ņaudēt

ņaud- – sakne

–ē– – piedēklis

-t – galotne

ņaudē- – vārda celms

–ēt – izskaņa

kaķēni ņaud, kaķis ņaud, runcis ņaud

stipri ņaudēt, žēli ņaudēt

Ņaud kā kaķis.

Ņaud kā izsalcis kaķis.

Kad kaķis ņaud, tas nozīmē kādu nelaimi.

Kad kaķi pavasarī stipri ņaud, tad būs lieli pali.

Ja vakaros kaķis ņaud, tad būs vējš.

Kad kaķis guļot stipri ņaud, tad gaidāms stiprs sals.

Kad kaķis ņaud, tad sniegs kūst.

Kad kaķi pārodamies sāk ņaudēt, tad pēc divi nedēļām būs atkusnis.

Pavasarī no tās dienas, kad kaķi sākot ņaudēt, pēc septiņām nedēļām būšot pavasaris.

Ēdiet gaļu, panāksnieki,

Treju lopu gaļa bija:

Suņu gaļa, kaķu gaļa,

Aizpērnā kumeliņa.

Suņu gaļa rietin rēja,

Kaķu gaļa ņaudēt ņaud,

Aizpērnā kumeliņa

Grudzenēt grudzenēja. [LD 19272-0]

Jānīša svārkos

Trejāda vilna:

Bij suņa, bij kaķa, 

Bij kumeliņa.

Suņa vilna rietin rēja,

Kaķa vilna ņaudēt ņaud,

Aizpērnā kumeliņa

Bubināt(i) bubināja. [LD 20523-15]

Panāksnieku puisēniem

Treju vilnu kamzolīši:

Vienam bija kaķa vilnas,

Otram bija suņa vilnas,

Trešajam puisēnam

Aizpērnā kumeliņa.

Kaķa vilna ņaudēt ņaud,

Suņa vilna rējin rej,

Aizpērnaja kumeliņa

Bubināti bubināja. [LD 20523-17]

Bārenīte un mātes meita pirtī

Citiem laikiem pie viena saimnieka dzīvoja bārenīte. Un viņš neieredzēja bārenīti, labprāt vēlējās no viņas vaļā tikt, bet nevarēja sagudrot, kā lai to izdara. Te vienu dienu tas sadomāja: sūtīšot bāreni dziļā mežā ogot, lai apmaldās. Bet bārene atteica:, „Ietu, ietu, labprāt ietu; tikai nezinu, kur tai lielajā mežā ogas atronamas.”

Tad saimnieks viltībā pamācīja: „Es pats rītu iešu mežā malkas cirst un parādīšu, uz kuru pusi jāiet. Kad ogu vāceli būsi pielasījusi, tad nāc turp, kur dzirdēsi mani egles galā cērtam.”

Labi. Otrā dienā ogu vācelīti pielasījusi, bārene gāja turp, kur troksnis klaudzēja. Gāja, gāja – pieiet pie egles, egles galā nav saimnieka. Spriguļa vāle egles galā piesieta, un tā vējā sitās pie egles un klaudzināja. Nu nabadzīte, ceļa nezinādama, maldījās pa mežu un uzgāja mazu mājiņu. Iegāja iekšā un redzēja vienu māmiņu; tā patlaban posās aiziet un sacīja uz bāreni tā: „Paliec, meitiņ, manā mājiņā un izvāri putru! Un, ja te kāds melns kaķis atnāktu un putru prasītu, nedod viņam; sit ar kausu (pavārnīcu) pa galvu un saki: „Kaķam kaķa tiesa!””

Labi! Māmiņa aizgāja, šī vārīja putru, ienāca melns kaķu tēvs, ņaudēdams: „Miau ņau! Man nav, man nav! Putras man nav!”

Nu bārenei vajadzēja ar kausu sist kaķam pa galvu; bet viņa nesita vis, ielēja skutulī putru un pabaroja īsti, cik vien kaķam līda. Un par to labumu kaķis tad sāka bārenei stāstīt: „Kad māmiņa nāks mājā, viņa tev dos galvu ieskāt un tad tu atteiksi: tev nav nekā, ar ko ieskāt, tad viņa atbildēs: „Ej, tur sētmalā ir maitas kauls, izieskā ar to pašu.” Bet tad neej vis, paņem smuki nazi un ieskā ar to, kā pieklājas. Un pēcāk viņa tev dos galvu arī sukāt ar ecēkšu (ecēšām); bet tu paņem godīgi susekli un izsukā, kā pieklājās. Pēdīgi viņa tev liks pirti izkurināt, teikdama, lai labi sūru izkurini un lapu slotas vietā lai sasien paegles zarus, un garu metamā kausa vietā lai ņem maitas kaulu; bet tā nedari vis. Izkurini pirti ar mīlīgu garu, sasien pirts slotu no bērzu zariem, izsautini to krietni un kausu izgrebini no labākā koka!”

Vēlāk māmiņa pārnāca un ienāca iekšā: „Meitiņ, paieskā man galvu!”

„Ar ko lai ieskāju, māmiņ, tavu galvu?”

„Ej sētmalā, paņem maitas kaulu, ar to!”

Bet bārene paņēma godīgi nazi un tad izieskāja galvu. Otrā rītā māmiņa atkal: „Meitiņ, izsukā man galvu!”

„Ar ko lai tev sukāju galvu?”

„Ej sētmalā, paņem ecēkšu, ar to!”

Bet bārene paņēma susekli un izsukāja galvu, kā pieklājas. Tad māmiņa atkal aizgāja uz lauku un sacīja: „Izkurini šodien man pirti, labi sūru, maitas kaulu ņem par kausu, slotu sasien no paegles zariem ar visām skujām; un, kad te kāds kaķis atkultos, ēst prasīdams, svied tam ar pavārnīcu pa galvu, pārsvied pār sētu un saki: „Kaķam kaķa tiesa!””

Un, tikko māmiņa aizgāja, šī iesāka putru vārīt, melnais kaķis klāt atkal, ņaudēdams: „Miau, ņau, man nav, man nav, putras man nav!”

Bārene iesmēla skutuli putru, pabaroja ņaudētāju labi jo labi. Un nu kaķis iesāka stāstīt: „Rītu tevi māmiņa laidīs vaļā un vedīs klētī. Tur būs visādi skaisti jo skaisti šķirstiņi, bet tos skaistos neņem vis, tur uguns iekšā, ņem pašu vienkāršo!”

Bārene patencināja kaķi, vārīja putru, kurināja pirti ar mīlīgu garu, sasēja slotu no lokaniem bērza zariem, izsautināja mīkstu jo mīkstu un izgrebināja kausu no labākā koka.

Pārnāca māmiņa, tā pērās, tā pērās, vai galu ņemdama. Rītā, tikko cēlusies, māmiņa paņēma bāreni aiz rokas, ieveda klētī un rādīja, lai ņemot kuru šķirstiņu pati labāki gribot. Bārene paņēma vienkāršāko, paprasīja ceļu uz māju un šķīrās no māmiņas. Pārgāja mājā, atvēra šķirstiņu, tur bija mantas – skaistas jo skaistas, dārgas jo dārgas.

Bet saimnieka meita, to redzēdama, apskauda bāreni un nu tīšām maldījās mežā, lai to pašu laimi gūtu, ko bārene guvusi. Bet kur nu neliete tev izpelnīsies? Paradusi mājā darīt visu pēc sava prāta, tā māmiņas mājiņā domāja tāpat. Putru vārīdama, nu diezgan laistīja, ne bija, tā pievira dibinā. Kaķi, to sita labi ar kausu, pirti kurināja sūru, slotu sēja no paegļiem, par kausu ienesa maitas kaulu un vistrakākais bija tas: māmiņai galvu ar kaulu sabakstīja, ar ecēkšu izskrāpēja tik briesmīgi, ka vaidēdama tik izcieta sāpes. Nu un tad nu mātes meita arī izpelnījās varenu laimi. Pārnesa no māmiņas klēts šķirstiņu gan skaistu jo skaistu, bet, kad atvēra, uguns vien izskrēja laukā un sadedzināja meitu pašu, ir klēti, ir visas mājas. Bet bārenītes šķirsts palika vesels, it kā uguns liesmas ne redzējis nebūtu.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Dziesma Joka pēc alfabēts. I. Sproģes vārdi, R. Kaupera mūzika, izpilda R. Kaupers.

Dziesma Maza pavasara dziesmiņa. A. Leines vārdi, V. Siliņas mūzika.

Kad mājā ieviešas peles

Kāpēc kaķiem patīk baldriāna smaka? Tāpēc ka līdzīgu smaku izdala kaķu mātītes, kad pienāk laiks gādāt pēcnācējus. Pēc šīs smakas runči uzzina, ka kaķene meklē tēvu saviem nākamajiem bērniem. Tad dažādi runči salasās ap kaķeni, viņi „rīko kaķu koncertus” – ņaud, kā arī kaujas.
[Sagatavots pēc: Tīrmanis 1992 : 10]