miesa

Tradicionālā transkripcija

[mìesa]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[mi͜esɑ̆]

[m] – skanenis

[ie] – divskanis

[s] – nebalsīgais troksnenis

[a] – īsais patskanis

Divzilbju vārds.

mies-as+sardz-e

mies-as+sarg-s

mies-as+kār+īb-a

mies-as+kār+īg-s

mīkst+mies+is, mīkst+mies+e

rud+mies+e

miesa – patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, sieviešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, ceturtā deklinācija

Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmets – Aivara miesa izskatās nevesela.

2) izteicēja dvēsele.

3) galvenais loceklis – Miesa un gars.

4) apzīmētājs – Katram cilvēkam miesas uzbūve ir atšķirīga.

5) papildinātājs – Gatavojoties karnevāla ballei, Ilze izdaiļoja savu miesu ar hennas zīmējumiem.

6) vietas apstāklis – Veselā miesā – vesels gars!

miesa, s.

1. Organisma sastāvdaļa – muskuļu un taukaudu kopums.

Miesas audi. Lode skārusi miesu.

Pieņemties miesās – kļūt resnam, nobaroties.

Kristies miesās – kļūt vājam, kalsnam.

2. Cilvēka ķermenis. 

Miesas uzbūve.

Miesas krāsa – bāli rožaina krāsa.

Miesas bojājumi.

Mātes miesās – embrija stāvoklī. 
[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 647]

miesa, -as, s.

Ķermeņa daļu kopums, kuras veido muskuļaudi, taukaudi, āda. Arī ķermenis (cilvēkiem vai dzīvniekiem).

Stingra miesa. Raupja miesa.

Miesas bojājums – trauma, ievainojums.

Mātes miesās – augļa stadijā mātes organismā.

Miesas sods vēst. – sods – fiziska ietekmēšana perot, sakropļojot.

Miesas kārība – miesaskārība.

Viņi rosījās, kaut ko darīja, lai sasildītu salstošo miesu, bet savu garu uzturēja možu gaišām, dzīvotprieku modinošām sarunām. Lācis 15, 417.

Rīkstes kā miesas sodu Baltijas vācu muižnieki piemēroja latviešu un igauņu zemniekiem. V. Kalniņš 1, 213.

// lok.: miesās, retāk miesā Pēc ķermeņa masas, apjoma.

Apvelties (arī pieņemties) miesās sar. – uzbaroties.

Izlaisties miesās sar. – pārliecīgi uzbaroties.

(Iz)kristies miesās sar. – novājēt.

Un Andra aukle bija tik kupla savās miesās, ka to nemaz nevarēja no cilvēku acīm pazaudēt. Čaks II, 13.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

miesa – mīsa
[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv]

miesa – ķermenis

Ar miesu un asinīm – saka par pilnvērtīgu mākslas darbu vai mākslas tēlu.

Ar miesu un dvēseli – ar visu būtni.

Ieiet miesā un asinīs – kļūt par būtisku rakstura īpašību vai par dziļi iesakņojušos paradumu.

Kauls no (mūsu, viņu) kaula, miesa no (mūsu, viņu) miesas – saka, norādot uz cilvēku vai sociālu grupu vienu un to pašu cilmi, vienādiem uzskatiem.

Kā no mātes miesām sar. – kails.

Melnās miesās sar. – netaupot spēkus, smagi (strādāt, pūlēties).

Paša miesa un asinis sar. – saka par miesīgu bērnu.

Viena miesa un viena dvēsele – saka, ja ir ļoti laba saskaņa starp tuviem cilvēkiem; būt ar vienādiem raksturiem, vienādiem uzskatiem. 
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]

angļu – flesh

baltkrievu – цела

franču – chair

igauņu – liha

krievu – тело

latīņu – corpus

lietuviešu – kūnas

poļu – ciało

somu – liha

ukraiņu – тіло

vācu – das Fleisch

zviedru – kött

Miesas nav, kaulu nav, bet redzēt var. – Ēna. 

Galvu ēd, miesu sviež projām, ādu valkā. – Kaņepe. 

Ziemu ēd, vasaru guļ,

Miesa silta, bet asiņu nav. – Krāsns. 

Balts dzimis, āda pūst, miesa kūp. – Pūpēdis. 

Puteņa naktī

[..]

Nav debesīs miera, ne peklē,

Kad ziemelis raganu meklē,

Jo zaļoksnas miesas

Mūžam baidās no raganas tiesas.

Vējš kad no ziemeļiem pūš –

Nāk prātā vectēva mūžs. [Vāczemnieks 1989 : 283]

Nemanu, ne kā sāp rokas, ne kā saule spiež arvien vairāk, esmu sakarsis un sasarcis kā roze, kad iedomājos, ka jāaptur un jāatpūtina melnis.

Pa dienvida laiku mēs taisām ecēšas, ratus un citus rīkus. Vēl neesot laiks dienvidu gulēt, saka saimnieks.

Un tikai vakarā es ieeju klētiņā, kad blāzma jau dzeltē saules rietā.

Uz galda ir zaļa krūzīte, un tur samērktas puķes: ievas un smilgas, un gundegas. Nezinu, kas to darījis, bet sirds man tiek tik priecīga – līksma kā putnam. Pār miesu iziet salda nojauta, un es negribot pasmaidu. Man ir jāapskata tuvāku šīs puķes, vai kas nenorāda uz ko sevišķu? Bet nav vairāk nekā, tik vienīgi puķes.
[Akuraters 1996 : 18]

●

Pelnrušķīte nosēdās pie pavarda un sāka kraukli noplēkt. Viņa izplūca spalvu pa spalvai kā savas dzīves tumšās stundas, un zem viņas pirkstiem parādījās kraukļa miesa. Tā bij liesa un zilgana kā pelni. Un, kad tas noplūkts gulēja viņai uz ceļiem, tas izskatījās tik bēdīgs, ka viņai gribējās to apraudāt, – bet, paklausīga meitiņa būdama, viņa darīja, kā pamāte bij likusi. [Skalbe 1996 : 70]

ANTIŅŠ. Tētiņ, pagurst mani spēki,

Neēdis šo trešu dienu!

NABAGS. Še! Man sēkliņas, ko putniem

Pakaisu uz kaila sniega.

Ņem šo vienu, stiprinājies!

ANTIŅŠ. Tētiņ, maizes! Pagurst manas miesas.

NABAGS. Ņem šo vienu! Neņem vairāk!

Vienas tiek, ko spēkus jaunot.

Maizes smagums vilks uz zemi,

Nesasniegsi kalna galu.

(Iedod Antiņam mutē sēkliņu.) [Rainis 1997 : 82]

●

EDVARTS (nometas slābani uz sola pie galdiņa). Eh! …Saulīte, tas gudrākais kungs pasaulē. Atņem tev ar laipnību beidzamo spēka lāsīti. Visa miesa tik smaga. Pa! …Siens tūliņ būs izārdīts. Pusdienas uz pļavu nenes. Ēdīsim tepat.

IEVA. Būs ar tūliņ gatava. (Edvarts pieceļas.) Neskrien nu vairs projām!

EDVARTS. Jāpieved vēl pie šķūņa vakar saliktās gubas. Atnācu tikai sakām pakaļ. [Blaumanis 1983 : 207]

Frančeska Kirke Miesa un dvēsele.