Tradicionālā transkripcija

[paduõms]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[pɑdu͜oms]


[p] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

[d] – balsīgais troksnenis

[uõ] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[m] – ’skanenis’.’]

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.



pa- – priedēklis

dom- sakne

padom- – vārda celms

-sgalotne

 

 



padoms

      →pa-dom+iņ-š

      → pa-dom+e

      →pa-dom+niek-s, pa-dom+niec-e

 →pa-dom+īt-e

          


pa-dom+de-v-ē-j-s




padomspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

padom-s

padom-i

Ģ.

padom-a

padom-u

D.

padom-am

padom-iem

A.

padom-u

padom-us

I.

ar padom-u

ar padom-iem

L.

padom-ā

padom-os

V.

padom!

padom-i!


Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmets – Pētera padoms ir noderīgs.

2)     izteicēja daļa – Šis ir noderīgs padoms.

3)     galvenais loceklis Vērā ņemams padoms.  

4)     apzīmētājsBērni mācījās novērtēt padoma doto labumu. 

6)     papildinātājs – Katrs mēģināja sniegt kādu padomu.

7)     vietas apstāklisŠajā padomā bija vērtīga atziņa.



ārsta padoms, dzīves padoms, jurista padoms, psihologa padoms, tēva

padoms, vectēva padoms

 

vērsties pēc padoma, palīdzēt ar padomu

 

padoms internetā

 

gudrs padoms, labs padoms, noderīgs padoms, zelta padoms

 

dalīt padomus, dot padomu, lūgt padomu, neliegt padomu, sniegt padomu, uzklausīt padomu



padoms, v. lietv.

Rosinājums, ieteikums, kā rīkoties, izturēties.

Lūgt padomu. Neliegt savu padomu. Vērsīšos pie viņa pēc padoma.

// Doma, kā ko darīt, kā rīkoties.

Ienāca prātā labs padoms.

Būt padomā – būt domās paredzētam, izplānotam.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


padoms, -a, v.

1. Rosinājums, ieteikums (neuzspiežot savu gribu) ko darīt, kā

rīkoties, izturēties.

Dot padomu. Neliegt savu padomu. Lūgt padomu. Uzklausīt padomu.

Palīdzēt ar padomiem. Iet pie skolotāja pēc padoma.

Padoma devējs – padomdevējs.

// Doma, kā ko darīt, rīcības plāns.

 Būt padomā – būt domās paredzētam, izplānotam.

2. Prāts, arī gudrība.

3. novec. Krājums, rezerve.

 [Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


paduõms,
1) der Sinn, Gedanke, die Vernunft: viena māte, divi dēliņi. katram sāvs paduomiņs BW. 3903. atnāk ziņa, grāmatiņa, nuoskumst mans paduomiņš 32126. prātiņš mans, paduomiņš tautu dē̦la ruociņā (Var.: citur bija viss prātiņš, citur viss paduomiņš) 11064. cilvē̦ka paduoms un prāts vis˙lielākā manta St. galva nesa paduomiņu BW. 19657. grūtu mūžu pavadīju ar lustīgu paduomiņu BW. 122. tautu dē̦lu gan redzēju, pāduomiņu neredzēju BWp.2 10644. daudz galviņu, daudz paduomu. gari mati, īss paduoms. stiprajam taisnība, gudrajam paduoms LP. IV, 162. pagasts neņems tuo skuoluotāju, kuŗu tu jau sen turi pāduomā Sudr. E. sievai visu paduomu neizteici, erzähle deiner Frau nicht alles, was du denksi und weisst! LF. IV, 71;
2) der Vorrat (das Resultat der Fürsorge): krājumiņš, kas man paduomā Apsk. jūs ēdīsiet nuo ve̦ca paduoma III Mos. 26, 10. [maizes paduoms U., Vorrat von Brot]: jau ziemā pēc meteņa bija viss maizes paduomiņš pa˙gālam RA. [es jums maizes paduomu atņemšu Glück III Mos. 26, 26. viņš vērās, vai kur nere̦dzē̦tu jāunu malkas paduomu, vai citu kādu palīdzību Pas. II, 289. tie laupīs tavu pāduomu un puostīs tavas preces Ezech. 26, 12.] cik man tā paduomiņa bij? wieviel hatte ich denn eingespartes Geld? Aps.;  [ „Schatz” Manz. Lettus; Vermögen U.];

3) der Rat, Ratschlag: paduomu duot od. pieduot, raten; paduomu prasīt, vaicāt, um Rat fragen; paduomu zināt, Rat wissen; [paduomu turēt U., beratschlagen]. māmuļīte man piedeva paduomiņu Ltd. 1171. drīkstēj[a] māsa tuo dārīt, man paduomu neprasīj[u]se BW. 15475. kam vaicāji paduomiņu ar netikļu de̦rē̦dama? Ltd. 706. sieva zinājusi paduomu LP. V, 376. es tuo savu māmuliņu paduomam vien turēju BW. 3185. rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra, ging zu einern klugen Mann, um ihn um Rat zu bitten JK. V, 37. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts; nece̦rē̦ts: ve̦cs vīrs, labs paduoms. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;
4) der Anschlag, Plan, Ausweg: puisīšam īsi mati, trejdeviņi (Var.: trīsdeviņi) paduomiņi VL. abi tai paduomā vienprātīgi Neik, dē̦ls izgudruoja lāga paduomu LP. VI, 384. man bija (ienāca, iešāvās) labs paduoms prātā. uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā LP. IV, 2. beidzuot tie atruon paduomu I, 88. tādẽļ neatlika ne˙kāda cita paduoma, kâ mācīt par skruodeli Aps. [In der Bed. „Vermögen, Schatz” könnte es an und für sich mit Būga LtT. I, 231 nebst gr. Θωμός Haufe” zu le. dēt I gestellt werden, aber auch in dieser Bed. darf es wohl nicht von paduoms „Vorrat” getrennt werden, und dies gehört doch wohl zu paduõmât.]

[Sagatavots pēc: ME III : 2021]

 

paduõms,
1): ak galva, ak p.! AP. bē̦rnam bē̦rna p. Salis. jūs abus turēju paduomā (= aizduomās) Vanagu ligzda 147. ar paduomu (nachdenkend)
skaitīt lūgšanu Auleja. cits nuo paduoma (vom Denken) vien saslimst ebenda. šie visi vienā paduomā (gleicher Gesinnung, Ansicht) Seyershof;
2): ve̦cs p. Lng. (unter duomāt), ein alter Schatz; Vorrat an Speise u. a.;
cits var bez pātagas ar iztikt, bet paduomam („nepare̦dzē̦tai vajadzībai”) jau nu gan (pātaga) de̦r Salis.
[Sagatavots pēc: EH II : 129]


padoms – padūms, (novec.) (tāva, muotis) dūtais vuords, (barb.) savets

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

 

padoms – padūms, (dem.) padūmeņš

[Sagatavots pēc: Bērzkalns 2007 : 362]


padùoms – padùms. b’eź loba padùma navàr iśÖiÖ.

[Sagatavots pēc: Reķēna 1998 : 109]

 

paduõmsietaupījums, krājums. vaî teO ix ax kâc kapeĩks paduõma [saglabāts, kad vajadzēs maksāt].

[Sagatavots pēc: Ādamsons, Kagaine 2000 : 82]

 


padoms – ieteikums, ierosinājums, rosinājums, doma, gudrība

 


VietvārdiPadoms, mazciems Madonas novadā.

 

ErgonīmiPadoms, SIA Rīgā; Padoms I, individuālais komersants Ogrē; Padoms uzņēmējam, SIA Rīgā; Padoms K, SIA Rīgā; Auditorfirma Padoms, SIA Ķekavas novadā; Grāmatvedības padoms, SIA Rīgā.

 

Prese100 Labi Padomi, ikmēneša izdevums.

 

 


padoms, mantots vārds. Ir divas versijas par izcelsmi:

1) pamatā ide. *dhē- ‘likt’ paralēlforma *dho- ar m paplašinājumā >            b. *dom- > ab. *duom-. Senākā forma *doms izzudusi un valodā iesakņojies atv. padoms; 2) pamatā ir verbs padomāt, no tā atv. padoms.

 [Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 6]


angļu advice

baltkrievu савет

franču conseil

igauņu nõu

krievu совет

lietuviešu patarimas

poļu rada

somu neuvoja

ukraiņu порада

vācu der Rat

zviedru rad      



Ko līdz galva bez gudra padoma.

Daudz galviņu, daudz padomu.

Gari mati, īss padoms.

No mēsliem padoms jālasa.

Bez nelaimes netrūkst padoma.

Trakam traks padoms.

Labs padoms nāk ne gaidīts, ne cerēts.

Padoms un prāts vislielākā manta.

Labs padoms vairāk vērts nekā nauda.

Stiprajam taisnība, gudrajam padoms.

Vecs vīrs – labs padoms.

Vecs vīrs ar padomu vairāk padara nekā jauns ar spēku.

Amatam zelta padoms.

Gara bārda, īss padoms.

Bērnam bērna padoms.

Gudrs cilvēks neizteic savu padomu, bet muļķis izteic ģeķību.

Veca cilvēka padoms nav samaksājams ar zeltu.

Vecu cilvēku padomi līdzinās nobriedušiem graudiem.

Klausi veca padoma!

Gudram padomu nevajag.

Gudram gudrs padoms.

Padoms galvā, bet prāts vējā.

Čaklums dod gudru padomu.

Pēc darba vēl padomu meklējis, dažs lielā nelaimē iestidzis.

Pēc darba padomi velti.

Pēc padarīta darba katrs muļķis prot padomu dot.

Labs darbs aizvien ir labāks par labu padomu.

Neskaties uz maniem darbiem, bet uz padomu.

Labs dēls klausa tēva padomu.

Dieva darbi, velna padoms.

Tā taisna doma ir tiesa, bet ļaunie padomi ir viltīgi.

Kur lepnas domas, tur ir īss padoms.

Īsta draudzība un labs padoms reti atrodami.

Pēc drēbēm saņem, pēc padoma pavada.

Dusmas ir sliktas padomu devējas.

Dzērums galvā, padoms kājās.

Katram sava galva, katram savs padoms.

Lielas galvas, lieli padomi.

Kam galva, tam padoms.

Laba galva, labs padoms.

Galva kā zirgam, acis kā vilkam, padoma kā mušai.

Kam liela galva, tam mazs padoms.

Nestāsti ģeķim savu padomu.

Kas gudrs ir, tas klausīs, un, kas saprātīgs, tas pieņems gudru padomu.

Gudrs padoms visur der.

Ķēniņa padoms, ubaga maks.

Nāks laiks, nāks padoms.

Prasi sievai padoma, bet dari otrādi.

Sievām gari mati, bet īss padoms.

Jaunam siltums, vecam padoms.

Sliktam slikts padoms.

 

Ja tu kādam dod padomu – it sevišķi, ja to dari neaicināts, – tad dod to allaž tādā teikumā, kuram jautātājs jāliek galā, bet nevis ar noteicēju jeb punktu, jo nereti noteicoša padoma tāpēc vien nepieņem, ka tas dots cieti teiktā teikumā, lai gan atzītu, ka dotais padoms derīgs. (R. Kaudzīte)

 


Ēdienu vārot, nevajaga kausu turēt, lai vārītājam padoms neizverd.

 

Kad pie laulībām ejot, tad vajagot no brūtgāna naudu prasīt, tad būšot sievai vīra padoms.



 

 



Dod, māmiņ(a) tautietim

Apiņotu alutiņu,

Lai es varu lūkoties,

Kāds padoms dzērušam. [LD 14676-0]


Visi mani rājējiņi,

Nav padoma devējiņi;

Mans padoma devējiņš

Sen gulēja smiltiņās. [LD 4775-0]

 

Aiziedami bāleliņi,
Padomiņa piedodat;
Vairāk tautu rājējiņu,
Ne padoma devējiņu.
[LD 26309-0]

Kur, bērniņi, mēs iesim,
Bez vecāku palikuši?
Ne mums agri cēlējiņa,
Ne padoma devējiņa.

Gailīts agri cēlējiņš,
Dievs padoma devējiņš.
[LD 13340-0]

 

Es uz tevi, tautu dēls,
Padomiņa nejautāju;
Jau es tevi sen zināju
Ne padoma devējiņ’.
[LD 22915-4]

Stirniņ’ sila lēcējiņa,
Nav pieniņa devējiņa;
Sveša māte rājējiņa,
Nav padoma devējiņa.
[LD 30981-0]

 

Kas redzēja bandinieku
Bez padoma braukājam?
Suņi rēja kamanās,
Gaiļi dzied kabatās.
[LD 31774-1]

Dod, Dieviņi, ko dodams,
Dod man gudru arājiņu;
Visa mana dzīvošana
Arājiņa padomā.
[LD 9482-0]

 

Pati, pati tautu meita
Man padoma devējiņa:
Sien birzē kumeliņu,
Nāc kājām sētiņā.
[LD 13482-3]

Es lustīga, es vēlīga,
Svešas mātes audzināta;
Gan zināma sveša māte,
Nav padoma devējiņa.
[LD 3999-0]

Es tam tautu dēliņam
Padomiņa nevaicāju,
Es jau pati labi redzu,
Nav padoma devējiņš.
[LD 22915-3]

 

Ļaudīm veca māmulīte
Panīkuse barojama;
Kaut man būtu māmulīte
Jel padoma devējiņa.
[LD 3202-0]

 

Ko, Anniņa, godējies,
Kas to godu nezināja?
Trīs bērniņi smiltainē,
Ceturtais padomā. [LD 34850-0]

 

Sērdienīte man’ māsiņa,
Ņemies gudris padomā:
Migliņā, rasiņā
Nesedz baltu villainīti. [LD 4691-1]

 

Ai, Dieviņ, bāleniņi,
Kur jūs mani iedevāt;
Ni gājāt vietraudžos
Ni padoma meklējāt. [LD 25959-0]

 

Es redzēju meža veci
Bez padoma staigājam;
Dūņu kreklis, ērkšķu bikses,
Gara tāšu cepurīte. [LD 30562-1]

 

Kas to teica, tas meloja,
Ka meitiņa bez padoma:
Vaiņadziņu valkādama,
Cimdus lika pūriņā. [LD 7672-0]

 

Tur es kūru uguntiņu,
Kur degušas pagalītes;
Tur es gāju tautiņās,
Kur ir dzīva dēlu māte:
Nebūs darba darītāja,
Būs padoma devējiņa. [LD 23170-0]


Zagļi grib nogāzt mēnesi

    Vienu nakti iet divi zagļi zirgu zagt. Abi divi nonāk pie bagāta saimnieka, kam brangi zirgi barokļi. Nonākuši nedrīkst zagļi iekšā iet, jo bija gaiša nakts un mēnestiņš spīdēja pilnā spožumā. Iztīkojās, izgrozījās – bet nekā, nekānedrīkst iet pie staļļa. Te uz reizi šaujas labs padoms zaglim prātā. „Vadzi,” viņš saka uz otru zagli, „ņemsim, nogāzīsim mēnesi, tad paliks tumšs un mēs varēsim dzīvot droši.”

Šie brīnās, viņiem tas agrāki nav prātā nācis, un skrien uz mājām pēc pundeļa, kurā iegāzt mēnesi. Kamēr tas atnāk ar pundeli, tamēr pirmais, izmeklējis garu, garu kārti, uzkāpj rijas jumtā un gaida biedru. Tikko šis atnācis, ķeras tas, kas uz jumta, pie darba. Sniedzas, sniedzas, stiepjas, stiepjas, bet nekā, nekānevar mēnesi aizsniegt. Tas, kas zemē, uzsauc otram: „Palēc, palēc!”

 Šis lec arī, bet tiklīdz lecnāk arī tantariem uz pundeļa virsū un krizdams pārplēš pundeli vidū pušu. Atkritis augšu pēduguļ pagalam, sprandu lauzis. Mute tam vaļā un zobi spīd balti mēnestiņā. Otrs, domādams, ka tas smietos, uzsauc viņam: „Vai, irgi, vai nirgi – pus pundeļa jāmaksā!”

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr11/1106901.htm]

 

Padoms maksā naudu

Bija reiz slinks, nabags puisis – it nekā viņam netikās darīt. Viņš sāka staigāt apkārt pa pasauli, nonāca kādā pilsētā un ieskatījās te pilskunga meitā. Šī viņam tā patika, ka viņš apņēmās to uzrunāt uz precībām. Meita bija arī ar to mierā; tikai abi vecāki negribēja ne par ko pielaist tādas precības. Bet meita kā gāja, tā aizgāja pie nabaga puiša.

Jaunais vīrs nu ir bēdās: apprecējies nu viņš gan ir, bet kur nu var sievu likt? Pašam tam nav ne kumosa maizes, ko bāzt mutē, ar ko nu vēl uzturēs sievu? Bet sieva neko daudz nenoskumst, viņa vēl drošina vīru: „Neviens vēl tagadējos laikos nav dzirdēts nomirstam badā, vai tad ar mums nu tas itin notiks?”

Viņi aiziet labi tālu no pilsētas un apmetas kādās mājās par vaļeniekiem. Sieva pašuj smuku, smuku tabakas maku, iedod to vīram, lai nes uz pilsētu pārdot un piesaka: „ kā tu maku nepārdod apakš piecdesmit rubļiem!”

Vīrs paņem maku un aiziet uz pilsētu. Pie pilsētas vārtiem viņam nāk pretī vecs vīriņš un prasa, lai dodot viņam maku.

Maku nevaru tāpat atdot – sieva mājās pieteica, ka to lētāk par piecdesmit rubļiem nav brīv pārdot.”

„Ko nu niekus sievu klausīt? Nauda būs bijusi un izbijusi, bet es tev došu labu padomu, tas tev pietiks visam mūžam.” Vīrs atdod vecajam vīriņam maku. Tas pateic: „Esi drošs un lec visur iekšā!”

Vīrs iet uz mājām un stāsta sievai, ka nauda nekas neesot, viņš tādēļ atdevis tabakas maku kādam vecam vīriņam pret padomu. Sieva dusmojās gan, bet ko nu vairs var darīt? Viņa pašuj otru maku, dod atkal vīram un piesaka, ka to nav brīv pārdot apakš simtu rubļiem. Vīrs nes atkal maku uz pilsētu. Pie vārtiem viņam atkal vecais vīriņš pretī un prasa maku.

Sieva jau tagad bija uz mani dusmīga,” vīrs atteic, „un man piesacīja, lai maku apakš simtu rubļiem nepārdodot.”

„Ko tev nauda var līdzēt?” teic vecais vīriņš, „dod man maku un es tev pateikšu gudru padomu, kas tev daudz labāki noderēs.”

Vīrs atdod maku un vecais vīriņš viņam teic: „Kur aug vītoli, tur visur ir ūdens!”

Vīrs gāja uz mājām un stāstīja sievai, ka neesot vis par maku dabūjis nieka simtu rubļu, bet krietnu padomu.” Sieva sarāj vīru: „Kur viņš ar saviem padomiem braukšot, vai viņš pavisam esot prātu zaudējis? Maizes neesot vairs ne kumosa, un viņš makus atdodot tikai tāpat nabagiem!” Labi vīru izrājusi, viņa pašuj trešo maku un sūta uz pilsētu pārdot, bet atkal ne lētāki par simtu rubļiem. Vīrs nes atkal, un atkal vecais vīriņš priekšā: lai dodot viņam maku! Vīrs gan negrib, negrib dot, bet vīriņš pierunā atkal un vīrs viņam atdod maku. Vīriņš viņam teic padomu: „Kad izvelc, tad paturi!”

Vīrs iet uz mājām: trīs padomi viņam nu ir, bet maizes ne druskas. Sieva tik dusmīga uz vīru, ka tūliņ šķiras no vīra un iet atpakaļ pie tēva. Vīrs nu ir atkal vaļīgs, viņš sāk kā agrāki lierēt pa pasauli. Tā nu viņš nonāk jūrmalā un redz, ka kuģis patlaban peld garām. Vīrs sauc, ka viņš gribot braukt līdzi. Kapteinis piebrauc malā un uzņem arī vīru. Nu viņi brauc pār jūru prom.

Te saceļas vētra, un visi kuģinieki sāk brēkt, ka ūdens sākot sūkties: kuģa grīdā patapis caurums un nu gāžas ūdens iekšā. Visiem bailes iet kajitē aizbāzt caurumu. Vīrs atminas, ka vecais vīriņš viņam teicis, lai tik esot drošs un lecot visur iekšā. Viņš tūliņ kajitē iekšā un aizbāž caurumu. Kuģis nu ir izglābts. Kapteinis iedod vīram veselu mucu zelta naudas. Vīrs viņam vēl brauc līdzi līdz nākošai pilsētai.

Pilsētā ir visādas mantas, lietas un bagātība pa pilnam, tikai ūdens tur trūkst. Visi ļaudis tikko vēl pusdzīvi, kā noslāpuši. Ķēniņš izsolījis tam, kas gādās ūdeni, pusvalsti jeb visu naudu, cik viņa valstī var sadzīt. Gan izmeklējušies visvisādi aku racēji, bet ūdens nav atrodams.

Mūsu vīrs visu to noklausījies un atminējies vecā vīriņa otru padomu, ka visur ir ūdens, kur aug vītoli, iet un piedodas ķēniņam par akas racēju. Ķēniņš un visi pavalstnieki priecīgi, ka nu varbūt pietikšot pie ūdens. Vīrs aiziet netālu no pils pie vītoliem un sāk rakt; jau pie trešā, ceturtā šķipeles dūriena sāk sūkties ūdens un jo dziļāki raka, jo vairāk ūdens.

Ķēniņš un visi viņa pavalstnieki nezin no priekiem, ko darīt. Viņi visi steigšus vien nes akas racējam apsolīto naudu. Tas to liek kraut kuģos un brauc ar trim pilniem kuģiem naudas atpakaļ uz to pilsētu, kur viņa sieva uzturās pie tēva.

Lai gan viņš jau tagad kādu sešpadsmit gadu, kamēr savu sievu nav redzējis un pa to laiku pavisam no viņas tik pat kā atjucis, tomēr jo tuvāki viņš nāk pilsētai, jo vairāk viņš ilgojās savu sievu redzēt un pats brīnās, kā tik ilgi varējis bez viņas iztikt. Bet nu viņam uznāk bailes: kad tik viņa pa to laiku nav apprecējusi citu? Briesmīgas domas viņam ienāk prātā – viņš nospriež, ja sieva būs apņēmusi citu vīru, tad tam un arī sievai jāmirst. Vīrs jau norauga zobenu, ar ko tos nodurt.

Tikko pilsētā, viņš vispirms steidzas pie savas sievas. Bet ko viņš redz? Viņa sieva sēž uz galda un ir ieņēmusi jauna vīrieša galvu savā klēpī un ieskā tam galvu. Vīrs jau izrauj zobenu, lai abus nodurtu – jau grib durt, bet viņam par laimi iekrīt vecā vīriņa trešais padoms prātā: „Kad izvelc, tad paturi!”

Vīrs ir gan izvilcis zobenu, bet vēl patura – nedod tik ātri virsū. Sieva ierauga savu vīru un tūliņ nomana, ko viņš nodomājis. Viņa sauc: „Vīrs, vīrs, nenokauj savu sievu un savu dēlu!”

Vīram nokrīt kā zvīņi no acim, viņš atminas, ka viņam šķiroties, sieva palikusi tādu ļaužu. Viņš apkampj sievu, apkampj dēlu un izstāsta, kas viņam bijusi par laimi, kādus augļus viņam nesuši trīs padomi. Ak tēvs, kas nu visiem par prieku! Nu grib sieva, grib arī citi rada gabali agrāki nosmādēto vīru. Trīs naudas kuģi to pavisam padarījuši par citu cilvēku.

 [ http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr10/1004301.htm]

 

Dieva spēks, zivs padoms

Vienai mātei bija ļoti slinks dēls, kas neko citu negribēja darīt, ka tikai slinkot. Kad arī viņš kādu reiz māti paklausīja, tad tas notika, kā mēdz teikt, pēc lielas stuidīšanas, un arī tad viņš gāja ar ļoti saskābušu ģīmi.

Tā reizi māte viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens. Kā jau arvienu, tā arī šoreiz viņš bija ļoti saīdzis. Kad bija spaini no akas izstīvējis, tad redzēja viņš tur līdaku iekšā. Līdaka sāka lūgties, lai laižot šo akā atpakaļ, un manīdama, ka ūdens nesējs ļoti slinks, apsolīja viņam dot padomu, ka viņam nemaz ūdens jānes nebūšot, nedz cits kas jādara. Šis arī priecīgs, ka tad tikai varēšot slinkot, solījās to laist atpakaļ. Līdaka teica: „Ja tev kas jādara, tad tikai saki: „Dieva spēks un līdakas padoms,” lai tas un tas padarās.”

Nu viņš lēja līdaku akā atpakaļ un jau šo pašu reizi vairs ūdeni nenesa, aizgāja tukšā. Kad māte redzēja, ka dēls ūdeni neatnes, tad sāka viņa, pēc ieraduma, to bārt un sunīt par slinko; bet šis tikai apgriezās un sauca: „Dieva spēks un līdakas padoms, lai ūdens atnesas.”

Te arī ūdens, viņam par lielu prieku, ar reiz radās istabā. Nu slinkajam ienāca prātā darīt kādu brīnumu, un viņš teica atkal: „Dieva spēks un līdakas padoms, lai krāsns uzceļas uz ragavām, ka es varu braukt.”

Te arī krāsns bija uz ragavām, un šis pats iesēdās speltē un laida braukt pa tuvējo muižu. Lielkungam bija viena vienīga meita. Tā bija ļoti skaista, un lielskungs to turēja tikai bēniņos, nelaida nemaz uz lauku, lai tā nenoklīstu no ceļa, netaptu pievilta.

Kad slinkais brauca pa mežu ar krāsni uz ragavām, bez zirga, un turklāt pats, speltē sēdēdams, stabulēja, tad arī lielkunga meita attaisīja logu un skatījās šajos brīnumos. Slinkais, ieraudzījis šo skaisto meitu un zinādams, kādēļ viņa tur tiek turēta, domāja: pag! pag! un teica: „Dieva spēks un līdakas padoms; lai tai meitai rītā ap šo laiku rodas bērns; tam bērnam lai ir vienā rokā zelta ābols un otrā rokā zīmīte, ar uzrakstu: Kam tas bērns to ābolu dos, tas būs viņa tēvs.”

Kad rītā dienastniece nesa lielkunga meitai pusdienu, tad tā par brīnumu atrada, ka meitai bij bērns. Tā steidzās to lielkungam paziņot, un šis arī ne mazumu brīnījās, jo zēns bija ļoti skaists un turklāt zelta ābols rokā un zīmīte otrā ar uzrakstu: „Kam tas bērns to ābolu dos, tas būs viņa tēvs.”

Kad lielskungs to zīmīti bija izlasījis, tad viņš pavēlēja saviem kalpiem iet un izziņot visā novadā, lai trijās dienās visi vīrieši sanākot pie lielkunga. Jau pirmā dienā bija pulks sanākuši, bet bērns, kas jau kājām staigāja, nedeva nevienam to ābolu. Otrā dienā bija vēl vairāk ļaužu, bet bērns vēl nedeva ābolu nevienam. Trešā dienā ieradās arī slinkais un ierāvās kaktā aiz citiem, jo viņam nebija pat glītu drēbju mugurā. Bērns staigāja, staigāja pa ļaužu vidu un, tiklīdz ko slinko ieraudzīja, tad tūliņ skaļā balsī iesaucās: „Tēt, tēt, še ābols!”

Nu lielskungs arī steidzās skatīties, kas tas tāds esot; bet ieraudzījis tādu skrandu lāci, ļoti noskaitās, tā ka pavēlēja tūliņ bērnu līdz ar tēvu un māti ielikt lielā mucā un iegrūst garāmtekošā upē. Pavēle tapa drīzumā izdarīta, un viņi peldēja pa straujo upi uz leju. Jau bija vairāk jūdzes peldējuši, kad uz reiz viņi juta, ka top uzmesti uz cietas zemes. Nu slinkais sauca: „Dieva spēks un līdakas padoms, lai tā muca pārplīst!”

Muca arī pārplīsa un viņi izkāpa uz lielas jūras salas. Sala bija neapdzīvota, gluži tukša. Slinkais sauca atkal Dieva spēku un līdakas padomu un likās apgādāt vispirms uz jūras krasta staltu pili, tad visādu pārtiku un pats sev labākas drēbes veco vietā, kuru dēļ vairāk viņš tika mucā likts. Lielkunga meita sāka slinko mīlēt un cienīt, un tā viņi dzīvoja ar savu dēliņu laimīgi, jo viņiem nekas netrūka, pat pulku naudas viņi likās apgādāt no Dieva spēka un līdakas padoma.

Kad kuģinieki, garām braukdami, ieraudzīja uz tukšās salas tagad staltu pili, tad viņi pie salas pieturēja, un daudz ceļotāji sāka slinko kā salas lielkungu lūgt, lai šiem arī atļaujot uz salas apmesties, ko arī slinkais labprāt paļāva. Kuģinieki sāka arvien vairāk piemesties un ar saleniekiem tirgoties, kuru par gadiem pieradās liels pulks.

Pēc gadiem desmit iegādājās slinkais pats savu kuģi un, pieņēmis kādus kuģiniekus, sēdās ar savu dēlu, kas tagad jau bija brangs zēns, kuģī iekšā un stūrēja taisni uz sievas tēvu. Lai gan upe, kas gar sievas tēva pili garām tecēja, bija liela un kuģošanai derīga, tad tomēr līdz šim vēl tur nebija neviens kuģis braucis.

Kad lielskungs ieraudzīja kuģi nākam un vēl pie viņa pils pieturam, tad viņam bija lielu lielais prieks. Viņš tecēja lepni ģērbtajiem kuģiniekiem pretī un abus, tēvu ar dēlu, lūdza savā pilī iekšā. Uz lielkunga jautāšanu, no kurienes šie braukdami un kas šie tādi esot, slinkais stādījās priekšā par znotu un zēns par meitas dēlu.

Lielskungs negribēja pavisam tam ticēt. Tad viņi stāstīja, ka lielkunga meita arī dzīvojot turpat jūras salā, un uzaicināja lielkungu, lai braucot līdz, tad varēšot pats ar savām acim pārliecināties, ja šos negribot ticēt.

Lielkungam uzlēca prieka stars, kad viņš dzirdēja savu vienīgo bērnu vēl dzīvu esam, jo viņš jau daudzreiz bij nožēlojis, ka to bija licis pazudināt. Kad viņi pie salas piebrauca, tad tecēja lielkunga meita tiem pretī un, savu tēvu ieraudzījusi, ļoti priecājās. Lielskungs no šiem priekiem pie sava vecuma vēl, tā sakot, atspirga un vēl daudreiz apmeklēja savu meitu un šī atkal viņu.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0901001.htm]

 


Velni tiek piemānīti

      Kāds rijkuris klausības laikos, rijā gulēdams, jau dažu reizi ķircināts: nākuši suņi, kaķi, vēži virsū. Te tam iesities labs padoms prātā: palūdzis vienu, lai uzraksta rijas durvim: „Velni, nāciet rītu!” Un re, kā līdzējis: velni vairs nenākuši ne traki rijā.

[ http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14A1904.htm]

 

Dieva kalts un Velna izkapts

      Kādu dienu Dievs ar Velnu satikās purā. Viņi sāka strīdīties, kurš vairāk varot padarīt. Dievs sacīja: „Es varu vairāk!” Velns: „Es!” Tā abi tiepās. Tad Dievs sacīja: „Tas neko nelīdz, ka strīdas, vajaga arī pamēģināt.” Dievam ienāca labs padoms prātā, viņš sacīja uz Velnu: „Pārdalīsim šo pļavu uz pusēm un raudzīsim katrs līdz vakaram savu pusi nopļaut, izkaltēt, kaudzē samest!” Velnam šis padoms labi patika. Nu abi taisījās pļaut, bet nevienam nebija izkapts. Abi gāja izkaptis lūkot. Dievs aizgāja uz kalēju jaunu kalt, Velns uz kaimiņa šķūni zagt. Noiet pie kalēja, Dievs saka: lai nokaļot lielu dūci, tas būšot labs pļaujamais rīks. Nokaļsāks abi purā pļaut. Velnam ar izkapti gāja, kā zviukš vien, bet Dievam nekā nevedās, dūča gals dūrās zemē. Dievs redzēja, ka šim būšot jāpaliek par apakšnieku, uzsūtīja Velnam cietu miegu, un Velns apgulās krūmos. Dievs paņēma Velna izkapti, nopļāva savu pusi, izkaltēja, sameta kaudzē. Velns novakarā pamodās, un redzēdams, ko Dievs padarījis, izbijās tā, ka tūlīt stāvu iešāvās zemē.

[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13B0714.htm]

 

Dievs rada pasauli

Kad Dievs bija zemi taisījis, tad viņam palika vel daudz zemes pāri, ka to nekur likt. Ezis Dievu pamācija, lai raunot krunkam (papriekšu viņa bija gludena, t. i., bez kalniem). Tas bija labs padoms. Dievs nu ezim vaicāja: ko šis par to labu gribot? Vinš teica: lai šim dodot tadu spalvu, ka šo neviens nevarot aiztikt. Dievs paklausīja ezi un deva viņam dzeloņainu kažoku. [http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13A0102.htm]

 


Dakteris un advokāts satiekas viesībās. Viņu sarunu visu laiku pārtrauc cilvēki, kuri, izmantojot iespēju, apraksta dakterim savas kaites un prasa padomu. Pēc stundas nomocītais dakteris jautā advokātam:

– Klausies, ko tu dari, lai cilvēki neprasītu tavu profesionālo padomu ārpus darbalaika?

– Es viņiem to sniedzu, bet pēc tam aizsūtu rēķinu.

Dakteris šokēts, bet piekrīt pamēģināt. Nākamajā dienā, juzdamies mazliet vainīgs, viņš sagatavo rēķinus. Pa ceļam uz pastu, lai tos iemestu, viņš paskatās savā pastkastītē un atrod rēķinu no advokāta…

 

Pacients ārstam:

– Dakter, jau kuro reizi jums skaidroju – es tiešām esmu slims.

    – Bet es jums saku, ka tās ir tikai jūsu iedomas. Jūs esat vesels.

    – Bet es ļoti slikti jūtos…

    – Jūs to sev esat iestāstījuši. Došu jums padomu – atkārtojiet pie sevis: „Esmu vesels, esmu vesels!”, un jutīsities lieliski!

Pacients pieceļas un iet prom.

Ārsts:

– Pagaidiet, bet honorārs?

– Atkārtojiet pie sevis: „Man jau samaksāja, man jau samaksāja!”, un būsiet lieliskā noskaņojumā.



    Gan gana gulēts

 

Gan gana gulēts,

Gan gana niekots,

Laiks jau ar celties,

Ķerties pie darba.

 

Spēks jau man kaulos,

Silts asins dzīslās,

Smadzenes galvā,

Liesmusirds krūtīs.

 

Vārīga roka

Šķelt piļu sienas,

Zibens ass padoms

Triekt tumšu miglu.

 

Vai vara rokai,

Vai padomiņam

Ziedēt pa velti,

Rūsēt bez darba?

 

Rūsēt bez darba,

Gaist vējā niekiem –

Dzīties pēc murgiem,

Cerēt uz laimi. [Rainis 1978 : 143]

 

 

Mefistofeļa padoms

 

Draugs, uz visas zemes lodes

Atrast nevar brīvības.

Visur jādzīvo pēc modes,

Gudram visur laimējas.

Atstāj sapņus! Dzenies tik pēc maizes,

Būsi laimīgs, zudīs visas raizes. [Veidenbaums 1995 : 16]

 

 

Dusoša Laima

 

Klus’! Klus’!

Es celšos, kamēr vēl Laimiņa dus,

Lai zelta kurpītes kājā autu,

Es zinu, man viņa tās neatļautu –

Tā zemes bērnam tās nenovīd

Un saka: „Top melns, kas pārāk spīd!”

Tā dotu man rupjus zābakus,

Kas panes dubļus un putekļus.

 

Lai! Lai!

Es ļaušu vēl brītiņu padusēt tai:

Man zīda matiņi jāsukā,

Es gribu būt visskaistākā!

Es pīšu tos sarkanām lentītēm

Kā plīvošām uguns mēlītēm…

Te atkal tai padomi būti tik melni:

„Kas deg, tas sadeg, un paliek vien pelni.”

 

Klus’! Klus’!

Vēl mana Laimiņa dus, kā dus,

Un nedomā turēt par mani vakti!

Bet puķe uzplaukst pēkšņi pa nakti,

Pirms saule vēl lec – tā arī es!

Un nu tik projām, ko kājiņas nes!

Es gribu, ko Laima man nevar lemt, –

Es gribu laimi sev pati ņemt! [Aspazija 1985 : 152]

 

 

Aiz vārtiem

 

Ne meklēšu, ne jaudāšu;

Tik vienu dien’ turp aiziešu,

Kur palikšu.

 

Turp līdzi neņemšu nekā,

Ne kas man būs ne padomā,

Ne piemiņā.

 

Ne zinās prāts, ko zināja,

Ne prasīs sirds, ko mīlēja,

Kas izgaisa.

 

Ne acī plakstiens nedrebēs,

Kas-kur-vai pakaļ noskanēs, –

Auss nedzirdēs.

 

Aiz sliekšņa viss būs palicis,

Es būšu vārtos iegājis,

Kā nebijis.

 

Es ritu, ritu, ritu,

Vienā ar visu mītu,

Nesots un nesams atkal uz citu rītu,

Es mūžam ritu. [Rainis 1977 : 377]


Un tad nu iznāca tā, ka arī mūsu mājā no savas pēdējās vasaras viņš nodzīvoja veseli divi mēneši. Tolaik mājā uzturējās arī mans brālis, vienīgais dievticīgais students no Tērbatas teologiem. Viņš ne pa jokam sadraudzējās ar Burbeka tēvu. Jau apkārt runāja, ka mēs esot sagūstījuši pašu veco dieviņu un neļaujot vairs viņam klīst no sētas uz sētu ar svētošiem smaidiem un vēlīgiem, gudriem padomiem. Patiesībā tā arī bija; jo tie nav meli, ka kāda jauna meita, viņu apskaudama, reiz teica:

– Burbeka tēv, aiznes mani dzīvu uz debesīm! [Ezeriņš 1955 : 42]

 

Otrā dienā barons Torks jau neparasti agri ieradās Kalna muižā pie bruņinieka Vīganta.

– Draugs, ko tu nu domā iesākt ar divi sievām? – vaicāja tam Vīgants, tiklīdz tas bija izsēdis no sedliem, nodevis zirgu kučierim un pats iegājis bruņinieka pilī.

– Tā jau ir tā lieta, par ko ar tevi gribēju runā un kamdēļ tik agri steidzos šurp, – atteica Torks, savu virsējo uzvalku priekšnamā novilcis un iedams istabā iekšā. – Man pašam trūkst padoma, kā no šādas ķezas tikt ārā; gan visādos ūdeņos esmu savā mūžā peldējis, ir visādās ugunīs esmu karsis, bet tādā klizmā kā tagad vēl nekad nebiju iekļuvis. Un nerodas nekāda padoma. Varbūt par abiem kopā varam ko sadomāt.

Viņiem runājoties, drīzi dzirdēja pagalmā zemi rībam un pakavus klaudzam.

– E, nu ir labi! Bokums arī atjāj! – iesaucās bruņinieks, pieiedams pie loga un palūkodamies ārā. – Par trijiem taču drīzāk rasies kāds padoms.

[Janševskis 1951 : 207]

 

Viņi pašlaik tur iet gar ziemas kviešiem, kuri ņemas burlacīgi, bet vēl nav paspējuši vienlaidu salīdzināties.

„Prasti mieži, traki prasti mieži! Vai tu redzi, stārast? Gabaliņš gari, gabaliņš mazi mazi! Vajag visu tīrumu reizā apsēt, ne tā: vienu dienu mazu gabaliņu, otru dienu mazu gabaliņu un trešo dienu arī mazu mazu gabaliņu,” barons Bunduls gari un plaši stāsta, ka miežus muižā varot sēt vienā pašā dienā tādu lielu lielu gabalu!

Virza laik’ pa laikam itin nopietni iebilst: „Paldies, baronlielskungs, par gudro padomu! Tā es likšu darīt citu gadu..”

[Zeiboltu Jēkabs 1985 : 217]  

 

Slātavas sudmalas stāvēja tanīs dienās arvienu malēju pilnas, jo tagad bij jau iekulti jauni rudzi, un tāpēc ikkatrs steidzās, lai tiktu atkal pie mīļās maizītes, bez kuras bij dažs pavadījis vairāk dienu un pat kādu nedēļu. Šis mazais piemeklējums – laikam, lai cilvēki neaizmirst, kas ir maize, – bij uznācis ne tikvien nabagākiem, bet arī dažam turīgam saimniekam, kuram nebij vien iekrāts labs maizes padoms uz priekšu, jo pagājušais gads bij drusku skopāks nekā citi gadi tanīs laikos, tādēļ nākošā ziema iztukšoja jau pati vien savu krājumiņu jeb savus piebērtos apcirkņus, tā ka šā – nākošā gada pavasarim bij jālied jau vecos krājumos un magaziņās, bet vasarā lasīja kaut kādus naudas grasīšus kopā un meklēja graudiņu tāļumos, tomēr pēc auga arī tāļumi arvienu lielumā un nebij pēdīgi vairs pārsniedzami, kaut gan tos nevarēja nebūt līdzināt ar Jēkaba laiku maizes zemes tāļumiem. [Kaudzītes 1980 : 255]


FRĪDA.

Es teikšu, ka tu panāksi savu mērķi.

JAKUBOVSKIS.

Nu?

FRĪDA.

Ko dosi, kad teikšu?

JAKUBOVSKIS.

Precēšu tevi.

FRĪDA.

Kas man tava precība vairs? Tā jau man ir. Un cik daudzas tu esi precējis un precēsi vēl? – Un es īstu precību, ne tādu kā tavu, varu dabūt, cik gribu. Pēc manas rokas ir lūguši ij labāki vīri nekā tu. – Nē, tas man nekas. Tev jādod man pūrs, lai es būtu bagāta līgava, kad iešu pie vīra.

JAKUBOVSKIS.

Ko tu gribi?

FRĪDA.

To dārgo kakla rotu ar sarkanakmeņiem.

JAKUBOVSKIS.

To nevar.

FRĪDA.

Kādēļ nevar? Vai to biji nodomājis Maijai? Nu jau tai vairs nevajadzēs, kad ņemsi ar varu. – Bet es redzu, ka ar to man nepietiktu, tev būs jādod vēl tā skaistā pērļu virkne, kuru tu noņēmi no kakla leišu vaivadenei, kad biji to nokāvis. – Tu jau dabūsi citas rotas, kad iesi karā.

JAKUBOVSKIS.

Ej pie velna!

FRIDA.

Labi, labi! Nav jau man jāiet taisni pie velna, ar velniem un burvēm no ļaunās mātes alas tu esi labāk pazīstams. Es iešu vispirms pie Maijas, tad pie zviedru virsniekiem un tad pie pilskunga Šildhelma.

JAKUBOVSKIS.

Labi, došu – kāds tavs padoms?

FRIDA.

Dod tūliņ! Pēcāk tu vari aizmirst, ko solījies.

JAKUBOVSKIS.

Ha, ha! Tavs padoms var būt nederīgs, tad es tev velti būšu devis.

FRIDA.

Darīsim tā: noliec tās rotas te uz akmeņa; lai es redzu, ka tev viņas vēl ir. Kad mans padoms būs labs un tu pats to par labu atzīsi, tad es ņemu rotas.

JAKUBOVSKIS (izvelk no krūšu kabatas un noliek tās uz akmeņa).

Nu, saki!

FRIDA.

Es zinu, kur Maija ar Heilu satiekas. Turp nosūti Maijai ziņu, lai iet šodien, jau tūliņ pēc pusdienas, uz to vietu, it kā Heilam būtu kas svarīgs viņai ko teikt, par kāzām jāpārrunā. Tu uzrakstīsi vēstuli – tu taču proti cik necik rakstīt? – un es to aiznesīšu viņai.

JAKUBOVSKIS.

Viņa neticēs.

FRIDA.

Es aizsūtīšu ar sūtni, kuram ticēs.

JAKUBOVSKIS.

To es arī varu izdarīt, tur man tevis nevajaga. Es ņemu atpakaļ rotas. Tu mani gribēji piekrāpt, un es tevi piekrāpu, es izlietošu tavu padomu par velti.

FRIDA (smejas).

Man jāsmejas par tavu muļķību vairāk, nekā jādusmojas par tavu neģēlību. Tavam sūtnim neticēs. Kas tas būs? Skudrītis? Vai kāda meita? Bet manam sūtnim ticēs.

JAKUBOVSKIS (atliek rotas atpakaļ).

Nu?

FRIDA.

Es sūtīšu mazo Lienīti, viņas pusmāsiņu. Tu to nekad nedabūsi, bet man tā ir draudzene. – Nu, vai labs padoms? [Rainis 1981 : 236–237]

 

LAIMONS.

Es iešu karaļmeitai klaji teikšu,

Ka viņu nemīlu.

 

ASJA.

Ai, pārdrošais!

 

LAIMONS.

Var būt, ka tēva griba arī viņai

Ar varu uzspiež nemīļotu vīru?

 

ASJA.

Bet ja tā mierā būtu? Nē, man padoms

Cits prātā nāk, es runāšu ar krīvu,

Priekš svētnīcas bij Mirdza novēlēta,

Tur viņai jāpaliek.

 

LAIMONS.

Varbūt ar tā;

Viss labi būs, bet nu vairs ilgāk mēs

Še palikt nedrīkstam, ka karalis

Mūs nepārsteidz; bet tur vēl, kokos slēpti,

Mēs kādu acumirkli kopā būsim,

Lai, mīlestībā spēku smeldamies,

Mēs spētu cīnīties ar likteni.

(Abi noiet.) [Aspazija 1986 : 133]

 

DAUMANTS (parādās terasē).

Vai visi prom?

MARTE.

Paldies dieviem, ka tu vēl esi še!

DAUMANTS.

Es tur stāvēju un biju sastindzis aiz brīnumiem. Negudrā sieva! Cik trūka,

ka mūs visus būtu iegrūdusi postā!

MARTE.

Nost!

DAUMANTS.

Ko tas nozīmē? Tu apsūdzi Treņu sazvērestībā? Vai esi

kļuvusi traka?

MARTE.

Vai Treņus dzīvība tev rūp?

DAUMANTS.

Viņš kritīs un raus mani līdz.

MARTE.

Es zinu, ko daru. Bet jūs visi rīkojaties kā bez prāta. Kas jums

pret Mindaugu padomā? Kāpēc man to slēpj?

DAUMANTS.

Līdz šim brīdim nevarēju tev to pateikt. Visi dzirdēja, ka

Mindaugs mani aizsūtīja kara gājienā pret rusiem. Ja kāds

mani te redzētu, tas būtu mans gals.

MARTE.

Atbildi: kas jums pret Mindaugu padomā?

DAUMANTS.

Viņš aizgāja, lai nepārnāktu. [Zīverts 1965 : 49–50]

 



„Lattelecom” sadarbībā ar „Net-Safe Latvija” ir apkopojuši padomus, kas jāņem vērā, ja ikdienā tiek izmantotas modernās tehnoloģijas.

1. Izvairies ievadīt informāciju svešā ierīcē!

Atceries, tavs sociālo tīklu profils vai e-pasts ir privāta informācija, kuru nevajadzētu lietot svešās ierīcēs. Cita cilvēka datorā vai mobilajā ierīcē paliek viss, kas tajā ir rakstīts, tāpēc lietotāji var uzzināt par tevi vairāk, nekā tu vēlētos. Ja tas tomēr ir nepieciešams, vienmēr izlogojies no saviem profiliem, nevis vienkārši aizver interneta pārlūku.

2. Sociālajos tīklos nepublicē personīgu informāciju!

Tavs profils sociālajos tīklos ir publiski pieejams, tāpēc informāciju, kuru tu neatklātu svešiniekiem vai kautrētos paust vecākiem un citiem pieaugušajiem, savā profilā neievieto. Pat tad, ja to mēģināsi dzēst, kāds to var būt saglabājis.

3. Nedalies ar savām interneta parolēm!

Paroles ir galvenais drošības līdzeklis, kas pasargā mūsu datus no ļaunprātīgas izmantošanas. Parolei jābūt drošai, atjautīgai un pietiekami sarežģītai, un to nekādā gadījumā nedrīkst glabāt pierakstītu. Vienīgie, kam vari to izpaust, ir vecāki.

4. Neiepērcies internetā bez vecāku ziņas!

Bez vecāku piekrišanas neievadi internetā savas vai pieaugušo kredītkartes datus. Izmantojot sniegto informāciju, krāpnieki var piekļūt tavam kontam un izkrāpt naudu. Ja iepirkšanos internetā esi saskaņojis, vienmēr pārliecinies, vai tīmekļvietne ir droša.

5. Never vaļā vēstules no svešiniekiem!

Ja e-pastā vai sociālo tīklu profilā saņem informāciju no svešiniekiem, apdomā, pirms nolem to izlasīt. Dažādi vīrusi var tikt izplatīti ar e-pasta starpniecību vai sociālajos tīklos. Krāpnieki to izmanto, lai piekļūtu privātajai informācijai, ko uz šīs ierīces glabā.

6. Nesatiecies ar svešiniekiem, kurus iepazīsti internetā!

Ja internetā uzsāc saraksti ar kādu nepazīstamu cilvēku, atceries, ka viņa identitāte var nebūt īsta. Internetā ir viegli uzdoties par kādu citu, kā arī izmantot tevis sniegto informāciju ļaunprātīgi. Ja tomēr nolem doties uz tikšanos ar svešinieku, informē par to savus draugus vai vecākus, kā arī ziņo par savu atrašanās vietu.

7. Apdomā, pirms dalies ar fotogrāfijām vai video sociālajos tīklos!

Neapdomīga fotogrāfiju vai video izplatīšana internetā var beigties ar šantāžu, kurā ir iesaistīti tavi draugi vai pat vecāki. Pirms attēlu publicēšanas vai sūtīšanas draugiem pārdomā, vai vēlies, lai tā kļūst pieejama visiem.

[Sagatavots pēc: http://www.godagimene.lv/gimenes-atputai/7-padomi-skoleniem-ka-brivlaika-drosi-lietot-internetu-1603/]


 

Padoms civiltiesībās

Romieši padomu pielīdzināja uzdevumam, kas dots vienīgi uzdevuma ņēmēja (t. i., tās personas, kam ieteic kaut ko darīt) interesēs (mandatum tua gratia) un atzina, ka no tā nekādas saistības neizceļas: tas, kam padomu dod, nav saistīts padomam klausīt, un padoma devējs nav saistīts atbildēt par padoma nesekmīgu iznākumu. Šis princips izteikts arī vecajā „Vietējā Civillikumā” (4414. punktā un tālāk) ar diviem izņēmumiem, proti, padoma devējs atbild par padoma dēļ cēlušos zaudējumu, ja: a) viņš devis kaitīgu padomu ļaunā nolūkā, b) padoma saņēmējs pierāda, ka bez tā viņš attiecīgo darbību nebūtu izdarījis. Jaunais „Vietējais Civillikums” (2318. punkts un tālāk) patur agrākos pamatnoteikumus, bet svītro otro izņēmumu, jo pierādīt, ko kāds zināmos apstākļos būtu vai nebūtu darījis, nav iespējams. Sakarā ar to padoma devēja tiesiskais stāvoklis ir šāds. Pēc vispārēja noteikuma padoms viņam nekādu atbildību neuzliek. Tomēr izņēmuma kārtā viņš atbild: a) par padoma dēļ cēlušos zaudējumu, ja šādu atbildību tieši uzņēmies vai devis kaitīgu padomu ļaunā nolūkā; b) par katru savu vainu, ja apsolījis dot rūpīgi apdomātu padomu (t. i.), kad viņš padomu dod pēc sava aroda un par atlīdzību, piem., kā lietpratējs. Padomam tiesisko seku ziņā pielīdzināts ieteikums.

[Švābe, Būmanis, Dišlērs 1937 : 30255–30256]

 

Tautasdziesmu morāle vēsta, ka par labi un godprātīgi padarītu darbu var vēstīt tālāk un lepoties ar to. Būtiska ir apziņa: es varu, man sanāk. Tas ir gandarījums, pašlepnums, kas veicina dzīves stabilitāti. Lai varētu nest labumu sabiedrībai un būt noderīgs, ir jāsāk pašam ar sevi: patstāvību, atbildību, kauna un goda izjūtu – visu, ko ietver krietnuma un pašpietiekamības ideāls. Krietnums veidojas, zinot un izmantojot gudru padomu. Tautasdziesmām nevar pārmest pārlieku lielu moralizēšanu, jo tās māca svešo, ārējo pieņemt, savienot ar savu gribu un jūtām un tādā veidā bagātināt un bagātināties pašam. Krietni nodzīvota mūža pamatā ir savs paša prāts un uzskati, kuri nemitīgi tiek papildināti un attīstīti. Padomu dod citi, bet ceļš jāiet pašam. Uzticēšanās, labvēlība pret padomu un tā devēju atvieglo ārējo normu pieņemšanu un pārvēršanu par savu.

Diži meži, platas lapas,

Veci vīri, gudri vārdi;

Mežs ar savu dižumiņu,

Vecs ar savu gudrumiņu. [LD 27270-0]

 

Tautasdziesmu padomam ir raksturīga stabilitāte, nemainīgums. Lēns un pamatīgs laika ritējums, vieni un tie paši darbi un pienākumi atkal paaudžu paaudzēs sasaucas ar bērna laika ritējuma izjūtu un nepieciešamību pēc nemainīgas kārtības. Tas palīdz dziļāk apgūt iegūtās zināšanas. Strauja mainība var radīt grūtības atšķirt vērtīgo no nevērtīgā un pārejošo no paliekošā. Krietniem darbiem vajag krietnu pamatu. Ja šāds pamats ir ielikts un pats darītājs to ir akceptējis un iekšēji pieņēmis, tad viņš to arī pildīs un uzņemsies atbildību. Atbildība tautasdziesmās parādās attieksmē. Sakārtota, nemainīga dzīve dod bērnam mieru, pašvērtības apziņu – garīgu stabilitāti, kas iedrošina iet un darīt.

Arat, dēli, ecējat,

Aparat vagu galus:

Tā darīja mans tētiņš,

Tam bij’ maizes dievs un gan. [K 527, 15123]

[Sagatavots pēc: Ozoliņa-Žubule 2017: 16–17]



 



 


Dziesma Ārsta padoms. Vārdu un mūzikas autors Imants Ozols.


 100 labi padomi

     Izdevums „100 Labi Padomi” saimniecībā noderēs katrai ģimenei! Žurnālā ir piecas tematiskās sadaļas: mājas un dārzs, svētki un ikdiena, rokdarbi, virtuve un receptes, veselība un skaistums. Katrā no tām apkopoti speciālistu ieteikumi, lietpratēju skaidrojumi un pieredzes bagātu cilvēku idejas, kā padarīt dzīvi vienkāršāku un jaukāku. Īsas, konkrētas un pārskatāmas instrukcijas sadzīves organizēšanā, veselības un skaistuma uzturēšanā, savstarpējās attiecībās un svētku svinēšanā.

Iznāk kopš 2010. gada novembra.

 [http://www.rigasvilni.lv/lv/mediji/zurnali/100-labi-padomi.html]