Tradicionālā transkripcija

[nâtre]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[nɑːˀtre]


[n] – ’skanenis’.’]

[ā] – garais patskanis

[t] – nebalsīgais troksnenis

[r] – ’skanenis’.’]

[e] – īsais, šaurais patskanis

 

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.



nātr-sakne, vārda celms

-egalotne






nātrepatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, piektā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

nātr-e

nātr-es

Ģ.

nātr-es

nātr-u

D.

nātr-ei

nātr-ēm

A.

nātr-i

nātr-es

I.

ar nātr-i

ar nātr-ēm

L.

nātr-ē

nātr-ēs

V.

nātr-e!

nātr-es!


N. Pēteris NātreD. Pēterim Nātrem


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsGar žogu aug nātres.

2) izteicēja daļa – Kupli saaugušās nezāles ir nātres.

3) galvenais loceklisDzēlīgā nātre.

4) papildinātājs – Neplūc nātri ar plikām rokām, sadzels!

5) apzīmētājsPavasarī jaunās nātru lapas ir bagātīgs vitamīnu avots.

6) apstāklisKo nu? Nātrēs iekrita mans gredzentiņš.



nātru audze, nātru sula, nātru tēja

 

dārza nātre, savvaļas nātre

 

asas nātres, baltā nātre, lielā nātre, sīkā nātre

 

nātre dzeļ



nātre dsk. ģen. -ru, s.

Lakstaugs ar sīkiem, dzēlīgiem matiņiem uz lapām un stublāja. 

Sīkā nātre, lielā nātre (sugas).
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 671]


nātre, -es, dsk. ģen. -ru, s.; retāk nātra, -as, s.

1. Daudzgadīgs vai viengadīgs lakstaugs, uz kura četršķautņainā stumbra un zāģzobainajām lapām ir dzeļmatiņi.

Sīkā nātre. Lielā nātre. Nātru audze. Ravēt nātres. Nātru ekstrakts. Nātru šķiedra. Nātru laputs. Nātru raibenis.

Nātru drudzis – nātrene.

(Ass) kā nātre – ļoti ass.

.. dārza stūrī parādījās nātres, vībotnes, dadži un vēl citas nezāles. K. Grigulis 2, 24.

Brīžam plaukstas sadzēla nātres, tā ka āda pārklājās baltiem plankumiem .. Ādamsons 2, 108.

Par nātreni jeb nātru drudzi sauc izsitumus, kas kā sarkani plankumi vairāk vai mazāk līdzinās nātru dzēlumu izsitumiem un stipri niez. Iekšķīgās slimības. Slimnieku kopšana un medicīnas tehnika 186.

Nu [pēc asināšanas] zāģis bija ass kā nātre. Viks 3, 70.

„Tas pats mans [sedlinieka] nazis – ādai vajag asu, es viņu vienmēr noslīpēju, lai stāv kā nātre.” Upīts 4, 152.

Nātres lien pa logu (arī durvīm) iekšā saka par nekoptu lauku sētu.

2. dsk.; bot. Augu dzimta, kurā ietilpst lakstaugi, retāk koki, kam raksturīgas ar dzeļmatiņiem klātas lapas un sīki viendzimuma ziedi spurdzēs vai vārpās.

Nātres .. ar vairāku desmitu sugām izplatītas mērenā klimata apgabalos; 2 sugas [..] sastopamas arī kā nezāles. Galenieks 2, 322.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


nātre – ņuotre (Urtica); nātres dzeļ – ņuotris dzolda 
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


nâtra, retāk nâtre. Nātre. ĩstã nâtra i tã kuôdîgã. aklã nâtra – mazā nātre. aklã nâtra, tã i traku nejauka, stipri kuôž. ba`tã nâtra – baltā panātre. ba`tai nâtrai i ba`ti ziêdi, ùn tã nekuôž. ràibã nâtra – istabas puķe. ràibã nâtra, viņài bi tâdas lapas – zaļas ùn saxkanas.  
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe II 1978 : 353]


nātre – nātra, dzeltene apv
[Sagatavots pēc: LVSV 2002 : 229]


Dzeļ (arī dzeldē) kā nātresaka par to, kas sagādā dziļas ciešanas.

 

Mēle kā nātreasa, dzēlīga runa.

 

Kuļas (arī peras, sitas) kā (pliks) pa nātrēm sar. – saka, ja kāds ar lielām pūlēm, grūtībām, bet neveiksmīgi cenšas ko panākt (parasti uzlabot savus dzīves apstākļus).
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv]


Ass kā nātreļoti ass (parasti labi uztrīts nazis, izkapts, zāģis; retāk cilvēka raksturs).

 

Kā nātru sadzeltssaka, ja kāds ir ļoti nemierīgs, satraukts.

 

Kā uz nātrēmļoti nemierīgi (sēdēt, gulēt).
[Sagatavots pēc: LFV 2000 : 807–809]


Agronomijānātre, lielā nātre, sīkā nātre.

 

Zooloģijānātru raibenis, nātru lācītis.

 

Tekstilrūpniecībānātres šķiedra.

 

Medicīnānātrene.


UzvārdiNātre; Nātrītis, Nātrīte.

 

PseidonīmsNātre.

 

VietvārdiNātres, viensēta; Nātru pļavu līnija, stiga Alūksnes novadā; Nātrene, upe Mazsalacas novadā.


nātre, mantots vārds; apv. nātra; lš. nõterė, notr­, pr. noatis ‘t. p.’, kr. apv. натúна’ (kartupeļu u. c. augu) laksti’, ukr. нать ‘(sakņaugu, garšaugu) lapas, laksti’, č. nat’, p. nać ‘t. p.’, v. Nessel (ģerm. *natilōn, dem. no *natōn) ‘nātre’. Pamatā ide. *nāt– ‘savīt, saistīt’ (Benvenists); *sen-H- : *sn-eH- > *snā– (no kā apv. snāt ‘vērpt’, snāte(ne) ‘lakats, villaine, seģene’). No šās sekundārās saknes izveidojusies bāze *snāt/ d- un bez ieskaņas s- bāze *nāt/ d-. No šīm formām ar dažādiem piedēkļiem atvasināti senā šķiedrauga nātres nosaukumi. Latviešu valodā paralēli bijuši r- un n- celma vārdi (*nātr, *nātn), kas vēlāk pārveidojušies ē- un ā- celma vārdos. No nātne ‘nātre’ atvasināts apv. nātne, nātene ‘linu audekls; seģene, sieviešu svārki’.
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 619]


angļu – nettle

baltkrievu – крапіва

čigānu – cuknuda

grieķu – τσουκνίδα

igauņu – nõges

itāļu – ortica

krievu – крапива

latīņu – urtica

lietuviešu – dilgėlė

lībiešu – nodāl

poļu – pokrzywa

somu – nokkonen

ukraiņu – кропива

vācu – die Brennessel

zviedru – brännässla; nässla



Kad ar nātrēm izpušķo laidara vārtus, tad raganām izdzeļ acis.

 

Kad galva sāpot, tad mazās nātrītes jāpiesienot pie pieres un sāpes drīz rimšoties.

 

Smalkās nātres ir derīgas pret kaulu sāpēm; kad cilvēks pirtī labi izsutis, tad ar tām jānoperas.

 

Sīkas nātres jāpakaisa gultā zem palaga, tad blusas nerodas.


Visas bija Jāņa zāles,

Ko plūc Jāņa vakarā,

Cita nātre, cita ušņa,

Cita Māras papardīte. [LD 32402-3]

 

Viena pate sīva nātre

Magonīšu pulciņā;

Viena pate tautu meita

Izdzen visus bāleliņus. [LD 23894-0]

 

Gudrodamis tautu dēlis

Mani jaunu bildināja;

Gudrodama es uzklāju

Sīvu nātru galda drānu.

Līdz tautietis muti slauka,

Nātre muti zeldināja. [LD 14675-1]

 

Kūmas sēda, beņķi līka,

Nātres auga plāniņā;

Eita, kūmas, minat nātres,

Lai aug baltais āboliņš. [LD 1586-1]

 

Čiku čiku čikutīte,

Lec kāpostu dārziņā,

Izravē smalkas nātres,

Lai aug tīri kāpostiņi. [LD 33460-4]

 

Sīkas nātres apaugušas

Apkārt zaļu ozoliņu;

Ļauni ļaudis apstājuši

Manu smuidru augumiņu. [LD 8900-0]

 

Smalkās nātres, asie dadži

Jaunu puišu Jāņu zāles;

Kliņģelītes, magonītes

Jaunu meitu Jāņu zāles. [LD 32367-7]

 

Lec, Jānīti, kur lēkdams,

Lec kāpostu dārziņā,

Izmin gušņas, izmin nātres,

Lai aug balti kāpostiņi. [LD 32523-2]

 

Plūciet nātres, dzeltenītes,

Metiet govu laidarē,

Lai ragana atsadūrās,

Jāņa nakti skraidīdama. [LD 32487-1]

 

Lec, ķekata, kur lēkdams,

Lec kāpostu dārziņā,

Nomin visas sīkas nātres,

Lai aug balti kāpostiņi. [LD 33460-0]

 

Santenītes, magonītes

Jaunu meitu Jāņa zāles,

Asi dadži, sīkas nātres

Jaunu zēnu Jāņa zāles,

Papvardītes, vībotnītes

Vecu ļaužu Jāņa zāles. [LD 32367-5]

 

Tautiets, mani precēdams,

Izteic savu dzīvošanu:

Pa kalniem rozes auga,

Pa lejām magonītes.

Kad aizgāju, tad atradu

Tautu dēla dzīvošanu:

Pa kalniem dadžu krūmi,

Pa lejām sīkas nātres. [LD 25950-6]

 

Es uzaugu sīva, dzedra,

Kā nātrīte žogmalēi;

Dažu labu tēva dēlu

Kā nātrīte zeldināju. [LD 6633-0]

 

Jau es biju sinepīte,

Vēl man bija nātrei būt,

Lai varēju tautu dēlu

Kā nātrīte zeldināt. [LD 21745-0]

 

Meitu dēļ rozes zied,

Meitu dēļ magonītes;

Puišu dēļ neziedēja

Ne nātrītes sētmalā. [LD 12076-0]


Bargais kungs par zirgu pārvērsts

Vecos vergu laikos bija vienā muižā pārāk negants bezdievīgs kungs. Viņš nerēķināja nenieka par saviem ļaudīm, bet dzina un mocīja tos līdz beidzamam – vienalga, vai svētdiena vai darba diena.

Vienā lielas svētdienas rītā, kad brīvi ļaudis atpūtās Dieva mierā, bezdievis trieca atkal savus vergus rijā kult. Cauru nakti jau rijā izkūlušies ļautiņi tikko vilka kājas. Tie nebija vēl darba sākuši, kad negantais kungs atskrēja pats ar resnu nūju rokā un lādēdams pavēlēja, lai tūlīt nokuļot visu riju labības. Ļautiņi gan lūdzās, lai jel atvēlot kādu zirgu kulsmu nomīdīt, bet kungs pilnā kaklā brēca, ka viņš visus sliņķus nositīšot pats ar savu roku, ja nebūšot tūdaļ padarīts. Neganti sabļāvis, kungs izšāvās no rijas ārā, jo kam gan patīk rīt rijas putekļus. Bet tikko kungs bija ārā, te kūlēji izdzirda laukā saucam: „Tprrū! tprrū!”, un kādam zirgam apaušus apmaucam. Un riktīgi – rijā ienāca vecs, vecs vīriņš baltu, garu bārdu, acīm, kas spīdēja kā zibins, staltu, brūnu ērzeli pie pavadas vezdams. Uz strādniekiem pagriezies, vecītis sacīja: „Še jums zirgs! Jūdziet to tūdaļ kuļamā bluķī, lieciet tad pie visgrūtākiem darbiem. Ja mežā jābrauc, tad malku vezumā nekraujiet, bet koku nocirtuši, jūdziet šo zirgu tievgalā klāt, lai velk tad ar visiem zariem veselu muižā. Ja tas negrib vilkt, tad netaupiet pātagas, bet zveliet tam tā pa ribām, ka vai gaļa no kauliem nost lec. Tikai pa galvu vien nesitiet! Ēst tam nedodiet nekā, bet vakariem velkat to pie griestiem, lai tas, dienu izstrādājies, – neēdis pakarājas gaisos.”

To sacījis, vecītis pazuda. Strādnieki gan manīja, kas tas par zirgu, bet, domādami, ka vecītis ir pats Dievs, darīja, kā tiem pavēlēts. Tie lika brūno ērzeli pie visgrūtākiem darbiem, sita to pātagām un kokiem, kad tas lāgā nevīžoja vilkt. Ēst brūnais arī nekā nedabūja; tikai zagšus kādreiz ziemā tam varbūt laimējās nokampt kādu salmiņu un vasarā noplūkt kādu nātri sētmalā.

Ap to pašu laiku negantais kungs bija pavisam pazudis, un visi ļaudis priecājās un atpūtās. Cienmāte gan meklēja kungu, bet, to atrast nevarēdama, tā arī beidzot apmierinājās, jo neba arī tai bija maz jācieš no negantnieka. Pagāja vesels gads. Staltais, brangais ērzelis bija pavisam nodzīts, vājš, iekritušām acīm, caurām ribām un krūtīm, stīvs un līks, kā pats kaulu kambaris. Cienmāte, tādu zirgu savā muižā ieraudzīdama, lika vagaram, lai to kranci vedot uz mežu un tur nositot, jo viņš jau nekam vairs nederot. Bet vagars, arī laikam pamanījis, kas tas par zirgu, to nedara vis.

Pagāja akurāt gads. Lielās svētdienas rītā, kad visi ļaudis atpūtās Dieva mierā, nobadinātais zirgs, šodien arī savā vaļā būdams, bija ietiecies muižas kāpostu dārzā. Dārzā nejauši ienāca cienmāte un ieraudzīja, ka nelieša zirgs kremt un rij brangos kāpostus kā pats badakāsis. Saskaitusies tā pakampj resnu bozi un dod nelāgam zirgam pa pašu galvu, sacīdama: „Ak tu, negantais maita, tu man visus kāpostus aprīsi!”

Bet tikko tā bija trāpījusi galvu, te zirgs pārvērtās atkal par kungu un sacīja vājā balsī: „Mīļā sieviņ, kādēļ tu dauzi manus vājus kaulus pāris kāpostu lapiņu dēļ? Veselu gadu badu izmirušam, man tās smeķ kā visugardākā maltīte.”

Cienmāte nu ņēma savu kungu pie rokas, bet vai Dieviņ! kāds viņš izskatījās. Vājš, melns, lielu bārdu un gariem nagiem! No drēbēm bija tikai vēl vīles mugurā un vietu vietām redzama jēla miesa.

Labi kopts, kungs drīz atspirga un bija pavisam citāds cilvēks, tīri tēvs saviem ļaudīm, īpaši, kad redzēja, ka, ļaudis nebendējot, muižas manta nebūt nebija mazumā gājusi, bet gada laikā brangi vairojusies. Nu darba ļaudis varēja svētdienā pielūgt Dievu un atpūsties, un darbu dienās strādāt tik daudz, cik katram bija spēka, – bez pātagām un kokiem. [http://www.ailab.lv]


Jāņuzāles ir ļoti dažādas, un tās ir svētīgas gan cilvēkiem, gan lopiem. Pastāv jāņuzāļu dalījums jaunu meitu, puišu un vecu ļaužu zālēs. Jaunu meitu zāles parasti ir puķes un ziedošas zāles, puišiem – rupjas, asas un dzēlīgas, piemēram, driģenes, nātres, suņu burkšķi, veciem cilvēkiem – papardītes, vībotnītes.

Ir ticējums, ka Jāņu dienā plūktas nātres jāsasutina, jāizžņauga ūdenī un tad jāmazgā galva.

Zāļu dienā un Jāņu vakarā raksturīga paraža ir sētas pušķošana, vainagu vīšana un jāņuzāļu lasīšana – tas nodrošina sētai svētību. Pušķošanai izmanto ozola zarus un vainagus, bērza meijas un dažādus ziedus.

Savukārt pret ļaunumu nodrošinās ar dažādiem asiem augiem. Senie latvieši ticēja, ka Jāņu nakti raganas staigā apkārt un atrauj govīm pienu, tādēļ Jāņu vakarā, kad lopi bija sadzīti laidarā un laidara vārti aiztaisīti, tos aizsēja ar nātrēm. Arī virs vārtiem un vārtu stabiem uzsprauda nātres, visus laidara celiņus nokaisīja ar dadžiem un usnēm, tad raganas nevarēja tikt pie lopiem. Nātres kaisīja arī sētsvidū, lai ragana nestaigā, lika pie pagraba durvīm un uz piena spainīšiem.
[Sagatavots pēc: Latviešu tautas paražas 1944 : 79–81; http://www.latvijaspirts.lv/; http://valoda.ailab.lv/]



***

 

Tā bija skaista vasara.

Mēs runājām tikai caur puķēm.

 

Maijā mēs runājām caur pienenēm

Un vārdi kā bites atnāca līdz mums,

Aplipuši ar pieneņu putekšņiem,

Dzelteni.

 

Jauka runāšanās ir arī caur kaķpēdiņām.

 

Grūti ir runāt caur ceriņiem –

ceriņu naktīs vārdi sadeg

un paliek sirdī viņu pelni.

 

Jūlijā mēs runājām caur magonēm

Un vārdi palika magoņu galviņās.

Tagad, kad esmu viens un neviens neredz,

Es grabinu magoņu kodaļas –

Tā es ar tevis sarunājos,

Kad esmu viens.

 

Tad mēs runājām caur nātrēm,

Diezgan daudz mēs runājām caur nātrēm.

Varbūt par daudz.

Mums laikam vispār nevajadzēja runāt caur nātrēm.

[..] [Ziedonis 1983 : 301–302]

 

 

***

 

Un tā peldēt no dienas dienā –
Arī tas, mani mīļie, nav maz.

Tikai virspusē straume šķiet gluda,

Bet zem virspuses daudz kas ir ass…

 

… Tādi sīciņi, sūrstoši dzēlieni,

Likās nātres, bet izrādās – „draugi”…

Un es izbrīnā ieplestām acīm

Dzīves tumšajos dziļumos raugos.

 

Tikai ātrāk tikt pāri un tālāk,

Vēl tāds milzīgs gabals līdz saulei,

Bet jau smadzenēs melni apļi,

Bet jau nogurums sasūcies kaulos,

 

Tādi nejauši, slepeni grūdieni,

Likās – netīšām, izrādās – tīšām…

Tikai ātrāk tikt garām un tālāk –

Saulei tuvāk par nedaudz sprīžiem.

 

Un tā peldēt no dienas dienā –

Arī tas, mani mīļie, nav maz.

Tikai virspusē straume šķiet gluda,

Bet zem virspuses daudz kas ir ass. [Elksne 1996 : 42–43]

 

 

Bisītes

 

Bisītes jau nešauj. Dīgst starp zemes taukiem.

Mamma pavasaros lasīja labprāt.

Divkārt novārīja, sacepa ar taukiem,

Smaidot lika galdā – bērnus ēdināt.

Tētim bļodā biezāk apbārstīja lokiem,

Aiznesa pie gultas, sēdās pati klāt,

Un mums visiem šķita, ka no mātes rokām

Nokāpj maijs ar bisi, nāk pa kaitēm plāt,

 

Skābenītes, nātras drīzāk drīzināt,

Kājas darīt ātras, ceļus īsināt. [Martuževa 2005 : 169]

 

 

Dziesma

 

Pie nātres skāries,

Neraudi, ka skāries, –

Kas tevi dzina

To ziedu plūkt.

Reiz sāpes pāries,

Visas sāpēs pāries,

Tik nevajaga

Nevienam lūgt.

 

Lai tevi sargā

Tā, kā sevi sargā,

Kā sargā ausis

No pērkonbalss,

Kā sargā acis

Tie, kas zina, kas – acis,

Kā sargā dzīvi,

Kad tai ir gals.

 

Lai tevi aizskar

Tas, kas visus aizskar,

Lai lūpās smaidu

Vai naidu liek,

Bet tēraudaizkars –

Tas ir visam aizkars,

Ne cauri lode,

Ne smarža tiek.

 

Kur paliks smaržas

Pasaulē bez smaržas?

Ko ļaudīm elpot,

Ko vējam nest?

Tad dienu baržas –

Smagi krautās baržas

Melns, miris ūdens

Var tālāk vest…

 

Pie nātres skāries,

Neraudi, ka skāries, –

Ir visām nātrēm

Savs savāds maijs.

Ja sāpes pāries

Un pavisam pāries,

Tad aizies arī

Viss pārējais. [Vācietis 1978 : 138–139]


Sēdēt un klusēt, un adīt, un klausīties uguns murrās. Dzirdēt čigānus dungājam, izsmilkstam senas dziesmas. Šie vārdi arī manī ieadīti, dziesma pavelk dzīparu un novibrē sirds. Gandrīz nemanāmi. Jo daudz kas jau izārdīts un sākts no jauna. Dzīve vairāk kā lupatu deķis.

Bet sēdēt un adīt no nātrēm sev jaunu ādu. Āda kā sapīta pātaga no tūkstoš teiksmainu būtņu muguru sloksnēm. Bet sēdēt un adīt, un reizumis piemest pa pagalei krāsnī. [Ābele 2006 : 79]

 

Vārds nātre izmantots Helēnas Celmiņas atmiņu grāmatas nosaukumā Kā plika pa nātrām (1998).



Visu mūžu izmisīgi un maniakāli meklēta taisnība

Grāmatas vāks nātru ierāmējumā rāda izaicinoši skaistas sievietes seju – tā ir apgāda „Preses nams” izdotās grāmatas „Kā plika pa nātrām” autore Helēna Celmiņa. Tāda spilgta un izaicinoša viņa ir visās fotogrāfijās, sākot no attēlā redzamās divgadīgās meitenītes. Bet kāpēc „Kā plika pa nātrām”? Helēna Celmiņa vedina lasītāju ielūkoties nesenā pagātnē, kurā ļoti daudzi tika izsekoti un izmeklētāja kabinetā izģērbti, ja nu ne vārda tiešā nozīmē, tad pārnestā gan, jo padomju varai bija jāzina, par ko domā okupētā tauta, par ko runā un sapņo. Tagad tas liekas gandrīz neticami un tā vien gribas jautāt: „Vai tiešām tā kādreiz ir bijis?” Tādēļ jau šādas grāmatas ir vajadzīgas. Lai mēs neaizmirstu un ar pārāk vieglu roku neaizmestu to laiku un nenoniecinātu šo tikai par to vien, ka tas neatbilst izsapņotajam. Lai mēs pēkšņi neiedomātos sekot tiem, kas grib pagriezt laika ratu atpakaļ. Atbilstoši savam temperamentam, spējām un apstākļiem H. Celmiņa izvēlējās individuālo pretošanās ceļu. Bet varbūt ceļš izvēlējās viņu? Kad 1945. gadā 5. novembrī sešpadsmitgadīgā Helēna, ejot uz skolu, Liepājā, Rožu laukumā, ieraudzīja sarkanos karogus. [..] To, ko spēja šī sešpadsmitgadīgā meitene, daudzi, būdami divreiz vecāki, nebūtu varējuši dabūt gatavu. Protams, var jau teikt – avantūristiska daba un vēlme sevi apliecināt, taču atzīsim godīgi – okupācija balstījās tieši uz bailēm cilvēkam būt brīvam un viņam pašam. Ko tur liegties, bailes darīja savu, vai gan citādi būtu tik daudz nodevēju un vairīšanos, pat atteikšanos no izsūtītajiem un apcietinātajiem radiem un draugiem. [..] Pretestības ceļš ir domāts stiprām personībām. „Negribēju iet čekas rozēm kaisīto ceļu, izvēlējos savu – šķembām kaisīto,” viņa raksta. [..] Aizverot grāmatu, acīs iekrīt autores vārdi: „Visu mūžu izmisīgi un maniakāli esmu meklējusi taisnību, bet nekur neesmu atradusi.” Arī šajā laikā ir savi taisnības meklētāji. Viņi ir vienmēr, bet par viņiem parasti uzzina vēlāk. [Līce 1998 : http://www.diena.lv/]


Dziesma Rozīt mana, nātru dārzā. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika.

 

Dziesma Ja mīlu es. K. Dimitera vārdi, J. Karlsona mūzika.

 

Dziesma Made in Latvia. A. Legzdiņa vārdi un mūzika.

 

Dziesma Smaidas. L. Brieža vārdi, R. Paula mūzika.

 

Dziesma Vēji aizpūš gadus. A. Pētersona vārdi un mūzika.


Nātres tiek uzskatītas par olbaltumvielām bagātākajiem lapu dārzeņiem. Tās ir ļoti veselīgas. Nātres satur neaizstājamās aminoskābes un pēc savas uzturvērtības līdzinās pupām.

Nātru garša ir nedaudz rūgta un sāļa. Nātres ir bagātas ar vitamīniem – B, PP, D, E, K –, minerālvielām, organiskajām skābēm, fermentiem, hlorofilu un krāsvielām. Pēc ķīmiskā sastāva nātres ir radniecīgas spinātiem un skābenēm, taču tajās ir vairāk dzelzs. Jaunās nātru lapiņas parasti ir maigas, no tām var gatavot gan zupas, gan izmantot tās salātiem. Recepšu ir ļoti daudz. Interesants kokteilis iznāks no nātru sulas, mārrutkiem un sīpola. Rupjākus dzinumus var skābēt, bet pavisam jaunos – sālīt. Sālītas nātres var izmantot kā piedevu pie maizes un gaļas. Lai gan nātres ir veselīgas, tomēr nav ieteicams ēst svaigas nātru lapas, ja vien tās nav jaunās lapiņas. Tomēr tiek ieteikts tās sablenderēt. Lai nātres nekostu, tās mērcē karstā sālsūdenī, taču jaunos dzinumus nav vajadzības šādi apstrādāt. Lapiņas aplej ar ūdeni, nedaudz saspaida, saplucina vai sagriež. Tā kā nātrēm piemīt daudz ārstniecisku īpašību, tās tiek plaši izmantotas tautas medicīnā. Nātres parasti vāc pavasarī, kad tās zied. Nātru sulu lieto svaigu vai gatavo no tām novārījumu.

Nātres uzturā var lietot līdz vēlam rudenim. Kaltētas nātru lapiņas var pievienot salātiem, kas gatavoti ziemai, lai šajā laikā organisms uzņemtu nepieciešamās minerālvielas.

Svaigas nātres vislabāk griezt ar cimdiem rokās. Pēc 10 līdz 20 minūtēm, kad tās ir sagrieztas, nātres var droši ņemt rokās.

Gatavojot no nātrēm tēju, zupu vai kādu citu ēdienu, labāk izmantot lapas no auga galotnes, jo vecie cietie stublāji un lapas ne īpaši labvēlīgi iedarbojas uz aknām.

Izkaltēti nātru zariņi, kas pakārti virtuvē pie sienas, palīdz atgaiņāt mušas.
[Sagatavots pēc: Zelča http://nra.lv/]

 

Ir vairāki nātru paveidi, taču medicīnā tiek lietota galvenokārt lielā nātre. Ārstnieciskiem nolūkiem ievāc lapas auga ziedēšanas laikā un saknes pavasarī vai rudenī un žāvē labi vēdināmās telpās.

Iekšķīgai lietošanai nātru uzlējums tiek lietots kā asiņošanu apturošs līdzeklis. Uzlējumu iesaka lietot anēmijas, aterosklerozes, reimatisma, aknu un žultspūšļa saslimšanas, hemoroīdu, aizcietējumu un gremošanas traucējumu gadījumos, kā arī laktācijas veicināšanai. Nātru uzlējumu gatavo, ņemot 1 ēdamkaroti lapu, aplejot ar glāzi verdoša ūdens un nostādinot 10 minūtes. To lieto pa 1 ēdamkarotei 3 reizes dienā.

Ārīgai lietošanai nātru uzlējumu pagatavo līdzīgi kā iekšķīgai lietošanai, tikai 1 ēdamkarotes vietā ņem 2 ēdamkarotes lapu. Kompreses lieto, ja ir apdegumi un citas brūces.

Nātru tēju lieto, ja ir klepus, tāpat to bieži iesaka pret mazasinību un gadījumā, kad bieži asiņo deguns. Tāpat to var lietot arī, ja ir vispārējs spēku izsīkums, aknu un žultsceļu slimības, žultsakmeņu, kuņģa spazmas, hronisks vēdera aizcietējums, meteorisma, dizentērijas, urīnpūšļa saslimšana, poliartrīts, reimatisms un podagra. Tēju var lietot arī ārīgi – pret muskuļu vājumu palīdz ierīvēšanās, ko veic ar nātru tējā samitrinātu dvieli, pret reimatismu var likt kompreses, savukārt no blaugznām var atbrīvoties, skalojot matus ar nātru tēju. Nātres lieto arī asins attīrīšanai.

Senāk nātres tika izmantotas, lai karstā laikā uzturētu produktus ilgāk svaigus. Parasti vēžus, nēģus, zušus, kā arī citas zivis nātres ilgāk notur pie dzīvības, ja nepieciešama ilgāka transportēšana.

No nātrēm var taisīt arī pirtsslotas. Ja ir locītavu reimatisms, krustu sāpes, neiralģijas vai miozīti, pirtī peras ar verdošā ūdenī noplaucētām nātru slotām.

No nātru lietošanas jāatturas cilvēkiem, kam ir pastiprināta asins recēšana, paaugstināts asinsspiediens, ateroskleroze, dzemdes un tās piedēkļu audzēji, cistas un polipi. Ar nātrēm īpaši jāuzmanās tiem, kam slimas nieres. Tāpat nav vēlams nātru preparātus lietot grūtniecības pēdējos mēnešos.

Pirms nātru lietošanas pārtikā tās jāapplaucē. Ēdieni, kas gatavoti no vārītām nātrēm nav paredzēti uzglabāšanai, bet gan tūlītējai lietošanai.
[Sagatavots pēc: http://dabasspeks.com/]

 

Nātru zupa ar žāvētām ribiņām

Pavasarī no zaļumiem ļoti veselīgas ir jaunās nātrītes. Apstrādājos dzēlīgās lapiņas, nātres var izmantot gan salātos, gan zupā.

Nātru zupai nepieciešams: 500 g žāvētu cūku ribiņu, 1 sauja miežu putraimu, 4 kartupeļus, 4 olas, 4 saujas nātru lapu, pēc garšas pievieno sāli un piparus, ūdens, krējums.

Katliņā ielej ūdeni, liek vārīties žāvētās cūkas ribiņas. Kad gaļa gandrīz gatava, pieber noskalotus miežu putraimus un ļauj tiem uzvārīties. Tad nomizo kartupeļus, sagriež tos nelielos kubiņos un pievieno zupai. Pēc garšas pieber arī piparus un sāli.

Nātru lapiņas noblanšē – pārlej ar verdošu ūdeni. Tad sasmalcina. Kad kartupeļi mīksti, sakapātās lapiņas pievieno zupai. Ribiņas izzvejo no katla, atkaulo gaļu. Gaļu sagriež nelielos gabaliņos un liek atkal zupā.

Zupa ir gatava. To lej šķīvjos, pievieno sagrieztu, cieti vārītu olu un skābo krējumu pēc saviem ieskatiem.
[Sagatavots pēc: http://www.delfi.lv/]