nākotne

Baltā čūska

Baltā čūska vecos laikos pareģoņiem pakalpojusi. Vajadzējis tikai balto čūsku apēst un tūliņ varējis visu pareģot. Reiz šādu čūsku viens kungs noķēris. Viņš iemetis to katliņā, uzlicis vāku un atdevis pavāram, lai izvāra azaidu, cieši piekodinādams iekšā neskatīties katliņā. Labi. Pavārs izvārījis azaidu. Kungs paēdis un domājis lielas lietas pareģot. Viņš pavēlējis zirgus aizjūgt un aizbraucis ar kučieri. Braucis, braucis – piepeši ieraudzījis vienā kokā žagatu tupam un žadzinām. Kungs pavaicājis žagatai: „Ko tu teici?”

Žagata atbildējusi: „Teicu, ka kungs pārbrauks mājā bez kučiera.”

Pabraucis atkal tālāk, redzējis citā kokā vārnu tupam un ķērcam. Kungs vaicājis vārnai: „Ko tu teici?”

Vārna saka: „Teicu, ka zem tās priedes nauda guļ.”

Nu kungs izvaicājis vēl vairāk vārnai un ievācis itin skaidras ziņas. Bet tad kungs pārdomājis: „Es taču apēdu balto čūsku, bet pareģot tomēr nespēju.”

Bet viņa kučieris visu bija nopratis. Tas apturējis zirgu un parunājis, lai palaižot viņu mežā sevis pēc. Labi. Kungs gaida, gaida, bet kučieris nenāk nekā atpakaļ. Bija aizgājis prom, ka ne pēdas vairs saost. Kungs tikai vēlāk dabūjis zināt, ka viņam iepriekš pasludināto naudu jau kučieris no priedes apakšas izracis un nozudis. Kungs gan aplam dusmojies, bet nekā darīt.

P i e z ī m e. Baltā čūska esot ļoti reti atrodama. Viņa izskatoties kā balta bante, un, līdz ko cilvēks ieraugot, tūliņ pazūdot zemē. Ja šo čūsku varot noķert, tad viņa jāapēd; tad varot visu paredzēt un zināt, kas nākotnē būs. Viens kungs reiz noķēris balto čūsku un iedevis pavāram, lai iztaisa, bet aizliedzis ēst. Pavārs drusciņ vien pasmeķējis un visu zinājis; bet kungs apēdis visu un nav varējis neko paredzēt. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr09/0900801.htm]

Novaktētā ragana

Kādā mazā mājiņā dzīvoja māte ar meitu un arī kāds kalps. Māte ar meitu gāja ik vakarus savā īpašā istabā un no turienes, nevienam nemanot, pazuda. Kalps vairāk reizes gan redzēja, ka viņas tur iegāja, bet, kad viņš gāja meklēt, tad nekā neatrada. Tas par to ļoti brīnījās, nevarēdams saprast, kur viņas varēja palikt, jo istabā bez durvīm bija tikai mazs lodziņš, pa kuru pat krietns putns nevarēja izlīst.

Kādu reizi kalps, gribēdams to brīnumu apskatīt, iegāja nemanot tanī istabiņā un kādā kaktā noslēpās. Tikko to bija padarījis, tad ienāca māte ar meitu, attaisīja mazo lodziņu, sita katra trīsreiz pa krūtīm un sacīja: „Pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!” Kad tā bija izsacījušas, tad uz reizi abas palika par žagatām un ātri izskrēja pa lodziņu laukā. Kalps mēģināja tāpat darīt, sita trīsreiz pa krūtīm, sacīdams: „Pa mazo lodziņu uz Zaļo muižiņu!”

Te uz reizi arī viņš palika par žagatu un izskrēja pa lodziņu laukā. Tikko pa mazo lodziņu bija izskrējis, te skrēja viņam garām viena linu kulstava un sacīja: „Meties virsū!”

Viņš arī uzsēdās un nu skrēja ļoti ātri. Par ceļa rādītāju pa priekšu skrēja pūķis, kurš izskatījās pēc degoša skala.

Pēc neilga laika viņš iekļuva Zaļās muižas lielkunga kūtī. Apskatījies tur ieraudzīja arī māti ar meitu, kuras slauca govis. Arī šās ieraudzīja kalpu un prasīja, kā šis te ticis. Kalps gan negribēja stāstīt, bet, kad šās biedināja, ka no šejienes projām netikšot, ja nestāstīšot, kā te atticis, tad kalpam ticis bail un tas izstāstījis, ka šis tāpat ticis kā šās. Nu vecene prasīja, kur tad šis to redzējis, kā šās darījušas. Arī to viņš izstāstījis. Par to vecene ļoti nodusmojusies, jo viņa bija aizliegusi kalpam tai istabā ieiet, bet meita, kalpu mīlēdama, lūgusi, lai māte viņam piedotu. Māte, meitu paklausīdama, puišam piedeva, un nu visi trīs slauca lielkunga govis. Kad jau diezgan ilgi bija slaukuši, tad visi trīs palika par žagatām, paņēma izslaukto pienu, uzsēdās visi trīs uz kulstavas un jāja mājās.

Mājās pienu izdalīja pa citām zināmām mājām, kur tās pienu jau mēdza pienest. Nākotnē gāja visi trīs raganās, bet kalpam drīzi sāka apnikt tāda lieta, jo viņš bija kristīgs cilvēks, tādēļ viņš atstājās raganās iet. Pēc viņš arī meitu pierunāja un arī tā atstājās. Par to vecene dikti noskaitās un abus no sevis aizdzina. Puisis ar meitu salaulājās un palika par tuvējās baznīcas zvaniķi.

Pēc kāda laika vecene nomira un to ienesa ar zārku baznīcā. Un nu gadījās, ka zvaniķa vietā gāja viņa sieva baznīcu tīrīt. Te uz reizi zārks atvēries un mironis skrējis laukā. Meita to pazinusi par savu māti un tāpat māte meitu pazinusi un sākusi to dzenāt, gribēdama viņu apēst, jo viņa vēlējusies par to atriebties, ka šī bija atstājusies raganās iet.

Meita bēgusi, cik spējusi, un uzkāpusi ērģelēs, un tur stabulēs palikusi karājoties. Nomirusī vecene nevarējusi tur klāt tikt, tādēļ palikusi par meitas suni un, pie durvīm smilkstēdama, kaukusi, lai meita nāktu zemē un laistu suni laukā. Bet meita nenāca. Tad vecene palika par meitas vīru un lūdza meitu, lai nākot uz māju. Tā viņa daždažādi izpūlējās, gribēdama meitu zemē novilināt, bet tas viss neko nelīdzēja. Pēc tam vecene izgāja laukā un ar daudz citām raganām ienāca baznīcā atpakaļ, katra sev klēpī nesdama žagarus, jo ar tiem domāja kurt uguni apakšā un laist meitai dūmus virsū, gribēdamas viņu tā zemē dabūt, bet ir tas neizdevās, jo meita, to pamanīdama, satina galvu lakatā un jo stiprāki stabulēs ieķērās. Tā viņa tur aizmiga un atmodās tikai tad, kad jau visas raganas bija aizgājušas, tā kā baznīca no tām bija tīra. Viņas mātes līķis bija uz mutes apgulies.

Meita mudīgi nokāpa zemē, izstāstīja visu notikumu savam vīram un vēl daudz citiem cilvēkiem. Šie veceni nošāvuši ar sudraba lodi, kurai bijuši iegriezti deviņi krusti, un aprakuši bez kāda mācītāja kā suni. Bet zvaniķis un viņa sieva dzīvojuši ilgi laimīgi. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr02/0202315.htm]

Ezeri

Ilūkstes apriņķī atrodas ezers. Uz ezera krasta baznīca. Šīs baznīcas vietā senos laikos bijusi cita baznīca, kas nogrimusi ezerā. Senāk, baznīcas ceļot, bijis kaut kas jānovēl, it kā jānosaka jaunceļamās baznīcas nākotne. Tā arī tai baznīcai ticis novēlēts: kad viņā laulāšot trīspadsmit pārus, viņa nogrimšot ar visiem ļaudīm ezerā. Tā arī esot noticis. Nogrimušās baznīcas vietā sākuši celt jaunu. Bet tas nekādi neizdevies: ko pa dienu uzcēluši, tas pa nakti atkal sabrucis. Beidzot tomēr izdevies baznīcu uzcelt. Altāris ticis izgreznots dažādiem tēliem, starp kuriem bijis no koka izgriezts cilvēks ar lielu bumbu rokā. Šinī bumbā esot ielējuši ūdeni un nolēmuši: kad ūdens izsīkšot, baznīcai jānogrimstot tanī vietā, kur senā baznīca gaidot. Vasarā klusos vakaros un pa dienvidus laiku ezerā bieži dzirdot zvanu skaņas. Viens zvans ātri, droši, spēcīgi zvanot – tas esot vecās nogrimušās baznīcas zvans. Viņam pretī atskanot lēnām, nedroši, klusi tagadējās baznīcas zvans, kas nevarot sagaidīt, kad tikšot pie nogrimušā biedra. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr15/15H0145.htm]

Mājas – kungs

Jurģī gani, pirmo reizi laukā dzīdami, bogiem (dieviņiem) nesuši upurus, lai tie palīdzot lopiņiem izdoties, mierīgi ganīties, lai pasargājot tos no nelaimes.

Reiz kāda ganu meita, laukā dzīdama, zināmā vietā devusi bogiem (dieviņiem) strazda iekšas, teikdama: „Dieviņi, palīdziet man šovasar lopiņus noganīt, pasargāt tos no briesmām un nelaimes! Par gadu ap šo pašu laiku pasniegšu jums tādu pašu dāvanu.”

Otrā gadā meita aizmirsusi savu solījumu un tai klājies visu vasaru arvienu slikti: pati slimojusi, sirgusi un gluži izkaltusi. Gan gājusi pie visādiem ārstiem, bet neko nelīdzējis. Pēdīgi kāds burvis tai sacījis: vai šī neesot kādu solījumu aizmirsusi. Ja esot, lai izpildot un lai atsakoties, ka nākotnē vairs nevarot pildīt, ko solījusies. Tā gads bijis atkal pagājis un atkal pienākusi trešā ganu diena – Jurģis. Ganu meita šoreiz steigusies savu solījumu pildīt un tāpat ziedojusi kā pirmo reizi, tikai šoreiz, ziedot beigdama, sacījusi: „Nākotnē vairs nevaru še nākt upurēt!”

No tā brīža ganu meita sākusi laboties un nekad vairs arī nav solījusies kaut ko darīt. [Sagatavots pēc:  http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr13/13J01A7.htm]

– Dakter, es saldējumu varēšu ēst?

– Kādu vēl saldējumu?

– Nu… nākotnē…

– Kādā vēl nākotnē?

Aiste – lietuviete, kas studē baltu filoloģiju, runā latviski un būs Dziesmu svētkos

Pavasara izskaņā radio NABA raidījumā „Studentu pietura” viesojās Aiste Emilija Brusokaite (Aistė Emilija Brusokaitė), Viļņas Universitātes studente, kas šogad – 2018. gadā – nolēmusi apmaiņas programmā apgūt baltu filoloģiju Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un šobrīd tekoši runā latviešu valodā. Paralēli studijām meitene strādā un pasniedz lietuviešu valodu, kā arī dzied Latvijas Universitātes korī „Dziesmu vara” un gatavojas Deju un Dziesmu svētkiem. Par to, ko meitenei nozīmē latviešu valoda, mūsu tradīcijas un kādi ir viņas nākotnes plāni, stāsta pati Aiste. [..]

„Man patīk, kā latvieši ciena savu kultūru – dejas, tautasdziesmas. Tas ir brīnišķīgi, kā latvieši ciena savu kultūru. Lietuviešiem ir kauns dziedāt tautasdziesmas, sēdēt tautas tērpos. Šeit es redzu jaunus cilvēkus, kas dzied tautasdziesmas, un tas ir tik skaisti, ka gribas raudāt.”

Aiste vēl nespēj pateikt, vai savu nākotni plāno saistīt ar Latviju, jo jāpabeidz bakalaura studijas Viļņas Universitātē. „Pēc tam es būšu brīvs cilvēks un varēšu darīt, ko gribu,” smejas studente. [Sagatavots pēc: http://naba.lsm.lv/lv/raksts/studentu-pietura/aist–lietuviete-kas-stude-baltu-filologiju-runa-latviski-un-bus.a105219/]

Darbības vārda izteiksmes laikrakstu un žurnālu intervijās

Darbības vārda izteiksmes lietojumam intervijā var būt cieša saikne ar intervijas virsrakstā lietoto darbības vārda izteiksmi. Ja intervijas virsrakstā ir īstenības izteiksmes nākotnes forma, tas liecina, ka intervijas mērķis ir informēt lasītājus par gaidāmajām pārmaiņām, notikumiem, piemēram, intervijas virsraksts „Saglabās unikālo un meklēs jaunus vaibstus” norāda, ka intervijā dominēs īstenības izteiksmes nākotnes formas. Savukārt, ja intervijas virsrakstā tiek lietota pagātnes forma, tas liecina, ka lasītāji tiks informēti par kādu jau notikušu darbību, piemēram, intervijas virsraksts „Atvainojiet, ja nebijām džentlmeņi!” norāda, ka intervijā galvenokārt tiks lietotas darbības vārda pagātnes formas. [Sagatavots pēc: Svetiņina 2012 : 46]

Dokumentālā filma Nākotne ir pagātnes tagadne (2011). Režisore Krista Burāne, studija „Nomadi”, Latvijas Kultūras akadēmija.

Dokumentālā filma 9 km no nākotnes (2005). Režisors Olafs Okonovs, filmu studija „Hansa Media”.

Dokumentālā filma Nākotnes zemnieki (1984). Režisors Laimons Gaigals, Rīgas kinostudija.

Pasūtījuma filma Bērnu veselība – nākotnes bagātība (1984). Režisore Biruta Veldre, Rīgas kinostudija.

Pasūtījuma filma Veseli bērni – valsts nākotne (1979). Režisore Irina Mass, Rīgas kinostudija.

Dziesma Atpakaļ nākotnē. Vārdu un mūzikas autors Ralfs Rubenis, izpilda grupa „Tranzīts”.

Dziesma Nākotne. Santas Strelecas mūzika, Veronikas Senilas Derones vārdi, izpilda Ērika Streimane.

Cilvēks 2020 jeb TOP10 pieprasītākās prasmes nākotnē

2016. gada sākumā Pasaules ekonomikas forumā tika nopietni runāts par TOP10 prasmēm, kas cilvēkiem būs nepieciešamas 2020. gadā un ļaus būt konkurētspējīgiem ceturtās industriālās revolūcijas priekšvakarā, kad virkni cilvēku veikto darbu aizstās roboti, pa ielām pārvietosies bezpilotu auto, bet mākslīgais intelekts un biotehnoloģijas iegūs plašu pielietojumu.

Būtiskākie secinājumi īsumā:

· Pēc pieciem gadiem vairs nebūs aktuālas vismaz trešdaļa prasmju, kas bija svarīgas 2016. gadā.

· Tieši iemaņas redzēt visus jautājuma aspektus un dimensijas ir svarīgas, meklējot risinājumus sarežģītām problēmām.

· Lai neiekristu „paštaisnuma slazdos”, jau no mazotnes un visā dzīves laikā ir svarīgi apzināti iepazīties ar atšķirīgiem viedokļiem, īpaši svarīgi ir izzināt tos, kas ir pretēji mūsu uzskatiem.

· Kreativitāte nav nekas cits kā spēja nemitīgi pilnveidot jebkuru procesu.

· Neapstrīdamu autoritāšu laiks ir pagājis.

· Sadarbība ideālā formā ir „win win situācija”, nevis kompromiss. Tas nozīmē maksimizēt ieguvumus visām pusēm jeb meklēt izdevīgumu cita cilvēka vietā.

· Trenēt emocionālo inteliģenci palīdzēs visi uztveres noturības un vērības treniņi, kas pielīdzināmi fiziskajiem treniņam sporta zālē, tikai šajās nodarbībās tiek trenēts mūsu prāts.

· 1. janvāra apņemšanos sarakstu vajadzētu aizstāt ar ikgadēja prioritāšu saraksta veidošanu, kam secīgi būtu jāatspoguļojas katrā tālākā lēmumā un rīcībā.

·Ja gribat spēlēt jebkuras nozares „augstākajā līgā”, ir jāapgūst sarunu vešanas stratēģijas un taktika.

· Viena no nākotnē pieprasītām prasmēm būs tieši spēja ja ne mainīt savu viedokli, tad vismaz apzināt tā vienpusību.

Tiek prognozēts, ka straujā tehnoloģiju attīstība strauji mainīs veidu, kā mēs dzīvojam un strādājam. Virkni profesiju pazudīs, bet to vietā strauji radīsies tādas, kas vēl pašlaik neeksistē. Tiek lēsts, ka pēc pieciem gadiem vairs nebūs aktuālas vismaz trešdaļa prasmju, kas bija svarīgas 2016. gadā.

TOP10 prasmes 2020.

1. Kompleksa problēmu risināšana – spēja saprast cēloņsakarības un kopsakarības un izmantot tās sarežģītu jautājumu risināšanā.

2. Kritiskā domāšana – spēja nošķirt faktus no viedokļiem, analizēt argumentus un izdarīt secinājumus.

3. Kreativitāte – spēja pilnveidot.

4. Cilvēku vadīšana – spēja noteikt mērķus, aizraut un motivēt darbam, sasniegt rezultātus.

5. Sadarbība ar citiem – spēja mijiedarboties un veidot pozitīvu sadarbības pieredzi ar citiem cilvēkiem.

6. Emocionālā inteliģence – spēja nodalīt cilvēku no viņa viedokļa un rīcības, cieņpilna attieksme pret atšķirīgo.

7. Spriedumi un lēmumu pieņemšana – prioritāšu un vērtību apzināšana.

8. Klientu jeb servisa orientācija – spēja iejusties otra ādā, saprast citu vērtības un argumentus.

9. Sarunu vešanas prasmes – mērķtiecīga un apzināta komunikācijas veidošana.

10.Kognitīvā fleksibilitāte – spēja uzklausīt atšķirīgu viedokli un mainīt savējo.

[Sagatavots pēc: https://lvportals.lv/viedokli/282497-cilveks-2020-jeb-top10-pieprasitakas-prasmes-nakotne-2016]