Tradicionālā transkripcija

[pakàu̯s]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pɑkɑ͜͜us]

[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[au] – divskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – av.

pa-priedēklis

-kav-sakne

-sgalotne

pakav- – vārda celms

pa-kav+nagl-a

pa-kav+sakt-a

pa-kav+veid-a

pus+pa-kav-s

pa-kav+degun+is

pa-kav+veid+īg-s, pa-kav+veid+īg-a

pa-kav-veid-ā (apst. v.)

pakavspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

  vsk. dsk.
N. pakav-s pakav-i
Ģ. pakav-a pakav-u
D. pakav-am pakav-iem
A. pakav-u pakav-us
I. ar pakav-u ar pakav-iem
L. pakav-ā pakav-os
V. pakav! pakav-i!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsPakavs ir lokveida kalums.

2) izteicēja daļa – Šī zirglieta ir pakavs.

3) galvenais loceklisZirga pakavs.

4) apzīmētājsPakavu naglas ir izturīgas.

5) papildinātājs – Bērns uz ceļa atrada pakavu.

6) vietas apstāklisPakavā var iekalt tā izgatavošanas datumu.

bronzas pakavs, dzelzs pakavs, koka pakavs, laimes pakavs, māla pakavs, metāla pakavs, sudraba pakavs, zābaku pakavi, zelta pakavs, zirga pakavs

 

pakava forma, pakava ieliekums, pakavu dipoņa, pakavu klaboņa, pakavu krabis, pakavu nagla, pakavu nospiedums, pakavu troksnis

 

liels pakavs, mazs pakavs, netīrs pakavs, skaists pakavs, tīrs pakavs

 

apkalt ar pakaviem, atrast pakavu, iekalt pakavā, jautāt par pakavu, nokalt pakavu, nokritis pakavs, noņemt pakavu, paņemt pakavu, pazaudēt pakavu, pielikt pakavu, piesist pakavu, piestiprināt pakavu, salauzts pakavs, zīmēt pakavu

pakavs

Dzelzs lokveida kalums, ko ar naglām piestiprina pie zirga nagiem to aizsargāšanai no lūšanas, dilšanas, slīdēšanas.

Pakavu nagla. Piesist pakavu. Zirgam nokritis pakavs.

Laimes pakavs – pēc tautas ticējumiem – atrasts nokritis pakavs, kas nes laimi.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

pakavs

1. Metāla lokveida veidojums, ko ar naglām piestiprina pie darba dzīvnieka, parasti zirga, nagiem to aizsargāšanai no lūšanas, dilšanas, slīdēšanas.

Nokalt pakavu. Pakavu nagla.

.. zirgu kājas ir apkaltas bieziem .. pakaviem. Pakavi šķiļ dzirkstis… Lēmanis 2, 63.

.. aizveda Dūkani pie kalēja, jo viens pakavs esot atrauts, varot vēl ceļā nomest, lai labāk pievelk to. Austriņš 1, 49.

Kalvics pacēla [zirga] pakaļējo kāju palūkot, vai pakavs vēl turas. Upīts 4, 683.

pārn. .. savādi pakavi deniņos kapā Līdz rītam. Losberga 1, 38.

pārn. Viņi uzlikuši spāres jaunajai mūzikas skolai, kam izvēlēta augstākā, skaistākā vieta pilsētiņā, – lejā zaļu egļu mežu pakavā jumti, zilu, sārtu, pelēku rūšu lakats plīvo vējā. Indrāne 6, 216.

Citi melsa, ka viņam piederot laimes pakavs, citi – sidraba gredzens, bet redzēts nebija ne viens, ne otrs. Kaldupe 3, 29.

2. Papēža metāla lokveida apkalums (apaviem).

Pēc brīža no krēslas iznirst vīrs, plecos plats kā lācis, un viņa garo zābaku pakavi pret apaļo akmeni izšķiļ zilganu dzirksti. Līvs 1, 10.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

pakavs – pokovs, pakaveņš (dem.)

[http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

pakavspokas, vsk. ģ. pokava, ak. pokavu. Pakavs. [kalējs] gòn gatavu pokavus ùn noglas, gòn izvèidu, izlìc piêc ziga kùojas vajadzîbas. pokavu vèidu piêc ziga noga. cìk lìls ziga noks (-gs), tik lìls pokas[Sagatavots pēc: Balode, Jansone 2017 : 160–161]

Arheoloģijā pakavs, apava pakavs, pakavsakta, pakavveida kasīklis, pakavveida slīmests.

VietvārdiPakavi, viensēta Krāslavas novadā; Pakavu iela, iela Baložos; Pakaviņš, dīķis Saldus novadā.

 

ErgonīmiPakavs, SIA Kokneses novadā; Pakavs, SIA Aizkraukles novadā; Pakavs.lv, lauksaimniecības tehnikas veikals; Laimes pakavs, SIA Talsu novadā; Laimes pakavs, kafejnīca Rojā; Sudraba pakavi, biedrība Balvu novadā; Sudraba pakavs, SIA Jaunjelgavā; Sudraba pakavs, jāšanas sporta klubs Krustpils novadā; Sudraba pakavs, SIA Jēkabpilī; Sudraba pakavs, kafejnīca un bārs Rīgā; Zelta pakavs, restorāns Rīgā; Zelta pakavs, jātnieku sporta klubs; Zelta pakavs, atpūtas komplekss Rīgā.

pakavs, pēc tradicionālā uzskata aizguvums; no krievu подкóва ‘t. p.’, kas atvasināts no кoватъ ‘kalt’. Pamatā indoeiropiešu *kāu- ‘sist’, no kā arī latviešu kaut (sal. „pakaustīt zirgu”). Vārds minēts 17. gs. vārdnīcās.

Iespējams tomēr, ka vārds patstāvīgi izveidojies latviešu valodā no verba kaut ‘sist, kalt’ (pag. kavu). [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 645]

angļu ‒ horseshoe

baltkrievu ‒ падкова

franču ‒ fer à cheval

igauņu ‒ hobuseraud

krievu ‒ подкова

lietuviešu ‒ pasaga

somu ‒ hevosenkenkä

ukraiņu ‒ підкова

vācu ‒ das Hufeisen

Ja, no mājas izbraucot, zirgam nokrīt pakavs, tad nebūs laimes.

 

Zirgs jākaļ vecā mēnesī, lai pakavi ātri nediltu.

 

Ja atrod zemē pakavu, tad tas nozīmē laimi. Cik atrastā pakavā naglu, tik tūkstošu rubļu naudas. Pakavu vai puspakavu no zemes neuzņemt nozīmē savu laimi atdot otram. Atrastus pakavus tirgotāji piesit pie veikalu durvīm, jo tie nesot bagātību un veikalu nevarot apzagt.

 

Ja gada laikā atrod tik daudz pakavu kā zirgam kāju, tad var iemantot savu māju un līdz ar to arī sievu vai vīru.

 

Zirga pakavs ačgārni jāpiesit uz sliekšņa, tad aizgulēti bērni ar acīm nevarot no mājas aiznest naudu.

 

Kad atrod pakavu, tad atradējam esot laime; ja to pakavu piesit kaut kur pie kādas kūts, kur dzīvo kustoņi, tad tie lieli aug un dod daudz ienesuma.

 

Pakavu vajag piesist pie veikala sliekšņa ar apaļo galu uz iekšpusi, tad nāk daudz pircēju, un veikals netiks apzagts.

 

Mājā, uz kuras durvju sliekšņa piesists pakavs, nekad neviens nevar neko nozagt.

 

Lai māju neapmeklētu burvji un ļauni gari, tad uz sliekšņa piesitams zirga pakavs.

 

Pakavu uz mājas durvīm iededzina, lai tur māži nerādās.

 

Zemē dabūts pakavs nozīmē laimi.

 

Kas atrod pus pakavu, tam būs nelaime.

 

Pakavs, ko zemē atrod, pār kreiso plecu jāpārmet, lai visas vēlēšanās piepildās.

 

Meitām jāglabā pakavs pie sienas.

 

Ja atrod pakavu, tad dabūs vīru, kas rīkojas ar zirgu.

 

Ja pāriet uz jaunu dzīvokli un ceļā atrod pakavu, tad būs laimīga dzīvošana visu gadu.

 

Zirgs ir jākaļ vecā mēnesī, lai pakavi tik drīz nedilst.

 

Ja atrod uz ceļa vecgada beigās pakavu ar septiņām naglām, tad vecais gads ir bijis laimīgāks par nākošo.

 

Ja uz ceļa atrod pakavu ar līkumu pret sevi, tad tas nozīmē laimi.

 

Ja gavēnī dabū pakavu, tad aug labi lini.

 

No zemē dabūta zirga pakava jāizkaļ zivju žebērklis.

 

Jo atrostū atsprēklin zyrga pokovu sakaļ makšerī, tod laimejās giut zivis.

 

Kod īdams pa ceļi, atrossi atkrytušu zyrga pokovu, tod vysod jū pajem un atnes uz sātu un pīsit pi durovu. Itys pīzeimej, ka tovā sātā byus vysod nauda un taipat lela laime uz vysaida dorba.

 

Ka īsi pa ceļu un atrassi pokovu vai pusi pokova, itys nūzeimoj cīši labi. Tu dabuosi gastinču, koč nazynoms, nu kurīnis.

Dzīva gaļa danco uz dzelzs šķīvjiem. – Zirga kājas un pakavi zem kājām.

 

Dzelzs šķīvis,

Raga karote. – Zirga kāja ar pakavu.

 

Debesu sietiņam

Septiņas zvaigznes. – Zirgam pakavs ar naglām.

 

Kādu zābaku šuj uz laktas? – Zirga pakavu.

 

Kas tās par pastalām, ko ugunī vien taisa un no kājām nenoraisa? – Pakavs.

Jānīts jāja vara tiltu

Pakavotu kumeliņu;

Rīb tiltiņš, klab pakavi,

Kliedz Jānīts jājējiņš. [LD 32931-8]

 

Kalej manu bāleliņ,

Apkal manu kumeliņu,

Apkal manu kumeliņu

Ar sudraba nagliņām,

Ar sudraba nagliņām,

Ar tērauda pakavām;

Es varēšu tumsā jāt,

Kājām šķils uguntiņu. [LD 29698-8]

 

Pieci bēri kumeliņi

Uz akmini auzas ēda (sēja),

Lai pakavi nerūsēja

Aramajā zemītē. [LD 29884-0]

 

Apkaustīju kumeliņu

Sudrabiņa pakaviem,

Sudrabiņa pakaviem,

Tēraudiņa nagliņām. [LD 29602-0]

 

Lieli ceļi norakstīti

Kaltajiem pakaviem:

Ruden jāja precenieki,

Pavasari pieguļnieki. [LD 14191-8]

 

Kaļat, brāļi, kumeliņus

Tēraudiņa pakaviem:

Akmiņatu zemi jāju

Māsiņai panākstos. [LD 15937-0]

 

Kas to ceļu izrakstīja

Ar sudraba pakaviem?

Pienavnieki izrakstīja,

Pēternieces lūkodami. [LD 11926-2]

 

Ceļu, manu platu ceļu,

Pakaviem norakstītu!

Pav’sar jāja pieguļnieki,

Ruden meitām precinieki. [LD 14191-9]

 

Gaidi, gaidi, sveša māte,

Kad jās mani bāleliņi:

Škaldīs tavu pagalmiņu

Ar piešiem, pakaviem. [LD 23487-1]

 

Es apkalu kumeliņu

Tēraudiņa pakaviem;

Tas bij labs tumsā jāt,

Gaišu šķīla uguntiņu. [LD 29698-0]

 

Kas spīdēja, kas mirdzēja

Augsta kalna galiņāji?

Jānits kala kumeliņu

Ar sudraba pakaviem. [LD 32947-0]

 

Dzelza mans tēvis bija,

Tēraudiņa māmuliņa;

Mēs bērniņi salasīti

No veciem pakaviem. [LD 3092-0]

 

Es apkalu sav’ kumeļu

Divjadiemi pakaviem:

Priekšā liku stangu dzelzi,

Pakaļē tēraudiņu. [LD 29701-0]

 

Pelni, pelni, kumeliņi,

Šo garo vasariņu!

Uz rudeni kaldināšu

Tēraudiņa pakaviem. [LD 29888-0]

 

Es apkalu kraukļam kājas

Sudrabiņa pakaviem,

Jāj’ caur Rīgu, caur Jelgavu

Uz Dobeles meitiņām. [LD 13255-0]

 

Mīdat, brāļi, tautu sētu

Sīkajiem pakaviem:

Te māsiņa nedzīvos,

Nesēs rozes, ne magones. [LD 26243-0]

 

Tumša, tumša tā naksniņa,

Es par tumsu nebēdāju,

Es apkalu kumeliņu

Zeltītiem pakaviem. [LD 30008-0]

 

Pusvācieši priekš maniem

Vaj bijuši, nebijuši,

Man atjās tautu dēls

Sirmajiem kumeļiem,

Sirmajiem kumeļiem,

Sudrabiņa pakaviem. [LD 10260-2]

 

Trīs gadiņi audzināju

Stallī bēru kumeliņu,

Cetortāi gadiņāi

Ved’ laukā dancināt.

Visi kungi man vaicāja,

Kur es tādu zirgu pirku.

Rīgā pirku, naudu devu,

Jelgavāi kaldināju,

Jelgavāi kaldināju

Ar sudraba pakaviem,

Ar sudraba pakaviem,

Zeltītāmi nagliņāmi. [LD 30003-0]

 

Pašam dzelžu kalejami

Bez pakavu kumeliņš;

Pašam meitu brāķerami

Nedižena līgaviņa. [LD 21318-2]

 

Apkaustijis kumeliņu,

Miežus sēju līdumā;

Kur ar arklu neizaru,

Ar pakavu izkapaju. [LD 28210-0]

Burvis un viņa māceklis

Kāds piecpadsmit gadus vecs ķēniņa dēls, pa mežu skriedams, bija apmaldījies. Viņš tā staigāja pa mežu kādas divas dienas un būtu vēl ilgāki maldījies, ja nesatiktos ar kādu kungu, kas tam prasīja: „Vai proti rakstīt un lasīt?”

Puika tam atteica: „Protu gan.” – Kungs vairāk ar to nerunāja, bet gāja projām.

Puika, pārdomājis pie sevis, kādēļ tas prasījis: „Vai proti rakstīt un lasīt?”, steidzās ar riņķi kungam priekšā un to riktīgi arī trāpīja. Kungs tam atkal prasa: „Vai māki rakstīt un lasīt?”

Puika atbildēja: „Ne, kungs, es nemāku ne lasīt, ne rakstīt.” Kungs runāja tālāku: „Nu tad labi! Vai negribi nākt pie manis par kalpu? Es tev došu labi lielu lonu.”

Zēns atteica: „Kāpēc ne? Es jau meklēju saimnieku.”

„Nu tad nāc man līdz,” kungs atteica. Šis paņēma tam aiz rokas, un tie abi acumirklī atradās pie kādas staltas pils ar dzelzu vārtiem. Kungs nelika ne rokas pie durīm, bet tikai uzsauca: „Atveries!” – Duris tūliņ skrēja skanēdamas vaļā. Viņi nu iegāja pilī, un kungs tam rādīja lielu skapi pilnu ar grāmatām un sacīja: „Šās grāmatas tev katru dienu jānopucē un pēc numuriem atkal jāsaliek atpakaļ skapī; tas ir viss tavs darbs, un cits nekas tev nebūs vairāk jādara.”

Puika bija gauži priecīgs par tik maz darba un tik lielu lonu; viņš ne vien grāmatas glīti un smuki nopucēja un pēc kārtas salika, bet arī paskatījās, kas tur iekšā un palasījās. Pirmajā grāmatā viņš uzgāja rakstus par buruskunsti, kur bija lasāms, kā kustoņi var pārvērsties par cilvēkiem. Tas nu arī šos vārdus izmācījās no galvas. Otrā grāmatā atrada skunsti, kā var palikt par zirgu. Šos vārdus viņš arī izmācījās no galvas. Viņš tā ar laiku visām grāmatām izgāja cauri un izmācījās palikt (pārvērsties), par ko vien tik gribēja. Nu puika arī nomanīja, ka viņa kungs cits nekas nav kā tikai pats velns.

Kad viņš visas grāmatas bija izmācījies un izprovējis, tad kādu dienu, lonu saņēmis, devās ceļā uz to pusi, kur tēva pils. Vells jau sen bija manījis, ka zēns prot lasīt, jo tas bija noskatījies, kā tas dažreiz pārvērtās gan par šo, gan par to. Kad nu puika nezinot bija aizgājis, tad viņš tam dzinās pakaļ. Puika, vellu ieraudzīdams, palika par ērzeli un skrēja, cik ātri vien varēdams. Tas nemaz nemanīja, ka vells tam pieskrēja, uzsēdās mugurā un sacīja: „Tagad es tevi apkalšu, kāpēc tu bēdz no manis? Vai tu domāji, ka es nezinu, ka tu proti lasīt un rakstīt, un esi mani piemānījis?”

Puika gan lūdzās vellu, bet nevarēja to pielūgt. Vells viņu veda pie kāda kalēja un sacīja uz šo: „Apkal man šo zirgu, bet ar podu smagiem pakaviem.”

Kalējs gan to negribēja darīt, bet, kad kungs tam uzmācās, tad arī viņš sāka kalt pakavus. Kamēr vells ar kalēju smēdē strīdējās, tamēr viens no zeļļiem izgāja ārā un palaida zirgu vaļā, jo viņam bija žēl tā zirga, pārdomājot, ka nabaga lops ar tik smagiem pakaviem drīz nobeigsies. Zirgs, vaļā ticis, skrēja projām, ko vien jaudāja. Vells vēl labu brīdi apkavējās smēdē, kādēļ puikam labi izdevās paskrieties.

Kad nu kalējs bija uztaisījis pakavu un gāja ārā provēt, tad, pie durīm paskatījies, teica kungam, ka zirga vairs neesot. Vells, to dzirdēdams, tā saskaitās, ka, ārā skriedams, izrāva duru stenderi un aiznesa lielu gabalu projām. Puika, vellu par labu gabalu redzēdams, palika par zaķi un nu skrēja, ko jaudāja. Vells pārvērtās par kurtu un laida tam no pakaļas, un nāca tam arvien tuvāki. Puika, nekur vairs nevarēdams sprukt, palika par putnu un laidās pa gaisu; vells atkal par ērgli un devās tam no pakaļas. Pēdīgi, kad vells vairs nebija simtu soļu tālumā, tad puika pārvērtās par gredzenu un iekrita kādas princeses kurvītī, ko tā nesa uz rokas. Princese, nogājusi mājā, atrada kurvītī zelta gredzenu un uzmauca to pirkstā. Par nakti gredzens novilkās no pirksta un palika par cilvēku; kad princese uzmodās, tad šis atkal uzspraudās pirkstā.

Reiz tas bija vīlies, jo šis bija domājis, ka princese aizmigusi, bet tā bija nomodā; viņa, dzirdēdama pa istabu staigājam, sāka kliegt. Puika drīz, drīz bija atkal pirkstā un klusināja to, lai šī nekliedzot. Tā arī apmierinājās un, drošāka palikusi, sāka prasīt, kas šis tāds esot. Puika atbildēja: „Es esmu tas gredzens, ko tu atradi savā kurvītī.”

Viņš tai arī izstāstīja, ka šis esot kāda ķēniņa dēls jeb princis, kā tad ar vellu saticies, ko viņš darījis un kā tad no vella izbēdzis. Princese gan vairs nekliedza, bet no lielas pārbīšanās saslima un izlikās kā uz miršanu. Pēdīgi vells nāca par dakteri un apņēmās to izārstēt, paģērēdams par maksu tikai to gredzenu, kas tai pirkstā. Ķēniņš, neko nezinādams, tam to apsolīja, lai tik izārstējot viņa meitu.

Naktī princese puikam visu izstāstīja un vaimanādama izsaucās, ko nu lai darot. – Puika atbildēja: „Šis dakteris ir vells; bet, kad tev gredzens ir jādod viņam, tad jādod. Bet tu dod šo viņam tā, ka tas nokrīt zemē; pati stāvi gluži uz vietas un nepakusties nemaz, gan tad būs labi.”

Princese tad arī, gredzenu vellam dodama, izmeta zemē, tas atradās istabas vidū un palika par lielu auzu gubu. Vells, to ieraudzījis, palika par tītaru un sāka ēst auzas, cik spēdams, bet auzās cits nekas nebija kā puikas drēbes. Puika, redzēdams vellu par tītaru pie auzām, palika par suni un nokoda vellu.

Tagad viņa niknais ienaidnieks bija beigts, tas nu palika par cilvēku, rādījās pašam ķēniņam un izstāstīja, kas viņš tiešām esot. Puikas tēvs lielās žēlabās par viņu jau sen bija miris; tagad viņam vajadzēja tikt par ķēniņu. Tagadējais ķēniņš deva šim savu meitu par sievu, viņš ar savām skunstēm un gudrībām pārspēja visus savus ienaidniekus un sakrāja sev daudz mantas un bagātības. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]

 

Burvis zārkā

Zlēciniekos agrāk bijis paradums likt mironim bēru naktī zem zārka podiņu ar biezputru, pudelīti brandavīna un pakava naglu. Kad mironi aizveduši uz kapsētu, tad biezputru izgāzuši zemē, brandavīna pudelīti sasituši, bet naglu iesituši istabas slieksnī.

Reiz Zlēkā dzīvojis kāds savāds vecis, kuru visi turējuši par burvi. Ja kādam notikusi kāda nelaime, tad veci allaž turējuši par vainīgu pie šās nelaimes. Šis vecis piepēži saslimis un nomiris. Bērēs, kā jau parasts, zārks ienests priekšnamā un zem viņa aplikts trauciņš ar biezputru, brandavīna pudelīte un nagla.

Pusnaktī bērinieki izdzirdējuši lielu troksni. Priekšnamā kaut kas vaidējis, rūcis un klabinājis durvis. Visi stāvējuši kā sastinguši no bailēm, vecas māmiņas sākušas skaitīt lūgšanas, bet nevienam nav bijis tik daudz dūšas iet paskatīties, kas tur notiek. Par laimi, iedziedājies gailis. Priekšnamā vēl kaut kas kritis, un tad palicis viss klusu.

Nu rodas pāris drošinieku, kas saņēmuši dūšu un gājuši raudzīt, ko burvis dara. Bet ko viņi redz? Burvja zārks ir tukšs! Tikai vairs burvja tupeles gulējušas pie krāsns cauruma kā nokritušas. Pēc atstātām zīmēm bijis redzams, ka velns aizrāvis burvi pa krāsns caurumu uz elli.

Visiem bijis bail no burvja, un visi vēlējušies jo drīzāk dabūt viņu kapā. Bet kā lai to izdara? Kas zin, vai neatnāk vēl kādu reizi atriebties? No rīta veduši uz kapsētu tukšu zārku un paglabājuši tāpat, kā kad līķis tur iekšā gulētu. [https://pasakas.eu/burvis-zarka]

Akmeņi

Ķieģeļu pagastā Siliņu mājās ceļa malā atrodas maz ievērojamas bedres malā nosirmojis – ar vairāk krustiem un zirgu pakaviem apzīmēts – akmens, tā sauktais Krusta akmens. Senākos laikos te dzīvojusi tāli jo tāli pazīstama skaistule. Divi kaimiņu jaunekļi to ielūkojuši, un katrs gribējis precēt. Tad jaunekļi nolīguši zirgā par diezgan plato Vilka bedri pāri lekt: kurš vesels pārjāšot, tam pieder skaistule. Mēģinājuši, bet abi iekrituši bedrē un nositušies. Turpat jaunekļus aprakuši un uzcēluši par piemiņu akmeni ar vairākiem krustu un pakavu iecirtumiem.  [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0604.htm]

 

Reiz Aumeistaru pastniekam gadījies ap pusnakti iet no Aumeistaru muižas uz Grundzāles muižu. Pastniekam piebraukusi klāt kariete, kuru vilkuši divi zirgi. Pastnieks noņēmis cepuri un pagriezis ceļu. Iekšā sēdējis melns kungs, kuram galvā bijis spīdīgs cilindrs. Kungs aicinājis pastnieku iekāpt karietē, sakot, ka varot aizvest. Pastnieks kāpis ar un tikai brīnījies, kur tik laipns kungs gadījies. Kungs pastniekam iedevis cigāru, bet pastniekam nav bijis šķiltavu, tad kungs teicis: „Rauj cigāru gar zobiem!” Tā arī darījis, un cigārs aizdedzies. Pēkšņi pastnieks apjēdzis, ka kungs ir pats Velns, un sācis skaitīt tēvreizi un krustu mest. Velns tūliņ teicis: „Ko tu zilini [krusties], tev laikam no manis bailes!?” Pastniekam paties bijis bail. Pie Aumeistaru muižas Velns pastnieku izlaidis. Un jautājis, vai viņam nav vareni zirgi. Pastnieks, protams, piekritis, ka ir. Tad Velns jautājis, vai viņš tos pazīst, un licis pieiet pie zirga un pacelt kreiso priekšas kāju. Pastnieks tā arī izdarījis. Viņš no izbailēm palicis gluži melns: tā bijusi cilvēka roka, pie kuras piesists pakavs. Tad Velns mudinājis paskatīties zirgam purnā. Tai pat mirklī pastnieks ieraudzījis savu nomirušo lielskungu. Tad Velns mudinājis pieiet pie otra zirga. Arī tam bija cilvēka roka un, kad ieskatījies zirga purnā, ieraudzījis vecā mācītāja Apes seju. Tad Velns jautājis: „Nu, vai pazini?” Pastnieks apstiprināja, ka pazīstot. Tad Velns nosmējies: „Vai es tev neteicu, ka man ir laba zorte!” Tad Velns aizbraucis, teikdams: „Man jābrauc uz Gaujienu, tur man viena vista pakulās sapinusies, rīt tā jau pat brokastu vajadzēs!” Pēc pāris dienām pastnieks devies uz Gaujienu un uzzinājis, ka tai naktī, kad saticis Velnu, Gaujienā pakārusies viena jauna meita. Tad viņš sapratis, ka tā vista, kuru Velns pieminējis, bijusi tā meita. [https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=pakavs&id=2691351&&g=3]

 

Kā ļaužu kārtas un amati cēlušies

Vienā muižā skroderim ar kalēju bija jāēd pie viena galda. Bet skroderis bija smalks jaunskungs: viņam īgnējās, ka kalējs tāds nokvēpis stājas pie galda. Kalējs gan ar labu raudzīja ieteikt: „Kur nu katrreiz spēju nomazgāties – tāds jau nu vienreiz mans darbs ir: melns, ko darīsi.” Bet nu skroderis iesāka vēl zobot kalēju: „Kas tev par amatu! to jau katrs cūku gans prot pa oglēm rušināties!” Par laimi, kungs otrā istabā šo ķildu bija noklausījies. Ko viņš dara? Tūliņ sarauga vecas lupatas un ieskrien pie skrodera: „Klausies, tev esot varens amats – pašuj man no šīm lupatām gluži jaunu vesti!” Skroderis šuva, šuva – bet kā izdabūsi no vecām lupatām jaunu? Nekas gudrs neizjuka. Bet kungs sacīja: „Tad tu nevarēji vis? Labi. Bet, kalēj, še nokal man no šiem sarūsējušiem dzelzs gabaliņiem jaunu pakavu!” Kalējs paņēma vecos dzelzs gabalus, un – viens divi – jauns pakavs gatavs. Nu kungs sacīja: „Tad tu varēji gan? Labi. Tad tavs amats pārāks par skrodera amatu. Tagad izspriedīšu taisni: ik ēdiena laikā tev, skroder, jāmazgājas vai gribi vai negribi, bet tu, kalēj, ēdi, kāds no darba nācis.” [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13A0904.htm]

Līdzās baltu rotu formām viena no pazīmēm, kas ļauj tās atšķirt no citu etnisko grupu lietām, ir to rotājums. Baltu rotāšanas tradīcijā līdz ar ģeometrisko ornamentu pastāvēja arī savs savdabīgs zvēru stils. Tas vērojams skulptūriņās, piekariņos, rotu detaļās. No pēdējām neapšaubāmi visplašāk izplatītās bija aproces un pakavsaktas ar zvērgalvu galiem, kuru pirmsākumi iesniedzas 10. gs. Tās sastopamas visā baltu teritorijā. [Radiņš 2012 : 352]

 

Izrakumos līdzās ādas izstrādājumiem masveidā iegūtas koka senlietas, lielākoties trauku fragmenti. Ievērojamu vietu daudzveidības ziņā ieņem dzelzs darinājumi – bultu gali, naži, pakavi, pieši, atslēgas, svečturi un kuģu vai laivu dēļu sastiprināšanai lietotās kniedes. Atrasti arī dzintara un vaska gabaliņi, kauri gliemežvāks un atsevišķi bronzas priekšmeti. Plaši pārstāvēta keramika – 13.–17. gs. māla un akmens masas trauku lauskas un fragmentāri 16.–17. gs. krāsns podiņi. [Celmiņš 1997 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/30117]

 

Pakavus rikšotājiem sāka darināt kopš tā laika, kad viņus nodarbināja uz cietiem ceļiem – karagājienos. Latvijā viens no senākajiem – 12. gs. – pakaviem atrasts Talsu pilskalnā. Saglabājusies puse pakava ar radzi un trīs naglu caurumiem sānos. Pakavi pasargāja zirga nagus no aplaušanas un nodilšanas. Apkopt zirga kājas – apgriezt nagus, nomainīt pakavus – nepieciešams aptuveni reizi divos mēnešos.

1902. gada 30. jūnijā desmitajā Lauksaimniecības un mākslas rūpniecības izstādē un sugu lopu tirgū Cēsīs norisinājās zirgu apkalšanas sacīkstes, ko organizēja Rīgas zirgu apkalēju skolas mācekļiem. Dalībniekiem bija jānovērtē zirgs pēc ārējām pazīmēm un gaitas, jāizvēlas pakavs un apkaluma veids, jānoņem vienas priekškājas un vienas pakaļkājas pakavs, jāapgriež nags, jāizkaļ un jāpieliek pakavs.

Sacensību uzvarētāji ieguva šādas godalgas: 1. vieta – 25 rubļus, 2. vieta – 15 rubļus un 3. vieta – 5 rubļus.

Kā vēsta laikraksta „Talsu Balss” 1924. gada 19. decembra numurs, Talsos no 28. līdz 31. decembrim organizēti pareizas zirgu apkalšanas kursi. Kā ziemas, tā vasaras pakaviem ir gan priekškāju, gan pakaļkāju pakavi. Talsu novada muzeja krājumā glabājas dažāda lieluma un kvalitātes pakavi. 1978. gada kompleksās ekspedīcijas laikā muzejs ieguva kalēja Arvīda Miķelsona kaltos sakropļotas zirga kājas un ormaņa zirga pakavus. [Sagatavots pēc: Skromule 2013 : http://www.talsumuzejs.lv/wp-content/uploads/2016/02/TNM-I-raksti-WEB.pdf]

Pasaciņa

 

Mazā, sirmā kumeliņā

Jāj pa ceļu pasaciņa.

 

Ātri, ātri steidzas viņa,

Rokā zelta pātadziņa.

 

Jāj un jāj un neapstājas,

Zemes virsū nav tai mājas –

 

Līdzko jaunie sapņi beidzas,

Viņai projām jāaizsteidzas.

 

Ilgi, šķiet man, projām biju;

Nu es atkal ieraudzīju:

 

Mazā, sirmā kumeliņā

Jāj pa ceļu pasaciņa.

 

Sidraboti pakaviņi,

Zili puķu iemauktiņi;

 

Pavadā kā pērles sienas

Senās, mīļās bērnu dienas.

 

Jāj un jāj un neapstājas,

Zemes virsū nav tai mājas. [Aspazija 1985 : 93]

 

Tālavas taurētājs

 

Uz Tālavas biezajiem siliem

Nakts pelēkus palagus klāj.

Pār klusiem koku galiem

Jodi un murgi jāj.

 

Dus Miervaldis savā pilī,

Guļ viņa ļaužu pulks,

Guļ vaidelaiši un sargi,

Un zīmju gudrais tulks.

 

Tik augstākās egles galā

Taurētājs nomodā,

Tas spiego pēc ienaidnieka

Tuvu un tālumā.

 

Te it kā pa sapņiem tam liekas,

Ka slepeni soļi čab,

Ka šķēpi pašķindētu,

Ka zirgu pakavi klab.

 

Un troksnis ap egli ceļas,

Un bultas augšup skrien,

Un asu cirvju zobi

Egles stumbrā lien.

 

„Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!

Tu glābsi sev dzīvību!

Mēs algosim tevi ar zeltu,

Ar godu, ar brīvību!”

 

„Mans zelts ir mana tauta,

Mans gods ir viņas gods,

Kas postīdams viņu šauta,

Uz pekli lai rauj to jods!”

 

Un taurētājs pūš ar spēku,

Ka koku galotnes trīc,

Un lejā atskan lāsti,

Un bultas spindz un sīc.

 

Mirdz lāpu sarkanā uguns,

Sāk cirtiens uz cirtiena līt,

Dreb, šūpojas staltā egle

Un brākšķ, un gāžas, un krīt.

 

Un taurētāja krūti

Šķēpi un cirvji šķeļ –

Bet taures skaņas pilī

No miega Miervaldi ceļ.

 

Un viņš un viņa pulki

Uz cīņu kājas aun

Un šķēpnešiem pretim drāžas,

Dzen stiegnājā tos un kaun.

 

Bet uzvaras gaviļu svētkos

Meitenes vainagus pin,

Un varoni sirmā māte

Sniegbaltos autos tin.

 

Uz sārta vietu tam taisa

No ozolu pazariem,

Un līgava puķēm to kaisa

Un dzintara gabaliem.

 

Un, kamēr svaidītās liesmas

Pie dieviem jaunekli nes,

Dzied vīri tam slavas dziesmas,

Raud žēli meitenes. [Blaumanis 1993 : 7–8]

 

***

iespējams tieši tā ir labi un tā vajag –

kliegt kamēr visas iespējas beigušās

vanagi apmetuši loku steidzas uz tumšajiem mežiem

kamēr tilta pakrūtē guldz ūdeņi

un nakts melnais bezmēra lauks

turpinās arī pēc tevis

 

cik viena longa tik otra brevis

 

tu iekāp ķēves pamestā pakava pēdā

un nobubini pie sevis

vēl vienu dzejoli [Salējs : https://satori.lv/article/es-esmu-beidzis-vakt-butnes-kuras-spid]

 

***

Vēl silta atmiņa un kūp kā asins.

Vēl kaut kur zirgus kaļ,

un varbūt izdosies mums arī

atrast pakavu. Vēl protu priecāties

par puķi astrālu

un asteri tepat pie mājas.

Vēl silta atmiņa un kūp kā asins.

Es visu atceros. Ir to, kas nenotika.

Un paredzu ir to, kas nenotiks

nemūžam.

Vēl kaut kur zirgus kaļ,

un varbūt izdosies mums arī

atrast pakavu.

Vēl silta atmiņa un kūp kā asins. [Zālīte 1993 : 43]

Ceļā uz krogu Švauksts, iespiedis roku sānos, pajāja Drekberģim garām, ka pakavi vien nožvakstēja, un likās viņa nemaz neredzot. Pie kroga goda durvīm piejājis un pieliecies, iekšā skatīdamies, sauca: „Her kroģer – kroģer, vai še neir kāds puisis, kas patur zirg?” Patlaban iznāca uz trepēm kāds svešinieks, kuru Švauksts, saukdams par „ķerli”, aicināja paturēt zirgu. [Kaudzītes 1964 : 423]

 

Es vēroju, kā līdakas spuras sāk trīcēt. Viņa neguļ vairs uz dūņām, bet ceļas kā balons augšup. Tad uz acumirkli tā ir manam skatam nozudusi. Bet uzreiz es arī redzu, ka uz zivtiņas ir uzlicies kā pakavs. Tai pašā acumirklī es daru savu, un līdaka met kūleņus pa ziedošo pļavu, saulē zibēdama kā izkapts. [Jaunsudrabiņš 1982 : 13]

 

Boņs dara, kā prāvests licis. Viņš lec Cikceram mugurā un auļo uz mājām. Putekļi vien nogriežas, kad viņš ar cirtienu aptur Cikceru durvju priekšā. Zirga pakavu dunoņu padzirdis, no piedarba iznāk tēvs.

Boņs kliedz, ka visa māja skan:

„Prāvests ar visu pīpi grāvī!… Pīpi jau atradām!” [Klīdzējs 1991 : 137]

 

Ragavas noslīda uz kaut kā līdzena, cieta un gluma, ķēve brīdi patecēja, varēja dzirdēt, kā pakavi klab, tad viņa aprāvās, nosprauslojās un sāka iet soļiem. Ne gāzelējās vairs, ne svaidīja braucējus no vienas malas uz otru – zobi vien nokutēja šajā pēkšņajā rāmumā, skroderis nokāsējās un atvilka elpu, kā no plūdiem sausumā izrāpies. [Upīts 1980 : 59]

 

Vārds pakavs izmantots Andreja Johansona eseju krājuma nosaukumā „Pakavu dunoņa” (1994).

SERGEJS.

Zini, kas man nāk prātā, kad tu tik metodiski izskaidro kādus notikumus vai parādības? Ka tava īstā vieta tomēr ir un paliek skola, nevis…

IRMA.

Beidz, Sergej, un nesāpini manu sirdi! Aizmirsu pateikt par bēro zirgu, lai tu paskaties, – vakar, braucot no pienotavas, man likās, ka vaļīgs kļuvis pakavs labajai priekškājai.

SERGEJS.

Paskatīšos.

IRMA.

Vistām derētu uznaglot jaunas laktas, vairākas ir jau atkal aizlūzušas, kā es šorīt ievēroju, un aitu aizgaldā – tur…

SERGEJS.

Irma! [Priede 1988 : 237]

Spēcīgākā mājokļa un ģimenes aizsardzība: pieci seni ticējumi par pakaviem

Tie, kuri vēlas pasargāt savu mājokli no nelaimēm, no neveiksmēm un pat tumšajiem spēkiem, līdz pat mūsdienām pie mājas ieejas durvīm stiprina pakavus. Kā radies šis ticējums, ka pakavs spēj pasargāt mūsu mājokli, ģimeni un labklājību no sliktā? Un kā pareizi pakavs ir jāpiestiprina?

Lūk, piecas lietas, kas jāzina par pakaviem, lai tie nestu veiksmi un sargātu ģimenes laimi.

– Kāpēc pakavs ir jāpiestiprina pie mājokļa sienām?

Pakavus pie mājas sienām stiprināja jau ļoti, ļoti sen. Šis ticējums saistīts ar to, ka pakavam piemīt spējas pasargāt mājokli un ģimeni no dažādām negatīvām enerģijām, nelaimes gadījumiem un ļaunuma. Cilvēki ticēja, ka pakavam piemīt īpašības pasargāt mūs no skaudības un „ļaunas acs”. Bet vēl ticēja, ka pakavs spēj piesaistīt mājai veiksmi un laimi.

– Kā radās ticējums?

Sensenos laikos valdnieku zirgiem pakavus gatavoja no zelta. Taču gadījās, ka zirgi ceļā šos pakavus pazaudēja. Kad tos kāds atrada, kļuva ļoti bagāts, jo šāds zelta pakavs maksāja daudz naudas. Ja izdevās šo pakavu pārdot (visbiežāk pirms tam pārkausējot mazās zeltlietās), tad līdz ar to ģimenē ienāca pārticība, un cilvēki to sāka saistīt ar laimi, ko nesis pakavs.

– Kā pareizi pakavs ir jāpiestiprina?

Ja jūs esat izlēmuši pakavu piestiprināt pie kādas no mājas iekšējām sienām, tad tam jābūt kā burtiņam „u” – atvērtam uz augšpusi. Tad pakavs simbolizē laimi, pārticību un veiksmi. Tieši šādā stāvoklī novietots pakavs mājai piesaista pozitīvo enerģiju un veiksmi. Ja to novietosiet pretēji – kā apgāzu burtu „u”, tad visa pozitīvā enerģija aizplūdīs prom.

– pakavs ir jānovieto mājas ārpusē?

Ja jūs vēlaties pakavu stiprināt mājas ārpusē, nostipriniet to kā apgāztu burtu „u” – uz leju. Tiek uzskatīts, ka šādā veidā negatīvajai enerģijai nebūs „ieejas” jūsu mājoklī. Sensenos laikos cilvēki ticēja, ka tumšie spēki šādā pakavā nevar „iekāpt” un staigā tam apkārt. Savukārt, ja pakavs ir pagriezts uz augšu, tad „iekrītot” tajā, tie netiek laukā un paliek tur uz mūžiem.

– Kādos gadījumos vēl pakavs nes veiksmi?

Ja jaunais pāris vēlas ieņemt bērniņu, tad pakavs jānovieto zem gultas. Šajā gadījumā pakavam jāatrodas gultas galvgalī kā burtiņam „u” – atvērtam uz augšpusi.

Ja vientuļa sieviete vēlas ātrāk apprecēties, tad pakavs jānovieto zem pavarda. Protams, atvērts uz augšpusi.

Ja kādam no mājiniekiem ir atkarība no alkohola, tad pakavs ir jānovieto virs ieejas durvīm atvērts uz augšpusi. [Grieze 2019 : https://www.la.lv/specigaka-majokla-un-gimenes-aizsardziba-5-seni-ticejumi-par-pakaviem]

Agro viduslaiku karadraudzes kavalēriju raksturo jātnieka piederumi (pieši, seglu kāpšļi) un zirglietas.

Unikāli ir Talsu pilskalnā atrastie no aļņa raga gatavotie seglu galu augšējie balsti. Ka karadraudžu locekļu un valdnieku zirgi bijuši labi kopti, liecina zirgu skrāpji, kā arī atrastie pakavi, ledus pieši un citas zirglietas. [Apals, Mugurēvičs, Vasks 2001 : 359]

 

14. gs. Rīgā apstiprināti mucinieku, kalēju, vadmalnieku, mūrnieku, maiznieku, kažocnieku, kurpnieku un drēbnieku, 15. gs. – kaņepāju vērpēju, linaudēju un bārddziņu cunftu statūti. Pavisam saglabājušies 12 Rīgas cunftu statūti. Kalēju cunfte apvienoja visu daudzo metālapstrādes specialitāšu meistarus (izņemot zeltkaļus): parastos kalējus, atslēdzniekus, nažu kalējus, varkaļus, zobenu kalējus un bruņu kalējus. Bet šīs kopējās kalēju cunftes jebkuras specialitātes meistaru darba joma bija stingri norobežota. Kā liecina cunftes 1382. gada statūtu noteikumi par paraugdarba izstrādāšanu, iegūstot meistara tiesības, parastie kalēji kala pakavus un apkala zirgus, darināja namdara cirvjus u. c. smagākus, lielākus priekšmetus; atslēdznieki gatavoja dažādus sīkus kalumus un atslēgas, nažu kalēji – nažus un dunčus, varkaļi – galvenokārt vara katlus, zobenu kalēji – zobenus, bruņu kalēji – krūšu, roku un kāju bruņas un bruņu cimdus.

14. gs., augot tirdzniecības peļņai un ceļoties tirgotāju dzīves līmenim, pieauga viņu pasūtījumi amatniekiem (kažocniekiem, zeltkaļiem, cepurniekiem, mūrniekiem, atslēdzniekiem, stikliniekiem u. c.), kas gatavoja apģērbu, iedzīves un greznuma priekšmetus. Samērā daudz pasūtījumu Rīgas amatniekiem deva arī biežie feodālie kari. Jostnieki gatavoja karavīru tērpu jostas un siksnas, zamšādmiņi – jātnieku vestes, seglinieki – zirglietas kavalērijas zirgiem, kalēji – pakavus utt. [Sagatavots pēc: Feodālā Rīga 1978 : 89–157]

 

15.–16. gs. pie kalēju amata piederēja arī atslēdznieki, bruņu taisītāji u. c. specialitāšu pārstāvji. 17. gs. pastāvēja arī latviešu kalēju amats (gatavoja cirvjus, pakavus u. c.). No kalēju piederumiem 13.–14. gs. atrasti veserīši, knaibles. Jauns āmura tips, kāds rietumu zemēs bija pazīstams jau 12. gs., sakarā ar akmeņu apciršanu mūra piļu celtniecībā sāka parādīties arī Latvijā. [Sagatavots pēc: Latvijas PSR arheoloģija 1974 : 166–311]

Pakavam piedēvētā maģiskā iedarbība izskaidrojama ar mēness sirpja aizsargājošo simboliku, jo šis dzelzs izstrādājums veido pusmēnesi. Ir arī vienkāršāks skaidrojums: pakavs aizsargā zirgu no savainojumiem. [Tresiders 2010 : 134–135]

 

Mazās ģildes cunftu karogi

Svētā Jāņa jeb Mazā ģilde Rīgā tika nodibināta 1352. gadā un pastāvēja līdz pat 1936. gadam. Šīs organizācijas uzbūve un tradīcijas vizuāli atspoguļojas plašajā amatu karogu kolekcijā. Vecākais karogs ir no 1788. gada, jaunākais – no 1935. gada. Savi karogi bija cunftēm un savi – cunftu zeļļu brālībām. Katrā karogā redzama amata emblēma vai ģerbonis ar attēlotu svarīgāko darbarīku vai izgatavoto priekšmetu. Cunftu ģerboņu heraldiskie vairogi bieži tika papildināti ar katram amatam raksturīgu rotājumu. Līdzās tradicionālajiem ozolu un lauru vainagiem kalēju amatu karogā, piemēram, ir durvju riņķis un pakavs, stiklinieku karogā – stilizēts loga rāmis, sedlinieku un tapsētāju karogā – baldahīns. Atsevišķos karogos ir divi ģerboņi – cunftes un Rīgas pilsētas. [Gailiša : http://www.itl.rtu.lv/LVA/zurnali/amatniecibas.html ]

 

Ciblas novada ģerbonis

Zilā laukā augšupvērsts pakavs, virs tā zelta purenes zieds. [Sagatavots pēc: http://gerboni.kulturaskarte.lv/emblem/details/135 ]

 

Bogdanu dzimtas ģerbonis

Zaļā laukā sudraba augšupvērsts pakavs. Zelta galvā trīs melnas pogas. Devīze ar melnu uz sudraba lentes: FAMILIA OPUS HONESTAS. [Sagatavots pēc: http://gerboni.kulturaskarte.lv/emblem/details/254]

 

Kaujas nodrošinājuma bataljona simbolika

Kaujas nodrošinājuma bataljona lauka formas tērpa piedurknes uzšuves.

Simbolikas apraksts

Saule – uzplaukums, attīstība.

Ozollapu vainags – ozols – spēks, izturība, ilggadēja eksistence; vainags – pilnība, bezgalība, mūžība.

Uz augšu vērsts zobens – aktīva vienība, spēja aizstāvēties.

Pakavs – vēsturisks apgādes vienību simbols, veiksmes simbols. [Sagatavots pēc: https://www.mil.lv/en/node/3656]

Grafiti zīmējums Laimes pakavs. Darba autori: mākslinieki Renārs Caune, Ēriks Caune un plenēra dalībnieki.

Grafiti tapis 2014. gada jūlijā ikgadējā Kandavas Mākslas plenēra laikā „Radošais mākslas mirklis 2014”. Zīmējums atspoguļo teiku par Laimes pakavu un velnu. Aptuvenais zīmējuma augstums 8 metri.

Atrašanās vieta: Kandavā uz ēkas sienas pie auto stāvlaukuma. [Sagatavots pēc: http://www.viss.lv/?p=164818]

Latvijas Republikas viena lata monēta Pakavs. [https://dunika.lv/dokumenti/laikmetu-dokumentalas-liecibas/nauda-latvija/latvijas-valsts-nauda-1991-2013/]

 

Zelta saktas. Pakavsakta

Monētas priekšpuse (averss).

Centrālajā daļā secīgi cits zem cita ir uzraksti #Latvija, #pakavsakta, #8_12gs, 20 euro un #2017.

Monētas aizmugure (reverss).

Stilizēts 12. gs. pakavsaktas ar rēdžu galiem atveids.

Monēta ar pakavsaktas atveidojumu turpina Latvijas saktām veltīto eiro zelta kolekcijas monētu sēriju, kas rotā Latviju valsts 100 gadu jubilejā. Attēlam izmantotā 12. gs. bronzas pakavsakta no Gramzdas pagasta Upīšu kuršu ugunskapos atrasto senlietu klāsta bijusi kuršu vīriešiem raksturīga rota. [https://monetas.bank.lv/monetas/zelta-saktas-pakavsakta]

Ejot pa Kaļķu ielu, pretī Līvu laukumam redzams nams (Kaļķu ielā 20), kuru rotā cilnis ar lauvu. Tā ir liecība par vienu no senākajām Rīgas aptiekām. Palūkojoties augstāk, redzams ēkas sienai piestiprināts zirga pakavs. Versijas par tā īpašnieku ir vairākas. Viena versija pakavu saista ar Zviedrijas karali Kārli XII, kura zirgam pakavs esot nokritis brīdī, kad valdnieks jājis cauri Vecrīgai. Cita versija vēsta, ka pakavu pazaudējis Krievijas cara Pētera I zirgs. Pakavs krītot trāpījis nama sienai, tur atstājot nospiedumu. Nama īpašnieks vēlāk šo pakavu piestiprinājis pie ēkas fasādes trešā stāva līmenī. [Barkāns 2021 : https://jauns.lv/raksts/9viri/439231-vecrigas-jumtu-un-tornu-mistika-aizraujoss-fotocelojums]

 

Liepāja. Jūras virsnieku saieta nams.

Jūras virsnieku saieta nams Liepājā celts no 1898. līdz 1907. gadam un ir krievu jūgendstila arhitektūras paraugs. Pils projekta autors ir Pēterburgas arhitekts Sergejs Geļenzovskis. Tā ir unikāla celtne ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā. Celtne veidota pēc Pēterburgas arhitektūras ārpilsētas piļu parauga pakava formā flotes elitei – muižniecībai un galma aristokrātijai. Pils galvenā fasāde vērsta pret jūru, savukārt dienvidu daļā atrodas liela terase ar kolonnām un balkonu. Ēkas eksterjeru papildina bagātīgi veidoti plastiskie dekori ar ieroču motīviem. [https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/18186/]

 

Dienvidu pakavs 2

Dienvidu pakavs 2 ir ēka Ziepniekkalnā, kas būvēta pakava formā un atrodas zaļumu iekļautā teritorijā. Ēkas pamati un nesošās sienas veidotas no monolītā dzelzsbetona, arī daļa starpsienu dzīvokļos ir no monolītā dzelzsbetona, pārējās – no ģipškartona ar skaņas un siltuma izolāciju. [Sagatavots pēc: https://www.cityreal.lv/jaunie-projekti/projekts/dienvidu-pakavs-2/?no_cache=1]

Pakavs (Turaidas muzejrezervātā). [http://www.nmkk.lv/Attachments/AttachedFileViewForm.aspx?id=65415&ItemId=126552]

Dokumentālā filma Laimes pakavs (1985). Režisors H. Franks.

Dziesma Laimes pakavs. M. Bārbales vārdi, J. Amoliņa mūzika, izpilda N. Bumbiere.

Dziesma Es rakstu Dženijai. J. Petera vārdi, R. Paula mūzika, izpilda N. Bumbiere un V. Lapčenoks.

Tradicionālās kalšanas pārstāvji uzskata, ka pakavi zirgiem reizēm ir noteikti vajadzīgi, turklāt tie spēj būt pat ar koriģējošu un ārstējošu ietekmi. Lai gan ir uzskats, ka zirgi tiek kalti jau tūkstošiem gadu, visticamāk, ar naglām piestiprināmi pakavi Eiropā kļuva izplatīti tikai ap 5.–9. gs. Ne seno romiešu, ne grieķu rakstos un mākslā nav atrodami kalti zirgi. Savukārt viduslaiku mākslā bieži ir attēloti apkalti zirgi, visbiežāk arī ar neveseliem, saspiestiem nagiem.

Gadsimtu gaitā mainījās zirgu turēšanas apstākļi, zirgi ienāca arvien apdzīvotākās teritorijās un arvien biežāk un ilgstošāk tika turēti staļļos. Tas radīja izmaiņas zirgu veselības stāvoklī, iekšējo orgānu darbībā. Pakavu lietošana kļuva arvien izplatītāka, jo zirgu dzīvesveids veicināja neizturīgu, trauslu nagu veidošanos. Pakavi apgrūtina naga mehānisma darbību, t. i., naga kapsulas izplešanos un saraušanos, kas nodrošina triecienu amortizēšanu un asinsrites un vielmaiņas procesus nagā. Pakavs tiek uzlikts nagam, kad tas ir atrauts no zemes – tātad svaru nenesošā stāvoklī, kad naga kapsula ir sarāvusies. Tādējādi apkalti nagi visu laiku ir mākslīgi saspiestā stāvoklī, jo to dabīgo izplešanos ierobežo pakavs. Tas rada vairākas nelabvēlīgas sekas. Uz gluda vai slidena pamata zirga nagiem ir jābūt iespējai mazliet slīdēt, lai samazinātu trieciena ietekmi. Pakavi visbiežāk aizslīd tālāk nekā neapkalts nags, un tādējādi var rasties kāju muskuļu sastiepumi. Pakavu radītā naga deformācija un saspiešanās var radīt sāpes papēžos, stara puvi, skeleta un muskuļu pārslodzes, konformācijas izmaiņas. Ja zirgam ir saspiesti nagi ar sāpīgiem papēžiem, viņš parasti cenšas atvieglot sāpes, atrodot nedabīgu pozu, kādā novietot savu ķermeni (piemēram, samazināt svaru uz papēžiem, noliekot priekškājas vairāk zem sevis vai pakaļkājas tālāk uz aizmuguri). Negatīvu ietekmi rada arī pakavu naglas.

Apkalti nagi palielina savainojumu risku gan pašam zirgam, gan citiem dzīvniekiem un cilvēkiem.

Naga kauls turpina augt, līdz zirgs sasniedz piecu gadu vecumu. Pārāk agri apkaltiem zirgiem pakavi kavē augošo kāju un nagu kaulu pareizu veidošanos. [Sagatavots pēc: http://zirgam.lv/2012/08/20/kalsanas-ietekme-uz-zirga-nagiem/]

 

Kāpēc zirgam vajag pakavus?

Pakavus var dēvēt par zirgu kurpēm. Tos visbiežāk izgatavo no tērauda vai alumīnija, un izskata ziņā pakavi atgādina „U” burtu. Noskaidrosim, kāpēc arī zirgiem vajadzīgas kurpes.

Jau senajā Āzijā saimnieki zirgiem izgatavoja apavus no ādas un auduma. Tie tika vilkti kājās, ja zirga nags bija savainots, tā aizsargājot kāju un palīdzot ātrāk izveseļoties. Tāpat ir zināmi gadījumi, kad senie romieši zirgiem vilkuši speciālas sandales ar metāla pamatni, ko piestiprināja pie kājas ar ādas siksnām. Cik seni ir pakavi, precīzi nav zināms, jo līdz mūsdienām nav saglabājušies vēsturiski pierādījumi. Tiek uzskatīts, ka tos sāka izmantot jau 6.–7. gadsimtā. Pakavu kalšana bija kļuvusi par neatņemamu kalēju darba sastāvdaļu. Mūsdienās izmanto ne tikai pakavus, arī uzvelkamus zirgu apavus. Šādus zirgu „zābaciņus” lieto, lai aizstātu pakavus, ja nags ir savainots, vai izmanto kā pagaidu variantu, ja kāds pakavs nokrīt.

Savvaļas zirgi vienmēr ir labi tikuši galā bez pakaviem. Tas tāpēc, ka atšķiras savvaļas un mājas zirgu dzīvesveids. Dzīvojot dabā, zirgu nagi dabiski ir vairāk norūdīti, jo bari ik dienu var pieveikt pat 80 kilometru, taču kustoties samērā lēnā tempā. Tāpat savvaļas zirgi mitinās stepēs, kur ir sauss klimats. Problēmas ar zirgu nagiem sākās laikā, kad tos arvien vairāk izmantoja ziemeļos, kur bija vēsāks un mitrāks klimats, slapjāka augsne. Tāpat zirgi lielu daļu laika pavadīja staļļos, kur ne vienmēr bija sausa grīda. Šādos apstākļos auļotāju nagi kļuva neizturīgāki. Savvaļas zirgi bija pieraduši nest tikai savu svaru. Slodze palielinājās, kad zirgam seglos sēdēja jātnieks vai bija jāvelk smags pajūgs, un nagi ātrāk nodila. Drīz vien jātnieki saprata, ka nagi jāaizsargā, un sāka zirgus apkalt. [https://junioriem.lv/2020/11/16/kapec-zirgam-vajag-pakavus/]

 

„Laikam Latvijā esmu vienīgais kalējs, kas ir divi vienā, jo mums ir zirgu apkalēji, kam ar kalēja arodu nav nekāda sakara, un kalēji, kam ar zirgiem nav nekāda sakara. Agrāk apkalu zirgus, taču tagad ar apkalšanu neaizraujos, jo tas ir smags darbs un man tam nav laika. Toties griežu zirgiem nagus. Tas jādara regulāri – apmēram reizi divos mēnešos. Paša kalts pakavs izmaksā dārgi, tāpēc tos nekaļu. Pakavus pērku zirglietu veikalā. Reizēm saimnieks piedāvā savus pakavus, bet to kvalitāte mēdz būt ļoti slikta – mūsdienu pakavi ir daudz precīzāki un zirgam draudzīgāki. Tāpat kā cilvēku apaviem ir izmēri, arī pakaviem ir izmēri: lielākiem un mazākiem zirgiem, ponijiem, ir labais un kreisais pakavs un speciālas nagliņas. Parasti pakavus maina uzreiz visām četrām kājām. Kalējs, kas ir labā formā, visas četras kājas apkaļ 45–60 minūtēs.

Tas, cik bieži zirgam maina apavus, atkarīgs no tā, cik ātri zirgam ataug nagi. Pat ja pakavs nenodilst, jo zirgs staigā pa mīkstu segumu, viņam ataug nagi. Tad pakavs jānoņem, nagi jānogriež, un var sist to pašu pakavu virsū otrreiz. Apkalšana zirgam nesāp, jo pakavu naglo nejutīgajā daļā. Lai gan Emīls filmā „Emīla nedarbi” apgalvoja, ka zirgam kut, tā nav – zirgs vienkārši nesaprot, ko cilvēks grib darīt. Zirgam jāliek saprast, ka tas nebūs bīstami. Kad zirgs paceļ kāju, viņš jāpaglauda, liekot saprast, ka stress ir beidzies. Ja zirgs kāju neceļ, jābūt neatlaidīgam un jāprasa vēl un vēl. Ja pusceļā apstāsies, zirgs uzreiz piefiksēs, ka tev drīkst kāpt uz galvas,” savās zināšanās dalās kalējs Artjoms Burcevs. [Sagatavots pēc: Rudzīte 2020 : https://www.santa.lv/raksts/ieva/smedes-prieksnieks-artjoms-burcevs-katru-pasutijumu-gatavoju-ka-pirmo-reizi-35588/]

 

Lūznavas muižā atjauno seno smēdi

Lūznavas muiža Latgalē atguvusi savu agrāko spozmi un tagad attīstās kā starptautisks mākslas, mūzikas un vides izglītības centrs, kā arī semināru, mācību, plenēru, radošo darbnīcu un dažādu meistarklašu norises vieta. Arī citas muižas kompleksa būves pamazām tiek renovētas un izmantotas jaunām iecerēm.

Katras senās muižas ēku kompleksa neatņemama sastāvdaļa allaž ir bijusi smēde, kur kalēji kala darbarīkus un ieročus, dzelzs pakavus zirgiem un pat rotaslietas. Jaunā ēze pašlaik vēl nav ierīkota, bet tiks saglabāta esošā. [Sagatavots pēc: Čigāne 2020 : https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/pecpusdiena/luznavas-muiza-atjauno-seno-smedi.a130325/]

 

Ķesterciema Pakava priede

Priede Ķesterciemā ir iezīmīga ar tajā vertikāli iedzītu pakavu krūšu augstumā, tādā augstumā, ka pie pakava būtu bijis ērti kaut ko piesiet. Citā pusē iedzīta arī parasta nagla.

Diemžēl viena no starām izskatās gandrīz jau nokaltusi: apakšējie zari pilnībā, augšējiem vēl zaru galos skujas ir samanāmas. Priedes precīza atrašanās vieta: 35 m uz dienvidiem no Ķesterciema kapu dienvidu puses žoga, 85 m no jūras. [Sagatavots pēc: https://dziedava.lv/daba/izveleta_daba.php?fkoki=1006&vt=8&di=0]

 

Valmieras pilsētas pašvaldība jau kopš 1999. gada piešķir apbalvojumu „Gada valmierietis”. Nominētais valmierietis saņem Valmieras pilsētas pašvaldības atzinības rakstu un īpaši izgatavotu piemiņas nozīmīti – Valmieras sudraba pakavu, kurā iegravēts apbalvojuma saņēmēja vārds un uzvārds. [Sagatavots pēc: https://vdt.lv/lv/jaunumi/aktieris-imants-strads-gada-valmierietis ; https://www.valmieraszinas.lv/apbalvoti-goda-un-gada-valmieriesi-2/]

 

Pasniegta Rīgas Stradiņa universitātes Gada balva 2021

2021. gada 23. aprīlī, atzīmējot Rīgas Stradiņa universitātes Studējošo pašpārvaldes 28. dzimšanas dienu, notika ikgadējā gada balvas „Zelta Pakavs” pasniegšanas ceremonija. Gada balva tika pasniegta vienpadsmit nominācijās attālinātā formātā (pandēmijas dēļ), tāpēc nominācija „Gada digitālais risinājums” tika pasniegta pirmo reizi. [Sagatavots pēc: https://sp.rsu.lv/aktualitates/pasniegta-rsu-gada-balva-2021]

 

Pakavs, mušmire un vijolītes Ziemassvētku kartīšu dizainā

Lai arī mūsdienās Ziemassvētku apsveikuma kartītes pa pastu sūta aizvien mazāk, pilnībā šī tradīcija nav izzudusi. Taču īsta kulminācija šai tradīcijai bija 19. un 20. gs. mijā, kad Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, pastkarte pildīja ļoti svarīgu saziņas funkciju. Interesanti, ka tolaik pastkartes rotāja visai atšķirīgi simboli no mums ierastajiem. Kādi tie bija, un kāda bija to nozīme – par to vairāk var uzzināt mākslas zinātnieces Irēnas Bužinskas lekcijā „Pakavs, mušmire un vijolītes”.

Iedomājoties Ziemassvētku vai Jaunā gada apsveikuma kartīti, lielākajai daļai no mums prātā nāks tādi motīvi kā ziemas ainavas skats, egles zariņš ar svecīti, kristīgā tematika vai Ziemassvētku vecīša attēls. Varbūt pat šķitīs, ka tā tas bijis vienmēr. Taču, kā izrādās, 19. gs., kad sākās apsveikuma kartīšu uzplaukums, šī simbolika bija izteikti atšķirīga – daudz plašāka un tematikā brīvāka.

Mākslas zinātniece Irēna Bužinska akcentē trīs gadsimtu mijai ļoti raksturīgus simbolus – pakavu, mušmiri un vijolītes.

Irēna Bužinska: „Pirmkārt, tie tiešām šajā 19. un 20. gadsimtu mijā tiek lietoti ļoti daudz – pakavs, mušmire un vijolītes. Bet tikpat labi varētu būt cūka, četrlapu āboliņš un roze, piemēram, jo šo simbolu jau bija ļoti daudz.”

Pati pirmā komerciāli izgatavotā kartīte tapusi 1843. gadā Lielbritānijā, tās centrā redzama kupla ģimene vairākās paaudzēs, kas svin svētkus, un blakus tai vēl uzzīmētas ainiņas ar Ziemassvētku labdarības motīviem.

Pirmajai kartītei ātri seko īsts šīs interesantās kultūras uzplaukums. Sākotnēji ļoti daudz Ziemassvētku apsveikumu ir ar ziedu motīviem – bieži izmantotas vijolītes, maijpuķītes un neaizmirstulītes, kas mums var šķist visai dīvaini, bet tolaik bija ļoti svarīgi simboli.

Gadsimtu mijā jau sāk parādīties arī Ziemassvētku vecīša tēls, bet vēl mums neierasts tērpa krāsu ziņā. Interesanti ir salīdzināt arī dažādu valstu kartītes, tā, piemēram, Francijā ļoti populāri kļūst Rafaela Kirhnera zīmētie apsveikumi ar frivolām, vieglprātīgām meitenēm, bet Itālijā – Sofias Kiosi ļoti dekoratīvā un izsmalcinātā stila apsveikumi.

Rīgā pati pirmā kartīte izgatavota 1896. gadā ar Rīgas skatiem, pēc tam pie mums pamatā izplatās ārzemju kartītes, tikai adaptētas Latvijas versijā.

Kartītes centrā parasti nokopēts ārzemēs tapušais attēls, ko papildina kāds latviešu dzejolis, novēlējums un kāda dekoratīva ainiņa.

Cūka, pakavs, mušmire un vēl daži tēli ir interesanti simboli tāpēc, ka tie parādās teju visu valstu kartītēs un neiedomājamās kombinācijās. [Kušķe 2016 : https://www.lsm.lv/raksts/kultura/dizains-un-arhitektura/pakavs-musmire-un-vijolites-ziemassvetku-kartisu-dizaina.a214521/]