Tradicionālā transkripcija

[muķis]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[muʎcis]


[m] – ’skanenis’.’]

[u] – īsais patskanis

[ļ] – ’skanenis’.’]

[ķ] – nebalsīgais troksnenis

[i] – īsais patskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

 

Divzilbju vārds.

Ortogrammas – ļ, ķ.



muļķ-sakne, vārda celms

-isgalotne



muļķ-is, muļķ-e

      →muļķ+īt-is, muļķ+īt-e

      →muļķ+īg-s, muļķ+īg-a → muļķ-īg+i (apst. v.)

                 →muļķ-īg+um-s

                 →pa+muļķ-īg-s

      →muļķ+īb-a

      muļķ+o-t→ne+muļķ-o-t

      →muļķ-o+šan-a

      →muļķ-o+ties→ne+muļķ-o-ties

               →muļķ-o+šan-ās

               →ap+muļķ-o-t→ap–muļķ-o+šan-a

               →iz+muļķ-o-t→iz-muļķ-o+ties

       →iz-muļķ-o+šan–a

               →pie+muļķ-o-t→pie-muļķ-o+šan-a

      →pa+muļķ-is

                


muļķ-a+des-a




muļķispatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, otrā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

muķ-is

muļķ-i

Ģ.

muļķ-a

muļķ-u

D.

muļķ-im

muļķ-iem

A.

muļķ-a

muļķ-us

I.

ar muļķ-i

ar muļķ-iem

L.

muļķ-ī

muļķ-os

V.

muļķ-i!

muļķ-i!


Teikumā var būt:

1)         teikuma priekšmets – Muļķis nesaprata brāļu ironiju.

2)     izteicēja daļa – Viņš nav muļķis!

3)     galvenais loceklisMuļķis gan!

4)     apzīmētājsMuļķa rīcība nav vienmēr saprotama.

6)     papildinātājs – Muļķim ir laba sirds.

7)     vietas apstāklisMuļķī reti kurš viļas.



muļķa cilvēks, muļķa dzīvnieks, muļķa prāts, muļķa sirds, muļķa skuķis, muļķa vīrietis, muļķu zeme, muļķa zēns, muļķa zivs

 

ietiepīgs muļķis, īsts muļķis, jaunais muļķis, lielais muļķis, mazais muļķis, neatlaidīgais muļķis, parasts muļķis, pēdējais muļķis, pilnīgs muļķis, vecais muļķis, vientiesīgs muļķis

 

tāds muļķis

 

būt par muļķi, palikt muļķos, nožēlojamais muļķis, uzvesties kā muļķim, tēlot muļķi



muļķis, -ķa, v.; muļķe, dsk. ģen. -ķu, s.

1.          Cilvēks, kam ir vāji attīstīts prāts; cilvēks, kam ir niecīgas zināšanas; arī vientiesīgs cilvēks.

Uzskatīt, turēt kādu par muļķi.

2.                          ģen. muļķa. Muļķīgs.

[Sagatavots pēc:  LVV 2006 : 663]


muļķis, -ķa, v.

1. Cilvēks, kam ir nepietiekami attīstīts, arī nepietiekami aktivizēts prāts.

Katrs muļķis (prot, spēj u. tml.) sar. – kurš katrs, ikviens (prot, spēj u. tml.).

Nav muļķis sar. – saka, uzsverot, ka kāds ir gudrs, saprātīgs.

// Dzīvnieks, kas – pēc kādiem cilvēka priekšstatiem – nav gudrs.

[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv]


muļķis (li. mùlkis), fem. mudķe, der Tor, die Törin, der Dummkopf: Sprw. muļķis kâ žīda blusa (vācietis, zābaks). muļķis kâ puļķis: kur dz¥n, tur lien. muļķis skrien, gudrs ķeŗ. muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. muļķis arī baznīcā dabū pērienu, gudrs ne tirgū. kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu. muļķim muļķa nelaime (auch alga). muļķim dienu mūžu laime. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties? izmeklējuos muļķis od. muļķa prāta palikdams. muļķe būtu, kad es teiktu BW. 10683. muļķa od. muļķis cilvē̦ks, [muļķa de̦sa U.], ein dummer Mensch. [ak tu mīļš muļķītis U., ach du liebe Unschuld! – Dürfte zunächst auf einem Adjektiv *mulkus (vgl. mulks) beruhen. Nebst li. mùlkstu „verdumme”, apmùlkęs „schlecht beanlagt” (s. Leskien Nom. 296] nach Pictet KZ. V, 327, Wiedemann BB. XIII, 308, Bezzenberger BB. VII, 215, Persson BB. XIX, 262, Trautmann Wrtb. 188, Lewy IF. XXXII, 164 f. zu ai. mūkhá-¸s. aber Johansson IF. II, 39 1 und Lüders KZ. XLII, 194 1); vgl. auch Walde Wrbt. 2 296, Boisacq Dict. 605, Būga T. i. ž. I, 428.] [Sagatavots pēc: ME II :  666]

 

muļķis: dass m. ursprünglich ein Adjektiv war, ersieht man auch daraus, dass es mit tik „sö” näher bestimmt werden kann, z. B., tu esi tik m. kâ puļķis Frauenb.; vgl. auch muļķā sieva Pas. XIl, 239, die dumme Frau und ähnliche Formen unter muļķisks.[Sagatavots pēc: EH I : 831]


muļķis – nagudrais, glupeits, duraks; idiots

[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


muļķis – nejēga, nejēgulis, nesapraša; sar. – negudris, aplamis, aplamnieks, dulburis; nelga, nerrs; stulbenis, tukšgalvis, tukšpauris, tukšpakausis, biezgalvis, kokapauris, sēnalu pakausis, varapiere, kāpostgalva, āmurgalva, teļapakausis, mazprātiņš, trulprātiņš, tukšprātiņš, plānprātiņš, antiņš, dumiķis, dulliķis, stulbiķis, stulburis, idiots, zābaks, muļķadesa, mūjābelis, ēzelis, ēzeļgalva, aita, aitaspiere, aitasgalva, auns, aunagalva, aunapiere; (par sievieti) zoss, zostiņa; glupiķis; ģeķis, sar.; tāpiņš apv., Jānis no Mūjāņiem hum.

 


UzvārdiMuļķis, Muļķe.

 

Vietvārdi Lielie Muļķi, skrajciems Krāslavas novadā; Mazie Muļķi, skrajciems Krāslavas novadā; Muļķu kapi, kapsēta Krāslavas novadā.

 

Hidronīmi – Muļķezers, ezers Alojas novadā.


muļķis; mantots vārds; leišu mùlkis ‘t. p.’, si. malvá ‘neapdomīgs, muļķīgs, negudrs’, gr. bl*x (< *mlāk-) ‘gļēvs, kūtrs, stūrgalvīgs, muļķīgs’. Pamatā ide. *mel- ‘(sa)grūst, (sa)berzt, sist, malt’, no kā arī malt; saknes zudumpakāpē *ma– > b. *mil-/ *mul-, no kā bijis verbs *mult ar līdzīgu nozīmi kā malt. No šī verba atvasinājums muļa (apv.) ‘muļķis’. Nozīmes attīstība: ‘malt’ > ‘maldīties’> ‘mulst’ > ‘apmulsis cilvēks’ > ‘cilvēks, kas nespēj orientēties, kam nav (pietiekama) saprāta’.

No *mult darināti arī atvasinājumi ar -k-: apvidvārdi adjektīvs mulks („mulks cilvēks”) un substantīvs muļķis.

[Sagatavots pēc: Karulis 2002 : 607]


angļu fool

baltkrievu дурыць

čehu oklamat

franču duper

grieķu ανόητος

igauņu loll

krievu глупец; дурак

lietuviešu mulkis; kvailys

poļu oszukać; głupiec

somu typerys

ukraiņu дурити

vācu täuschen

zviedru lura



Kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu.

Ko ar klibu dancot, ko ar muļķi runāt.

Muļķim dienu mūžu laime.

Muļķim muļķa alga (nelaime).

Muļķim muļķības atliku likām.

Muļķim viss ir nieks.

Muļķis kā puļķis: kur dzen, tur lien.

Muļķis skrien, gudrs ķer.

Darbs tikai muļķiem un veciem zirgiem.

Labāk ar aitu mežā braukt nekā ar muļķi runāt.



Pats mēms, pats muļķis,

    Visas pasaules izlāpītājs. – Akmens.

 

Pats mēms, pats muļķis,

Visas pasaules lāpītājs. – Nauda.



Stiprais pēra vārgulīti,

Gudrais muļķi izzoboja,

Bagāts moka nabadziņu,

Sliņķis čaklu niecināja. [LD 34320-0]

 

Nevareju, nevareju

Ar tautieti saderēt:

Ko ar muļķi saderešu,

Kad nav gudra padomiņa? [LD 26889-0]

 

Māsiņ, tavu muļķa prātu,

Kā mazam bērniņam!

Kam atdevi vaiņadziņu

Par to aubes lupatiņu? [LD 24703-3]

 

Māsiņ, tavu muļķa prātu,

Jauna gāji tautiņās;

Es vecaka, es gudraka,

Es paliku pie māmiņas. [LD 17510-0]

 

Brālīt, tavu muļķa prātu

No jaunām dieniņām,

Kam tu ņēmi līgaviņu

No bajāra meitiņām?

Viņa diža, viņa lepna,

Viņa tevi ienīdēs. [LD 31188-0]

 

Sveša māte mani raida

Pie ābeles slotu griezt,

Cerej’ mani tādu muļķu,

Ka ābeli nepazītu. [LD 4280-0]


Gudrākais muļķis

 Viens ķēniņš pārliekam mīlējis gudrību un izveicību. Reiz viņš izlaidis tādu vēsti: „Tam gudrākam muļķim atdošu savu meitu par sievu un vēl pusvalsti; kas to vēlas, lai nāk parādīt, ko māk.”

Bet tur vienam saimniekam bijuši divi dēli: viens lieliskām pārgudrs, otrs muļķis. Muļķis tūliņ ierunājies ar pārgudrinieku: „Nu, brāl, ko tu saki, vai iesim ķēniņam rādīties vai ne?”

„Ko tu, spogu gaili, čaukst!” pārgudrais zobojies, „tu rādīsies ķēniņam! Ko neiedomājies? Tev jau vieta aizkrāsnē pie prūšiem; ievaldi tos vai iznīdi no turienes – lielies tad!”

Muļķis neteicis ne jā, ne nē – iegājis aizkrāsnī, saķēris veselu sieku prūšu, izdzinis no mājas un tad nopriecājies: „Saki nu vēl, saki nu vēl, brāl! Vai nu vēl neticēsi, ka iespēju gan prūšus, gan arī ķēniņa pusvalsti novaldīt?”

To teicis, muļķis aizsteidzies uz ķēniņa pili. Bet ceļam gribējis zaķis pārskriet. Muļķis uzsaucis: „Ko maisies pa kājām? Vai nezini, ka man vara tevi ievaldīt?”

Zaķis smējies: „Kas tev tādam nejēgam var par varu būt?”

„Ak tā! Vēl kaitināsi!” muļķis sašutis, noķēris zaķi un dusmās nobrucinājis ādu. Aizgājis ķēniņa pilī – nevar tikt iekšā: ķēniņam lācis par durvju sargu, tas nelaiž. Muļķis atkal iepīcis; izcēlis nodīrāto zaķi un uzsaucis bargi: „Vai pazīsti savu brāli? Tā tev, pinkainais ņerms, klāsies, ja tūliņ durvis neatvērsi!” Lācis sabijies un ielaidis pie ķēniņa. [..]

[Gudram pieder pasaule 1998 : 23]

 

Gudrais muļķītis

Kādam tēvam bijuši trīs dēli, divi gudri un viens muļķis. Tēvs uztaisījis jaunu istabu un solījis atdot to tam dēlam, kurš visu istabu piepildīšot.

Kad istaba gatava, vecākais dēls nopērk zirgu un ieved istabā, bet zirgs aizņem tikai vienu istabas stūri.

Nu nāk vidējā dēla kārta. Tas ieved lielu salmu vezumu istabā, bet tas arī tik aizņem vienu daļu no visas telpas.

Nu bijusi muļķīša kārta. Tas nopircis resnu sveci, aizdedzinājis un tā piepildījis visu istabu ar sveces gaismu. Tā muļķītis dabūjis jauno istabu.

[Gudram pieder pasaule 1998 : 37]

        

Pasaule māca

Reiz dzīvoja vīrs ar sievu. Viņiem nebijis neviena bērna. Vienu vakaru abi lūguši Dievu: „Dod, Dieviņ, mums vienu dēlu, dod ka vai muļķīti, ka tikai dēlu!” Labi. Otrā rītā vecie ierauga istabā puiku, savu dēlu. Bet puika bijis dikti liels muļķis. Jau pirmā dienā vecie nezinājuši, kur tādu muļķi likt. Pēc laiciņa norunājuši laist dēlu pasaulē, lai mācās. Tēvs pasaucis dēlu un teicis: „Mīļais dēliņ, ej pasaulē un pamaisies starp ļaudīm, tad tu nāksi pie prāta.”

Dēls paklausīja un aizgāja pasaulē. Viņš nonāca kādā mājā un ieraudzīja, ka piedarbā zirņus kuļ. Viņš piegāja klāt un sāka maisīties tiem pa vidu. Tie viņu ar spriguļiem piekāva un aizdzina mājās. Dēls gājis raudādams mājās. Māte, ieraudzījusi šo raudam, vaicājusi, kā tad šim gājis. Tā un tā, – šis atbildējis. „Tad esi gan tu vientiesītis! Tev vajadzēja sacīt: Dievs palīdz! Vēlu jums tādu birumu, ka nevarat beigt ne nest, ne vest!”

Otrā rītā dēls gāja atkal pa pasauli maisīties. Aizgājis kādās mājās, kur mironi izvadījuši. Muļķis arī teicis, kā māte mācījusi, bet dabūjis kāvienu un pārvilcies mājās. Māte atkal jautājusi, kā tad šim gājis. Šis izstāstījis – tā un tā. „Muļķa dēls! Tev vajadzēja nomesties ceļos un gauži raudāt!”

Labi, dēls aizgājis. Nonācis kādās mājās, kur svinējuši kāzas. Šis iegājis istabā, nometies ceļos un sācis raudāt. Kāzinieki sadusmojušies, piekāvuši šo un aizdzinuši uz māju. Šis nu aizgājis gan mājā, bet pa pasauli maisīties vairs nav gājis. [Gudram pieder pasaule 1998 : 54 –55]


Papardes zieds

Viens puisis bija dzirdējis, ka Jāņu naktī, pašā pusnaktī papardes ziedot. Gājis lūkot, vai tas taisnība. Jā: pašā Jāņu pusnaktī visas ceru papardes ziedējušas tādiem ziediem kā uguns dzirksteles. Puisis piegrābis pilnu sauju spožo ziedu un gājis uz māju. Bet ceļā viņu apstājuši dažādi zvēri, arī čūskas: lai atdodot tos ziedus! Puisis nelicies ne zinot – iet tikai. Te bijis jāiet muižai cauri – un viņam licies, ka saule jau brokasta laikā – kungs pretim: „Kur tu biji? Atdod to, kas tev saujā!” Atdevis muļķis. Tikko atdevis, tā nezin, kur saule palikusi, kur ne – tumša nakts bijusi, tumša palikusi. Ziedu atņēmējs nebijis vis muižas kungs, bet Velns.

[Latviešu tautas teikas 1961 : 257]


 

Skolotājs: „Kurā pusē atrodas sirds?”

Skolēns: „To jau katrs muļķis zin, ka iekšpusē!”

 

   

Māte prasa savam dēlam, kas pirmo dienu bijis skolā: „Nu, Pēterīt, kā nu tev labi patika skolā?”

 „Citādi jau nekas,” atbild zēns, „tikai skolotājs par daudz muļķis: visu man tik prasa, pats nekā nezina!”

 

 

Holmss ar Vatsonu dodas ekskursijā. Pa nakti abi pārguļ teltī. No rīta Holmss vaicā: „Vatson, ko tu redzi?”

Vatsons: „Debesis, saulīti…”

Holmss: „Un vēl?”

Vatsons: „Koku galotnes, putniņus…”

Holmss: „Muļķis! Ka telts nozagta – neredzi?”

 

Sarunājas divi jaunekļi.

– Kā tu domā, kas labāk: būt muļķim vai plikpaurim?

Muļķim.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka tas nekrīt acīs.

 



Āži

 

Sāk Vecais Jauno mācīt:

    „Tev jāizšķir,

    Kurš āzis gudri dzīvo,

    Kurš muļķis ir!”

 

    Un – kā jau Vecais Āzis –

    Viņš verveļo.

    Jo taču runāt vajag!

    Vienalga, ko.

 

    Bet Jaunais kāju šūpo,

    Dzird – vārdi skan –

    Un domā: „Āzis mācīts

    Nu kļūšu gan!”

 

    Kad Vecais mācīt beidza,

    Bij vakars vēls.

    „Nu teic, ko iemācījies!

    Vai dzirdi, dēls?”

 

    Bet Jaunais galvu krata,

    Balss braši skan:

    „Es nezinu nenieka,

    Ko teici man.”

 

    Nu Vecais bārdu brauka,

    Skats apkārt klīst.

    Tad Jaunajam teic priecīgs:

    „Tu āzis īsts!” [Ločmelis 1999 : 167]

 

 

 Grāmata

 

    Kas visu izteic bez mēles?

    Man saka: tā grāmata,

    Ar viņu labākās spēles

    Un mīļākā saruna.

 

    Nu te tā uz galda uzlikta,

    Bet nenieka tā nesaka.

 

    Varbūt tai kauns.

    Pie auss to pielikšu.

    Nu, grāmatiņ, stāsti, kas jauns!

    Nekā es nedzirdu.

 

   Ar mani gan tik mānījās.

   „Nē, grāmatā visudien jāmācās!

   Tad varēsi pavadīt sarunās!”

 

   Nu nē, tad labāk ar sunīti skrienu

   Nekā grāmatā skatos visu dienu.

 

   „Un muļķis kā sunītis paliksi,

   Tevi arī saukās par taksīti.”

 

   To ne! [Rainis 2015 : 40]

         

 

***

   

Vasara kļūst jau tik skaista

    ka kļūst jau sāpīga

    tik pati par sevi skaista

    sava un nepiekāpīga

 

    rauj puķes, cik gribi

    nekā dabūt, nekā nevar dabūt

    vienkārši – stāvi un smejies

    un vasaras vidū jābūt

 

    jālīgo ar to kopā

    un prom jāiet reizē

    citādi viss iznāk sāpīgi

    un izliekas nepareizi

 

    iet vasara pāri tik skaisti

    bail iedomāt

    nedrīkst no malas skatīties

    jābūt cik var tuvu klāt

   

    jābūt tik muļķiem, tik mīļiem

    tik viegliem kā divas smilgas

    citādi – apkārt ilgas

    sāpes un ilgas [Ziedonis 1988 : 43]


Teobalda pirmā ziema bija aizraujoša. Pašam likās, ka ir izaudzis neparasti liels (un tas acīm redzami bija taisnība) un kļuvis gudrs (bet tas nu gan varēja būt taisnība tikai par kādu nieku). Katrā ziņā viņš jutās ļoti pieredzējis un ar mazu ironiju atcerējās pirmā sniega uzkrišanu – cik viņš toreiz juties samulsis un nobijies, iegrimdams baltā, mīkstā, galīgi bezsaturīgā kupenā vai līdz ausīm. Saimnieks ar Ivaru stāvēja malā un skaļi smējās, ļoti skaļi un galīgi nesmalkjūtīgi, kamēr Teobalds, piedzīvodams vienas no lielākajām un ilgstošākajām bailēm savā mūžā, ķepurojās laukā no sniega. Un Ivars vēl uzsvieda viņam virsū dažas lāpstas sniega, ak, tai brīdī Teobalds nozvērējās viņam to nekad nepiedot! Beidzot, laukā ticis, viņš ilgi uztraukts purinājās  un darīja to arī tad vēl, kad uz kažoka vairs nebija redzama neviena vēsa, balta pūka.

– Tu gan esi muļķis, Teobald, – Ivars nenocietās. – Vai tad tu neredzi, tas ir sniegs, tas uzkrīt katru gadu, un katru pavasari tas nokūst, un tur nepavisam nav ko baidīties!

– Es, muļķis! – Teobalds ieelsojās, jo nule viņš atkal gandrīz bija iekritis jaunā kupenā; vai tad tās nespēja pat tik daudz, kā noturēt savos baltajos plecos vienu jaunu suni? – Es, muļķis, ak tā? Paši izgudrojat priekšmetiem visādus nosaukumus un pēc tam apsmejat tos, kuri šos nosaukumus nezina! Nekas, kad es būšu pavisam liels, es arī izdomāšu nosaukumus, un tie tad būs vienīgie pareizie! [Zigmonte 1997 : 31–32]

 

Veldze noskārta, ka ar savu klātbūtni acīmredzot Ingu traucē. Un, sirdij sažņaudzoties, viņa ar lielu skaudrumu atkal apjauta, cik ļoti, ļoti baidās Ingu zaudēt, – gatava likt svaru kausā visu, kas vien viņai bija, lai tikai…

    Ingus atkal atskatījās.

    – Vai tu kaut ko gribēji, Veldze? – viņš pastrupi vaicāja, pat necenšoties slēpt savu nepatiku par to, ka Veldze vēl aizvien še stāvēja un vēroja. Bet vēl šodien taču, no rīta… Un ar skumjām viņa nodomāja, cik ātri un neatgriežami izzudusi vēl tik nesenā pilnīgā tuvība un saskaņa. Ak, kāpēc tas jāatceras!

    Viņa ātri apgriezās, aizvainota un dziļi pazemota izmetās pa durvīm, pastipri piecirzdama tās aiz sevis, atkrita krēslā un ar sāpīgu smaidu nolūkojās uz svētdienīgi saklāto pusdienu galdu.

    „Muļķe, muļķe…” viņa sev domās sacīja, „…muļķe, muļķe, muļķe…”

    Aizžņaugti iesmējās, aizsedza abām plaukstām seju – un smieklu elsas, pašai nemanot, pārtapa klusos šņukstos. [Ezera 1988 : 272]

 

    Sarunas grozījās par šo un to, taču Kārļa noskaņojums sabiedrību mazliet nomāca. Kur tad paredzētā jautrība? Magda arī palikusi nopietna un vēro Kārli kā izbadējusies. Vecais Siliņš sapņainām acīm raudzījās egles svecītēs, glāzītē un atkal svecītēs, tad izņēma no kabatas mutes ermoņikas un sāka spēlēt. Klāra savā nodabā dejoja ap egli, jaunkundzes sazvērnieciski čaloja, bet vīrieši iedzēra. Vienīgi Magda klusēja, atzvēlusies krēslā laiskā bezrūpībā. Zilā nakts viņas sejā tramdīja gaismas atvižņus, un Kārlis neizturēja.

    – Kā tev iet? – Viņš piesēdās sievietei cieši līdzās.

    – Brīnišķīgi, – Magda it kā atmodās un jautri uzsmaidīja. – Vai tad neredzi?

    – Es tev gribēju kaut ko jautāt… – Kārlis tikko dzirdami sacīja.

    – Varu iedomāties. Tagad jau interesanti. Jā, jā, tavas nojautas ir pareizas. Harald, pasniedz, lūdzu, gurķīšus, – Magda pārtrauca sarunu.

    – Panāc virtuvē! – Kārlis pavēlēja.

    Magda aprāvās un paklausīgi piecēlās. Neviens īpašu uzmanību viņiem nepievērsa. Bija iestājusies parastā, laiku pa laikam ar glāzi nostiprināmā jautrība.

    – Tu laikam mani turi par muļķi, – Kārlis, sakrustojis rokas uz krūtīm, sacīja.

    – Zināmā mērā, protams. – Sievietes acis smieklos samiedzās kā kaķim.

    – Kādēļ tu nāci, ja tev par mani nospļauties?

    – Haralds lūdza, – Magda izvairījās.

    – Ak Haralds lūdza?! Vai viņš nelūdza arī pateikt, kas būs papucis? – Kārlis tikko valdījās.

    – Protams, lūdza.

    – Un tu teici. Ja? Lai viņš mani tiranizētu ar savām morālēm. Pareizie atradušies! – Kārlis niknumā šņāca un pameta Magdu virtuvē.

    Siliņš spēlēja „Klusa nakts…” [Repše 2014 : 87–88]


 

(Tālruņa zvans.)

INDRA. Pagaidi. (Noceļ klausuli.) Jā? Labdien? Bet kas runā? Jans Augustovičs?… Nepazinu, nē. (Mirkli iesāņus atskatās uz Vilni.) Nē, es te nedzīvoju. Atbraucu ciemos… Nē. Nē, es rīt te nebūšu. Šovakar braucu projām. Jā, tūlīt. Ko lai dara. Viņa nav. Viņš laikam aizgājis uz pirti… (Atskatās uz Vilni.) Nē, es esmu aizņemta. Man ļoti daudz darba. Ir, kas aizved. Sveiki! (Noliek klausuli, mirkli klusē.)

VILNIS. Tad tu brauksi?

INDRA. Nē.

VILNIS. Nu tad… Gan jau kādreiz saskriesimies.

INDRA. Jā.

(Vilnis aiziet līdz durvīm.)

INDRA. Negribi kādas puķes? Es nogriezīšu.

VILNIS (iedams ārā). Kur es likšu? Paldies. Saimniecei zied visapkārt, tā ka galva dulla. Atā!

INDRA. Atā!

(Vilnis aizgājis, Indra arī iziet, mirkli nav redzama. Dzirdams, kā auto ierūcas un aizbrauc. Atgriežas Indra, aiziet pie loga, izklaidīgi palūkojas laukā, nāk pie galda, novāc traukus.)

INDRA (pie sevis). Muļķis… Es arī labā… (Aiziet pie spoguļa, paraugās, sakārto frizūru, paliek pie spoguļa, bet neskatās tajā. Paklusi.) Muļķe… kāda es muļķe… (Aiznes traukus uz virtuvi, atgriežas, noliek cukurtrauku un kafijas kārbu, apstājas, domās pasmaida.) Muļķe. (Ieslēdz radio. Skan vienmuļa simfoniskā mūzika. Apsēstas pie galda, paliek tur. Atgriežas Niklāvs. Indra pieceļas, paiet uz virtuves pusi.)

INDRA. Nu, sveiks. Kur tik ilgi?

NIKLĀVS. Sveika, sveika. Aizgāju vēl līdz pirtij. Rīt tie brauc. (Niklāvs novelk zābakus.)

INDRA. Es zinu.

NIKLĀVS. Tu ar’ iesi?

INDRA. Nē. Šie zvanīja, kamēr tu nebiji. Jans Augustovičs.

NIKLĀVS. Neej.

INDRA. Teicu jau, ka neiešu… Aizdzīs tevi no darba…

NIKLĀVS. Lai dzen. [Jurkāns 1995 : 74–75]

 

GAISMA. Mana nostāja ir pilnīgi konsekventa. Esmu apsolīta Ezītim par sievu, un solīts makā kritīs!

ĶĒNIŅŠ. Ezītis pats ir no tevis atteicies. Viņš pats ir atsaucis savu prasību pēc tevis. Viņš taču saprot… Viņš nav muļķis.

EZĪTIS.  Es būšu muļķis,

               Ja tas nozīmē – mīlēt.

               Es būšu muļķis,

               Ja tas nozīmē – alkt.

 

                Mana sirds ir kā pilna

                krūze,

                Kurā plīsums

                Kā dzīslojums smalks.

                Es būšu muļķis,

                Ja tas nozīmē – mīlēt.

                Es būšu muļķis,

                Ja tas nozīmē lemt,

                Savu dzīvību atdot

                Gaismai,

                Ja vien Gaisma

                To gribētu ņemt.

ĶĒNIŅŠ. Piķieri! Es gribu medībās! Es gribu prom! Es to visu nepanesu. Meitiņ, es nedomāju, ka tu vari būt tik nežēlīga! Lai arī Ezītis, viņam tomēr sirds ir krūtīs. Ar lellēm tu vairs nespēlējies, nu tu spēlējies ar ežiem. Tu paspēlējies, tu paspēlējies, nu diezgan.

[Zālīte 1995 : 245–246]

 

JĀNIS. Varbūt jāaiziet mātei pretī?

AUSMA. Kā gribi.

    AKTIERIS (no dārza). Muļķības, muļķības… Kas ir muļķības?

VOLDEMĀRS. Ko?

AKTIERIS. Es saku, ka nekad nevar droši pateikt, kas ir muļķības       un kas nē. (Nāk tuvāk, apstājas pie pīlādža.) Neviens tīšuprāt  nedara muļķības, bet ar tām ir pilna visa šī pasaulīte, tāpat kā ar muļķiem.

AUSMA. Nu varbūt pietiks? Tas beidzot var apnikt!

VOLDEMĀRS. Lai tik runā! Tāpat nav  ko darīt. Aiziet! Tātad temats

     muļķis un viņa pastrādātās muļķības! Oponēšu es! Nu?

AKTIERIS (iesmejas). Bet tā tas ir.

VOLDEMĀRS. Protams. Tikai muļķus uzreiz var atšķirt.

AKTIERIS (pasmīn). Ne vienmēr. Mēs laikam paši vairs nezinām,

     kas mēs īsti esam…

VOLDEMĀRS (iesvilpjas). Un tālāk?

AKTIERIS. Ļoti vienkārši. Mūsos no bērnības ir ieaudzinātas maskas

     un pie tam tik pamatīgi, ka tagad mēs tās nespējam noņemt pat guļot.

VOLDEMĀRS. Oho?!

AUSMA. Nu beidziet.

VOLDEMĀRS. Paga, paga. Kas tad mums tās ieaudzināja?

AKTIERIS. Viss… Sabiedrība, kā tu teici. Skolas, mājas, grāmatas

     un tā tālāk.

VOLDEMĀRS. Skaidrs. Bet ja nu tā ir dzīves nepieciešamība? Un vai

     tev nešķiet, ka bez šīm maskām mēs būtu vienkārši mežoņi?

   AKTIERIS. Un tu domā, ka ar šīm maskām mēs tādi neesam?

     Maskas ir skaistas, bet kas tur apakšā?

VOLDEMĀRS. Pieņemsim. Bet mēs runājam par muļķiem?

AKTIERIS. Tas pats. Es, teiksim, varbūt esmu muļķis

VOLDEMĀRS (jokodams). Par ko es  nešaubos…

AKTIERIS. Bet es sarunāšu tik daudz gudru un bezjēdzīgu vārdu, ka

     beigās iznāks, ka muļķis esi tu,  nevis es.

VOLDEMĀRS. Tad gan tu nebūsi muļķis. (Pie sevis.) Par ko es      šaubos. (Skaļāk.) Bet es runāju  par tiem, kurus visi uzskata par      muļķiem.

AKTIERIS. Tas ir ļoti relatīvi. Varbūt viņiem ir izdevīgi būt      muļķiem?

VOLDEMĀRS. Interesanti, kuram patiktu, ka viņu uzskata par      muļķi? Un vispār… tad iznāk, ka muļķu nemaz nav?!

AKTIERIS. Relatīvi ņemot – jā. [Jurkāns 2001 : 27] 



Šaušalīgais Sibīrijas skaistums

„A12” žurnālistes Anna Rancāne un Ināra Groce intervē gleznotāju Silvu Veroniku Linarti.

[..] Kāpēc bija tāds naids pret jums visiem?

Es domāju, ka tas bija ne tik daudz naids, bet gan varas bailes no cilvēkiem, kas ir gudrāki par viņiem pašiem. Tam, kurš pārņēma varu Vaboles kolhozā, bija četru klašu izglītība! Tā ir psiholoģiski saprotama lieta, jaunā vara nedrīkst būt dumjāka par iepriekšējo, labāk tikt no gudrākajiem vaļā. Muļķus ir vieglāk pārvaldīt.

[Rancāne, Groce 2014 : 15]


         Klauns – senas tradīcijas mantinieks, pie kuras pieder muļķis (plānprātiņš), āksts (asprātis un nerrs) un komiķis (joku meistars), bet šīs kategorijas bieži vien nav nodalāmas. Dziļākā un skaudrākā simbolika ir muļķim – ačgārnam valdnieka tēlam, ko senos rituālos upurēja valdnieka vietā. Vispārīgā nozīmē klauns vai muļķis nedrošās situācijās ir kā grēkāzis – cienīgums un nopietnība ātri var kļūt par farsu, bet gudrība – par stulbumu. [Tresiders 2009 : 85]


 

Duraceņš (arī mulkeits, glupeits, sprostais) ir emocionāli un stilistiski ekspresīvs apzīmējums, ko lieto, paužot attieksmi pret konkrētu cilvēku vai grupu. Latgalē ar leksēmu duraceņš apzīmē:

1) jaunāko dēlu brīnumu pasakās;

2) cilvēku, kam nepietiekami attīstīts vai aktivizēts prāts. Vārda duraceņš pamatforma duraks tiek lietota 3. personu aizvainojoša vārda funkcijā;

3) kāršu spēli.

Duraceņš ir kultūras varoņa arhetipu prezentējošs brīnumu pasakas personāžs, kura izpratni nosaka kultūrvēsturiski un psiholoģiski faktori. Pasaku sižeti par jaunāko dēlu, kurš pārvar sākotnējo atstumtību un nodrošina sev labvēlīgus eksistences apstākļus, uzrāda Latgalei viduslaikos raksturīgo minorāta tradīciju, kad vecāku īpašumu pārsvarā mantoja jaunākais bērns. Duraceņa uzvedība pasakās tradicionāli neatbilst vecāko brāļu demonstrētajiem vispārpieņemtajiem standartiem. Neskatoties uz to, duraceņa rīcība ir ieprogrammēta uz veiksmi, jo viņam nepiemīt savtīgums, neeksistē autoritātes, viņš neredz vispārpieņemtus aizliegumus un šķēršļus.

Duraceņa tēls pasakās reprezentē tautas sociālā taisnīguma ideālus, vienlaikus aktualizējot citādā, nepamatoti atstumtā, nesaprastā atzīšanas un godā celšanas ideju. Latgales kā pārējo Latvijas novadu jaunākās māsas izpratne nostiprinājusies arī trešās zvaigznes simbolā.

Par duracenim, sprostim, nadacaptim, nadaparātim, nadataiseitim u. tml. Latgalē dēvē cilvēkus ar nepietiekami attīstītu vai nepietiekami aktivizētu prātu un vienkārši savādniekus.

Kristietības ietekmē duraceņam piedēvēts zināms mesiānisms, respektīvi, ticība mesijam – Jēzum Kristum. Pretmets utilitārajiem un merkantilajiem sabiedrības principiem parādās arī tautas priekšstatos par t. s. Dīva durakim. Tipoloģisku līdzību ar duraceņu saglabā arī savādnieki (čudiki), kas līdzcilvēkus pārsteidz ar savu dīvaino izskatu, vecumam un statusam neatbilstošu, apkārtējiem nesaprotamu vai nepieņemamu uzvedību. Sovaidnīku apzīmējumam tautas valodā nereti lieto duraceņa sinonīmu trokais.

20. gs. sākumā duraks, tāpat kā muļkis, burlaks, tiek uzskatīti par personas cieņu aizvainojošiem vārdiem. 1903. g. „Sodu likumā” šo vārdu lietošana tiek traktēta kā nicinoša izturēšanās. Uzvārds Muļčs Latgalē pirmo reizi fiksēts 1738. g. dokumentos; sevišķi populārs tas bijis Krāslavas novada Lielo Muļķu un Mazo Muļķo sādžā.

Latgalē senākās liecības par kāršu spēli saglabājušās folklorā. Pasakās, spēlējot kārtis, varoņi iegūst naudu vai sievu. Attieksme pret kāršu spēli pasakās ir neitrāla, ar baznīckunga atļauju kārtis tiek spēlētas pat baznīcā. 20. gs. sākumā latgaliešu periodikā ieskanas negatīva kāršu spēles interpretācija, galvenokārt pieminot duraka spēli. Mūsdienās kāršu spēles ir viens no populārākajiem galda spēļu veidiem.

  [Sagatavots pēc: Juško-Štekele 2012 :  http://futureofmuseums.eu/lv/virtual-gallery/rezekne-higher-education-institution-collections/subcollections/exhibit/?nr=52]

 

Tikumības pasakas norāda uz cilvēka īpašībām, kas sniedzas pāri gudrībai. Ne vairs gudros uzskata par tiem, kas visu var panākt, bet tikumīgos. Par to liecina tās daudzās pasakas, kas sākas: „Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķīgs”. Ja nu kas izdarāms, tad ne gudrajiem, bet muļķim ir sekmes. Kā tas nāk? Gudrajiem vienumēr prātā vistuvākais pašlabums, tie, kaut ko darot, vienumēr aprēķina, kas viņiem par to būs, – tā viņu gudrība. Muļķis turpretim nevar atsacīties no tādām nejēdzīgām tieksmēm, kādas ir labsirdība, žēlsirdība, neaprēķināta uzticība, mīlestība. Jānosargā tēvam zelta āboli. Gudrie noliekas garšļaukus un guļ nost; muļķītis sēž nomodā līdz rītam un noķer mazu putniņu zelta spārniem, kas noknābj vienu zelta āboli. Bet, kad nu putns lūdzas, lai viņu palaiž, viņš patura vienu zelta spalviņu un palaiž ar, bet pēc top par ķēniņu.

Cits tēvs iedod saviem trim dēliem pa zelta ābolam aiznest princesei, lai viņa top vesela. Vecākais iet, maizi ēzdams, nonāk pie pils; vecs vīriņš prasa, lai dod viņam ar. „Vai visiem varu maizi piedot!” Ieiet pilī. Kad nu grib ķēniņam parādīt zelta āboli, – tā vietā zalktis. Tāpat iziet vidējam dēlam. Kad jaunākajam vecis prasa maizi, viņš atbild: „Še, vecīt, viss!” Ķēniņa priekšā viņš izvelk no vāceles zelta āboli, ka viz vien.

Tēvs mirdams pavēl saviem trim dēliem viņa kapu sargāt. Abi gudrie neiet. Muļķīgais sargā trīs naktis no vietas un dabū sudraba, zelta un dimanta zirgu. Bet nu ķēniņš sola princesi tam, kas viņai dimanta kalnā piejās klāt. Gudrie baro zirgus un iedod muļķīgajam vecu, klibu ķēvi. Bet muļķītis papūš sudraba taurīti, sudraba zirgs klāt. Jāj ar to pirmo dienu, neuzjāj; jāj otru dienu ar zelta zirgu, neuzjāj; jāj trešo dienu ar dimanta zirgu, sasniedz kalna galu, iemanto princesi. Gudrie brāļi aiziet uz mājām, galvas nokāruši. [..]  [Zeiferts 1993 : 114–115]


Dziesma Muļķe sirds. R. Paula mūzika, L. Brieža vārdi, izpilda Ž. Siksna.

Dziesma Muļķa dziesmas. K. Dimitera mūzika un vārdi, izpilda K. Dimiters.

Dziesma Viens otru par muļķi sauc. J. Kulakova mūzika, E. Veidenbauma vārdi, izpilda grupa Pērkons.


Dindiņu leģenda

Par dažiem cilvēkiem var sacīt, ka tie nākuši no muļķu pagasta. Arī par mani tā ir teikts, un pirmie teicēji bija paši beļavieši, kad es ar krāsotāja pindzeli uz Rīgas patricieša nama parādes sienas gribēju manas puses pura vellu uzburt. Pats meistars – arī beļavietis – sadeva man par to vellu pa jaktsausīm un aiztrieca no stalažām. Tā es šķīros no krāsotāja pindzeles, bet no savas „muļķības”, kā redzi, neesmu atvadījies! – tā runāja Voldemārs Irbe 1940. gada pavasarī, kad klīdu viņam līdzi kaut kur tagadējā Purvciema rajonā. Meistars zieda savas krāsas uz papes gabala tieši ar pirkstiem, jo pēc tās reizes, kad pindzeli viņam gudrais brālis no rokām izrāva, viņam, kā tagad teiktu, pret šo amata rīku alerģija… Melnā, skrandainā mūka mētelī, basām kājām, bārdains – kā no logāta izkāpis pirmais kristietis. Ar uguntiņām acīs.

     [Pelēcis 1985 : 16]