Tradicionālā transkripcija

[migla]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[miɡlɑ]


[m] – ’skanenis’.’]

[i] – īsais patskanis

[g] – balsīgais troksnenis

[l] – ’skanenis’.’]

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



migl-sakne, vārda celms

-agalotne

 

 



migl-a

      migl+iņ-a

      →migl+ain-s, migl+ain-a

      →migl+āj-s

      →migl+o-t

              ap+migl-o-t

             →aiz+migl-o-t

             →no+migl-o-t

             →sa+migl-o-ties

             →migl+ot-s, migl+ot-a

 




miglapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija.

 

 

vsk.

dsk.

N.

migl-a

migl-as

Ģ.

migl-as

migl-u

D.

migl-ai

migl-ām

A.

migl-u

migl-as

I.

ar migl-u

ar migl-ām

L.

migl-ā

migl-ās

V.

migl-a!

migl-as!


N. Jānis MiglaD. Jānim Miglam


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsŠorīt migla ir necaurredzama.

2) izteicēja daļa – Šī ir noslēpumaina migla.

3) galvenais loceklis Pelēka migla virs dīķa.

4) apzīmētājsStudenti mācījās noteikt miglas blīvumu. 

6) papildinātājs – Mākslinieks gleznā centās atainot miglu.

7) vietas apstāklisMiglā nebija iespējams neko saskatīt.



miglas atspulgs, miglas gaismas, miglas krasts, miglas lukturi, miglas palags, miglas rīts, miglas skats, miglas slānis, miglas spuldze, miglas taure, miglas vāli, miglas zona

 

pavasara migla, rīta migla, vakara migla, vasaras migla

 

migla uz ceļa, migla virs ezera, migla virs pļavas, migla virs upes

 

balta migla, bieza migla, blīva migla, dziļa migla, gaiša migla, pelēka migla, tumša migla, viegla migla

 

apmaldīties miglā, iet pa miglu, doties miglā, pazust miglā

 

migla ceļas, migla kāpj, migla krīt, migla veļas



migla,  s. lietv.

Sīku ūdens pilienu uzkrāšanās atmosfēras zemākajos slāņos.

Bieza migla. Virs upes un pļavas pacēlās migla. Miglā tīts ezers. Miglas slāņi. Miglas vāli. Migla ceļas, kāpj.

// pārn. Gaisa slānis, kurā ir izkliedētas gāzveida vielas, arī sīkas cietvielu daļiņas.

Dūmu migla. Putekļu migla. 
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/mlvv/]


migla, -as, s.

1. Slānis atmosfērā pie Zemes virsas, kurš sastāv no sīkām higroskopiskām daļiņām (pilieniem, kristāliem), kas radušās, ūdens tvaikiem kondensējoties vai sublimējoties.

Rīta migla. Vakara migla. Caurspīdīga migla. Miglas blāķi. Miglas vāli. Miglas līmenis. Miglas blīvums.

Miglas bojaboja, kas raida skaņu signālus sliktas redzamības apstākļos.

Miglas sirēna (arī svilpe, taure) – sirēna (svilpe, taure), ar ko raida skaņu signālus sliktas redzamības apstākļos.

// Attēla kontūru izplūdums (redzes sajūtās), ko izraisa redzes asuma samazināšanās.

2. Gaisa slānis, kurā ir izkliedētas gāzveida vielas, arī sīkas cietvielu daļiņas.

Dūmu migla. Putekļu migla.

Miglas bilde sar. – uz ekrāna projicēts attēls
[Sagatavots pēc: http://tezaurs.lv/llvv/]


migla [li. miglà, askl. мьгла], der Nebel: Sprw. migla kâ dūmi. lai izzūd sāpes kâ migla vasaras rītiņā Br. 83. migla ceļas, m¥tas, der Nebel steigt auf, fällt U. jūŗa miglu m¥t Aus. I, 99. visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž (Var.: m¥̦t) BW. 17652. uznāk bieza migla JK. III, 71. zila, zaļa, m¥̦lna migla priekš acīm. viss tâ kâ migla vien tinas, man kann nicht recht sehen Vēr. v. J. 1904, S. 413. pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies un tâ apmulsis kâ miglā LP. V, 258. mums jau miglu acīs nelaidīsi, du wirst uns keinen Sand in die Augen streuen Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 482. – dirsa miglu metīs, es wird Prügel setzen, der Hintere wird’s fühlen U. [Zu ai. mēghá- „Wolke”, arm. mēg, gr. μίχλη „Nebel„, ndl. dial. miggelen „fein regnen”, r. мжит „es nebelt, regnet fein” u. a., s. Walde Wrtb. 2 486, Bechtel Hauptprobl. 373.] 
[Sagatavots pēc: ME II : 624]

 

I migla, viņš dzīvuo vienā miglā, er ist immer betrunken Ar. iesita par galvu, ka m. vien apmetās ap acīm Wessen.

II migla, ribes alpina BielU.; Demin. migliņa, eine gewisse Zimmerblume AP.
III migla Sussikas = migliņš.
[Sagatavots pēc:
EH I : 812]


migla – mygla, (dem.) migleņa; mygluojs 
[Sagatavots pēc: http://hipilatlit.ru.lv/dictionary/lv/dictionary.html]


Vārdu migla parasti lieto arī izloksnēs, piem., Džūkstē (biêzâ miglâ pretĩmbraûcêju gŗũti saredzêt, tikai, kad pa·visam klāt, tad caũr miglu var pamanît), Galēnos (ka nu reîta ìr mygła, tod beûs sỳłta dìna), Kalupē (ka mygla ćeļâs iz aûkšu, to byûś `eîc, a ko mygla krèit iź źeḿi, to nabyûs `eîta). 
[Laumane 2005 : 96]


migla – blāve, dūmaka, miglājs, migļi, blīva, miglas auts, miglas kūpas, tumāns


Hidrometeoroloģijāatdzišanas migla, attāla migla, augstā migla, caurspīdīga migla, dūmaina migla, frontālā migla, iekšmasas migla, izobāriskā migla, jūras migla, ledus migla, nogāžu migla, pārdzesēta migla, piefrontes migla, piejūras migla, piezemes migla, pilsētas migla, radiācijas migla, sajaukuma migla, sala migla, sērskābes migla, smidzinoša migla, tropiskā gaisa migla, vienlaidu migla, vietēja migla, virsledus migla, zarojuma migla, zemā migla.


UzvārdiMigla; Migliņš, Migliņa; Miglinieks, Migliniece; Miglāns, Miglāne.

 

Vietvārdi Miglas, mājvārds; Miglas iela, iela Rīgā, Bukultos; Miglas iezis, krauja Līgatnes novadā; Kalna Miglas, mājvārds; Miglāji, mājvārds; Miglāni, mājvārds; Migliņas, mājvārds; Migliņkalns, nogāze Skrundas novadā; Miglupīte, upe Babītes novadā.

 

Ergonīmi Ezītis miglā, bārs, kafejnīca Rīgā.


migla, mantots vārds; lš. miglà, kr., ukr. мгла ‘migla, dūmaka, tumsa’, bulg. мъглà, č. mhla, p. mgła ‘t. p.’, h. apv. miggelen ‘smalki līt’, si. míh– ‘migla, dūmaka, lietus’, gr. omíchlē ‘migla’. Pamatā ide. *mighlā- ‘migla, mākonis’ > b. *miglā-, no kā la. migla 
[Sagatavots pēc: Karulis 2001 : 593]


angļu  fog

baltkrievu – туман

čehu – mlha

franču  brouillard

grieķu – ομίχλη

igauņu – udu

krievu – туман

lietuviešu – rūkas

poļu – mgła

somu – sumu

ukraiņu – туман

vācu – der Nebel

zviedru – dimma



Miglā vairāk kuģu strandē nekā vētrā.

 

Nelaid miglu acīs!

 

Lien kā migla.


Ja pavasari daudz miglas, tad vasaru bieži līst.

 

Ja no rīta migla paceļas, tad drīz līs lietus, ja nogulstas – būs saulaina diena.

 

Ja migla ceļas augšā, tad drīz būs lietus.

 

Ja no rītiem migla, saulei lecot, sakāpj gaisā, tad diena būs karsta.


Vosorā, kad mygla sasaceļ uz augšu, byus leits, bet kad kreit uz zemi – byus lobs laiks. 

 

Ja vakaros ir visapkārt zila migla un ātri uzlaižas rasa, tad gaidāms jauks laiks.

 

Kad migla nolaižas līdz zemei, tad būs sauss laiks.

 

Ja skaidrā vasaras dienā pie debess var redzēt it kā miglu, tad gaidāms skaists laiks.

 

Ja no avotainām vietām migla paceļas (avoti kūp), tad ilgāku laiku būs lietains laiks.

 

Cik daudz rudenī miglas, tik daudz ziemā būs sniega.

 

Pēc miglas arvienu vējains laiks.


Griķi jāsēj bez saules, tad migla tiem nav kaitīga.


Ja rudenī daudz miglas, tad ziemu gaidāms daudz sniega.


Ja vakarā saule noiedama iebrien sasarkušā miglā, rītu būs vētra.

 

Kad, lietum līstot, pār priežu mežiem paceļas zila migla, tad drīz būs labs laiks.


Ja vakarā no upēm ceļas migla, tad būs labs siena laiks.


Kad rītā vai vakarā uz mārkiem ir migla, tad būs pērkona lietus.


Migla janvārī gatavo slapju vasaru.


Ja Tanīsa dienā migla, tad pavasarī gaidāmi plūdi.


Cik martā miglas, tik vasarā lietus gāzes.



Tīruma galā muca rūgst. – Migla.

 

Dūmi kūp palejā. – Migla.

 

Visa zeme apklājās, beigās nav ne sauja pilna. – Migla.

 

Naktī dzimst, dienā mirst. – Migla.

 

Kas raud bez acīm? – Migla.

 

Kas sēž bez krēsla? – Migla.

 

Kas sēdēja bez krēsliņa,

Kas tecēja negrožots?

Migla sēda bez krēsliņa.

Saule teka bez grožiņu.

 

Sarkana gotiņa

Puru brien. – Saule pa miglu.

 

Vidū pura dzira vira,

Skaista roze kalnā zied. – Saule un migla.



Migla, migla, liela rasa,

Man pazude kumeliņš.

Nokrīt migla, nokrīt rasa,

Es dabūju kumeliņ’. [LD 30149-0]

 

Migla, migla, rasa, rasa,

Tā man laba nedarīja;

Rasā manas kājas mirka,

Miglā manis vaiņadziņš. [LD 29300-2]

 

Migla, migla, liela rasa,

Tā man laba nedarīja:

Migliņā neredzēju,

Kas noņēma vaiņadziņu. [LD 24436-0]

 

Ne miglā, ne rasā

Mirka manas villainītes:

Mirka ļaužu valodās,

Gaudajās asarās. [LD 8710-0]

 

Laba dzīve, laba dzīve

Ezernieka meitiņām:

Ik rītiņa liela migla,

Neredz saules uzlecam. [LD 30981-0]

 

Kas stāvēja bez kājiņu,

Kas tecēja negrožots?

Migla stāv bez kājiņu,

Upe tek negrožota. [LD 26065-3]

 

Aiz upītes balta migla,

Kas to miglu samigloja?

Rauda mazas māsiņas,

Brālīts iet svešumā. [LD 3527-1]

 

Tautu dēla cepurīte

Zaļa zīda lentītēm;

Pavasari nobalēja,

Miglā meitas lūkojot. [LD 21625-2]

 

Nekas iet par bites godu:

Miglā zeltu salasa,

Saulītē sēdēdama

Zelta troni darina. [LD 30364-0]

 

Kur cēlās liela migla,

Ka avota lejiņā?

Kur cēlās laba slava,

Ka no īsta bāleliņa. [LD 8568-0]

 

Lai bij grūti, kam bij grūti,

Ganiņam, tam bij grūti,

Rasā manas kājas mirka,

Miglā zuda raibaliņa. [LD 29299-1]


Cilvēku sodi

Vienā mājā dzīvojusi bagāta, bet skopa saimniece; viņa nabagiem nekad neko labu nedevusi, un, ja kāds ciemiņš atnācis, tad devusi tam ēst nevārītu kāpostu galviņu ar sāli.

Bet drīzi skopule nomirusi. Dēls apņēmis krietnu sievu un dzīvojis gluži labi. Un pirmā vasarā – kad sācis māju valdīt – dēlam ļoti brangi kāposti paauguši: aplam lielas galviņas bijušas. Tikai viena nelaime: pa naktīm galviņām nebijis miera, viens sācis tās apgrauzt. Neko darīt, vienu vakaru jaunais saimnieks paņēmis plinti, iegulies kāpostu dobēs un vaktējis, kas tas grauzējs tāds būs. Bijis brīnum spožs mēnesis tai naktī; bet ap pusnakti sacēlusies bieza migla, un nu šis pa miglas apakšu ieraudzījis kāpostos baltu kazu, tā bija grauzēja. Patlaban gribējis šaut; bet tai pašā acumirklī kaza ieteikusies, lai nešaunot; jo šai no šāviena nekas nenotikšot, bet šim pašam gan. Šāvējs, zināms, nu satrūcies, kad to dzirdējis, un plinte pati izšļukusi no rokām. Bet baltā kaza vēl teikusi, ka šī esot šā māte un ka debesīs šai esot tikai viena kāpostu galviņa ar sāli ko ēst līdz pašai pastara dienai, vairāk nekā; tādēļ nekādi nevarot iztikt un – gribot negribot jānākot uz dārzu kāpostu ēst. Bet, ja dēls darinātu dzīras, lielas dzīras, un saaicinātu labi pulka dzīrenieku, it īpaši nabagus, tad visa tā barība, ko dzīrās noēstu, atlēktu šai. To sacījusi, baltā kaza pazudusi.

Un dēls nu rīkojis arī tās dzīras mātei par labu un pamielojis viesus bagāti jo bagāti.

Pēc dzīrām māte parādījusies dēlam, stāstīdama, ka nu šai barības līdz pastara dienai esot diezgan, viņas galds tagad tāpat kūpot un līgojoties kā citiem. Bet lai dēls, no Dieva puses, neatstum(j)ot nabagus šinī dzīvē, tad pašam debesīs arī netrūkšot uztura.

Dēls tā darījis, kā māte pamācījusi. 
[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr10/1002323.htm]

 

Nauda parādās par cilvēku

Vecais Andris ara tīrumā uz Cepļa kalna. Te uz reizi no krūmiem iznāca skaista, lepni ģērbusies kundze. Pie Andra pienākusi, viņa teica: „Vecīti, pieliec vienu pirkstiņu pie manis!” Andris izbijās un drebēdams atbildēja: „Vai, žēlīgā lielmāte, kā es, vienkāršs zemnieks, drīkst roku pielikt pie tādas augstas kārtas kundzes?”

„Bet, vecīti, es jūs gauži lūdzu, ja ne pirkstu, tad pātagas kātu!”

Andris bailēs meta krustu priekšā un sāka tālāk art; bet kundze staigāja Andrim vai pus cēlienu pakaļ un lūdza, lai viņu aizskar. Bet Andris no bailēm ir acu nepacēla.

Te balss aiz muguras bubināja: „Vai, vai, vai! Nu laiks klātu, jāsteidzas atpakaļ zemes klēpī. Simtu gulēju, simtu būs atkal jāguļ. Varbūt tad gadīsies, kas mani atpestīs!”

Andris atskatās drusku atpakaļ un redz, ka kundze, miglā tērpta, pa krūmiem aizlidinās uz veco ozolu. Pie ozola tēls pazūd, ka nožvarkst vien. Andris redz, ka kundze pārvēršas par naudas čupu. Andris metas abām rokām čupā iekšā, bet nauda nogrimst zemē, tikai divi gabali paliek, kurus Andris vēl šo baltu dienu glabā par piemiņu un saviem klausītājiem stāstīdams rāda. 
[http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/gr14/14F0723.htm]


Kā Alūksnes ezers cēlies

Senos laikos tagadējā Alūksnes ezera vietā dzīvojuši nabagais un bagātais saimnieks. Bagātajam bijušas greznas dzīvojamās ēkas, auglīgas druvas un lieli lopu bari. Bagātais bijis ļoti skops. Ja kāds ceļinieks iegājis un lūdzis naktsmājas, tas to tūliņ izdzinis, pat ne ūdens nodzerties nepasniedzis.

Par to dzirdējis Dievs. Viņam tas nepaticis, tamdēļ tas, lai pārliecinātos, gājis pie bagātā lūgties naktsmājas. Bagātais tūliņ to izdzinis. Nu Dievs to redzējis un apņēmies bagāto izpostīt. Dievs tagad gājis pie nabagā saimnieka un prasījis naktsmājas. Nabagais saimnieks dzīvojis mazā, vecā mājiņā. Tas bijis vecs un nespējis savu zemi apstrādāt. Daudzreiz tas cietis pat trūkumu. Tomēr tas no sava mazumiņa daudziem palīdzējis. Tā arī šoreiz nabagais saimnieks tūliņ vecajam ceļiniekam iedevis ēst un uztaisījis viņam gultu.

Pēc kāda laika ceļinieks teicis nabagajam, lai ejot skatīties, kāds laiks. Tas tūliņ arī izgājis ārā. Laiks bijis apmācies, un visa zeme bijusi pārklāta ar biezu miglu. Ceļinieks tūliņ cēlies un teicis nabagajam saimniekam, lai ņemot savu mantu, ko varot, un lai nākot līdz, jo šo zemi pārklāšot ūdens. Kad abi vecīši bijuši kādu gabalu nogājuši, tad ceļinieks, kas bijis Dievs, teicis šos vārdus: „Aiz muguras ūdens, priekšā ceļš.” Tūliņ zemes gabals aiz muguras pārklājies ar ūdeni un noslīcinājis arī bagāto saimnieku. Vecītis norādījis nabagajam saimniekam dzīves vietu un teicis, ka viņš var še dzīvot laimīgi, bet pats pazudis.

Tagad nabagais saimnieks sapratis, ka tas bijis Dievs. Bagātajam saimniekam pašlaik bijusi iebūvēta jauna māja. Tādēļ no Cepurītes salas uz Kolberģa pusi ezera dibenā bijusi redzama māja, kuras stūrī iecirsts cirvis. Un re, tā cēlies Alūksnes ezers. 
[Sagatavots pēc: LTT 1997 : 25–26]

 

Kā Āraišu ezers dabūja savu vārdu

Uz Āraišu ezera pussaliņas agrāk atradusies latviešu pils, kur dzīvojis virsaitis Āraisis. Tad izcēlās karš. Arī Āraisim bija jākaro ar vāciešiem. Vācieši Āraiša karapulkus drīz vien apkāva, un palika tikai Āraisis. Vāci iebruka pussalā un gribēja Āraisi sagūstīt. Āraisis stipri cīnījās un beidzot nometa zobenu un ielēca ezerā. No tā laika, kaut nav bijis nemaz vēja un citi ezeri bija rāmi, Āraišu ezers tomēr viļņojis.

Pasaules karā, kad latvieši cīnījās ar vāciem pie Cēsīm, no Āraišu ezera pacēlies miglas stabs un lēnām aizgājis Cēsu virzienā. Toreiz latvieši arī uzvarējuši. Tā ezers dabūjis savu vārdu. 
[Sagatavots pēc: LTT 1997 : 35–36]

 

Vecās kapenes

Bučauskas pagastā pie Virdienu mājām esot vienas vecas kapenes, par kurām stāsta teika, ka tās esot cēlušās no kāda brāļu kara apmēram tūkstoš gadu atpakaļ.

Bijis ļoti miglains laiks. Kādā rītā latviešu divi pulki izgājuši pret ienaidnieku. Miglainā laika dēļ viens pulks gājis ātrāki, un tas aizgājis otram pulkam lielu gabalu priekšā, bet ienaidnieka nekur neredzējis. Viņi nu domājuši, ka ienaidnieks laikam būšot aizgājis viņiem garām. Viņi visi nu griežas atpakaļ. Nonākuši pie Virdienēm, kur tajā laikā bijuši krūmi, migla bijusi tāda pati bieza. Te nu abi brāļu pulki sadūrušies kopā. Biezās miglas dēļ viens otru nepazinis, un tā iesākusies cīņa. Brāļi savā starpā cīnījušies ļoti varonīgi. Beigās, kad migla nogājusi, vairs dzīvi bijuši tikai daži pāri no katras puses. Viņi nu redzējuši, kādas briesmas notikušas, bet tur neko vairs nevarējis darīt, jo apkautie gulējuši kaudzēm. Viss apgabals bijis notašķīts sarkans ar asinīm. Daudzas upes vairāku verstu garumā tecējušas no brāļu asinīm.

Dzīvie ņēmuši aprakuši savus brāļus, un pēc tam katris aizgājis uz savu malu un kopā vairs nekad netikušies. Ienaidnieks nu paņēmis visus viņu ciemus un mantas bez asins izliešanas un palikušos ļaudis padarījis par vergiem. 
[Sagatavots pēc: LTT 1988 : 313]

 

Miglas sietiņš

Piltenes pils valdniekam bijis miglas sietiņš. Kad pilij uzbrucis ienaidnieks, viņš bēdzis pils tornī un sijājis savu miglas sietiņu; tā ap pili cēlusēs migla, un pils palikuse neaizskarta. Zviedri gribējuši ieņemt Piltenes pili, bet nav varējuši. Zviedri uzzinājuši par miglas sietiņu, uzpirkuši pils pārvaldnieka draugu, kas miglas sietiņu nozadzis. Kad nu zviedri uzbrukuši Piltenes pilij, valdnieks skrējis tornī pasijāt, bet migla nav cēlusies, un pils tikuse sašauta.
[Sagatavots pēc:
LTT 1988 : 347]

 

Zilais kalns

Ogrē atrodas neliels kalniņš, kur agrāk kāds milzis gājis smēķēt. No viņa pīpes dūmiem ap kalnu vienmēr bijusi zila migla. Tā nav nogājusi arī tagad, un no šīs zilās miglas kalns dabūjis savu nosaukumu – Zilais kalns.
[Sagatavots pēc:
http://valoda.ailab.lv/folklora/pasakas/]



Atzīšanās

 

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:

Tikai tevi es mīlējis esmu. –

Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,

Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu? –

 

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz

Un vairs nezinu miera ne mirkli. –

Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,

Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

 

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,

Rauju lapas no kokiem un ceru,

Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,

Bet – tās tukšas es notekās beru.

 

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt

Tavas acis tur redzēšu spīdam,

Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,

Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

 

Kur tu esi, mans draugs? … Vai tai blāzmā, kas kūst

Man no vientuļā mākoņa sejā? …

Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst

Manā asā un satrauktā dzejā?

 

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:

Tikai tevi es mīlējis esmu. –

Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,

Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu? … [Čaks 1991 : 186]

 

 

Zelta migla

 

Nu ir tāda zelta migla!

ko tu baksties, ko tu lūri,

ko tu cauri gružu kalnam

savu garo knābi dūri?

 

Kā tu izroc zelta graudus

šajā atkritumu jūrā,

kas tu esi,

kur tu esi,

kāpēc kabatā tev bura?

 

Kādas jūras tavā glāzē?

vai tu mani pavedīsi,

līdz tam stūrim,

līdz tam būrim?

pēc tam abi, glīši, glīši.

 

Vai tu esi īstais zobens,

Īstais, spožais liesmu metējs,

vai tu esi sitējs,

vai tu esi lauzējs,

vai tu esi rozesnopirktmācējs?

 

Kas tu esi?

Kā tas būs?

Vai tu nāksi vai nenāksi?

Vai tur sēdēsi vēl gadu,

rezēdu un ievu nomākts,

piebāzts pilns ar šampaniešiem,

konfeti un zelta piešiem?

 

Nāc, es tevi izaicinu,

teku, kāju paladziņu,

pati dēlu piedzemdēšu,

pati lielu izauklēšu.

Kāpēc baidies ugunskura?

 

Tas ir mutautiņš, ne bura,

nu, vienalga, nāc tāpat,

zeme viena, zeme mūsu,

zeme mani apaugļoja.

Stāvi, gaidi, tūlīt nākšu,

atnāks balti mākonīši,

sasies, noguldīs mūs glīši,

būsim mēs ar tevi kopā.

 

Lūdzu, saki – stāvi klusu,

es tavs ņēmējs, es tavs jātnieks,

ja es gribēšu, tad iešu,

un, ja ne – man zelta pieši.

Lūdzu, piecelies un saki –

netīk, pati saklāj viņu,

mūsu kāzu paladziņu.

 

Lūdzu, aizej prom un pamet,

lūdzu, uzcel citur tiltu,

lūdzu, esi beidzot, esi,

lūdzu, es te paklusēšu,

Lūdzu.

 

Man ir zelta migla,

nopērkama kino „Forums”,

es te viena pagaidīšu,

kamēr aizies visi trokšņi,

visi vilcieni un tantes,

purkšķēdamas, dziedādamas,

jaunas zvaigznes skaitīdamas.

 

Es tev neteikšu, kur esmu,

palikšu par dienas dvesmu,

cerēšu uz vienu elpu,

vienu trauslu skropstu vēdu.

Ai, ne sūda, necerēšu,

iešu pati, pirkšu pati,

pati aizbraukšu no bēdām.

Ja tev kādreiz ir kāds brīdis,

piezvani, lai varam abi

mūsu lemto dēlu samest.

Vienkārši. No divām daļām.

 

Pārējais ir zelta migla,

zelta burtos ierāmēta.

 

Mutautiņā kuras bura,

asaru un puņķu laivas

vedīs pāri okeānam. [Gaile 2012 : 58–60]

 

 

Rudens

 

Zila migla, dūmi zili,

Zili smagi elpo sili…

 

Ruda nora, ruda liesma,

Ruda rudenīša dziesma.

 

Celmā grūti uguns kvēlo,

Sirds ko aizgājušu žēlo…

 

Grūti uguntiņai degt,

Migla nāk man sagšu segt… [Skalbe 2005 : 96]

 

 

Anticiklons sola

 

Anticiklons laiku sola –

Saule atkal spīdēt sāks.

Varbūt, ka vēl ziedu čemos

Bites medu lūkot nāks.

 

Diena rīt būs mākoņaina,

Ciklons vēju, lietu dos;

Naktīs iespējama salna,

Migla visos novados.

 

Dzīvsudraba stabiņš rādīs

Piecus sešus grādus vēl,

Bet, ja aukstums ņemsies spēkā,

Nosals visas puķes. Žēl. [Vīksniņa-Driķe 2004 : 131]

 

 

Mirdz augstie torņi

 

Mirdz augstie torņi, mākoņi

Gaišzilām joslām plaisā.

Plūst brīvi pasaul’s skatieni,

Zūd migla vētras gaisā.

 

Griez, vētra, pasaul’s riteni,

Lai sabrūk miglas sienas!

Griez, vētra, pasaul’s riteni,

Met augšup saules dienas! [Brigadere 2001 : 14]

 

 

Bērnība

 

Drēgnajā gaisā,

Mitrajā miglā

Pameta mani

Bērnība žiglā.

 

Kurpītēm baltām

Kalniņam pāri

Aizskrēja viņa

Uz saulaino āri…

 

Eju bez prieka,

Gaita tik gausa,

Diena tik gara,

Dzīve tik sausa!

 

Bērnību savu

Atpakaļ sauktu,

Ziemelis vārdus

Ja neizjauktu… [Krūza 1999 : 146]

 

 

Divatā

 

Pār miglu, pār upes leju

Guļ vīgriežu vīraks.

Es, smaržā mazgājies, eju –

Dvēselē tīrāks.

 

Pa sen, sen nemītu taku

Mēs divatā ejam:

Dzirdu miglā sev blakus

Savu bērnību smejam.

 

Pa rasu viņa, pa smilgām

Brien kājelēm plikām.

Kā mēs tik ilgi

Viens otru nesatikām?

 

„Ne es no tevis vairos,

Ne biju kur aizgājusi,

Tikai – tagad tu vairāk

Raugies uz manu pusi.” [Purvs 1999 : 221]

 

 

Jasmīnu sniegs

 

Vakars tīrumiem sedz miglas segas,

Tuvu rudzos atkal grieze griež.

Divas bezdelīgas sēd uz dzegas,

Raugās: vēl man izkapts zāli griež.

Zemnieks savā gaitā dziļam miegam

Tikai tumsas stundas veltīt var.

Dārza stūrī jasmīnziedu sniegam

Pieglaužos, un sirdi sapnis skar. [Ločmelis 2001 : 220]

 

 

Papardes zieds

 

Tālu miglā tie kalni, tās lejas,

Kurp man vienreiz vēl gribētos iet

Redzēt daiļas un laimīgas sejas,

Dziedāt dziesmas un vaiņagus siet.

 

Tālu miglā un likteņa baismā

Ceļi aizveras – diezgan ir iets.

Tikai atmiņa sudraba gaismā

Deg ap mani kā papardes zieds. [Ziemeļnieks 2001 : 393]


Saule nogāja, apklusa trokšņi, un klusums un tumsa paņēma visu pasauli. Suņi nerēja, logi bij izdzisuši, un balta un lēna migla kā sniegains un dūmains kalns pacēlās pār pļavām, aiz kurām bij nomanāmi koki. Cieti kopā saplūduši, tie līdzinājās tumšiem, apdrupušiem vaļņiem. Un šinī klusumā un tumsā skanēja kaut kur lakstīgalas dziesma, skaidra zelta meldija, un nakts un viss, kas bij tajā, klausījās to, aizturot elpu. Mazs putniņš, alkšņu krūmā uz zara stāvēdams, savaldzināja ar savu balsu satumsušo pasauli.

Un šinī bezgalīgā klusumā kviešu un rudzu lauki, kuru virsotnes nakts bija nolīdzinājusi, bij pilni neredzamas dzīvības un zaroja, un lapoja, un stiepās pret debesīm, jo tajos jau ganījās, no pļavām izkāpušas, baltas miglas govis un baltie miglas vērši, vasaras lēnie vedēji. [Virza 1989 : 76]

 

Miglas lāņos, kas kāpj virs pļavas, vienmuļīgi žēli griež grieze, un no sila priežu puses tai atsaucas ūpju vaimanas. Cauri drēgno miglas dūmaku kalniem, kas tiecas aizsniegt koku galotnes, nespodrs vīd mēness vaigs, bāldzeltens kā miroņa seja.

Visu aizsedz miglas plūdi – vezumus un sila priedes –, un beidzot pazūd arī mēness vaigs. Visa pasaule šķiet aizpeldam miglā: pelēka viz šoseja, gabaliņu tālāk arī izgaisdama miglas palsumā kā mūžības vārtos, un tikai mēs divi, tēvs un es, sēdam pie dziestošā ugunskura, juzdamies bezgali vieni, un krūtīs mums gruzd sāpju smeldze un naida svelme, dedzinādama sirdis ar neredzamu uguni.

Visu apņēmuši miglas kalni, un liekas, ka mēs ar tēvu esam palikuši divi uz visas pasaules un visa pārējā dzīvība aizpeldējusi nebūtībā bez maņas. [Grīns 1990 : 62–63]

 

Bet Brasla, kurš visu dienu saulē tvīcis, lēnā gaitā soļo pa kuģa deķi un kaut ko pārdomā, izjūt, brīžiem mētādamies ar rokām un sarunādamies pats ar sevi. Viņam šķiet, ka tas līdz šim būtu dzīvojis dziļā kalnu aizā, pār kuru tikai šaura strīpiņa debess. Bet tagad tas bija atguvis plašuma sajūtu un jūru – kā jaunu, varenu un tikko dzimstošu dziesmu. Līdz šim ik vakarus pēc darbā pavadītas dienas Braslam saule bija iekritusi kā atvarā un nakts kļuvusi dziļa un melna. Bet tagad tam sirds kļuva kā ērglis, kurš savu seno dzelžu sprostu salauzīs.

Tā Brasla soļoja ilgi un nemitīgi. Bet, kad sāka celties migla un bija kļuvusi jau tik bieza, ka pat kuģa priekšējos mastus vairs nevarēja saredzēt aiz tās, Brasla kāpa uz komandiera tiltiņa un atlaida dežurējošo stūrmani pie miera, stādams pats viņa vietā. Jo šīs nakts miglai viņš pats gribēja savu kuģi izvadīt cauri. Viņš arī negribēja, ka kāds redzētu un pat varbūt traucētu viņa šīs nakts plašuma prieku.

Kad atbrīvotais stūrmanis jau bija nogājis savā kajītē, Brasla lika atskanēt pirmajām miglas svilpēm, kuru skaņas plosīja miglu kā viegli čaukstošu zīdu. Jā, tagad viņš to darīja, lai kāds pretim braucošs kuģis tam neuzskrietu virsū vai arī lai viņš to nenolaistu jūras dibenā. Un tā bija dziļa likteņu uzmanība, jo tālumā tiešām atskanēja kāda svilpe, un Brasla nodomāja – pēc pusstundas mēs būsim vaigu vaigā. [Rozītis 1990 : 207]

 

Maruta ar to bija mierā, krustmāte nebija viņas braukšanas nodomam pretim, abi ar krusttēvu atrazdami, ka šādā braucienā tālāki leišos iekšā un pa tik jauku apgabalu dabūšot daudz ko redzēt.

Sestdienas rītā viņa ap brokastlaiku aizgāja Šelvjos, kur pona Patraukļa labākais zirgs jau stāvēja iejūgts vieglajos goda ratos. Drīz abi sēdās tanīs iekšā un pa garo, nelīdzeno ciema gatuvi brauca uz dižceļa pusi.

Laiks bija nomācies, viss gaiss pilns biezas, pelēkas rudens miglas, kas kā milzīgi mitri palagi nokarājās zemāk par salmu jumtiem segto ēku zemajām pažobelēm. Gatavojās it kā uz lietu: zirga aizjūgs spīdēja tumšā slapjumā, un Maruta, pārsegusies ar pelēko nēsājamo villaini, redzēja uz tās vietvietām rasas pilienus rodamies un ritam zemē. Tomēr migla lija, līdz nolija, un, kad viņi pēc apmēram labas pusstundas brauciena pa nelīdzenajiem sādžu ceļiem un gatuvēm beidzot izkļuva uz dižceļu, gaiss noskaidrojās, saule atspīdēja, un visa apkārtne dabā it kā atmodās un atdzīvinājās no smaga, auksta un mēma sastinguma: bezdelīgas, jautri čivinādamas, pa divi trim cita citai ieblakus šāvās augstu gaisā līku loču virzienos, ielejā redzēja virs tukšajām pļavām paceļamies veselu mākoni strazdu, kas, šūpodamies pa gaisa jūras viļņiem, viegli un ātri aizviļņoja pāri ielejai, nozuzdami kaut kur tālas birzes malā, bet apkārtējo tuvāko māju dārzos priecīgi spīdēja un vizēja starp lapām prāvi sarkani āboļi, gareni zaļi un dzelteni krauši un dižas un mazas glomas – tik dzidri dzeltenas, kā būtu savilinātas no sabiezējuša liepu medus. [Janševskis 1983 : 171–172]

 

No Strauta pļavas lēni izaug pelēki miglas vāli, virzās uz Bitenieku pusi, pārtop blāvsudrabotos, tad, gandrīz jau pie pagalma pienākuši, izgaist.

Kopš Kārļa zēnības gadiem tā jau bijis, kopš ļoti, ļoti agrīnās jaunības. Sirds un iztēle apgalvoja, ka tie nav miglas vāli, bet sirmi zirgi. Tie slīd lēnā, bet ne gurdā solī, it kā peldēdami. Brīžam miglas zirgi noliec galvas, citubrīd izslej augšup, tā kā tiem priekšā būtu liels kalns, kura galotne jāsasniedz.

– Ko jūs meklējat? – Kārlis ievaicājas, kaut atbildi ar klusu tvīksmi nojauš pats savā sirdī.

– Mājas. Mēs meklējam mājas. – Zirgu domas ir ierasojušas atālā, sazēlušas pļavas zālē – dzīvnieku soļi tiecas nesamīdīt baltās pīpenes, kas tagad runā šo nācēju vietā. Zirgi paši spējot sazināties ar ļaudīm tikai Jaunā gada naktī.

Kārlis raugās vakara debesīs, kas, apjumtas ar sīkajiem viļņotajiem mākonīšiem, izskatās kā tīrums aparts ar sudrabotām velēnām.

– Varbūt jūs meklējat savus arklus, jūs, sirmie pārnācēji, pirmsrieta stundā? Arklu laikmets ir pagājis, tas dzīvo tikai tautasdziesmās un vecu karavīru atmiņās, kuri iedegās naidā un dusmās, redzēdami, ka arklus pārkaļ ieročos.

Kārļa vaigam pieskaras dzestrums, it kā pār seju būtu noritējušas ledainas asaras. [Kaldupe 2004 : 152–153]


JĒKABS.

Dēls, neļauj aizrauties no saviem sapņiem,

Ar zemi nodoties ir sievu darbs.

Gan skaists, gan Raele to iemīlēja.

Bet cik spēj zeme barot? – Vīrs ir gans

Vai iet kā Juda laupījumu gūt,

Jo šķēps ir vīra prāts un vairogs – naids.

JĀZEPS (nopūšas, paceļas un atiet dažus soļus, domīgi).

I tu teic – naids! – Kur palikt manam sapnim? –

Ak māte, – tavus ceļus klāja miers,

Tu puķi neaizskāri ceļa malā,

Un, tevi redzot, putniņš droši svilpa.

No tavas smaršu dvašas klīda naids,

Ka smagās miglas rīta vēsmā zūd. –

JĒKABS.

Mans mīļais, mīļais puisīt, – saule riet,

Un visas miglas atkal vāļos veļas.

JĀZEPS (turpinādams savu runu).

Tad brāļi staigāja bez krunkām pierē,

Vēl lūpas neaizslēdza laipnos vārdus,

Vēl žultis nevārīja nežēlību.

Pat niknais Simons reizēm pasmējās,

Pat Levijs nemocīja slepu jērus,

Bet Izašars par savu muļķa galvu

Pat priecājās, kad smīdināja māti.

JĒKABS.

Jā, viņa spīdēja pār mums kā saule. [Rainis 1978 : 405–406]

 

GUNA (izmisusi skrej pa kāpnēm zemē).

Ak, dievi, nu viss beigts – mans

šķidrauts…

Es neredzu… kā miglā aizklāj skatu.

Viņš savu spēju zaudējis… nāc, māte,

Kur esi, nāc!… Un gabals atrauts nost!

(Lūko šķidrautu sasiet.)

Es viņu nespēju vairs kopā saaust.

Tā ar no manis pašas atrauts gabals…

Nāc, mazais gabaliņš, uz sirds man dusi,

Tu dziedināsi brūci, kas man sista.

Kur paliec, māte?

KARGA.

Vai tu mani sauci?

Teic – kas tev noticis, tev vaigi tvīkst?

Vai ļauns kas nodarīts tev? Saki!

GUNA.

Ļauns?

Ak, kaut es spētu sajust savu kaunu,

Kaut dusmas manās krūtīs vārītos!

Ak, māte!

KARGA.

Es nesaprotu,

Ko tu saki? Vai tu murgos esi?

Ko turi šķidrautu tik krampjaini,

Kas tevim noticies?

GUNA.

Šis šķidrauts, ak!…

Pagalam! [Aspazija 2003 : 112–113]

 

MĀTE (pieiet pie gultas, noliek spieķi, noņem lakatu un noliek to uz gultas kājgala. Apsēstas). Laikam jau nu gan stipri gaidīji mājā?

TĒVS. Gaidīju gan (maza pauze).

MĀTE. Vai tad neprasīsi nemaz, kā mums izgājis?

TĒVS. Es jau zinu visu. Tev nav saticības, māt.

MĀTE. Nav saticības… (Piepeši visā galvā ieraudādamās.) Mēs esam nekrietni vecāki, tēv! Mēs bērniem neļaujam dzīvot! Tiesa mani pamācīja, kā jādzīvo!

TĒVS (satriekts). Klusu, klusu… taupi savas acis.

MĀTE. Ak, es ar viņām tikpat nekā vairs neredzu!

TĒVS (uzslienas ar pēdējiem spēkiem sēdu). Tu neredzi?

MĀTE. Migla vien… viss ietīts kā tumšā miglā.

TĒVS. To postu, to postu… (Grib no gultas kāpt laukā.)

MĀTE (nesaprazdama). Ko tu dari, tēv…?

TĒVS. Palīdzi man… es vairs gultā nevaru… man jāstaigā… jāpastaigājas… [Blaumanis 1949 : 308]

 

PRINCESE.

Saulvedi, kur ir mans gredzens?

PRINCIS.

Še, mīļā līgava, lūk, laulājamais gredzens 

spoži mirdz savos dimantos; tā lai mirdz

mūsu kopējais mūžs.

(Uzmauc viņai gredzenu pirkstā, bet

gredzens noslīd no pirksta zemē.)

PRINCESE.

Saulvedi, tas nau mans gredzens!

Tas ir liels, krīt nost no pirksta.

PRINCIS.

Dārgā princese, lai tas krīt; ņemat šo, šis

ir visas manas valstības dārgums. Lielais

rubīns kvēlo tik sarkani kā mana mīla, tik

sarkani kā mana vara.

(Uzmauc gredzenu princesei, bet

gredzens noslīd.)

PRINCESE.

Saulvedi, tas nau mans gredzens!

Tas ir liels, krīt nost no pirksta.

Saulvedi, kur ir mans gredzens?

(Sāk raudāt.)

Saulvedi, ak, kur tu esi?

Acis miglā tevi neredz.

(Paceļas kājās un izstiepj rokas.)

KARALIS.

Manu mīļo meitiņ, tu esi uztraukusies.

Ej, atpūties savās istabās. Turpināsim

svinību, kad tu būsi spirgta. Princis

atnesīs tavu gredzenu, tad tevi atkal

aicināsim.

(Princese ar pavadonēm lēni aiziet.) [Rainis 1980 : 502]



Miglas anomālijas

Atbilstoši zinātnes formulējumam migla veidojas no sīkiem ūdens tvaiku kondensācijas produktiem. Migla vienlaikus ir gan romantiska, gan arī postošas sekas radīt spējīga parādība. Visbīstamākā tā ir transporta sfērā – uz ceļiem, gaisā un uz ūdens. Miglas dēļ periodiski mēdz iet bojā arī cilvēki: statistika pauž, ka pēdējo vairāku desmitgažu laikā migla sarūpējusi aptuveni 7000 upuru, galvenokārt dažādos satiksmes negadījumos apgrūtinātas redzamības apstākļos.

Izrādās, migla arī nopietni traucē normālai lauksaimniecības kultūru attīstībai. Miglas apstākļos gaisa mitrums sasniedz 100 %, tāpēc izveidojas vide, kas labvēlīgi ietekmē dažādu kaitēkļu, visu veidu baktēriju, sēnīšu slimību vairošanos un tamlīdzīgas ligas. Tostarp lielu postu migla nodara tieši graudaugu novākšanas laikā, jo tad gan salmi, gan graudi kļūst mitri, slikti pakļaujas malšanai, tādējādi ievērojami samazinot ražu. Tas pats attiecināms arī uz kartupeļu novākšanu. Savukārt ziemā migla ir bīstama ar to, ka iznīcina sniega segu un pēc tās vienmēr iestājas aukstums un zemi pārklāj ledus kārta.

Pagājušā gadsimta vidusdaļā daudzu valstu pētnieki centās atrast zinātniskas metodes, lai mākslīgi izklīdinātu miglu un mākoņus. Šis un tas arī ir izdevies, un mūsdienās pazīstamākā metode ir sausā ledus un jodētā sudraba izmantošana. Tostarp pēdējā laikā izgudrotas arī jaunas izstrādnes, kas noteiktas temperatūras apstākļos (ne mazāk par nulli) pietiekami efektīvi izkliedē miglu. Viena no tādām izstrādnēm ir mobilu termokinētisko uzkarsēta gaisa ģeneratoru uzstādīšana tur, kur nepieciešams uzlabot redzamības apstākļus, piemēram, lidlauku pacelšanās un nolaišanās joslās vai sauszemes transporta mezglos. Šīs ierīces veido aptuveni 200 metrus garu un 20 metrus platu izkliedes zonu. Viena no tādām zonām ierīkota uz autostrādes, kas savieno Itālijas pilsētas Triesti un Venēciju, kur bieži novērojama migla. [Pļavinskis 2017 : 12]

 

Migla uz Titāna?

Titāns ir vienīgais debess ķermenis Saules sistēmā, izņemot Zemi, uz kura virsmas atrodams liels daudzums šķidruma. Apstākļi uz Titāna gan ir krietni citādi nekā uz Zemes.

Pirmkārt, tur ir daudz aukstāks, un šķidrumi ir dažādu veidu ogļūdeņraži. „Metāns uz Titāna ir tas pats, kas ūdens uz Zemes,” saka astronoms Maiks Brauns (Mike Brown). Šobrīd M. Brauns ar kolēģiem ir atklājuši vēl vienu līdzību. Uz Titāna ir migla. „Visi šie spilgti degošie sarkanīgi baltie ielāpi ir miglas vāli virs Titāna virsmas vēlā dienvidu vasarā,” raksta M. Brauns savā blogā.

Bet kā gan tas var būt? Migla parasti parādās tikai tad, ja 1) atmosfērā ir šķidrums (proti, Titāna atmosfērā ir ievērojams mitruma daudzums); 2) atmosfēra ļoti strauji atdziest. Titāna atmosfēra ir ļoti bieza, tāpēc atdziest ļoti lēnām. Turklāt atmosfēra jau ir ļoti auksta un padarīt to vēl vēsāku būtu diezgan grūti. „Pat ja Sauli izslēgtu pavisam,” saka M. Brauns, „vienalga Titāna atmosfērai būtu nepieciešami 100 gadi, lai tā atdzistu. Un pat aukstākie reģioni uz virsmas ir pārāk karsti, lai mitrums jebkad varētu kondensēties miglā.”

Lai mitrums nonāktu Titāna atmosfērā, šķidrajam metānam vajadzētu iztvaikot. Ja tas iztvaiko, tam būtu jālīst. Lietus nozīmē straumes, ezerus, eroziju un ģeoloģiju. Migla nozīmē, ka uz Titāna patlaban notiek aktīvs metāna hidroloģiskais cikls. Vienīgais veids, kā migla var veidoties un uzturēties virsmas tuvumā, ir mitrums un auksts „gaiss”. Vienīgais veids, kā iegūt aukstu „gaisu” uz Titāna, ir likt tam saskarties ar kaut ko aukstu, kā, piemēram, iztvaikojošu šķidra metāna ezeru. 
[Sagatavots pēc: http://www.tvnet.lv/tehnologijas/zinatnes/110743-migla_uz_titana]


Migla – pāreja, attīstība vai pārdabisku spēku iejaukšanās. Tāda ir miglas nozīme vairāku Austrumu tautu glezniecībā un arī šīs dabas parādības tradicionālā simbolika. Migla nozīmēja nenoteiktību, atklāsmi vai, piemēram, iniciācijas rituālos, jaunas formas rašanos. 
[Tresiders 2004 : 121]


Migla, gaisa duļķojums pie zemes virsas, kas vājina attālo priekšmetu redzamību un kas rodas, ja gaiss gandrīz vai pilnīgi piesātināts ar ūdenstvaikiem. Miglas pilienu caurmērs 0,004–0,1 mm, un tie var būt šķidri arī negatīvās temperatūrās. Uzskats, it kā migla sastāvētu no maziem ar gaisu pildītiem pūslīšiem, tagad atmests. Miglas slāņa biezums svārstās plašās robežās; t. s. zemā migla, ko bieži redz vakaros skaidrā laikā, ir tikai ap 1 m bieza. Par biezo miglu tagad sauc tādu, kurā attālie priekšmeti izzūd ne vairāk kā 1 km attālumā. Virs cietzemes migla rodas, zemes virsai un gaisam virs tās atdziestot zem rasas punkta, parasti vēsā gada laikā un rāmās, skaidrās naktīs. Virs ūdeņiem migla rodas, ja tie siltāki vai vēsāki par gaisu. Jūras migla sastopama arī siltās un vēsās jūras strāvas robežā vai brīvās un ar ledus segu pārklātās jūras robežā. Migla dažreiz rodas arī, sastopoties divām dažāda siltuma mitra gaisa masām. Atsevišķos gadījumos migla novērota arī vējainā laikā. Miglas atkārtošanās atkarīga no vietējiem apstākļiem. Virs Baltijas jūras miglas dienu visvairāk pavasarī. Sausā migla jeb dūmaka parasti rodas sausā laikā (pilsētās visbiežāk ziemā), kad gaisā daudz dūmu vai putekļu, ap kuriem kondensējas ūdenstvaiks; šī migla sevišķi bieza rūpniecības centros (melnā vai dzeltenā migla). Lielus zaudējumus lauksaimniecībā nodara migla, kas satur sēnīšu sporas. Sausās miglas pretstats ir līstošā jeb mitrā migla. Ledus migla sastāv no sīkām ledus adatiņām un visbiežāk sastopama polāros apvidos. 
[Švābe, Būmanis, Dišlērs 2002 : 27086–27087]



Edgars Vinters Pavasara migla (1971; papīrs, akvarelis).


Ruta Marta Jansone Migla pār upi (2015; akvarelis / jauktā tehnika).


Valerijs Makovojs Migla (akvarelis).


Valerijs Makovojs Migla mežā (akvarelis).


Krista Perse Migla (2016; audekls, eļļa).


Gundega Kalendra Lauku māju migla (2011; akrils).


Juris Butkins Eglītes miglā (audekls, eļļa).


Zane Ilsnere Migla (2013; audekls, eļļa).


Barbara Gaile Lillā migla (2010; audekls, akrils, pigments).


Ieva Ekmane Piemājas mežs miglā (audekls, kanva).

 

Rasas Jansones personālizstāde Barošanas migla (2014) ar 14 lielformāta portretiem, kurā attēlotas mazu bērnu mātes. 
[http://www.rasajansone.com/lv/jaunumi/barosanas-migla/]


Reinis Vilnis Baltiņš Rīga no putnu lidojuma miglas laikā.

 

Valdis Kļaviņš Rīta miglā.

 

Migla pār Akmens tiltu. Skats no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (foto: Solvita Pošeiko).



Animācijas filma Ezītis miglā (1975). Režisors Jurijs Noršteins, kinostudija „Союзмультфильм” (Sojuzmultfilm).

 

Spēlfilma Miglā (2012). Režisors Sergejs Ložņics, filmu studija „Rija”.


Dziesma Miglas rīts. Vārdu autors Jānis Elsbergs, mūzikas autors Intars Busulis, izpilda Intars Busulis.

 

Dziesma Atzīšanās. Vārdu autors Aleksandrs Čaks, dažādi izpildītāji (Ainārs Mielavs, Daumants Kalniņš, Niks Matvejevs u. c.).

 

Vokālā kamermūzika klavierēm un balsij Miglā zilo Kursas krasti. Teksta autors Andrejs Kurcijs, mūzikas autors Jānis Ķepītis.

 

Tautasdziesma Migla, migla, rasa, rasa. Mūzikas autors un izpildītājs grupa „Skyforger”.

 

Dziesma Kad migla. Vārdu autors Aigars Jirgens, mūzikas autors Imants Kalniņš, izpilda grupa „Autobuss debesīs”.

 

Dziesma Tumsa un migla. Vārdu autors Eduards Veidenbaums, mūzikas autors Juris Kulakovs, izpilda grupa „Pērkons”.


Miglas lietus – viegli šķidri nokrišņi, kas sastāv no šķidra ūdens pilieniem, mazāks nekā lietus. Parasti nokrišņi ir mazāki nekā 0,5 mm (0,02 collas) diametrā. Nokrišņu daudzums sasniedz tikai 1 mm dienā. Nelielo izmēru dēļ miglas lietus pilieni, kas daudzos gadījumos ir tik mazi, lielākoties iztvaiko, nesasniedzot virsmu, un tāpēc var būt neatklāti novērotājam uz zemes. 
[https://www.meteolapa.lv/blogs/448/atmosferas-paradibas-un-to-klasifikacijas-un-apraksti]

 

Jūras kūpēšana ir dabas parādība, kas rodas situācijā, kad ir liela starpība starp ūdens temperatūru un virs tā esošās gaisa masas temperatūru. Ūdenim iztvaikojot, tvaiks aukstajā gaisā strauji kondensējas, veidojot miglu un zemos mākoņus.

Šāda parādība kopumā aukstajā sezonā tiek novērota diezgan regulāri. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra novērojumu stacija „Ventspils” atrodas pašā jūras piekrastē, kur gandrīz katru gadu 1–3 reizes tas tiek fiksēts. Protams, ļoti atšķirīga ir jūras kūpēšanas intensitāte – ziemā, kad jūra nav aizsalusi un aukstās gaisa masas strauji ieplūst mūsu reģionā, tā var tikt novērota ļoti plašā teritorijā. Šāda dabas parādība tiek novērota arī citās sezonās, tikai tās intensitāte nav liela, bieži vien tā ir neliela migla virs jūras. Biežāk kūpēšana vērojama virs upēm un ezeriem. 
[Sagatavots pēc: http://nra.lv/latvija/regionos/196598-vai-zini-kas-ir-juras-kupesana.htm]