ordenis, -ņa, dsk. ģen. -ņu, v. lietv. 

Valsts apbalvojums par sevišķiem nopelniem. 

Triju Zvaigžņu ordenis. Lāčplēša Kara ordenis. Piešķirt ordeni. Saņemt ordeni. 

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]




Tradicionālā transkripcija

[odenis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɔrdenis]


[o] – īsais patskanis

[r] – ’skanenis’.’]

[d] – balsīgais troksnenis

[e] – īsais, šaurais patskanis

[n] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Trīszilbju vārds.



orden- – vārda sakne, celms

-isgalotne



orden-is

↓→orden+īt-is           


ordeņ+brāl-is

ordeņ+nes-ēj-s




ordenispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija.

 

 

vsk.

dsk.

N.

orden-is

ordeņ-i

Ģ.

ordeņ-a

ordeņ-u

D.

orden-im

ordeņ-iem

A.

orden-i

ordeņ-us

I.

ar orden-i

ar ordeņ-iem

L.

orden-ī

ordeņ-os

V.

orden-is!

ordeņ-i!


Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmets – Ordenis ir nolikts uz galda.

2)     izteicēja daļa – Šī apbalvojuma zīme ir ordenis.

3)     galvenais loceklis Nozīmīgs ordenis!

4)     apzīmētājsOrdeņa dome rūpīgi izvērtēja ordeņa piešķiršanas kārtību.

6)     papildinātājs – Kolekcionārs iegādājās senus ordeņus.

7)     vietas apstāklisBērni uzmanīgi vērās ordenī.



ordeņa devīze, ordeņa dome, ordeņa kanclers, ordeņa kapituls, ordeņa kavalieris, ordeņa krusts, ordeņa ķēde, ordeņa lente, ordeņa lielvirsnieks, ordeņa medaljons, ordeņa pakāpes, ordeņa zīme

 

slavas ordenis, zvaigžņu ordenis

 

dibināt ordeni, godāt ordeni, kolekcionēt ordeņus, pasniegt ordeni, piešķirt ordeni, saņemt ordeni



 ordenis, -ņa, v.

    Valdības apbalvojums par sevišķiem nopelniem.

 Ordeņa kavalieris. Piešķirt ordeni. Saņemt ordeni.

Ordeņa lente – katram ordenim noteikta veida lente, ko var nēsāt ordeņa vietā.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


ordenisordeņs (apbolvuojums)

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]  


HeraldikāDarba Sarkanā karoga ordenis, Lāčplēša Kara ordenis, Ļeņina ordenis, Sarkanā karoga ordenis, krustnešu ordenis, Šķēpu ordenis, Tēvijas kara ordenis, Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis.


 ErgonīmiOrdenis, biedrība vēsturiskiem pētījumiem, vēstures notikumu rekonstrukcijai Rīgā.


angļu medal

baltkrievu замова

čehu objednávka

franču l’ordre

grieķu τη σειρά

igauņu orden

krievu орден

lietuviešu ordinas

poļu zamówienie

somu tilaus

ukraiņu zamówienie

vācu der Orden

zviedru ordern



 



Sestdienas vakars

 

Ģimenes dārziņos nakts briedē zirņus,

lapu ordeņi krīt.

Žēl, ka fantastiem nelaba slava, –

greznotos rīt…

 

Lielajā namā uz stūra

mūzika saplosa nervus,

kūp dūmi,

dzied soļu švīkstošais valsis

un kafijas tasēs izgaro kveldošas skumjas.

 

Pienāk cilvēks ar dvieli:

– Jūs laikam arī no tiem,

kam nav māju? –

 

Laikam…

Bet toties nakts ielās glāstoši maiga

un tai nav cilvēka daba.

 

Kāds cilvēks,

kas idejas pārdod par latu,

stāsta:

būs jābrauc uz Alpiem,

kur sniegs zaigo saulē

un ganībās govis

plūc puķes ar latīņu vārdiem.

 

Rudens salnā

stingst bezcerīgs sestdienas vakars. [Skujiņa 1978 : 17]

 

 

Birokrāts un ordenis

 

Cik vien spēji, tu zagi un rāvi,

Līdi, spiegoji, bendēji, kāvi,

Kas vien ir kauns, to tu darīji,

Nu tev ir jāslēpj šie traipekļi –

Ej, uzkārs tiem virsū – ordeni. [Rainis 1965 : 80]

 

 

Patētiskās kvartas

 

O, jūs, ormaņi mīļie uz stūriem,

Ceļa jūtīs es vienmēr kā jūs!

Nevar būt, ka starp jums un šiem mūriem

Sirds kā peļķe tik ātri man žūs.

 

Dziesmas ilgi no kakla vēl guldzēs,

Ne tik drīz rietos palodzes sarks,

Ne tik drīz gaisma iezagsies spuldzēs

Un ar atslēgām nāks vārtusargs.

 

Kāds gan neredzēts mirdzums šais ielās,

Un kā ūdeņi renstelēs skan!

Jā, no jums kā no pasaules lielās

Laikam mūžīgi neaiziet man.

 

Līdz ar auto un tramvaju zvaniem,

Līdz ar dziesmām, ko akmeņi kliedz,

Sveikas jānes arvien pantiem maniem, –

Ielas, jums, kur no bērnības skriets.

 

Pat kad gulēšu zārkā un kapā,

Tomēr jutīšu augšā, kur drīkst,

Kā pat lietus krīt bulvāru lapās

Un kā izkārtnes ļodzās un čīkst.

 

Manai savādai, astrālai dzirdei

Visi soļi, ko trotuārs nes,

Skanēs pāri vēl krūtīm un sirdij,

Maigi lulinot kā stabules.

 

O, jūs, ormaņi mīļie uz stūriem,

Kioski, kas pār renstelēm stīdz, –

Kad būs šķiršanās reiz no šiem mūriem,

Jūs kā svētbildi ņemšu es līdz.

 

Nāves lapiņas vietā uz pieres

Kino afišu māte man liks,

Kur būs teikts – filmā „Skalpētā piere”

Spēlē slavenais artists Toms Miks.

 

Un pie kājām uz spilvena pleca,

Tur, kur varoņiem ordeņi rūs,

Gulēs zekseri mani; tos redzot,

Vieglāk debesīs uzkāpt man būs. [Čaks 1991 : 72–73]


Askolds drīz saprata, ka viņš var gan ilgoties pēc Ceilonas, Korsikas vai Venecuēlas, bet viņam pavisam nav šīs tālās zemes jāiekaro, lai taptu liels, kāds viņš varēja kļūt – docenta Ernsona vārdus atkārtojot –, atbalstoties abām kājām droši un stingri pret kādu mazu laukumiņu tepat tuvākā apkārtnē, un tad no tā sākt iekarot pasauli.

Viņš aizvēra acis. Starp nomodu un miegu viņa godkārības domas aizklīda arvien lielākās neiespējamībās. Viņš iedomājās sevi zaļā, zelta palmām izšūtā franču akadēmiķa frakā vai pat kardināla purpurā, pie kam viņš čukstēdams atkārtoja: – Jūsu eminence, jūsu eminence, jūsu eminence – vai arī: – Monsiņor, monsiņor, monsiņor –; viņš iztēloja sevi kā staltu, iznesīgu zviedru jātnieku virsnieku, ko bija rudenī redzējis starptautiskās jāšanas sacīkstēs piegulošā gaišzilā uniformā uz trausla, sasprindzinājumā dreboša zirga; viņš iztēloja sevi arī kā lielvalsts vēstnieku, kas akreditējas vai ierodas galā izrādē operā. Beidzot viņš iztēlē mīlinājās ap dažādiem ordeņiem, kurus bija tēva enciklopēdijās izpētījis.

Viņu – Askoldu Kalnamalu – izrotā viens no vecākiem Eiropas ordeņiem: spāņu „Svētā šķēpu Jēkaba ordenis”, karaļa Leona Ferdinanda Krusta karu laikos 1170. gadā dibināts, ar devīzi: „Rubet ensis sangui ne Arabum” – „Šķēps ir arābu asinīm sarkani krāsots”; viņu rotā dāņu karaļa Kristiāna I 1464. gadā dibinātā „Elefantu ordeņa” gaišzilā lente ar balto zilonīti un devīzi: „Magnanimi pretium” – „Augstsirdīgā alga”; vai arī ķīniešu ķeizara Tsai-Thien dibinātais „Divkāršā pūķa” ordenis ar devīzi: „Tā priekšā nobāl lauva un apklust tīģeris.”

„Ksenija,” Askolds čukstēja, „tas viss, lai tevi pārsteigtu… tevi… Ksenija… Ksenija…” [Ādamsons 1992 : 157–158]

 

Mātei īsti saprotami šie vārdi nebija, taču dēla rīcības pilnais tonis un stingrā balss pārliecināja, ka Olafs zina, ko dara. Ko viņa ar tēvu te varēja piebilst? Viņi kā darba zirgi bija piedzimuši un kā darba zirgi arī godam nomirs. Darījuši, kas likts. Un pēc labākās sirdsapziņas. Daudz nedomādami un daudz no dzīves neprasīdami. Jura aizbraukšana gan satricināja viņu rimto dzīvi, tēvam bija jādod paskaidrojums iestādēm, bet viņi paši bija tālu no grēka. Tēvs karā gāja un no kara atgriezās kā pēc garas un grūtas darbadienas, noguris, vecāks kļuvis, bet acīs ar to pašu godavīra spīdumu. Pavisam nesen Olafs bija tēvu iztaujājis pedantiskā ziņkārē. Prasījis par ordeņiem. Tēvs tā jocīgi smējās vien, dēlam plikšķinot pa plecu.

– Nu, nu, nu,  – un vairāk nekā nebija atbildējis. [Repše 2014 : 53]

 

Bailes un nesaprašana neļāva gulēt. Kad papucis un mammucis gāja cauri uz savu istabu, Bille pievēra acis, lai liktos aizmigusi, un pareizi darīja, jo mammucis piestāja paskatīties. Noticēja, ka Bille guļ ciešā miegā, un sāka ar papuci apspriesties bez kādas čukstēšanās, Bille visu dzirdēja.

Tas nu bija kā zibens spēriens. Ne gluži no skaidrām debesīm, jo Billes debesis bija melni nomākušās, bet zibens spēriens gan.

Skolotāja viņiem teikusi, ka, par spīti divniekiem, Bille esot ļoti apdāvināts bērns. Ja vecāki gādāšot, Bille tikšot uz augšu.

Mammucis tūlīt sāka runāt par franču liceju, Rīgas smalkāko skolu, jo franču valoda esot diplomātu valoda, un ja Bille tiktu diplomātiskajā dienestā, ak… pasauli redzētu un kas par lielu dāmu būtu…

„Vai ne,” Bille nodomāja, atcerēdamās to trīs ar mīnusu par lielo galma reveransu. Bet ja nu var vēl saņemties un iemācīties? Un tad garā kleitā pa spožu parketu pretī kādam karalim, un pār plecu un krūti Billei plata lente ar ordeņiem par viņas lielo gudrību…

Bet papucis sacīja, kur nu, pat direktora kunga puikām franču licejs par dārgu. Tad jau viņam vajadzētu ministram būt, lai to iespētu.

Un mammucis gan nošņācās: – Tu un tavs direktors! – bet laikam jau arī saprata, ka par dārgu. [Belševica 1995 : 202–203] 

 

 

Pasaka par veco naudu un veco ordeni

       Reiz kāds vecs ordenis gulēja lādītē blakus vecai naudai. „Ar mani novērtē varonību,” viņš teica naudai. „Ar mums novērtē citas lietas,” nauda atbildēja. „Bet, ja mēs guļam te blakus,” padomājis sacīja ordenis, „tad tas nozīmē, ka mūsu laiks ir beidzies. Neviens vairs negrib par šo naudu dzīvot un par šo ordeni mirt.”

[Rubenis, Subačs 1999 : https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/pasaka-par-veco-naudu-un-veco-ordeni-10398348]

 



 

 

[http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=1254]

 

Triju Zvaigžņu ordenis ir baltas emaljas krusts zeltītā aplokojumā. Krusta aversa centrā atrodas zilas emaljas medaljons stilizētā zeltītā aplokojumā. Medaljona vidū trīs zvaigznes. Krusta reversa centrā ir zeltīts medaljons ar devīzi „Per aspera ad astra” aplokojumā un ierakstu medaljonā „Latvijas Republika – 1918. g. 18. novembris”.

I šķiras ordenis – liela piecstūru zvaigzne sudrabā. Attālums no zvaigznes viduspunkta līdz stūrim – 44 mm. Zvaigznes viduspunktā zilas emaljas medaljons zeltītā aplokojumā. Medaljona vidū trīs zvaigznes. Aplokojumā uzraksts „Par Tēviju”.

II šķiras ordenis – mazā zvaigzne ir tāda paša veida kā lielā zvaigzne, bet attālums no zvaigznes viduspunkta līdz stūrim – 41 mm.

Ordeņa krusta diametrs ir 40 mm kavalieriem un virsniekiem, 49 mm – komandieriem.

Ordeņa ķēde sastāv no 10 zeltītiem posmiem ar tajos pārmijus iekaltu ordeņa medaljonu, lauvas un grifa attēlu un ugunskrustu.

Ordeņa lente: gaišzila, zeltītām svītrām abpusīgi ielokota.

[https://m.likumi.lv/doc.php?id=57654]

 

Lāčplēša ordeņa aversā centrā – Lāčplēsis, kas cīnās ar lāci. Krusta stūros – sakrustoti zobeni. Reversā medaljonā ir datums – „11. novembris 1919”. Krusta zaros iegravēts – „Par Latviju”. Krusta galos iegravēti iniciāļi H. B., un tā ir sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme. Ordenim ir daudzstaru sudraba zvaigzne, tās centrā ir ordeņa zīme. Muarē lente ar trim sarkanām un četrām sudrabotām vienāda platuma svītrām. Lāčplēša Kara ordeņa meta autors bija J. Liberts. Apbalvotajiem pasniedza arī R. Zariņa zīmēto diplomu, kurā īsi aprakstīts varoņdarbs, par ko piešķirts ordenis.

[https://www.president.lv/lv/valsts-apbalvojumi/lacplesa-ordenis]




Ikauniecei-Admidiņai un Porziņģa vecmāmiņai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis

Ordeņu kapituls 2017. gada 31. martā nolēma par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru un iecelt par ordeņa komandieriem vieglatlēti Lauru Ikaunieci-Admidiņu, liecina publikācija izdevumā „Latvijas Vēstnesis”.

L. Ikauniece-Admidiņa ir Latvijas rekordiste septiņcīņā, 2016. gadā sacensībās Gecisā nopelnot 6622 punktus, labojot pašai piederošo rekordu.

Viņa 2015. gadā pasaules čempionātā Pekinā izcīnīja bronzas medaļu, bet pērn Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs ierindojās 4. vietā, savukārt 2012. gadā Eiropas meistarsacīkstēs izcīnīja sudraba godalgu.

Savukārt ilggadējais peldēšanas treneris un peldēšanas sporta organizators Juris Rode saņems Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, kļūstot par ordeņa kavalieri.

Zīmīgi, ka Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru saņems arī slavenā Latvijas basketbolista Kristapa Porziņģa vecmāmiņa Antonija Trumsiņa, kura ir Alsungas etnogrāfiskā ansambļa „Suitu sievas” dalībniece.

Triju Zvaigžņu ordeņa 3. šķiru saņems AS „Balticovo” līdzīpašnieks un padomes priekšsēdētājs Valdis Grimze, Eiropas Komisijas lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs Fils Hogans, operdziedātāja Inga Kalna-Kosani, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR zivju audzētavas „Tome” ilggadējais vadītājs Ivars Putviķis, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Polisaharīdu laboratorijas vadītājs Nikolajs Vederņikovs, ilggadējā Dailes teātra aktrise, kultūras un sabiedriskā darbiniece Ausma Ziedone-Kantāne.

Tikmēr Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira piešķirta un par ordeņa virsnieku iecelta ilggadējā kultūras darbiniece, pavārgrāmatu autore Antoņina Masiļūna. Ordenis piešķirts un par ordeņa virsniekiem iecelti arī ilggadējais Latvijas Radio mūzikas redaktors Oļģerts Šusts, SIA „Daugavpils reģionālā slimnīca” Onkoķirurģijas nodaļas vadītājs Murmans Ratiani, komponists Georgs Pelēcis, mākslinieks karikatūrists Ēriks Ošs, ilggadējais Rundāles pils muzeja mēbeļu restaurators Vilnis Līdaka, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes Mežkopības katedras emeritētais profesors Imants Liepa, Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, ilggadējais Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Jevgēnijs Ivaničevs, ilggadējais Latvijas Televīzijas žurnālists Jānis Dimants, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Stīgu instrumentu katedras kontrabasa klases docētājs Sergejs Brīnums, sabiedriskais un politiskais darbinieks Guntis Bērziņš, rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs un žurnālists Arnolds Auziņš, VSIA „Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca” veselības aprūpes vadības ārsts ambulatorajos jautājumos Andris Arājs, Latvijas Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže un Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka.

Savukārt Triju Zvaigžņu ordeņa piektā šķira piešķirta un par ordeņa kavalieriem iecelti ilggadējais kultūras un izglītības darbinieks Jānis Bērziņš, ilggadējs klavieru skaņošanas meistars Valdis Eglītis, Preiļu 1. pamatskolas sākumskolas skolotāja Gaida Ivanova, VSIA „Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca” galvenā medicīnas māsa Leonarda Klinta, komponists Aleksandrs Kublinskis, ilggadējā VSIA „Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca” patoloģe Maiga Skudra, Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijas direktore Valentīna Šidlovska un Alsungas etnogrāfiskā ansambļa „Suitu sievas” dalībniece Antonija Trumsiņa.

Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts kopumā 32 personām.

[https://www.diena.lv/raksts/sports/vieglatletika/ikauniecei-admidinai-un-porzinga-vecmaminai-pieskirts-triju-zvaigznu-ordenis-14169960]

 

Raimondam Paulam – jau otrais Triju Zvaigžņu ordenis

Ordeņu kapituls 2016. gada 7. aprīlī nolēma par nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru diriģentam Andrim Nelsonam un komponistam un pianistam Raimondam Paulam.

Komponists Raimonds Pauls vienu Triju Zvaigžņu ordeni jau saņēmis pirms 11 gadiem – toreiz ordenim bija trešā, nupat piešķirtajam – II šķira.

Ordeņu kapituls arī nolēmis piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru operdziedātājam Aleksandram Antoņenko, operdziedātājai Kristīnei Opolais, pianistam, Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas klavierspēles pasniedzējam, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru katedras profesoram Sergejam Osokinam, kā arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektorei, profesorei, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklei Irinai Pilverei.

Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira piešķirta ilggadējam kultūras un sabiedriskajam darbiniekam, tulkotājam un mecenātam, ķīmijas zinātņu doktoram Pēterim Paulim Bolšaitim, Latvijas Nacionālās operas un baleta ilggadējai baleta māksliniecei Margaritai Demjanokai, kultūras darbiniecei, muzeju speciālistei, Raiņa un Aspazijas muzeja „Raiņa un Aspazijas māja Rīgā, Baznīcas ielā 30” izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītājai Gaidai Jablovskai, kā arī fotoreportierim, žurnāla „Jurista Vārds” ārštata fotokorespondentam Borisam Koļesņikovam.

Tāpat Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru nolemts piešķirt Valsts izglītības satura centra Interešu izglītības un audzināšanas darba nodaļas projektu koordinatorei, tradicionālās kultūras biedrības „Aprika” vadītājai, nemateriālā kultūras mantojuma ekspertei pedagoģei Mārai Mellēnai, Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra mežragu grupas koncertmeistaram Vilnim Siliņam, kā arī ilggadējai Alsungas novada kultūras darbiniecei, Alsungas etnogrāfiskā ansambļa „Suitu sievas” dalībniecei Marijai Steimanei.

Ordeņu kapituls arī lēma piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru ilggadējai tautas deju ansambļu vadītājai, pedagoģei un horeogrāfei, Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku Goda virsvadītājai Ievai Adāvičai, Siguldas Mākslas skolas „Baltais flīģelis” mūzikas pedagogam un pūtēju orķestru diriģentam Andrim Muižniekam, ilggadējai biedrības „Daugavas Vanagi Latvijā” sabiedriskajai darbiniecei un Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Patoloģijas katedras docentei Vijai Tipainei, kā arī ilggadējai biedrības „Daugavas Vanagi Latvijā” sabiedriskajai darbiniecei ārstei Čakstei Tīpainei.

[Sagatavots pēc: http://www.la.lv/triju-zvaigznu-ordenis-pieskirts-paulam-un-nelsonam/]

 

„Par skaistām acīm tos nedeva” – liepājnieks stāsta par savu iespaidīgo ordeņu kolekciju

Faleristika – tā ir ordeņu, medaļu un goda zīmju kolekcionēšana. Latvijā viena no interesantākajām faleristikas kolekcijām pieder liepājniekam Eduardam Vižļam-Barbiānam – viņš savācis aptuveni pustūkstoti dažnedažādu valstu ordeņu un medaļu. „Tas viss ir par nopelniem,” uzsver kolekcionārs.

Izrādot savu kolekciju, Eduardam iemirdzas acis. Par savāktajiem apbalvojumiem viņš var stāstīt stundām ilgi, turklāt aizraujoši un interesanti. „Katram apbalvojumam ir sava vēsture, par skaistām acīm tos tāpat nedeva,” saka kolekcionārs. „Katrai medaļai ir savs stāsts – par karu, konkrētu kauju, būtisku vēstures notikumu, darba varonību vai nopelniem dzimtenes labā. Apbalvojumus piešķīra ne tikai par kaujas nopelniem, bet arī, piemēram, par astoņu bērnu dzemdēšanu vai uzkāpšanu Everestā.”

Eduards labi atceras, kā iesākās viņa kolekcijas veidošana. „Tas bija pirms gadiem trīsdesmit Kaļiņingradā. Ar paziņām atpūtāmies brīvā dabā, apkārt skraidīja puišeļi un ar kaķeni šāva zvirbuļus. Pamanīju, ka viņi kaķenē liek iekšā kaut ko spīdīgu. Piegāju klāt un sāku skatīties, ar ko viņi īsti šauj. Paskatos tuvāk – medaļa! Puikas šauj pa zvirbuļiem ar cara laika apbalvojumu! Izvilku piecīti un to medaļu no viņiem nopirku. Apbalvojums bija veltīts Romanovu dinastijas 200 gadiem. Tā man vēl joprojām glabājas. Savukārt kolekcijas otro medaļu es nejauši atradu kādā vecā garāžā. Arī tas bija cara laika apbalvojums – Za uzserģije. Kad man jau bija divas medaļas, radās vispārīga interese par apbalvojumiem. Tā arī sāku kolekcionēt.”

 

Neliela kolekcijas daļa Eduarda mājas dārzā.

 

Ordeņu un medaļu paliktņus Eduards pasūtījis Polijā, tie ir speciāli piemēroti apbalvojumu izmēriem. Laika gaitā kolekcionārs savācis dažādu valstu apbalvojumus: PSRS, ASV, Krievijas, Latvijas, Spānijas, Itālijas, Indijas, Albānijas, Īrijas, Austrijas, Lielbritānijas, Japānas, Baltkrievijas, Dienvidslāvijas, Polijas, Rumānijas un citu valstu. Īpaša vieta kolekcijā atvēlēta Vācijai. „Redziet, te ir Ādolfa Hitlera augstākais apbalvojums, ko saņēma visaugstākā līmeņa virsnieki. Savukārt šī medaļa –  tas ir apbalvojums valsts ierēdņiem par olimpiādes sagatavošanu Berlīnē 1936. gadā. Te ir Vācijas apbalvojumi gan no Pirmā, gan Otrā pasaules kara. Kolekcijā ir gan Federatīvās, gan Demokrātiskās Vācijas medaļas.”

Ļoti plašs ordeņu un medaļu klāsts Eduardam ir no Krievijas. Turklāt viņš savā rīcībā ieguvis, tā teikt, pavisam svaigus apbalvojumus par kaujinieku izrādīto varonību Donbasā. Kaut Krievijas prezidents un valdība noliedz Krievijas militārpersonu iesaistīšanos Ukrainas karā, Eduarda rīcībā ir Krievijas apbalvojumi konkrētā kara varoņiem. Uz vienas no medaļām rakstīts Slava gerojam Donbasa i Novorosiji, uz citas – Za zaslugi v vossojeģiņeņiji Krima c Rossijej. Eduards rāda arī citas medaļas. Viena no tām piešķirta karavīriem, kas piedalījās 2007. gada militārajā konfliktā ar Gruziju. Uz tās rakstīts: Za prinužģeņije Gruziji k miru. Jautāts, kā viņš ieguvis šos apbalvojumus, Eduards teic, ka pavisam vienkārši. Viņš nodibinājis kontaktus ar Čeļabinskas rūpnīcu, kas specializējusies ordeņu un medaļu ražošanā, un šie apbalvojumi viņam atsūtīti no turienes. Medaļas iegūtas ne tikai no rūpnīcas, bet arī, tās pārpērkot no citiem kolekcionāriem. „Lūk, te ir 1945. gada medaļa par uzvaru pār Japānu,” rāda Eduards. „Starp citu, man ir arī pilnīgi pretējas nozīmes medaļa. Tas ir Japānas apbalvojums par uzvaru pār Krieviju 1904. gadā. Bet vispār japāņu medaļu man ir             maz – tikai divas. Japānas apbalvojumos tiek iestrādāti dārgakmeņi, tāpēc tie ir dārgi.”

Diezgan liels medaļu klāsts kolekcionāram ir no ASV – aptuveni                    70 apbalvojumu. Arī tie lielākoties iegūti no konkrētiem ražotājiem ASV. „Šo iegādājos par 200 eiro – agrāk to piešķīra par varonību cīņā pret indiāņiem. Lūk, šīs ir medaļas par nopelniem karos Irākā un Kosovā, bet    tā – Otrajā pasaules karā. Šī – no Korejas kara 1953. gadā. Nākotnē esmu iecerējis dabūt amerikāņu augstāko militāro apbalvojumu – Kongresa Goda ordeni.” Eduards stāsta, ka lielākajai daļai amerikāņu medaļu izmaksas nav dārgas. „Piemēram, medaļa Par drošsirdību maksāja 49 dolārus,                  sūtīšana – 10 dolāri. Tātad – pavisam 59 dolāri. Par diviem ordeņiem neesmu gatavs maksāt tik lielu naudu, kādu prasa: par Lāčplēša ordeni prasa 2700 dolāru, bet par Latvijas Republikas Atzinības krustu –                      1700 dolāru.”

Sevišķi interesantas Eduardam pašam šķiet trīs medaļas, kuras piešķirtas par nopelniem cīņā pret komunismu. „Tie ir rumāņu, spāņu un indonēziešu apbalvojumi. Rumānijā medaļa tika piešķirta par pretošanos komunistiem Otrā pasaules kara laikā, bet Spānijā, kā zināms, 1939. gadā sākās pilsoņu karš. Franko karoja pret komunistiem. Uz medaļas redzams, kā spānis – atbrīvotājs nogalina pūķi – komunistu. Savukārt Indonēzijā cīņa pret komunistiem izvērsās pagājušā gadsimta 60. gados.”

Kolekcionārs stāsta, ka viņam gadījušies arī zaudējumi. „Reiz melnajā tirgū par 100 eiro nopirku 1928. gadā Latvijas Republikā izlaisto medaļu Par Tēvzemi. Dodoties mājās, es to medaļu diemžēl pazaudēju. Vēlāk ieliku avīzē sludinājumu, bet neviens neatsaucās. Tā kā šis apbalvojums man bija ļoti mīļš, iegādājos vēlreiz tādu pašu.

Ar citiem kolekcionāriem nekonkurējam, jo katram ir sava nozare. Viens krāj tikai sporta medaļas, cits – pirmskara militārās nozīmītes, trešais – piemiņas lietas par robežsardzi, ceturtais – kuģu nozīmītes, bet piektais – militārās formas. Manas kolekcijas devīze: „Par nopelniem!” Man visi apbalvojumi ir par nopelniem. Tāpēc man nav pieņemams, ka ordeņus un medaļas piešķir tāpat vien. Piemēram, kad Raimonds Vējonis kļuva par prezidentu, viņam uzreiz piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni. Interesanti, par kādiem nopelniem? Vai tikai par to, ka ievēlēja par prezidentu? Atvainojiet, tas nav nopietni.”

[Sagatavots pēc: http://jauns.lv/raksts/zinas/35371-par-skaistam-acim-tos-nedeva-liepajnieks-stasta-par-savu-iespaidigo-ordenu-kolekciju]


Par Triju Zvaigžņu ordeni

1. pants. Atjaunot Triju Zvaigžņu ordeni, kas nodibināts 1924. gadā par piemiņu Latvijas valsts tapšanai. Ordeņa devīze: „Per aspera ad astra.”

2. pants. (1) Triju Zvaigžņu ordeni piešķir par nopelniem Tēvijas labā.

(2) Nopelni Tēvijas labā, par kuriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķir, var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā. Ar ordeni var apbalvot arī obligātā dienesta karavīrus un citu valstu pilsoņus. Par nopelnu uzskatāma ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība, kā arī atsevišķi izcili darbi Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas un veidošanas laikā.

3. pants. (1) Triju Zvaigžņu ordenim ir piecas šķiras.

(2) Persona, kura apbalvota ar I šķiras ordeni, tiek saukta par lielkrusta komandieri.

(3) Persona, kura apbalvota ar II šķiras ordeni, tiek saukta par lielvirsnieku.

(4) Persona, kura apbalvota ar III šķiras ordeni, tiek saukta par komandieri.

(5) Persona, kura apbalvota ar IV šķiras ordeni, tiek saukta par virsnieku.

(6) Persona, kura apbalvota ar V šķiras ordeni, tiek saukta par kavalieri.

(7) Ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa I, II un III pakāpes goda zīme. Kā īpašu balvu lielkrusta komandierim var piešķirt ordeņa ķēdi.

[..]

5. pants. Kavalieri nēsā ordeņa krustu 32 mm platā lentē, bez rozetes, krūšu kreisajā pusē.

6. pants. Virsnieki nēsā ordeņa krustu 32 mm platā lentē, ar rozeti, krūšu kreisajā pusē.

7. pants. Komandieri nēsā ordeņa krustu 52 mm platā lentē ap kaklu.

8. pants. Lielvirsnieki nēsā ordeņa krustu tāpat kā komandieri un mazo zvaigzni krūšu labajā pusē.

9. pants. Lielkrusta komandieri nēsā pār labo plecu 110 mm platu lenti, kuras galu savienojumā piestiprināts 54 mm ordeņa krusts, vai ap kaklu ķēdi ar šo krustu un lielo zvaigzni krūšu kreisajā pusē.

10. pants. (1) Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīme ir apaļš vairogs 30 mm diametrā, kura aversā reljefi izcelts Triju Zvaigžņu ordeņa krusta attēls, bet reversā ir uzraksts „Par Tēviju” un zem tā liesmaina sirds. Vairogs aplokots ar ozola vainagu. I pakāpes zīme – zelta, II pakāpes – sudraba un                                  III pakāpes – bronzas.

(2) Goda zīmes piešķiršanas pamats un kārtība ir tāda pati kā ordeņa piešķiršanas pamats un kārtība saskaņā ar šo likumu un Ordeņa domes noteikumiem.

11. pants. Ordeņa goda zīmi nēsā virs trijstūra veidā salocītas ordeņa lentes krūšu kreisajā pusē.

12. pants. (1) Pēc apbalvošanas ar augstākas šķiras ordeni zemākas šķiras ordeni vairs nenēsā.

(2) Ordeņa piešķiršana personai nerada nekādas priekšrocības.

13. pants. Triju Zvaigžņu ordeni piešķir Ordeņa dome. Ordeņa domes lēmumi publicējami laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”.

 [https://m.likumi.lv/doc.php?id=57654]  

 

Lāčplēša Kara ordenis

Latvijā, tāpat kā pārējās Baltijas valstīs, kas savu neatkarību izcīnīja un nosargāja sīvās cīņās ar ienaidnieku, ar laiku izveidojās stabila apbalvojumu sistēma, kas atbilda visiem klasiskajiem ordeņu radīšanas un izmantošanas principiem. Tāpēc nav nejaušība, ka pirmais 1919. gada 11. novembrī tika simboliski nodibināts tieši Lāčplēša Kara ordenis. Šajā dienā latviešu karavīri padzina no Rīgas bermontiešus.

Tomēr pirmoreiz apbalvošana ar šo ordeni notika tikai 1920. gada 11. novembrī, kad Satversmes sapulce jau bija pieņēmusi likumu par Lāčplēša Kara ordeni. Ar apbalvošanu saistītos jautājumus izlēma Lāčplēša Kara ordeņa dome, kuras priekšsēdētājs bija Valsts prezidents. Domes sastāvā vēl bija septiņi Saeimas deputāti un septiņi Lāčplēša Kara ordeņa augstāko šķiru kavalieri.

Ordeņa statūtus izstrādāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris A. Stalbe. Tiem bija 62 punkti, kuros tika noteikta gan ordeņa piešķiršanas kārtība, gan tā izskats, gan ordeņa kavalieru pienākumi un tiesības.

Ordenim bija trīs šķiras, kuras bija piešķiramas vienīgi par kara nopelniem tiem, kas izpildījuši pienākumu pret valsti ar grūtiem un izciliem varoņdarbiem. Ar augstāku šķiru varēja apbalvot tikai tad, ja bija saņemta zemāka. Sešdesmit statūtu apakšpunktos sīki tika norādīts, par kāda veida nopelniem ordenis piešķirams.

Lāčplēša Kara ordeņa zīme ir balti emaljēts ugunskrusts ar sarkanu un zelta apmalojumu.

Ar ordeņa 1. šķiru apbalvoti četri latvieši: trīs nacionālās armijas karavīri – pulkvedis O. Kalpaks (pēc nāves), J. Balodis un K. Berķis, kā arī latviešu strēlnieku vadonis F. Briedis (pēc nāves) un septiņi ārvalstnieki. Ar 2. šķiru apbalvoti 18 latvieši un 43 ārvalstnieki, savukārt 3. šķiras ordeni saņēmuši 1600 nacionālās armijas karavīri, 202 bijušie latviešu strēlnieki un 271 ārvalstnieks. Ar ordeņa 3. šķiru apbalvotas arī trīs sievietes – V. Vesčuna-Jansone, L. Čanka-Freidenfelde un E. Žiglēvica (pēc nāves).

Ordeņa statūtos tika noteiktas arī dažas priekšrocības, ko baudīja ordeņa kavalieri. Viņi drīkstēja ordeņa zīmes saņemt par velti, to attēlus izmantot saviem zīmogiem, papīriem utt., nēsāt karavīra tērpu, neatrodoties aktīvā dienestā, saņemt bezmaksas medicīnisko palīdzību. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem bija priekšrocības, iegūstot militāru izglītību; izskatot citādi vienlīdzīgas kandidatūras augstiem amatiem armijā vai flotē, priekšroka tika dota ordeņa kavalieriem. Viņiem pienācās arī divtik ilgs atvaļinājums, un, uzrādot ordeņa apliecību, viņi pa dzelzceļu varēja braukt par puscenu. Ordeņa kavalieru mirstīgās atliekas pēdējā gaitā pavadīja ar militāru godu.

Ik pēc pieciem gadiem Valsts prezidents rīkoja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru ģimeņu tuvināšanās vakaru ar banketu un vērtīgu dāvanu pasniegšanu (piemēram, servīze ar ordeņa simboliku), uz Ziemassvētkiem ordeņa kavalieru bērni saņēma nelielas dāvaniņas. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru biedrība no 1933. gada 11. novembra izdeva žurnālu „Lāčplēsis”.

Pēdējā apbalvošana ar Lāčplēša Kara ordeni notika 1928. gadā, bet Lāčplēša svētki tika svinēti līdz 1939. gada 11. novembrim. Pēc tam ilgu laiku tie bija piespiedu kārtā „aizmirsti” un atdzima tikai 1988. gadā, kad Svētā Gara tornī tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs.

Jau 1921. gadā Satversmes sapulcē tika apspriests jautājums par civilordeņa nepieciešamību Latvijas Republikā. Valdība Satversmes sapulcei iesniedza Ozola vainaga ordeņa projektu. (Tā sākotnējais nosaukums – Latvijas Neatkarības ordenis.) Tomēr Satversmes sapulce projektu noraidīja, paskaidrojot, ka vēl nav pieņemta Satversme un nav zināms, vai Latvijas Republikā vispār būs ordeņi. Daļa Satversmes sapulces deputātu uzskatīja, ka ordeņu piešķiršana nav savienojama ar demokrātiskas valsts principiem.

Kad bija pagājuši vairāk nekā divarpus gadi, valdība nāca pie pārliecības, ka Latvijai tomēr ir vajadzīgi civilordeņi.

Triju Zvaigžņu ordenis

Pirmais Latvijas Republikas civilordenis – Triju Zvaigžņu ordenis – dibināts 1924. gada 25. martā Latvijas valsts tapšanas piemiņai. Ordenim ir piecas šķiras un triju pakāpju goda zīmes. To piešķīra Latvijas Republikas pilsoņiem un ārvalstniekiem par nopelniem tēvijas labā, kas varēja izpausties valsts, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā. Par īpašiem nopelniem varēja piešķirt ordeni ar ķēdi.

Triju Zvaigžņu ordeņa zīme ir balti emaljēts Maltas krusts ar zelta apmali. Ordeņa autors ir mākslinieks G. Šķilters. Ordeņus nenumurēja, bet katru apbalvoto ierakstīja matrikulā atbilstoši ordeņa šķirai ar attiecīgo kārtas numuru, ko ierakstīja diplomā. Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoja 1. maijā un 18. novembrī. Apbalvošanas noteikumi paredzēja, ka atkārtoti  to var piešķirt tikai pēc četriem gadiem.

Padomju okupācija un Otrais pasaules karš uz 54 gadiem pārtrauca šī ordeņa pastāvēšanu. To atjaunoja 1994. gada 25. oktobrī.

Viestura ordenis

Viestura ordenis ar devīzi „Confortamini et pugnate” („Esiet stipri un cīnieties”) dibināts 1938. gadā senās patstāvīgās Latvijas varenības piemiņai. Ordenim ir piecas šķiras un triju pakāpju goda zīmes. To piešķīra par nopelniem valsts bruņoto spēku audzināšanā un sabiedriskās kārtības uzturēšanā, valsts robežu sargāšanā un valstiskuma apziņas ieaudzināšanā pilsoņos.

Viestura ordeņa zīme ir taisns, ar baltu emalju pārklāts krusts ar zelta apmali. Katrā krusta zara galā ir divi mazāki un viens lielāks sarkani emaljēts izcilnis. Ordeņa krusta aversa centrā – balti emaljēts medaljons, uz kura ir sarkani burti VR (Vesthardus Rex – valdnieks Viesturs),  tiem apkārt – zeltīta apmale. Ordeņa zīmes reversā ir zeltīts medaljons ar devīzi „Confortamini et pugnate”, tā vidū – skaitlis 1219 – gads, kad sākās seno zemgaļu varonīgās cīņas ar krustnešiem valdnieka Viestura vadībā. Ordeņa zīmi krusteniski šķērso otrs balti emaljēts krusts ar šķeltiem galiem, bet, ja ordenis piešķirts par militāriem nopelniem, tā zīmi papildina divi sakrustoti šķēpi. Ordeņa zīmi ar lenti, kas ir purpursarkana, savieno ažūrs no sudraba pagatavots Latvijas valsts lielā ģerboņa attēls heraldiskās krāsās. Ordeņa 1. un 2. šķiras komplektā ir četrstūru sudraba zvaigzne ar stariem, kuras centrā – ordeņa zīme.

Viestura ordeņa zīmju autors ir mākslinieks H. Mangolds, to izveidē piedalījies arī G. Šķilters. Tas ir samērā rets apbalvojums, jo pirmā apbalvošana notika 1938. gada 17. novembrī, bet pēdējā – 1940. gada 13. jūnijā. Ar Viestura ordeņa pirmo šķiru ir apbalvoti tikai seši Latvijas armijas ģenerāļi, ar otro – 28 personas, ar trešās šķiras ordeni – 126, ar ceturtās – 390 personas, bet ar piekto šķiru – 701 persona.

Atzinības ordenis

Atzinības krusts (Croix de la Reconnaissance) ar devīzi „Pour les honnêtes gens” („Godaprāta ļaudīm”) dibināts 1710. gadā Liepājā un atjaunots 1938. gadā, godinot Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikus.

18. gadsimta sākumā Kurzemes hercoga Frīdriha Kazimira atraitne kopā ar bērniem, glābjoties no Ziemeļu kara postošajiem notikumiem un politiskajām jukām hercogistē, devās uz Prūsiju. Ketleru dzimtas pēdējā atvase Frīdrihs Vilhelms uzauga Vācijā. Sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu, viņš atgriezās hercogistē, lai kļūtu par hercogu. 1710. gada 13. maijā, kad jaunais hercogs nonāca uz hercogistes zemes, viņš paziņoja par jauna – Atzinības ordeņa – nodibināšanu atbilstoši visiem pastāvošajiem noteikumiem.

Ordenim ir statūti, kas sastāv no trīspadsmit punktiem. Tajos bija ierakstīts, ka ordenis tiek dibināts, pateicoties Dievam par hercogistes atgūšanu, kā arī lai atzīmētu pārciestās nelaimes un ilgo prombūtni no savas zemes.

Ordeņa kavalieru skaits bija ierobežots. To varēja saņemt tikai                         24 muižnieki – 12 ārzemnieki (neatkarīgi no reliģiskās piederības un tā, vai tie atradās hercoga dienestā) un 12 Kurzemes un Zemgales hercogistes muižnieki. Šajā skaitā neietilpa pats hercogs, ordeņa kanclers un divi ordeņa padomnieki, tāpat arī citu valstu valdnieki, kuri ordeni varēja saņemt bez ierobežojumiem. Stājoties amatā, ordeni varēja saņemt arī četri Kurzemes virspadomnieki un abi Piltenes padomnieki. Ordeņa kancleru uz visu mūžu un ordeņa padomniekus uz laiku iecēla pats hercogs. Ordeņa kanclers saņēma atalgojumu 500 dālderu gadā, katrs padomnieks – pa                      200 dālderiem. Kanclera un padomnieku pienākumos ietilpa tikai darbvedība, matrikulu sastādīšana un glabāšana, jo ordeņu piešķiršanas jautājumus izlēma hercogs viens pats.

Citi ordeņa statūtu punkti noteica, ka ordeņa piešķiršana kavalieriem uzliek par pienākumu godīgi uzvesties un dzīvot dievbijīgi. Par sliktu uzvedību hercogs varēja ordeni atņemt. Saņemot ordeni no hercoga rokām, jaunajam kavalierim vajadzēja solīt, ka vienmēr parādīs cieņu savam valdniekam un sadzīvos mierā ar pārējiem kavalieriem. Ja kādu ordeņa biedru piemeklēs nelaime, pārējo pienākums būtu sniegt palīdzību un rūpēties par viņu. Ordeņa dibināšanas diena jāatzīmē ar labiem darbiem un jādod dāvanas nabagiem neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā kavalieris atrodas.

Hercogs bija iecerējis ierīkot arī atsevišķu zāli ordeņa vajadzībām, kuras dekorēšanai katram ordeņa kavalierim sešu mēnešu laikā būtu jāiesniedz savs portrets noteikta formāta zeltītā rāmī un varā kalts dzimtas ģerbonis. Zāles uzturēšanai katram kavalierim jāiemaksā 25 dālderi. Vēl                  12 dālderi bija jāsamaksā par ordeņa sekretāra pūlēm, ierakstot kavaliera vārdu ordeņa matrikulā.

Atzinības ordenim bija tikai viena šķira. To nēsāja ap kaklu īkšķa platā gaiši sarkanā lentē ar sudraba malām. Ordeņa zīmes nēsāšana bija obligāta. Ceļojumos to bija atļauts piespraust kā medaļu. Ja kāds no ordeņa kavalieriem nomira, pārējiem četras nedēļas ordenis bija jānēsā lentē ar melnu apmalojumu. Pēc kavaliera nāves viņa ordenis bija jāatdod atpakaļ hercogam.

Ordeņa zīme bija balti emaljēts Maltas krusts ar zelta lodītēm krusta zaru smailēs. Tās centrā ovālā medaljonā aversā bija hercogistes ģerbonis, bet reversā – Frīdriha Vilhelma monogramma. Krustu ar lenti savienoja čūskas izskatā veidots zelta gredzens.

Ordenis pastāvēja tikai nedaudz vairāk par gadu, jo hercogs pēc precībām ar Pētera I brāļa meitu Annu Joanovnu, atgriežoties hercogistē 1711. gada beigās, ceļā nomira. Visā neilgajā pastāvēšanas vēsturē tika piešķirtas 18 Atzinības ordeņa zīmes.

1938. gadā Latvijas Republikā atjaunotais Atzinības krusts daļēji saglabāja savu seno formu. Ordeņa zīme ir balti emaljēts Maltas krusts ar zelta apmali. Krusta stūros – 8 zeltīti gredzeni, kas simbolizē astoņus Kurzemes hercogus, kuru laikā uzplauka hercogiste. Krusta centrā – medaljons, tā aversā – Latvijas Republikas lielais ģerbonis heraldiskās krāsās un gadskaitlis 1938, reversā – Kurzemes hercogistes ģerbonis un gadskaitlis 1710. Ordeņa lente ir sarkana ar sudraba malu svītrām.

Ordenim ir piecas šķiras un četru pakāpju goda zīmes, bet 1940. gada 26. februārī tika izdarīti grozījumi Likumā par ordeņiem un goda zīmēm, nosakot, ka Atzinības krustam ir trīs pakāpju goda zīmes un vēl sevišķā divu izmēru pirmā pakāpe. Atzinības krustu piešķīra par izcilu Tēvijas mīlestību un par nopelniem valsts, sabiedrības un kultūras darbā.

[Grīnberga, Ozoliņa 1999 : 134–139]                   

 

Triju Zvaigžņu ordeņa brālība

1999. gada 21. augustā notika pirmais Triju Zvaigžņu ordeņa nesēju salidojums, kurā tika pārrunāts ar juristiem izstrādātais brālības statūtu projekts. 1999. gada 11. decembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika jaunas sabiedriskās organizācijas dibināšanas kongress – Triju Zvaigžņu ordeņa brālības dibināšanas kongress.

Par brālības pirmo priekšsēdētāju kļuva arheologs Jānis Graudonis.

Liels notikums Triju Zvaigžņu ordeņa brālības dzīvē ir ikgadējie salidojumi, kas katru reizi notiek citā vietā.

[Sagatavots pēc: Rozeniece 2004 : 64]

 

Faleristikas kolekcija

Kuldīgas novada muzejs sniedz ieskatu ordeņu, medaļu un nozīmju kolekcijā. Šī kolekcija ir izdalīta atsevišķi no numismātikas kolekcijas. Tās vienlaicīgi ir gan laikmeta liecības, gan arī individuālas personības liecības. Krājumā pārsvarā ir padomju periodā izdotās nozīmes un medaļas. Ir gan valsts un republikas iestāžu un organizāciju, gan Kuldīgas un novada apbalvojumi un nozīmes. Tās ir ražošanas uzņēmumu, dažādu svētku, jubileju, pasākumu, sociālistisko sacensību, sporta, izglītības u. c. nozīmes un medaļas. Medaļas parasti ir no metāla vai māla, savukārt nozīmes var būt arī no papīra.

Krājumā senākās ir medaļa Romanovu dinastijas valdīšanas 300 gadadienai (1613–1913) – 1913. gadā; medaļa Krievijas ķeizara Aleksandra I nāves dienas piemiņai 1825. gadā.; medaļa 1. Viskrievijas tautas skaitīšanai 1897. gadā, pasniegta Klosteres skolas skolotājam Vilim Pantelovičam; pagastu priekšnieka piekariņš – nozīme no 1818. gada; Kuldīgas pilsētas valdes locekļa nozīme ar ķēdi (19. gadsimts); Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīme, Viestura ordenis, Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīme, pasniegta tēlnieces Līvijas Rezevskas tēvam Indriķim Rezevskim; Vācijas medaļa „Dzelzs Krusts”; medaļa „Par kaujas nopelniem” un Sarkanās Zvaigznes ordenis, kuri piešķirti pilsoņu un 2. pasaules kara dalībniekam kuldīdzniekam Krišam Upeniekam utt. Krājumā glabājas arī vairākiem kuldīdzniekiem piešķirtais valdības apbalvojums – medaļa „Darba veterāns”.

[http://www.kuldigasmuzejs.lv/id70/faleristikas-kolekcija]

 

Baltu valodniecības katedras asociētajai profesorei Laimutei Balodei – ordenis „Par nopelniem Lietuvai”

Lidija Leikuma, Baltu valodniecības katedras vadītāja

16.02.2011.

Lietuvas Neatkarības svētku priekšvakarā, 2011. gada 15. februārī, Lietuvas vēstniecībā Latvijā tika sveikta grupa Latvijas zinātnes un kultūras darbinieku, kurus Lietuvas Republikas Prezidente Daļa Grībauskaite apbalvoja ar dažādu pakāpju ordeni „Par nopelniem Lietuvai” (Už nuopelnus Lietuvai). Apbalvoto vidū – arī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras asociētā profesore, LU Lituānistikas centra vadītāja Laimute Balode. 

Par nopelniem Lietuvas un Latvijas starpvalstu attiecību veicināšanā, abu valstu kultūras un sabiedriskās sadarbības stiprināšanā ordeņa „Par nopelniem Lietuvai” Virsnieka krusts (Karininko kryžius) piešķirts trim baltu valodniecēm – arī profesorei Dacei Markui  un LU Latviešu valodas institūta vadošajai pētniecei Annai Stafeckai, abas kādreizējās LU absolventes. Apbalvojumus pasniedza Lietuvas Republikas vēstnieks Latvijā Antans Vaļonis.

LU docētājas Laimutes Balodes ordenis ir godam pelnīts – jau gandrīz 30 gadus viņa latviešu studentiem māca leišu valodu, docē vairākus baltistikas priekšmetus, godprātīgi audzinot zinīgu jauno baltistu paaudzi. Pētnieciskajā darbā īpaši pievērsusies baltu onomastikai, strādā ļoti ražīgi, ir aktīva konferenču un dažādu citu pasākumu dalībniece, ar aizrautību popularizē Lietuvas un Latvijas vārdu, baltu valodas un kultūru baltu zemēs un citur pasaulē. Ir starptautiski pazīstama valodniece, poliglote, vairāku redkolēģiju un komisiju locekle. Jau daudzus gadus darba savienošanas kārtībā strādā arī Helsinku Universitātē.

Valodniece L. Balode, kam abas baltu valodas ir dzimtās (māte latviete, tēvs – lietuvietis, dzimusi vecāku izsūtījuma vietā Sibīrijā uz Baikāla ezera salas), ir kā drošs tilts starp abām baltu valstīm. Stāvējusi klāt pie Lituānistikas centra dibināšanas LU, vadījusi un tagad atkal vada tā darbu. Lai vēl daudz spēka, strādājot baltu tautu un viņu kultūras labā!

[Leikuma 2011 : http://www.hzf.lu.lv/zinas/t/5412/]