Tradicionālā transkripcija

[mìesa]

 

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[mi͜esɑ̆]


[m] – ’skanenis’.’]

[ie] – ’divskanis’) ir monofonēmas, pārējie divskaņi (ai, au, ei, eu, iu, oi, ou, ui) ir bifonēmas. ‘]

[s] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

 

Divzilbju vārds.



miessakne, vārda celms

-a galotne




mies-as+sardz-e

mies-as+sarg-s


mies-as+kār+īb-a

mies-as+kār+īg-s

mīkst+mies+is, mīkst+mies+e

rud+mies+e




miesapatstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

 

 

vsk.

dsk.

N.

mies-a

mies-as

Ģ.

mies-as

mies-u

D.

mies-ai

mies-ām

A.

mies-u

mies-as

I.

ar mies-u

ar mies-ām

L.

mies-ā

mies-ās

V.

mies-a!

mies-as!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Aivara miesa izskatās nevesela.

2) izteicēja dvēsele.

3) galvenais loceklisMiesa un gars.

4) apzīmētājsKatram cilvēkam miesas uzbūve ir atšķirīga.

5) papildinātājs – Gatavojoties karnevāla ballei, Ilze izdaiļoja savu miesu ar hennas zīmējumiem.

6) vietas apstāklisVeselā miesāvesels gars!



miesas audi, miesas baudas, miesas bojājumi, miesas krāsa, miesas sods, miesas uzbūve


cilvēka miesa, dzīvnieka miesa, mātes miesās


spēcīga miesa, vārga miesa, vesela miesa, vingra miesa


izkristies miesās, pieņemties miesās, rauties melnās miesās



miesa, s.

1. Organisma sastāvdaļa muskuļu un taukaudu kopums.

Miesas audi. Lode skārusi miesu.

Pieņemties miesās kļūt resnam, nobaroties.

Kristies miesās kļūt vājam, kalsnam.

2. Cilvēka ķermenis. 

Miesas uzbūve.

Miesas krāsa bāli rožaina krāsa.

Miesas bojājumi.

Mātes miesās embrija stāvoklī
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 647]


miesa, -as, s.

Ķermeņa daļu kopums, kuras veido muskuļaudi, taukaudi, āda. Arī ķermenis (cilvēkiem vai dzīvniekiem).

Stingra miesa. Raupja miesa.

Miesas bojājums – trauma, ievainojums.

Mātes miesās – augļa stadijā mātes organismā.

Miesas sods vēst. – sods fiziska ietekmēšana perot, sakropļojot.

Miesas kārība – miesaskārība.

Viņi rosījās, kaut ko darīja, lai sasildītu salstošo miesu, bet savu garu uzturēja možu gaišām, dzīvotprieku modinošām sarunām. Lācis 15, 417.

Rīkstes kā miesas sodu Baltijas vācu muižnieki piemēroja latviešu un igauņu zemniekiem. V. Kalniņš 1, 213.

// lok.: miesās, retāk miesā Pēc ķermeņa masas, apjoma.

Apvelties (arī pieņemties) miesās sar. – uzbaroties.

Izlaisties miesās sar. – pārliecīgi uzbaroties.

(Iz)kristies miesās sar. – novājēt.

Un Andra aukle bija tik kupla savās miesās, ka to nemaz nevarēja no cilvēku acīm pazaudēt. Čaks II, 13.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


miesa – mīsa
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]


miesa – ķermenis


Ar miesu un asinīmsaka par pilnvērtīgu mākslas darbu vai mākslas tēlu.


Ar miesu un dvēseliar visu būtni.


Ieiet miesā un asinīskļūt par būtisku rakstura īpašību vai par dziļi iesakņojušos paradumu.


Kauls no (mūsu, viņu) kaula, miesa no (mūsu, viņu) miesassaka, norādot uz cilvēku vai sociālu grupu vienu un to pašu cilmi, vienādiem uzskatiem.


Kā no mātes miesām sar. – kails.


Melnās miesās sar. – netaupot spēkus, smagi (strādāt, pūlēties).


Paša miesa un asinis sar. – saka par miesīgu bērnu.


Viena miesa un viena dvēsele saka, ja ir ļoti laba saskaņa starp tuviem cilvēkiem; būt ar vienādiem raksturiem, vienādiem uzskatiem. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


angļu  flesh

baltkrievu – цела

franču  chair

igauņu  liha

krievu  тело

latīņu – corpus

lietuviešu  kūnas

poļu  ciało

somu  liha

ukraiņu – тіло

vācu – das Fleisch

zviedru – kött



Kad tēvi strādā melnās miesās, tad meitas staigā baltās kleitās. 


Veselā miesā mājo vesels gars. 


Miesu aprok kapā, atmiņas aiznes mājā. 



Miesas nav, kaulu nav, bet redzēt var. – Ēna. 

 

Galvu ēd, miesu sviež projām, ādu valkā. – Kaņepe. 

 

Ziemu ēd, vasaru guļ,

Miesa silta, bet asiņu nav. – Krāsns. 

 

Balts dzimis, āda pūst, miesa kūp. – Pūpēdis. 



Dod, māmiņa, kam dodama,

Nedod manis kalējam:

Kalējam melna miesa,

Grūta kreklu mazgāšana. [LD 9520-0]

 

Sita man, dūra man

Kā ozola bluķītim.

Mana miesa, mani kauli,

Tinaties pakulās. [LD 34152-0]



Puteņa naktī

 

[..]

Nav debesīs miera, ne peklē,

Kad ziemelis raganu meklē,

Jo zaļoksnas miesas

Mūžam baidās no raganas tiesas.

 

Vējš kad no ziemeļiem pūš –

Nāk prātā vectēva mūžs. [Vāczemnieks 1989 : 283]


Nemanu, ne kā sāp rokas, ne kā saule spiež arvien vairāk, esmu sakarsis un sasarcis kā roze, kad iedomājos, ka jāaptur un jāatpūtina melnis.

Pa dienvida laiku mēs taisām ecēšas, ratus un citus rīkus. Vēl neesot laiks dienvidu gulēt, saka saimnieks.

Un tikai vakarā es ieeju klētiņā, kad blāzma jau dzeltē saules rietā.

Uz galda ir zaļa krūzīte, un tur samērktas puķes: ievas un smilgas, un gundegas. Nezinu, kas to darījis, bet sirds man tiek tik priecīga – līksma kā putnam. Pār miesu iziet salda nojauta, un es negribot pasmaidu. Man ir jāapskata tuvāku šīs puķes, vai kas nenorāda uz ko sevišķu? Bet nav vairāk nekā, tik vienīgi puķes.
[Akuraters 1996 : 18]

 

Pelnrušķīte nosēdās pie pavarda un sāka kraukli noplēkt. Viņa izplūca spalvu pa spalvai kā savas dzīves tumšās stundas, un zem viņas pirkstiem parādījās kraukļa miesa. Tā bij liesa un zilgana kā pelni. Un, kad tas noplūkts gulēja viņai uz ceļiem, tas izskatījās tik bēdīgs, ka viņai gribējās to apraudāt, – bet, paklausīga meitiņa būdama, viņa darīja, kā pamāte bij likusi. [Skalbe 1996 : 70]


ANTIŅŠ. Tētiņ, pagurst mani spēki,

Neēdis šo trešu dienu!

NABAGS. Še! Man sēkliņas, ko putniem

Pakaisu uz kaila sniega.

Ņem šo vienu, stiprinājies!

ANTIŅŠ. Tētiņ, maizes! Pagurst manas miesas.

NABAGS. Ņem šo vienu! Neņem vairāk!

Vienas tiek, ko spēkus jaunot.

Maizes smagums vilks uz zemi,

Nesasniegsi kalna galu.

(Iedod Antiņam mutē sēkliņu.) [Rainis 1997 : 82]

 

EDVARTS (nometas slābani uz sola pie galdiņa). Eh! …Saulīte, tas gudrākais kungs pasaulē. Atņem tev ar laipnību beidzamo spēka lāsīti. Visa miesa tik smaga. Pa! …Siens tūliņ būs izārdīts. Pusdienas uz pļavu nenes. Ēdīsim tepat.

IEVA. Būs ar tūliņ gatava. (Edvarts pieceļas.) Neskrien nu vairs projām!

EDVARTS. Jāpieved vēl pie šķūņa vakar saliktās gubas. Atnācu tikai sakām pakaļ. [Blaumanis 1983 : 207]




Frančeska Kirke Miesa un dvēsele.



Miesas sodi 19. gadsimtā Vidzemes guberņā

Miesas soda piemērošanu 19. gadsimtā galvenokārt noteica zemnieku likumi, un kā likumīgs sodīšanas veids tas pastāvēja vīriešiem līdz pat 19. gadsimta beigām, bet sievietēm līdz 1889. gadam, kad Vidzemē stājās spēkā likums, kas aizliedza tās sodīt ar šādu pārmācības veidu.

Miesas sodi tika izpildīti pie pagasta tiesas, pie baznīcas vai tirgus laukumā. Soda realizāciju veica gan profesionāļi – bendes un speciāli cilvēki ieslodzījuma vietās, gan neprofesionāļi – ierindas karavīri, zemnieki, pagasta vīri.

Oficiāli likumos nosauktais miesas sods bija pēršana. To tāpat kā mazos aresta sodus varēja izpirkt, samaksājot noteiktu naudas summu. Pēršanai izmantoja dažādus sitamos: žagarus, rīkstes, pletnes, spieķus un vāles.
[Sagatavots pēc: http://www.arhivi.lv/]