Tradicionālā transkripcija

[naûda]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[nɑ͜udɑ]


[n] – ’skanenis’.’]

[au] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[d] – balsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.

 



naud-sakne, vārda celms

-agalotne



nauda

      →naud+el-e

      →naud+iņ-a

      →naud+i+niek-s

   →naud+īg-s/-a→naud-īg+ums

→bez+naud-as

 


asin-s+naud-a

dzer-am+naud-a

galv-as+naud-a

papīr+naud-a

rok-as+naud-a

sīk+naud-a

sudrab+naud-a

uz-tur+naud-a

naud-as+kār-s

naud-as+mais-s

naud-as+mak-s

naud-as+zīm-e

naud+kār-s


naud+kār+īb-a

naud+kār+īg-s

 




naudapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 Vienskaitlinieks.

 

vsk.

dsk.

N.

naud-a

 

Ģ.

naud-as

 

D.

naud-ai

 

A.

naud-u

 

I.

ar naud-u

 

L.

naud-ā

 

V.

naud-a!

 


N. Jānis Nauda D. Jānim Naudam


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsNauda tiek izmantota samaksai par precēm un pakalpojumiem.

2) izteicēja daļa Arī viens cents ir nauda.

3) galvenais loceklisVieglā nauda.

4) papildinātājs – Papīra naudu sāka izmantot ap 650. gadu Ķīnā.

5) veida apstāklisPar šo pakalpojumu jāmaksā skaidrā naudā.

6) apzīmētājs Naudas kalšanai parasti izmantoja zeltu un sudrabu.



naudas aizdevums, naudas aizņēmums, naudas atmazgāšana, naudas bads, naudas darījumi, naudas gabals, naudas kalšana, naudas kaudze, naudas koks, naudas kurss, naudas lāde, naudas līdzekļi, naudas maiņa, naudas maiss, naudas mijējs, naudas pods, naudas rezerves, naudas trūkums, naudas vērtība, naudas vienība, naudas ziedojums, naudas zīme

apdrošināšanas nauda, atvaļinājuma nauda, avansa nauda, bērnu nauda, bēru nauda, biedru nauda, ceļa nauda, dienas nauda, drošības nauda, elektroniskā nauda, govs nauda, izpirkšanas nauda, kabatas nauda, kapara nauda, kāzu nauda, komandējuma nauda, laimes nauda, Latvijas nauda, metāla nauda, nieka nauda, papīra nauda, piena nauda, pūra nauda, rudzu nauda, sāpju nauda, sivēnu nauda, skolas nauda, sudraba nauda, šūpuļa nauda, vara nauda, zelta nauda, zobu nauda

balta nauda, brīva nauda, glīta nauda, jauna nauda, laba nauda, lēta nauda, liela nauda, līdzīga nauda, maza nauda, melnā nauda, netīra nauda, senā nauda, skaidra nauda, veca nauda

aizdot naudu, aizņemties naudu, aprakt naudu, apraktā nauda, atdot naudu, atrast naudu, atrastā nauda, atmazgāt naudu, izdot naudu, kalt naudu, klejojošā nauda, krāt naudu, mainīt naudu, mest naudu, nenotērējamā nauda, nopelnīta nauda, notriekt naudu, nozagt naudu, pelnīt naudu, skaitīt naudu, šķērdēt naudu, šķiest naudu, tērēt naudu, viltota nauda, zagta nauda

 



nauda, s. lietv.

1.     Īpaša prece, ko izmanto par visu citu preču vai pakalpojumu vērtības vispārējo ekvivalentu; šādas preces priekšmetiskās izpausmes forma (piem., banknote, monēta).

Papīra nauda. Metāla nauda. Latvijas nauda. Naudas apgrozība. Krāt, tērēt naudu. Naudas sods.

Naudas zīme – noteikta formāta (parasti papīra) naudas vienība ar noteiktu vērtību.

Naudas gabals – kāda naudas vienība (piem., monēta).

Skaidra nauda – naudas zīme, to kopums (parasti maksājumos).

Melnā nauda sar. – tumša metāla monēta ar nelielu vērtību.

Līdzīga nauda – naudas summa, kas precīzi atbilst maksājuma vērtībai.

(Iz)mainīt naudu – a) apmainīt naudas zīmi, monētu pret sīkākām, bet kopsummā līdzvērtīgām naudas zīmēm, monētām; b) apmainīt naudas zīmes, monētas pret citas valūtas naudas zīmēm, monētām.

Nauda (aiz)iet (arī iziet) sar. – saka, ja nauda tiek izdota, iztērēta.

Svaidīties ar naudu (arī svaidīt naudu) sar. – šķērdēt naudu.

Liela (arī milzu, traka, barga) nauda sar. – liela, arī ļoti liela naudas summa.

Nieka (arī smiekla) nauda sar. – niecīga naudas summa.

2. Noteikts šādas preces daudzums, ar ko veic maksājumus vai ko dod, saņem (par ko).

Biedru nauda. Atvaļinājuma nauda. Apdrošināšanas nauda. Komandējuma nauda. Mācību nauda.

Dienas nauda – nauda, kas paredzēta katras atsevišķas dienas izdevumiem (parasti komandējumā).

Kabatas nauda – neliela naudas summa sīkiem izdevumiem.

Drošības nauda – nauda, ko iemaksā galvojumam par kādu cilvēku vai materiālu vērtību nodrošināšanai.

Izpirkšanas (arī izpirkuma) nauda – atlīdzība, samaksa par kāda atbrīvošanu.

Zārka nauda sar. – nauda, kas iekrāta bēru izdevumiem.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


nauda, -as, s.; parasti vsk.

Īpaša prece, ko izmanto par visu citu preču vērtības vispārējo ekvivalentu. Šādas preces priekšmetiskās izpausmes forma (piemēram, banknote, monēta).

Naudas ekonomiskās funkcijas. Naudas apgrozība. Izlaist naudu. Metāla nauda. Papīra nauda. Naudas kalve. Preču vērtība naudas izteiksmē. Naudas sods. Naudas rente. Rublis naudas. Krāt naudu. Raust naudu. Izdot naudu. Tērēt naudu. Viltot naudu. Naudas maks. Spēlēt kārtis uz naudu.

Naudas sistēmanaudas apgrozības sistēma (parasti kādā valstī).

Naudas zīme – zīme (piemēram, noteiktas formas iespieddarbs, monēta), kurā izteikta naudas vērtība.

Naudas gabals – atsevišķa naudas zīme (parasti monēta).

Naudas līdzekļi – nauda, kas ir kāda rīcībā, ko izmanto kādiem mērķiem.

Naudas saimniecība – ekonomisko attiecību veids, kurā dominē naudas un preču attiecības.

Papīra naudas kurss – papīra naudas izteiksme zelta valūtā.

Sīka nauda – sīknauda.

Skaidra (retāk tīra) nauda – naudas zīme, naudas zīmju kopums (parasti maksājumos, dārgumu krājumos).

Melnā nauda sar. – tumšas krāsas monēta ar nelielu vērtību.

Nauda (aiz)iet (arī iziet) – saka, ja nauda tiek izdota, iztērēta.

Nauda (iz)kūst – saka, ja nauda nemanot, pakāpeniski tiek izdota.

Svaidīt naudu, arī svaidīties ar naudu – šķērdēt naudu.

Notriekt (arī nosist) naudu sar. – nelietderīgi notērēt naudu.

Mest naudu – dot naudu kopējam pasākumam.

Nauda ieplūst (kādam) kabatā – nauda nonāk (kāda) īpašumā.

Likt naudu krājkasē sar. – noguldīt naudu krājkasē.

Naudas lāde novec. – metāla vai ar metālu apkalta neliela kaste naudas un vērtslietu glabāšanai. Kase.

Līdzīga nauda – naudas summa, kas precīzi atbilst maksājuma vērtībai.

Liela nauda sar. – liela naudas summa.

Glīta (arī laba, smuka) nauda (arī naudiņa) sar. – samērā liela naudas summa.

Milzu (arī milzīga, traka) nauda sar. – ļoti liela naudas summa.

Maza nauda sar. – maza naudas summa.

Nieka (arī smiekla) nauda sar. – niecīga naudas summa.

Par lētu naudu – par zemu cenu, par nelielu maksu.

(Iz)mainīt naudu – (ap)mainīt naudas zīmi, monētu pret sīkākām, bet kopsummā līdzvērtīgām naudas zīmēm, monētām. (Ap)mainīt naudas zīmes, monētas pret citas valūtas naudas zīmēm, monētām.

Ātrāk par nākamo pavasari, kad atkal izbrauks plostus, naudu neredzēt. Sakse 2, 58.

Viktors izvilka [samirkušas] naudas žūksnīti. Viss kārtībā – papīrs turējās ciets kā pergaments, un pēc izžāvēšanas naudai nebūs vainas. Lapsa 3, 45.

.. Juris mēteļa dziļajā kabatā aiz oderes sataustīja apaļu naudas ripiņu – 20 santīmu gabalu. Ādamsons 1, 14.

Kasierei bija liela skaitīšana, kamēr visu sīko naudu saskaitīja. Ērgle 1, 69.

No mājas tīrā naudā būs jāizdabū tikai divas algas un rente. Birznieks-Upītis 6, 126.

.. ķešā šķind melnā nauda vai vēl biežāk – nešķind nekas. Ezera 10, 24.

Vēl bija mežzinim jāmaksā par mājas būves kokiem. Arī te nauda aizgāja. Fimbers 1, 97.

.. Valda neprot taupīgi valkāt zeķes, par tām vienmēr iziet tik daudz naudas. Zigmonte 4, 94.

.. pūra nauda izkusīs kā svece, jo Valentīna gribēs lepni dzīvot. Rozītis III, 220.

 „.. kapeiku es dabūju labu, bet kūst tā nauda tikpat kā sniegs…”  A. Deglavs 1, 876.

Un dārznieks mācēja pierunāt grāfu arvien uz jauniem eksperimentiem, lai gan pēdējais tik viegli ar naudu nesvaidījās. Brigadere 3, 378.

Bija arī tādi ļauži [ļaudis], kas apmeklēja pilsētiņu, lai dzertuvēs nosistu naudu un laiku. A. Gulbis 3, 10.

.. metuši naudu [bēru] vainagam. Zemzaris 2, 139.

Tūlīt šie atvēruši naudas lādei vāku un sāks naudu skaitīt. LTP 409.

Ceplis bij vadījies no aprēķina, ka viņa uzņēmumā vispirms jāieinteresē valdības frakcijas, jo to rokās atrodas valsts naudas lādes. Rozītis III, 35.

.. kādreiz viņš [sedlinieks] bij pelnījis milzu naudu. Upīts 4, 117.

Dārgi tērpi, jauns mētelis, skaistas rotas lietas, ārzemju smaržas – viss maksāja traku naudu. Lācis VI, 328.

Savu veco bēri Lagzda pārdeva par nieka naudu. Kurcijs 4, 275.

Visu mūžu ir krāts un būts, un nu viss jāpārdod par smiekla naudu, jo tagad pavasarī taču nevienam nav ko maksāt… Birznieks-Upītis VI, 230.

// savienojumā ar apzīmētāju Noteikts šādas preces daudzums, ar ko kārto kādas saistības, ko dod vai saņem (par ko).

Biedru nauda. Īres nauda. Atvaļinājuma nauda. Apdrošināšanas nauda. Soda nauda. Piena nauda.

Komandējuma nauda – papildu atlīdzība, kas tiek piešķirta komandētai personai.

Dienas nauda – nauda, kas paredzēta katras atsevišķas dienas izdevumiem (parasti komandējumā).

Kabatas nauda – neliela naudas summa sīkiem izdevumiem.

Rokas nauda – rokasnauda.

Sāpju nauda – atlīdzība par nodarījumu vai aizskārumu.

Slimības nauda sar. – slimības pabalsts.

Mācību (arī skolas) nauda – maksa par mācībām.

Lekciju nauda – mācību nauda (parasti augstskolā).

Drošības nauda – nauda, ko iemaksā galvojumam par kādu cilvēku vai materiālu vērtību nodrošināšanai.

Atkāpšanās nauda – maksa par atteikšanos (no kā).

Izpirkšanas (arī izpirkuma) nauda – atlīdzība, samaksa par kāda atbrīvošanu.

Zieda (arī ziedu) nauda etn.nauda, ko kāzu, kristību vai bēru viesi ziedo (jaunajam pārim, jaundzimušajam vai mirušā tuviniekiem).

Galvas nauda vēst. – galvasnauda.

Zaldātu nauda vēst. – nauda, ko maksāja, lai atpirktos no karadienesta.

.. dēli pelnot ap divdesmit rubļu nedēļā un pārsūtījuši arī ceļa naudu vecākai māsai un pūra naudu jaunākai. Birznieks-Upītis 6, 114.

„Tā ir dārga bise – laba zirga naudu maksājot,” Augusts paslavēja ieroci. Branks 1, 64.

Tramvaja naudu taupīdama, Agnese gāja uz Sarkandaugavu kājām. Sakse 6, 30.

Viņš nopelna labi, viņam maksā krietnas komandējumu naudas, ģimenei lieki skopoties nevajag. J. Kalniņš 3, 355.

Jā, šķita, ka mašīnrakstītājas alga Džesijai ir tikai kabatas naudai, jo apģērba ziņā viņa pārspēja visas [arteļa] sievietes. Birze 4, 111.

Beidzot arī Rūdi aizsauca uz klēti. Vilmeris tam iedeva rubli rokas naudas: nākamajā vasarā viņš būšot Rūda saimnieks. Sēlis 1, 10.

.. tuvākajā laikā mamma no slimnīcas nepārnāk. Viņas slimības naudu pagaidām saņemt nebija iespējams. Liesma 75, 1, 20.

.. universitātes šveicars viņu nelaida iekšā. Palūdza uzrādīt matrikulu, kuras viņai nebija, jo tēvs lekciju naudu nebija atsūtījis. Sakse 6, 65.

„Vai drošības nauda ir?” [grāmatu] izdevējs jautāja [kolportierim]. „Iemaksājiet simt latu un sāciet strādāt.” Lācis VI, 324.

Krietni pēc pusnakts, izdejojušies un nomičojuši jauno sievu, viesi taisījās mest zieda naudu. Sakse 2, 58.

Nopērc tabakas paciņu, samaksā galvas naudu, kaut kas pie apģērba arī jāpieliek. Sakse 7, 158.

„.. man papriekš jāatpelna zaldātu nauda, tad tik varēsim taisīt kāzas.” Birznieks-Upītis 6, 77.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


 

naûda (li. naudà Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld”]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld; [naudas vīrs U., ein reicher Mann]; mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld; dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautiet[i]s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ v¥lnam p¥lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. v¥s¥la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atsl¦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dz¥guzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor: b¦rna t¦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (t¦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas!            I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atsl¦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krustt¦vs un citi kūmi iem¥t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; z¥lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas b¦rnam uzdīga, īstais krustt¦vs dāvināja b¦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein. kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. v¥ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra – vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet – ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa gr¦ku pasauli kâ v¥ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen: nauda naudu p¥lna neba nauda mūs p¥e̦lna, mēs p¥lnām naudu. cūkas naudu ne¦d, radiem pašiem diezgan – Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā, nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten; naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik t¦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir v¥lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel: cik gribat… pār siv¦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr „wertvolles Stück Eigentum”, naut „Stück Vieh”, got. niutan „erlangen, geniessen”, nuta „Fänger”, ae. notu „Ertrag”, vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

[Sagatavots pēc: ME II : 695–696]

 

naûda, 1): smalka n. Pas. XII, 221 (aus Lettg.), Kleingeld. m¥rkavāja, ka tik dabūt gatavas naudas (bares Geld) Kaltenbr. naudas gadi Frauenb., die Jahre (der Jugend), in denen ein Pferd am teuersten verkauft werden kann und ein Mädchen die meisten Freier hat. – Zur Bed, von li. naudà s. auch Fraenkel FBR. XI. 6. [Sagatavots pēc: EH II : 6]

 


nauda – timpas, penga, skanošais, džungurs


Ekonomikāapgrozībā esošā nauda, ārvalstu nauda, ārzemju nauda, atkāpšanās nauda, bankas nauda, biedru nauda, braucamā nauda, celmu nauda, ceļa nauda, dalības nauda, deponēta nauda, dienas nauda, digitālā nauda, drošības nauda, dzīvokļa nauda, elektroniskā nauda, e-nauda, galvas nauda, kabatas nauda, kavējuma nauda, komandējuma nauda, komisijas nauda, Latvijas nauda, mācību nauda, Onomastika jeb īpašvārdi


nauda; mantots vārds; lš. naudà ‘labums, derīgums, lietderība; īpašums’, gotu niutan ‘sasniegt, iegūt, baudīt’, senangļu notu, nytt, senaugšvācu nuz ‘lietojums, derīgums, ienākums’. Pamatā ide. *neud– ‘satvert, ņemt lietošanai’ no saknes * neu– ‘izdarīt grūdienu; vicināt, māt’. Ar saknes patskaņu miju atv.   noudā– ‘labums’ > b. *naudā– > la. nauda. Nozīmes attīstība: ‘labums’‘īpašums’ (arī ‘lops, lopi kā maiņas vērtība’). [Sagatavots pēc: Karulis 1992 : 619–620]


angļu money

baltkrievu грошы

čigānu lōvé

franču argent

grieķu χρήμα

igauņu raha

krievu деньги

latīņu pecunia

lietuviešupinigai

lībiešu rǭ

poļu pieniądz

somu raha

spāņu dinero

ukraiņu гроші

vācu das Geld

zviedru pengar



Nauda valda pasauli.

Par naudu visu var dabūt.

Nauda rokā visus loka.

Par naudu pat velns danco.

Par naudu velns bērnu auklē.

Nauda pelna naudu, nabadzība dzen nabadzībā.

Kam daudz naudas, tam daudz raižu.

Kam nauda, tam vara, kam spēks, tam tiesa.

Kur nauda runā, tur taisnība cieš klusu.

 


Kas priekš miršanas savu naudu kam neatvēl jeb nenorok, tas nevar nomirt.

Vecos laikos, naudu aprokot zemē, racēji novēlējuši, lai tam, kas to izņem, velns valodu aizņem vai arī lai tam galva apkārt apgriežas. Tāpēc nedrīkst apraktu naudu meklēt.

Kad guļot tur, kur aprakta nauda, tad nomirušā naudas īpašnieka gars dzenot gulētāju nost.

Ja kur naktī redz zilu uguni spīdam, tad tur glabājas nauda. Kad to naudu grib rakt, tad nāk ļauni gari virsū un traucē, bet lai no viņiem varētu aizsargāties, tad ačgārniski ir jāskaita tēvareiza.

Noraktu naudu, kas žāvējas rudens naktīs, var izrakt tikai tanī naktī, kad gailis vakarā vēlu dzied. Lāpstas kātā jāiesit septiņas naglas, septiņi reiz jānoskaita tēva reiza un jāiesāk rakt ar labās kājas palīdzību.

Kad redzot naudu žāvējamies, tad tā esot jāizjaucot. Otrā dienā esot jāiet uz to pašu vietu un jāskatot, kāds zieds rādīšoties. Kad aiznesot tādu ziedu, kāds rādījies, tad naudu varot dabūt rokā.

Ja kādā vietā redzot naudu kaltējamies, tad šī vieta vakarā esot jāapkaisa ar svaigu zemi. Kāds kustonis nu esot šais zemēs ieminis pēdas, tas esot šai vietā jāupurē, tad naudu varot izrakt. Bez upura naudu nevarot izrakt, jo tad tā grimstot arvien dziļāki zemē.

Kad naudu atrod, tad nevajaga citiem stāstīt, citādi viņa pazūd.

Ja atrod nolādētu naudu, tad vajaga aizdedzināt trīs sveces, naudu dalīt uz trīs daļām un teikt: „Tas tev, tas man, tas viņam (domājot Dievam)!” Ja pie kādas naudas kaudzītes svece dziest, tad tā jādala no jauna uz trīs daļām. Naudas gabali, pie kuriem dziest svece, jāliek atpakaļ nolādētā vietā, bet pārējo var paturēt.

Ja kāds atradis apburtu naudu, tad nauda jāsadala trīs daļās un pie šīm daļiņām jāaizdedzina svece. Tā daļiņa, pie kuras svece nodziest, jādala atkal trīs daļās un pie daļiņām jāliek sveces. Tā jādara tik ilgi, kamēr paliek tikai viens naudas gabals. Tas jāaiznes atpakaļ uz turieni, kur nauda atrasta, bet pārējo naudu var paturēt. Ja tā nedara, tad naudas turētājam draud kāda liela nelaime vai viņš pilnīgi izput.

Kad naudu sākot rakt, tad nevajagot nei apkārt skatīties, nei kādu vārdu runāt. Rakdams dzirdot, ka kungs ar kučēru garām braucot vai karaspēks nākot, jeb kāds nelabā balsī brēcot, to visu vajagot par galvu laist, tas cits neesot, kā pats velns, kurš no darba gribot aizkavēt. Bet, tiklīdz paskatīšoties, tad nauda pagalam! It īpaši, kad roka jau pie naudas skastes esot klāt, tad nākot pats velns un gribot ar zobinu galvu nocirst, bet ir tad nevajagot nei runāt, nei izbīties, kamēr nauda izcelta.

Aprakto naudu apsargājot balta čūska, āzis, vilks vai vērsis.

Nauda, kas zemē aprakta, rādoties ļaudīm gan cilvēka, gan kāda kustoņa izskatā. Ja to aiztiekot, tad nauda sabrūkot gubā, bet, ja neaiztiekot, tad naudas cilvēks jeb kustonis aizejot projām.

Senāk nauda esot staigājusi jaunekļa un jaunavas izskatā, ja kāds piedūries klāt, tad tie cilvēki pārvērtušies par naudu.

Lai raganas nepiekļūtu naudai, tad tur, kur nauda glabājas, jātur arī gabaliņš krīta.

Ja cilvēka dzīves svinīgos brīžos (kristībās, iesvētīšanā un laulībās) tura naudu klāt, tad visu mūžu būs naudas diezgan.

Zemē atrastas naudas nevajagot izdot, jo tad savu laimi atdodot.

Zemē atrastu naudu vajaga paglabāt, tad gadīsies daudz naudas.

Ja atrod naudu, to vajaga piesist pie durvīm vai arī pie sliekšņa, lai naudas nekad netrūktu.

Pirmo naudu saņemot jāapspļauda, lai vairāk laimējas naudu saņemt.

Ja paceļ uz ielas naudu, tai vajaga uzspļaut virsū, tad vēl kādreiz atradīs.

Kod tu ej pa ceļu un atrūd naudu koč vīnu kapeiku, tu itū naudu nadūd nikam, taipat narunuoj nikam, ka tu atrodi, nūlīc jū karmynā un nuosuoj pī sevis, itei pīzīmēj tev, ka tu vysod byusi ar naudu.

Pirmā nauda, ko tirgū saņem, jāapsļauda un tad jāliek makā, lai varētu saņemt daudz naudas.

Ja grib, lai nauda no maka neizsīkst, tad vienmēr vienu naudas gabalu vajaga turēt makā.

Nedrīkst vakarā skaitīt naudu, lai velns neparauj.

Sidraba nauda jāiešuj drēbes gabaliņā, tad jāieliek makā un jāglabā, kamēr dzeguze sāk kūkot, tad visu gadu būs diezgan naudas.

Kas naudu zog, tas paliek klibs.

Zelta nauda sapnī rādās uz bagātību, sīka nauda (sidraba un kapara) uz asarām.

Ja sapnī redz naudu, tad notiks kāda nelaime.

Ja sapnī saņem papīra naudu, tad būs žēlabas, bet ja dabūj daudz sudraba un kapara naudas, tad būs jālej daudz rūgtas asaras.



 

Pilns sieks sudraba naudas, zelta rublis vidū. – Debesis un zvaigznes, mēness.


Ne kāju, ne roku, bet tomēr caur visu pasauli iet. – Nauda.

 

Es skrienu ātri, bet kāju man nav;

Mani mīl lieli un maziņi.

Kam manis nav, to rūpes žņaudz,

Kam esmu es, tam jācieš daudz. – Nauda.

 

Kam nav, tas grib; kam ir, tas dod projām. – Nauda.

 

Pats mēms, pats muļķis,

Visas pasaules lāpītājs. – Nauda.

Svied gaisā – nestāv, dod cūkām – neēd, bet visiem ļoti patīk. – Metāla nauda.

 

Maza, maza jumpraviņa,

Pati spēlē, pati danco. – Metāla nauda.

 

Mazs, apaļš, visai pasaulei mīļš. – Metāla nauda.

 

Džindžiņš ādas bundžiņā. – Metāla nauda.



Es bij’ puisis, man bij nauda,

Es par naudu nebēdaju:

Dārgu pirku cepuriti,

Viegli liku galviņā. [LD 5616-0]

 

Ļaudis saka: nauda dārga!

Zeme dārga, ne naudiņa:

Zemit’ ēdu, zemit’ dzēru,

Zemit’ slēpa augumiņu. [LD 27577-1]

 

Piertiņā ieiedama,

Metu zelta gabaliņu:

Ņem’, Māriņa, zelta naudu,

Neņem bērna augumiņu. [LD 1096-4]

 

Es izgāju krusta pili,

Krusta bērnu mekledama,

Krusta nauda saujiņā,

Krusta drēbes padusē. [LD 1612-0]

 

Mātei nauda, bērnam nauda;

Kur tēvam kalta nauda? [LD 1851-1]

 

Dukati, dālderi, ta kūmu nauda

Diķitis, vērdiņš nabagu nauda. [LD 1795-2]

 

Naudai kaltis tas celiņis,

Kur ganiņi sētāi dzina;

Ik rītiņu mīļā Māra

Bildin’ naudas kalejiņu. [LD 29184-0]

 

Kas par manu augumiņu

Visupirms naudu deva?

Krusta tēvs, krusta māte,

Tie pirmie naudu deva. [LD 1600-0]

 

Metiet, kūmas,

Sudraba naudu,

Lai aug pādei

Sudraba zobi. [LD 1765-1]

 

Nekarat šūpuliti

Aramāi zemitēi;

Aramāi zemitēi

Zelta nauda apakšāi. [LD 32290-0]

 

Par bāliņu nebēdaju,

Pļavā govis ēdinaju,

Kam bāliņis man nepirka

Siena naudas vaiņadziņu. [LD 29333-1]

 

Nebūs labi, nebūs labi

Āža raga pūtejam:

Ši devita vasariņa

Galvas nauda nemaksata. [LD 12889-1]

 

Tautiets lūdza raudadams,

Viltus nauda saujiņā.

Dod par vellu savu naudu,

Ne par manu augumiņu. [LD 13679-0]

 

Tautas mani viltin vīla,

Saka naudu mežmalē.

Vaj bij nauda, vaj ne nauda,

Vaj es pate tautu nauda? [LD 10761-0]

 

Jūra šņāca, jūra krāca,

Kas guļ jūras dibinā?

Tur guleja zelta nauda

Sudrabiņa lāditē. [LD 30771-0]

 

Jūrā gāju naudas gūt,

Saujā nesu dvēseliti;

Balta bija jūras nauda,

Dārga mana dvēselite. [LD 30760-0]

 

Es nebiju bez naudiņas,

Bez ražana kumeliņa;

Dieviņš manim naudu deva,

Nauda labu kumeliņu. [LD 29710-0]

 

Tēva tēvu es redzeju,

Sava tēva neredzeju.

Tēva tēvs dzīvodams

Naudu bēre avotā,

Lai gul nauda zipsnidama

Avotiņa dibenā. [LD 3110-0]

 

No Vāczemes uz Liepaju

Veda naudu par jūriņu.

Nebūt’ ostu sasnieguši,

Nebūt’ nauda Aizputā. [LD 30821-0]

 

Melna cūka jūrā brida,

Naudas zutis mugurā.

Būt’ ta cūka noslīkuse,

Nauda kļūtu Kurzemē. [LD 30907-3]

 

Cūka peld par Daugavu,

Naudas kule mugurā;

Kad ta cūka pārpeldēs,

Tad būs nauda šai zemē. [LD 30907-0]

 

Zinama, zinama

Spēlmaņa nauda:

Dukati, dālderi

Spēlmaņa nauda. [LD 25736-0]

 

Lai bij nauda, kam bij nauda,

Seskam nauda vēl vairak;

Seskis gāja par laipiņu,

Nauda vieni žvakšķejās. [LD 2326-0]

 

Mīl kungam zelta nauda,

Mīl akmeņa istabiņa;

Mīl manam bāliņam

Tīras maizes gabaliņš. [LD 3662-0]

 

Bagats lūdza naudas, mantas,

Es no Dieva veselibu.

Bagatam nauda, manta,

Man bij laba veseliba. [LD 31171-0]

 

Mans tēviņis nomierdams

Nepalika parādāi:

Vēl atlika zelta nauda,

Vaska pīta vācelite. [LD 27817-0]

 

Metat naudu, metat naudu,

Vara naudas nemetat

   Vara nauda, māla pika,

Ta rūseja, ta peleja. [LD 25693-0]

 

Kas spīdeja, kas mirdzeja

Vīdreksnišu krūmiņā?

Mūs’ bāliņu zelta nauda

Jāņu nakti žāvejās. [LD 32714-0]

 

Nauda, nauda tev, dēliņ,

Ne naudiņas vien vajaga:

Vajag rudzu, vajag miežu,

Vajag laba kumeliņa. [LD 3098-0]

 

Vakar cēla lielu talku,

Kam to cēla, kam necēla?

Bāleliņa zelta nauda

Linajāi izkaisita. [LD 28413-3]

 

Soka ļaud’s, nauda duorga,–

Zeme duorga, na naudiņa:

Zemeit’ ēst, zemeit’ dzert,

Zemeit meiti kuojiņom. [LD 27577-2]

 

Man’ adami raibi cimdi

Zied tautieša rociņā;

Tautu dēla dārga nauda

Spīd manā galviņā. [LD 15555-0]

 

Aiz ko man slikti svārki,

Noplīsusi cepurite?

Visa mana sīka nauda

Kroga galda galiņā. [LD 19878-1]

 

Jānits tiltu uztaisija

No veciem dālderiem;

Jāņa bērni pāri gāja,

Naudai rakstus skaitidami. [LD 32941-0]

 

Ar meitām dancodams,

Naudu bēru zābakos.

Saka meitas dancodamas:

Tam sudraba zābaciņi. [LD 24034-1]

 

Iztēreju tēva naudu

Pa vienam vērdiņam:

Pirku zirgu, zobentiņu,

Pirku rudzu malejiņu. [LD 3120-0]

 

Labak redzu zelta naudu

Ugunāi sadegam,

Ne kā savu vainadziņu

Bez godiņa noņemam. [LD 6568-1]

 


Īkšķītis

Reiz dzīvojuši vīrs ar sievu, kam nebijis neviena bērna. Kādā dienā viņi, par šo likstu žēlodamies, izsaukušies: kaut viņiem būtu dēls, kaut īkšķa lielumā. Pēc gada viņiem arī patiesi piedzimis dēls, bet bijis tik mazs kā īkšķis. Tēvs ar māti tomēr priecājušies arī par tādu dēlu.

   Reiz, kad tēvs tīrumā ecējis, māte sūtījusi viņam ar dēlu launagu. Īkšķītis aiznesis tēvam launagu un teicis: „Tēt, iecel mani baltās ķēves ausī. Kamēr tu ēdīsi, es ecēšu.”

   Labi. Tēvs iecēlis arī. Te gadījies garām braukt kungam. Tas redzējis, ka saimnieks pats sēd grāvmalā un ēd, bet zirgi vieni paši ecē tīrumu. Kungs pieturējis zirgu un prasījis saimniekam: kas šim to lauku ecējot? Saimnieks atbildējis, ka dēls. Kur tas dēls esot? „Baltās ķēves ausī,” atteicis tēvs.

   Kungs prasījis, lai pārdodot šim savu dēlu. Saimnieks negribējis to ne par kādu naudu darīt, bet dēls pats uzrāpies tēvam pa kāju uz roku līdz plecam un čukstējis ausī, lai pārdodot vien par labu naudu, gan šis zināšot, kā tikšot atpakaļ.

Labi. Tēvs pārdevis arī dēlu par pūru zelta naudas, bet kungs paņēmis dēlu, iebāzis tabakas makā un aizbraucis. [..]   [LTP 1988 : 98]


 

Kā nauda parādījusies cilvēka izskatā

Reiz Inčukalna Pekas mājas puisis braucis no Ezera krodziņa uz māju un pie Kapara tiltiņa redzējis, ka balta sieviete nāk līdz. Sieviete lūgusies, lai pavedot; bet kad šis to nav darījis, tad viņa lūgusi, lai aizskarot mazākais ar pātagas kātu, bet arī to šis nav darījis. Uz kapara tilta tikušiem, sieviete izsaukusies: „Būtu tu mani aizticis, es būtu par naudu palikusi. Simtu gadu gulēju, vēl simtu gadu jāguļ!” Viņa tūliņ nozudusi, tikai troksnis vēl bijis dzirdams, it kā vara naudu kāds bērtu. No tam tad tiltiņš esot dabūjis vārdu: Kapara tiltiņš. [LTT 1993 : 208]

 

Kā nauda kaltējas

Reiz viens puisis pieguļā tīšām apgulies pie tā sauktā Velna akmeņa, kur mūžam spokojies. Te ap pusnakti pamodies – redz: uz akmeņa deg maza uguntiņa. Puisis neko, gulējis atkal. Bet nu pēc maza brītiņa nodārdējis tāds troksnis, it kā zeme un debess sagāztos. Puisis izlēcis stāvus un ieraudzījis pie uguntiņas zaļu āzi ar slaiku meitu. Zaļais āzis arvien ar kāju pabikstījis uguni, lai labāki deg, bet meita ar liekšķeri raususi ogles un vēl piedāvājusi puisim, lai paturot cepuri, būšot viņam arī iebērt ogles. Puisis nezinājis, ko atteikt, turējis arī cepuri. Meita iebērusi zvērošas ogles pilnu liekšķeri; bet puisis iesaucies: „Vai, Dieviņ! nu jau sadegs mana cepure.” Līdz to vārdu izteicis, meita nozudusi, āzis nozudis, uguns izdzisusi.

Puisis pabrīnījies un licies atkal gulēt. Gaismiņā pamodies zirgus dzīt mājā un nu par brīnumiem atradis cepuri pilnu ar zeltu. Puisis esot uzcirtis lepnu māju un pārticis visu mūžu ar šo zeltu.

[LTT 1993 : 213–214]

Latviešu folklorā ir ļoti daudz teiku par naudu. Tā bieži vien tiek minēta arī pasakās. Profesors Pēteris Šmits apkopojis latviešu pasakas un teikas 15 sējumos, kuru elektroniskā versija, t. sk. arī teikas par naudu, pieejama: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/saturs.htm

Dažas teikas par naudu var izlasīt un noklausīties http://www.pasakas.net/teikas/


 

Ideālā ģimenē sievai nav ne jausmas, kur rodas nauda, bet vīram nav saprašanas, kur tā paliek…

 

Šodien es mēģināju no bankomāta izņemt naudu, bet tur parādījās uzraksts – nepietiek naudas. Es tā arī nesapratu – viņš to par mani vai par sevi?


Mūsu senči kaut vēsturiskos, bet pietiekami senos laikos, kas atspoguļoti folklorā, pazina dažāda veida naudu, ko sauca par dālderiem, šķiliņiem, vērdiņiem, pimberiem, mārkām u. c., jaunākos, cara laikos – par rubļiem un kapeikām. Pārsvarā visi naudas nosaukumi ir patapināti. Vai bija pašu nauda un kā to sauca, paliek strīdīgs jautājums. Spriežot pēc vārda nauda etimoloģijas, tādai bija jābūt, jo šī vārda pamatā ir indoeiropiešu sakne *neud – satvert, ņemt lietošanai. Tādējādi ar vārdu nauda sākotnēji varēja apzīmēt jebkuru lietu vai priekšmetu, kas bija derīgs apmaiņai (piemēram, medu, vasku, kažokādas, dzintaru, lopus, sudraba vai zelta izstrādājumus).

Naudu senatnē apzīmēja dažādos vārdos atkarībā no tā, kā tā iegūta, kas to dāvājis vai kam tā atņemta un kādam nolūkam paredzēta ziedot.

Apkārtstaigājošā jeb klejojošā nauda var parādīties maza bērna, sievietes vai dejojošas uguntiņas (spīgaiņa), arī kāda dzīvnieka (piemēram, melna kaķa) izskatā. Parasti šī klejojošā nauda – sievietes, bērna u. c. izskatā – lūdzas, lai tai pieskaras, vai arī cilvēkam pašam ir jāsaprot, ka, lai naudu iegūtu, vajag tai pieskarties. Ja nobīsties, nauda aiziet gar degunu. Nolādētā nauda ir nauda, ko kāds, ierokot zemē, nolādējis. Ja tādu naudu atradis sāksi tūlīt tērēt, labākajā gadījumā uz vietas zaudēsi prātu, sliktākajā – būsi beigts. Tāpēc, kā var spriest no folkloras, naudas atradēji senos laikos ievēroja veselu rindu noteikumu, kā atrasto naudu padarīt nekaitīgu, resp., kā noņemt tai uzlikto lāstu. Viens no tādiem rituāliem saglabājies latviešu tautas ticējumos – „ja atrod nolādētu naudu, tad vajaga aizdedzināt trīs sveces, naudu dalīt trīs daļās un teikt: „Tas tev, tas man, tas viņam!” (Domājot Dievam.) Ja pie kādas naudas kaudzītes svece dziest, tad tā jādala no jauna uz trīs daļām. Naudas gabali, pie kuriem dziest svece, jāliek atpakaļ nolādētā vietā, bet pārējo var paturēt.” Otrs, vēl dramatiskāks rituāls saistās ar upura nepieciešamību.

Miroņa un apmirtā nauda. No pirmās daļu dod mirušajam līdzi, daļu patur tuvinieki, otrā pilnībā paliek kādam no dzīvajiem. Kad mironi mājās apdziedājuši, tad metuši tam kāju galā naudu, pēc citām liecībām – jau kapos, atvadoties no nelaiķa, uzlika tam pa gabalam naudas uz krūtīm (sava veida atpirkšanās, lai nenāk pa naktīm murgos rādīties vai citādi kaitēt). To darīja visi, kas bija klāt (mazus bērnus ieskaitot), citādi varēja piemesties kāda grūti dziedējama slimība. No saziedotās naudas trīs gabalus ielika zārkā (pārcelšanās tiesai uz viņsauli), pārējo paturēja tuvinieki. Ja mirušais tomēr dzīvajiem uzsūtīja kādu nelaimi vai arī pa naktīm kā lietuvēns nāca traucēt, tad uz nomirušā kapa bija jāuzliek vai pie krusta jāpiesit vēl kāds naudas gabals. Īpašs spēks bija monētām, ar kurām aizspieda nomirušajam acis. Centās, lai tā būtu sudraba nauda, ko uzlikt mirušajam uz acīm un turēt līdz pat bēru dienai. Bēru dienā šo naudu noņēma un paglabāja, nevienam svešam neatdodot. Ar šīm monētām varēja ārstēt dažādas vainas. Jo vairākiem nomirējiem monētas bija uzliktas, jo lielāks bija šīs apmirtās naudas dziedējošais spēks.

Nenotērējama nauda. Lai iegūtu nenotērējamu naudas gabalu (grasi, vērdiņu, rubli u. tml.), vajadzēja pārspēt Velnu. Visbiežāk šādu naudu varēja dabūt Jāņu naktī. Bet vispirms bija jāatrod papardes zieds, kuru tad Velns lūdzās, lai pārdod viņam. Par maksu bija jāprasa ne vairāk, ne mazāk kā viena naudas vienība.

Laimes nauda. Daļēji sakrīt ar nenotērējamo naudu, bet atšķirībā no pirmās, ko dāvina Velns, šī nāk no Laimas gādīgās rokas. Velns naudu aizdod, prasa par to upuri u. tml., bet Laima to dāvina kā labvēlības zīmi. Laimas nauda parasti ir tā, ko cilvēks it kā nejauši atrod. Vieni atrasto naudas gabalu piesita pie durvīm, citi pie sliekšņa, vēl citi noglabāja slepenā maka nodalījumā, lai nepazūd. Un vispār senais cilvēks neatstāja naudasmaku nekad galīgi tukšu, kaut sīkam naudas gabalam tur allaž bija jāpaliek. Par labu naudas piesaistītāju līdzekli uzskatīja zivju zvīņas, kuras gadu mijā paslēpa naudas maciņā.

Šūpuļa un zobu nauda. Jebkuru svarīgu darbību (rituālu) veicot, cilvēks senatnē nodrošinājās ar upuri vai ziedojumu. Tādu neiztrūka, arī bērnam piedzimstot. Mežā cērtot šūpulim līksti, krusttēvs Meža mātei ziedoja naudas gabalu, ko piesita nocirstā koka celmā. Šūpuļa līksts naudai derēja kapara (vara) nauda, bet t. s. zobu naudai (lai bērnam izaugtu veseli, stipri zobi) vajadzēja mest sudraba naudu.

Nauda, kas žāvējas jeb kaltējas. Tas ir īpatnējs starpstāvoklis tādai naudai, kura ilgus gadus nogulējusi pazemē un kļuvusi par htonisko garu (parasti Velna) īpašumu. Cilvēki tādu naudu parastā veidā nevar ne atrast, ne citādi kā iegūt, tas iespējams vienīgi tajā pārejas brīdī, kad tā žāvējas jeb kaltējas. Žāvēšanās brīdī tā parasti rādās kā ugunskurs, un, ja paņem no šāda ugunskura ogles, tās pēc tam pārvēršas par naudas gabaliem. Tautā šādus naudas ugunskurus sauca arī par spīgaiņiem. Nauda, kas žāvējas, varēja parādīties arī kā govs. Šādu naudu visbiežāk varēja iegūt tas, kas rīkojās atbilstoši viņsaules loģikai, t. i., darīja visu ačgārni.

Nauda, kas nav un ir nauda. Tautasdziesmās par naudu nereti dēvēts tas, ko mēs šodien par naudu neuzskatām, piemēram, labība, medus, vasks. Šajos folkloras tekstos saglabājusies vārda nauda senākā nozīme.

Folklorā sastopamies ar nepārtrauktiem ziedojumiem un upurējumiem (to skaitā arī naudas) – bērnam piedzimstot, krustījot, kāzās, bērēs, gadskārtās, rūpējoties par lauku un lopu ražību un auglību utt. Varētu domāt, ka senais cilvēks no mājām ne soli nespēra, iepriekš neziedojot dievībām vai gariem, kaut retāk, bet arī tiem, kam dievības nebija piešķīrušas savu daļu (nabagiem, bāreņiem). Ziedošanas pamatā ir kā bailes, tā pateicības jūtas. Bailes, ka, neziedojot kādu noteiktu daļu no iegūtā, nākamreiz dievības piešķīrums var mazināties vai nebūt vispār. Pateicības jūtas – brīdī, kad dievība ir bijusi labvēlīga un dāsnu roku iedalījusi veselību, spēku, naudu u. c. Visvairāk ziedots sieviešu kārtas dievībām un gariem, kuru pārziņā likteņa lemšana, daļas piešķiršana, auglība un ražība, veselības nodrošināšana u. tml. Zelta naudu ziedoja Mārai un Laimai dzemdībās.

[Sagatavots pēc: Kursīte 1999 : 123–133]



 

Nauda

 

Ar naudu neaizmaksāt tēvu zemi 

Tās sudrabs mūsu tēvu bristos dubļos;

To neaizstāt ar spožiem dālderiem,

Vēl mazāk    čaukstošajiem rubļiem.

 

Tās zelts ir mūsu uzlecošā saulē.

Ik rasas pilienā, ko ganiņš basām kājām

Ir notraucis; tai ausas svīdumā,

Kad mēs vēl bargu kungu klaušās gājām.

 

Un nenopērkama, lai cik ar nesolītu,

Ir mūsu brīvība, jau samaksāta

Ar sviedriem, asinīm; to nevar aizlienēt

Un piedzīt tā kā parādu.

 

Par naudu danco velns, un Jūda pastiepj plaukstu

Pēc grašiem; mums ir pašiem liktens lēmis

Ar dvēselēm tā aizmaksāt,

Lai brīvu redzam tēvuzemi.

 

Uz mums šai tirgū raugās Dievs.

Un, pasarg dies, no visa ļauna 

Mums nepazaudēt savu kaunu

Un godu  – šajā tirgū izlikties

Par pārkupšiem, ja zelts ir mūsu tauta

Un nevis pirkstiem pielipusī nauda. [Gūtmanis 2007 : 29]

 

   

* * *

                                             

 Reabilitētiem trimdiniekiem izmaksā 3000 rubļu

lielu naudas kompensāciju. (Fakts)

 

Es esmu atpirkts dzimtenei no trimdas,

Par brīvcilvēku notaksēts,

Vergs kādreizējā vergu tirgū –

Tik daudz es esmu bijis vērts.

 

Mūžs aizmaksāts, un indulgence

Man izsniegta, es esmu augšāmcelts

No kapa tundras sasalumā,

Mans krusta ceļš nav bijis velts.

 

Mans kauna traips ir nomazgāts, un Kaina zīme

Uz pieres aizmālēta ciet,

Bet brūces, ko es iedomājos jau par rētām,

Cik krāšņi saplaukušas, atkal zied,

 

Kad rēķinu, cik no šīs naudas mātei

Un cik es tēvam esmu parādā,

Kad viņi jau no manis aizgājuši

Bez plika graša kabatā,

 

Jūk rēķins; bagāts esmu,

Vairs nezinu, kur tādu naudu likt.

Bet dvēsele, tā nezin savas cenas,

Tā nezin, kā tas ir – par naudu pirkt.

 

Tā neielaižas darījumos,

Nekādās kompensācijās.

It kā vēl būtu izsūtīta Sibīrijā.

Un biļete, pat sapņos nopērkama,

Vēl nav nevienā mūža stacijā. [Gūtmanis 2007 : 48–49]

 

 

***

                                             Ķīpsalas keramiķiem

Jāieliek krūzē nauda

un jāierok slepus zemē,

un kaut kur tuvumā

jāpamet smilšaina lāpsta.

 

(– Ko tā vālodze sauc?

– Vālodze sauc pēc lietus.

– Kā vālodžu bērni zina,

   ka vajag pēc lietus saukt?)

 

Tātad: jāieliek krūzē nauda

un jāierok slepus zemē,

bet tā, lai visi zina,

ka zemē ir ierakta nauda.

 

(– Ko tas Ansis tur meklē?

– Meklē gliemežos pērles.

– Kas tad viņam ir teicis,

   ka gliemežos pērles aug?)

 

Un jāieliek krūzē nauda

un jāierok slepen zemē

un tā, lai neviens nezina,

kurā kalnā.

 

  (– Ko tas Antiņš tai kalnā?

– Jāj pēc Saulcerītes.

– Kas tad viņam ir teicis,
   Ka vispār tāda ir?)

 

Tikai – jāieliek krūzē nauda

un jāierok slepus zemē.

Tālāko visu izdarīs

maldugunis. [Ziedonis 1983 : 218]


Kaut kur pasaulē cilvēki ķer naudu, kas aizripo, aizčaukst kā vēsma. Sagrīļojas mārciņa, dolārs, franks, šalkoņa izdvešas starp Londonas, Ņujorkas, Parīzes naudas namu pīlāriem, un ļaudis metas skriešus, trenkādami aizslīdošo monētu. Amsterdamā, Stokholmā, Melburnā sāk čabēt kādas akcijas un vienskaņā ar akcijām sāk drebēt sirdis. Zib gar acīm biržas punktu ķērāji.

Palūk, tūkstoši, simti tūkstoši, miljoni skrējēju. Viņu tāds milzums, sejas viņiem tik negantu bēdu un posta izvalbītas, ka pagaist tā vieglā pieskaņa, kas parasti pavada neveiklu skrējēju ainas.  [Sudrabkalns b. g. : 38]


DRAGO.

Es apdomīgi durvis aizslēgšu

Aiz sevis, tāpat plaisu aizsprostošu.

GENOVEVA.

Un te ir vēstule un ceļa nauda,

Bet stāstat arī pats vēl bīskapam,

– Kas manas bēdas. Taču aizrādat –

– To arī daru savā vēstulē –,

Ka nevēlos, lai ļauns ar Golo notiek.

Jūs viņu mīlējāt, jūs zināsiet

Par labu viņam atrast laipnu vārdu. [Blaumanis 1997 : 387–388]

 

 

Vārds nauda izmantots daiļdarbu nosaukumos:

Aspazijas lugā „Velna nauda” (1933);

M. Zīverta lugā „Nauda” (1943).



Vēsture: kā atdzima Latvijas lats

Nacionālā nauda ir viens no mūsu valstiskuma simboliem, kura atjaunošana ilgajos padomju okupācijas gados daudziem šķita nesasniedzams sapnis.

Bet ar ko tad viss sākās? Ar vīzijām un fantāzijām – laikā, kad daudzi nemaz tā īsti vēl neticēja Latvijas neatkarības atdzimšanai.

– Sabiedrības iniciatīvu toreiz pārņēma Kultūras fonds, 1990. gada februārī izsludinot konkursu par lata sižetisko risinājumu, – stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja vēstures doktore Kristīne Ducmane, kura pati aktīvi 90. gados piedalījās jaunās Latvijas naudas koncepcijas izstrādē. Konkursā piedalījušies profesionāli mākslinieki un amatieri gan no Latvijas, gan no ārvalstīm.

– Daudzi uzskatīja, ka arī mūsu jaunajai naudai ir jābūt ļoti līdzīgai starpkaru Latvijas naudai. Mākslinieku piedāvātās jaunās koncepcijas vai nu ļoti patika, vai arī tika vērtētas nievājoši. Lielākā daļa pretendentu tiecās atdarināt kādreizējos divdesmito trīsdesmito gadu latus, attēlojot bijušos valsts prezidentus, Brīvības pieminekli, izcilos kultūras darbiniekus – Raini, Aspaziju, Krišjāni Baronu. Dažkārt naudaszīmju projekti drīzāk atgādinājuši spilgtas preču zīmes vai etiķetes, nevis naudu. Žūrija pēc ilgām pārdomām un diskusijām nolēmusi pirmo vietu nepiešķirt, bet otro vietu ieguvis Aivars Plotka, kas pārstāvējis tā saukto nacionālā romantisma virzienu. Trešā vieta piešķirta Elitai Viliamai (devīze: „Baidies vilka, mežā neej!”), atzīstot, ka viņai ir dizainiski visizstrādātākie darbi. Veicināšanas prēmiju piešķīruši Valdim Ošiņam un Imantam Žodžikam par neparastu improvizāciju ideju līmenī, ieskicējot kopainu, kāda varētu izskatīties nākamā Latvijas nauda. Šī jaunā, netradicionālā pieeja naudas tēmas risinājumam tūdaļ piesaistīja vērtētāju uzmanību, un to izvēlēja arī kā pamatu turpmākajām diskusijām par atjaunotā lata ārējo „ietērpu”.

Izstrādājot pirmo piecu latu naudaszīmi, Valda Ošiņa un Ilmāra Žodžika ideju īstenošanā iesaistījās arī mākslinieki Jānis Reinbergs, Ilmārs Blumbergs, Jānis Krievs un Juris Petraškēvics.

– Uzreiz atteicāmies no vēsturisko personu attēlojuma uz naudaszīmēm, kā izņēmumu un simbolu atstājot vien Krišjāņa Barona portretu uz simts latu zīmes, kas nodēvēta arī par sarkano, jo naudaszīmes reversā ir attēlots Lielvārdes jostas rakstu fragments. Pārējās naudaszīmes rotā latviskās vides un garīgās kultūras simboli un krāsas – zaļais ozols, violetos toņos iekrāsotā Daugava, brūnganos toņos niansētā latviešu sēta, zilais burukuģis un latvju jaunavas profils zeltainā krāsojumā. Pēdējā naudaszīmē atveidots Riharda Zariņa darinātais piecu latu monētas reversa attēls. Šis profils redzams arī visu 1992. gada un vēlāko izlaidumu banknošu ūdenszīmēs, – stāsta Kristīne Ducmane.

Ar kādām noskaņām un emocijām Latvijas vēsturē iekrāsojies 1993. gada 5. marts? „Šī diena noteikti ieies Latvijas vēsturē, jo apgrozībā tiek laista jauna naudaszīme – 5 lati. Tās vērtība –                    1000 Latvijas rubļi,” – vēstīja Latvijas prese. Bet Latvijas Bankas prezidents Einars Repše televīzijā rādītajā preses konferencē bija iedrošinājis tautu: „Visi ar naudas reformu saistītie lielie satricinājumi ir jau garām. Tos pārcietām, kad ieviesām Latvijas rubli. Tagad tikai pārejam uz jaunām, daudz rūpīgāk izstrādātām naudaszīmēm ar jaunu, sirdij tuvāku nosaukumu. Lats jau ir tas pats Latvijas rublis, tikai citā izskatā.”

 [Bormane 2008 : http://www.tvnet.lv/egoiste/attiecibas/81243-vesture_ka_atdzima_latvijas_lats]

 



Latvijas Bankas kolekcijas monētas ir miniatūri mākslas darbi, ko velta Latvijas vērtībām – notikumiem, panākumiem, cilvēkiem, mūsu kultūras zīmēm. Monētās daudzi Latvijas mākslinieki smalkos, dziļos, asprātīgos darbos dažos kvadrātcentimetros attēlojuši vērtības ziņā neizmērāmas lietas. Latvijas Bankas izlaisto monētu dizains ne vienmēr atbilst numismātikas tradīcijām, bet to mākslinieciskais veidols, emocionālais piesātinājums un filozofiskā koncepcija neļauj palikt vienaldzīgam. Kā pierādījums tam ir starptautiskā atzinība, ko Latvijas nauda saņēmusi. Pirmo reizi tas notika 1997. gadā, kad Vācijā žurnāla Deutsches Münzen Magazin rīkotajā lasītāju aptaujā programmā „Pasaules mazākās zelta monētas” kaltā monēta ar gafelšonera „Julia Maria” attēlu tika atzīta par vienu no 15 skaistākajām gada monētām.

 

[Sagatavots pēc: https://www.bank.lv/banknotes-un-monetas/lata-naudas-zimes/banknotes; plašāk sk. https://monetas.bank.lv/sakumlapa; http://latviancoins.lv/mon%C4%93tas/latvijas-mon%C4%93tas/jubilejas-mon%C4%93tas-1994-2013/?limit=96]



Informatīva filma Naudas laiki Latvijā.

Naudai Latvijā ir divus tūkstošus gadu sena vēsture, un tā tiek saglabāta arī Latvijas Bankas izdotajās dārgmetāla monētās. Latvijas Banka regulāri izlaiž dārgmetāla monētas (agrāk  – lata jubilejas un piemiņas monētas, tagad  – eiro kolekcijas monētas), kas saglabā atmiņas par īpašiem notikumiem, simbolizē tādas mūžīgas vērtības kā zemi, debesis, brīvību. Laika rats nepārstāj griezties, Latvijas vēsture un arī tās naudas vēsture turpinās.

[https://www.naudasskola.lv/lv/filmas#n1675-naudas-laiki-latvija]

 

Informatīva filma Naudas vēsture.

Filma ļauj izsekot naudas vēsturei Latvijā, sākot ar Priežu kalna apmetnes zvejnieku veiktajiem bartera darījumiem. 

[https://www.naudasskola.lv/lv/filmas#n1690-naudas-vesture]

 

Informatīva filma Latvijas zelta vēsture.

[https://www.naudasskola.lv/lv/filmas#n2383-latvijas-zelta-vesture-1]

 

Latvijas Bankas apmeklētāju centra „Naudas pasaule” vajadzībām izveidota filma par Latvijas zelta vēsturi, jo tā liktenis ir bijis nozīmīgs arī pašas Latvijas vēsturē.


 

Dziesma Naudā laimes nav. J. Stībeļa vārdi un mūzika, izpilda J. Stībelis.  


 

Fakti par Latvijas naudu

1993. gada marta sākumā apgrozībā bija apmēram 87 miljoni latu, 2008. gada 1. janvārī – Latvijas Bankas papīra naudaszīmes un monētas par kopējo vērtību 1 049,5 miljoni latu. No tiem – 22,9 miljoni 20 latu; 14,8 miljoni – 5 latu; 7,8 miljoni – 10 latu; 1,7 miljoni – 100 latu; 1,4 miljoni – 50 latu, 287 tūkstoši – 500 latu banknotes.

[Bormane 2008 : http://www.tvnet.lv/egoiste/attiecibas/81243-vesture_ka_atdzima_latvijas_lats]

 

2014. gada 1. janvārī Latvija kļuva par eirozonas 18. dalībvalsti. Naudas pārejas kurss – 1 eiro= 0,702804 lati. Visā eirozonā banknotes ir vienādas. Tomēr katrai dalībvalstij ir atļauts attēlot savu dizainu monētu reversā. Latvijas eiro monētu reversa dizains tika izvēlēts tautas ideju konkursā jau 2004. gadā. Konkursa žūrija Latvijas eiro monētām izvēlējās attēlus, kas simbolizē Latviju un tās galvenās vērtības. Latvijas Republiku un brīvību simbolizējošais tautumeitas profils no 1929. gada lata sudraba monētas ir attēlots viena un divu eiro Latvijas monētu nacionālajā pusē, bet uz eiro centiem redzams lielais un mazais Latvijas ģerbonis.

Plašāka informācija par eiro ieviešanu Latvijā pieejama: http://www.eiro.lv/files/upload/files/ Eiro%20naudas%20zimes_LV.pdf.

 

Par Latvijas naudas vēsturi plašāk lasāms: 

Ducmane K., Vēciņš Ē. Nauda Latvijā. Rīga : Latvijas Banka, 1995;

Monētu bukleti;

[https://www.bank.lv/lb-publikacijas/citas-publikacijas/monetu-bukleti]

Puriņš Ā. Latvijas Banka (1922–1940). Ieskats Latvijas Bankas un naudas vēsturē;

[https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/citaspublikacijas/Purins.pdf]

Vēciņš Ē., Rubenis Dz., Grīns G. Nauda Latvijā XX gadsimtā. Katalogs. I daļa. Papīra naudas zīmes. 1. sēj. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, 2000.;

Lata naudas zīmes. 1993–2013;

[https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/ citaspublikacijas/Latvijas_nauda_WEBo.pdf]

Rimšēvičs I. Akadēmiskā misija naudas mākslā.

[https://www.bank.lv/par-mums/struktura/ prezidents/8834-akadmisk-misija-naudas-maksl]