Tradicionālā transkripcija
[uôga]
Starptautiskā fonētiskā transkripcija
[u͜oˀɡɑ]
og- – sakne, vārda celms
-a – galotne
og+ābel-e
og+aug-i
og+veid-a
ērkšķ+og-a
jāņ+og-a
vīn+og-a
zem-eņ+og-a
og+veid-īg-s, og+veid-īg-a
oga – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija
|
vsk. |
dsk. |
N. |
og-a |
og-as |
Ģ. |
og-as |
og-u |
D. |
og-ai |
og-ām |
A. |
og-u |
og-as |
I. |
ar og-u |
ar og-ām |
L. |
og-ā |
og-ās |
V. |
og-a! |
og-as! |
N. Kristaps Oga – D. Kristapam Ogam
Teikumā var būt:
1) teikuma priekšmets – Ogas aug gan mežā, gan dārzā.
2) izteicēja daļa – Zemenes ir sarkanas, saldas ogas.
3) galvenais loceklis – Ogas lielā traukā.
4) papildinātājs – Šīm ogām ir skāba garša.
5) apzīmētājs – Māte svētdienās cepa ogu maizi.
6) vietas apstāklis – Arī ogā dažreiz ielien tārpiņš.
ogu blaktis, ogu bole, ogu cena, ogu cers, ogu ciba, ogu dārzs, ogu deserts, ogu diēta, ogu grozs, ogu kokteilis, ogu krēms, ogu krūms, ogu kūka, ogu ķekars, ogu laiks, ogu mērce, ogu pīrāgs, ogu raža, ogu sēklas, ogu sīrups, ogu spainis, ogu sula, ogu vācele, ogu veidi, ogu vietas, ogu vīns, ogu želeja
dārza ogas, meža ogas
ēst ogas, iet ogās, lasīt ogas, mazgāt ogas, tīrīt ogas, vākt ogas, žāvēt ogas, žāvētas ogas
dzeltena oga, garda oga, garšīga oga, gatava oga, indīga oga, liela oga, maza oga, melna oga, rūgta oga, salda oga, sarkana oga, skaista oga, skāba oga, sulīga oga
oga, s.
Sulīgs auglis, neveronis ar daudzām sēklām.
Ogu sula. Ogu krūms. Upeņu ogas.
Iet ogās – iet lasīt ogas.
Ogu laiks – laiks, kad nogatavojas ogas, kad jāievāc ogu raža.
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 744]
oga, -as, s.
Sulīgs auglis ar daudzām sēklām. Arī jebkurš mazs, samērā sulīgs auglis (piemēram, kaulenis).
Ogu ķekars. Lasīt ogas. Ogu sula. Iecukurotas (arī sacukurotas) ogas. Ogu krēms. Ogu sīrups.
Ogu krūms – ogulājs.
Ogu maize sar. – salda smalko kviešu miltu maize ar rozīnēm.
Sulīgos augļus iedala ogās un kauleņos. Ogai ir vairākas sēklas, piemēram, mellenēm, brūklenēm, jāņogām. Augļkopība 30.
Andriksons silu pazina ļoti labi. Puika būdams, viņš ogu laikā gandrīz ik svētdienas uz to bija atnācis. Blaumanis 6, 144.
.. brūkleņu laikā .. pakalns kā bērtin nobērts saldeni rūgtām, tumšsarkanām, brangām ogām. Avotiņa 7, 108.
.. viesiem .. jāapēd pa šķēlei dzeltenās ogu maizes. Birznieks-Upītis IV, 397.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
oga – ūga; iet ogās (iet lasīt ogas) – īt ūguos (īt ūgu laseitu)
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]
uôga 1. (apēst, norīt u. tml.) kâ (zemeņu) uôgu ‘ļoti ātri, nemanot (apēst, norīt) ko ļoti garšīgu, kārotu’: màizi nùorija k°â zemeņu uôgu.
2. (iemest, izmest u. tml.) kâ uôgu ‘ātri, vienā paņēmienā izdzert (parasti alkoholisku dzērienu’.
3. dsk. kâ uz uôgu vâcelîtes.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 253]
Iemest (arī izmest) kā ogu sar. – izdzert viena paņēmienā (parasti alkoholisku dzērienu).
Kā oga sar. – saka par ko garšīgu.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]
Paņemt kā ogu sar., iron. – viegli notvert, sagūstīt, dabūt.
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 848]
Botānikā – oga.
Uzvārdi – Oga; Ogājs, Ogāja.
Vietvārdi – Ogas, viensēta Mazsalacas novadā; Ogaines, mežs Vecpiebalgas novadā; Ogaiņi, viensēta Tērvetes novadā.
Ergonīmi – Oga, Jaunannas Tautas nama deju kolektīvs; Oga, Līvbērzes pagasta mūsdienu deju kolektīvs, Oga Oga, dabīgās kosmētikas uzņēmums.
oga, mantots vārds; lš. úoga ‘t. p.’, kr., ukr. года (ssl. agoda no psl. *aga), bkr. гада, bulg. года, č., asor. jahoda, p. jagoda ‘t. p.’. Pamatā ide. *ōg- ‘augt; auglis, oga’ vai *ōụg- ‘augt, palielināties’. Abos gadījumos ir iespējama kopēja cilme ar ide. *aOeg- ; *aug-, no kā la. augt; b. *ōg– > ab. *uog-, no kā la. oga [uô]. Atv. ogot, ogulājs, apv. oglājs, ogājs, odziens, odzienājs.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 634]
ягода, небольшой сочный плод кустарников, полукустарников, кустарничков и травянистых растений. Ягоды крыжовника, малины. Ягоды черники, клюквы.
[Sagatavots pēc: http://www.ozhegov.ru/]
angļu – berry
baltkrievu – ягада
grieķu – μούρο
igauņu – mari
krievu – ягода
latīņu – baca
lietuviešu – uoga
poļu – jagoda
somu – marja
ukraiņu – ягода
vācu – die Beere
zviedru – berry
Tas kā lācim zemeņu ogas.
Kas dos lāčam zemeņu ogu, kas vecam jaunu meitu?
Tam jau iekritis kā oga mutē.
Kādu ogu esi rāvis, tāda jāēd.
Kad ogas nevar aizsniegt, tad viņas ir skābas.
Ogu tā kā jūra!
Ja, uz mežu ejot, pa ceļam redz kādus sīkus kukainīšus, tad dabūs daudz ogu.
Mežā aizejot ogas lasīt, pirmā oga jāiemet kurvī, lai labi veicas lasīšana.
Kad iet ogās, tad pirmās ogas jāsaspļauda un jāsaka: „Esiet jūs tās laimīgās, pievelciet man ātri pilnu kurvīti!” Tad var ātri pielasīt.
Pirmās ogas mežā nedrīkst traukā lasīt, bet tās labāk jāapēd, lai tukša dzīve nebūtu.
Ja pusdienas laikā mežā lasa ogas un ja izliekas, it kā kāds sauktu, tad nevajag atpakaļ skatīties, jo tad var notikt kāda nelaime.
Ja bērni rudenī stipri ēd ievu ogas – būs bada gadi.
Kas sapnī ēd ogas jeb zirņus, tam būs jāraud asaras.
Ja sapnī ēd vai redz melnas ogas (mellenes vai citas), tad būs raudāšana.
Ja sapnī ēd sarkanas ogas, tad būs slims.
Ja sapnī ogas ēd, tad zobi sāpēs.
Ja pa sapņiem ogas lasa, tad raudāt dabūs.
Ja sapnī zaļas, negatavas ogas redz, tad būs kāda peļņa.
Kuram kokam visu gadu ogas? – Kadiķim.
Pa priekšu balts, tad zaļš, pēdīgi sarkans. – Oga.
Maza, maza sieviņa,
Sarkana galviņa. – Oga.
Sarkans sunītis zīdā piesiets. – Oga.
Sarkana gotiņa, zāles valdziņš. – Oga.
Zaļa pļaviņa,
Sarkanas aitiņas. – Ogas [zālē].
Mazs, mazs vīriņš, kurš iet garām, tas klanās. – Oga.
Maza, maza gotiņa,
Kaula sirsniņa. – Ķiršu oga.
Sarkana māsiņa,
Balta sirsniņa. – Aveņu oga.
Nokārsušu ogu rāvu,
Nokārsuse garda oga;
Izaugušu meitu ņēmu,
Izauguse gudra meita. [LD 11370-1]
Zemenīte salda oga
Par visām odziņām;
Sērdienīte laba meita
Par visām meitiņām. [LD 4648-0]
Tieva, gara pucenīte,
Viena oga galiņē;
Viena pate mātes meita,
Viena pate villainīte. [LD 21580-0]
Ogas, ogas, rieksti, rieksti,
Man darbiņa kavētāji;
Nebūt ogas, nebūt rieksti,
Būt’ darbiņš nodzīvots. [LD 29316-1]
Ogas, ogas, rieksti, rieksti
Mana ceļa maliņā!
Lasu ogas, šķinu riekstus,
Nesu brāļa bērniņiem. [LD 26490-0]
Jaunas meitas nezināja,
Kur sarkanas ogas aug:
Aiz Daugavas augsti kalni,
Tur sarkanas ogas aug. [LD 33738-7]
Aiz upītes kalniņā,
Tur sarkanas ogas aug,
Tur sarkanas ogas aug,
Tur aug mana līgaviņa. [LD 11039-0]
Purā gāju ogas ēstu,
Purā ogas nedabūju;
Tautu meitu vien atradu
Kā sarkanu brūklenīti. [LD 11409-0]
Sīli, sīli, būs tev tiesa,
Kam siliņu dedzināji;
Kur nu ogas lasīsim,
Kur telītes ganīsim?
Purā ogas lasīsim,
Dzedziedā ganīsim;
Purā mirka slapas kājas,
Dzedziedā cieta zāle. [LD 2688-2]
Jūrmalē augsti kalni,
Tur sarkanas ogas aug,
Tur Saulīte daudz raudājsi,
Daudz ritējšas asariņas. [LD 33738-8]
Trīs māsiņas ogās gāja,
Visas gāja melnīcās (mellenēs).
Div’ atnāca atpakaļ,
Trešā ceļu nobludīja. [LD 30657-0]
Skaista, skaista meitenīte
Siliņā ogas lasa;
Melnas kurpes kājiņā,
Pērļu vaiņags galviņā. [LD 5400-6]
Žūžo, žūžo, lāču bērniņ,
Pekaināmi kājiņāmi!
Tēvs aizgāja medu lauzt,
Māte ogas palasīt. [LD 2105-1]
Brauc pa ceļu, ceļenieks,
Neklaus’ meitu dziedāšanu:
Cita dzied ganīdama,
Cita ogas lasīdama. [LD 447-1]
Ēdieni
Vecos laikos Dievs, pa zemi staigādams, piegājis pie ogotāja un prasījis, vai esot paēdis. Ogotājs atbildējis: „Ne ēdis, ne neēdis!”
Tā nu arī par ogām nolicis. Ja ogotājs būtu teicis, ka paēdis, tad tagad ar’ varētu no ogām paēst.
[http://valoda.ailab.lv/]
Zemnieks aiziet mežā ogās. Pienāk mežsargs un grib noķīlāt groziņu ar ogām. „Ej nu, nevējojies, man tīri jauns groziņš. Es jau nu viņu tev nedošu,” saka zemnieks. „Ja tu gribi tās ogas, še.” Viņš izber ogas zemē un aiziet.
Latviešu mitoloģijā galvenā mātes dievība bija Zemes māte. Arī citas mātes, kam bija tieša saistība ar dabu un tās auglību, var izskaidrot kā Zemes mātes diferenciācijas veidojumus. Ap Meža māti kā nekultivētās auglības dievību grupējas Krūmu māte, Lapu māte, Ziedu māte un Ogu māte, arī Bišu māte un Briežu māte.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija 1994 : 210]
●
Cimdu ornamenti savas izcelšanās pirmsākumos ir vairāk vai mazāk saistīti ar mitoloģiju. Laika gaitā, izzūdot senajiem ticējumiem, tie transformējas un kļūst vienīgi par rotājošu elementu, daļēji zaudējot arī kādreizējos nosaukumus. Ornamentus sāk apzīmēt pēc ārējās līdzības ar tuvākajā apkārtnē sastopamajiem priekšmetiem („puķaiņi”, „spolītes”, „ogaiņi”, „cirvaiņi”, „lapaiņi” u. c.).
[Sagatavots pēc: Slava 1992 : 14]
Dzejolis par ogām lielām un gardām
Šovasar Lēdurgā Edmunds
un viņa māšele mazā un ņiprā
ēd riekšavām šķomenes.
Šovasar Stendē Roberts
ber riekšavām ķocī plocenes.
Bet Lielvārdē Līga
kopā ar lācīti Pūku un mammu
lasa lācenes.
Katrā Latvijas pusē savs vārds
ogām dzeltenām, lielām un gardām –
šķomenes, plocenes,
lācenes. [Auseklis 1988 : 88]
Viena odziņa
Viena pati, visupēdējā,
Sarkana, sarkana odziņa
Dārzā pie kaila krūmiņa
Pāri vēl palikusi.
No vasaras vērīgiem putniņiem,
No rudens vējiem un negaisiem,
No salas un no puteņiem
Tā tversmi atradusi.
Un dziļi ielīdusi
Starp sīkiem, smalkiem zariņiem,
Aiz ērkšķu asajiem dzeloņiem.
Nāc nu tu, mans sirdsdraudziņ, nāc!
Nāc, ēdīsim katrs pusi! [Aspazija 1978 : 15–16]
Pīlādžu gads
Krīt ilgu pilns un klusu smeldzošs būrums
un sirdij liek kā jāņtārpiņam degt,
kad oranžsārtais pīlādžogu sūrums
no manas zemes pīlādžogām tek.
Tiks zemei viņas pirmā rudens gaisma,
un izsalkušam putnam maize tiks,
un balsi atgūs cilvēks aizsmakušais,
un sasildīsies nosalis un pliks.
Pār oranžliesmu gāju putni aiztrauks,
un ticēsim, ka nomaldīsies rets,
zem oranžliesmām kāzinieki aizbrauks,
un ticēsim, ka ceļš uz laimi ved.
Mēs brauksim, kur tik ilgi nav būts ciemā,
un ļausim pāri oranžliesmām līt,
lai mums ir vieglāk katram savu ziemu
un katram savu sarmu sagaidīt.
Kūp miglas, un tur nav nekādu veļu,
caur palso gaismu oranžuguns zied –
deg pīlādži un visiem rāda ceļu,
un katram savs līdz galam jāaiziet. [Vācietis 1983 : 165–166]
Mūsu dārzā jau ienākušies ķirši. Tumši sarkani, sulīgi.
Māte sapirkusi cukuru un pošas uz lielu vārīšanu. Vectēvs viņu par to pazobo: sak, zaķis vēl mežā, bet šai jau katls uz uguns.
– Vai nu uz ogām ilgi jāgaida? – māte aizstāvas. – Ekur, Juris ar draugiem – viens, divi – novāks!
Pēcpusdienā mēs visi trīs draugi vectēva vadībā lasām no ķiršiem ogas. Te vectēvs, it kā starp citu, uzdod dīvainu jautājumu:
– Kā ir, puiši, – vai ķiršogas vienmēr ir vienādi apaļas un sulīgas?
Vilnis, drusciņ padomājis, atbild:
– Kamēr ogas aug un briest, tās katru dienu maina apmērus.
– Bet kad jau ir ienākušās? – Vectēva acīs uzzibsnī viltīga uguntiņa.
Mēs klusējam, jo neprotam atbildēt.
– Ķiršogas apjomu maina vienas diennakts laikā. Kā tad tu, Vanaga Acs, to neesi pamanījis? Dienā ogas ir mazākas nekā naktī, bet no rīta – vislielākās. Arī sausā laikā tās ir mazākas nekā lietainā…
Tā mums ir pirmā dzirdēšana.
– Bet kāpēc tā, vectēv? [Plotnieks 1977 : 48]
●
Bites, spāres, siseņi, irši, dunduri „peras kā pa pirti” pa balto versmu. Jo ap kuplajām ēnām noklāts puķu kā izrakstītu vilnainīšu. Bet augstajos zāļu spilvenos – zemeņu kā piebērts!
Visi sakrīt turpat uz vietas.
„Es pirmais!”
„Nē, es! Nenāc! Nost, eita nost! Tās manas ogas. Eita, meklējat paši!” Un viens izplešas pār ogām un gaiņā citus nost. Sauc atkal otrs: „Nāciet, nāciet! Te var grābt riekšavām! Nāciet! [..]” Un visi sakrīt ap otru puduri.
Tā nevar. Tā tiek vairāk saspiests un samīts nekā nolasīts. Lielais zēns nolemj, ka vajag lasīt katram par sevi. Tik neizklīst tālu un itin klusu, īsi sasaukties tā: Ū! – lai nedzird mežsargs.
Acis jau ar brīnumiem apradušas. Neviens vairs nekliedz, kad turpat aiz savas vietas, tur un tur, un tur! – redz vēl vairāk zemeņu un vēl skaistākas; zina jau, ka Iršu dārzā zemeņu vai grābt var un ka tās vienā dienā nenolasīs. Te ir pašas pirmās, pašas pavasarīgās, jo mežā vēl zemeņu nekur neredz.
Anneles krūzīte pilna. Kaudzē uzliktas vienviet pašas treknākās un sārtākās ogas. Annele iespiežas priedītes ēnā un izlaiž kājas. Nu var atņemt elpu, atberzēt pielipušo kreklu no muguras. Paveļas uz vieniem sāniem, uz otriem, apgriežas uz muti; cik tālu roka sniedz, visas ogas ielien mutē. Bet turpat aiz pirkstu galiem ķekari skarainu, pūkainu neļķu un brīnišķīgi smaržojošu meža vijolīšu. [Brigadere 1973 : 217–218]
Gudrā oga dzērvene
Jau sen ir zināmas dažādas labās īpašības, kas piemīt Latvijas purvos augošajām dzērvenēm, piemēram, tās lieti noder urīnceļu slimību profilaksei un ārstēšanai un augstā C vitamīna satura dēļ bieži tiek lietotas arī saaukstēšanās slimību gadījumā, lai paātrinātu atveseļošanos, vai to profilaksei. Šīs tumši sarkanās, skābās ogas pozitīvi ietekmē kuņģa un zarnu trakta darbību, mutes veselību, pasargā no nierakmeņu veidošanās, samazina sliktā (zema blīvuma lipoproteīnu), bet paaugstina labā (augsta blīvuma lipoproteīnu) holesterīna līmeni asinīs, palīdz atveseļošanās periodā pēc dažādām infekcijas un sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, kā arī samazina risku saslimt ar dažādiem audzējiem.
Eiropas, to skaitā Latvijas, purvos augošās dzērvenes [..] atšķiras no kultivētajām lielogu dzērvenēm [..], kas cēlušās Ziemeļamerikā. „Ziemeļamerikānietes” ir Eiropas dzērveņu radinieces. Tām ir lielākas ogas un biezāks zemmizas slānis.
Dzērvenes miza un zemmizas slānis satur bioloģiski aktīvu vielu antociānu. Tā ir viela, ko augs izstrādā pats savas ogas aizsardzībai pret nelabvēlīgu ārējās vides iedarbību, piemēram, UV stariem, vīrusiem, baktērijām, sēnītēm. Un, izrādās, šī viela lieliski noder arī cilvēka veselības uzturēšanā.
Cilvēkiem, kas slimo ar akūtām vai hroniskām recidivējošām urīnceļu infekcijām, dzērveņu ekstrakta lietošanai ir milzīga nozīme. Ir pierādīts, ka, lietojot dzērveņu ekstraktu, antibiotiku lietošanas biežums samazinās uz pusi.
Jaunākie pētījumi ir pierādījuši, ka dzērvenes labvēlīgi iedarbojas uz mutes gļotādu un smaganām, tāpēc dzērvenes vai dzērveņu ekstraktu ieteicams lietot cilvēkiem ar smaganu slimībām, piemēram, parodontozi.
Tā kā dzērveņu ogas nav pieejamas visu gadu, palīdzēt var aptiekās nopērkamie dzērveņu ogu ekstrakti. [..]
Nevajadzētu novākt visu ražu purvā pa tīro – kaut kas jāatstāj arī dzērvēm uzknābāšanai pavasarī pēc atgriešanās. Izejot caur dzērvju gremošanas traktu, dzērveņu sēklas nogatavojas dīgšanai. Tā – ar dzērvju tiešu līdzdalību – šīs ogas izsējas.
Dzērvenes ir gudras: saulainā laikā odziņas izlien sfagnu virspusē, bet aukstā un lietainā dienā ogas kātiņš salokās un ievelk dzērveni dziļāk. [Vides Vēstis 2009 : 64; pieejams: http://www.videsvestis.lv/]
Dziesma Visskaistākās ogas pasaulē. I. Ziedoņa vārdi, I. Kalniņa mūzika, izpilda A. Pumpure.
Dziesma Pīlādzis. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika.
Dziesma Oga saldā, oga rūgtā. A. Mielava vārdi, grupas „Jauns Mēness” mūzika.
Dziesma Lakstu gailis. M. Melgalva vārdi, J. Kulakova mūzika.
Nosaukums „meža ogas” ir tik ietilpīgs, ka diez vai bez kārtīgas apdomāšanās varēsim nosaukt visas savvaļā augošās ogas. Patiesībā ogas mežā nemaz neaug: dzērvenes, zilenes un vistenes aug purvā, avenes, lācenes un kazenes – mežmalā un stigās, meža zemenītes jāmeklē saulainās piekalnēs un grāvmalās, mellenes un brūklenes – meža noriņās.
[Sagatavots pēc: http://www.apollo.lv/]
●
Daudzas ogas izmanto dažādu slimību ārstēšanai, piemēram, mellenes, kadiķu čiekurogas, avenes, dzērvenes un citas ogas.
Mellenes zied maijā, jūnijā. Augļi – melnas vai zilas ogas ar zilganu apsarmi, retāk bez tās. Ievāc gatavas melleņu ogas, kad tās vēl nav kļuvušas mīkstas. Ievāktās ogas attīra un vītina saulē, pēc tam žāvē kaltēs, pakāpeniski paaugstinot temperatūru. Ogas ir izžuvušas, ja, saspiežot saujā, tās nelīp pikās un nekrāso rokas.
Melleņu ogas satur cukurus, organiskās skābes, pektīnvielas, miecvielas, gļotvielas u. c.
Melleņu ogas lieto akūtu un hronisku gremošanas trakta darbības traucējumu gadījumā, pret rūgšanas un pūšanas procesiem zarnās, pret caureju, kuņģa čūlu. Pārgatavojušās ogas iedarbojas pretēji – izraisa caureju. Melleņu ogās esošie antociāni uzlabo redzi.
Parastā paegļa jeb kadiķa negatavās čiekurogas ir zaļas, nogatavojušās – zili melnas, bieži vien ar apsarmi. Čiekurogas nogatavojas tikai otrā gada rudenī – septembrī, oktobrī.
Čiekurogas satur līdz 2 % ēteriskās eļļas, sveķus, sveķskābes, organiskās skābes u. c. No drogas gatavo tēju, uzlējumu, novārījumu. Novārījumu un uzlējumu gatavošanai ņem 1 ēdamkaroti sasmalcinātu čiekurogu uz 1 glāzi ūdens. To izdzer vairākās reizēs vienā dienā.
Paegļa čiekurogas lieto akūta un hroniska cistīta, koliku ar vēdera uzpūšanos, nierakmeņu, augšējo elpceļu iekaisuma gadījumā, kā arī gremošanas veicināšanai un pret reimatismu.
[Sagatavots pēc: Rubine, Eniņa 2004 : 193–194; 207–208]
●
Latviešu 19. gs. un 20. gs. pavārgrāmatās atrodami visi Eiropā tai laikā izplatītie deserti: ogu un augļu kompoti, zupas, mērces, krēmi, želejas. Taču maltīšu aprakstos saskatāmas noteiktas tendences to izvēlē. Lai tās saprastu, jāņem vērā, ka zemnieku saimniecības arī 20. gs. pirmajā pusē pamatā apgādāja sevi pašas. Tāpēc priekšroku deva tiem saldēdieniem, kurus varēja pagatavot no saviem produktiem, – ogām, āboliem, piena, olām, krējuma.
Vispirms izplatījās ogu ķīselis. To vārīja, iebiezinot ogu sulu ar kartupeļu stērķeli. Ogu un augļu ķīselis kļuva par senā Austrumeiropas tautu ēdiena – auzu ķīseļa turpinājumu. Muižās ķīselis jau 18. gs. vārīts arī no ogām un augļiem.
Līdz ar cukura lietošanu ogu ķīselis pēc muižu parauga ieviesās arī zemnieku vidū. Ar laiku, izplatoties citiem saldēdieniem, ogu ķīselis no lielo godu galdiem izzuda. 20. gs. šo vienkāršo saldēdienu parasti vārīja svētdienās un bieži arī ikdienā.
[Sagatavots pēc: Latviešu tradicionālā virtuve 2007 : 68]
●
Bieži vien saldos ēdienus gatavo no svaigām, žāvētām, konservētām ogām un augļiem, kā arī no miltu, putraimu, piena un olu produktiem. Saldie ēdieni ir augļi un ogas, putukrējums, augļu un ogu zupas, ķīseļi, kompoti, želejas, uzputeņi, krēmi, saldējumi, sacepumi, pudiņi, kā arī buberti, rupjmaizes kārtojumi, saldās biezpiena masas.
[Sagatavots pēc: Masiļūne, Pasopa 1987 : 172]
Lielākā oga pasaulē
Ķirbis ir oga, un līdz ar to rekordiste, jo ir lielākā pasaulē. Ķirbji bagāti ar E, A, B un C vitamīniem, satur daudz augu eļļas, ir ļoti veselīgi un tiek uzskatīti par auglības simbolu.
Biezās mizas dēļ ķirbjus sausā un vēsā vietā var glabāt pat vairākus mēnešus. Mazākie ķirbji nogatavojušies sver apmēram 50 gramus, bet lielākie – pat pustonnu! Latvijas ķirbju audzētājiem gan tik lielas „ogas” izaudzēt nav izdevies, lielākie mūsu valsts ķirbji svēruši virs 100 kg.
Ķirbis Latvijā ir ienācējs. Pirmsākumos tas audzis tikai Amerikā, taču līdz ar jaunā kontinenta atklāšanu atceļojis uz Eiropu. Iespējams, ar vācu muižnieku starpniecību XVII–XVIII gs. tas nokļuvis Latvijā.
[Sagatavots pēc: Kalve 2007 : 6]
Svaigo ogu zupa
Sastāvdaļas:
- 250 g ķiršu bez kauliņiem,
- 250 g zemeņu,
- 100 g upeņu,
- 100 g ananasu kompota,
- 100 g ananasu sulas,
- 100 g banānu,
- 250 ml pūdercukura, 100 g cukura, 50 g šokolādes.
Pagatavošana: vispirms no cukura izvāra sīrupu, to atdzesē. Tad saputo saldo krējumu ar pūdercukuru. Visas zupas sastāvdaļas sablenderē līdz vienmērīgai konsistencei. Pasniedz ar saputotu saldo krējumu, virsū uzber rīvētu šokolādi.
[Sagatavots pēc: http://www.receptes.lv/]
Dabas krāsas – izstāde par dzijas krāsošanu ar augu izcelsmes krāsvielām
Latvijas Dabas muzejs 2012. gadā organizēja izstādi „Daba krāso”, sniedzot plašu informāciju par dzijas krāsošanu ar augas izcelsmes krāsvielām.
Izstādes idejas autore un koordinatore muzeja vecākā botāniķe Janta Meža ne vien apkopojusi savākto materiālu, bet arī aktīvi krāsojusi dzijas paraugus, izmantojot dabas piedāvātās krāsvielas.
Ar Latvijā sastopamiem augiem visvieglāk esot tikt pie bēša, gaiši dzeltena un viegli zaļganpelēka toņa. Ar šīm krāsvielām visgrūtāk esot iegūt sārtos un zilos toņus, jo Latvijas augos maz šī pigmenta. Nenoturīgākie toņi ir tie, kas iegūti no ogām: mellenēm, aronijām, upenēm. Noturīgākie – zaļie un pelēkie.
Krāsošanai var izmantot svaigus un kaltētus augus, to virszemes daļu, sakni un sakneņus. Svaigs augs dzijai piešķir košāku toni, izkaltēts – gaišāku.
Lai nokrāsotu 100 g dzijas, nepieciešams apmēram viens kilograms svaigu augu vai 500 gramu kaltētu. Tomēr, krāsojot pēc vienas receptes, rezultāts var sanākt atšķirīgs. To nosaka vairāki faktori: augu koncentrācija ūdenī (jo to vairāk, jo piesātinātāks tonis), izmantotais ūdens (jo tas mīkstāks, jo rezultāts labāks, tāpēc der lietusūdens, dīķa ūdens), kodinātājs (piemēram, dziju krāsojot ar asinssarkano tīmekleni, viskošāko sarkano toni iegūst, izmantojot alaunu), procesa secība (vai dziju kodina pirms krāsošanas vai tās laikā), karsēšanas temperatūra (tai jābūt mērenai un vienmērīgai, jo tad tonis stingrāks un noturīgāks).
Ar augu krāsām iegūtie dzijas toņi ir acij mīlīgāki. Tie pārsvarā ir zemes toņos, kurus iespējams ļoti viegli kombinēt; to ir daudz grūtāk izdarīt ar dziju, kura krāsota ar ķīmiskām krāsām.
Krāsošanai izmanto melnaugļu aroniju sulu. Ar to var iegūt violetus toņus. Dziju krāsošanai derēs arī pagrabā gadiem aizmirsts melleņu ievārījums. No ogām var iegūt violetus toņus, no melleņu lapām – zaļos.
Krāsošanai viskošākos toņus iegūst no tumšajām vīnogām. Aktīvākais pigments ir virsmiziņās, tāpēc var lieliski izmantot izspaides – to, kas paliek pāri pēc sulas ieguves. Var iegūt violetus toņus.
Krāsošanai ieteicams vākt melno upeņu svaigās lapas, izgriežot liekos zarus pēc ražas novākšanas. Violeto toņu iegūšanai var izmantot ogu izspaides – pārpalikumus pēc sulas ieguves, taču šie toņi ātri izbalo saules gaismā. No lapām var iegūt zaļos toņus.
[Sagatavots pēc: Lapsa 2012; http://www.la.lv/]
●
Bārbeles ogu sarkanā krāsviela un koksnes dzeltenā krāsviela vēsturiski izmantota audumu un ādu krāsošanai. Bārbeļu ogu sula vilnas, linu, kokvilnas audumiem krāsošanas procesā piedod rozā nokrāsu.
Gan melnā, gan sarkanā plūškoka lapas un ogu sula izmantojama audumu krāsošanai. No lapām iegūst dzeltenzaļos un zaļos toņus, no sulas – no violeta līdz pat tumšpelēkam tonim.
Miltenes izmanto arī audumu krāsošanai dažādās krāsās (zaļā, pelēkā, melnā), kā arī safjāna ādu miecēšanai un krāsošanai.
[Sagatavots pēc: http://dabasspeks.com/; http://augi.ucoz.lv/; http://horti.lv/]