izsaka pazīmes izpausmes veidu vai mēru. Apstāklis var būt pakārtots darbības vārdam, īpašības vārdam, apstākļa vārdam, un latviešu valodā tas parasti izteikts ar apstākļa vārdu, prievārdisku savienojumu vai lietvārda lokatīvu, piemēram, Vinnijs Pūks dzīvo mežā pie lielās priedes. Skrējām ļoti ātri.

Palīgteikums, kas pakārtots kādam lietvārdam virsteikumā un pēc nozīmes līdzinās apzīmētājam, piemēram, Tā ir dzeja, kas nenoveco. Apzīmētāja palīgteikums var konkretizēt ar vietniekvārdu izteiktu apzīmētāju virsteikumā, piemēram, Bija tāds karstums, ka bija grūti elpot.

Teikuma palīgloceklis, kas pakārtots lietvārdam vai tā aizstājējam un nosauc tā pazīmi. Latviešu valodā apzīmētājs parasti izteikts ar īpašības vārdu (arī skaitļa vārdu, vietniekvārdu, lokāmo divdabi) vai lietvārda ģenitīvu, piemēram, Meža ielokā stāvēja mazs namiņš.

Konsonantisks skaņu raksts, kas izveidojies 6. gs. sākumā un izplatīts arābu zemēs, Irānā, Afganistānā, Pakistānā u. c. Arābu raksta pamatā ir 28 burti līdzskaņu apzīmēšanai. Trīs no tiem (alifs, vāvs, jā) tiek izmantoti arī garo patskaņu (ā, ū, ī) apzīmēšanai. Savienojoties savā starpā, burti maina grafisko formu. Daudziem burtiem atkarībā no novietojuma vārdā ir četri veidi (izolētais, sākuma, vidus un beigu). Raksta līmeniski no labās puses uz kreiso.Paraugs: ‏(الاسم) كتابه بالصور أو النقوش تعبر عن الحروف والألفاظ‏

Vārds vai vārdkopa, ko lieto argo un kas parasti ir saprotams tikai attiecīgās sociālās grupas pārstāvjiem, piemēram, slapja lieta ‘slepkavība’, krievu гидра ‘zaglis recidīvists’.

Pamatot savu viedokli dažādos veidos. Ir šādi argumentācijas veidi: (1) viedokļa izteikšana, izmantojot objektīvus zinātniskos faktus; (2) viedokļa izteikšana, izmantojot nozares speciālistu atziņas; (3) viedokļa izteikšana, izmantojot savu vai cita pieredzi; (4) viedokļa izteikšana, izmantojot pierādījumus; (5) viedokļa izteikšana, loģiski pamatojot sakarības (jēdziens-spriedums-slēdziens); (6) viedokļa izteikšana, izmantojot ilustratīvo materiālu u. tml.

Pamatots spriedums vai apgalvojums kādas domas, idejas patiesuma pierādīšanai, ko izmanto dialogā, strīdā, disputā, diskusijā, polemikā, kā arī zinātniskā pētījumā u. tml.

Novecojis vārds, vārdu savienojums, novecojusi gramatiska forma vai konstrukcija, kā vietā mūsdienās lieto citu vārdu, vārdu savienojumu, gramatisku formu vai konstrukciju, piemēram, latviešu valodā vārdi jaunekle ‘jauniete’, sērst ‘ciemoties’, iz ‘no’; daudzskaitļa datīva forma ar -iems.

Runas orgānu saskaņota darbība skaņu veidošanai.

Palīgvārds, kas parasti norāda uz lietvārda vai nominālas vārdkopas noteiktību vai nenoteiktību. Pēc morfoloģiskām pazīmēm artikuls var būt nemainīgs, piemēram, angļu valodā, vai arī mainīties dzimtē, skaitlī un locījumā, piemēram, vācu valodā. Pēc novietojuma artikuls var būt prepozitīvs, piemēram, angļu un vācu valodā, vai postpozitīvs, piemēram, bulgāru un rumāņu valodā. Latviešu valodā artikulus neizmanto.

Nozīmes trūkums valodas elementam vai segmentam. Asemantiski ir, piemēram, interfiksi, asemantiskas vai vismaz semantiski neskaidras ir daudzas skaņkopas, no kurām darina jaunu firmu nosaukumus, piemēram, elkor.

Valodas elementu savstarpēja pielāgošanās, ko nosaka valodas sistēma, piemēram, blakus vai tuvu esošu skaņu savstarpēja ietekmēšanās, nebalsīgajam līdzskanim asimilējoties balsīga līdzskaņa vai balsīgajam nebalsīga līdzskaņa ietekmē (apbraukt, izskriet). Var būt progresīvā un regresīvā asimilācija. Progresīvā asimilācija ir blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās runas plūsmas virzienā, piemēram, drošs [droʃ:]. Regresīvā asimilācija ir blakus vai tuvu esošu valodas skaņu artikulācijas savstarpēja pielāgošanās runas plūsmai pretējā virzienā, piemēram, mazs [mas:], aizsist [ais:ist], apbraukt [ab:rɑ͜ukt].

Arī refleksīvais verbs. Darbības vārds, kam ir atgriezenisks formants un kam vēsturiski bijusi vidējās kārtas nozīme, piemēram, mazgāties, slaucīties, celties. Atgriezeniskajiem darbības vārdiem var būt atgriezeniskas galotnes visās gramatiskajās formās, piemēram, latviešu valodā mazgā-ties, mazgāj-os, mazgāj-as, mazgāsim-ies, mazgājus-ies, mazgādam-ās, tie var būt saistīti ar atgriezenisku vietniekvārdu, piemēram, angļu valodā to wash oneself ‘mazgāties’, to wipe oneself ‘slaucīties’. Atgriezeniskie darbības vārdi parasti ir nepārejoši. Mūsdienu latviešu valodā atgriezeniskajiem darbības vārdiem visbiežāk ir darāmās kārtas nozīme un tos uzskata par atvasinājumiem no tiešajiem darbības vārdiem, piemēram, cel-t : cel-ties, skrie-t : skrie-ties, nes-t : nes-ties.

Arī refleksīvais substantīvs. Lietvārds, kam ir atgriezeniskas skaitļa, dzimtes un locījuma galotnes, piemēram, latviešu valodā sieviešu dzimtes lietvārds smiešan-ās, smiešan-os, (ar) smiešan-os, vīriešu dzimtes lietvārds vēlējum-ies, vēlējum-os, (ar) vēlējum-os. Atgriezeniskos lietvārdus parasti darina no atgriezeniskajiem darbības vārdiem, piemēram, mazgāties : mazgāšanās; vēlēties : vēlēšanās, vēlējumies. Latviešu valodā atgriezenisko lietvārdu locījuma paradigmā parasti trūkst abu skaitļu datīva un lokatīva, kā arī daudzskaitļa instrumentāļa formu.

Arī refleksīvais pronomens. Vietniekvārds, kas norāda, ka darbība vērsta uz darītāju jebkurā personā. Latviešu valodā atgriezenisks ir vietniekvārds sevis, piemēram, Viņam kļuva sevis žēl. Es nevaru sev to piedot. Ieklausies sevī!

Arī refleksivitāte. Formāla atgriezenisko darbības vārdu un atgriezenisko lietvārdu pazīme, ko nosaka atgriezeniskais formants. Atgriezeniskums formāli apvieno atgriezeniskos darbības vārdus, kam ir, piemēram, vidējās kārtas nozīme (mazgāties, slaucīties, celties), darāmās kārtas nozīme (kļūdīties, censties, mosties), ciešamās kārtas nozīme (glabāties, krāties), savstarpējas darbības nozīme (skrieties, cīnīties, ķildoties), pēkšņas, negaidītas darbības nozīme (iesmelgties, sakustēties, aizcirsties), pāri mēram veiktas darbības nozīme (nobristies, pārcepties, izmērcēties). Latviešu valodniecībā atgriezeniskums uzskatīts arī par leksiski gramatisku darbības vārda kategoriju.

Locījums, kas lietojams sintaktiskā atkarībā no citiem vārdiem vārdu savienojumā vai teikumā. Latviešu valodā atkarīgie locījumi ir ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, instrumentālis, lokatīvs.

Norāde par citas personas domu izmantojumu; runātāja vai rakstītāja netieši izteikts mājiens uz kādu objektu, personu vai parādību. Publikācijā – norāde uz citu publikāciju.

Arī relatīvais mods. Darbības vārda izteiksme, kas norāda, ka tekstam var būt cits autors vai ka teksta autors nav pārliecināts par satura patiesumu, piemēram, Es dzirdēju, ka kaimiņi pārceļoties uz lielāku dzīvokli. Brālis man teica, ka atvaļinājumu pavadīšot pie jūras. Mans vecvectēvs esot nodzīvojis ļoti garu mūžu. Atstāstījuma izteiksmi latviešu valodā veido, darbības vārda tagadnes vai nākotnes celmam pievienojot formantu -ot-, -oties-, piemēram, aug-u : aug-ot, smej-os : smej-oties; augš-u : augš-ot, smieš-os : smieš-oties.

Dzirdēta vai lasīta teksta satura izklāsts; jauna teksta radīšana mutvārdos vai rakstos, izmantojot pamattekstu; atstāstīšanas rezultāts. ◊ apraksta tipa atstāstījums; atstāstījums tuvu tekstam; izlases atstāstījums; radošais atstāstījums.

Arī bilžu vārdnīca. Vārdnīca, kurā vārda nozīmi atklāj attēls. Vārdi šādās vārdnīcās parasti kārtoti tematiski. Pamats ir attēls, blakus doti attēlā redzamo priekšmetu nosaukumi vienā vai vairākās valodās.

Arī relatīvais adjektīvs. Īpašības vārds, kas nosauc pastāvīgu priekšmeta pazīmi kā attieksmi pret kādu apstākli vai priekšmetu, piemēram, vispārējs, stilistisks, pēdējais. Attieksmes īpašības vārdiem parasti netiek veidotas salīdzināmās pakāpes.

Arī relatīvais pronomens. Vietniekvārds, kas ievada palīgteikumu un norāda uz attieksmēm starp teikuma daļām. Latviešu valodā attieksmes vietniekvārdi ir kas, kurš, kāds, piemēram, Mežs, kas plešas ap mūsu māju, man vienmēr bijis mīļš.

Arī afiksālā vārddarināšana. Morfoloģiskais vārddarināšanas paņēmiens, kurā jaunu vārdu darina, saknei vai celmam pievienojot afiksus – latviešu valodā visbiežāk piedēkli vai priedēkli, retāk derivatīvo galotni – atbilstoši valodas vārddarināšanas modeļiem, piemēram, latviešu valodā celt – celšana; zaļš – zaļgans; krist – uzkrist.

Arī sekundārā nozīme. Daudznozīmīga vārda nozīme jeb leksiski semantiskais variants, kas nav pamatnozīme. Atvasinātās nozīmes tieši vai ar pastarpinājumu izriet no pamatnozīmes, piemēram, vārdam iet ir atvasinātās nozīmes ‘regulāri apmeklēt’ (iet skolā), ‘darboties’ (pulkstenis iet) u. c.

Arī sekundārs celms. Celms, kurā ir sakne un viens vai vairāki afiksi (izņemot galotni), piemēram, vārdu apsardze, saulains, izdomāt celmi ir atvasināti: ap-sardz-, saul-ain-, iz-dom-ā-.

Arī atvasinājums. Vārds, kam ir atvasināts celms un kas ar vienu vai vairākiem afiksiem darināts no motivētājvārda, ar kuru tas saistīts nozīmes ziņā, piemēram, latviešu valodā no motivētājvārda gald-s ar priedēkli pa- un galotni -e atvasināts vārds pagalde.

Viens no trim latviešu valodas dialektiem, ko runā Latvijas austrumdaļā. Augšzemnieku dialekts lielā mērā atšķiras no citiem dialektiem: tajā, piemēram, stieptās intonācijas vietā runā krītošo, ir lielas atšķirības vokālismā u. c. Augšzemnieku dialektā ietilpst latgalisko jeb nesēlisko izlokšņu un sēlisko izlokšņu grupa.

Latviešu valodas sēliskās un latgaliskās izloksnes, ko runā Latvijas austrumdaļā.

Teksts, kas saskan ar oriģinālu; teksts, kam pamatā pirmavots. Autentisku tekstu izmanto valodas mācībā, lai apgūtu oriģinālvalodas līdzekļu lietojumu mutvārdos un rakstos.

Arī stenogrāfija. Runas ātrai pierakstīšanai piemērota vienkāršota burtu saistraksta sistēma, kurā izmanto īpašas rakstzīmes un saīsinājumus. Ātrraksts veidojies 1.–2. gs. p. m. ē. latīņu rakstībā paralēli kapitālrakstam ikdienas vajadzībām. Termins stenogrāfija lietots kopš 17. gs. Mūsdienu ātrraksta principi izstrādāti 19. gs. 30. gados Vācijā. Ātrraksta sistēma latviešu valodai izstrādāta 20. gs. sākumā.

Līdzskanis, kura izrunai raksturīga balss saišu vibrācija. Latviešu valodā balsīgi līdzskaņi ir b, d, dz, dž, g, ģ, j, l, ļ, m, n, ņ, r, v, z, ž.

Zinātne par baltu valodām, literatūru un folkloru to savstarpējā sakarā un saistībā ar baltu tautu dzīvi, kultūru un vēsturi.

Indoeiropiešu valodu saimes grupa, kurā šķir austrumbaltu (latviešu, leišu jeb lietuviešu) un rietumbaltu (prūšu, jātvingu, galindu) valodas. Dzīvās baltu valodas ir latviešu un lietuviešu valoda.

Leksisks aizguvums, kuru aizguvējvalodas sistēmā izjūt kā svešķermeni, kas neiederas literārajā resp. koptajā valodā, kur tā vietā ir cits vārds. Latviešu valodā barbarismi ir, piemēram, vārdi špacierēt, gruzčiks, kūls.

Teikums, kurā nav gramatiskā centra un kura sakars ar vārdiem citos konteksta teikumos ir nepredikatīvs, piemēram, Acu priekšā mirgo spilgta ainava. Zaļos, sulīgos toņos. Mūsdienu latviešu sintaksē bezkopas teikumi ietilpst konsituatīvi saistītu izteikumu kategorijā.

Arī bezpersonas verbs. Darbības vārds, kura nosauktai darbībai parasti nav veicēja un kuru lieto tikai vienskaitļa vai daudzskaitļa 3. personā, piemēram, latviešu valodā Šobrīd līst. Snieg jau divas dienas. Rudeņos strauji tumst. (Sk. plašāk: Freimane I. Trešā persona latviešu verbu sistēmā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2008.)

Vārdnīca, kurā sniegti statistikas dati par attiecīgās valodas vārdu, gramatisko formu, atvasinājumu lietošanas biežumu dažādos rakstu avotos. Vārdus un citus valodas elementus biežuma vārdnīcā grupē pēc lietošanas biežuma un/vai pēc alfabēta, norādot lietošanas biežumu.

Fonoloģiska vienība, ko veido divas fonēmas, piemēram, latviešu valodā bifonēmas ir divskaņi ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui.

Vārdrinda, ko veido vairāki leksiski atšķirīgi vārdi, piemēram, kalni un lejas; viens vai otrs, vai trešais; ilgi un negribīgi.

Grafiska zīme valodas skaņas vai skaņu kopas apzīmēšanai rakstos. Latviešu valodā skaņu var apzīmēt viens burts (a, b), burts ar diakritisku zīmi (ā, č, ķ) vai burtkopa (dz, dž) un viens burts var apzīmēt vairākas skaņas, piemēram, burts o apzīmē trīs skaņas: [o], [ō], [uo].

Lasīšanas paņēmiens, ko izmanto, lai, ātri lasot, iegūtu no teksta vispārīgu informāciju vai atrastu atsevišķas valodas vienības, teksta fragmentus, faktus.

Palīgteikums, kas izsaka virsteikumā izteiktā satura cēloni. Šādu palīgteikumu ievada saikļi tāpēc ka, tādēļ ka, ka vai tā kā, piemēram, Atnācu tāpēc, ka tu rīt aizbrauksi. Tā kā bija tumšs, nolēmu pārnakšņot tepat.

Vārda vai vārdformas daļa bez galotnes. Formālā ziņā lokāmo vārdu celmi ir divējādi: (1) primāri celmi – tie, kas sakrīt ar saknes morfēmu, raksturīgi neatvasinātiem vārdiem,  piem., zem-e, mās-a. Dažkārt celma raksturojums sinhroniskā (mūsdienu) aspektā atšķiras no tā vērtējuma diahroniskā aspektā, piemēram, kaln-s sinhroniski ir primārs, bet diahroniski – atvasināts ar piedēkli -n-. Ir notikusi vārda morfēmiskā sastāva pārdalīšanās. Primāri celmi parasti nav motivēti; (2) sekundāri celmi: (a) atvasināti – celmā apvienojas sakne un viens vai vairāki afiksi, piem., iz-do-t, dev-īg-s, ne-iz-dev-īg-um-s, kāp-j-at, lab-āk-ajam, (b) salikti – celmā ietilpst vismaz divas saknes (ar vai bez afiksiem), respektīvi, divi vai vairāki primāri vai sekundāri dažādu veidu celmi, kas apvienojas vienā celmā, piem., ceļ-mal-a, ceļ-mal-lap-a, jaun-iz-gudr-o-j-um-s, snieg-a-vīr-s, zil-gan-balt-s. Sekundāri celmi vienmēr ir motivēti, to motivētājvārdi parasti ir no dažādām radniecīgu vārdu saimēm, bet iespējams izmantot arī vienas saknes vai vienas vārdšķiras motivētājvārdus, piem.,balt-um+balt-s, maz+maz-īt-iņ-š. 

Arī pasīvs. Darbības vārda kārta, kas izsaka uz objektu vērstu darbību, parasti tieši nenosaucot darbības subjektu, piemēram, pele tiek ķerta; grāmata tika lasīta; dziesma tiks dziedāta. Latviešu valodā ciešamās kārtas sintaktiskajā konstrukcijā darbības objekts nominatīvā ir teikuma priekšmets. Ciešamās kārtas formas latviešu valodā ir analītiskas, tās veido lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis kopā ar palīgdarbības vārdu tikt, senāk arī tapt, kļūt. Darāmās un ciešamās kārtas pretstatījums latviešu valodā iespējams tikai tiešajiem pārejošiem darbības vārdiem.

Arī pasīvais particips. Divdabis, kas izsaka pasīvas, ar darbības objektu saistītas darbības nozīmi, piemēram, ravējama dobe, apliets dārzs. Priekšmets, uz ko attiecas ciešamās kārtas divdabis, nav divdabja nosauktās darbības veicējs.

Līdzskanis, kura izrunā mēle nav pie cietajām aukslējām. Piemēram, latviešu literārajā valodā cieti ir līdzskaņi b, c, č, d, dz, dž, f, g, h, k, l, m, n, p, r, s, š, t, v, z, ž.

Valodniecībā – kādas valodas vienības, visbiežāk vārda vai tā sastāvdaļas, izcelšanās.

Divdaļīgs afikss, kas novietots abpus saknei; abas afiksa daļas kopīgi izsaka noteiktu leksisku vai gramatisku nozīmi, piemēramlatviešu valodā pēkšņas, negaidītas darbības nozīmes izteikšanā tiek izmantota priedēkļa un atgriezeniskas galotnes kombinācija: saukt: ie-sauk-ties, degt: ie-deg-ties.

Zīme (˜), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto stieptās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta, piemēram, [saũle]. Dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai.

Cita domu precīza atkārtošana savā tekstā. Citātiem vienmēr norāda autoru un avotu, no kurienes tas iegūts.

Arī daļēji deklinējams particips. Divdabis, ko latviešu valodā veido, darbības vārda nenoteiksmes celmam pievienojot piedēkli -dam-, un kam ir tikai vīriešu un sieviešu dzimtes vienskaitļa un daudzskaitļa nominatīva formas, piemēram, aug-t : aug-dam-s, aug-dam-a, aug-dam-i, aug-dam-as; smie-ties : smie-dam-ies, smie-dam-ās. Daļēji lokāmais divdabis izsaka darbību, kas notiek vienlaicīgi ar teikuma galveno darbību, un tam parasti ir apstākļa funkcija, piemēram, Meitenes gāja pa ielu, jautri smiedamās un ēzdamas saldējumu.

Funkcionāls literārās valodas paveids, ko lieto daiļliteratūrā. Daiļliteratūras stilā izmanto visu citu stilu elementus, to raksturo emocionāli ekspresīvu un aktualizētu (arī okazionālu) valodas līdzekļu lietojums, tropu un stilistisku figūru izmantojums. Daiļliteratūras valoda ir daudzveidīga, tāpēc mūsdienu stilistikā to ne vienmēr uzskata par vienotu stilu.

Valoda, ko lieto kā dzīves tēlaina atspoguļojuma līdzekli dažādu žanru daiļdarbos.

Zilbju robežu noteikšana.

Arī aktīvs. Darbības vārda kārta, kas izsaka subjekta mērķtiecīgi veiktu un uz objektu vērstu darbību, piemēram, Tēvs lasa grāmatu. Kaķis ķer peli. Mēs dziedam dziesmu. Darāmās kārtas sintaktiskajā konstrukcijā darbības subjekts nominatīvā ir teikuma priekšmets, darbības objekts akuzatīvā − papildinātājs. Darāmajai kārtai nav īpašu gramatisko formantu, darāmās kārtas formas ir darbības vārda izteiksmes un laika formas. Mūsdienu latviešu gramatikā darāmajā kārtā ietilpina arī nepārejošus un atgriezeniskus darbības vārdus.

Arī aktīvais particips. Divdabis, kas izsaka aktīvas, ar darbības subjektu saistītas darbības nozīmi, piemēram, plaukstošs zars, izsalcis kaķēns. Priekšmets, uz ko attiecas darāmās kārtas divdabis, ir divdabja nosauktās darbības veicējs.

Arī verbs. Vārdšķira, kas izsaka darbību vai stāvokli kā procesu un kam ir personas, laika, izteiksmes, veida un kārtas gramatiskās kategorijas, teikumā tam parasti ir izteicēja funkcija, piemēram, Meitene lasa grāmatu. Visu nedēļu ir spīdējusi saule. Jaunā ēka jau esot uzcelta. Darbības vārdi veido semantisku un gramatisku pretstatu nomeniem.

Arī sekundārs vārds. Kopīgs nosaukums atvasinātiem vārdiem, salikteņiem, salikteņatvasinājumiem un citiem darinātiem vārdiem.

Locījums, kas izsaka darbības uztvērēju, arī nolūku, piemēram, latviešu valodā man salst, man jāstrādā;  sūtīt draugam vēstuli, dot bērnam ābolu; preces patēriņam.

Arī polisēmija. Vairāku savstarpēji saistītu nozīmju piemitība vienai valodas vienībai (morfēmai, vārdam, vārdformai, teikumam), piemēram, vārdam sirds ir leksiski semantiskie varianti ‘centrālais asinsrites orgāns’, ‘cilvēka psihes, rakstura, personības emocionālo, morālo īpašību kopums’, ‘centrālā, visnozīmīgākā (piemēram, teritorijas) daļa’, ‘spēļu kāršu suga, ko apzīmē ar sarkanu sirdsveida zīmi’. Konkrētā lietojumā parasti īstenojas tikai viena nozīme. Terminoloģijā termins ir daudznozīmīgs, ja tam vienā un tai pašā nozarē ir divas vai vairākas nozīmes, piemēram, terminoloģija (‘terminu kopums’ un ‘terminzinātne’).

Pieturzīme (…), kas galvenokārt izmantojama stilistiskos nolūkos. Teikuma beigās daudzpunkte norāda uz iespējamu domas turpinājumu vai zemtekstu. Daudzpunkte starp teikuma vārdiem var atspoguļot pauzes, iezīmēt stilistisku norobežojumu. Ar daudzpunkti parāda arī, ka nav nobeigts kādu parādību uzskaitījums.

Lietvārds, ko parasti lieto tikai daudzskaitlī, piemēram, drupas, dzirnavas, kāzas, milti.

Skaitļa forma, kas norāda uz kaut ko, kas ir vairāk nekā viens, piemēram, lietvārda un darbības vārda daudzskaitļa formas kok-i, las-ām pretstatā vienskaitļa formām kok-s, las-u.

Domu apmaiņa par kādu tematu, piemēram, grāmatā vai referātā atklātu problēmu, izsakot viedokli par un pret piedāvāto problēmas risinājumu.

Rakstzīme (-), ko lieto, lai parādītu vārda dalījumu zilbēs (sa-nāk-ša-na, pa-kār-to-jums) vai morfēmās (saul-e, pa-cel-t), vārda daļas, burta vai burtkopas izlaidumu (b-ba ‘biedrība’, pr-ks ‘priekšnieks’), kā arī minot tekstā atsevišķas vārda daļas (-īg-, -isk-, -niek-), atkārtojot un savienojot interjekcijas (Ha-ha-ha! Pēk-pēk! Pliku-plaku!), arī saistot vārdus vienā jēdzieniskā vienībā (ķemmes-bedrīšu kultūra, kloķa-klaņa mehānisms), pierakstot dubultuzvārdus (Saule-Sleine, Jansons-Brauns). Citās valodās (piemēram, angļu un krievu valodā) defises lietojums ir plašāks.

Saliktas leksiskas vai sintaktiskas vienības rakstījums, sastāvdaļu saistīšanai izmantojot defisi, piemēram, latviešu valodā Saule-Sleine, Ziemeļreina-Vestfālene; angļu valodā state-of-the-art (‘tāds, kas attiecināms uz jaunākiem paņēmieniem, aprīkojumu’).

Nomenu (lietvārdu, īpašības vārdu, skaitļa vārdu) un to nozīmē lietotu vārdu (vietniekvārdu, lokāmo divdabju) locīšanas tips − nomenu gramatisko formu kopums un formveidošanas paradigma. Mūsdienu latviešu valodā atkarībā no locīšanas formu sistēmas īpatnībām lietvārdam, piemēram, šķir sešas deklinācijas.

Nomenu (lietvārdu, īpašības vārdu, skaitļa vārdu) un to nozīmē lietotu vārdu (vietniekvārdu, lokāmo divdabju) locīšana, t. i., gramatisko formu mainīšana dzimtē, skaitlī un locījumā.

Atvasinājums, kas apzīmē kaut ko mazu vai mazāku salīdzinājumā ar motivētājvārda nosaukto reāliju. Latviešu valodā lietvārda deminutīvus parasti darina ar piedēkļiem -iņ-, -īt-, -el-, -ēn-, -uk-, -ul-, piemēram, nams : namiņš, laime : laimīte, kāja : kājele, pīle : pīlēns, brālis : brāļuks, Anna : Annule. Deminutīvi var izteikt pozitīvu vai negatīvu emocionālo attieksmi, piemēram, meitiņa, dēliņš un deputātiņš, prezidentiņš.

Galotne, ko izmanto jaunu vārdu darināšanā, piemēram, svilpt – svilp-e; augt – aug-s, audz-e; galds – pa+gald+e; cieta sirds – ciet+sird+is, nodot – nodo+ties. Latviešu valodniecībā šajā nozīmē lietots arī termins sufiksālā galotne.

Arī vārddarināšanas nozīme. Nozīme, kas ir kopīga viena vārddarināšanas tipa darinājumiem attiecībā pret motivētājvārdiem, piemēram, lietvārdiem iešana, skriešana, runāšana, kas ar piedēkli -šan- atvasināti no darbības vārdiem iet, skriet, runāt, kopīga ir priekšmetiska darbības procesa nozīme. Atvasinājumiem derivatīvo nozīmi piešķir vārddarināšanas afikss, piemēram, kāja – kājiņa (derivatīvā nozīme ir pamazinājuma nozīme, ko pievieno piedēklis -iņ-); lietus – lietains (derivatīvā nozīme ir daudzuma nozīme, ko darinājumam pievieno piedēklis -ain-).

Valodas vienības (parasti vārda vai morfēmas) sākotnējās nozīmes pilnīgs vai daļējs zudums. Piemēram, latviešu valodā vietniekvārda viss daudzskaitļa ģenitīva forma visu desemantizējoties kļuvusi par priedēkli vis- : visskaistākais, vislabākais. Arī darbības vārdi saitiņas funkcijā ir desemantizējušies: Mēs esam gudri. Cilvēks paliek cilvēks.

Arī lasīšana iedziļinoties. Lasīšanas veids, ko izmanto, lai tekstu uztvertu un saprastu pilnībā.

Teikuma palīgloceklis, kas attiecas uz visu teikumu kopumā un nav pakārtots nevienam vārdam resp. teikuma loceklim teikumā. Determinanti visbiežāk atrodas teikuma sākumā. Latviešu valodā tie ir divējādi: determinanti, kas nosauc izjutēju vai to, kuram kas pieder, un ko izsaka ar datīvu, piemēram, Man salst kājas. Jānim ir liela māja. Meitenei acis iepletās lielākas, un adverbiālas nozīmes determinanti jeb situanti, piemēram, Mājā smaržoja pēc sēnēm. Vakarā visa ģimene sapulcējās ap lielo galdu. Ar datīvu izteiktais determinants latviešu sintaksē saukts arī par netiešo teikuma priekšmetu.

Saliktenis, kuru motivē vārdkopa saskaņojumā (vecs tēvs – vectēvs, liels kungs – lielskungs), pārvaldījumā (mātes māsa – mātesmāsa) vai piekļāvumā (zili zaļš – zilzaļš, tumši sarkans – tumšsarkans).

Atvasinājums no darbības vārda, piemēram, latviešu valodā deverbāli ir lietvārdi arkls, nesējs, vārti (atvasināti no darbības vārdiem art, nest, vērt); darbības vārdi braukāt, rūcināt, kāpelēt (atvasināti no darbības vārdiem braukt, rūkt, kāpt); lietvārdi lasāmība, lasītība (atvasināti no darbības vārdu lokāmo divdabju formām lasāms, lasīts).

Papildu zīme, ko raksta virs vai zem burta, blakus vai pāri tam, piemēram, latviešu valodā diakritiskā zīme norāda uz skaņas garumu (ā, ē, ī, ū), mīkstinājumu (ģ, ķ, ļ, ņ), kā arī uz šņācošu kvalitāti (č, š, ž, dž). Īpašas diakritiskās zīmes lieto fonētiskajā transkripcijā, piemēram, zilbes intonācijas zīmes.

Izloksnēs sastopams valodas elements vai parādība, ko parasti nelieto literārajā valodā, piemēram, leksiskais dialektisms – vārds ķutes ‘no žagariem, velēnām u. tml. līdumā sakrautas dedzināmas kaudzes’, derivatīvais dialektisms – piedēklis –in-, kas izmantots īpašības vārdu darināšanā daļā augšzemnieku dialekta izlokšņu (dzelzine karote), gramatiskais dialektisms – vīriešu dzimtes lietojums sieviešu dzimtes vietā latviešu valodas lībiskajās izloksnēs.

Valodniecības nozare, kurā pēta dialektus un izloksnes.

Plašākā apvidū vēsturiski izveidojies teritoriāls valodas paveids, kuru veido vairākas radniecīgas izlokšņu grupas ar visumā vienādām īpatnībām fonētikā, gramatikā, leksikā. Latviešu valodā ir trīs teritoriālie dialekti augšzemnieku, lībiskais un vidus dialekts.

Karšu kopums, kurā, izmantojot izoglosas, atspoguļoti dialektālu valodas parādību areāli.

Divu personu saruna vai šādā formā veidots teksts. Dialogs var būt sadzīves saruna, lietišķa saruna, intervija. Iespējams risināt arī iedomātu dialogu ar grāmatas autoru vai tekstu.

Īsa patskaņa un tam sekojoša skaneņa (l, ļ, m, n, ņ, r) savienojums vienā zilbē, piemēram, dzelme, vilna, rimt, vinda, ķert.

No diviem burtiem veidota burtkopa vienas fonēmas apzīmēšanai, piemēram, dz latviešu valodā, сh [h] vācu valodā, sz [s] ungāru valodā.

Rakstudarbs, kuru uztver ar dzirdi un pieraksta. Valodas mācību procesā atbilstīgi mērķim izmanto dažādus diktāta veidus – atmiņas diktātu, atsevišķu teikumu diktātu, izlases diktātu, diktātu ar uzdevumu, kontroldiktātu, radošo diktātu u. c.

Familiārs, vulgārs vārds vai vārdu savienojums, ar ko apzināti aizstāj stilistiski un emocionāli neitrālu tās pašas reālijas apzīmējumu, piemēram, sarunvalodā žņaugties ‘skopoties’, turēt žaunas ‘nerunāt’, krokodils ‘neglīts cilvēks’.

Blakus vai tuvu esošas vienādas vai līdzīgas skaņas zušana vai aizstāšana ar citu, atšķirīgu skaņu, piemēram, skalgals > skangals; sliekalas > siekalas. Šķir progresīvo (uz priekšu) un regresīvo (atpakaļ) asimilāciju. 

Teksts mijiedarbē ar apkārtējo pasauli – sociāliem, psiholoģiskiem, kultūras un citiem faktoriem. Runātais vai rakstītais teksts kā valodas saziņas akts.

Kāda jautājuma, problēmas publiska apspriešana, noskaidrojot to būtību un cenšoties rast risinājumu, pieņemt vienotu lēmumu.

Arī particips. Darbības vārda infinīta forma, kas izsaka darbību, procesu vai stāvokli pazīmes veidā un kam ir vai nu darbības vārda un īpašības vārda daba, vai arī darbības vārda un apstākļa vārda daba. Divdabjus pēc lokāmības iedala lokāmos, nelokāmos un daļēji lokāmos.

Sintaktiska konstrukcija, kas veidojas, ja divdabim sekundāri predikatīva komponenta (pavadapstākļa vai dubultlocekļa) funkcijā pakārto vismaz vienu vārdu. Latviešu valodā divdabja teicienu var veidot nelokāmais divdabis ar –ot, daļēji lokāmais divdabis ar -dams un lokāmie divadbji ar -is un –ts, piemēram, Zibens, vairākkārt noraustīdamies, pāršķēla nakti. Baiļu mākta, vēru durvis. Divdabja teicienu rakstos no pārējā teikuma atdala ar komatiem.

Vārda, vārdu savienojuma vai teikuma daļas pilnīgs atkārtojums tai pašā formā, piemēram, teikumos: Tas bija ļoti, ļoti sen. Ejam un ejam. Grieziet ceļu, grieziet ceļu! ◊ vārda divkāršojums; zilbes divkāršojums; teikuma daļas divkāršojums.

Īpašvārds, kurā divreiz atkārtojas viena un tā pati vārda sakne vai celms, piemēram, Ezeru ezers, Mežaparka parks.

Sistēma, kurā katram cilvēkam ir divām personvārdu kategorijām piederīgi oficiāli personvārdi, parasti priekšvārds (vai vairāki priekšvārdi) un uzvārds.

Teikums, kura gramatiskajā centrā ir abi virslocekļi – teikuma priekšmets un izteicējs. Latviešu valodas sintaksē par divkopu teikumiem uzskata arī tādus teikumus, kuros ir tikai viens virsloceklis, bet par otru nepārprotami liecina tā forma vai pārējie teikuma locekļi, piemēram, [Mēs] Braucam uz laukiem. [Ir] Dziļa ziema.

Pieturzīme (..), ko lieto, lai parādītu atsevišķu vārdu, vārdkopu vai teikuma daļu, arī veselu teikumu un pat rindkopu izlaidumu citātos. Ja izlaists teikums vai vēl lielāka teksta daļa, divpunkti liek kvadrātiekavās.

Skaitļa forma, kas norāda uz kaut ko, kas ir divi vai pāris, piemēram, divi dieni, abi aci. Divskaitļa forma ir pretstats vienskaitlim un daudzskaitlim reizē. Mūsdienu latviešu valodā divskaitļa formas lieto reti.

Arī diftongs. Divu patskaņu savienojums vienā zilbē. Divskaņi var būt monofonēmas (viena fonēma) un bifonēmas (divas fonēmas). Mūsdienu latviešu literārajā valodā ir 10 divskaņi: divi divskaņi (ie un o [uo]) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas.

Arī sacerējums. Rakstudarbs, kurā autors atklāj savas domas par kādu tematu. Valodas mācību procesā atkarībā no mērķa izmanto dažādu domrakstu veidus: brīvo domrakstu, domrakstu pēc attēla, filmas, skaņdarba u. c., domrakstu pēc balstvārdiem, pēc izvirzītās hipotēzes, moto, mācību domrakstu, kontroldomrakstu, diagnosticējošo domrakstu, individuālo vai kolektīvo domrakstu, domrakstu pāros vai grupā, klasē vai mājās rakstītu domrakstu u. c.

Pieturzīme (–), kas lietojama atdalītājpieturzīmes, izdalītājpieturzīmes vai vienotājzīmes funkcijā. To parasti lieto iespraudumu un savrupinājumu izdalīšanai, starp vispārinātājvārdu un vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, izlaistas saitiņas vai citu izlaistu teikuma locekļu vietā, stilistiskos nolūkos – arī palīgteikuma nošķiršanai no virsteikuma.

Teikuma palīgloceklis, kas sintaktiski saistīts ar diviem teikuma locekļiem – izteicēju un teikuma priekšmetu vai papildinātāju, piemēram, Saule uzlēca sarkana, Es viņu satiku priecīgu. Latviešu valodā dubultloceklis parasti izteikts ar īpašības vārdu, skaitļa vārdu vai lokāmo divdabi.

Kāda burta atkārtojums vārdā. Latviešu valodā ir līdzskaņu dubultojums, piemēram, kanna, villaine.

Valoda, kuru cilvēks apgūst no dzimšanas; ģimenes valoda, kurā ar bērnu runā vecāki. Ja vecāki ģimenē runā dažādās valodās vai bērns agrā bērnībā nonāk citas valodas vidē, viņam var būt divas dzimtās valodas.

Lietvārda gramatiskā forma, kas norāda uz dzimumu vai formālu piederību kādai no dzimtes formām – sieviešu, vīriešu vai nekatrai dzimtei. Latviešu valodā dzimti parasti izsaka ar galotni, piemēram, nācēj-s, nācēj-a, retāk – ar izskaņu, piemēram, draudz-ene, kalēj-iene, vai leksēmu, piemēram, tēvs, māte; gailis, vista.

Lietvārda leksiski gramatiskā kategorija, kas izsaka priekšmetu dalījumu grupās atkarībā no dzimuma (daļā valodu – arī dzīvuma) vai arī norāda uz priekšmetu formālu klasifikāciju pēc galotnēm. Mūsdienu latviešu valodā dzimtes kategorijā ietilpst divas dzimtes − sieviešu un vīriešu, vācu un krievu valodā dzimtes kategoriju veido sieviešu, vīriešu un nekatra dzimte. Katrai dzimtei parasti ir arī sava galotņu paradigma locījumos un skaitļos.

Vārds vai teiciens, ko lieto tabu vārda, vulgārisma vai cita ētisku vai citu iemeslu dēļ ierobežoti lietojama vārda vietā, piemēram, doties uz labākiem medību laukiem ‘nomirt’.

Aizgūts vārds vai izteiciens, ar ko nosauc nacionālās reālijas – citām, parasti tālām, nepazīstamām zemēm, kultūrai un paradumiem raksturīgus objektus un parādības, piemēram, činuks (silts, sauss vējš ASV un Kanādā), tobogans (Ziemeļamerikas indiāņu ragavas). Eksotismus daiļliteratūrā mēdz izmantot vietējā kolorīta radīšanai.

Vārdi, kam piemīt nozīmes papildkomponents ar emocionāli ekspresīvu nokrāsu – mīlinājumu, humoru, cildinājumu, ironiju, nievājumu, nicinājumu, familiaritāti u. tml., piemēram, māmuļa, dižvīrs, gaviļnieks, rīmkalis, stulbenis, muldoņa.

Zinātnisks vai populārzinātnisks izdevums, kurā alfabēta vai tematiskā secībā sakārtota būtiskākā informācija par vienu vai vairākām zinātnes vai praktiskās darbības nozarēm. Ir universālās (vispārīgās, daudznozaru), nozaru (par vienu zinātnes vai praktiskās darbības nozari), reģionālās (par reģionu, valsti, kontinentu u. tml.) enciklopēdijas.

Īpašvārds, kuram apelativējoties radies sugasvārds, piemēram, uzvārds Galifē > galifē, vietvārds Konjaka > konjaks, vai no kura radies cits jebkura paveida īpašvārds, piemēram, latviešu personvārds Laima kā uzņēmuma nosaukuma Laima motivētājs, uzvārds Bolivars kā valsts nosaukuma Bolīvija motivētājs. Par eponīmu dažkārt mēdz dēvēt arī sugasvārdu, kas radies no īpašvārda, šim īpašvārdam apelativējoties, piemēram, galifē, konjaks, makintošs.

Vietvārds, kurš ir apelativējies vai no kura ar vārddarināšanas līdzekļiem darināts sugasvārds, piemēram, Bordo (sal. – krāsas apzīmējums bordo), Šampaņa (sal. šampanietis).

Īpašvārds, kas nosauc noteiktai darbībai izveidotu cilvēku apvienību (organizāciju, uzņēmumu, iestādi u. tml.), piemēram, Latvijas Universitāte, Skonto, Tēvzemei un Brīvībai.

Neliels prozas darbs, apcere, kurā autors pauž savu subjektīvi emocionālo attieksmi pret apceramo parādību vai jautājumu. Īss analītisks pārskats vai izskaidrojums par kādu tematu.

Starptautiska mākslīgā valoda, kuras zīmju sistēmā izmantoti galvenokārt Eiropas izplatītāko dabisko valodu leksikas elementi. Esperanto pamatā ir latīņu alfabēts un pēc aglutinācijas principa veidota vārddarināšanas un gramatikas sistēma. Valodas nosaukuma pamatā ir tās radītāja ārsta Ludviga Zamenhofa pseidonīms (ar nozīmi ‘cerošs, cerīgs’). ◊ esperanto kursi.

1. Valodniecības nozare, kurā pēta vārdu izcelšanos un vēsturiskos sakarus ar tās pašas valodas vai citu valodu vārdiem. 2. Konkrēta vārda izcelšanās īpatnību skaidrojums un radniecīgo sakaru uzrādījums.

Vārdnīca, kurā rādīta vārda cilme un sniegti komentāri par vārdu radniecību. Etimoloģijas vārdnīcas šķirklī var aplūkot vienu vārdu vai vairākus vienas cilmes vārdus, par šķirkļa vārdu izraugoties vienu no šiem vārdiem vai tikai vārda vēsturisko sakni. Iespējamas gan vienas atsevišķas, piemēram, latviešu valodas, gan veselas valodu grupas, piemēram, baltu valodu, vai pat valodu saimes, piemēram, indoeiropiešu valodu, etimoloģijas vārdnīcas.

Vārds, tā sākotnējā forma vai nozīme, no kā cēlies kāds mūsdienu valodas vārds, tā forma vai nozīme, piemēram, vārda paldies! etimons ir vārdkopa palīdzi, Dievs!, aizgūtā vārda veikals etimons ir lietuviešu valodas vārds veikalas ‘darbs; sacerējums’.

Kopējs nosaukums tautai vai ciltij un teritorijai, piemēram, poļu valodā Włochy ‘Itālija; itālieši’. Etnikonus bieži lietojuši antīkās literatūras autori. Latviešu valodā etnikonus mēdz izmantot sarunvalodas stilā un folklorā, piemēram, tautasdziesmas rindiņā Leišos ņēmu līgaviņu.

Vārds, kas nosauc nacionālās reālijas – ar kādas tautas vai etniskas grupas savdabīgajām ieražām, paradumiem, materiālo vai garīgo kultūru saistītus priekšmetus un parādības, piemēram, etnogrāfismi, kas nosauc latviešu tautas materiālās kultūras priekšmetus, ir puzuris (‘dekors telpu rotāšanai Ziemassvētkos’), cimbole (‘Latgalē izplatīts mūzikas instruments’), sakta (‘dekoratīva saspraude latviešu sieviešu tautastērpā’).

Valodniecības apakšnozare, kurā pēta etnosa valodas, kultūras un psiholoģijas faktoru savstarpējo mijiedarbi valodas funkcionēšanas un attīstības procesā. Etnolingvistikas zinātne tiecas noskaidrot, kādas saziņas formas un līdzekļi ir raksturīgi konkrētām etniskām vai sociālām grupām, ar kādiem līdzekļiem un kādā veidā valodā tiek atspoguļoti kultūras priekšstati konkrētā runātāju kolektīvā.

Tautas, cilts vai citas etniskas kopības nosaukums, piemēram, dorieši, kurši, latvieši, horvāti.

Vietvārds, kas radies no etnonīma, piemēram, Leišmale, Krievupe, Hantimansijska.

Sarunvalodas vārds vai izteiciens, kas var būt iederīgs ģimenes vai tuvu paziņu un draugu saziņā (piemēram, uzruna vārdā, vietniekvārda tu lietojums), bet neiederas oficiālā situācijā, kur jāievēro noteiktas runas etiķetes prasības.

Darbības vārda personas forma, kam teikumā ir izteicēja funkcija, piemēram, las-u, las-i, las-a, las-ām, las-āt.

Vārdu darināšana, izmantojot galotnes, piemēram, latviešu valodā ar galotni -e atvasināti lietvārdi: skāb-e, audz-e no darbības vārdiem skābt, augt; ar galotni -is lietvārds meln-is no īpašības vārda meln-s.

Vārdu atvasināšana, par vārddarināšanas līdzekli izmantojot derivatīvo galotni, piemēram, gais-t – gais-s; smail-s – smail-e; tāl-s – tāl-e.

Valodas, kurās gramatiskās nozīmes izsaka galvenokārt ar īpašu elementu — ārējo vai iekšējo fleksiju. Pie fleksīvajām valodām pieder, piemēram, indoeiropiešu un semītu valodas. Semītu valodās ir iekšējā fleksija — transfikss. Indoeiropiešu valodās ir galvenokārt ārējā fleksija — galotne, kas bieži vien vienlaikus var izteikt vairākas gramatiskās nozīmes, piemēram, latviešu valodā lietvārdu locījumu galotnes izsaka locījuma, skaitļa un dzimtes nozīmi.

Valodas mazākais funkcionālais skaniskais segments (skaņa), kas spēj mainīt vārda vai vārda morfoloģiskās sastāvdaļas nozīmi, piemēram, vārdu pāros kazas, kāzas, zili, zīli. Fonētiskajā pierakstā fonēmas simboli tiek likti slīpās iekavās, piemēram, /i/ un /ī/. Tradicionāli uzskata, ka mūsdienu latviešu valodā ir 48 fonēmas: 12 patskaņu, 10 divskaņu un 26 līdzskaņu fonēmas.

Valodniecības nozare, kurā pēta dažādu valodu skaņu artikulāciju (artikulārā fonētika), uztveri (auditīvā fonētika) un skaņu intensitāti, frekvenci un ilgumu (akustiskā fonētika).

Vārdu savienojums, kurā uzsvērta ir tikai viena zilbe, piemēram, kaut kad, it kā, uz galvas. Daļa no fonētiskajiem vārdiem ir analītiski vārdi.

Regulāra skaņu mija pēc valodā dzīviem fonētiskajiem likumiem, piemēram, mūsdienu latviešu literārajā valodā n tiek runāts kā [ŋ] līdzskaņa k un g priekšā.

Rakstības sistēma, kurā, izmantojot īpašus fonētiskos apzīmējumus, iespējami precīzi atspoguļo izrunu. Izšķir lokālās transkripcijas sistēmas un starptautisko transkripcijas sistēmu, kura balstās uz starptautisko fonētisko alfabētu IPA (International Phonetic Alphabet), ko izstrādājusi Starptautiskā fonētikas asociācija (International Phonetics Association).

Līdzekļi, kas nodrošina runas skanējumu. Latviešu valodas fonētiskie līdzekļi ir valodas skaņa, zilbe, zilbes intonācija, vārda uzsvars, runas intonācija.

Valodniecības apakšnozare, kurā pēta kādas noteiktas valodas skanisko elementu (skaņu, toņu, uzsvaru un ritma) funkcijas un skaņu saistīšanās likumības.

Valodas fonoloģisko, morfoloģisko un sintaktisko vienību attieksmju materiālā izpausme pretstatā to semantiskajai struktūrai.

Arī vārdformas celms. Vārda gramatiskā forma bez galotnes, piemēram, gramatisko formu saulē, lielajam, nirstu, lasījusi, domāšu, klausos, smiesimies celmi ir saul-, liel-, nirst-, lasījus-, domāš-, klaus-,  smies-.

Gramatiskās formas paveids atkarībā no formveidošanas paņēmiena un izmantotajiem līdzekļiem. Latviešu valodā šķir sintētiskas, analītiskas un supletīvas formas.

Vārda gramatisko formu veidošana, piemēram, lietvārda locījuma, skaitļa vai dzimtes formu veidošana.

Afikss, ko izmanto gramatiskās formas veidošanā. Latviešu valodā formveidošanas afiksi parasti ir galotnes un piedēkļi, piemēram, saul-e, saul-es, saul-ei, saul-i, saul-ē vai sie-t, sie-n–u, sie-š–u, sie-dam–s, retāk priedēkļi, piemēram, vis-labāk; ir jā-nes.

Pirmatnīgs, atvasināts vai salikts gramatiskās formas celms, ko izmanto par pamatu citu gramatisko formu veidošanai, piemēram, lokāmā tagadnes darāmās kārtas divdabja plaukstošs formveidošanas celms ir darbības vārda tagadnes celms plaukst-.

Valodas elementa funkcija, kas īstenojas, veidojot gramatiskās formas, piemēram, latviešu valodā formveidošanas funkcija ir piedēkļiem -n-, -j-, -st-, veidojot darbības vārdu siet, klāt, nirt vienkāršās tagadnes formas sienu, klāju, nirstu.

Arī formveidošanas formants. Gramatisko formu veidošanā izmantotais līdzeklis – afikss (saul-ē, sal-st-am, vis-lab-āk–ais), palīgvārds (esmu lasījis, tiek celts, ir jāla-sa), skaņu mija (vilkt : velku; celt : ceļu, cēlu) vai saknes maiņa (es : man; bū-t : es-mu; daudz : vair-āk).

Formveidošanas līdzekļu nosacīts gramatisko formu veidošanas paveids. Latviešu valodā pamatā izmanto: (1) morfoloģisko formveidošanas paņēmienu (gramatiskās nozīmes izsaka ar morfēmām – galotni, piemēram, dzimtes, skaitļa un locījuma nozīmi lietvārdam, īpašības vārdam u.tml.; piedēkli, piemēram, pārākās pakāpes nozīmi īpašības vārdam un apstākļa vārdam, laika nozīmi darbības vārdam, priedēkli, piemēram, vajadzības izteiksmes nozīmi darbības vārdam), rezultātā veidojot sintētisku formu; (2) sintaktisko formveidošanas paņēmienu (formu veido, izmantojot palīgvārdu vai tā nozīmē lietotu vārdu, piemēram, tagadnes salikto formu darbības vārdiem veido, izmantojot palīgdarbības vārdu būt un lokāmo darāmās kārtas pagātnes divdabi (esmu lasījis); (3) semantisko formveidošanas paņēmienu (izsakot gramatisko nozīmi, tiek izmantots fonētiski atšķirīga sakne resp. celms, piemēram, vietniekvārda es ģenitīva formā manis). Atbilstoši veidojas šādi formu tipi: sintētiskas, analītiskas un supletīvas formas.

Gotiskā raksta veids, kam raksturīgi izlocīti, ornamentāli burti ar asiem stūriem. Latviešu rakstībā fraktūra lietota no 16. gs. līdz 20. gs. 30. gadiem.Paraugs:

Frazeoloģisms, kurā viens komponents lietots savā leksiskajā nozīmē, piemēram, zili brīnumi ‘lieli brīnumi’, slinks kā maiss ‘ļoti slinks’.

1. Valodniecības apakšnozare, kurā pēta frazeoloģismus. 2. Frazeoloģismu kopums.

Frazeoloģisms, kas izteikts salīdzinājuma veidā, piemēram, kā bitīte ‘ļoti čakla’, kā ozols ‘stalts, spēcīgs’.

Leksiski nedalāms, sastāva un struktūras ziņā relatīvi stabils, valodas praksē ar tradīciju nostiprinājies vārdu savienojums, kura nozīme saistīta ar visa vārdu savienojuma vai atsevišķu tā komponentu nozīmes pārnesumu. Piemēram, ciets rieksts ‘grūts, sarežģīts uzdevums’, mest plinti krūmos ‘padoties’, kārt zobus vadzī ‘ciest badu’. Valodas mācību procesā tiek aplūkotas specifiskās frazeoloģismu nozīmes, kā arī frazeoloģismu lietojuma stilistiskie un kulturoloģiskie aspekti.

Vārdnīca, kurā apkopoti vienas vai vairāku valodu frazeoloģismi. Frazeoloģismu vārdnīcas var būt divējādas – vienvalodas skaidrojošās frazeoloģismu vārdnīcas un divu vai vairāku valodu tulkojošās frazeoloģismu vārdnīcas. Vārdnīcu mēdz dēvēt arī par frazeoloģijas vārdnīcu.

Atsevišķā teikumā vai teikuma daļā ietverta patstāvīga, intonatīvi pabeigta, sintaktiski strukturēta runas vienība, kas izsaka noteiktu domu. Svešvalodas mācību procesā frāzes klasificē pēc to nozīmēm vai gramatiskajām pazīmēm un izmanto tekstveides mācībā.

Vēsturiski izveidojies valodas paveids, ko raksturo noteikta funkcionēšanas sfēra un ar to saistīta specifisku valodas līdzekļu atlase. Latviešu valodniecībā tradicionāli šķir piecus valodas funkcionālos paveidus jeb stilus: zinātnisko stilu, lietišķo stilu, publicistikas stilu, sarunvalodas stilu, daiļliteratūras stilu. Valodas funkcionālo stilu raksturo gan specifisku valodas līdzekļu lietojums, gan arī stilistiski ekspresīvu un vispārlietojamu valodas līdzekļu lietojuma biežums.

Arī fleksija. Morfēma, kas atrodas vārda absolūtajās beigās aiz saknes vai piedēkļa, resp., aiz primāra, sekundāra vai salikta celma, piem., spain-is, spain-īt-is, iz-cel-šan-ās, jaun-at-klā-j-um-am, krast-mal-ā. Ikvienu konkrētu galotni var pievienot jebkura vārda celmam, ja tas pieder pie attiecīgas paradigmas, piem., visi vīriešu dzimtes lietvārdi, kas pieder pie o-celma  resp. 1. deklinācijas, vienskaitļa lokatīvā iegūst galotni -ā (kaln-ā), visiem tiešajiem darbības vārdiem nākotnes daudzskaitļa 1. personā ir galotne -im (kāp-s-im, dom-ā-s-im, rakst-ī-s-im), visiem lietvārdiem vienskaitļa nominatīvā  aiz piedēkļa -īb-, -šan- seko galotne -a, bet aiz -um- – galotne -s. Galotnes latviešu valodā galvenokārt veic formveides funkcijas. Tikai dažas galotnes (-a, -e, -is, -s, -t, -ties), adverbiālie formanti -i, -u veic arī vārddarinātājas morfēmas funkcijas lietvārdu, darbības vārdu, apstākļa vārdu sistēmā. Tās ir derivatīvās  jeb vārddarināšanas galotnes, piem., iz-tek+a, sēd+e, skrie+ties, ātr+i skrie-t, tāl+u brauk-t. Galotnes -a, -e, -is  tika dēvētas arī par sufiksālajām galotnēm, jo tās vēsturiski veidojušās no kādreizējiem piedēkļiem. Formveidotājas galotnes izsaka  gramatisko nozīmi, kas raksturīga nevis vārdam kā leksiskai vienībai, bet gan noteiktai vārdformai. Mainot galotni, tiek mainīta arī vārda gramatiskā forma un vismaz viena ar galotni izteiktā gramatiskā nozīme, piem., vārda labum-s  formās labum-a, labum-am, labum-u, galotne izsaka vīriešu dzimtes vienskaitļa Ģ, D, A nozīmi, bet formās labum-i, labum-u, labum-iem mainījusies skaitļa nozīme. Lietvārdu un darbības vārdu sistēmā šķir tiešās un atgriezeniskās galotnes, piem., jauk-šan-a : jauk-šan-ās, vilk-t : vilk-ties , bet īpašības vārdu, skaitļa vārdu, darbības vārdu divdabja formām var būt nenoteiktās un noteiktās galotnes – -s, -š, -a : -ais, -ā.

Teikuma virsloceklis, kas viens pats veido gramatisko centru vienkopas teikumā. Formas ziņā tas ir tuvs izteicējam, bet teikumā nav neviena cita teikuma locekļa, ar ko tas būtu saistīts savstarpēja atkarīguma attieksmēs, piemēram, Ārā puteņo. Istabā ir silts.

Vārda uzsvars, kas izceļ vienu zilbi vairāk par citām. Latviešu valodā galvenais uzsvars lielāko tiesu saklausāms vārda pirmajā zilbē.

Zilbe, kuras kodolu veido garš patskanis, divskanis vai diftongisks savienojums. Latviešu valodā garās zilbes tiek dažādi intonētas. Piemēram, lietvārdu stāvs izrunā ar krītošo, bet īpašības vārdu stāvs – ar stiepto intonāciju.

Līdzskanis, kuru izrunā ar aptuveni dubultu pagarinājumu, latviešu valodā tam parasti nav fonoloģiskās funkcijas. Atbilstoši konkrētās valodas pareizrakstības principiem to atspoguļo vai neatspoguļo rakstos, piemēram, latviešu valodā līdzskanis m ir garš vārdā programma, bet līdzskanis p ir garš vārdā lapa.

Patstāvīga fonēma – patskanis, kas garuma ziņā ir pretstatāms īsam līdzīgas artikulārās kvalitātes patskanim un spēj šķirt vārda nozīmi. Latviešu valodā virs garā patskaņa burta raksta garumzīmi – horizontālu svītriņu.

Augu ģints, dzimtas, sugas vai šķirnes (taksona) nosaukums, piemēram, lielās nātres, divšķautņu asinszāles, rožu šķirnes ‘Montezuma’, ‘Goldkrone’.

Senslāvu rakstībā izmantots raksta veids, kas pēc alfabēta sastāva, burtu izkārtojuma, skaniskās nozīmes līdzīgs kirilicai, bet atšķiras burtu forma. Glagolicā ir 40 burtu. Glagolica plaši izmantota 9. gs. Morāvijā, no kurienes izplatījusies Bulgārijā un Horvātijā, kur lietota līdz 18. gs. beigām. Retumis izmantota arī senajā Krievijā.Sk. arī kirilica; raksts.

Tekstā lietots neparasts, maz pazīstams vai nesaprotams vārds, frāze (vai termins) kopā ar tā skaidrojumu vai tulkojumu (iekavās, parindē u. tml.); arī paskaidrojošs vārds vai frāze, ko tekstam (iekavās, parindē u. tml.) pievieno mazpazīstama vārda nozīmes komentēšanai.

Alfabētisks tekstā lietotu neparastu, maz pazīstamu, grūti saprotamu vārdu, frāžu (arī terminu) un to skaidrojumu vai tulkojumu (glosu) saraksts, kas parasti mazas vārdnīcas veidā pievienots kādai grāmatai vai rokrakstam.

Latīņu raksta veids, kam raksturīgi burti ar stūrainām, asām, lauztām formām. Gotiskais raksts izveidojies 10. gs. Itālijā, izplatījies Rietumeiropā un Ziemeļeiropā. Mūsdienās vairs nelieto.Paraugs:

Funkcionāla kādas valodas rakstzīmju sistēmas pamatvienība dažādos tās rakstības stila variantos, piemēram, grafēmas „a” varianti ir mazais a, lielais A, kursivētie a, A u.tml. Grafēma var apzīmēt noteiktu fonēmu, zilbi, vārdu.

1. Valodniecības nozare, kurā pēta valodas vienību atveidi ar rakstzīmēm. 2. Rakstzīmju kopums, ko izmanto valodas vienību (fonēmu, zilbju, morfēmu u.tml.) atveidei. Valodas mācību procesā tiek apgūta māka rakstīt noteikta veidojuma burtus, burtus savienot vārdos, lai tālāk veidotu teikumus, tekstu, ievērojot ortogrāfijas, interpunkcijas un stilistikas nosacījumus teksta izveidē.

1. Kādas valodas burtu un citu grafisko zīmju kopums (sistēma), kas rakstos atspoguļo attiecīgās valodas skaņas. Grafētika ikvienai valodai ir īpatnēja. Tā tiek veidota atbilstoši katras valodas skaniskajai sistēmai, piemēram, izmantojot krievu valodas grafētiku, rakstām: Волга. Щерба. Иванов, bet izmantojot latviešu valodas grafētiku: Volga, Ščerba, Ivanov. Latviešu valodas grafētikā izmantoti latīņu alfabēta burti. 2. Grafisko zīmju pētniecības joma.

Mācība par cilvēka rokrakstu, savstarpējām likumsakarībām starp rokrakstu, raksturu un cilvēka psihisko stāvokli.

Mazākā iespējamā teikuma struktūra (gramatiskais kodols), ko latviešu valodā var veidot vai nu divi virslocekļi – teikuma priekšmets un izteicējs –, vai arī viens virsloceklis – galvenais loceklis.

Gramatiskās nozīmes izpausmes veids; forma, ar kuru izteiktā gramatiskā nozīme kontekstā iegūst noteiktu jēgu, piemēram, lietvārdam gramatiskā forma raksturo dzimtes, skaitļa un locījuma gramatisko nozīmi. Zināšanas par vārdu gramatiskajām formām un to lietošanu ir valodas kompetences pamats.

Abstrakta valodas gramatiskās sistēmas nozīme, kas regulāri izpaužas gramatiskā formā, piemēram, dzimtes, skaitļa un locījuma gramatiskās nozīmes latviešu valodā izpaužas kā atšķirīgas formas vīriešu un sieviešu dzimtē, vienskaitlī un daudzskaitlī, nominatīvā, ģenitīvā, datīvā, akuzatīvā, instrumentālī, lokatīvā un vokatīvā. Gramatiskā kategorija ir gramatiskās nozīmes un gramatiskās formas vienība, kas balstās vismaz uz divu elementu pretstatu, piemēram, latviešu valodā lietvārda dzimtes kategorija, kurā ietilpst vīriešu un sieviešu dzimte, vai darbības vārda laika kategorija, kurā ietilpst tagadne, pagātne un nākotne. Gramatisko kategoriju apzīmēšanai gramatikā lieto arī terminu morfoloģiskā kategorija.

Valodas lietotāja zināšanas par vārdu gramatiskajām pazīmēm  atbilstīgi fonoloģijas, morfoloģijas un sintakses likumiem; prasme noteikt, apzināti veidot un lietot saziņā valodas gramatiskās struktūras un modeļus. Gramatiskā kompetence ir valodas kompetences sastāvdaļa, un tā tiek attīstīta, valodas apguvējam mācoties teorētiski izprast valodas gramatisko sistēmu un pareizi lietot gramatiskās formas.

Vispārīga, abstrakta valodas gramatiskās sistēmas nozīme, kas raksturīga vārdam, vārdformai, vārdu savienojumam vai sintaktiskai konstrukcijai un kas regulāri izpaužas noteiktā gramatiskā valodas vienības formā. Gramatiskās nozīmes atsevišķam vārdam var būt vairākas, tās var mainīties atkarībā no vārda lietojuma formas, piemēram, lauks – lauki, māja – mājas.

Arī gramatizācija, gramatikalizācija. Valodas leksiskās sistēmas elementu pāreja gramatiskajā sistēmā. Piemēram, afiksu morfēmas gramatizācijas procesā ir cēlušās no patstāvīgiem vārdiem vai palīgvārdiem, visi palīgdarbības vārdi ir gramatizējušies patstāvīgas nozīmes un funkciju darbības vārdi u. tml. Gramatizācija parasti sākas ar desemantizēšanos, vārdam zaudējot savu leksisko nozīmi, turpinās kā dekategorizēšanās, vārdam sastingstot vienā gramatiskajā formā un zaudējot locīšanas paradigmu, un parasti beidzas ar fonētisku redukciju, vārdam fonētiski saīsinoties. Piemēram, latviešu valodā īpašības vispārākās pakāpes priedēklis vis- gramatizācijas ceļā ir cēlies no vietniekvārda viss daudzskaitļa ģenitīva visu, formai zaudējot vietniekvārda semantiku un atraujoties no paradigmas, kā arī fonētiski saīsinoties gala zilbei.

Zīme (ˋ), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto krītošās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta. Dažās valodās šo zīmi lieto arī citu zilbes intonāciju apzīmēšanai, kā arī uzsvara apzīmēšanai virs īsā patskaņa.

Arī grēcisms. Aizguvums no grieķu valodas, piemēram, hameleons, labirints, ritms.

Alfabēts, kas veidojies uz feniķiešu alfabēta pamata 10. gs. beigās – 9. gs. sākumā p. m. ē. Sākotnēji tajā ir 27 burti. 5.–4. gs. p. m. ē. izveidojies grieķu alfabēts, kurā ir 24 burti – 7 patskaņu un 17 līdzskaņu apzīmēšanai. Šo alfabētu vēl mūsdienās lieto jaungrieķu valodā. Grieķu alfabēts: alfa Αα, beta Ββ, gamma Γγ, delta Δδ, epsilons Εε, zēta Ζζ , ēta Ηη, tēta Θθ, jota Ιι, kapa Κκ, lambda Λλ, mī Μμ, nī Νν, ksī Ξξ, omikrons Οο, pī Ππ, ro Ρρ, sigma Σσς, tau Ττ, ipsilons Υυ, fī Φφ, hī Χχ, psī Ψψ, omega Ωω

Skaņu raksts, kas 10. gs. beigās – 9. gs. sākumā p.m.ē. izveidojies no feniķiešu raksta. Grieķu rakstā ieviestas zīmes arī patskaņu apzīmēšanai. Rakstīšanas virziens sākotnēji ir no labās puses uz kreiso, vēlāk – no kreisās puses uz labo. Paraugs: πικτόγραμμα

Valodu iedalījums pēc radniecības un saiknes ar kādu no pirmvalodām. Radniecīgas valodas apvieno valodu saimēs, piemēram, indoeiropiešu, somugru, tirku valodu saime, ko atbilstoši radniecības pakāpei sīkāk iedala valodu grupās un apakšgrupās, piemēram, indoeiropiešu valodu saimes ķeltu valodu grupas britu apakšgrupa.

Locījums, kas izsaka piederību, īpašību, vielu, piemēram, latviešu valodā tēva nams, liela auguma cilvēks, māla trauks. Ģenitīvam var būt dažādas nozīmes nianses, piemēram,  subjekta ģenitīvs, objekta ģenitīvs, dalāmais ģenitīvs, pielikuma ģenitīvs, satura ģenitīvs (sal. krūze piena un piena krūze).

Indoeiropiešu valodu saimes valodu grupa, kurā šķir ziemeļģermāņu jeb skandināvu (dāņu, īslandiešu, norvēģu, zviedru, fēru), rietumģermāņu (afrikandu, angļu, nīderlandiešu, vācu, frīzu) un austrumģermāņu (mirusī vestgotu un ostgotu) valodas.

Aizguvums no vācu valodas, piemēram, slims, brokastis, trepes. Šo aizguvumu avots var būt dažādi vācu valodas varianti – augšvācu valoda, lejasvācu valoda, dialekti u. c. Retumis par ģermānismiem sauc arī aizguvumus no citām ģermāņu valodām.

Vietvārds, kas nosauc purvu, piemēram, Ķemeru tīrelis, Peļķes purvs, Sūnākslis.

Viens no diviem vai vairākiem vienādi rakstāmiem atšķirīgas nozīmes vienas valodas vārdiem ar dažādu zilbes intonāciju, piemēram, vietniekvārds tā un apstākļa vārds tā. (Sk. Grīsle R. Heterotonu vārdnīca un heterotonijas pētījumi. Rīga: Zinātne, 2008.)

Valoda, kas radusies valodu saskarē, vienai valodai uzņemot sevī citas valodas elementus, galvenokārt leksēmas, un vienkāršojot gramatiku. Tādējādi veidojas jaukta valoda, kurā uzkrājas ģenētiski neviendabīgs leksiskais materiāls, neviendabīgi sintaktiskie un morfoloģiskie modeļi u. c.

Vārds, kas darināts no dažādu valodu cilmes sastāvdaļām. Izšķir saliktos hibrīdvārdus jeb hibrīdsalikteņus (piemēram, luksofors, ludotēka, aerokamanas) un atvasinātos hibrīdvārdus jeb hibrīdatvasinājumus (piemēram, pēceksāmens, ainavists).

Hidronīmu kopums.

Onomastikas apakšnozare, kurā pēta hidronīmus. ◊ latviešu hidronīmika.

Vietvārds, kas nosauc ūdenstilpi vai ūdensteci, piemēram, Maziča, Dridzis, Venta.

Ideogrāfiska rakstzīme (stilizēts zīmējums), kas apzīmē vārdu, zilbi vai atsevišķu skaņu. Hieroglifi pazīstami kopš 4. gt. p. m. ē. ēģiptiešu, vēlāk – ķīniešu, hetu-luviešu u. c. valodās. Mūsdienās hieroglifus lieto, piemēram, ķīniešu un japāņu valodā.

Ideogrāfiskā raksta veids, kurā zīmes sākotnēji attēloja konkrētus priekšmetus, vēlāk — vārdus, līdzskaņu kopas, atsevišķus līdzskaņus. Paraugs: 象形文字, 古代石壁畫.

Virsjēdziena nosaukums, piemēram, vārds koks ir hiperonīms attieksmē pret vārdiem bērzs, egle, liepa, osis, ozols utt. Hiperonīma nozīme ietilpst hiponīmu nozīmēs.

Datorizētas informācijas pārlūkošanas un izguves sistēma, kas lietotājam ļauj izgūt informāciju no savstarpēji saistītiem dokumentiem neatkarīgi no to izvietojuma datora atmiņā.

Apakšjēdziena nosaukums, piemēram, vārds tīģeris ir hiponīms attieksmē pret vārdiem zīdītājs un dzīvnieks.

Vēsturiski ierobežota lietojuma vārds, kas nosauc mūsdienās neaktuālu vai zudušu reāliju un kam nav sinonīma mūsdienu valodā, piemēram, vēsturiskajā metroloģijā lietojami historismi desetīna, garnica, olekts, siets, vērdiņš. Daudzi historismi mūsdienās kļuvuši par vēstures terminiem, piemēram, cunfte, zellis, dzimtbūšana.

Viens no diviem vai vairākiem vienādi izrunājamiem vienas valodas vārdiem ar atšķirīgu nozīmi. Homofoni var būt dažādi rakstāmi. Latviešu valodā, piemēram, homofoni ir salts ‘auksts’ un salds ‘tāds, kam ir cukura garša’. Homofonus mēdz dēvēt arī par fonētiskajiem homonīmiem.

Viena no divām vai vairākām dažādas nozīmes vārdformām, ko izrunā un raksta vienādi, piemēram, rāju (darbības vārds rāt īstenības izteiksmē, tagadnē, vienskaitļa 1. personā) un rāju (lietvārds rāja vienskaitļa akuzatīvā); sviesta (lietvārds sviests vienskaitļa ģenitīvā) un sviesta (divdabis sviests sieviešu dzimtes nominatīvā).

Viens no diviem vai vairākiem atšķirīgas nozīmes vienas valodas vārdiem, kurus raksta vienādi, bet dažādi izrunā. Latviešu valodā, piemēram, mērs ‘pilsētas galva’ un mērs ‘mērvienība’.

Vienas valodas divu vai vairāku dažādas nozīmes vārdu, vārdformu vai morfēmu skanējuma un rakstības vienādība.

Viens no diviem vai vairākiem vienādi izrunājamiem un rakstāmiem vienas valodas vārdiem ar atšķirīgu, savstarpēji nesaistītu nozīmi, piemēram, rota ‘karaspēka apakšvienība’ un rota ‘greznuma priekšmets’; akcents ‘uzsvars’ un akcents ‘izrunas īpatnības’.

Nosacīts attēls vai zīmējums, ar kuru ideogrāfiskajā rakstā apzīmē noteiktas nozīmes vārdus vai morfēmas. Ideogrammām var būt tieša vai simboliska nozīme.

Raksta veids, kurā zīmes (ideogrammas) apzīmē noteiktas nozīmes vārdus vai morfēmas. Ideogrāfiskais raksts veidojās, piktogrammām pakāpeniski pārtopot par ideogrammām.

Kādai valodai raksturīgs savdabīgs, nedalāms vārdu savienojums, kurā katra komponenta leksiskā nozīme un visa vārdu savienojuma kopīgā leksiskā nozīme atšķiras no vispārlietojamās nozīmes, piemēram, ņemt kājas pār pleciem ‘bēgt’, vazāt aiz deguna ‘muļķot, atkārtoti mānīt’. Valodas apguvē tiek aplūkotas specifiskās idiomu  nozīmes, kā arī to lietojuma stilistiskie un sociokultūras aspekti.

1. Kādas valodas idiomu kopums. 2. Valodniecības apakšnozare, kurā pēta idiomas.

Arī katoikonīms. No vietvārda atvasināts vārds, kas apzīmē šajā vietvārdā saucamas apdzīvotas vietas vai teritorijas iedzīvotājus, piemēram, helsinkieši, kurzemnieki, valmierieši, bēnenieki.

Divpusēja izdalītājpieturzīme. Šķir apaļās iekavas ( ( ) ), kvadrātiekavas ( [ ] ), figūriekavas ( { } ) un slīpās iekavas ( / / ). Apaļās iekavas no pārējā teksta izdala iespraustus papildinājumus vai paskaidrojumus, piemēram, Rakstā aplūkoti galvenie (bet ne vienīgie) uzdevumi. Tās lieto, arī iezīmējot no literārās normas viedokļa liekas skaņas, piemēram, āboliņ(i)s, lat(u)vieši, saistītas vārdformas, piemēram, parakstīt(ies), vai saturiski niansētus izteiksmes variantus, piemēram, redaktors (izdevējs). Kvadrātiekavas lieto fakultatīvu vārda vai vārdkopas sastāvdaļu iezīmēšanai (īpaši terminu vai pareizrakstības vārdnīcās), piemēram, angl[ic]isms, un kā tehnisku zīmi, piemēram, bibliogrāfiskajos rādītājos, fonētiskajā transkripcijā. Figūriekavas lieto valodas parādību un likumu shematiskos atspoguļojumos u. c. Slīpajās iekavās raksta fonēmas, piemēram, /e/.

1. Neoficiāls personvārds, ko lieto papildus cilvēka vārdam un uzvārdam (vai citas kategorijas oficiālam personvārdam), piemēram, Garais, Amišs (< uzvārds Amoliņš). Iesauku parasti lieto nosaucamā cilvēka paziņas vai ģimenes locekļi, retos gadījumos (piemēram, brazīliešu futbolistiem) iesauka kļūst plaši zināma un iegūst daļēji oficiālu raksturu. 2. Īpašvārds – jebkura cita objekta (ne cilvēka) neoficiāls, parasti emocionāli ekspresīvs, nosaukums, ko lieto papildus šī objekta oficiālajam nosaukumam, piemēram, Stūra māja ‘Valsts policijas galvenās pārvaldes ēka Rīgā’.

Vārds vai vārdu savienojums, kam teikumā nav teikuma locekļa funkcijas un sintaktiska sakara ar pārējiem teikuma locekļiem un kas izsaka autora attieksmi pret teikuma saturu, piemēram, Par laimi, nebija auksts. Iespraudums var būt arī teikuma daļa, kas izsaka dažādas modālas nozīmes, kā arī paskaidrojumu vai precizējumu, piemēram, Pats svarīgākais, kā šķiet, jau ir pateikts. Kā zināms, tas bija sen. Rakstos iespraudumu no pārējā teikuma atdala ar komatiem vai, retāk, ar domuzīmēm.

Vārds, vārdu savienojums vai teikuma daļa, kas izsaka autora paskaidrojumu vai piezīmi par teikuma saturu un ko rakstos no pārējā teikuma atdala ar iekavām, piemēram, Ja viņa to būtu zinājusi (bet viņa to nezināja), viss būtu citādi.

Darbības vārda pagātnes forma, kas izsaka ilgstošu vai regulāru darbību (stāvokli vai procesu) pagātnē bez attieksmes pret darbības beigām, piemēram, latviešu valodā Es vakar strādāju dārzā. Bērnībā mēs labprāt spēlējām paslēpes. Imperfektam ir nepabeigtas pagātnes nozīme pretstatā aoristam vai perfektam.

Zilbju raksts, ko lieto Indijā, Bangladešā, Pakistānā, Nepālā, Šrilankā, arī Centrālāzijā, Tibetā, Birmā, Indoķīnas pussalā, Indonēzijā. Senākais indiešu raksts sastopams rakstu pieminekļos, kas datējami ar 3.–2. gt. p.m.ē. No 3. gs. p.m.ē. saglabājušies rakstu pieminekļi brahmi rakstā, no kura veidojušies visi mūsdienu indiešu raksta veidi, kas ir vairāki desmiti. Šķir trīs indiešu raksta atzarus – ziemeļu, dienvidu un dienvidaustrumu. Raksta no kreisās puses uz labo.

Valodas līdzekļu atlases un kombinēšanas individuālo īpatnību kopums.

Valodu saime, kas izplatīta Eiropā, Āzijā, kā arī citās pasaules daļās un ko veido indiešu, irāņu, slāvu, baltu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, čigānu valodu grupas, grieķu, albāņu un armēņu valoda, kā arī vairākas mirušu valodu – hetu, tohāru – grupas. Indoeiropiešu valodas sākotnēji pārsvarā ir fleksīvas valodas ar bagātu formu sistēmu.

Darbības vārda forma, kam nav personas nozīmes un personas galotnes, piemēram, nenoteiksme, divdabis, supīns.

Specializēta mākslīgā valoda, ko izmanto nepārprotamam informācijas pierakstam zinātnē, ekonomikā, tehnikā, lai nodrošinātu precizitāti un pilnīgumu informācijas pārraides, glabāšanas, apstrādes un izmantošanas procesos dažādās informācijas sitēmās. Informācijas valodas ir daudzveidīgas, kam pamatā ir to lietošanas apstākļu īpatnības, piemēram, pierakstiem matemātikā lieto zīmes > (‘lielāks par’), < (‘mazāks par’), = (‘vienlīdzīgs, vienāds ar’).

Arī  polisintētiskās valodas. Valodas, kurās izmanto inkorporāciju. Gramatiskās nozīmes tajās izsaka nevis atsevišķs vārds, bet vesels teikums. Pie inkorporējošajām valodām pieder vairākas paleoaziātu (čukču, korjaku, nivhu), indiāņu (irokēzu, dakotu, acteku) valodas un basku valoda.

Locījums, kas izsaka darbības līdzekli vai pavadoni, piemēram, latviešu valodā braukt ar divriteni, iet kājām, runāt ar māsu. Mūsdienu latviešu valodā instr4umentālis var būt gan sintētiska (sēdēt līku muguru, smieties stundām), gan analītiska (sarunāties ar brāli, mocīties ar iesnām) lietvārda forma. Nozīmes: īpašības instrumentālis, laika instrumentālis, veida instrumentālis, mēra instrumentālis u. c.

Morfēmas, kas funkcionē kā savienotājelements. Darinot salikteņus, to pirmais komponents dažkārt saliktenī tiek iekļauts pilnībā, neatmetot galotni, piem., pirt-s+slot-a, rok-as+naud-a, vai arī saīsinot to ( sēt-s+vid-us (elidēts a no -as)). Šī morfēma ir zaudējusi galotnes nozīmi un funkcijas, tā ir tikai savienotājelements starp saknēm vai celmiem, tātad uzskatāma par interfiksu.  Interfiksi kā iespraustas morfēmas parādās arī dažos ar sufiksiem atvasinātos vārdos, tie parasti nav saistīti ar kādu semantisko vai gramatisko slodzi un dažkārt izmantoti, lai novērstu skaņu saplūšanu, piem., rīdz-i-niek-s, lai-st-ī-t. Interfikss tiek izmantots arī, veidojot dažas gramatiskās formas (mes-t → met-ī-š-u). Interfiksi konstatējami arī aizgūto salikteņu struktūrā (heks-a-metr-s,  lik-o-pod-ijs) kur -o-, -a- ir vai nu saglabātā cilmvalodas galotnes daļa, kas kļuvusi par savienotājmorfēmu, vai arī salikteņa komponentu interfikss, kas ievietots aiz pirmā motivētājvārda celma, lai savienotu divus vārdus, piemēram, rentgen-o-grāf-ij-a (sal., rentgen-zvaigzn-e ’zvaigzne, kurai novērojams rentgenstarojums’) kuru pirmais komponents ir citvalodas elements, hidr-o-mezgl-s, turb-o-sūk-n-is. 

Valodniecības apakšnozare, kurā pēta sazināšanās iespējas daudzvalodības apstākļos un dažādu (galvenokārt mākslīgo) palīgvalodu, piemēram, esperanto, matemātiskās valodas, mašīntulkošanas valodas u. tml., veidošanu un lietošanu.

Vārds, kas darināts kādā mūsdienu nacionālajā valodā no internacionāliem, galvenokārt klasisko valodu, elementiem (saknēm, celmiem, afiksiem) un kas nav (var nebūt) izplatīts citās valodās. Latviešu valodā darināti, piemēram, internacionalismoīdi terminēma, ludotēka. Ja internacionalismoīds darināts pēc starptautiski produktīva modeļa, tas, nebūdams aizguvums, tomēr var būt internacionālisms, piemēram, termini translatoloģija, terminēma, onomatopoētisms latviešu valodā.

1. Noteiktu grafisku zīmju (pieturzīmju) kopums gramatisku, jēdzienisku vai intonatīvu sintaktisku vienību atdalīšanai (vai izdalīšanai) rakstos. 2. Pieturzīmju lietošanas noteikumu kopums, principi, kas vēsturiski izveidojušies un nostiprinājušies kādā valodā.

1. Kādas personas vadīta iepriekš mērķtiecīgi sagatavota saruna ar citu personu vai personu grupu, lai iegūtu noteikta satura informāciju, noskaidrotu citu runas dalībnieku viedokli par kādu jautājumu. Valodu apguves procesā intervija ir mācību paņēmiens, ko izmanto, lai pilnveidotu valodas apguvēja saziņas un valodas lietojuma kompetenci, kā arī sociālās sadarbības prasmes. 2. Viena no zinātniskās pētīšanas metodēm, kas ietver īpaši sagatavotus jautājumus respondentam, lai iegūtu zinātniskam pētījumam nepieciešamu informāciju.

Prosodiska parādība, ko rada valodas skaņu pamattoņa, intensitātes, tembra un ilguma maiņa un kas spēj mainīt valodas vienības skanējumu, dažkārt – arī semantiku.

Grafisks intonācijas attēls – skaņas pamattoņa līkne.

Vārdnīca, kurā vārdus izkārto alfabētā, sākot ar pēdējo vārda burtu un parasti nolīdzinot pēc labās puses. Šādas vārdnīcas izmanto, pētot vārda beigu daļas morfoloģisko sastāvu, vārdu darināšanu ar piedēkļiem, kā arī veidojot programmas tekstu mašīnapstrādei.

Tropu veids, pozitīvas nozīmes vārda lietojums negatīvā nozīmē, lai izteiktu izsmieklu, piemēram, Tu nu gan esi labiņais! ar nozīmi ‘Tu esi slikts’.

Arī selektīvā klausīšanās. Klausīšanās, lai iegūtu tikai konkrētu informāciju, piemēram, saklausītu tekstā informāciju par personāža rakstura iezīmēm vai ievērotu frazeoloģismus.

Valodas ziņā tuvi radniecīgu izlokšņu kopums, kas ir mazāks par dialektu un ko vieno šīm izloksnēm raksturīgas valodas īpatnības, piemēram, zemgaliskās izloksnes ar anaptiksi.

Nacionālās valodas paveids, ko savstarpējā saziņā lieto samērā nelielas teritorijas iedzīvotāju kopums, piemēram, Bēnes izloksne, Krimuldas izloksne, Šķilbēnu izloksne. Vairākas valodas ziņā radniecīgas izloksnes var veidot izlokšņu grupu vai dialektu.

Skaidrojoša vārdnīca, kurā ietverta vienas vai vairāku kādas valodas izlokšņu leksika, parasti, ar izlokšņu teksta paraugiem. Pēc leksikas atlases šķir pilna tipa un diferencēta tipa izlokšņu vārdnīcas. Diferencēta tipa izloksnes vārdnīcā iekļauj tikai izloksnes īpatnējo leksiku, pilna tipa izloksnes vārdnīcā – arī izloksnei un literārajai valodai kopīgo leksiku. Izlokšņu vārdnīcās var ietvert kādas vienas izloksnes leksiku un vairāku vai pat visu kādas valodas izlokšņu leksiku.

Arī  amorfās valodas, sakņu valodas. Valodas, kurās vārdi parasti sastāv no vienas vai vairākām saknēm bez afiksiem, piemēram, ķīniešu valodā guņ ‘darbs’, žeņ ‘cilvēks’, guņžeņ ‘strādnieks’. Vārdi nav lokāmi, gramatiskās nozīmes un sintaktiskos sakarus izsaka galvenokārt ar vārdu kārtu, piemēram, ķīniešu valodā Vo bu pa ta ‘Es nebaidos viņa’, bet Ta bu pa vo ‘Viņš nebaidās manis’, arī ar palīgvārdiem, ar muzikālo uzsvaru, intonāciju. Izolējošajās valodās ir arī vārdi (gan patstāvīgie, gan palīgvārdi), ar kuriem var izteikt gramatiskās nozīmes, piemēram, daudzskaitli ķīniešu valodā izsaka ar meņ – guņžeņmeņ ‘strādnieki’, īslaicīgu darbību – ar darbības vārda atkārtojumu kaņ-kaņ ‘paskatīties’. Pie izolējošajām valodām pieder ķīniešu, vjetnamiešu, birmiešu un citas sinotibetiešu saimes valodas, kā arī dažas Rietumāfrikas valodas.

Skaņu radīšana ar runas orgāniem konkrētā runas situācijā, izmantojot atmiņā uzkrāto fonoloģisko un leksisko informāciju.

Arī interjekcija. Vārdšķira, kas izsaka jūtas, gribu vai atdarina skaņas, piemēram, Ai, cik skaista diena! Kuš, visi vēl guļ! Brakš, koks nolūza! Izsauksmes vārdi parasti ir nelokāmi, tie neietilpst ne patstāvīgo vārdu, ne palīgvārdu grupā un sintaktiski nav saistīti ar pārējo teikumu. Tekstā izsauksmes vārdi parasti ir izsacījumu funkcijā.

Teikums, ar kuru runātājs pauž jūtas vai emocionālu attieksmi pret runas saturu vai sarunas biedru, piemēram, Kāds prieks to dzirdēt! Izsaukuma teikumu izrunā ar īpašu intonāciju, un rakstos tā beigās parasti liek izsaukuma zīmi.

Pieturzīme (!), ko parasti liek izsaukuma, pamudinājuma, vēlējuma teikuma beigās, piemēram, Cik skaista diena! Ej ātrāk! Kaut mēs paspētu!, kā arī aiz īpaši intonētiem izsauksmes vārdiem, piemēram, Ā! Čir! Spurkš!

Vārda vai vārdformas pēdējais piedēklis un galotne, piemēram, vārdu kaimiņš, pētniecisks, saimniekotājs izskaņas ir -iņš, -isks, -tājs; vārdformu plaukstošs, aizdomājusies, smiedamies izskaņas ir –ošs, -usies, -damies.

Palīgteikums, kas konkretizē ar vietniekvārdu izteiktu sastata izteicēja nominālo daļu virsteikumā, piemēram, Viņa vairs nav tā, kas bija līdz šim.

Teikuma virsloceklis, kas formas ziņā saistīts ar teikuma priekšmetu savstarpēja atkarīguma attieksmēs un kopā ar to veido teikuma gramatisko centru. Izteicējs nosauc teikuma priekšmeta darbību, stāvokli vai pazīmi, piemēram, Suņi rej. Nakts ir silta. Iedalījums: sastata izteicējs, saliktais izteicējs; nomināls izteicējs, verbāls izteicējs, adverbiāls izteicējs.

Bieži lietots, ekspresīvs vārdu savienojums, spilgti, kodolīgi izteikta doma. Vairākās valodu apguves programmās, piemēram, minimālisma programmā, izteicienu apguve un lietošana ir viens no svarīgākajiem mācību satura jautājumiem.

Veids, kā, izmantojot loģisko uzsvaru, pauzes, intonācijas, balss tembru, skaļumu, runas ātrumu, mīmiku, žestus, pozas u. c., pēc iespējas precīzāk atklāt teksta saturu un ietekmēt klausītāju.

Arī mods. Darbības vārda gramatisko formu sistēma, kas norāda uz izteikuma satura un darbības realitātes/irealitātes vērtējumu. Izteiksmi parasti veido noteikts laika un personas formu kopums, piemēram, latviešu valodā īstenības izteiksmē ietilpst sešas laika formas, katrā laika formā − sešas personas formas. ◊ īstenības izteiksme (sk.), atstāstījuma izteiksme (sk.), vēlējuma izteiksme (sk.), vajadzības izteiksme (sk.), pavēles izteiksme (sk.).

Darbības vārda gramatiskā kategorija, kas izsaka modalitāti, kā arī teksta autora attieksmi pret izteikuma saturu un darbības realitāti. Mūsdienu latviešu valodā darbības vārda izteiksmes kategorijā ietilpst piecas izteiksmes: īstenības, atstāstījuma, vēlējuma, vajadzības un pavēles izteiksme.

Minimāla intonatīvi pabeigta saziņas vienība, kam var būt noteikts strukturāls paraugs un ko rakstos norobežo ar teikuma beigu pieturzīmi. Lielākā daļa izteikumu ir teikumi konkrētā runas situācijā. Tie var būt ar pilnu vai nepilnu teikuma struktūru.

Arī adjektīvs. Vārdšķira, kas izsaka priekšmeta pazīmi un kam ir dzimtes, skaitļa, locījuma, salīdzināmo pakāpju un noteiktības/nenoteiktības gramatiskā kategorija. Dzimtē, skaitlī un locījumā īpašības vārds saskaņojas ar lietvārdu, piemēram, zaļš koks, zaļa zāle, zaļas pļavas. Teikumā īpašības vārdu lieto apzīmētāja vai nominālā izteicēja funkcijā, piemēram, latviešu valodā Viņam kritis lielais laimests. Sniegs ir balts. Iedala gādības un attieksmes īpašības vārdos.

Arī onīms. Vārds vai vārdkopa, kas nosauc vienu objektu, izdalot to no vairākiem pie vienas un tās pašas objektu klases piederīgajiem, piemēram, Āfrika, Zaļenieki, Jānis, Latvijas Republika, Brīvības iela. Īpašvārdus parasti raksta ar lielo sākumburtu. ◊ īpašvārdu apelativācija; īpašvārdu rakstība.

Kādas valodas īpašvārdu rakstība citā valodā saskaņā ar šīs citas valodas gramatisko sistēmu un pareizrakstības noteikumiem, piemēram, angļu Shakespeare > latv. Šekspīrs.

Zilbe, kuras kodolā nav gara patskaņa, divskaņa vai diftongiska savienojuma, piemēram, latviešu valodā īsās zilbes ir es, ma-na, ka-ba-ta, sa-lik-te-nis.

Patstāvīga fonēma – patskanis, kas garuma ziņā ir pretstatāms garam līdzīgas artikulārās kvalitātes patskanim un spēj šķirt vārda nozīmi, piemēram, latviešu valodā sals ‘aukstums’, bet sāls ‘garšviela, nātrija hlorīds’.

Arī indikatīvs. Darbības vārda izteiksme, kas norāda, ka darbības vārda izteiktā darbība reāli notiek, ir notikusi vai notiks, piemēram, es lasu, es esmu lasījis, es lasīju, es biju lasījis, es lasīšu, es būšu lasījis. Īstenības izteiksmei nav īpašu gramatisko formantu, īstenības izteiksmes formas ir darbības vārda laika formas. Īstenības izteiksme ir semantisks un gramatisks pretstats citām izteiksmēm, kas izsaka ireālu darbību.

Divskanis, kura abi komponenti veido zilbes kodolu. Latviešu literārajā valodā visi divskaņi ir īstie divskaņi.

Salikts teikums, kurā dominē sakārtojums un vismaz vienai no sakārtojumā saistītajām daļām ir pakārtots palīgteikums, piemēram, Es vēl atceros laikus, kad pasaule aiz loga bija pārsteidzoši spilgta, bet pamazām tā ir zaudējusi savas asās aprises.

Jaunvārds (arī jauna vārdkopa), kas darināts noteikta jēdziena izteikšanai. Parasti ar jaunterminiem nosauc jaunus jēdzienus, piemēram, attīstoties datorzinātnei, darināti jauntermini datne, saskarne.

Arī neoloģisms. Vārds, kas darināts no jauna, parasti, – lai nosauktu pirms tam nepazīstamu vai ar svešas cilmes vārdu apzīmētu jēdzienu, literāros tekstos – arī stilistisku funkciju īstenošanai.

Teikums, ar kuru runātājs grib kaut ko uzzināt, piemēram, Vai vēl nelīst? Latviešu valodā jautājuma teikumu parasti izrunā ar kāpjošu teikuma intonāciju un rakstos tā beigās liek jautājuma zīmi.

Pieturzīme (?), ko parasti liek jautājuma teikuma beigās, piemēram, Kad tu atkal atnāksi? Retāk jautājuma zīmi lieto aiz atsevišķiem stāstījuma teikumā iekļautiem jautājuma vārdiem vai vārdu savienojumiem ar jautājuma nozīmi, piemēram, Uz jautājumu kā? grūti atbildēt. Lai izteiktu šaubas par izteikto saturu, jautājuma zīmi mēdz likt iekavās aiz atsevišķa vārda, vārdu savienojuma, teikuma daļas u. tml. Jautājuma zīme var aizstāt jautājuma teikumu, piemēram, „Vai viņš dokumentus paņēmis līdzi? – „?”.

Priekšmetu un parādību vispārīgo, būtisko pazīmju atspoguļojums apziņā. Valodniecībā tas ir lingvistisko kategoriju semantiskais pamats, zinātniskajā terminoloģijā – būtisks termina izvēles un izpratnes pamats.

Nestrukturēta tematiski saistītu jēdzienu kopa, kuru sakārtojot veido konkrētas nozares jēdzienu un terminu sistēmu.

Zīme (^), ko latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā lieto lauztās zilbes intonācijas apzīmēšanai virs burta, piemēram, vārdā zāle [zâle]. Starptautiskajā fonētiskajā transkripcijā ar jumtiņu apzīmē krītošo zilbes intonāciju.

Stilistiska figūra, vārdspēle, kas balstīta uz viena vārda dažādām nozīmēm vai dažādu vārdu vienādu vai līdzīgu skanējumu. Kalambūru bieži izmanto kā komisma radīšanas līdzekli anekdotēs, piemēram, – Dakter, sakiet, lūdzu, vai siļķes ir veselīgas? – Nezinu, neviena pie manis ārstēties nav nākusi.

Priekšvārds, kas ar piesaisti noteiktam datumam ierakstīts kalendārā, kurā norādītas vārdadienas, piemēram, Katrīna (25. novembrī), Ojārs (11. novembrī), vai svēto piemiņas dienas, piemēram, krievu pareizticīgo tradīcijā Agapija (29. aprīlī), Kesarijs (22. martā, 20. oktobrī, 14. novembrī).

Vārds vai vārdu savienojums, kura morfoloģiskā vai semantiskā struktūra veidota pēc konkrēta citas valodas parauga, parasti, burtiski pārtulkojot citvalodas vārda vai teiciena sastāvdaļas. Piemēram, pēc angļu valodas skyscraper parauga – vācu valodā Wolkenkratzer, latviešu valodā debesskrāpis.

Priekšvārds, ko kādas reliģiskas konfesijas pārstāvji tradicionāli atzīst par ieteicamu un lieto, piemēram, katoļiem raksturīgais Antons, pareizticīgajiem – Aleksandrs, musulmaņiem – Muhameds.

Senākais grafiskais latīņu raksta veids, kurā ir tikai stāvi vienāda augstuma lielie burti (majuskuļi), starp vārdiem un teikumiem parasti nav atdalījuma zīmju vai arī tos atdala pret burta vidu novietoti punkti, piemēram, NVMINI·DOMVS. Raksts radies Senajā Romā, pilnībā izveidojies ap m. ē. sākumu. Kapitālraksta burtu formas gandrīz nemainītas tiek lietotas mūsdienu poligrāfijā.

Arī kauzatīvais verbs, liekamais darbības vārds. Darbības vārds, kas izsaka darbības cēloņa vai iemesla nozīmi, piemēram, latviešu valodā ar piedēkli -inā- atvasināti kauzatīvie darbības vārdi klīdināt ‘likt klīst’, šķīdināt ‘likt šķīst’, raudināt ‘likt raudāt’.

Arī kvalitatīvais adjektīvs. Īpašības vārds, kas nosauc priekšmeta pazīmi, kura var piemist lielākā vai mazākā mērā, piemēram, skaista diena, skaistāka diena, visskaistākā diena. Kādības īpašības vārdiem parasti tiek veidotas salīdzināmās pakāpes.

Darbības vārda gramatiskā forma, kas norāda uz darbības vērtējumu vai nu no subjekta, vai no objekta pozīcijas. ◊ darāmā kārta (sk.), ciešamā kārta (sk.), vidējā kārta (sk.).

Darbības vārda gramatiskā kategorija, kas izsaka attieksmes starp darbības subjektu, darbību un darbības objektu. Mūsdienu latviešu valodā darbības vārda kārtas kategorijā ietilpst divas kārtas – darāmā un ciešamā kārta.

Skaitļa vārds, kas norāda secību, piemēram, latviešu valodā pirmais, otrais, trešais.Mūsdienu latviešu valodā kārtas skaitļa vārdiem parasti ir noteiktā galotne.

Arī regulārs verbs. Darbības vārds, kas tiek locīts atbilstoši valodas konjugāciju sistēmai, piemēram, latviešu valodā darbības vārdi augt, domāt, dziedāt.

Senslāvu rakstībā izmantots raksta veids, kas 9. gs. beigās – 10. gs. sākumā veidots uz grieķu unciāļu raksta (austrumgrieķu alfabēta) pamata, to papildinot ar vairākiem burtiem, piemēram, ar ж, ш, ъ, ь. Burtu grafiskais izskats veidots pēc bizantiešu parauga. Izmantotas papildzīmes, piemēram, piedvesuma un uzsvara apzīmēšanai. Ar burtiem apzīmēti arī skaitļi. Kirilicu izmantojuši dienvidslāvi, austrumslāvi, kādu laiku – rietumslāvi. Krievijā kirilica ieviesta 10.–11. gs. Uz kirilicas pamata veidots mūsdienu krievu alfabēts.

Runas darbība, kurā informācija tiek uztverta ar dzirdi. Šķir aktīvo un pasīvo klausīšanos, izlases, kritisko un vispārējo klausīšanos.

Personas spēja uztvert ar dzirdi runātāja komunikatīvo nolūku, apzināties klausīšanās mērķi, prognozēt galvenās domas attīstību, analizēt un vērtēt informāciju no personīgās pieredzes viedokļa, ievērot klausītāja neverbālās uzvedības kultūru (nepārtraukt runātāju, uzmanīgi klausīties, izrādīt interesi arī ar mīmiku, žestiem, pozu). Šī spēja ir apzināti jāizkopj.

Arī kognitīvā lingvistika. Valodniecības virziens, kurā pēta valodas saistību ar izziņu un domāšanu, piemēram, konstatē tipveida shēmas, kas pastāv valodas lietotāju apziņā un ir pasaules valodiskās kategorizācijas pamats.

Arī kolektīvais bilingvisms. Divu valodu regulāra funkcionēšana vienā valodas kolektīvā. Kolektīvais bilingvisms attīstās tad, kad individuālā bilingvisma izplatība populācijā ir sasniegusi pietiekami augstu līmeni un starp abu valodu kolektīviem ir tieši kontakti.

Pieturzīme (:), kas norāda, ka sekos paskaidrojums. Kolu visbiežāk lieto aiz vispārinošā vārda, kam seko vienlīdzīgi teikuma locekļi, aiz teikuma komponenta, kam seko paskaidrojums, aiz piebildes, ja tai seko tiešā runa. Kolu lieto arī kā nosacītu tehnisku zīmi, piemēram, skaitļu attiecības izteikšanai (1:3).

Pieturzīme (,), ko parasti lieto, lai atdalītu salikta teikuma daļas, vienlīdzīgus teikuma locekļus, atkārtotus vārdus u.tml. vai izdalītu savrupinātus teikuma locekļus, iespraudumus, paskaidrojošo vārdu grupas, uzrunu, izsauksmes vārdus u. c.

Vārdkopa, kuras atkarīgajam komonentam vai komponentiem pakārtots vismaz viens atkarīgais komponents, piemēram, sūtīt draugam garu vēstuli, apaļš oša koka galds, noraut sarkanu ābolu no nolīkuša zara. Kombinēta vārdkopa veidojas no vairākām vienkāršām un/vai saliktām vārdkopām.

Arī saziņas nolūks. Nodoms, ar kādu indivīds iesaistās sarunā vai sarakstē, sniedz vai iegūst informāciju. No komunikatīvā nolūka atkarīgs saziņas temats, valodas līdzekļu izvēle un lietojums, arī saziņas apstākļi un runas uzvedība.

Sistēmiska vairāklīmeņu parādība, kuru raksturo komunikatīvo normu pārzināšana, spēja ar valodas līdzekļiem īstenot dažādus saziņas uzdevumus, prasme orientēties dažādās saziņas situācijās, veidot un uztvert mutvārdu un rakstveida tekstu, sasniegt saziņas mērķi, kā arī novērtēt saziņas efektivitāti.

Runāšanas, rakstīšanas, klausīšanās, lasīšanas prasmes, kas nepieciešamas, lai pilnvērtīgi sazinātos.

Arī saziņa. Saskarsmes process starp dažādām personām, kura laikā notiek informācijas apmaiņa, izmantojot valodu vai citas zīmes. Saziņa var notikt starp personām, personai pašai ar sevi, tieši vai netieši, mutvārdos vai rakstveidā utt.

Valodas vienības jēdzieniskā satura stilistisks uzslāņojums, kas piešķir valodas vienības nozīmei jaunas nianses – stilistisku vai emocionālu ekspresivitāti, tēlainību, runātāja attieksmi, vērtējumu. Konotācija atspoguļo valodā specifiskas kultūras reālijas, atsevišķa indivīda vai sabiedrības grupas runas īpatnības.

Kādas valodas vai dialekta līdzskaņu sistēma.

Sistemātisks, loģiski saistīts īss (piem., teksta, runas) satura pieraksts, kurā apvienots plāns, tēzes, izraksti vai vismaz divi no šiem pieraksta tipiem.

Teksts, teksta daļa, kas ir nepieciešama vai pietiekama kādas tekstā lietotās valodas vienības nozīmes noteikšanai.

Runā – divu skaņu savilkums (kontrahēšanās) vienā, piemēram, dažādām zilbēm piederīgus blakus esošus patskaņus runā mēdz savilkt vienā garā patskanī, piemēram, vārdos neesība, aerobika.

Vārdu pāreja citā vārdšķirā, neizmantojot nekādus vārddarināšanas afiksus. Konversija ietilpst sintaktiskajā vārddarināšanas paņēmienā. Konversija var būt daļēja, piemēram, jaunais vienmēr liekas neparasts, un pilnīga, piemēram, mani vecāki ir dzimuši Limbažos.

Lietvārds, kam ir sieviešu dzimtes forma un kas var apzīmēt gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma būtnes. Latviešu valodā šādi lietvārdi ir, piemēram, auša, tiepša, balamute un konkrētas dzimtes nozīmi tiem nosaka konteksts: Viņa ir auša, tiepša, balamute un Viņš ir auša, tiepša, balamute. Atšķirīgas dzimtes galotnes šiem lietvārdiem ir vienskaitļa datīvā (aušai / aušam, balamutei / balamutem).

Valodniecības apakšnozare, kas analīzei izmanto elektroniski uzkrātu tekstu kopumu. Parasti šī kopuma apjoms ir ļoti liels – miljons vai vairāk vārdlietojumu.

Valoda, kas no pidžina dabiskā veidā izveidojusies par kāda etnosa dzimto valodu, salīdzinājumā ar pidžinu papildus iegūstot sociolingvistiskās funkcijas, plašāku vārdu krājumu un savu gramatisko struktūru. Piemēram, jidišs ir kreoliskā valoda, kas izveidojusies uz vācu valodas bāzes. Bahamu salās, Rietumnigērijā, Jaungvinejā u. c. ir kreoliskās valodas, kas izveidojušās uz angļu un franču valodas pamata.

Process, kurā pēc ilgāka dabiska attīstības posma no pidžina izveidojas kreoliskā valoda, kas kļūst par kāda etnosa dzimto valodu, piemēram, bišlamā kreoliskā valoda Vanuatu, haitiešu kreoliskā valoda Haiti salā.

Klausīšanās veids, lai izvērtētu dzirdēto, izteiktu un pamatotu savu viedokli.

Avotteksta vārds, izteiciens, frazeoloģisms, kas, nerodot piemērotu mērķteksta ekvivalentu, tiek burtiski pārcelts (vienāda alfabēta gadījumā – transliterēts, atšķirīga alfabēta gadījumā – transkribēts) mērķtekstā, piemēram, latviešu etnogrāfisms sakta – krievu valodā сакта.

Ātrraksta veids, kas 1.–2. gs. rakstos lietots latīņu un grieķu rakstībā, bet 9. gs. bizantiešu-grieķu rakstos guvis izplatību kancelejas, diplomātiskajā un tirdzniecības sarakstē.

Izloksnes, kurās runā Kurzemes dienvidos līdz Kuldīgai ziemeļos.

Šķietami, neīsti sinonīmi, piemēram, zālājs un zāliens; muklājs un staignājs; dzinējs un motors. Terminoloģijā kvazisinonīmus, kuri izsaka tuvu, tomēr ne identu jēdzienu un kuri savstarpēji nav aizstājami jebkurā kontekstā, parasti izmanto atšķirīgu jēdzienu izteikšanai.

Raksta veids, kurā zīmes (ideogrammas), kas sastāv no ķīļveida kombinācijām, apzīmē vārdus. Rakstīts sākotnēji vertikālos stabiņos no labās puses uz kreiso, vēlāk – horizontāli no kreisās puses uz labo, galvenokārt uz māla plāksnītēm.

Mīmikas, žestu, pozu izmantošana, lai papildinātu verbālo informāciju, parādītu attieksmi pret saziņas priekšmetu un dalībniekiem. Reizēm ķermeņa valodu izmanto, lai kompensētu valodas zināšanu nepietiekamību.

Palīgteikums, kas tuvāk raksturo laiku, kad risinās virsteikuma darbība, piemēram, Viņš atgriezās, kad viss jau bija apklusis. Laika apstākļa palīgteikums var konkretizēt vispārīgas nozīmes apstākļa vārdu virsteikumā, piemēram, Kad logi vaļā, tad telpā ieplūst svaigs gaiss.

Darbības vārda gramatiskā forma, kas norāda uz darbības norisi attiecībā pret runas momentu. Latviešu valodā darbības vārdam ir trīs vienkāršas un trīs saliktas laika formas.

Darbības vārda gramatiskā kategorija, kas izsaka darbības attieksmi pret runas momentu. Darbība var noritēt vienlaicīgi ar runas momentu, respektīvi, tagadnē, pirms vai pēc tā, respektīvi, pagātnē vai nākotnē. Latviešu valodā darbības vārda laika kategorijā ietilpst sešas laika formas – vienkāršā tagadne, vienkāršā pagātne, vienkāršā nākotne, saliktā tagadne, saliktā pagātne, saliktā nākotne.

Vārds, ko lieto, lai savu neapmierinātību, sašutumu izteiktu rupjā, nepieklājīgā veidā vai lai kādu apvainotu, nozākātu, vai aizskartu kāda godu, pašcieņu.

Runas darbība, kuras laikā tiek uztverts drukātais vai rakstītais teksts, iegūta tajā esošā informācija.

Lasīšanai izvēlēto paņēmienu kopums atbilstoši lasīšanas mērķim un uzdevumiem, piemērām, lasīšana lomās, klusā lasīšana; lasīšana, prognozējot notikumu gaitu, veicot dažādas atzīmes; lasīšana iedziļinoties jeb detalizētā lasīšana, caurlūkošana, pārlūkošana u. c.

Spēja apzināties lasīšanas mērķi un izvēlēties atbilstīgu teksta lasīšanas veidu, uztvert autora komunikatīvo nolūku, novērtēt lasīto, ievērot higiēnas normas un cieņpilnu attieksmi pret grāmatu, plašsaziņas līdzekļiem.

Alfabēts, kas izveidojies uz etrusku lietotā rietumgrieķu alfabēta pamata ap 7.–6. gs. p.m.ē. Nostabilizējies 2. gs. p.m.ē. Klasiskajā latīņu alfabētā ir 23 burti: a,b, c, d, e, f, g, h, i, k, l, m, n, o, p, q, r, s, t, v, x, y, z. Tas ir pamatā daudzu pasaules valodu alfabētiem, arī latviešu valodas alfabētam.

Vokāliski konsonantisks skaņu raksts, kas izveidojies no etrusku lietotā rietumgrieķu raksta varianta vai tieši no grieķu raksta ap 7.–6. gs. p.m.ē. Lietots Romā, izplatījies Romas impērijā, ir pamatā daudzu Eiropas valodu rakstībai. Klasiskajā latīņu rakstā ir 23 burti (5 patskaņu, 18 līdzskaņu apzīmēšanai). Attīstības gaitā mainījušās latīņu raksta burtu formas un grafiskais veids (kapitālraksts, ātrraksts, unciāļu raksts, majuskuļu raksts, minuskuļu raksts, gotiskais raksts, antīkva).

Aizguvums no latīņu valodas, piemēram, absolvents, interese, literatūra.

Latviešu valodas augšzemnieku dialekta izloksnes, ko runā Latgalē un Ziemeļaustrumvidzemē. Tās atšķiras no šī paša dialekta sēliskajām izloksnēm, piemēram, ar to, ka latgaliskajās izloksnēs ir lauztā zilbes intonācija tur, kur sēliskajās izloksnēs ir kāpjošā intonācija.

Baltu filoloģijas sastāvdaļa – zinātne par latviešu valodu, literatūru un folkloru to savstarpējā sakarā un saistībā ar latviešu tautas dzīvi, kultūru, vēsturi.

Indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas valoda, viena no divām dzīvajām baltu valodām blakus lietuviešu valodai. Valsts valoda Latvijā. Rakstības pamatā ir latīņu alfabēts.

Viens no trim latviešu valodas dialektiem. Lībiskajam dialektam raksturīgs spēcīgs lībiešu valodas substrāts: tajā  izteikti saīsinātas galazilbes un piedēkļa zilbes un līdzīgi somugru valodām tajā nešķir gramatiskās dzimtes. To runā novados, kur dzīvojuši lībieši − Vidzemes ziemeļrietumos (Vidzemes lībiskās izloksnes) un Kurzemē uz ziemeļiem no Kuldīgas (Kurzemes lībiskās jeb tāmnieku izloksnes). Angļu un vācu valodā palaikam ar vienu un to pašu terminu apzīmē gan lībisko dialektu, gan tāmnieku izloksnes.

Līdzskaņu mija ir tādas līdzskaņu pārmaiņas, kuru rezultātā sākotnējā līdzskaņa vietā stājas cits līdzskanis. Izšķir pozicionālo un vēsturisko līdzskaņu miju. Pozicionālā līdzskaņu mija notiek sekojošo skaņu ietekmē un atspoguļojas tikai runā, piemēram, izskats. Vēsturiskā līdzskaņu mija radusies senākā valodas attīstības posmā un tiek atspoguļota ne tikai runā, bet arī rakstos. Bieži vien skaņas, kuru ietekmē notikusi mija, ir zudušas. Latviešu valodā izšķir līdzskaņa [j] noteikto miju (skapis – skapja, ērglis – ērgļa), līdzskaņu [t], [d] noteikto miju (meta – mest, snauda – snaust), patskaņu [e], [ē], [i], [ī], divskaņa [ie] noteikto miju (sargs – sardze, tikt – tiec – tieciet).

Arī konsonants. Valodas skaņa, kuras izrunai raksturīgs troksnis, kas rodas, gaisa plūsmai pārvarot kādu šķērsli runas aparātā. Mūsdienu latviešu literārajā valodā ir 26 līdzskaņi (konsonanti): b, c, č, d, dz, dž, f, g, ģ, h, j, k, ķ, l, ļ, m, n, ņ, p, r, s, š, t, v, z, ž.

Valodas apakšsistēma – fonētika, morfoloģija, sintakse –, kurā ietilpst viena veida savstarpēji saistīti elementi. Starp dažādiem valodas līmeņiem ir hierarhiskas attieksmes, piemēram, sintakses līmenis balstās uz morfoloģijas līmeni, kurš, savukārt, uz fonētikas līmeni. Valodas līmeņi nav tieši novērojami, tie ir izsecināmi, analizējot valodas lietojumu.

Latviešu valodas vidus dialekta un lībiskā dialekta izloksnes.

Vārds kā abstrakta vispārināta valodas leksikas sistēmas vienība un valodas struktūrelements ar tā gramatisko formu sistēmu un nozīmēm.

Valodas vārdu krājums kopumā; arī vārdu kopums, kas raksturīgs valodai kādā tās izpausmē, darbības jomā – kādai sociālai vai profesionālai grupai, indivīdam, literāram darbam u. tml.

Arī leksikalizācija. Process, kurā kāds afikss, vārdforma vai vārdu savienojums kļūst par atsevišķu vārdu vai tā ekvivalentu. Latviešu valodā ir leksikalizējušās, piemēram, lietvārda lokatīva formas, kļūdamas par apstākļa vārdiem: augšā, vidū, apakšā. Brīvi vārdu savienojumi leksikalizējoties kļūst par frazeoloģismiem: strēbt karstu ‘strauji, pārsteidzīgi rīkoties’, nokārt degunu ‘zaudēt drosmi’, ieplest acis ‘ļoti izbrīnīties’.

Noteikumi, kas jāievēro leksēmu lietojumā standartvalodā.

Vārdu krājuma daļa, kurā ietilpstošos vārdus vieno kāda kopīgas pazīme (cilme, lietojuma sfēra u.c.).

Valodas vārdu krājuma vienība – vārds (neatkarīgi no tā gramatiskajām kategorijām un iespējamām sintaktiskajām funkcijām).

Valodniecības nozare, kurā attīsta vārdnīcu veidošanas teoriju un praksi, izstrādājot vārdu apkopošanas, sistematizēšanas, analīzes un aprakstīšanas principus un metodes un veicot vārdnīcu sastādīšanas praktisko darbu.

Vārdnīcu sastādītājs vai vārdnīcu sastādīšanas teorijas speciālists

Valodniecības apakšnozare, kurā pēta vārdu, tā leksisko nozīmi, cilmi, stilistiskā lietojuma īpatnības, kā arī valodas leksisko sistēmu kopumā un leksikas grupas pēc to vēsturiskā, sociālā, profesionālā, teritoriālā iedalījuma pazīmēm. Mācība par vārdu un tā lietojuma nosacījumiem ir viens no valodas apguves mācību satura pamatjautājumiem.

Leksikoloģijas speciālists.

Kādai darbības jomai, literāram darbam, sociālai vai profesionālai grupai vai indivīdam raksturīgu vārdu kopums; arī − kādas darbības jomas (enciklopēdiska vai skaidrojoša) vārdnīca.

Vārds, nedalāma vārdkopa vai cits nedalāms vārdu savienojums, arī defiskopa vai defissavienojums, vārda funkcijā, piemēram, vārdi mežs, darbavieta, vārdkopas melnā kaste, kaulu kambaris ‘ļoti novājējis cilvēks vai dzīvnieks’, frazeoloģisms pa galvu pa kaklu ‘lielā steigā’, defissavienojums e-pasts.

No citas valodas aizgūts vārds, piemēram, latviešu valodā no vācu valodas aizgūtie brokastis, slims, no lībiešu valodas – joma, liedags, no angļu valodas – futbols, pudiņš, no lietuviešu valodas – veikals, ģelzis.

Izloksnes vārds, ko literārajā valodā paarsti nelieto vai lieto tikai īpašos stilistiskos nolūkos (literārajā valodā tam parasti atbilst cits vārds), piemēram, sāmenis ‘ziemeļrietumu vējš’, dzervelce ‘varavīksne’, peratāt ‘neskaidri runāt’, vuška ‘aita’.

Vispārināts reālijas (īstenības priekšmeta, parādības, dzīvas būtnes, abstrakta jēdziena) atspoguļojums apziņā. Leksisko nozīmi parasti izsaka vārda sakne vai celms. Gramatisko formu maiņa leksisko nozīmi neietekmē.

Vārdu grupa, ko vieno viena vai vairākas kopīgas sēmas. Leksiskas paradigmas ir, piemēram, sinonīmu rinda, leksiski semantiskā grupa.

Vārda spēja sintaktiski saistīties ar noteiktas leksiskās nozīmes vārdiem, piemēram, darbības vārds sanēt kā darītāja nosaukumu var piesaistīt tikai vārdu bite.

Viena no vairākām daudznozīmīga vārda nozīmēm, piemēram, vārda čalot leksiski semantiskie varianti ir ‘tekot radīt burbuļojošu troksni (par ūdeni)’ un ‘ātri, jautri tērzēt’; viena no vārda acs nozīmēm ir ‘īpašam nolūkam izveidots caurums vai cilpa’. Pēc nozīmīguma leksiski semantiskos variantus dala pamatnozīmēs un atvasinātās nozīmēs, pēc tēlainības − tiešās un pārnestās nozīmēs.

Visu latviešu valodā izdoto grāmatu, periodikas un sīkiespieddarbu kopums neatkarīgi no izdošanas vietas; arī latviešu autoru darbu tulkojumi, literatūra un raksti par latviešiem (tautu, valodu, literatūru, etnogrāfiju, vēsturi).

Arī latvisms. Aizguvums no latviešu valodas, piemēram, līb. kaļāi < latv. kalējs, ig. piilu < latv. pīle.

Arī latvistika. Zinātņu kopums – baltistikas sastāvdaļa, kurā ietilpst latviešu valodniecība, latviešu tautas literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – latviešu filoloģija.

Literatūra par Latviju – grāmatas, periodika, sīkiespieddarbi – neatkarīgi no izdošanas vietas un valodas, arī rokraksti u. c. arhivālijas.

Funkcionālais stils, ko lieto oficiālos dokumentos. Lietišķo rakstu stilā lieto emocionāli neitrālus izteiksmes līdzekļus, to raksturo standartizēta, maksimāli unificēta izteiksme, stingras un lēni mainīgas normas, izteiksmes līdzekļu ekonomija, speciālās terminoloģijas lietojums, liels lietvārdu īpatsvars, sarežģītas uzbūves salikti teikumi, daudz leksisku un sintaktisku atkārtojumu. Latviešu valodas lietišķo rakstu stilam raksturīga citvalodu ietekme.

Valodniecības nozare, kurā valodas uzbūves un funkcionēšanas teorētiskā pētniecība tiek veikta aktuāla valodas praktiskā lietojuma mērķiem. Lietišķajā valodniecībā ietilpst, piemēram, datorlingvisika, matemātiskā lingvistika, korpuslingvistika, mašīntulkošana, praktiskā leksikogrāfija un terminogrāfija, valodu mācību metodika, tulkošanas metodoloģija, valodas normēšana.

Baltu filoloģijas sastāvdaļa – zinātne par lietuviešu valodu, literatūru un folkloru to savstarpējā sakarā un saistībā ar lietuviešu tautas dzīvi, kultūru un vēsturi.

Indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas valoda, viena no divām dzīvajām baltu valodām blakus latviešu valodai. Valsts valoda Lietuvā. Rakstības pamatā ir latīņu alfabēts.

Arī substantīvs. Vārdšķira, kas izsaka priekšmetiskumu un kam ir dzimtes, skaitļa un locījuma gramatiskā kategorija. Teikumā lietvārdam ir teikuma priekšmeta, papildinātāja, apzīmētāja vai nomināla izteicēja funkcija, piemēram, Saule lec. Es lasu grāmatu. Meža malā aug sēnes. Tā ir mana grāmata.

Burts, kas izveidojies, apvienojot vienā divus vai vairākus burtus, piemēram, æ (< ae), œ (< oe), serbu alfabētā љ (< ль), њ (< нь).

Atšķirīgu valodu lietotāju regulāri izmantota kopīga saziņas valoda, piemēram, Indijā saziņā starp etnosiem izmanto angļu valodu.

Arī lingvistiskā vitalitāte. Valodas dzīvotspēja, patstāvīgums, ko sekmē augsti attīstīta nacionālā kultūra un kas uztur valodu arī svešu ietekmju apstākļos, stiprinot nacionālo pašapziņu.

Valodas kolektīva pāreja uz citu valodu, saglabājot etnosa apziņu. Lingvistiskās asimilācijas procesi parasti aizsākas tad, kad valodas kolektīvs nonāk ekonomiskos, politiskos un kultūras sakaros ar ekonomiski stiprāku un politiski dominējošu valodas kolektīvu.

Dažādu etnosu, sociālo grupu un indivīdu subjektīvo faktoru komplekss – valodas uztveres īpatnības, attieksme pret dažādām valodām un valodas situācijas regulēšanas mehānismiem.

Arī valodas kopiena. Cilvēku kopums, kas savstarpējā saziņā izmanto vienu un to pašu valodu vai valodas paveidu, piemēram, izloksni.

Minoritāte, kuras noteikšanā galvenais kritērijs ir valoda.

Tulkošanā – pieeja tulkošanas procesam un tulkojumam kā šī procesa rezultātam, kad tulkojums tiek vienkāršoti uztverts kā avotteksta lingvistisko (fonoloģisko, morfoloģisko, sintaktisko, leksisko, frazeoloģisko u. c.) vienību aizstāšana ar atbilstošām mērķteksta vienībām, neievērojot ekstralingvistiskos un starpkultūru saziņai raksturīgos faktorus.

Valodniecības apakšnozare, kurā pēta valodas lietojumu saziņā, piemēram, konstatē un formulē veiksmīgas saziņas nosacījumus, veido runas aktu tipoloģiju, pēta nozīmes, ko izteikums iegūst runas situācijā, resp., izteikuma tiešā un slēptā satura attieksmes.

Valodas funkcionēšanas apstākļu kopums, kas raksturo kādā sabiedrībā konkrētā brīdī runāto valodu pozīcijas – to, cik un kādas valodas tiek lietotas attiecīgajā areālā, cik cilvēku un kādu apstākļu ietekmē tajās runā, kāda ir kolektīva locekļu attieksme pret šīm valodām u. c.

Ekstralingvistisko faktoru (vecuma, dzimuma, grupu, reģionu, vēstures periodu u. tml.) iedarbības ietekmēts valodas paveids, piemēram, studentu valoda, Briseles valoda.

Valodas faktu ģeogrāfiskās izplatības attēlošana ar kartogrāfijas līdzekļiem.

Funkcionāls literārās valodas paveids jeb stils – sarunvaloda, kurā visos valodas līmeņos (fonētikā, gramatikā, leksikā) ievēro literārās valodas normas. Literārajā sarunvalodā tiek izmantoti mazāk oficiāli izteiksmes līdzekļi, ir vairāk jaunrades elementu, brīvākas teikuma konstrukcijas u. tml.

Sabiedriski atzīts, vēsturiski nostiprinājies visai tautai kopīgs valodas paveids, ar kuru nodrošina mutvārdu un rakstu saziņu starp dažādu dialektu lietotājiem. Literāro valodu izmanto oficiālā saziņā, to mērķtiecīgi kopj un normē, apgūst skolā, izmanto profesionālā darbībā, lietišķā saskarē, zinātnē, publicistikā, daiļliteratūrā.

Arī lietuvisms. Aizguvums no lietuviešu valodas, piemēram, latv. ģimene < liet. giminė (‘dzimta; radinieks’), latv. daile < liet. dailė (‘māksla’).

Arī lietuvistika. Zinātņu kopums – baltistikas sastāvdaļa, kurā ietilpst lietuviešu valodniecība, lietuviešu tautas literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – lietuviešu filoloģija.

Etnoss, kas kādā valstī pēc noteiktām raksturīgām iezīmēm skaitliski ir lielāks nekā pārējā valsts iedzīvotāju daļa vai ir ievērojami lielāks par otru lielāko etnisko grupu.

Alfabēta lielais burts (galvenokārt latīņu un grieķu rakstā). Līdz 4. gs. latīņu rakstā un 8.–9. gs. grieķu rakstā lietoja tikai majuskuļus. Pēc mazo burtu (minuskuļu) izveidošanās majuskuļus lieto īpašos gadījumos – teikuma sākumā, īpašvārdos u.c.

Valodniecības nozare, kurā pēta valodu plašā mērogā saistījumā ar tās lietotāju vidi.

Sociolingvistikas nozare, kurā pēta valodas funkcionēšanu lielā valodas kolektīvā un valodas un kolektīva savstarpējo mijiedarbību (attiecības starp valodu un sabiedrību).

Arī apofonija. No indoeiropiešu pirmvalodas mantota morfonoloģiska vokālisma mija saknes un afiksu morfēmās, kas izpaužas vārddarināšanā (nes-t : nas-t-a; snig-t : snieg-s; pērk-uon-s, izloksnēs arī pērk-aun-s, pērk-ūn-s) un formveidošanā (vilk-t : velk-u; krau-t : krāv-u). Mantotā patskaņu mija var būt kvantitatīva (nes-t : nēs-ā-t; dzer-t : dzēr-u) un kvalitatīva (zel-t : zaļ-š; krims-t : kremt-u). Latviešu valodā ir trīs mantotās patskaņu mijas rindas –  i-rinda, e-rinda un u-rinda, katrā rindā iespējamas trīs kvantitatīvas pakāpes – pilnā pakāpe (zel-t : zaļ-š), stiepuma pakāpe (zēl-a : zāl-e) un zuduma pakāpe (zil-s). Vēsturiskajā valodniecībā mantotās patskaņu mijas apzīmēšanai lieto arī terminu ablauts, latviešu valodniecībā – alternācija.

Lietišķās valodniecības apakšnozare, kurā pēta matemātisko metožu izmantošanas iespējas valodas izpētē un aprakstīšanā.

Valoda, kurā tiek apgūtas zināšanas izglītības sistēmas ietvaros.

Vietvārds, kas nosauc zemnieksētu (viensētu), retāk – cita tipa ēku vai ēku kompleksu (parasti lauku apvidū), piemēram, Ores, Vizbuļi, Bušas, Kalna Kaibēni.

Pēc dabisko valodu parauga mākslīgi izstrādāta zīmju sistēma, ko izmanto sfērās, kurās dabiskās valodas lietošana ir (vai šķiet) neefektīva vai nav iespējama. Mākslīgās valodas var būt domātas starptautiskajai saziņai, piemēram, esperanto. Tās var būt arī īpaši veidotas tehnisko zīmju un simbolu sistēmas, piemēram, programmēšanas valodas, informācijas valodas. Pretstats – dabiskā valoda.

Daiļrades procesā radušies izteiksmes formas elementi, ko autors izmanto sava komunikatīvā (māklslinieciskā) nolūka īstenošanai un kas kalpo attiecīgā satura pilnīgākai atklāsmei; formā līdzīgi paņēmieni, kas veicina daiļdarba valodas tēlainību (tropi, stilistiskās figūras, fonētiskie, vārddarināšanas, morfoloģiskie, gramatiskie).

Diakritiskā zīme, kas norāda, ka līdzskanis ir mīksts. To attēlo ar komatu zem burta, piemēram, latviešu valodā ķ, ļ, ņ, rokrakstā mēdz izmantot ieslīpu svītru, ar kuru pārsvītro līdzskaņa apakšējo daļu.

Arī palatilizēts līdzskanis. Līdzskanis, kuru izrunājot papildartikulācijā mēles mugura ir izliekta pie cieto aukslēju priekšējās daļas.

Arī palatāls līdzskanis. Līdzskanis, kuru izrunājot mēle ir pie cietajām aukslējām. Latviešu literārajā valodā mīksti ir līdzskaņi ģ, j, ķ, ļ, ņ.

1. Valodniecības nozare, kurā pēta valodu, tās struktūru, funkcionēšanu, stabilo un mainīgo valodas lietojumā pašreizējā laikposmā un noteiktā iepriekšējā posma intervālā, kas dažādām valodām var būt atšķirīgs. Latviešu valodniecībā jēdzienā ‘mūsdienas’ mēdz ietvert visu latviešu literārās valodas attīstības periodu, sākot ar 19. gs. beigām, vai, jaunākajā laikā, laikposmu kopš 20. gs. sākuma, resp., kopš latviešu valodnieku K. Mīlenbaha un J. Endzelīna darbības laika. Mūsdienu valodniecību parasti sastata ar vēsturisko valodniecību. Sk. arī vēsturiskā valodniecība; sinhronā valodniecība. 2. Jebkuras ievirzes valodnieciskie pētījumi, kas tiek veikti mūsdienās.

Līdzskanis, kuru izrunājot aktīvi darbojas kāda mēles daļa. Atkarībā no tā, kura mēles daļa aktīvi piedalās artikulācijā, mēleņus iedala: priekšējos, vidējos un pakaļējos. Latviešu literārajā valodā priekšējie mēleņi ir c, č, d, dz, dž, l, n, r, s, š, t, z, ž; vidējie mēleņi ir ģ, j, ķ, ļ, ņ; pakaļējie mēleņi ir g, h, k.

Attieksmes starp vārdiem, kas nosauc daļu un veselo, piemēram, grāmata un lappuse, māja un jumts.

Vārds, kas nosauc cita vārda nosauktās reālijas daļu, piemēram, vārdi galotne, zars, lapa ir vārda koks meronīmi.

Tropu veids, nosaukuma pārnesums uz līdzības pamata, resp., kādas reālijas nosaukuma izmantojums citas, līdzīgas reālijas nosaukšanai, piemēram, runas plūdi, mākoņu palags, ledains skatiens. Vairums vārdu pārnesto nozīmju ir metaforiskas, piemēram, salds ar nozīmi ’patīkams’.

Jēdzienu, terminu, zīmju u. tml. sistēma, ar ko atspoguļo citas jēdzienu, terminu, zīmju u. tml. sistēmas īpašības; valoda, ko izmanto pašas valodas aprakstīšanai. Svarīga metavalodas sastāvdaļa ir termini.

Tropu veids, nosaukuma pārnesums uz attiecīgo jēdzienu savstrapējās sakarības pamata, resp., kādas reālijas nosaukuma izmantojums citas reālijas nosaukšanai, kam ar pirmo ir kāds jēdzienisks sakars, piemēram, Uzmanīgi soļi aizzagās pa kāpnēm. Metonīmija bieži lietota sarunvalodā, piemēram, Zālē bija tikai pazīstamas sejas. Man patīk Šekspīrs. Katliņš vārās. Izplatīti metonīmiska pārnesuma veidi ir, piemēram, trauks – saturs (izdzert divas kafijas), autors – darbs (lasīt Šekspīru), veselais – daļa (pabarot daudzas mutes).

Valodniecības nozare, kurā pēta valodas sistēmas un apakšsistēmu iekšējos procesus un sakarības, valodas vienību savstarpējās attieksmes, līdzīgo, sastatāmo un atšķirīgo, pretstatāmo u. tml.

Sociolingvistikas nozare, kurā pēta mijiedarbību starp valodu un indivīdu, piemēram, pēta variantu izvēli indivīda runā, iemeslus, kas ietekmē stilu, izrunas mainīšanos, otras valodas apguves motivāciju.

Cilvēku kopums, kas pēc noteiktām raksturīgām iezīmēm, piemēram, pēc iedzīvotāju nacionālās, etniskās vai valodas piederības, attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vidū ir mazākumā.

Valoda, kas atšķiras no valsts oficiālās valodas un ko tradicionāli lieto skaitliski neliela (par pārējo iedzīvotāju daļu mazāka) valsts iedzīvotāju grupa.

Alfabēta mazais burts (galvenokārt latīņu un grieķu rakstā). Minuskuļu raksts veidojies no ikdienā lietotā ātrraksta. Burtu līnijas sākotnēji bija vairāk noapaļotas nekā majuskuļiem. Latīņu minuskuļus sāka lietot 4. gs., bet grieķu – 8.–9. gs.

Valoda, kas vairs netiek regulāri lietota aktīvā mutvārdu un rakstveida saziņā, piemēram, ģimenē, bet var būt saglabājusies vai nu tikai rakstu pieminekļos, vai mākslīgā reglamentētā lietošanā.

Īpašvārds, kas nosauc mitoloģisku tēlu vai kādu citu mitoloģisku objektu, piemēram, Laima, Cerbers, Aīds.

Semantiska kategorija, kas izsaka teksta autora attieksmi, kā arī vērtējumu vai nu par sprieduma saturu, vai arī par situācijas norisi. Modalitātes izpausmes līdzekļi var būt fonoloģiski, piemēram, runas intonācija, leksiski, piemēram, modāli vārdi, un gramatiski, piemēram, darbības vārda izteiksmes.

Vienas personas runa, negaidot sarunas partnera atbildes reakciju.

Tikai viena vārda vai īpašvārdiska nosaukuma piesaiste vienam objektam. Terminoloģijā – attieksme starp reāliju, jēdzienu un terminu, kad konkrētas reālijas jēdziens kādas valodas konkrētas nozares terminu sistēmā ir izteikts ar vienu terminu, kuram nav sinonīmu. Piemēram, valodniecības terminoloģijā mononīmija izpaudusies starp terminu teikums un jēdzienu ‘teikums’ attiecīgās reālijas apzīmēšanai.

Apzīmējums resp. termins, kuram kādas valodas konkrētas nozares terminu sistēmā konkrēta jēdziena apzīmēšanai nav sinonīma, piemēram, valodniecībā mononīmi ir iekavas, izloksne, morfēma, zilbes intonācija.

Mazākā segmentējamā valodas vienība, kurai ir sava derivatīvā jeb vārddarināšanas, leksiskā, respektīvi, vārda nozīmes radīšanas vai gramatiskā, t.i., gramatisko kategoriju izteikšanas nozīme. Morfēmai tāpat kā vārdam ir savs materiālais (skaniskais un grafēmiskais) izpausmes veids un sava nozīme.  Morfēmas nozīme lielākoties ir vispārināta, abstrakta (piem., darbības vārdu piedēkļu –ā-, -ē-, -ī-, -o- nozīme), bet daļai morfēmu vērojama nozīmes konkretizēšanās vai nu leksiskās, vai gramatiskās semantikas ietvaros, piemēram, piedēklis –tāj– parasti saistās ar darbības veicēja nozīmi, savukārt piedēklis –āk– – ar pārākās pakāpes nozīmi.

Morfoloģijas apakšnozare, kurā pēta morfēmas, to struktūru, sniedzot  morfēmu vispārīgu raksturojumu, klasifikāciju, atklājot to formālās un semantiskās pazīmes, funkcijas vārdā un vārdformā, raksturojot morfēmu tipus, savstarpējās saistīšanās iespējas, morfēmu lineāro izkārtojumu. Morfēmikā ietilpst arī vārdu un vārdformu morfēmiskā sastāva raksturojums, to sistematizēšana atbilstoši morfēmiskajai struktūrai.

Vārda vai vārdformas dalījums morfēmās.

1. Valodniecības apakšnozare, gramatikas daļa, kurā pēta valodas morfoloģisko sistēmu – morfēmu struktūru un funkcijas, gramatiskās kategorijas, gramatisko formu veidošanu. Tradicionāli morfoloģijā ietilpināta arī vārddarināšana. 2. Valodas morfoloģisko parādību kopums, arī morfoloģisko parādību sistēmisks apraksts.

Vārdu darināšanas paņēmiens, kurā jaunu vārdu atvasināšanā tiek izmantoti afiksi, latviešu valodā parasti piedēkļi, piemēram, nest – nes-ēj-s; labs – lab-um-s; oga – og-o-t; priedēkļi, piemēram, nest – aiz-nest, vecs – pa-vecs; galotnes, piemēram, tumst – tums-a. Morfoloģiskajā vārddarināšanas paņēmienā ietilpina arī morfonoloģiskus līdzekļus – skaņu mijas, uzsvara un zilbes intonācijas maiņas, ja tie saistīti ar vārdu darināšanu, piemēram, vilkt – valkāt; liẽls – lìels.

Tipoloģiskās valodu klasifikācijas visvairāk izstrādātais veids, kurā valodas tiek iedalītas pēc vārdu morfēmiskās uzbūves (vai valodā ir piedēkļi, priedēkļi, galotnes, kādas ir to kombinēšanās iespējas) un gramatisko nozīmju izteikšanas līdzekļiem (ar galotni, piedēkļiem, priedēkļiem, skaņu miju vai citādi). Pēc šīs klasifikācijas izšķir četrus valodu tipus: izolējošās valodas, aglutinatīvās valodas, fleksīvās valodas, inkorporējošās valodas.

Stilistikas apakšnozare, kurā pēta morfēmu un gramatisko formu lietojuma stilistisko un emocionālo ekspresivitāti.

Morfēmas īstenošanās valodas lietojumā, piemēram, saknes morfēma ved- var īstenoties kā morfi ved– (ved-u), ves– (ves-t), vez– (vez-dam-s), ve– (ve-šan-a), vad– (vad-ā-t). Morfs ir konkrēta valodas vienība pretstatā morfēmai kā vispārinātai abstraktai valodas vienībai.

Arī mazākumtautība. Valsts iedzīvotāji, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no pamatnācijas, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši šajā valstī un uzskata sevi par piederīgiem valstij un sabiedrībai.

Kādai nācijai – vēsturiskai cilvēku kopībai ar kopīgu etnisko teritoriju, ekonomisko dzīvi, kultūru, psiholoģiskām īpatnībām u. tml. – kopīga valoda, kurā ietilpst dažādi valodas paveidi: literārā valoda, sarunvaloda, teritoriālie dialekti, sociolekti, profesiolekti u. tml. Nacionālo valodu oficiālajā lietojumā un saskarē ar citām valodām pārstāv literārā valoda.

Arī nazāls līdzskanis. Līdzskanis, kuru izrunājot mīkstās aukslējas ir nolaistas, visu skaņas izrunas laiku saglabājas orāls slēgums, gaiss plūst caur deguna dobumu. Latviešu valodā nazāli ir līdzskaņi n, ņ, m un fonēmas /n/ alofons [ŋ].

Fonētikā – līdzskanis, kuru izrunā bez balss saišu vibrācijas, piemēram, latviešu valodā nebalsīgi ir līdzskaņi c, č, f, h, k, ķ, p, s, š, t, v.

Nepieklājīgs, rupjš, publiskai lietošanai (t. i., lietošanai sabiedriskās vietās) nepieņemams vārds, piemēram, padauza, slampa, ar kuru, attiecinot to uz kādu cilvēku, šis cilvēks tiek ļauni nozākāts (izsmiets, nievīgi nopelts).

Starpdisciplināra zinātnes nozare, kurā pēta smadzeņu darbības, valodas un runas attieksmes, piemēram, cenšas noteikt smadzeņu daļas, kas saistītas ar valodu un runu, pēta smadzeņu pusložu asimetriju, kā arī smadzeņu darbības traucējumu izraisītas valodas lietojuma īpatnības saistībā ar šo īpatnību medicīniskajiem cēloņiem.

Vispārlietojamā vārdu krājuma pamats − vārdi, kas nav piesaistīti noteiktam funkcionālajam stilam un kam nozīmes pamatkomponentā atšķirībā no šo vārdu sinonīmiem (sarunvārdiem, poētismiem, žargonismiem) nepiemīt emocionāli ekspresīvā nokrāsa, piemēram, neitrālajā leksikā liels, varavīksne (sal. ar sinonīmiem, attiecīgi, dižs, dardedze).

Vārds vai izteiciens, ko lieto neliterārajā sarunvalodā un kam raksturīga izrunas normu un gramatikas likumību neievērošana.

Arī Braila raksts. Ar tausti uztverama, no caurumotām iespiedzīmēm reljefi veidota starptautiska rakstu sistēma neredzīgajiem. Izgudrojis franču pedagogs L. Brails 1829. gadā. Braila raksta pamatā ir 6 reljefi punkti, kurus kombinējot iegūst 63 rakstzīmes.

Personas izteikuma atstāstījums palīgteikuma veidā, piemēram, Tēvs teica, lai Mārtiņš panākot šurp.

Informācijas apmaiņa, izmantojot ķermeņa valodu – žestus, mīmiku, pozas u. c.

Citas personas runas vai domu attēlojuma veids, kas robežojas ar tiešo un netiešo runu. Piemēram: Mārtiņš pameta ar galvu: ko tad citu, to jau vien tagad dzirdēja.

Konkrētu kādā zinātnes, ražošanas, mākslas nozarē lietojamu priekšmetu un parasti arī tiem pievienoto saīsināto apzīmējumu (marku, indeksu, tipu un modeļu apzīmējumu u. tml.) kopums vai sistematizēts uzskaitījums. Piemēram, suņu šķirņu nomenklatūrā minēti šādi aļņusuņu nosaukumi: norvēģu melnais aļņusuns, norvēģu pelēkais aļņusuns, Zviedrijas aļņusuns. Ne vienmēr ir iespējams novilkt stingru robežu starp terminoloģiju un nomenklatūru.

Salikto vietas vai institūcijas nosaukumu pamatvārds: vietu nosaukumos tie ir vārdi pilsēta, ciems, kalns, ezers, upe u. tml.; iestāžu, uzņēmumu, organizāciju nosaukumos tie ir vārdi aģentūra, institūts, laboratorija, skola, veikals, aptieka u. tml., piemēram, Engures ezers, Saules aptieka, veikals „Sakta”.

Vārdnīca, kurā norādītas vārda lietojuma normas, atbilstība literārajai valodai, saziņas situācijai, funkcionālajam stilam u. tml. Normatīvas ir, piemēram, pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas, terminu vārdnīcas, arī literārās valodas vārdnīcas. Šo vārdnīcu mērķis ir sekmēt koptas literārās valodas attīstību un palīdzēt lietotājam izvēlēties saziņas situācijai atbilstošus vārdu un formu variantus.

Uz literārās valodas normām balstītais kodificētais valodas variants.

Onomastikā – īpašvārdisks apzīmējums (piemēram, organizācijai vai materiālam objektam).

Jēdzieniskais saturs, kas piemīt noteiktam skaņu kompleksam kā valodas vienībai (piemēram, morfēmai, vārdam, teikumam).

Valodas vienības (parasti − vārda) attiecināšana uz citu konkrēto reāliju konkrētā valodas lietojumā, kas saistīts ar pārmaiņām attiecīgās valodas vienības jēdzieniskajā saturā.

No vārda pamatnozīmes vai sekundārās nozīmes nedaudz atšķirīgs jēdzieniskais saturs, kas neveido patstāvīgu leksiski semantisko variantu, piemēram, vārda ceļš pamatnozīmes ‘speciāli izveidota zemes strēle sauszemes transportlīdzekļu, arī gājēju kustībai’ nianse ‘vieta (upē, ezerā, jūrā) ūdens transportlīdzekļu kustībai’.

Ar nozīmes pārnesumu nesaistītas pārmaiņas valodas vienības jēdzieniskajā saturā, piemēram, pašreizējās nozīmes izveidošanās no igauņu valodas aizgūtajam latviešu valodas vārdam laulāt, kam pamatā igauņu laulama ‘dziedāt’.

Arī denotatīvais komponents. Vārda leksiskās nozīmes daļa – jēdzieniskais saturs bez stilistiskiem, emocionāliem u. c. nozīmes uzslāņojumiem. Nozīmes pamatkomponents piemīt visiem patstāvīgiem vārdiem. Sinonīmiskiem vārdiem, piemēram, gulēt, dusēt un čučēt, nozīmes pamatkomponents ‘būt aizmigušam’ ir vienāds.

Arī konotatīvais komponents. Vārda leksiskās nozīmes daļa – nozīmes pamatkomponenta uzslāņojums, kas izsaka runātāja emocionālo attieksmi vai norāda vārda lietojuma sfēru, piemēram, vārds čučēt izsaka pozitīvu attieksmi un lietojams sarunvalodā, vārds dusēt izsaka pozitīvu attieksmi un lietojams poētiskajā valodā.

1. Vārda vai izteiciena jēdzieniskā satura maiņa (valodas attīstības procesā vai atsevišķā lietojumā), kam pamatā ir loģiski vai tēlaini asociatīva saikne starp īstenības objektiem; galvenie tēlainā nozīmes pārnesuma paveidi ir metafora un metonīmija. Sk. arī nozīme; metafora; metonīmija; sinekdoha; trops. 2. Terminu darināšanā – vārda nozīmes maiņas paveids, kurā mainās vārda vai citā nozarē lietota termina jēdzieniskais saturs, pamatojoties uz loģiski (arī tehniski) asociatīvām saitēm starp reālijām. Notiek vārda vai citā nozarē lietota termina nozīmes pārnesums vai nu pēc jēdzienu pakļautības klasifikācijas sistēmā (nokrišņi – ne tikai lietus un sniegs, bet arī putekļi), pēc tehniskās vai ārējās analoģijas (sakne, celms, galotne valodniecībā), pēc jēdzienu robežošanās (metrs, litrs – priekšmets un mērvienība, ātrums – īpašība, pazīme un tās kvantitatīvais rādītājs) u. c.

Terminu darināšanā – vārda nozīmes maiņas paveids, kad vispārlietojams vārds, kļūstot par terminu, pamatos saglabā savu pamatnozīmi, tomēr tā iegūst zinātnisku un tehnisku noteiktību, ko izsaka definīcijā, piemēram, vispārlietojamā valodā trauslums – īpašība, kas ietverta īpašības vārdā trausls: ‘tāds, kas viegli drūp, lūst, plaisā’; termina funkcijā trauslums – ‘materiāla spēja sabrukt bez īpašas mehāniskas iedarbības uz to’.

Paradigmas elements, kam nav formālas izpausmes un kas funkcionē kā gramatiskas formas pazīme, piemēram, latviešu valodā nulles morfēma darbības vārdu dziedāt, redzēt, mīlēt vienkāršās tagadnes 3. personas formā dzied-ø, redz-ø, mīl-ø vai arī lietvārdu māte, tēvs, māsa vokatīvā māt-ø!, tēv-ø!, mās-ø!

Valoda, kam valstī piešķirts oficiālo dokumentu valodas statuss. Valstīs ar vairākām vietējām valodām var būt vairākas oficiālās valodas. Piemēram, Eiropas Savienībā katrai dalībvalsts valsts valodai piešķirts Eiropas Savienības oficiālas valodas statuss, kas nosaka to lietojumu tiesību aktos. Dažās valstīs šo terminu lieto kā sinonīmu valsts valodai.

Vārds, kas darināts stilistisku funkciju īstenošanai konkrētā literārā tekstā vai konkrētā runas situācijā. Parasti tas ir tikai viena autora lietots un nekļūst par valodas leksiskās sistēmas daļu, piemēram, krānkafija, rudeņot, izkrekloties, lēkainīgs.

Tropu veids, loģiski pretrunīgas pazīmes piedēvēšana kādai reālijai, piemēram, skumjais optimisms, patiesi meli, saldas sāpes, daiļrunīga klusēšana.

Īpašvārdu kopums.

Semantikas apakšnozare, kurā pēta valodas vienību leksisko nozīmi virzienā no reālijas uz tās nosaukumu; nosaukšanas jeb nominācijas teorija. Onomasioloģija pēta, piemēram, leksisko sinonīmiju, leksiski semantiskās grupas.

Valodniecības nozare, kurā pēta īpašvārdus.

Valoda, kurā tapis tulkojamais teksts.

Kādas valsts sabiedrības vairākuma (majoritātes) vai ar likumu oficiālas (valsts) valodas statusā pasludināta valoda, kuru lieto kā sazināšanās līdzekli (valsts valodu) attiecīgajā valstī un kuru mācās, apgūst un lieto minoritātes pārstāvis, kuram tā nav dzimtā valoda.

Arī autosemantisks vārds. Vārds, kas teikumā brīvi lietojams bez noteiktas semantiskas vai sintaktiskas apkaimes, piemēram, vārdi galds, saule, mežs, lēkāt, mosties.

Fonētikā – līdzskanis, kura izrunā aktīvi tiek izmantota mēles pakaļējā daļa. Latviešu valodā pakaļējie mēleņi ir līdzskaņi g, h, k un fonēmas /n/ alofons [ŋ].

Līdzskaņa izrunas mīkstinājums, kas rodas, paceļot mēles vidusdaļu pie cietajām aukslējām. Latviešu valodai raksturīgi palatāli līdzskaņi ķ, ģ, ļ un ņ. Šo līdzskaņu izruna ir apzināti jāmācās latviešu valodas apguvējam, kura valodā šādu skaņu nav.

Skaņa, kuru izrunājot mēles izliekuma augtākais punkts ir pie cietajām aukslējām. Piemēram, latviešu valodā tradicionāli par palatāliem uzskata mīkstos līdzskaņus ģ, j, ķ, ļ, ņ un patskaņus e, ē (šauros un platos), i, ī.

Teikuma loceklis, kas neietilpst gramatiskajā centrā. Palīglocekļi var būt vai nu pakārtoti vienam teikuma loceklim, vai arī piesaistīti vairākiem teikuma locekļiem (vai pat visam teikumam kopumā).

Salikta pakārtota vai jaukta salikta teikuma atkarīgā daļa. Palīgteikums var būt pakārtots virsteikumam vai citam palīgteikumam, piemēram, Ceru, ka mani bijušie klausītāji pratīs izšķirt, kas ir iemācāms un ko pietiek reizi izlasīt, lai zinātu vajadzības gadījumā to uzšķirt.

Valodas vienības sekundārs izcēlums, kas ir vājāks par galveno uzsvaru. Lai būtu palīguzsvars, latviešu valodā vārdā jābūt vismaz trim zilbēm, piemēram, vārdā laikmetīga ar palīguzsvaru izceļ trešo zilbi tī.

Vārds, kam nav patstāvīgas leksiskās nozīmes un kas teikumā nevar būt teikuma loceklis. Palīgvārdi ir partikulas, saikļi, prievārdi.

Arī pozitīvs. Kādības īpašības vārdu un apstākļa vārdu trīspakāpju salīdzinājuma sistēmas pamatforma, kas nesalīdzinot izsaka īpašību vai pazīmi. Latviešu valodā pamata pakāpei nav gramatiska formanta, piemēram, skaists, labs, gudrs; ātri, klusu, lēnām.

Skaitļa vārds, kas izsaka daudzumu, piemēram, latviešu valodā viens, divi, trīs.

Gramatisko formu sistēmā – sintaktiski neatkarīga forma, kuras celms parasti ir formveidošanas celms citām paradigmas formām, piemēram, lietvārda pamatforma ir nominatīvs, darbības vārda pamatforma – nenoteiksme.

Stilistikā – valodas vienību jēdzieniskais saturs pretstatā papildinformācijai, piemēram, vārda leksiskajā nozīmē pamatinformācija ir nozīmes pamatkomponents.

Vārds, no kura ar vārddarināšanas afiksiem darināts cits vārds, vārdi, vesela atvasinājumu ligzda, piemēram, vārds teikt ir pamatvārds atvasinājumiem teikšana, teikums, teicējs, pateikt, izteikt u. c.

Stilistikā – valodas vienību stilistiskās un emocionālās ekspresivitātes elementi pretstatā jēdzieniskajam saturam jeb pamatinformācijai. Papildinformācija norāda uz saziņas situāciju (piemēram, oficiāla, lietišķa vai sadzīves situācija) un izsaka runātāja vai rakstītāja subjektīvo attieksmi pret runas priekšmetu un adresātu.

Galotne, kurā apvienotas divu gramatisko nozīmju galotnes, piemēram, atgriezeniskā galotne –ties (-t-ies) darbības vārdiem, noteiktā galotne –ajam/-ajai īpašības vārdiem.

Aprakstoša izteiksme, domas pārstāstīšana saviem vārdiem, vienlaikus saglabājot autora attieksmi un teksta noskaņu.

Stilistikā − stilistiska figūra, teikumu vai teikuma daļu uzbūves vienādība, piemēram, Mazāk naudas izdosi, vairāk lietu iegūsi. Neviens putniņš tā nepūta, Kā pūš sila balodītis; Neviens mani tā nemīl, Kā mīlēja tautu dēls.

Grāmatas vāka noformējums, autora vārds, virsraksts, priekšvārds, ievads vai ilustrācijas, kas tiek pievienoti, sagatavojot tekstu izdošanai. Valodu apguvē paratekstu izmanto, mācot patstāvīgi izvēlēties grāmatas, kas nepieciešamas savu interešu un vajadzību apmierināšanai, piemēram, liekot uzminēt, kāds varētu būt grāmatas saturs, spriežot pēc vāka noformējuma vai virsraksta, kā arī sagatavojot izmantoto tekstu atsauces.

Kāda cilvēka runātā tekstā daudzkārt izmantots ar teksta saturu nesaistīts vai vāji saistīts vārds, piemēram, ziniet izteikumā rozei, ziniet, vēl vakar, ziniet, pumpurs bija pavisam, ziniet, maziņš.

Vienas teikuma struktūras dalīšana vairākos izteikumos, parasti stilistiskā nolūkā, piemēram, Mums toreiz tas bija solis vēlamās attīstības virzienā. Un mēs gājām. Pie Brīvības pieminekļa.

Atsevišķā izteikumā nošķirta teikuma struktūras daļa, piemēram, Lavīna rodas no trokšņa. No balss skaņas. Parcelāts ir viens no konsituatīvi saistītu izteikumu veidiem.

Normatīva vārdnīca, kurā apkopti kādas valodas vārdi, sniedzot informāciju par šo vārdu, to gramatisko formu, kā arī atvasinājumu un salikteņu pareizu rakstību.

Normatīva vārdnīca, kurā apkopti kādas valodas vārdi, sniedzot informāciju par to pareizu izrunu. Pareizrunas vārdnīcās mēdz norādīt zilbes intonāciju.

Pēc skaniskās un morfoloģiskās uzbūves līdzīgi, bet semantiski atšķirīgi vienas vārdšķiras vārdi, kurus valodas praksē kļūdaini mēdz lietot citu cita vietā, piemēram, jutīgs ‘tāds, kas ātri sajūt kairinājumu’ un jūtīgs ‘tāds, kurā viegli izraisīt jūtas, pārdzīvojumu’, vispārējs ‘tāds, kas attiecas uz visiem, visu, aptver visu, visus’ un vispārīgs ‘tāds, kas saistīts ar kaut ko plašu, nespecializētu, nedetalizētu’.

Divu vai vairāku vienas vārdšķiras atšķirīgas nozīmes vārdu vai vārdformu (retos gadījumos vārdkopu) skaniskās un morfoloģiskās uzbūves līdzība, kuras dēļ valodas praksē tos kļūdaini mēdz lietot citu cita vietā. Piemēram, zālājs ‘platība, kur aug zāle’ un zāliens ‘ar zāli apsēts un kopts laukums apstādījumā, parkā’.

Kādas valodas vārdu kopums, ko cilvēks saprot, bet saziņā parasti nelieto (savā dzimtajā valodā) un nespēj lietot (svešvalodas saziņā).

Tulkošanā – valoda (avotvaloda), kuru tulks vai tulkotājs ir apguvis pietiekamā līmenī, lai no tās tekstu tulkotu, bet ne tik pietiekamā līmenī, lai spētu tajā tekstu tulkot. Parasti tā ir tulka vai tulkotāja apgūtā svešvaloda.

1. Īss valodas parādības apraksts, ko var sniegt valodas apguvēja dzimtajā valodā vai mērķvalodā, salīdzinot apgūstamās valodas elementus ar attiecīgiem dzimtās valodas elementiem, izmantojot kontekstu, demonstrāciju vai vizuālos materiālus. 2. Lietišķā stila teksts, kurā apraksta izteikuma, darbības vai bezdarbības iemeslu.

Tā ir tādas fonēmu vēsturiskās pārmaiņas, kad saknē viena patskaņa vietā stājas cits patskanis vai divskanis. Lielākoties tās ir mantotās patskaņu mijas, piemēram, [likt]–[lieku], [līt]–[liet]–[laistīt]; [svērt]–[svȩru]–[svars]–[svārstīt]–[svira]; [zust]–[zūdu]–[zaudēt]. Latviešu valodā radusies arī līdzskaņa [n] noteiktā mija, piemēram, [krist]–[krītu], [prast]–[pruotu], [just]–[jūtu]. Sal. ar lietuviešu krintù, prantù, juntù. Latviešu valodā atsevišķos gadījumos iespējamas arī patskaņu pozicionālās pārmaiņas, kas atspoguļojas tikai runā, proti, divi blakus esoši dažādu zilbju patskaņi saplūst vienā garā patskanī vai divskanī, piemēram, neesi [nēsi]. Otrs pozicionālo pārmaiņu veids attiecas uz e, ē izrunu atkarībā no tā vietas vārdā vai vārdformā un sekojošajām skaņām, piemēram, vārds cēlājs jāizrunā ar plato ē, jo nākamajā zilbē seko patskanis ā, bet cēlējs – ar šauro ē, jo abiem patskaņiem seko šaurinātājas skaņas – līdzskanis j un šaurais patskanis ē. Pozicionālās pārmaiņas rodas, gan darinot jaunus vārdus, gan veidojot dažādas formas.

Vārds, kam ir patstāvīga leksiska nozīme un kas teikumā var būt teikuma loceklis. Patstāvīgi vārdi ir lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, vietniekvārdi, darbības vārdi, apstākļa vārdi.

Ātra lasīšana, lai iegūtu vispārīgu priekšstatu par teksta saturu, īsā laikā novērtētu tā lietderību, izvēlētos interesēm un vajadzībām atbilstošu lasāmo darbu.

Atvasināta nozīme, kas saglabā spilgtu asociatīvu saikni ar pamatnozīmi vai citu tā paša vārda nozīmi, piemēram, vārdam rūgts vārdu savienojumā rūgti vārdi.

Teksta tips, kurā secīgi, argumentēti tiek atklātas pārdomas par kādu jautājumu, izsakot vērtējumu un secinājumus. Valodas mācību procesā apgūst prasmi pamatot savu viedokli dažādos veidos, piemēram, izmantojot objektīvus zinātniskos faktus; izmantojot savu vai cita pieredzi; balstoties uz pierādījumiem; loģiski pamatojot sakarības (jēdziens – spriedums – slēdziens). Pārspriedums var būt mākslinieciski kritiska apcere, kurā pausta attieksme pret kādu literatūras vai mākslas parādību, kā arī analītisks pārskats vai pētījums par kādu vēsturisku tematu vai problēmu.

Pakārtojuma paveids, kurā lokāmu vārdkopas atkarīgo komponentu piesaista neatkarīgajam vienā noteiktā formā, piemēram, tēva mājas, gaidīt ciemiņus. Tiešā pārvaldījumā atkarīgais komponents piesaisīts tieši – bez prievārda, bet netiešā pārvaldījumā – ar prievārdu, piemēram, klaigāt aiz prieka.

Stilistisks paņēmiens, tropu veids, ko izmanto galvenokārt daiļliteratūrā, publicistikā, sarunvalodā, veidojot tēlainus, aprakstošus vārdu savienojumus, kas nosauc kādu raksturīgu reālijas pazīmi vai pazīmes un ko lieto viena vārda vietā, piemēram, tuksneša kuģis ‘kamielis’, zvēru karalis ‘lauva’.

Arī antroponīms. Īpašvārds, kas nosauc kādu cilvēku – vārds, uzvārds, tēvvārds, iesauka u. tml., piemēram, Vilis, Ilze, Kalnietis, Liepiņiete, Sausiņš.

Vārdnīca, kurā apkopoti personvārdi, parasti dodot norādes par to izplatību, cilmi, etimoloģiju.

Arī pidžinvaloda. Vienkāršota, funkcionāli ierobežota valoda, kāda parasti izveidojas dažādu (divu vai vairāku) valodu lietotāju saskarsmē, ja nav noteikta vienota oficiālā valoda, un kam raksturīgs vienas valodas primitivizēts variants ar citas valodas leksikas un gramatikas elementu piejaukumu. Pidžins nav dzimtā valoda nevienam no tās lietotājiem. To parasti izmanto dažādos darījumos kā starpnacionālo saziņas līdzekli.

Arī sufikss. Afikss, kas vārdā vai vārdformā ir aiz saknes, piemēram, latviešu valodā -niek-, -tuv-, -kl- vārdos kurpnieks, brauktuve, arkls; -st-, -dam-, -āk- vārdformās nirstu, braukdams, lielāks. Latviešu valodā vārdā vai vārdformā var būt arī vairāki piedēkļi, piemēram, zaļ-g-an–um-s, redz-ē–j–us-i. Tiem katram ir sava funkcija.

Zīmētās rakstības elements – stilizēts attēls vai zīmējums, ko izmanto par rakstzīmi; arī – teksts, kas rakstīts ar šādām zīmēm. Mūsdienās piktogrammas izmanto reklāmās un izkārtnēs, piemēram, ar nazi un dakšiņu apzīmē restorānu vai kafejnīcu.

Viens no rakstības veidiem (vai: viena no valodas vienību atveides sistēmām), kurā informāciju fiksē un nodod tālāk stilizēti attēli, resp., piktogrammas.

Arī astionīms. Vietvārds, kas nosauc pilsētu, piemēram, Cēsis, Oslo, Buenosairesa.

Arī primārs celms. Celms, ko veido tikai sakne, bez afiksiem, piemēram, vārdu saule, lapa, nams, medus celmi saul-, lap-, nam-, med- ir pirmatnīgi.

Arī primārs vārds. Vārds ar pirmatnīgu resp. nemotivētu celmu. Pirmatnīgā vārdā ir tikai sakne vai sakne un galotne, piemēram, es, tu, ne, no, saul-e, dien-a, up-e.

Valoda, kuru cilvēks hronoloģiski apgūst pirmo. Parasti tā ir dzimtā valoda.

Hipotētiski, izmantojot salīdzināmi vēsturisko metodi, rekonstruējama valoda (izlokšņu kopums), no kuras izveidojušās divas vai vairākas cilmes ziņā radniecīgas valodu grupas.

Kāda vēl veidojama teksta, darbības vai objekta tekstuāls vai vizuāls modelis; kāda satura posmu secīgs uzskaitījums, kas ļauj spriest par attiecīgo saturu kopumā; teksta daļa, kur sistematizētā veidā pēctecīgi minēti tekstā ietvertie jautājumi.

Dzejisks vārds vai izteiciens, piemēram, šalkot, sarmmatis, vējiem līdzi.

Daudzu vārdu vai īpašvārdisku nosaukumu piemitība vienam objektam; polionīmija rada iespēju, piemēram, izmantot viena un tā paša strauta apzīmēšanai (Talsu rajonā) nosaukumus Baznīcvalks, Bazoņgrāvis, Krogvalks, Katrīnvalks, vienas un tās pašas pilsētas apzīmēšanai – nosaukumus Sanktpēterburga, Pēterburga, poētismu Pēterpils, sarunvalodā – arī Ļeņingrada.

Arī polisms. Aizguvums no poļu valodas, piemēram, ksendzs, vojevodiste, zlots.

Nesen darināts neoloģisms, kas vēl nav kļuvis par valodas leksiskās sistēmas daļu, bet var par to kļūt, piemēram, burziņš, jauntermins.

Valodniecības nozare, kurā atbilstoši praktiskajām vajadzībām pēta attieksmes starp zīmju sistēmām un to lietotājiem, piemēram, cilvēku mijiedarbību ar zīmju, tai skaitā ar valodas, starpniecību. Lingvistiskā pragmatika pēta valodas lietojumu saziņā: saziņas nosacījumus, runas aktus, izteikumu nozīmes maiņu atkarībā no situācijas u. c.

Kādas valodas vārdu (īpašvārdu, aizgūstamo sugasvārdu) izrunas ortogrāfiska atveide citā valodā. Latviešu valodā praktiskā transkripcija balstās uz citvalodu skaņu atbilstību latviešu valodai vai aizstāšanu ar fonētiski tuvām latviešu valodas skaņām un pierakstu latviešu alfabēta burtiem, kā arī saskaņā ar latviešu ortogrāfiju un gramatiku. Praktiskajā transkripcijā daļēji izmanto transliterāciju, piemēram, a. Shakespeare − latv. Šekspīrs, a. Lake Placid − latv. Leikplesida, fr. abat-jour − latv. abažūrs.

Sintaktisks sakars starp teikuma priekšmetu un izteicēju. Predikatīvais sakars ir strukturāli nozīmīgākais sintaktiskais sakars vienkāršā teikumā.

Sastata izteicēja pilnnozīmes daļa, kas latviešu valodā parasti ir nomens (lietvārds, īpašības vārds, skaitļa vārds) vai vietniekvārds, piemēram, Viņš ir gudrs, Tas ir viņš, un var būt arī lokāmais divdabis, piemēram, Darbs ir padarāms, apstākļa vārds, piemēram, Tas bija interesanti, vai nenoteiksme, piemēram, Dzīvot ir strādāt.

Teikuma gramatiskā nozīme, kas rāda teikuma satura attieksmi pret īstenību un izpaužas kā sintaktiskā laika un sintaktiskās modalitātes saistījums. Predikativitāte ir obligāta teikuma pazīme.

Vārdu darināšana (atvasināšanas paveids) vai gramatisko formu veidošana, izmantojot priedēkļus, piemēram, latviešu valodā ar priedēkli atvasināti vārdi pa-kalns, ie-skriet.

Arī prefikss. Afikss, kas vārdā vai vārdformā ir pirms saknes, piemēram, pa-, uz-, at- vārdos pajauns, uzcelt, atzars; vis-, jā- vārdformās vislielākais, jālabo. Latviešu valodā vārdiem vai vārdformām parasti ir tikai viens priedēklis, izņemot negāciju ne, piemēram, aiz-likt, ne–aiz-likt.

Tradicionālajā latviešu valodas fonētikā – patskanis, kura izrunas laikā mēles izliekuma augstākais punkts ir zem cietajām aukslējām. Latviešu valodā priekšējās rindas patskaņi ir e, ē (šaurais un platais), i, ī .

Cilvēka vārds, ko jaundzimušajam dod pēc dzimšanas un ko ieraksta dzimšanas pamatdokumentā, piemēram, Visvaldis, Sarma.

Arī prepozīcija. Palīgvārdu vārdšķira, kas norāda uz priekšmetu, parādību, procesu u. tml. savstarpējām attieksmēm. Teikumā prievārdi parasti ir saistīti ar lietvārdu vai lietvārda nozīmē lietotu vārdu noteiktā locījumā un norāda uz sintaktiskām attieksmēm starp patstāvīgiem vārdiem, precizējot locījuma nozīmi, piemēram, tikties ar draugiem,  braukt uz darbu, strādāt bez atvaļinājuma. Latviešu valodā prievārdi parasti ir prepozitīvi, bet dēļ, labad ir postpozitīvi, piemēram, tveices dēļ nebraucu uz laukiem, pieklājības labad uzsāku sarunu. Prievārda funkcijā latviešu valodā tiek lietoti arī apstākļa vārdi, piemēram, iet cauri mežam, celties pāri upei, braukt garām skolai.

Vārds, vārdkopa vai frazeoloģisms, ko lieto kādas profesijas pārstāvji, piemēram, koks (‘kuģa pavārs’). Profesionālismi, kas iekļaujas literārajā leksikā, ir viens no terminoloģijas papildināšanas avotiem.

Arī pronominalizācija. Konversijas paveids, kurā notiek dažādu vārdšķiru vārdu pāreja vietniekvārdos, piemēram, latviešu valodā pronominalizējies skaitļa vārdi viens otrs (Viens otrs vēl neguļ).

Vīrieša vārds, ko kā pseidonīmu izmanto sieviete, piemēram, rakstnieces Auroras Didevānas pseidonīma Žorža Sanda priekšvārds (kam oriģinālvalodā atbilst vīrieša vārds George), arī rakstnieces Kārenas Bliksenas pseidonīms Isaks Dinesens.

Izdomāts, neīsts personvārds, ko lieto īstā vārda vietā, piemēram, Plūdons, Tirzmaliete, Eulālija Dorika. Pseidonīmus galvenokārt izmanto literāti un mākslinieki.

Funkcionāls valodas paveids, ko lieto laikrakstos, žurnālos, elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, publicistiska rakstura grāmatās, radio un televīzijas pārraidēs, dažādās runās, piemēram, preses apskatā, intervijā, reportāžā u. c. Publicistikas stilā izmanto gan zinātniskā stila, gan daiļliteratūras, gan sarunvalodas stila elementus. Publicistikas stila raksturīgākās pazīmes ir aktualitāte, mērķtiecīgums, konkrētība, plašs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu lietojums, daudz īpašvārdu, plašāk pazīstamu terminu un profesionālismu, skaitļu, citātu un saīsinājumu. Publicistikas valoda ir daudzveidīga, tāpēc mūsdienu stilistikā to ne vienmēr uzskata par vienotu stilu.

Valoda, ko izmanto plašsaziņas līdzekļos: presē, radio, televīzijā, interneta portālos u. c.

Kopta mutvārdu runa, kuru izmanto publiskajā saziņā auditorijas priekšā.

Vārds, kas darināts gan no tulkotiem, gan aizgūtiem vārddarināšanas elementiem, piemēram, uzvārds Saulenbergs (no vācu uzvārda Sonnenberg), fizikas termins antidaļiņa – sal. a. antiparticle, kr. антивещество.

Valodas, kurās ir līdzīgas pazīmes un regulāras (valodas parādību) atbilsmes, ko nosaka izcelšanās no kopīga pirmavota.

Runas darbība, ar īpašām zīmēm un rakstīšanas paņēmieniem izsakot domas rakstos.

Rakstisku sazināšanās līdzekļu sistēma, ko veido rakstzīmju kopums un to izmantošanas principi. Tā aptver grafēmiku, pareizrakstību jeb ortogrāfiju un interpunkciju.

Personas spēja veidot rakstveida tekstu, ievērojot pareizrakstības, interpunkcijas, tekstveides prasības un estētikas normām atbilstīgus noformējuma noteikumus.

Prasme sniegt vai iegūt informāciju, izmantojot rakstu zīmes un ievērojot rakstītāja kultūru.

Vārdnīca, kurā sakopota kāda rakstnieka daiļradē lietotā leksika, atvasinājumi, gramatiskās formas un kuras mērķis ir rakstnieka individuālā stila īpatnību atspoguļošana. Ideālā gadījumā vārdnīcā tiek fiksēti visi kāda rakstnieka darbos sastopamie vārdi.

Noteikta veida grafisko zīmju kopums un to kombinēšanās principi informācijas fiksēšanai un tālāknodošanai.

1. Valoda, kurai ir rakstības tradīcijas. 2. Rakstos lietota valoda, kas atšķiras no runātās galvenokārt ar specifisku vārdu, vārdu formu un izteikumu struktūras izveidi un lietojumu.

Plānveidīgi izkārtots domu izklāsts par noteiktu tematu rakstos. Valodas mācību procesā apgūst dažādus rakstudarbus – atstāstījumu, diktātu, domrakstu, sacerējumu, norakstu. Rakstu darbus izmanto arī citu mācību priekšmetu satura apguvei un pārbaudei.

Burts, cipars vai jebkura cita simboliska zīme, kuru izmanto informācijas (datu) grafiskai attēlošanai vai kodēšanai datu apstrādes sistēmās.

Senģermāņu raksts, kurā īpašas grafiskās zīmes tika iegrieztas kokā, izkaltas akmenī u. tml. un sākotnēji tika izmantotas kā maģiskas zīmes. Šis fonogrāfiskais raksts lietots Skandināvijā.

Vārds, kas nosauc kādam apvidum raksturīgu (reģionālu) objektu – reljefa veidojumu, dabas parādību vai citu specifisku objektu – vietējā valodā vai tās tautas valodā, kuras pārstāvji objektu vai parādību atklājuši. Reģionālismus parasti netulko, tos aizgūst un lieto tikai reģionālajā nozīmē, un tie ir kopīgi vairākām valodām. Reģionālismi ir, piemēram, vārdi tundra (‘veģetācijas tips’), purga (‘sniegputeņa paveids’), toross (‘ledus krāvums’), fjords (‘jūras līcis ar stāviem krastiem’), klāns (‘ezerpļavu paveids, kāds raksturīgs pļavām pie Lubānas ezera’).

Teksta, atsevišķu vārdu vai frāžu pārbaudīšana, precizēšana, salīdzināšana ar paraugu, labošana pirms publiskošanas. Rediģēšana ir viens no metodiskajiem paņēmieniem tekstveides mācībā.

Izteikums, kurā konteksta, runas situācijas vai konsituācijas ietekmē nav minēts, resp., ir reducēts, viens vai vairāki strukturāli nozīmīgi teikuma komponenti, piemēram, dialoga – Ko tu lasi? – Grāmatu atbildes replika ir reducējums, kurā nav minēts teikuma priekšmets es un izteicējs lasu, resp., Es lasu grāmatu. Reducējums ir viens no konsituatīvi saistītu izteikumu veidiem. ◊ vienkārša teikuma reducējums; salikta teikuma reducējums.

Sintaksē – viena vai vairāku strukturāli nozīmīgu teikuma komponentu izlaidums teikumā. Redukcija parasti notiek konteksta, runas situācijas vai konsituācijas ietekmē, piemēram, salikta teikuma Viens labs padoms ir zelta vērts, bet divi – vēl vērtīgāki otrajā daļā reducēts teikuma priekšmets padomi un saitiņa ir, resp., divi padomi ir vēl vērtīgāki. Redukcija ir tekstveides paņēmiens, kas ļauj izvairīties no informatīva pārdaudzuma un nav uzskatāms par valodas kļūdu.

Sistēmisks, izvērsts teorētisko atziņu apkopojums par noteiktu tematu mutvārdos un rakstos; publisks ziņojums par noteiktu tematu apspriedē, sanāksmē, konferencē, kongresā u.tml.; priekšlasījums. Valodas un citu mācību priekšmetu satura apguves procesā referātu raksta un lasa, lai mācītos analizēt faktus, notikumus, teorētiskajā literatūrā apgūtās atziņas, pētījuma rezultātus, izteikt vispārinājumus, ieteikumus, prognozes, publiski uzstāties u. c.

Palīgteikums, kas pēc nozīmes līdzinās neatkarīgai teikuma daļai un par palīgteikumu uzskatāms tāpēc, ka to ievada pakārtojuma vārds, piemēram, Vectēvs par šo notikumu vairāk reižu stāstīja, ko viņš citādi nelabprāt darīja.

Arī sinsemantisks vārds. Vārds, kam lietojumā nepieciešama noteikta semantiska vai sintaktiska apkaime. Sinsemantiski ir, piemēram, pārejošie darbības vārdi (pasniegt, ņemt), kas, iesaistoties teikumā, saistās ar papildinātāju akuzatīvā.

Viens no diviem vārdiem, kas nosauc pretēji virzītas darbības, piemēram, iebraukt un izbraukt, nākt un iet. Reversīvus dažkārt uzskata par antonīmu paveidu.

Zinātne par romāņu valodām, literatūru un folkloru to savstarpējā saistībā ar romāņu tautu dzīvi, kultūru un vēsturi.

Indoeiropiešu valodu saimes valodu grupa, kurā šķir rietumu – ibēru (spāņu, portugāļu, galisiešu, katalāņu), gallu (franču, provansiešu), retoromāņu, sardīniešu – un austrumu (itāļu, rumāņu, mirusī dalmāciešu) valodas.

Zinātņu kopums, kurā ietilpst romāņu valodniecība, romāņu tautu (franču, itāļu, spāņu, portugāļu, rumāņu, moldāvu, katalāņu u. c.) literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – romāņu filoloģija.

Valodas kā potenciāli cilvēka apziņā esošas abstraktas zīmju sistēmas konkrēta izpausme tekstā mutvārdos ar maņu orgāniem uztveramā veidā. Runā valodas līdzekļus izmanto cilvēku saziņai sabiedrībā. Ar runu saprot gan pašu runāšanas, t. i., runātā teksta radīšanas, procesu, gan šī procesa rezultātu. Plašākā nozīmē – valodas konkrētā izpausme gan mutvārdos, gan rakstos.

Mērķtiecīga runas darbība, kas tiek veikta saskaņā ar sabiedrībā nostiprinātām saziņas normām. Runas aktu veido viens izteikums vai arī izteikumu kopums – teksts.

Teksts, kas veidots pēc noteiktiem nacionālajā kultūrā nostiprinātiem kanoniem un ko nosaka runas situācija un saziņas mērķis, piemēram, referāts, recenzija, telefona saruna, sporta komentārs, laika ziņas, reklāma. Noteikts runas žanrs var ietilpt vienā funkcionālajā stilā vai arī ietvert vairāku funkcionālo stilu pazīmes. Piemēram, zinātnisks teksta komentārs, raksts, referāts, ziņojums, apskats, recenzija, anotācija, monogrāfija u.tml. ir zinātniskās valodas stila runas žanri.

Runas izpausme konkrētā saziņas situācijā. Ir šādi runas darbības veidi: klausīšanās, runāšana, lasīšana, rakstīšana.

Kādā sabiedrībā pieņemto rakstīto un nerakstīto runas uzvedības noteikumu, normu kopums, kas attiecas uz izteikumu saturu, formu, secību, raksturu un situatīvo iederīgumu, kā arī kinestētikas izmantojumu.

Arī valodas kultūra. Verbālo un neverbālo līdzekļu izmantošana saziņas procesā atbilstoši valodas un saziņas normām.

Verbālo un neverbālo pazīmju komplekss, kas ietver runātāja izturēšanos runas laikā, mīmiku, žestus, kinētiskos signālus un lingvistiskā varianta izvēli atbilstoši sabiedrībā pieņemtajām komunikatīvajām normām. Runas uzvedība ir stereotipiska, pierasta, tāpēc tā izpaužas stereotipiskos izteikumos, runas klišejās, no vienas puses, un pilnīgi individuālās konkrētajai personībai raksturīgās runas izpausmēs, no otras puses.

Runas labošana un precizēšana atbilstoši saziņas situācijas vajadzībām.

Īpatnības, kas raksturīgas konkrētā etnosa pārstāvju saziņai dzimtajā valodā. Tas nozīmē, ka stilistiskie izteiksmes līdzekļi, kam raksturīgs noteikts stilistiskais marķējums, dažādās kultūrās var būt saistīti ar atšķirīgām komunikatīvajām situācijām, dažādiem uzvedības stereotipiem. Piemēram, dažādām tautām saziņai vienā un tajā pašā situācijā (tēva un dēla saruna, vīrieša un sievietes, vīra un sievas, skolotāja un skolēna, saimnieka un ciemiņa, priekšnieka un padotā saruna u.tml.) var piemist atšķirīga stilistiskā tonalitāte.

Process, kurā notiek domu izteikšana mutvārdos.

Izkopta spēja veidot mutvārdu tekstu atbilstīgi komunikatīvajam nolūkam un adresātam, precizēt savu runu atbilstīgi klausītāja vajadzībai, ievērot runātāja neverbālās uzvedības kultūru.

Indivīds, kurš saziņā izmanto mutvārdu runu.

Arī krievisms. Aizguvums no krievu valodas, piemēram, baznīca, baranka, kolhozs.

Zinātņu kopums, kurā ietilpst krievu (Krievijas pamatiedzīvotāju) valodniecība, krievu literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – krievu filoloģija.

Arī abreviatūra. Saliktenis, ko darina no vārdu savienojuma vai salikteņa sastāvdaļu sākumburtiem, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija → ANO, Latvijas Republika → LR, vai sākumdaļām, piemēram, „Lattelekom”, medmāsa. Izšķir trīs saīsinājumu salikteņu veidus − iniciāļsalikteņi, zilbju salikteņi un strupinājumsalikteņi.

Vārdnīca, kurā alfabēta secībā sakārtoti dažāda veida saīsinājumi, tostarp abreviatūras, un sniegts to pilnais nosaukums.

Autora domu izpaudums vārdos (dzejolī, stāstā, romānā, rakstā u. c.), arī skaņās, vizuālos tēlos u. tml.

Arī konjunkcija. Palīgvārdu vārdšķira, kas saista sintaktiskas vienības – patstāvīgus vārdus, vārdu savienojumus, teikuma daļas vai teikumus, piemēram, Viņam pārgājienā bija līdzi sviestmaizes un kafija, kā arī ievārījums un daži āboli. Māsa un brālis devās pie vecmāmiņas, kaut gan labprāt būtu gājuši uz kino. Saule rietēja, bet krēslas vēl nemanīja. Un šķita, ka diena ir nebeidzama. Pēc morfēmiskā sastāva var būt vienvārda (un, bet, ka, ja, jo, lai), pāra (gan – gan, jo – jo, nedz – nedz) vai vairākvārdu saikļi (kā arī, lai gan, tādēļ ka, ne vien – bet arī, tiklab – kā arī).

Arī saistītais akcents. Uzsvara sistēma, kurā vārda uzsvars ir saistīts ar noteiktu zilbi. Latviešu valodā parasti ir saistītais pirmās zilbes uzsvars.

Arī kopula. Darbības vārds, kas veic sintaktisku palīgfunkciju sastata izteicējā un izsaka tā gramatiskās nozīmes – laiku, personu, modalitāti. Latviešu valodā saitiņas funkcijā visbiežāk ir darbības vārds būt, piemēram, Diena ir skaista.

Arī sakārtojuma konjunkcija. Saiklis, kas saista vienlīdzīgus teikuma locekļus, vienlīdzīgus palīgteikumus, neatkarīgas teikuma daļas vai teikumus tekstā, piemēram, Lietus un vējš sitas logā. Kad būs pienācis vakars un kad būs beigusies operas izrāde, lietus, cerams, būs pārstājis. Rīt brauksim sēnēs, bet mājas tīrīšana būs jāatliek uz citu dienu. Diena atausa saulaina. Tomēr likās, ka tuvojas lietus mākoņi. Sakārtojuma saikļiem var būt vienojuma, pretstata, šķīruma un paskaidrojuma nozīme.

Sakars starp sintaktiski līdztiesīgām vienībām – vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, vārdu savienojumiem vai teikuma daļām, piemēram, mazs, bet gudrs; Saule spīd, un lietus līst. Retāk sakārtojuma apzīmēšanai (īpaši attiecībā uz salikta teikuma daļu saistījumu) lieto terminu paratakse.

Vārda vai vārdformas galvenā daļa resp. galvenā morfēma, kas ietver leksisko nozīmi. Sakne var funkcionēt gan viena pati, gan kopā ar afiksiem, piemēram, latviešu valodā te, ne, tik, aug, redz, māt!; kok-s, pa-gal-e, redz-ē-t, ie-raudz-ī-j-us-i.

Kādības īpašības vārdu un apstākļa vārdu trīspakāpju salīdzināmās sistēmas elements.

Arī gradācija. Kādības īpašības vārdu un apstākļa vārdu gramatiskā kategorija, kas izsaka pazīmes salīdzinājumu trīs pakāpēs.

Vārdkopa, kuru veido neatkarīgais komponents un vismaz divi tieši pakārtoti atkarīgie komponenti, piemēram, sūtīt draugam vēstuli, apaļš koka galds.

Darbības vārda analītiska forma, ko latviešu valodā veido palīgdarbības vārds būt tagadnē, pagātnē vai nākotnē kopā ar lokāmo darāmās kārtas pagātnes divdabi (esmu lasījis, biju lasījis, būšu lasījis) un kas izsaka iepriekš notikušas darbības rezultativitāti (Es jau esmu lasījis šo grāmatu. Brālis bija atnācis ciemos vakar. Vasara drīz būs beigusies).

Darbības vārda laika forma, kas izsaka iepriekš notikušas darbības rezultativitāti nākotnē, piemēram, Rīt es būšu beigusi lasīt šo grāmatu. Pēc pāris stundām tu jau būsi ielidojis Oslo. Drīz viss dārzs būs aizaudzis nezālēm.

Darbības vārda laika forma, kas izsaka iepriekš notikušas darbības rezultativitāti pagātnē, piemēram, Pagājušajā gadā viņš divreiz bija aizbraucis uz Maroku. Mēs vakar bijām aizgājuši sēnēs. Lietus pēcpusdienā jau bija beidzies.

Arī perfekts. Darbības vārda laika forma, kas izsaka iepriekš notikušas darbības rezultativitāti tagadnē, piemēram, Šo grāmatu esmu lasījis nesen. Mēs tikko esam paēduši pusdienas. Saule jau ir uzlēkusi.

Vārdu darināšana, apvienojot vienā leksiskā vienībā vārdu savienojuma (vārdkopas vai vārdrindas) divus vai vairāk celmus, piemēram, meža mala > mežmala; saldi skāba maize > saldskābmaize; diena, nakts > diennakts; melns, balts > melnbalts. Salikteņu darināšana ietilpst sintaktiskajā vārddarināšanas paņēmienā.

Salikts teikums, kurā daļas ir saistītas bez saikļiem vai saikļavārdiem, piemēram, Zeme bija nobirusi lielām un sausām skujām, šur tur gulēja pa pērnam čiekuram.

Celms, kurā ir vismaz divas saknes, piemēram, vārdu mežmala, diennakts, saldskābmaize celmi ir salikti: mež-mal-, dien-nakt-, sald-skāb-maiz-.

Salikts teikums, kurā daļas saistītas gan saikļa, gan bezsaikļa saistījumā, piemēram, Redzu, panākumi jums sāk kāpt galvā, bet pieminiet – kas ātri ceļas, vēl ātrāk krīt.

Salikts teikums, kura daļas ir saistītas pakārtojumā. Saliktu pakārtotu teikumu veido viens virsteikums un viens vai vairāki palīgteikumi, piemēram, Ja tu esi cilvēks, tad dzīvo kā cilvēks.

Salikts teikums, kurā visas daļas ir saistītas ar saikļiem vai saikļavārdiem, piemēram, Šaubas ir labas un apdomība vēl labāka, bet, ja tās lieto nevietā, tās var nest lielus zaudējumus ieguvumu vietā.

Salikts teikums, ko veido divas vai vairākas sakārtojumā saistītas daļas, piemēram, Debess bija apmākusies, arī logos reti kur spīdēja gaisma.

Teikuma loceklis, ko veido vairāki patstāvīgi vārdi noteiktās gramatiskās formās, piemēram, salikts nosaukums (Viņš mācās Latvijas Universitātē), frazeoloģisms (Metāmies prom pa galvu pa kaklu), citi nedalāmi vārdu savienojumi (Viņi abi skrietin skrien uz meža pusi).

Teikums, kas sastāv no divām vai vairākām uz sintaktiskā sakara pamata apvienotām predikatīvām vienībām – salikta teikuma daļām un kas intonatīvi, strukturāli un semantiski kopā veido vienu veselumu. Iedalījums: salikts sakārtots teikums, salikts pakārtots teikums, jaukts salikts teikums, salikts saikļa teikums, salikts bezsaikļa teikums, salikts kombinēta saistījuma teikums.

Mutvārdu saziņa starp divām vai vairākām personām.

Persona, ar kuru notiek mutvārdu saziņa (saruna).

Valodas paveids, ko lieto ikdienas mutvārdu saziņā. Sarunvalodai raksturīgs spontāns lietojums, plašs stilizējošo līdzekļu spektrs, novirzes no literārās valodas normām, specifiska teikuma un teksta uzbūve, daudzveidīgs neverbālās saziņas līdzekļu izmantojums, īpašas ekstralingvistiskās pazīmes. Rakstos sarunvalodu visbiežāk izmanto daiļliteratūrā, kā arī privāta rakstura tekstos – neoficiālās vēstulēs, elektroniskajā sarakstē, dienasgrāmatās u. c.

Funkcionāls valodas paveids, ko lieto ikdienas mutvārdu saziņā. Sarunvalodas stilā plaši izmanto emocionāli ekspresīvus valodas izteiksmes līdzekļus, sarunvalodas vārdus, neliterārajā paveidā – arī neliterāro leksiku, žargonu u. tml. Sarunvalodas stilam raksturīga liekvārdība, reducēti un aprauti izteikumi, vienkāršas sintaktiskās uzbūves teikumi.

Arī sarunvārds. Vārds, ko lieto sarunvalodā un kam raksturīgs semantiskais ekspresivitātes papildkomponents, piemēram, mammucis, šunelis, prātvēders.

Izteicējs, kas sastāv no saitiņas un pilnnozīmes vārda (predikatīva), piemēram, Darbs ir grūts.

Īpaši uzsvērts teikuma loceklis vai vārdu savienojums, kam teikumā piešķirta zināma sintaktiska patstāvība un kas runas plūsmā intonatīvi nodalīts. Visbiežāk to panāk, novietojot kādu teikuma locekli neparastā vietā, piemēram, apzīmētāju aiz apzīmējamā vārda teikumā: Tā bija pagātne, sveša un tāla. Savrupinājumu rakstos no pārējā teikuma atdala ar komatiem vai domuzīmēm.

Arī komunikācija. Saskarsmes process, kurā personas savstarpēji viens otram, cits citam sniedz informāciju par savām domām, idejām, faktiem, uzskatiem, u. tml., šim nolūkam izmantojot valodu vai citas zīmes.

Spēja orientēties saziņas situācijā, izmantot atbilstošus valodas līdzekļus mutvārdos un rakstveidā, ievērot valodas, runas kultūras un sabiedrībā pieņemtās etiķetes normas. Apgūstot saziņas kultūru, skolēns apgūst prasmi atbilstīgi saziņas situācijai lietot gan verbālos (vārdi, izteikumi, kas tiek izmantoti klausoties, runājot, lasot un rakstot), gan neverbālos saziņas līdzekļus (mīmika, žesti, poza u. tml.).

Apstākļi, kuros norisinās saziņa. Komunikācijā nepieciešami saziņas partneri (adresants, adresāts), saturs (temats), iekšējie nosacījumi (motīvs, mērķis), ārējie apstākļi (vieta un laiks), kas ir saziņas situācijas komponenti.

Veids, kādā norisinās saziņa un tiek sniegta un iegūta informācija. Var būt mutvārdu un rakstveida, monoloģiskā un dialoģiskā, tiešā un netiešā, kontakta un attālinātā, starppersonu, grupu, masu, formāla un neformāla informatīva, izglītojoša, izklaidējoša u. c. saziņa.

Latviešu valodas augšzemnieku dialekta izloksnes, ko runā Dienvidaustrumvidzemē un Austrumzemgalē. Tās ir atšķirīgas no šī paša dialekta latgaliskajām izloksnēm, piemēram, ar to, ka sēliskajās izloksnēs sastopama kāpjošā zilbes intonācija un saglabājušās dažas sēļu valodas pēdas.

Vismazākā, sīkāk nedalāmā nozīmes vienība, piemēram, vārda mirdzēt pamatnozīmi veido sēmas ‘izstarot vai atstarot gaismu’, ‘spoži’, ‘nevienmērīgi’.

Palīgteikums, kas pauž iepriekš virsteikumā izteiktā satura sekas. Šādu palīgteikumu ievada saiklis tā ka, piemēram, Viņa runāja klusu, tā ka neko nevarēja dzirdēt.

Vārda daļa – morfēma, kurai piemīt leksiskā nozīme atšķirībā no citas attiecīgā vārda morfēmas, kam ir tikai formālā resp. gramatiskā nozīme.

Semantikas speciālists.

1. Valodniecības apakšnozare, kurā pēta un apraksta valodas vienību jēdzienisko saturu un nozīmes. Semantika ir cieši saistīta ar semasioloģiju, kurā padziļināti aplūko valodas vienību leksisko nozīmi. 2. Valodas vienībā ietvertais (izteiktais) saturs, nozīmju kopums.

Uz vienas vai vairāku kopīgu pazīmju pamata izveidota semantisku vienību grupa, piemēram, darītājs, izjutējs, subjekts, objekts; arī vispārīga semantiska pazīme, pēc kuras valodas vienības dala grupās, piemēram, dzīvums, priekšmetiskums, noteiktība.

Valodas līdzekļu kopums, kas atspoguļo kādu īstenības jomu un ko vieno kāds vispārīgs semantisks elements, piemēram, laika semantiskais lauks apvieno gan leksiskos, gan gramatiskos līdzekļus, kas izsaka laika nozīmi.

Vārdu darināšana, piešķirot jau esošai leksiskai vienībai jaunu nozīmi, piemēram, informātikas termins pele ‘kursora pozicionēšanas ierīce, ar kuru tiek vadīta kursora kustība’ blakus sākotnējai nozīmei ‘neliels grauzēju kārtas dzīvnieks ar slaidu ķermeni, smailu purnu un garu asti’.

Sinonīmu rindas loceklis, ko uzskata par šīs rindas vārdu nozīmes galveno pārstāvi ar vispārīgāko, stilistiski un emocionāli neitrālāko nozīmi, piemēram, ēst sinonīmu rindā ēst, mieloties, iebaudīt, ieturēties, stiprināties, sukāt, rīt utt.

Valodniecības nozare, kurā pēta valodas vienību leksisko nozīmi virzienā no vārda uz nosaucamo reāliju. Semasioloģija pēta, piemēram, vārda daudznozīmīgumu.

Arī sinhroniskā lingvistika. Valodniecības nozare, kurā pēta valodu kā vienotu sistēmu tās pašreizējā stāvoklī vai kādā noteiktā tās vēsturiskās attīstības laikposmā.

Divu vai vairāku valodas vienību (vārdu, vārdformu, morfēmu, frazeoloģismu, teikumu) nozīmes vienādums vai tuvums. ◊ absolūtā sinonīmija; leksiskā sinonīmija; gramatiskā sinonīmija.

Sinonīmu kopums kādā valodā vai tekstā, piemēram, literārā darbā. ◊ latviešu valodas sinonīmika; runas verbu sinonīmika.

1. Viens no diviem vai vairākiem vārdiem, kam ir vienādas vai tuvas nozīmes, piemēram, runāt, pļāpāt, tērzēt, tērgāt. Plašākā izpratnē sinonīmiju attiecina arī uz citām valodas vienībām (vārdformām, morfēmām, frazeoloģismiem, teikumiem), piemēram, sinonīmiskas ir vārdformas celieties! un celties! pavēles nozīmē; piedēkļi -ien- un -en-, nosaucot mātes, sievas, saimnieces; frazeoloģismi pliks kā zirnis un pliks kā baznīcas žurka. ◊ absolūtais sinonīms (sk.); jēdzieniskais sinonīms (sk.); stilistiskais sinonīms (sk.); kontekstuālais sinonīms (sk.) 2. Terminoloģijā – ikviens no terminiem, kuri izsaka vienu un to pašu jēdzienu un kuri ir savstarpēji aizstājami jebkurā kontekstā, piemēram, termini lietvārds un substantīvs.

Vārdnīca, kurā sakopoti kādas valodas sinonīmi, kārtojot tos sinonīmu rindās un par semantisko dominanti izvēloties stilistiski neitrālāko vārdu. Sinonīmu vārdnīcās var skaidrot visu sinonīmu rindu kopumā, katru sinonīmu rindā ietverto leksēmu vai dot tikai sinonīmu uzskaitījumu.

Valodniecības apakšnozare, kurā pēta vārdu savienojumu, teikumu un teksta gramatisko uzbūvi un tās veidošanas īpatnības. Arī – valodas sintaktisko parādību sistēma un apraksts gramatikā.

Valodas apakšsistēma, kuru veido vārdu savienojumu, teikumu un tekstu kopums to savstarpējās attieksmēs.

Sakars starp vārdiem, vārdformām un predikatīvām vienībām (teikumiem vai teikuma daļām), uz kura pamata veidojas sintakses vienība – vārdu savienojums, teikums, teksts. Ir sakārtojuma sintaktiskais sakars un pakārtojuma sintaktiskais sakars.

Vārdu darināšanas paņēmiens, ar kuru tiek darināts saliktenis, apvienojot vārdu savienojuma divus vai vairāk celmus, piemēram, saules puķe – saulespuķe, saldi skāba maize – saldskābmaize.

Vārdu darināšanas paņēmiens, ar kuru tiek darināts salikteņatvasinājums, apvienojot vārdu savienojuma divus celmus un pievienojot piedēkli vai derivatīvo galotni, piemēram, tumši mati – tumš+mat+ain-s, tumš+mat+e.

Valodas, kurās dominē sintētiskas formas. Šajās valodās gramatiskās nozīmes galvenokārt izsaka vārda ietvaros ar paša vārda formām (izmantota afiksācija, iekšējā fleksija, uzsvars, supletīvisms u. tml.). Sintētiskās valodas var būt aglutinatīvas (piemēram, somu valoda) un fleksīvas (piemēram, latviešu valoda). Pie tipiskām sintētiskajām valodām pieder senās indoeiropiešu valodas — sanskrits, sengrieķu, latīņu, gotu, senslāvu valoda, no mūsdienu valodām lielā mērā sintētiskas ir, piemēram, latviešu, lietuviešu, čehu, krievu valoda.

Fonoloģiska parādība, kurā valodas skaņas (patskaņi, līdzskaņi) atbilstoši valodas sistēmai pārvēršas fonētiski atšķirīgās skaņās.

Arī fonētiskais raksts. Raksts, kurā grafiskā zīme ir atsevišķas skaņas vai fonēmas apzīmējums. Latviešu valodā pamatos ir skaņu, resp., fonētiskais, raksts, tikai dažos gadījumos viena grafiskā zīme (burts) apzīmē vairākas fonēmas, piemēram, burts o apzīmē [o], [ō], [uo].

Vārdnīca, kurā analizēta un skaidrota vārdu nozīme, parasti ilustrējot to ar valodas piemēriem, dažkārt arī ar attēliem. Daudznozīmīgi vārdi parasti dalīti vairākās nozīmēs un nozīmju niansēs. Raksturīgākais skaidrojošo vārdnīcu tips ir vienvalodas vārdnīcas. Terminu skaidrojošajās vārdnīcās mēdz dot arī terminu ekvivalentus vismaz vienā, bet mūsdienās — vēl vismaz trīs svešvalodās.

Lokāmo vārdšķiru leksiski gramatiskā kategorija, kas izsaka priekšmetu dalījumu grupās atkarībā no skaita, daudzuma vai arī norāda uz priekšmetu formālu klasifikāciju pēc galotnēm. Mūsdienu latviešu valodā skaitļa kategorijā ietilpst divas skaitļa formas – vienskaitlis un daudzskaitlis. Katram skaitlim parasti ir arī sava dzimtes un locījuma galotņu paradigma, darbības vārdiem – personas galotņu paradigma.

Arī numerālis. Vārdšķira, kas izsaka priekšmetu skaitu vai secību, piemēram, latviešu valodā: trīs grāmatas, pieci gājēji; pirmā diena, desmitais stāsts.

Lokāmo vārdšķiru gramatiskā forma, kas norāda uz skaitu, daudzumu vai formālu piederību kādai no skaitļa formām – vienskaitlim, daudzskaitlim vai divskaitlim. Latviešu valodā skaitli parasti izsaka ar galotni, piemēram, vienskaitlī dien-a, daudzskaitlī dien-as, divskaitlī dien-i. 

Arī sonants. Skanīgs balsīgs nazāls vai laterāls līdzskanis vai vibrants. Skanenim raksturīgi toņa elementi. Latviešu valodā skaneņi ir līdzskaņi l, ļ, m, n, ņ, r un fonēmas /n/ alofons [ŋ].

Arī fonogrāfiskā rakstība. Valodas vienību pieraksta sistēma, kurā ar rakstzīmēm atveido valodas skaniskos elementus – zilbes un skaņas. Šai pieraksta sistēmai ir divi paveidi: zilbju raksts un skaņu raksts.

Zinātņu kopums, kurā ietilpst slāvu valodniecība, slāvu tautu (austrumslāvu – krievu, ukraiņu, baltkrievu; rietumslāvu – poļu, čehu, slovāku, kašubu, sorbu un polabiešu; dienvidslāvu – bulgāru, serbu, horvātu, slovēņu, bosniešu, melnkalniešu, maķedoniešu, senslāvu) literatūras, folkloras, mitoloģijas, arheoloģijas, etnogrāfijas un vēstures izpēte; šaurākā nozīmē – slāvu filoloģija.

Zinātne par slāvu valodām, literatūru un folkloru to savstarpējā saistībā ar slāvu tautu dzīvi, kultūru un vēsturi.

Indoeiropiešu valodu saimes valodu grupa, kurā šķir austrumslāvu (krievu, ukraiņu, baltkrievu), rietumslāvu (poļu, čehu, slovaku, sorbu), dienvidslāvu (bulgāru, maķedoniešu, serbu, horvātu, bosniešu, slovēņu) valodas.

Arī kursīvs. Uz labo pusi ieslīps, rokrakstam līdzīgs raksts, ko lieto galvenokārt teksta izcelšanai vai iezīmēšanai, piemēram, vārds ļaudis ir 6. deklinācijas lietvārds.

Līdzskanis, kuru izrunājot gaisa plūsma mutē uz kādu laiku tiek noslēgta. Latviešu valodā slēdzeņi ir līdzskaņi b, c, č, d, dz, dž, g, ģ, k, ķ, m, n, ņ, fonēmas /n/ alofons [ŋ], p, t.

Zilbe, kas beidzas ar līdzskani, piemēram, man, maiz-nieks, skaists.

Subliterārs vārds vai cits subliterārs valodas izteiksmes līdzeklis, piemēram, foršs, fikss, moška, feiss, priedēklis da- vārdā dagāja.

Subliterārā leksika un citu subliterāro valodas izteiksmes līdzekļu kopums, ko galvenokārt izmanto neformālā mutvārdu saziņā. Terminu slengs palaikam lieto arī kā terminu žargons, argo, sociolekts sinonīmu. ◊ kopējais slengs; speciālais slengs; slenga vārdnīca.

Valodas paveids, kas raksturīgs noteiktam sabiedrības slānim, atsevišķai sociālai grupai vai ar noteiktu nodarbošanos saistītam runātāju kolektīvam.

Zinātnes nozare, kurā pēta sociāli būtiskus valodas aspektus, valodas funkcijas sabiedrībā un sociālo faktoru iedarbību uz valodu.

Valodas lietojums dažādās sabiedrības saziņas sfērās, piemēram, valsts varas un pārvaldes institūcijās (parlamentā, valsts aparātā, tiesu varā, policijā, bruņotajos spēkos u. tml.), izglītībā, ražošanā, tirdzniecībā u. c.

Lingvistiskās normas varietāte iederībai konkrētos saziņas apstākļos.

Aizguvums no kādas somugru valodas, piemēram, paisums, muiža, sulainis, laulāt; latviešu valodas somugrismi aizgūti galvenokārt no lībiešu un igauņu valodas.

Valodu saime, kuras valodās runā daļā Ziemeļaustrumeiropas un Ziemeļrietumāzijas. Somugru valodas pārsvarā ir aglutinatīvas, daudzām no tām raksturīgs liels locījumu skaits nomenu paradigmās. Somugru valodu saimē ietilpst Baltijas jūras somu valodu grupa (lībiešu, igauņu, votu, somu, karēļu, ižoru, vepsu valoda), sāmu valoda, Volgas somu valodu grupa (mordviešu un mariešu valoda), Permas somu valodu grupa (komiešu, komiešu-permiešu, udmurtu valoda), ugru valodu grupa (hantu, mansu, ungāru valoda).

Ierobežota lietojuma vārdi, kas tematiski saistīti ar kādu zinātnes, tehnikas, mākslas vai tautsaimniecības nozari, ar cilvēku nodarbošanos kādā nozarē. Speciālajā leksikā ietilpst gan zinātniski termini, gan profesionālismi. Daļu no speciālās leksikas lieto vispārlietojamā valodā.

Arī speciālā lietojuma valoda, SLV. Zinātnes valodas sastāvdaļa, ko lieto konkrētas nozares speciālistu profesionālajā saziņā un kam raksturīgs specifisko izteiksmes līdzekļu – terminu – lietojums.

Līdzskanis, kuru izrunājot gaiss plūst pa vienu vai vairākām spraugām starp runas orgāniem. Latviešu valodā spraudzeņi ir līdzskaņi f, h, j, l, ļ, r, s, š, v, z, ž.

Arī standartizācija. Process, kurā tiek izstrādāts ar kompetentas valdības institūcijas rīkojumu apstiprināms dokuments (standarts), kas nosaka vienotu paraugu saistošai tā īstenošanai praksē, bez būtiskām individuālām atšķirībām, piemēram, terminoloģijas jomā standartizēšanai pakļauti terminoloģijas darba principi un metodes, definīciju veidošana, terminu vārdnīcas tipi, arī noteiktas tematiskas grupas termini.

Dialektāls lietojuma paradums, kurā zūd atšķirības starp dialektiem un rodas augstāka ranga veidojums ar plašāku lietojumu nekā vienam dialektam.

Valoda, ar kuras starpniecību aizgūst vārdus vai citas valodas vienības vai kuru izmanto starpniecībai tekstu tulkošanā.

Individuāls, mainīgs valodas paveids vai lietojums, kam raksturīgas divu valodu pazīmes. Šāda valoda var veidoties svešvalodas apguves procesā, pārejā no dzimtās valodas uz apgūstamo.

Teikums, ar kuru runātājs kaut ko vēstī (dara zināmu, paskaidro) sarunas biedram, piemēram, Sāka līt. Stāstījuma teikumu parasti izrunā ar krītošu teikuma intonāciju, un rakstos tā beigās liek punktu.

Runas darbība, kuras laikā tiek radīts mutvārdu vai rakstveida teksts par redzēto, dzirdēto, lasīto, piedzīvoto u. c.

Stilistiski un/vai emocionāli ekspresīvu valodas līdzekļu lietojums neiederīgā saziņas situācijā, piemēram, sarunvalodas vārdu lietojums zinātniskajā stilā vai nemotivēts poētismu vai zinātniskā stila elementu lietojums publicistikā.

Valodniecības nozare, kurā pēta valodas funkcionālos paveidus jeb stilus, kā arī stilistiski un emocionāli ekspresīvos izteiksmes līdzekļus visos valodas līmeņos un to izmantojumu konkrētā saziņas situācijā.

Sintaktiska konstrukcija (vai cits sintagmātisks izteiksmes līdzeklis), kas rada vai pastiprina teksta izteiksmīgumu jeb ekspresiju, piemēram, anafora, epifora, polisindetons, asindetons, paralēlisms. Plašā nozīmē stilistiska figūra ir jebkurš stilistisks paņēmiens.

Viens no diviem vai vairākiem sinonīmiem, kuru nozīmēs ir atšķirīgas stilistiskā un/vai emocionālā satura jeb nozīmes papildkomponenta sēmas. Stilistiskie sinonīmi ir, piemēram, gulēt, dusēt (poēt.), čučēt (sar.).

Arī stilistiskā ekspresija. Izteiksmīgums, ko kādai valodas vienībai (vārdam, morfēmai, vārdformai, teikumam) piešķir stilistisks nozīmes papildkomponents, kas norāda uz lietojuma ierobežojumu noteiktā saziņas sfērā. Stilistiski ekspresīvi ir, piemēram, poētismi, sarunvalodas vārdi, vienkāršrunas vārdi. Stilistiskā un emocionālā ekspresivitāte kopā veido papildinformāciju.

Valodas līdzekļu izmantojums teksta izteiksmīguma jeb ekspresivitātes radīšanai vai pastiprināšanai. Biežāk sastopamie stilistiskie paņēmieni ir tropi un stilistiskās figūras.

Laika gaitā un dažādu sociālo un profesionālo slāņu lietojumā konkrētās situācijās mainīgs (konkrētām situācijām piemērots) valodas paveids, ko raksturo noteikta valodas līdzekļu atlase un kombinēšana atbilstoši saziņas mērķim un saziņas situācijai.

Arī strukturālā lingvistika. Valodniecības virziens, kurā, balstoties uz uzskatu par valodu kā zīmju sistēmu, pēta galvenokārt valodas struktūru, t. i., valodas sistēmas elementu iekšējos, būtiskos, stabilos sakarus.

Vārds, kas darināts, atmetot daļu no motivētājvārda, piemēram, Rū- no personvārda Rūdis. Strupinājumi sevišķi raksturīgi personvārdu (īpašu iesauku) un slengismu darināšanai.

Arī substantivācija. Konversijas paveids, kurā notiek dažādu vārdšķiru vārdu pāreja lietvārdos, piemēram, latviešu valodā substantivējušās darbības vārda divdabja formas kurināmais, pakaramais teikumā: Vai tu jau ziemai kurināmo esi sagādājis? Kur palicis mans drēbju pakaramais?

Vārdu darināšana (atvasināšanas paveids) vai gramatisko formu veidošana, izmantojot piedēkļus, piemēram, latviešu valodā ar piedēkli atvasināti vārdi māj-iņ-a, jaun-īb-a, ar-kl-s, sarg-ā-t, brauk-ā-t; veidotas darbības vārda tagadnes formas sie-n-u, au-j-u, nir-st-u.

Valoda, kura indivīdam nav dzimtā valoda un kurai apguves vietā nav valsts valodas statusa. Svešvalodu apgūst apzinātā, pedagoģiski organizētā mācību procesā, taču saziņā to parasti nelieto.

No citas valodas aizgūts un aizguvējvalodas sistēmai gramatiski pielāgots aizguvums, kura citvalodisko cilmi (pēc atsevišķām fonētiskām un/vai morfoloģiskām pazīmēm) uztver aizguvējvalodas lietotāju vairākums. Latviešu valodā svešvārdi ir, piemēram, asociācija, bloķēšana, dizains, loto.

Vārdnīca, kurā alfabēta secībā sakārtoti citvalodu cilmes vārdi, skaidrota to etimoloģija un nozīme.

Vārdnīcas teksta vienība, kurā ietilpst skaidrotais vai tulkotais vārds, vārdkopa vai cita leksiska vienība (retāk – vārda daļa), tās gramatiskais vai leksiskais raksturojums, norādes, skaidrojums un/vai tulkojums, vai cita ar šo leksisko vienību saistīta informācija, lietojuma piemēri, zīmējumi, piezīmes u. tml.

Saliktas leksiskas vai sintaktiskas vienības rakstījums, kurā katrs vārds rakstīts atsevišķi, tos nesavienojot. Šķirtrakstījumā raksta vārdkopas, vārdu savienojumus, teicienus. Pretstats – koprakstījums. Atšķirīgo rakstību mēdz izmantot nozīmes šķiršanai, piemēram, vārdu savienojums var būt (tā tiešām var būt) un saliktenis varbūt (varbūt atnākšu); arī darba vieta un darbavieta.

1. Vārda lietošanas aizliegums vai ierobežojumi, ko nosaka, piemēram, māņticība, aizspriedumi, pieklājības normas. 2. Vārds, kura lietošana ir aizliegta vai ierobežota, piemēram, māņticības, aizspriedumu, pieklājības normu dēļ. Latviešu valodā tabu ir leksiskie vulgārismi, daļēji – ar smagām slimībām un nāvi saistītie vārdi, daudzās citās valodās – saimnieciski nozīmīgu vai bīstamu savvaļas dzīvnieku apzīmējumi.

Arī tagadnes particips. Divdabis, kas izsaka darbību, kura ir vienlaicīga ar teikuma galveno darbību, piemēram, Viņš iet pa ziedošu pļavu. Vakar man bija daudz darāmu darbu. Latviešu valodā tagadnes divdabjus veido, darbības vārda tagadnes celmam pievienojot piedēkli –oš- (darāmās kārtas divdabim) un -am- / -ām- (ciešamās kārtas divdabim), piemēram, raud-u : raud-oš-s; ceļ-u : ceļ-am-s, las-u : las-ām-s.

Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība (nācija, tautība, radniecīgu cilšu grupa u. tml.), kurai parasti raksturīga kopīga valoda, kultūra, domāšanas veids, arī teritorija.

Vārda cilmes nezinātnisks skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam. Tautas etimoloģija, piemēram, saista stacijas nosaukumu Dubulti ar īpašības vārdu dubults, kaut gan patiesībā minētā vietvārda pamatā ir uzvārds Dubelts.

1. Semantiski savstarpēji identisku vai ļoti līdzīgu izteikuma elementu, arī vienādu vārdu (parasti nevajadzīga) atkārtošana vienā un tai pašā izteikumā, piemēram, pašas visaugstākās virsotnes, nāciet pēc kārtas viens aiz otra, latvietis ir latvietis. 2. Vienas saknes dažādu vārdšķiru vārdu lietojums vienā frāzē, teikumā, piemēram, rakstīt rakstu, domāt dziļas domas, lielu krākšanu krākt. Tautoloģiju izmanto kā stila līdzekli.

Izvietojums vienā un tai pašā zilbē. Tautosillabiskā pozīcijā latviešu valodā īss patskanis kopā ar sekojošu skaneni veido diftongisku savienojumu, piemēram, vārdos gan, ir.

Latviešu valodas lībiskā dialekta Kurzemes izloksnes. Tāmnieku izloksnēm īpaši raksturīga, piemēram, vārda gala patskaņa redukcija, arī zudums, kā arī divzilbju vārdu īsā saknes patskaņa pagarinājums pirms balsīga līdzskaņa, piemēram, dāb ‘daba’.

Īpašība, ko tekstam piešķir tēlainu izteiksmes līdzekļu (piemēram, tropu) lietojums.

Abstraktas idejas iemiesojums ar fiziskām sajūtām (redzi, dzirdi, ožu, tausti) uztveramā veidā. Tēlu valodiskā izpausme ir vārdu pārnestās nozīmes (dziļas zināšanas, karsta mīlestība) un tropi (vārda jēga sakuplojusi, vārds apaudzis ar jaunām nozīmēm).

Izteikuma daļa, kas ir ziņojuma sākumpunkts un pauž informāciju par ziņojuma priekšmetu, piemēram, Grāmata ir uz galda. Tēma visbiežāk izsaka jau zināmo informāciju, kam piesaista jauno informāciju, un teikumos ar tiešo vārdu kārtu tēma vienmēr atrodas sākumā.

Vārdnīca, kas aptver visus kādas valodas vai kādas tematikas vārdus, parasti semantisko lauku izkārtojumā.

Konsituatīvi nosacīts teikuma dalījums aktuālā un mazāk aktuālā informācijā, piemēram, Tad Vinnijs Pūks // nokāpa lejā. Aktuālā dalījuma komponenti ir tēma un rēma.

Teikums ar nepabeigtu teikuma struktūru, ko parasti ietekmē ārēji apstākļi, piemēram, Cienītā kundze, kāpēc jūs šeit … Es, protams, nedomāju … Varbūt jūs … Teikuma aprāvums ir viens no konsituatīvi saistītu izteikumu veidiem.

Izteikuma tips pēc saziņas mērķa jeb komunikatīvās ievirzes. Mūsdienu latviešu valodā parasti šķir piecus teikuma komunikatīvos tipus: stāstījuma teikums, jautājuma teikums, pamudinājuma teikums, vēlējuma teikums un izsaukuma teikums. Latviešu valodas sintaksē teikuma komunikatīvais tips saukts arī par teikuma komunikatīvo modalitāti.

Teikuma loceklis kopā ar tam tieši vai pakāpeniski pakārtotām vārdformām, tātad teikuma locekļa veidotā vārdkopa, piemēram, savrupināta apzīmētāja grupa teikumā Tie bija pirmie pavasara ziedi – pilni zemes spēka un saules skaistuma.

Patstāvīgs vārds, kurš teikumā noteiktā gramatiskā formā viens pats vai kopā ar palīgvārdiem veic kādu sintaktisku funkciju, piemēram, teikumā Ozols ir iestādīts pie upes ir trīs teikuma locekļi. Teikuma locekli var veidot arī nedalāms vārdu savienojums, piemēram, teikumā Dažs labs metis plinti krūmos ir divi teikuma locekļi. ◊ vienkāršs teikuma loceklis; salikts teikuma loceklis.

Palīgteikums, kas veic virsteikuma teikuma priekšmeta funkciju vai arī konkretizē ar vietniekvārdu izteiktu teikuma priekšmetu virsteikumā, piemēram, Kas bijis mūsu mājās, zina, cik tur skaisti. Kas neiet uz priekšu, tas virzās atpakaļ.

Teikuma virsloceklis, kas formas ziņā saistīts ar izteicēju savstarpēja atkarīguma attieksmēs un kopā ar to veido teikuma gramatisko centru. Teikuma priekšmets nosauc runas priekšmetu, kura darbību, stāvokli vai pazīmi raksturo izteicējs, piemēram, Ledus iet. Ūdens ir auksts.

Vispārināts teikuma paraugs, kurā ietilpst teikuma veidošanai nepieciešamais komponentu (vārdformu, teikuma daļu) minimums, ko iespējams attēlot ar simboliem.

Pēc konkrētas valodas likumībām (noteikta abstrahēta parauga) veidota gramatiski noformēta un intonatīvi pabeigta valodas vienība, ko veido viens vai vairāki sintaktiski saistīti vārdi noteiktās gramatiskās formās un ko izmanto kā saziņas un domu izteikšanas līdzekli. Rakstos teikumu sāk ar lielo sākumburtu un norobežo ar punktu, jautājuma vai izsaukuma zīmi vai daudzpunkti. Piemēram, Mežs šalc. Šeit kļūst vēsi.

Valodniecības apakšnozare, kurā pēta tekstu sintaktiskā, stilistiskā, pragmatiskā un citos aspektos.

Arī teksta veids. Teksts ar savu atšķirīgu, noteiktu struktūru un valodas līdzekļu lietojumu. Tekstus var klasificēt pēc dažādām pazīmēm: pēc stila, piemēram, lietišķais teksts (ziņas laikrakstā, problēmraksts, intervija, līgums, darījumu vēstule, reklāmas teksts, informācijas buklets tūristiem, oficiāls apsveikums valsts svētkos, likums u. c.), pēc teksta veidošanai izmantotā runas veida, piemēram, stāstījums, ziņojums, pārskats, referāts; pēc teksta veidošanas un izmantošanas mērķa, piemēram, mācību teksts, lasāmais teksts u. c.

Mutvārdos izteikts vai rakstveidā fiksēts loģiski strukturēts, funkcionāli vienots jēdzieniski saistītu izteikumu kopums vai atsevišķs izteikums; autora vēstījums, arī piebildes, remarkas (parasti daiļdarbos, publicistiskos sacerējumos).

Saistīta teksta veidošana atbilstīgi autora saziņas nolūkam, funkcionālā stila un runas žanra prasībām, pareizrunas un pareizrakstības normām. Valodas mācību procesā tekstveide ir viens no mācību satura jautājumiem.

Patskanis, kas savieno darbības vārda sakni ar galotni; mūsdienu valodā to uzskata vai nu par piedēkli (gul-ē-t, dzied-ā-t, tīr-ī-t) vai par galotni (las-a, tīr-a, rakst-a), vai arī par piedēkļa (dzied-am-s, rakst-ām-s, aug-am, las-ām) vai galotnes (nes-at, las-āt, smej-as, smej-amies) daļu.

Rakstudarba (sacerējuma, pētījuma, referāta, literāra darba) vai mutvārdu runas (priekšlasījuma, stāstījuma) satura pamatidejas formulējums; jautājums, par ko runā un raksta.

Kādas speciālās nozares vai saskarnozaru grupas terminu kopums. Plašākā nozīmē − terminu kopums valodā.

1. Dažādu speciālo nozaru speciālists, kurš izstrādā savas nozares terminoloģiju atbilstoši teorētiskajā terminzinātnē izvirzītajiem principiem; terminoloģijas speciālists. 2. Terminoloģijas teorētiķis, terminzinātnieks.

Konkrētas tematiskās jomas, speciālās nozares jēdziena vārdisks apzīmējums − vārds vai vārdkopa, kas izteic (nosauc un iezīmē) attiecīgās jomas (nozares) noteiktu jēdzienu kā nozares jēdzienu sistēmas sastāvdaļu, piemēram, valodniecības jēdzieni izteikti ar terminiem vārds, īpašvārds, sugasvārds, vārdkopa. Termina sastāvā var būt simboli, piemēram, ß stari.

Vārdnīca, kur šķirkļa galvā doti gan atsevišķi vārdi, gan vārdkopas (termina funkcijā) un pamattermini doti kopā ar sinonīmiem. Vārdu gramatiskās formas parasti netiek uzrādītas, bet daudznozīmīgos terminus parasti dod atsevišķos šķirkļos kā homonīmus (ar attiecīgu indeksējumu).

Arī tiešais verbs. Darbības vārds, kam latviešu valodā nenoteiksmē ir galotne -t un kam nevienā gramatiskajā formā nav atgriezenisku afiksu. Tiešie darbības vārdi veido formālu pretstatu atgriezeniskajiem darbības vārdiem un parasti ir atbilstošo atgriezenisko darbības vārdu motivētājvārdi, piemēram, ķemmē-t : ķemmē-ties, krā-t : krā-ties, skūpstī-t : skūpstī-ties.

Daudznozīmīga vārda pamatnozīme un daļa atvasināto nozīmju jeb leksiski semantisko variantu, kam mūsdienu valodā nav spilgtas asociatīvās saiknes ar pamatnozīmi, piemēram, vārdam rupjš ir pamatnozīme ‘tāds, kas sastāv no samērā lielām daļiņām’ un tiešā atvasinātā nozīme ‘nepieklājīgs’.

Citas personas vai paša stāstītāja runas vai domu iespējami pilnīgs atkārtojums vārdu pa vārdam. Rakstos tiešo runu atdala ar pēdiņām vai domuzīmēm, piemēram, „Tu esi izaugusi liela,” māte saka.

Arī tiešā vārdu kārta. Vārdu secība, kas izsaka teikuma pamatinformāciju bez emocionālas vai stilistiskas papildinformācijas. Tā nebalstās uz kontekstu un to nenosaka kāds īpašs komunikatīvs nolūks vai uzsvars. Teikumos ar tiešo vārdu secību rēma seko tēmai. Stilistiskā aspektā lieto arī terminu neitrāla vārdu secība.

1. Diakritiska zīme (˜), ko ar dažādu nozīmi lieto dažās uz latīņu raksta pamata veidotās rakstībās, piemēram, igauņu õ, spāņu n, kā arī fonētiskajā transkripcijā. Tildi, ar ko apzīmē intonāciju, sauc par cirkumfleksu. 2. Tehniska rakstzīme (~), kuru parasti izmanto vārdnīcās atkārtota vārda vai tā daļas aizstāšanai.

Valodu, valodas parādību un/vai valodas vienību klasifikācija tipos pēc kādām kopējām vispārinātām pazīmēm, piemēram, valodu tipoloģiskajā klasifikācijā valodas iedala tipos pēc valodu struktūras līdzības neatkarīgi no valodu radniecības.

Arī tipoloģiskā lingvistika. Valodniecības nozare, kurā, salīdzinot valodas neatkarīgi no to radniecības, noskaidro kopīgās pazīmes, konstatē tipiskās parādības un valodas universālijas un izstrādā valodu tipoloģiskās klasifikācijas principus.

Valodu iedalījums tipos pēc to uzbūves līdzības neatkarīgi no radniecības. Tipoloģiskajai valodu klasifikācijai var izmantot dažādas pazīmes, piemēram, morfoloģiskās, sintaktiskās, arī fonētiskās un semantiskās.

Vietvārdu kopums.

Arī toponomastika. Onomastikas apakšnozare, kurā pēta vietvārdus.

Arī toponimizācija. Sugasvārda pārtapšana par vietvārdu, piemēram, urga > strauta nosaukums Urga, vizbuļi > mājvārds Vizbuļi, pumpuri > dzelzceļa stacijas un Jūrmalas mikrorajona nosaukums Pumpuri. Palaikam par toponimizāciju dēvē arī vietvārda darināšanu no sugasvārda, piemēram, skuja > Skujene.

Valodas skaņu pieraksts, izmantojot īpašas zīmes. Valodas apguvē lieto fonētisko transkripciju, kas iespējami precīzi atspoguļo izrunu. Transkripcija palīdz izprast valodas ortogrāfiskās īpatnības, apgūt burtu un skaņu atbilsmi, atveidot runu svešvalodā.

Vienas valodas, vienas grafētikas sistēmas burtu un burtkopu rakstījuma atveidošana ar atbilstošiem citas sistēmas burtiem un burtkopām, piemēram, krievu valodā rakstīto īpašvārdu Волга, Щерба transliterējumi latviešu valodas grafētikā ir Volga, Ščerba.

Līdzskanis, kura izrunā dominē trokšņa elementi, piemēram, b, c, p, t.

Vārdnīca, kurā doti kādas valodas vārdiem vai citām leksiskām vienībām atbilstoši ekvivalenti vienā vai vairākās citās valodās. Raksturīgākais tulkojošo vārdnīcu tips ir divvalodu vārdnīcas.

Sākotnējais teksta variants, kas parasti vēl ir rediģējams un labojams; galveno ideju fiksējums. Valodas mācību procesā šo paņēmienu izmanto, apgūstot tekstveidi.

Vārds vai vārdu savienojums, ar ko uzrunā personu vai, retāk, citu dzīvu būtni, personificētu priekšmetu vai parādību. Uzruna var iekļauties teikumā vai arī veidot atsevišķu izteikumu, piemēram, Māt, skaties! Sveiki, zaļie lauki! Jāni!

Arī akcents. Valodas vienības izcēlums, izrunājot to ar lielāku intensitāti, retāk – ar lielāku izrunas pamattoņa frekvenci, ilgumu.

Personvārds, kas parasti ir kopīgs ģimenei un norāda piederību pie noteiktas dzimtas, piemēram, Bērziņš, Liepiņa. Bērni uzvārdu parasti pārmanto no vecākiem. Kopā ar vārdu uzvārds ir svarīgs personas identifikācijas rādītājs. To ieraksta personas pamatdokumentā.

Arī atvērta zilbe. Zilbe, kas beidzas ar patskani vai divskani, piemēram, mā-ja, sau-le.

Arī vairākzilbīgs vārds. Vārds, kuru veido vairāk nekā viena zilbe. Piemēram, latviešu valodā vairākzilbju vārdi ir ap-se, ap-tin, mei-te-ne, la-bo-ra-to-ri-ja.

Arī debitīvs. Darbības vārda izteiksme, kas norāda uz nepieciešamu, obligāti īstenojamu darbību, piemēram, Man ir jālasa grāmata. Aukstā laikā ir jāģērbjas silti. Vajadzības izteiksmes forma latviešu valodā ir analītiska, to veido, darbības vārda tagadnes 3. personas formai pievienojot priedēkli jā- un palīgdarbības vārdu būt nepieciešamajā 3. personas laika formā, piemēram, nāk : ir jā-nāk, bija jā-nāk, būs jā-nāk; smejas : ir jā-smejas, bija jā-smejas, būs jā-smejas.

Vajadzības izteiksmes paveids, kas ietver gan vajadzības, gan atstāstījuma izteiksmes nozīmi un norāda uz atstāstītu citas personas nepieciešamību veikt kādu darbību, piemēram, Māte teica, ka tēvam rīt esot jāiet pie ārsta. Vajadzības izteiksmes atstāstījuma izteiksmes paveidu veido, vajadzības izteiksmes formai pievienojot palīgdarbības vārdu atstāstījuma izteiksmē, piemēram, esot jāiet, būšot jālasa.

Vajadzības izteiksmes paveids, kas ietver gan vajadzības, gan vēlējuma izteiksmes nozīmi un norāda uz iespējamu vai vēlamu darbību, kam noteikti būtu nepieciešams risināties, piemēram, Man šodien būtu jāiet uz tirgu, bet es labāk to darīšu rīt. Vajadzības izteiksmes vēlējuma paveidu veido, vajadzības izteiksmes formai pievienojot palīgdarbības vārdu vēlējuma izteiksmē, piemēram, būtu jāiet, būtu jālasa.

Zīmju sistēma kā cilvēku sazināšanās, domu formulēšanas un izteikšanas līdzeklis informācijas fiksēšanai, saglabāšanai un tālāknodošanai. Valodai ir runas, rakstu un žestu forma, kas atšķiras ne tikai pēc saziņas kanāla (vizuālais vai audiālais), bet arī pēc satura un struktūras: rakstu valodā vārdi ir literārāki, teikumi garāki, bet runai raksturīgi īsi, kontekstā balstīti izteikumi un neliterāra leksika. Valodai ir civilizācijas un sociāletnisko kopību pastāvēšanas un attīstības priekšnosacījums.

<span >Viena veida savstarpēji saistītas valodas vienības un kategorijas, kas ir sakārtotas noteiktā hierarhijā un ko pēta attiecīgā valodniecības apakšnozare, piemēram, fonoloģija pēta skaņas, uzsvarus, toņus; morfoloģija – priedēkļus, piedēkļus, saknes, galotnes, izskaņas; leksikoloģija – sinonīmus, antonīmus, homonīmus u. c. Valodas apakšsistēmas nav tieši novērojamas valodā, bet ir izsecināmas, apgūstot izpratni par valodas sistēmu.

Arī valodas revitalizēšana. Jaunu vai atjaunotu sociolingvistisko funkciju piešķiršana kādai valodai, piemēram, valsts varas un pārvaldes valodas funkciju piešķiršana īru un velsiešu valodai 20. gs. beigās.

Process, kurā, apzināti īstenojot noteiktu valodas politikas pasākumu kompleksu, tiek atjaunota izzudusi valoda. Piemēram, korniešu valodas atjaunošana, kas notika gandrīz gadsimtu pēc tās izzušanas. Valodas atdzimšana iespējama, ja valoda saglabājusies vismaz vienā no sociolingvistiskajām funkcijām, piemēram, kā ģimenes vai kulta valoda.

Sistematizēts karšu kopums, kurā ar izoglosām vai citām kartogrāfiskām zīmēm atspoguļota valodas parādību ģeogrāfiskā izplatība.

Valodas lietojuma robežu vai ietekmes sfēras un sociolingvistisko funkciju paplašināšana (parasti uz citas valodas rēķina).

Valodas vienības sastāvdaļa. Valodas elementa konkrētā izpausme un izpratne ir atkarīga no attiecīgās valodas vienības vietas valodas sistēmas vienību hierarhijā, piemēram, zilbes vokāliskais elements ir patskanis vai divskanis.

Valodas nozīme, uzdevums, jēga sabiedrības un indivīda dzīvē. Nozīmīgākās valodas funkcijas ir saziņas jeb komunikatīvā funkcija, izziņas jeb kognitīvā funkcija, domāšanas un domu izteikšanas funkcija. Atsevišķi mēdz minēt arī vēl citas funkcijas, piemēram, saziņas jeb komunikatīvo funkciju sīkāk raksturo nosaucošā funkcija, kontaktveidošanas funkcija, informācijas apmaiņas funkcija, attieksmju un emociju izteikšanas funkcija, instruēšanas funkcija, iztēles funkcija u. c. Dažādās funkcijas valodā ir ciešā mijiedarbībā, tās izdala atsevišķi, lai izprastu valodas lietojuma daudzveidīgo dabu.

1. Valodniecības apakšnozare, kurā pēta valodu kā kultūrvērtību, izzina valodas sistēmas attīstības tendences un likumības, izstrādā ieteikumus valodas optimālam lietojumam, risina aktuālus valodas standartizācijas jautājumus, sekmējot izteiksmes skaidrību, bagātību un valodas ilgtspējīgu attīstību. 2. Prasme mutvārdu saziņā un rakstu valodā lietot literāro valodu, meistarīgi izvēlēties saziņas situācijai, runas mērķim un saturam atbilstošus valodas līdzekļus un spēja apzināties koptas valodas lomu un nozīmi personības un sabiedrības attīstībā. Valodas kultūra ir cilvēka kopējās kultūras sastāvdaļa, viņa domāšanas attīstības un valodas meistarības rādītājs.

Valodā tradicionāli izveidojušās valodas sistēmas elementu objektīvi pastāvošās kopsakarības, kas, regulāri atkārtojoties, ir valodas normu pamats.

Uz valodas likumībām balstīti un, respektējot valodas normas, veidoti normatīvi formulējumi, piemēram, par garā patskaņa ā lietošanu daudzskaitļa 1. un 2. personas formās darbības vārdiem, kas nenoteiksmē beidzas ar -īt, -īties, -ināt, -ināties (mēs rakstām, aicinām; jūs rakstāt, aicināt).

Situācija, kad valoda vairs aktīvi nepilda nevienu sociolingvistisko funkciju un nav cilvēku, kas attiecīgo valodu uzskatītu par savu dzimto valodu.

Ilgstošs sociolingvistisks process, vienas valodas pakāpeniska aizstāšana ar citu dažās vai visās sociolingvistiskajās funkcijās, līdz valoda ir mirusi kā, piemēram, senprūšu un kuršu valoda.

Valodas likumība, kas valodas lietojumā, regulāri atkārtojoties, kļuvusi par vispārpieņemtu lietojuma variantu. Normas valodā piemēro izrunas, gramatikas, pareizrakstības, vārddarināšanas un vārda lietojuma gadījumos. Valodnieki valodas normas teorētiski izzina, apraksta, pamato, attīstot un kopjot literāro valodu.

Normas noteikšana – process, kas saistīts ar valodas likumību izzināšanu, fiksēšanu, pamatošanu, uzturēšanu un popularizēšanu.

Valodas stāvokis, kādu spēj uzturēt valodas kolektīvs, vismaz dažās sociolingvistiskajās funkcijās saglabājot savu valodu nelabvēlīgos ekonomiskos un politiskos apstākļos.

Kādas valodas runātāju kopuma (šķietami) brīvprātīga atteikšanās no savas valodas; vecāku nevēlēšanās savu valodu nodot bērniem.

Paņēmienu komplekss, sistēma, ko izmanto valodas pētīšanā.

Valsts politikas sastāvdaļa, kas nosaka valstī lietoto valodu statusu un funkciju sadalījumu, valodu lietotāju lingvistiskās tiesības, sekmē valodu izpēti un attīstību, nosaka valodu apguves kārtību un izmantojumu izglītībā.

Iekšēji organizēts, formas un satura resp. nozīmes ziņā savstarpēji saistītu un nosacītu valodas elementu strukturēts kopums. Starp valodas sistēmas elementiem pastāv noteikta hierarhija – vienkāršākie veido sarežģītākos un ir to sastāvdaļas. Valodas sistēma ir daudzpakāpju struktūra ar vairākām apakšsistēmām.

Lingvistiskā aina, kas raksturo vienā un tajā pašā sabiedrībā runāto valodu pozīcijas: cik un kādas valodas kādā areālā lieto, cik cilvēku noteiktu apstākļu ietekmē tajās runā, kāda ir kolektīva locekļu attieksme pret šīm valodām.

Mazākā fonētiskā valodas vienība. Latviešu valodas skaņas iedalāmas patskaņos, divskaņos un līdzskaņos.

Process, kad valodai tiek atjaunots (augstāks) oficiālais statuss. Piemēram, reģiona oficiālās valodas statusa piešķiršana katalāņu valodai 1978. gadā; angļu valodas akceptēšana Singapūrā un Malaizijā pēc ilgāka kolonizatoru valodas nolieguma perioda.

Valodas sistēmas elementu iekšējie būtiskie, stabilie sakari, valodas likumību noteiktas attieksmes starp sistēmas elementiem.

Valodu tipoloģiskās klasifikācijas iedalījuma vienība, kurā valodas iekļaujas pēc vispārīgām būtiskām valodas struktūras iezīmēm, neņemot vērā visas attiecīgās valodas īpatnības. Pēc šī iedalījuma šķir izolējošās, aglutinatīvās, fleksīvās, inkorporējošās valodas.

Arī lingvistiskā universālija. Parādība, kas sastopama visās vai gandrīz visās valodās, piemēram, visās valodās ir nomeni, darbības vārdi un vietniekvārdi (morfoloģiskās universālijas), visās valodās ir sakārtojuma sakars un saikļi (sintaktiskās universālijas), visās valodās ir īpašvārdi, frazeoloģismi, iespējama vārdu lietošana pārnestā nozīmē (leksiski semantiskās universālijas).

Valodas sistēmas sastāvdaļa (fonēma, morfēma, vārds, vārdu savienojums, teikums, teksts) ar noteiktu ārējo formu (noformējumu) un semantisko funkciju.

Divpusēja valodas vienība, kam ir materiālais apvalks (apzīmējošais) un nozīme jeb saturs (apzīmējamais). Minimālā valodas zīme ir morfēma, galvenā relatīvi patstāvīgā valodas zīme ir vārds, bet pilnīgas komunikatīvās zīmes ir teikums un teksts.

Arī lingvistika. Zinātne par valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību. Valodniecība dalās daudzās apakšnozarēs, atkarībā no valodas pētīšanas aspekta tā var būt mūsdienu un vēsturiskā, sinhroniska un diahroniska, salīdzināma un sastatāma, statiska un dinamiska, vispārīga un atsevišķu valodu un valodu grupu valodniecība.

Tuvu radniecīgu valodu kopa, kas attīstījusies, nošķiroties valodu saimes pirmvalodas dialektiem, piemēram, indoeiropiešu valodu saimē ietilpst baltu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, slāvu, indiešu, irāņu un citas valodu grupas. Dažas valodu grupas ir plašas un tiek dalītas apakšgrupās, piemēram, ģermāņu valodu grupa – ziemeļģermāņu, rietumģermāņu un austrumģermāņu valodu apakšgrupā.

Kopīgu pazīmju un regulāru atbilsmju piemitība no kopīga pirmavota cēlušos valodu fonētikā, gramatikā, leksikā.

Radniecīgu valodu kopums, kurā var ietilpt vairākas radniecīgu valodu grupas.

Arī valodu kontakti. Ģeogrāfisku, vēsturisku, ekonomisku un sociālu apstākļu noteikta valodiskā saskarsme starp dažādu valodu runātājiem. Valodu kontaktu sekas var būt valodu savstarpēja ietekmēšanās.

Valoda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un kam ir noteikts juridiskais statuss, saskaņā ar kuru tā valstī tiek izmantota tiesību aktos, tiesvedībā, lietvedībā un veic visas sabiedriskās funkcijas, sekmējot sabiedrības integrāciju. Parasti valsts valoda ir tās nācijas valoda, kas izveidojusi valsti vai ir vadošā valstī. Retāk valstī ir vairākas valsts valodas.

Valodas vārdu krājuma leksiski gramatisks kopums, ko vieno trīs pazīmes: semantiskā, kas ietver vispārinātu vārdšķiras vārdu leksisko nozīmi, morfoloģiskā, kas ietver vārdšķiras vārdu gramatiskās kategorijas, sintaktiskā, kas ietver vārdšķiras vārdu sintaktiskās funkcijas teikumā. Latviešu valodā vārdus iedala desmit vārdšķirās: lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, vietniekvārdi, darbības vārdi, apstākļa vārdi, saikļi, prievārdi, partikulas, izsauksmes vārdi. Pēc lokāmības visas vārdšķiras iedala lokāmo vārdu vārdšķirās (lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, vietniekvārdi, darbības vārdi) un nelokāmo vārdu vārdšķirās (apstākļa vārdi, saikļi, prievārdi, partikulas, izsauksmes vārdi). Pēc leksiskās nozīmes un sintaktiskajām funkcijām vārdšķiras iedala patstāvīgos vārdos (lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, vietniekvārdi, darbības vārdi, apstākļa vārdi), palīgvārdos (saikļi, prievārdi, partikulas) un izsauksmes vārdos jeb interjekcijās.

1. Valodniecības nozare, kurā pēta vārdu struktūru un tās veidošanās likumības, pirmatnīgu un atvasinātu vārdu strukturālās un semantiskās attieksmes, vārdu darināšanas līdzekļus un tipus. Latviešu valodniecībā vārddarināšana tradicionāli aplūkota morfoloģijā. 2. Valodas vārdu krājuma papildināšana, jaunu vārdu darināšanā izmantojot vārddarināšanas līdzekļus atbilstoši vārddarināšanas paņēmieniem un tipiem.