Tradicionālā transkripcija

[mûžîks]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[muːˀʒiːˀks]

[m] – skanenis

[ū] – garais patskanis

[ž] – balsīgais troksnenis

[ī] – garais patskanis

[k] – nebalsīgais troksnenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogrammas – ū; gs.

mūž– – sakne

īg– – piedēklis

sgalotne

mūžīg– – vārda celms

īgs izskaņa

mūžīgspatstāvīgs vārds, lokāms vārds, īpašības vārds, kādības īpašības vārds (neveido salīdzināmās pakāpes), vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, nenoteiktā galotne

NENOTEIKTĀ GALOTNE

  Vīriešu dzimte Sieviešu dzimte
  vsk. dsk. vsk. dsk.
N. mūžīg-s mūžīg-i mūžīg-a mūžīg-as
Ģ. mūžīg-a mūžīg-u mūžīg-as mūžīg-u
D. mūžīg-am mūžīg-iem mūžīg-ai mūžīg-ām
A. mūžīg-u mūžīg-us mūžīg-u mūžīg-as
I. ar mūžīg-u ar mūžīg-iem ar mūžīg-u ar mūžīg-ām
L. mūžīg-ā mūžīg-os mūžīg-ā mūžīg-ās
V.

 

NOTEIKTĀ GALOTNE

  Vīriešu dzimte Sieviešu dzimte
  vsk. dsk. vsk. dsk.
N. mūžīg-ais mūžīg-ie mūžīg-ā mūžīg-ās
Ģ. mūžīg-ā mūžīg-o mūžīg-ās mūžīg-o
D. mūžīg-ajam mūžīg-ajiem mūžīg-ajai mūžīg-ajām
A. mūžīg-o mūžīg-os mūžīg-o mūžīg-ās
I. ar mūžīg-o ar mūžīg-ajiem ar mūžīg-o ar mūžīg-ajām
L. mūžīg-ajā mūžīg-ajos mūžīg-ajā mūžīg-ajās
V. mūžīg-ais!

mūžīg-o!

mūžīg-ie! mūžīg-ā!

mūžīg-o!

mūžīg-ās!

 

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsMūžīgais dažbrīd ir prātam neaptverams.

2) izteicēja daļa Cilvēka labie darbi ir mūžīgi.

3) apzīmētājsMūžīgs nemiers piemīt ceļotājam.

mūžīga attīstība, mūžīgas bēdas, mūžīgs ceļš, mūžīgs darbs, mūžīga dzīve, mūžīga iešana, mūžīga jaunība, mūžīgs karalauks, mūžīga kustība, mūžīga laime, mūžīgs miers, mūžīga mīlestība, mūžīga nakts, mūžīgi nemieri, mūžīga nevaļa, mūžīga piemiņa, mūžīgs plūdums, mūžīgs prieks, mūžīgs purvs, mūžīgas rindas, mūžīgs ritums,mūžīgas runas, mūžīgs sapnis, mūžīga slava, mūžīga steiga, mūžīgi strīdi, mūžīga šūna, mūžīga tēma, mūžīgauzticība, mūžīgas vērtības

 

mūžīgā aukle, mūžīgie bērni, mūžīgā cerība, mūžīgais dzinējs, mūžīgā gaisma, mūžīgās iesnas, mūžīgās ilgas, mūžīgais jautājums, mūžīgais ledājs, mūžīgās liesmas, mūžīgais meklētājs, mūžīgais nespēks, mūžīgais nogurums, mūžīgais piedāvājums, mūžīgā pilsēta, mūžīgā saikne, mūžīgais sasalums, mūžīgā saule, mūžīgā skaidrība, mūžīgaisspēks, mūžīgā strūklaka, mūžīgais students, mūžīgā uguns, mūžīgais visums, mūžīgās zvaigznes, mūžīgā atmiņā,mūžīgā miegā

mūžīgs, -ais, mūžīga, -ā

1. Tāds, kam nav ne sākuma, ne beigu; bezgalīgs laikā.

Mūžīgs laika ritums.

// relTāds, kam nav sākuma un beigu (parasti par Dievu kā augstāko esamību).

Ticēt mūžīgai dzīvei.

2. Tāds, kas eksistē, pastāv ļoti ilgi, arī bezgalīgi ilgi.

Mūžīga mīlestība. Mūžīga slava. Paturēt mūžīgā atmiņā. Mūžīgais sasalums.

Mūžīgais students – cilvēks, kas ļoti ilgus gadus studē, nespēj pabeigt augstskolu.

Uz mūžīgiem laikiem – uz visu mūžu, uz ļoti ilgu laiku.

3. Pastāvīgs, nemitīgs.

Mūžīgais nemiers. Mūžīgā steiga.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/mlvv/]

mūžīgs, -ais; -a, -ā

1. filozBezgalīgs laikā.

Matērijas mūžīgā kustība.

Bezgalīgā Visuma mūžīgā attīstība ir likumsakarīga, to nosaka matērijas kustības likumi. Ikaunieks 1, 70.

2. Tāds, kas eksistē, pastāv ļoti ilgi, arī bezgalīgi ilgi.

Mūžīga patiesība. Mūžīga mīlestība. Mūžīga uzticība. Mūžīga slava. Mūžīgais ledus.

Mūžīgais dzinējs – iedomāta ierīce, kas spēj nemitīgi darboties, nesaņemot enerģiju no ārienes vai arī saņemot enerģiju, kas rodas no temperatūras starpības starp ierīci un siltāko apkārtējo vidi.

Uz mūžīgiem (arī visiem) laikiem – uz ļoti ilgu laiku.

Gandrīz katrā nozarē eksistē tā saucamās mūžīgās tēmas, par kurām daudz runāts un rakstīts un pie kurām tomēr aizvien no jauna jāatgriežas. Literatūra un Māksla 76, 38, 2.

Nācijas nav mūžīgas, bet vēsturiskas parādības. Vēstis 79, 8, 30.

Viņš [strēlnieks kaujas laukā] vienkārši nesaprata, kā tas iespējams, ka varbūt jau nākošajā mirklī viņam jāmirst, jāsajaucas ar zemes pīšļiem un viss, viss jāaizmirst uz mūžīgiem laikiem. Lācis 15, 283.

3. Pastāvīgs, nemitīgs.

Mūžīga nevaļa. Mūžīga steiga.

Sportam raksturīga mūžīga kustība, plūdums. Sports 75, 54, 2.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

mûžîgs

1) sich weit erstreckend, sich lang ausdehnend, sehr geräumig, gross, unendlich:

mūžīgi meži, Urwälder Etn. III, 167. visur mūžīgs purvs JK. III, 76. tikai mūžīgu klajumu vien redzēju LP. VI, 468;

2) unaufhörlich, immerwährend, ewig: bij jums gan tā mūžīgā iešana Laps. citādi bijis mūžīgais stīvnīca Etn. II, 87. kur ve̦lna apsē̦stais ķēniņš mūžīgā tumsībā vārdzis LP. III, 18. mūžīga dzīve, ewiges Leben; nuo mūžīgiem laikiem;

3) zur Verstärkung von Adjektiven und Adverbien, sehr, äusserst:

[Sagatavots pēc: ME II : 680]

mūžīgs – myužeigs

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]

 

mūžīgs – myužeigs; nekas nav mūžīgs ‒ nekas nav myužeigs, nikuo nava myužeiga

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]

mūžīgs – nebeidzams, bezgalīgs, nevīstošs (nevīstoša slava), nemirstīgs, neiznīkstošs, neiznīcīgs

[Sagatavots pēc: LVSV 1972 : 192]

Aizmigt mūžīgā (arī mūža) miegā poēt. – nomirt.

Gulēt mūžīgā (arī mūža) miegā, arī gulēt mūžīgu (arī mūža) miegu poēt. – būt apbedītam, apglabātam.

Mūžīga nakts poēt. – nāve.

[Sagatavots pēc: https://tezaurs.lv/llvv/]

Aiziet mūžīgā mierā poēt. – nomirt.

[LVV 2006 : 666]

Agronomijāmūžīgais sasalums.

 

Fizikāmūžīgais dzinējs.

 

Hidrometeoroloģijāmūžīgais ledus, mūžīgais sals, mūžīgais sniegs, mūžīgā sala josla, mūžīgā sala klimats.

 

Juridiskajās zinātnēsmūžīga zemes lietošana, valsts akts par zemes nodošanu mūžīgā lietošanā.

 

Medicīnāmūžīga šūna.

Ergonīmi Mūžīgais aicinājums, mednieku biedrība; Mūžīgais šahs, biedrība; Mūžīgā uguns, Latvijas meklēšanas vienību savienība.

mūžīgs, no subst. mūžs atv. mūžīgs; šie vārdi jau 16. gs. literatūrā. Ja vien 16. gs. rakstījums muzige nav kļūdains, tad kā adj. lasāms mūziga, kā adv. mūzigi.

[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 612‒613]

angļu ‒ eternal

baltkrievu ‒ вечны

franču ‒ éternel

igauņu ‒ igavene

ivritā ‒ נִצחִי

krievu ‒ вечный

lietuviešu ‒ amžinas

somu ‒ ikuinen

ukraiņu ‒ вічний

vācu ‒ ewig

Myužeigs nikod nasamaina.

 

Lūk, tauta mūžīga kā raiba čūska,

Kas ruden ādu met un jauna top. [Rainis]

 

Koki nav kā cilvēki, bet cilvēki ir kā koki… Man jāmācās koka pacietība, koka sīkstums un salcietība, koka ugunscietība un nāvescietība, koka stiprie nervi un mūžīgās atjaunošanās spējas, koka uzticība un godīgums. [A. Bels]

 

Es negribu paradīzes, jo tā ir mūžīga slinkošana. [K. Valdemārs]

 

Laiks atstājis cilvēku sirdīs mūžīgos attīstības un dzīvības simbolus: ugunskuru, kas deg pret nakti, un dziesmu, kas deg pret tumsu sirdīs. [S. Viese]

[No atziņu apcirkņiem 1981 : 23–93]

Mūžīgā pasaka

Vecos laikos dzīvoja ķēniņš, kas bija liels pasaku mīļotājs. Viņš savā galmā pulcināja ļaudis, kas mācēja stāstīt daudz pasaku. Kādreiz ķēniņš izsludināja pa visu valsti, lai piesakās ļaudis, kas prot stāstīt pasaku, kura nekad nebeidzas. Kas tādu mācēšot, tam viņš atstāšot savu ķēniņa valstību un došot princesi par sievu.

Bet, kura pasaka izbeigsies, tam stāstītājam nocirtīšot galvu. Pieteicās daudzi augstmaņi, bet viņu stāstītās pasakas izbeidzās, dažam pēc pusgada, gada vai diviem gadiem.

Kādu dienu pie ķēniņa ieradās ganu zēns Ansītis. Viņš lūdza kalpiem, lai viņu ielaižot pie ķēniņa. Kalpi negribēja laist. Ķēniņš dabūja to zināt un lika ielaist. Kad Ansītis ienāca, ķēniņš viņu vēl brīdināja, ja pasaka beigsies, viņam slikti klāšoties. Ansītis droši atbildēja, ka viņam neesot bailes un viņš droši varot stāstīt.

Ansītis iesāka tā: „Reiz dzīvoja ļoti bagāts un varens ķēniņš. Viņa slava tika daudzināta pa tālām aizjūras zemēm. Ķēniņa bagātība arvienu vēl vairojās. Kādu reizi viņš lika uzbūvēt lielu šķūni, kur novietot zeltītos kviešu graudus. Viss būtu labi, ja amatnieki nebūtu atstājuši mazu caurumiņu, pa kuru var ielīst viens sisenis. Siseņi, augstu lidodami, bija ievērojuši šo mazo caurumiņu, un nu notikās – nāca viens sisenis un paņēma vienu graudu. Nāca atkal viens sisenis un paņēma vienu graudu. Nāca atkal viens sisenis un paņēma vienu graudu.”

Kad Ansītis jau divus gadus bija stāstījis to pašu – nāca atkal viens sisenis un paņēma vienu graudu –, ķēniņš dusmās iekliedzās: „Vai vēl tie siseņi nav paēduši?”

Uz ķēniņa dusmām Ansītis atbildēja: „Augstais ķēniņ, viss gaiss ir vēl pilns siseņu. Tie pat aizsedz gaišo saulīti, un rets saules stariņš apspīd mūsu zemi. Jauni siseņu bari jau mākoņos redzami. Tie visi ir izsalkuši.”

Beidzot ķēniņš neizturēja un teica: „Ansīt, tava pasaciņa tiešām nebeidzas. Tu esi lielākais pasaku stāstītājs. Ņem manu valsti un manu meitu par sievu. Tu to esi nopelnījis. Bet, kad tu taisīsi sev labības klēti, pielūko, lai strādnieki neatstāj jumtā caurumiņu siseņiem.” [Ganuzēns un velns 1987 : 292‒293]

 

AudiostāstījumsMūžīgā pasaka”, stāsta Rihards Bražinskis.

[https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labu-nakti/rihards-brazinskis-stasta-latviesu-tautas-pasakas.a60239]

Sensenos laikos Rīgā, apmēram tur, kur tagad pilsētas grāvis, tecēja upīte Daugavā – saukta par Rīdziņu. Kad ļaudis gribēja tikt pāri šai upei, tad viens liels Milzis pār pleciem pārnesa viņus, jo tad tur nebija ne tilta, ne pārceļama plosta. Milzis iemita alā pie Kārļa vārtiem, apcietinājumu tuvumā.

Reiz tumšā jo tumšā naktī skaņi saucieni uzmodināja Milzi tur alā. Piecēlās viņš, bet, nevarēdams aiz tumsas nekā saredzēt, aizdedzināja vējlukturi un lika gaismai spīdēt nakts tumsībā. Te viņš ieraudzīja otrā upes malā nabaga bērnu stāvam. Tas ļoti raudāja, lūgdamies, lai ceļot pāri upei. Milzis pārbrida upei, uzcēla bērnu plecā, pārnesa savā alā un uztaisīja tam vietu naktsguļai. Otrā rītā bērns bija pazudis, bet, kur tas bija gulējis, tur atradās tīrs zelts. Zeltu Milzis lielā mucā glabājis savā alā. Bet, kad Milzis drīz pēc tam nomiris, tad ar to naudu uzcēluši Rīgas pilsētu. Milža bildi turpretim ar visu bērnu uzstādījuši mūžīgai piemiņai apmēram tai vietā, kur viņa ala atradusies. [Latviešu tautas teikas 1988 : 390‒391]

 

Veļi māžojas

Myužeigu dusēšonu! 50 godu atpakaļ man nūmyra veirs Jezups. Pēc juo nuovis es kotru nakti dzierdieju, ka nazkas staigoj pa ustobys viersu. Reitā izkuopu augšā un nikuo naatrodu, bet sincēs un uz pogolma beja bosu kuoju pādi. Tai namīreigi gulieju ostoņis naktis. Deveitā naktī myuseji vysi aizguoja kultu, palyku es vīna poša. Nu vokora pamoluse, pīkusu un atguoju atsaguļt. Muna gulta stuovieja car sīnys molu un gaugaļs pi lūga. Atsagulu – vēļ nabeju luogā pīmyguse – dzieržu: nazkas puoršļiuc par mani un nūsavej pi sīnys. Par reizi man puorskrēja šārmys – dūmuoju: te lobuo Dīva nav. Apjēma bailis, ka i pakustēt navaru. Drusku atsajāguse, taukstu un satauksteju rupu, rupu kraklu. Tryukusēs nu gultys, puormešu krystu un, īguojuse kambarī, molu leidz reitam. [Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas]

***

Vēl desmit divdesmit gadus –

Un lugai būs pienācis gals,

Vai slinkojis būtu vai centies,

Reiz trūdēt sauc likteņa balss.

 

Un tomēr te dzīvē sapņots

Par mūžīgām lietām tiek:

Par laimi, par slavu, par godu, –

Uz kapa grib laurus lai liek.

 

Bet lauri un gods, un slava

Līdz iznīkst, kā beidzies tu pats.

Un tāļāk un atkal tāļāk

Rit šausmīgais mūžības rats. [Veidenbaums 1978 : 80]

 

  

Pats

 

Priekš citiem darbodamies, attīsti

Pats savus spēkus negurstošā karā –

Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā

Un mūžam jaunots spēks un ieroči.

 

Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,

Kas, sevi projām sviežot, laimīgi –

Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.

 

Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,

Pats esi kungs, pats laimei durvis ver. [Rainis 1977 : 28]

 

 

Ziemeļu naktis

 

Bāl-dzidrā gaismā

Viss gaist un grimst –

Iz trūdiem jaunota

Dzīve dzimst.

 

No viņas nodzēsts

Viss grēks un ziegs,

To tāli visapkārt

Sedz baltais sniegs.

 

Virs sniega sarkanas

Zvaigznes mirdz.

Kā asins rētas

Uz „svētās sirds”.

 

Gars brīvs no vielu

Smaguma kļūst,

Ap mūžīgo Visumu

Kopā plūst.

 

Un tavu būti

Un šķīsto „es” –

Tu jūti – eņģeļi

Klēpī nes. [Aspazija 1985 : 79‒80]

 

 

Neticīgā Toma dziesmas

 

Un tās rozes, tās rozes,

Kas zied kā sirds sarkanās slāpes,

Kā asiņu karstuma līgavas,

Tās nav nekas cits

Kā ziedos pārvērstas zemes slāpes.

Bet velti tās dzesēt grib rasas pērles,

Velti tās dzirdina debess vēsais zilums,

Šīs sirds sarkanās slāpes,

Šīs sārtās, ērkšķainās rozes –

Tās izteic manas dvēseles jūtas.

Un tās rozes, tās rozes,

Kas zied baltas kā svētdienas puķes,

Uz mūžīgo skaidrību cenšas, –

Tās samin cilvēces dubļainās kājas. [Poruks 1984 : 31]

 

 

Mīlas kauss

 

Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,

tad paskaties, cik zvaigžņu viņā laistas.

Tad paraugies, vai sirds ir tava it kā zieds,

kas rasas pilns tiek lausts? Bezgala skaistas

vai zib tur sārtas guntiņas? Ak, zini:

tās asins lāses tavas! Tikai tās

un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.

Kur neasiņo sirds, trūkst gaismas mūžīgās

svied mīlas kausu prom to – niecīgu un lētu. [Bārda 1923 : 131]

 

 

Izskaņa

 

Kāda milzīga gaismas strēle,

Mūžos vaļā pusparauts logs!

– Tie ir latvieši, – čukst visu mēles.

Telpā izplaukst jauns, mirdzošs koks.

 

Tie ir strēlnieki, kuru vairs nava

Un kuru nebūs otrreiz vairs.

Tikai viņu mūžīgā slava

Tautu sargās kā karogs kairs.

 

Vai es brīnumu dzīvē redzu,

Vai par brīnumu dzīve kļūst:

Mostas tauta un paceļ plecu,

Un no elpas celts zobens lūst.

 

Savu roku pār galvu es laižu:

Balta ziema, un vakars ir vēls,

Tikai tālēs mirdz strēlnieku gaišums,

Velti mākoņi pūlas to aizšūt:

Aukai līdzīgi zvēro šis kvēls. [Čaks 1988 : 188]

 

***

Mūžīgais meklētāj,

Tavu smadzeņu putrā

Kāds ir ielējis indi.

Netērē tinti!

Šai dienu peklē

Nav tā, ko tu meklē.

Kur tad?

Debesu tālēs?

Pa tālu.

Labāk dusi pie sieviņas sāniem

Un nirsti viņas glāstos.

Viss cits ir māņi.

Reibsti viņas miesas neceļos

Kā pa Jāņiem! [Mūks 2007 : 242]

 

 

Kur zaļa zāle, tumša nakts

 

Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš

Un mūžīgs ceļš zem kājām.

Tas ved uz Zemi Laimīgo,

Un izrādās – uz mājām.

 

Kur zaļa zāle, tumša nakts,

Kur migla rokām maigām,

Kur, laimesbērnus meklējot,

Ik dienas Laime staigā. [Zālīte 1985 : 31]

 

 

Laiks

 

Senejīs

tenejīs

byutejīs.

Svešīs

siebrejīs

myusejīs.

Zudušīs

asūšīs

gaidamīs.

Myužeigīs

goreigīs

laiceigīs.

Aizlīgtīs

atļautīs

pastuoveigīs.

Kurā nu jim as palikšu,

Kod kopukolns tryudus munus

Nūsegs ar smiļkti i zuoli?

Kurā nu jim as namieršu,

Lai i byušu mīsā jau mirs? [Slišāns 2003 : 294]

 

Vārds mūžīgs izmantots arī Artura Kaugara literārā krājuma nosaukumā Mūžīgs ritums (1946).

Ansis izkāpa no krasta, izbēra beidzamos gliemežus iz kulītes, kura tam ap kaklu karājās, pāršķēla apsūnojušos vākus, bet velti tas bija zvejojis. Bēdīgi viņš apsēdās uz krasta malas un raudzījās uz tumšo silu, kurš savā mūžīgā tumšzaļā trūvē, pasaules aizmiršanā nogrimis, klusēja. [Poruks 1984 : 57]

 

Varbūt viņa vēl nāks – veca un grumbaina, bet es to mīļi apkampšu.

„Vai redzi, Līvija,” es teikšu, „tas vaiņags ir no brūklenājiem, kuri auguši pie lielās priedes mana tēva silā, kur mēs saderinājāmies un zvērējām viens otram mūžīgu mīlestību. Liec viņu galvā, mīlulīte!” [Poruks 1984 : 266]

 

Netīri dzeltenas sienas ar tumšiem logu caurumiem un stīvi sasaluši zari raudzījās Mūžīgā Studenta istabā. Mūžīgais Students sēdēja pie galda un lasīja. Viņš pacēla acis no grāmatas, kad lapas no krēslas kļuva pelēkas. Nodilušais galdauts bez krāsas, plankumainās sienas, no kurām nāca mikla kaļķu smaka, logs, uz kura nebij nevienas puķes un kura pelēkās rūtīs krēslojās tikai rāmja tumšais krusts, – viss izskatījās kails un nemīlīgs. Un Mūžīgais Students aizvēra acis. [Skalbe 1979 : 98]

 

Tur viņas [puķes] zied vēl tagad mūžīgā daiļumā. Un arī Pelnrušķīte tur ir. Rokas, ar kurām viņa lasīja linsēklas no pelniem, tā tur uz augšu un lūdz par dvēselēm, kas meklē mūžīgas vasaras. Viņas rokas ir kā divas dūjas, kuras nekad nepiekūst lidot pret sauli. [Skalbe 1979 : 106]

 

– Arī mīlestība nav mūžīga.

– Kas tad šeit ir mūžīgs?

Mūžīgs ir darbs, – atbildēja Zemes dēls un, paņēmis izkapti, aizgāja uz pļavu.

Saules meita atkal palika viena. [Sakse 1974 : 131‒132]

 

Kad pusaudzes gados populārzinātniskā lekcijā dzirdēju, ka nākamībā apdzisīšot Saule, jutos tik satriekta, ka bija vienalga, vai tas notiks pēc 7 miljardiem vai 70 miljoniem, vai jau pēc 70 vai pat 7 gadiem. Saule taču ir mūžīga! Bet, kad šorīt, garām laizdamies, man sacīja iedzeltens tauriņš: „Tu esi mūžīga!”, es ļoti samulsu, iekams aptvēru, cik pretrunīgs ir Mūžības jēdziens. Tauriņam un man – mums bija atšķirīgi priekšstati par Mūžību. [Ezera 1994 : 2]

 

– Vai tad tiešām tu domā, ka ikviens prieks šai niecīgajā zemes virsū ir grēks un ka īstā un mūžīgā dzīve mūs sagaida vienīgi debesu valstībā?

– Kas tajā slikts? Nedzīties pēc pasaulīgām bagātībām un ārēja spožuma, mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, dzīvot ceistu un godīgu dzīvi. Es tur nekā ļauna neredzu. [Ābele 2014 : 106]

 

Zils zirgs zirņos. Jā, zils zirgs zirņos. Vēl vakar es viņu redzēju. Viņš ēda zirņu zilos ziedus, un es zinu, kāpēc viņš ir zils.

Tā nolēma citi zirgi. Sanāca kopā visas pasaules zirgi. Visu Zirgu Pilnsapulcē – melnie, baltie, bērie un dūkanie, sirmie, pātie un ābolainie teica: „Var gadīties, ka mašīnas visu uzvar un mums būs jāiet bojā. Jau tagad mums tik maz kumeliņu. Un vecos zirgus atdod lapsu fermās lapsām. Darīsim tā, lai viens zirgs ir mūžīgs!” Viņi nolēma, ka mūžīgais zirgs būs ilgu un cerību krāsā – vizbuļu, hiacintu un neaizmirstuļu zils. Visur tur, kur cilvēks uz pasaules ilgojas, tur viņam jābūt klāt, tāpēc zilajam zirgam deva zilus spārnus un nosauca to par ZILO CERĪBU ZIRGU. [Ziedonis 1973 : 14]

 

Atgriezusies pieturvietā, Marija uziet pie upes. Ūdens acs uz viņu noskatās rāmi. Viņa tikpat rāmi raugās pretī. Vai kaut kas viņā būtu noklusis, pazudis uz mūžīgiem laikiem? Šauti vilki iet pazemīgi, un gaisma no dzelmes izskatās citādi. [Ikstena 2021 : 156]

 

Mūžīgie spārni

Pēdējais pie aizbērtā kapa nostājās Felikss Cielēns. Savu runu viņš noslēdza ar vārdiem: „Dievs, svētī Latviju…” Tumsā orķestris mierīgi un spēcīgi atbalsoja aizliegtās himnas melodiju. To pārtvēra ļaudis, kas jau bija sākuši izklīst starp kapu kopām, un šķita, ka dzied ne tikai bērinieki, bet arī akmenī cirstie krusti un pieminekļi, priedes un mirušie velēnu segās. Nāve un dzīvība sasaucās, lai uz mirkli vienotu tautu esošo un nākamo pārbaudījumu priekšā. Zem ziedu segas palika ozolkoka zārks, mīlestības sargāts sēklas grauds smilšu vēsajā klēpī. Bet zvaigžņotajās debesīs pāri asiņojošai un degošai Eiropai iezīmējās ceļa rādītājs tiem, kam Daba bija piešķīrusi spārnus – Lielais Putnu ceļš. [Viese 2004 : 454]

SPĪDOLA. Es esmu es, es pati nāku,

Es pati aizeju, es nezinu, kurp, –

Kurp tīk –

Es spīdu pati iz savas gaismas,

Es Spīdola,

Uguns mans tēvs,

Iz zemes iekšas mūžīgās liesmas,

Visas dzīvības degošā dvēsle, –

Nāc man līdz, kur skaistums kaist!

LĀČPLĒSIS. Es sūtīts cīņā.

SPĪDOLA. Es visu zinu, varu tev palīdzēt:

Es varu vēlēt vējiem pūst,

Iz savām rokām krusu kā graudus sēt,

Ka tavi pretnieki rindām grūst;

Es sniega mākoņus spēju kaisīt,

Visus debess spēkus raisīt

Par palīgu tev.

LĀČPLĒSIS. Man nevajga palīga;

Man pašam spēks, lielāks par tavu,

Kā lācim. [Rainis 1980 : 193]

 

MINDAUGS. Vai pametīsi savu klosteri, novilksi mūka svārku, atmetīsi svešās domas un paliksi te kā šīs zemes kungs un karalis?

(Vaišvils klusē.)

MINDAUGS. Mēs tev nekā nepārmetam, nekā cita nejautājam kā tikai to, vai nāksi atpakaļ. Tev nav jāatbild nekas vairāk kā vienīgi – jā.

VAIŠVILS. Nē. Ko gan jūs, kas staigājat mūžīgā tumsā, varētu pārmest man, kura acis skatījušas mūžīgo gaismu? Ko gan varētu jautāt man jūs, kas cita nekā nezināt kā tikai kaut un nomaitāt, man, kas kalpoju mūžīgai dzīvībai? Dzīvoju savā klosterī tāpēc, ka tā domāju savam Dievam labi kalpojam; no turienes aiziešu tikai tad, kad savam Dievam varēšu vēl labāk kalpot. [Zīverts 2003 : 497]

Dr. habil. phil. Augusts Milts piedalījās Pasaules latviešu biedrību 4. konferencē Rīgā 2003. gada 26. jūnijā ar referātu, kurā teikts:

„Pētot latviešu tautas vērtības, mums svarīgi analizēt to vēsturisko attīstību kopsakarā ar attiecīgā reģiona, Eiropas un visas pasaules vērtību attīstību.

Vispirms svarīgi apzināt t. s. mūžīgās cilvēces vērtības, kas ir mūžīgi aktuālas, bet kas galīgā veidā nav īstenojamas. Kamēr pastāv šīs vērtības, pastāv zināma stabilitātes, saskaņas, vienotības iespēja pat vismainīgākajā, visdinamiskākajā sabiedrībā, jo mūžīgās vērtības iemieso cilvēces izdzīvošanas nosacījumus. Mūžīgās vērtības ir iekļautas mūžīgajā pilnveidošanās procesā, kur katram indivīdam jāsāk viss no gala un katram īpatnēji. Katras tautas savdabību nosaka attieksme pret šīm vērtībām, to svarīguma pakāpe, ceļi un veids, kā tās īsteno.

Senajā Grieķijā Platons noteica trīs pamatvērtības: patiesais, labais un skaistais. Šo vērtību īstenošanai ir nepieciešami gudrības, drošsirdības, mērenības (mēra izjūtas) un taisnīguma tikumi. Latvieši paši dažkārt atzīst, ka tieši drošsirdības ir pietrūcis, ka īstu varoņu kā paraugu gan mītos, folklorā, gan literatūrā ir pamaz, lai gan 1905. gada revolūcijā, Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku pulkos, Latvijas brīvības cīņās, Otrā pasaules kara leģionāru rindās un pēckara laika pretošanās kustībā apbrīnojamu varoņu ir daudz. Latviešu tautai bija nepieciešama gudrība, drošsirdība, mēra un taisnīguma izjūta, lai paustu patiesību, izskaustu melus, lai īstenotu labo un cīnītos pret ļauno, lai izjustu skaisto dabā, lai veidotu skaistu vidi un saglabātu iekšēji skaistu dvēseli. Cik patiesu, labu un skaistu mēs veidojam šodienu?” [Sagatavots pēc: Milts 2003 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/76838]

 

Mūžīgais noslēpums

Mirklis, kad laiks un mūžība saskaras. Brīdis, kad atraisās varens spēks. Tik liels, ka var kļūt arī bīstams. Tāpēc saulgriežos nedrīkst trokšņot un bez jēgas rosīties. Kā aizas malā. Kā kalna galā. Zaudēsi modrību – pazudīsi. Ir jābūt nomodā, elpojot miglu, zvaigžņu čukstus un rasas lāses.

Pavisam drīz laika atspere paspruks vaļā. Mākoņi atvizēs rītausmas gaidās, putni pacelsies debesīs, dziedot slavu gaismai un priekam, pirmie saules stari liks visam mirdzēt un trīsuļot sārtās, violetās un dzeltenās šļakatās, dzidrā svaigumā smaržos vīgriezes, kumelīte un āboliņš sudraba, zelta un sapņu krāsā, noslēpumaini iešalksies ozola lapotne, ziedi un taureņi līs no debesīm, atstājot uz mana pleca trauslu sliedi, ko noskalos jūnija vējš, kaut kur netālu sprauslās un bubinās zirgi, saldi dūks bites, maigi un tvanīgi dvašos vasara. Un es atkal aizgūtnēm dzeršu pasauli, lidošu, rokas izpletusi, uz mākoņa, mīlēšu zvaigznes un dzīvi.

Bet šobrīd es guļu, klusi saritinājusies kā lapiņa, sēkliņa, auglis. Es nemeklēju ne papardes zieda, ne brīnuma. Jo es pati esmu šis zieds, Dieva brīnums, mīlestības mūžīgais noslēpums. [Sagatavots pēc: Beinerte 2013 : https://www.la.lv/vija-beinerte-muzigais-noslepums-2]

Valodas pārmaiņas un attieksme

Protams, šo jautājumu [par pārmaiņām un attīstību] var risināt vienkāršoti, atsaucoties uz vārdnīcu definīcijām vai arī uz kādu valodas autoritāšu teikto. Piemēram, Kārļa Mīlenbaha spalvai pieder šādi pravietiski vārdi: „Ar attīstības beigām valoda ieslīgst ēnu valstī. Mūžīga attīstība, mūžīga pārmaiņa ir valodas dzīvība, miers un sastingums ir viņas nāve.” Pārmest Kārlim Mīlenbaham pārlieku liberālismu vai novatorisma atbalstu, atceroties polemiku ar Raini un nostāju pret svešvārdiem, laikam nevaram. Līdzīgi Kārlim Mīlenbaham, šķiet, valodā kā sistēmā starp abiem jēdzieniem „pārmaiņas” un „attīstība” atšķirības formulēt būs ļoti grūti. Piešķirt „attīstībai” (valodnieku?) apzināti veidotu „pareizu” pārmaiņu nozīmi ir bērnišķīgi naivi.

Daudzi jauninājumi, kas sākotnēji apkaroti, ir valodā ieviesušies un brīnišķīgi papildina tās lietojuma spektru, savukārt daudz kas, ar vislabākajiem nodomiem radīts vai par svarīgu uzskatīts, valodā ir zudis. Pārmaiņas valodā ir tās attīstība. Domājams, šos jēdzienus var nošķirt valodas sociolingvistiskajā aspektā, kur iespējamas gan pozitīvas, gan negatīvas pārmaiņas valodas statusā, lietotāju skaitā, lietojuma izplatījumā u. c. Prognozes, ka pārmaiņas ved mūsu valodu uz samaitātību, pagrimumu, degradāciju, pat drīzu galu, uzjundī emocijas, jo valoda ir viens no nacionālās identitātes stūrakmeņiem. Taču pasaulē viss mainās, un valoda nevar būt izņēmums. Uz valodas pārmaiņu neizbēgamību ir norādījuši gan antīkie filozofi (Heraklīts), gan Vilhelms fon Humbolts, gan Ferdināns de Sosīrs.

„Laiks maina visu; nav iemesla, kāpēc valoda būtu izņēmums šim universālajam likumam.” [Sosīrs]

Arī pagājušajā gadsimtā daudzi latviešu valodnieki pievienojušies šādam uzskatam. Tā Juris Plāķis raksta: „Tikai to zinām, ka valoda nestāv savā skaņu un formu sastāvā uz vietas; tā nemitīgi mainās, grozās un veidojas, ka tajā notiek mūžīga kustība, bezgalīgs process.” Tieši ar maiņām dzīvās valodas atšķiras no mirušajām. Tomēr pārmaiņas nereti tiek saistītas ar zināšanu trūkumu, neizglītotību, paviršību, nolaidību vai pat sazvērestību. Tiek nosodītas gan jaunas vārdu nozīmes, gan aizguvumi, dažādas pārmaiņas izrunā vai rakstībā (it kā latviešu rakstība 20. gadsimtā nebūtu kardināli mainīta, pret to gan iebildumus šodien nedzird).

Reālajā dzīvē valodas pārmaiņas parasti ir neprognozējamas, bieži pretrunīgas un nereti neizskaidrojamas. [Veisbergs 2010/2011 : 18–19 : https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/adz/arhivs/47/47.pdf]

Mūžīgā uguns – piemiņas, godinājuma simbols – nepārtraukti degoša uguns.

[https://tezaurs.lv/mlvv/]

Jāzeps Pīgoznis Pasaku kalendārs. Ilustrācija latviešu tautas pasakai „Mūžīgā pasaka” (1971).

[https://www.pinterest.com/pin/520236194437550516/?amp_client_id=CLIENT_ID(_)&mweb_unauth_id=&simplified=true]

 

  1. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika eksponēti ap 40 Rūdolfa Pērles darbu – gleznas un zīmējumi, pirmo reizi tik lielā apjomā arī Mikalojus Konstantina Čurļoņa darbi no viņa vārdā nosauktā Kauņas Nacionālā mākslas muzeja – 20 gleznas, 30 zīmējumi un 40 fotogrāfijas.

Rūdolfs Pērle kā personība un kā mākslinieks ir izteikts savrupa radošā ceļa gājējs, spilgti individuāls, sevī noslēgts, ne ar vienu citu nesajaucams radošs gars. Gleznotāja būtībai tuva latviskā mentalitāte, taču mākslā viņš ļāva valdīt vispārcilvēciskām tēmām un noskaņām. Kā raksta viena no izstādes kuratorēm Dace Lamberga: „Par savai daiļradei nozīmīgu gleznotāju Rūdolfs Pērle atzina simbolistu Mikaloju Konstantinu Čurļoni, Pēterburgā augstu vērtētu lietuviešu gleznotāju.” Viņus abus visu mūžu neatvairāmi saistīja „lielās” tēmas – dzīvība un nāve, satikšanās un šķiršanās, laicīgais un mūžīgais. [Sagatavots pēc: Birzaka : http://www.lnmm.lv/lv/apmekle/izstades/806-mikalojus-konstantins-curlonis-un-rudolfs-perle]

Tēlnieka Kārļa Zāles (1888–1942) monumentālā tēlniecība: Brāļu kapu ansamblis (1924–1936) un Brīvības piemineklis (1931–1935)

Līdzās Latvijas karogam un ģerbonim kā Latvijas neatkarības simboli kalpo arī Brīvības piemineklis un Brāļu kapu ansamblis. Abi Kārļa Zāles darbi ietver nacionālajai pašapziņai svarīgus tēlus un simbolus, kas atveidoti tā laika aktuālākajos tēlniecības risinājumos. Abi šie tēlniecības darbi ir vieni no izcilākajiem Latvijas vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļiem.

Sadarbojoties tēlniekam Kārlim Zālem, arhitektiem Pēterim Federam, Aleksandram Birzniekam un ainavu arhitektam Andrejam Zeidakam, 1924. gadā sāka celt Brāļu kapu ansambli.

Brāļu kapu ansamblis arhitektoniski radīts, pamatojoties uz pasaules mirušo kultu – ar vareniem vārtiem, pārdomu ceļu un mūžīgo uguni. To kopā veido 13 tēlniecības grupas. Apmeklētāja ceļš līdz karavīru apbedījumiem projektēts kā pārdomu pilna, meditatīva promenāde. Tā sākas, ieejot pa 10 metrus augstajiem un 32 metrus platajiem Allažu šūnakmenī cirstajiem vārtiem, kas dekorēti ar divām augstcilnī veidotām 3,3 metrus augstām jātnieku skulptūrām – „Sērojošie jātnieki”. Tālāk apmeklētājs tiek vests pa 205 metrus garu liepu gatvi, kas simbolizē sievišķo enerģiju. Tuvojoties mūžīgajai ugunij, to nomaina ozolu birzs, kas simbolizē vīrišķo spēku. Terase vērsta ar skatu uz karavīru apbedījumiem, un tās centrā atrodas mūžīgā uguns. Tā simbolizē latviešu tautas pastāvēšanu. Savukārt sānos atrodas skulptūru grupa „Ievainotie jātnieki” – kaujas zirgu mugurās, spēkus izsmēluši un ievainoti, karavīri simboliski tiek vesti uz mūža mājām. [Sagatavots pēc: Salmiņa : https://kulturaskanons.lv/archive/karlis-zale/]

Mūžīgā uguns Rīgas Brāļu kapos.

[https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/21679/]

Dokumentālā filma Mūžīgais Fausts (1999). Režisors R.  Kalniņš.

 

Dokumentālā filma Mūžīgais kalendārs (2012). Režisors J. Ozoliņš-Ozols.

 

Dokumentālā filma Mūžīgais mēģinājums (2009). Režisors H. Franks.

 

Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls

Henrieta un Andrejs Verhoustinski izveidojuši dokumentālu filmu par komponistu Raimondu Paulu.

Maestro Raimonds Pauls – šis ir vārds, kas katram nozīmē ko citu. Paula mūzika atsauc prātā svarīgas atmiņas par notikumiem personiskajā dzīvē un arī kopīgi dalītus emocionālus mirkļus, piemēram, dziedot lielajā Dziesmu svētku kopkorī. Pateicoties Paula radošumam un vadībai, visdažādākajos muzikālajos kolektīvos izauguši jaunie izpildītāji. Komponista daiļrade un dzīvesstāsts aprakstīts grāmatās un atainots filmās. Viņa mūzikas katalogu, neskaitot aranžējumus, veido vairāk nekā 2400 darbu.

Filma „Mūžīgais dzinējs. Raimonds Pauls”. [Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/raimonds-pauls#rec266653099]

Dziesma Nekas nav mūžīgs. G. Rača vārdi, G. Gaugera mūzika, izpilda A. Ērglis.

 

Dziesma Piena ceļš. M. Zālītes vārdi, I. Kalniņa mūzika.

 

Dziesma Mūžīgais dzinējs. Igo un G. Irbes vārdi, J. Šmēdiņa mūzika, izpilda MESA.

 

Dziesma Mūžīgais piedāvājums. A. Mielava vārdi, grupas „Jauns Mēness” mūzika, izpilda grupa „Jauns Mēness”.

 

Dziesma Mūžīgā pilsēta. H. Gulbja vārdi, M. Brauna mūzika, izpilda grupa „Sīpoli” un N. Matvejevs

Samariete Viņam saka: „Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens? Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmpulkiem?” Jēzus atbildēja viņai: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgaidzīvībai.” [Bībele 1965 : 883]

No ticības un tautas gudrības nestās grāmatas

Rīgā, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, 1999. gadā notika divu izcilu latgaliešu grāmatu atvēršanas svētki. Latgales kultūras centra izdevniecība Rēzeknē laida klajā unikālas grāmatas. Tās ir tautas dziesminieka un gara gaismas nesēja Andriva Jurdža „Myužeigais kalinders” (Myužeigays kalinders ar sayminiceybas iwirojumim por wyssu godu) un garīdznieka, politiķa un rakstnieka Franča Trasuna Rakstu 4. sējums.

Andrivs Jurdžs Latgalē drukas aizlieguma gados, kad nedrīkstēja iespiest grāmatas ar latīņu burtiem, pārrakstīja garīgas un laicīgas grāmatas un rakstīja pats. Viņa atstāto rokrakstu apjoms ir milzīgs, bet iespiestā veidā līdz šim nebija nekā.

„Myužeigais kalinders” tapis jau pēc drukas aizlieguma laikiem – 1916. gadā. Pēc savas daudzveidības un ietilpīguma to var nosaukt par enciklopēdiju Latgales zemniekiem. Sākas ar kalendāriju. Tur ir atzīmētas baznīcas un citu svētku dienas, tur ir rakstīts, cikos saule lec un noriet, tur ir derīgi padomi zemniekiem. Tur ir arī tautasdziesmas un dzejoļi, ir, kā autors saka, „Smieklu stāstiņi”, ir mīklas, ir „Zelta graudiņi” – atziņas, aforismi.

Ievietota tā saucamā dvēseles barība – atbilstoši svētku un mūža piemiņas dienām. Noslēgumā ir himna „Tevi, Dievs, mēs teicam”. Kalendāra beigās ir arī piezīmes par laika pareģošanu.

Grāmatas iznākšanu atbalstījis Andriva Jurdža mazmazdēls Roberts Jurdžs un viņa brālēns Andris Jurdžs.[Sagatavots pēc: Rozenieks 1999 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/14326]

 

Zynomuokuo nu Andryva Jūrdža sastateitajom gruomotom ir „Myužeigais kalinders”. Tys sastateits rūkrokstā i īsīts cītajūs vuokūs. Orginals atsarūn Latvejis Nacionaluos bibliotekys Ratūs gruomotu i rūkrokstu fondā. Juopībylst, ka ar taidu pošu nūsaukumu – „Myužeigais kalinders” – ir uzjimta kina par divejom spieceigom dzymtom nu Andryva Jūrdža pusis – Ivulānim i Jūrdžim. Ari kinā teik atkluotys palīkūšys vierteibys ļaužu kasdīnā i sadzeivē.

 

[Sagatavots pēc: Nagle 2015 : https://www.lakuga.lv/2015/12/22/andryvam-jurdzam-175/]

 

Latvijā 1996. gadā pirmo reizi tika veikti reliģiskie pētījumi no ārpuskonfesionāla, akadēmiska viedokļa. Tas ir īpaši nozīmīgi situācijā, kad tiek risināti jautājumi par ētikas, reliģiju vēstures un kultūras vēstures mācīšanu skolās. Jau izdotas grāmatas „Upuris”, „Reliģija, vēsture, dzīve”, „Akvīnas Toms”, „Mūžīgais un laicīgais”. Pēdējo ļoti augstu novērtēja Romas pāvests Jānis Pāvils II, aicinot filozofus veltīt maksimālu uzmanību filozofijas teorētiskajām studijām Latvijā, kuras, viņaprāt, iet pareizo ceļu. [Sagatavots pēc: Kūle 1996 : https://www.vestnesis.lv/ta/id/28716]

 

Klasicisma un plašāk klasicistiskā poētiskā tipa dzejā tiek operēts ar mūžīgo, nepārejošo laiku. Savukārt romantiskā poētiskā tipa dzejā tiek akcentēts laika mirklīgums un aizgājušā, zaudētā laika skaistums. Dzejniekiem (īpaši romantisma laikmetā, bet arī vēlāk) ļoti svarīgi bijis noskaidrot, kādam laikam viņi raksta: pārejošam vai mūžīgajam. [Sagatavots pēc: Kursīte 2002 : 225]

 

Perpetuum mobile – mūžīgās kustības suģestija

Perpetuum mobilemūžīgā kustība. Skaņdarbiem ar šādu nosaukumu raksturīga nepārtraukta, ātra kustība sīkās vienāda lieluma nošu vienībās. Tie sākuši parādīties 19. gadsimtā.

Šāda veida mūzika deva iespēju demonstrēt instrumenta spēles augstāko tehnisko meistarību. Bieži kompozīciju atskaņotāju vidū bija arī paši autori, piemēram, visu laiku leģendārākais vijolnieks Nikolo Paganīni.

Virtuozitātes, kā arī romantiskas tēlainības bagātajā 19. gadsimta mūzikā daudz biežāk nekā uzraksts perpetuum mobile sastopams nepārtrauktās kustības princips. Kā klasisks piemērs tiek minēti Kārļa Marijas Vēbera un Friderika Šopēna sonāšu fināli.

Par perpetuum mobile var arī vienkārši pasmaidīt, kā to savā polkā – muzikālajā jokā – darījis Johans Štrauss jaunākais.

Starp perpetuum mobile klasiskajiem paraugiem ar konkurētspēju vēl aizvien izceļas Rimska-Korsakova „Kamenes lidojums”. Izziņu avotos pie perpetuum mobile ir minēts arī 20. gadsimta amerikāņu komponista Džona Adamsa skaņdarbs „Īss brauciens sporta automašīnā”.

Maldīgi domāt, ka perpetuum mobile noteicošais ir tikai ātrums: svarīgs ir arī kustības vienmērīgums, tāpēc arī perpetuum mobile atrodams senāku gadsimtu skaņu rakstos.

Nepieminēts nedrīkstētu palikt arī latviešu komponista Valta Pūces 2007. gada jaundarbs „Perpetuummobile”, par ko mākslinieks teicis, ka viņš tic, ka mūžīgā kustība pastāv, tikai nevajadzētu to meklēt materiālajās lietās. [Sagatavots pēc: Rubeze 2017 : https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/abc/perpetuum-mobile-muzigas-kustibas-sugestija.a99132/]

 

Mūžīgais unisons” radās 20. gadsimta 80. gadu sākumā, kad četri Dailes teātra aktieri – Ivars Kalniņš, Jānis Paukštello, Andris Bērziņš un Varis Vētra – izveidoja muzikālu grupu. Lielā popularitāte, ko iekaroja šī grupa, balstījās uz māksliniecisko priekšnesumu, uz asprātīgām un sirsnīgām dziesmām. Daļu no tām speciāli viņiem sarakstīja Raimonds Pauls. Ar šiem koncertiem tika apbraukāta visa Latvija, uzstājoties līdz pat četrām reizēm dienā. [Sagatavots pēc: https://www.delfi.lv/kultura/archive/muzigais-unisons-beidzot-ieraksta-albumu.d?id=3524133]

 

Mūžīgie bērni

Ziņu portāla lsm.lv sadaļā „Mūžīgie bērni” tiek publicēti materiāli un ziņas par jautājumiem, kas saistīti ar bērniem, kuru slimības viņiem nekad neļaus kļūt patstāvīgiem. Autori pievēršas dažādām problēmām, ar kurām saskaras šādas „mūžīgo bērnu” ģimenes. [Sagatavots pēc: https://www.lsm.lv/temas/muzigie-berni/]

 

Zem lupas. Sibīrijas salamandra (Salamandrella keyserlingii)

Latvijas Universitātes muzeja ekspozīcijā skatāms slapjais preparāts – spirtā iekonservēta neliela Sibīrijas salamandra (Salamandrella keyserlingii). Uzraksts liecina, ka eksponātu Sistemātiskās zooloģijas un salīdzinošās anatomijas institūtam dāvinājis Nikolajs Delle, kurš šo dzīvnieku 1921. gada 20. aprīlī ievācis Vladivostokas apkaimē.

Mērenajā joslā, kur ziemās sasalst ūdens, rāpuļu un abinieku sugu ir daudz mazāk nekā tropos un subtropos. Šī salamandra ir daudz labāk par citiem abiniekiem pielāgojusies skarbiem apstākļiem un ir vienīgā, kas dzīvo tālu aiz polārā loka. Tā dzīvo pat mūžīgā sasaluma zonā. Dzīvniekam ir neparasta spēja izturēt aukstumu – pat pie 0°C temperatūras salamandra joprojām ir kustīga, nereti staigā pa sniegu vai ledu. [Sagatavots pēc: https://www.lu.lv/en/muzejs/par-mums/zinas/zina/t/61570/]

 

Rolanda Trenča bakalaura darba „Mūžīgās atgriešanās un atkārtošanās problēma F. Nīčes un S. Kirkegora filozofijā” mērķis ir noskaidrot, kā Sērens Kirkegors atklāj jēdzienu „atkārtošanās” un Frīdrihs Vilhelms Nīče jēdzienu „mūžīgā atgriešanās” savās filozofijas sistēmās. Tiek secināts, ka Kirkegora „atkārtošanās” un Nīčes „mūžīgā atgriešanās” konceptuāli ir nesavienojami jēdzieni, taču tajos ir pamanāmas arī kopējas iezīmes. Galvenais, kas abiem autoriem ir kopējs, ir ļaušanās atkārtošanās un atgriešanās domai, kas liek katram pašam izvēlēties savu ceļu, kas pierāda personības briedumu un uzdrīkstēšanos. [Trencis 2015 : https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/30734?locale-attribute=en]

 

Jelgavnieki saņem Latvijas Airēšanas federācijas gada balvu

Jelgavā regulāri notiek airēšanas sacensības, kurās tiek pasniegtas balvas, arī balva „Mūžīgais dzinējs”, kas, piemēram, 2020. gadā tika pasniegta Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas airēšanas trenerei Evitai Jaunbauerei. „Evita arī ir kā mūžīgais dzinējs – nekad nevienam neatteiks palīdzību. Viņa ne tikai federācijā kā mazais neredzamais rūķis palīdz izdarīt daudzas lietas, bet tāda ir arī dzīvē,” kolēģi raksturo trenere Agita Puriņa. [Sagatavots pēc: Sporta servisa centrs 2020 : https://www.jelgava.lv/lv/iestades/sporta-servisa-centrs/jaunumi/jelgavnieki-sanem-latvijas-airesanas-federacijas-gada-balvu]

 

Gaidot smadzeņu mūžīgās jaunības zāles

Lai arī joprojām tiek meklētas zāles, kas neļautu cilvēka smadzenēm novecot, un pētījumi liecina, ka atklājums ir ļoti tuvu, pagaidām liela nozīme ir tam, ko mēs paši darām, lai mūža garumā saglabātu skaidru un asu prātu.

Konsultē Dr.med. Zanda Priede, ORTO Klīnikas neiroloģe, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docente:

„Nebūt ne visi cilvēki mūža nogalē zaudē to, kas mūs padara cilvēcīgus, – prātu. Pavājināta atmiņas spēja un „aizmāršība” līdz zināmai robežai ir gluži normāls process ikviena cilvēka smadzenēm, dabīgi novecojot. Savukārt smadzeņu slimības nav pašsaprotama novecošanās sastāvdaļa. Izšķirt robežu starp normu un bīstamu procesu sākumu ir neirologa ziņā. Bet, kamēr zinātnieki meklē daudzu kārotās smadzeņu mūžīgās jaunības zāles, arī mūsu pašu ieguldījums smadzeņu uzturēšanā pie labas veselības nav mazsvarīgs.” [Sagatavots pēc: https://orto.lv/lv/jaunumi/gaidot-smadzenu-muzigas-jaunibas-zales-377]

 

Mūžīgās jaunības atslēga – skābēti un fermentēti produkti

Ja nu kāda mūžīgās jaunības atslēga pašlaik ir atrasta, tad tie ir fermentēti produkti – skābpiena dzērieni, skābēti kāposti, skābēti gurķi, sēnes un citi dārzeņi (bet dabiski, tradicionāli skābēti), jogurti bez piedevām, tējas sēne… Konsultē gastroenteroloģe Diāna Zandere.

Droši vien daudzi ir dzirdējuši vārdus probiotiķi, probiotiskās baktērijas – tās tad arī ir labās baktērijas. Pie probiotiķiem pieder arī dažādas rauga sēnītes, kas atrodamas vairākos maizes veidos.

Lai probiotiskās baktērijas būtu īpaši iedarbīgas un mūsu mikrobioms gavilētu, skābētus un fermentētus produktus ieteicams likt uz šķīvja kopā ar šķiedrvielām bagātu ēdienu (šķiedrvielas kuņģa un zarnu traktā kalpo par barību labajām baktērijām).

Veselīgā ēdienkartē ietilpst bezpiedevu jogurts. Lai jogurtam (arī kefīram un citiem skābpiena produktiem) tiešām piemistu ārstnieciskas īpašības, liela nozīme ir pievienoto baktēriju veidam. Tāpēc ir svarīgi, lai uz produkta iesaiņojuma baktērijas būtu nosauktas latīniskajā vārdā un uzvārdā, tad varam cerēt uz pozitīvu efektu, piemēram, Bifidobacterium animalis ssp, Lactobacillus rhamnosus GG, Bifidobacterium bifidum, bifidobaktērijas BB12 utt.

Vislabākais kefīrs būs tāds, kas papildus bagātināts, piemēram, ar bifidobaktērijām.

Rjaženka, rūgušpiens, airāns – arī tie visi ir raudzēti piena dzērieni, kas satur vērtīgus mikroorganismus. Kāpēc šajā pulciņā nav paniņu? Tāpēc, ka tās top no sūkalām, kas rodas, ražojot sviestu, nevis speciāli raudzējot pienu. Paniņās arī ir vērtīgas baktērijas, taču mazāk nekā klasiskajos skābpiena dzērienos.

Dabiski skābētus kāpostus vislabāk gatavot pašiem, pievienojot burkānus, ķimenes, sāli, arī ābolus. Sastāvdaļu uzskaitījums nav nejaušs, jo ķimenes dēvē par epiģenētisko modulatoru – tās satur vielas, kas spēj ieslēgt un uzturēt tonusā labos gēnus, kas pasargā mūs no nopietnām slimībām.

Veselības ēdienkartē ietilpst arī dabiski skābēti dārzeņi, pašraudzēta tējas sēne, raudzēti mežrozīšu augļi utt. [Sagatavots pēc: Timpare 2020 : https://www.santa.lv/raksts/ievasveseliba/muzigas-jaunibas-atslega–skabeti-un-fermenteti-produkti-25452/]